Reiz uz Tērbatas ielas bija brīnišķīgas dāmas pārvaldīts antikvariāts. Biju ieradis tur iegriezties un Andrai uzmeklēt visādus neparastus brīnumus. Šo porcelāna lellīti pamanīju uzreiz — tā bija ļoti līdzīga kādai Jūrmalas pludmalē uzņemtai Andras bērnības fotogrāfijai. Ilustrācija — Pauls Bankovskis.
Stāsti no Andrai Neiburgai veltīta stāstu cikla
Dzuba
Ar Dzubu jeb Dzubi sastapos drīz pēc tam, kad iepazinos ar Andru. Tas nebija nekāds kaukāziešu izcelsmes personāžs, un vispār vārds bija jālieto sieviešu dzimtē. Vārda izcelsme bija meklējama padomju laikā augušo bērnu skaitāmpantiņā:
Dzuba, dzuba, dzuba, dzuba,
Dzuba, doņi, doņi mē,
A šarļi, buba, a šarļi buba
A šarļi buba, buba, buba, buba, ā!
A doņi mē, a šarļi bē… utt.
Dzuba bija amerikāņu Stafordšīras terjera kuce. Saskaņā ar šīs šķirnes suņiem izvirzītajām estētiskajām prasībām dzīvnieku izstādēs Dzubai būtu jākupē jeb jānogriež aste un ausis, taču Andra sunei visu bija atstājusi savās vietās, un domāju, ka Dzuba par to priecājās. Tagad astu un ausu kupēšana Latvijā ir aizliegta ar likumu, un var sacīt, ka Andra ar Dzubu bija pamanījušās aizsteigties laikam pa priekšu.
