Ilustrācija — Adriana Paula Kristapsone
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 1
Nolijis. Smaržo pēc ezera. Liepziedi virs galvas un pie kājām soma. Smaga. Tikai paciemošos. Neplānoju palikt ilgāk par pāris dienām, bet nekad jau nevar zināt. Agrajā rītā pieturā sapulcējušies pāris svešinieki. Es nostāk. Domās visu laiku atgriežos pie sviestmaizes, kas saspiesta kaut kur starp apakšbiksēm. Vismaz tās ar rezervi. Sviestmaize gan tikai viena. Nav jau arī tā, ka ļoti gribētos ēst. Parasti neēdu līdz pusdienlaikam, tad kaut ko bišķiņ. Izturētu arī bez, jo kas tad tas ir? Nieka stunda. Stunda mūžības caur priedēm un smiltīm klātu ceļu. Jūras krasts mani vienmēr ir nogurdinājis. Vismaz tagad varēšu sevi mierināt ar margarīnā noziestu baltmaizes šķēli. Tomāts bija iebojājies. Izmetu.
Vēroju cilvēkus pieturā. Prātoju, kur tie gatavi doties. Vai vispār gatavi? Vīrietis haki krāsas šortos. Jauna meitene melni krāsotiem matiem, kuras austiņās skanošo mūziku dzirdu pat no pāris metru attāluma. Skatiens klejo, līdz apstājas pie sievietes ar bērnu pie rokas. Viņa stāv gandrīz pie pašas brauktuves. Tukšām acīm. Drudžaini vicinās, garām braucošajām mašīnām signalizējot apstāties. Mazajai varbūt kādi pieci. Pārējie izliekas neredzam. Protams. Kāds uzpīpina, bet neapstājas. Kad centieni nesekmējas, sieviete izstreipuļo uz ielas. Mazā seko. Nedomājot paķeru somu un izskrienu pakaļ. Viņa nemaz neskatās, kad novedu malā un jautāju, vai vajag palīdzēt. Acis klejo tālumā. Lai izskrienas. Bērns gan nenolaiž skatienu. Tuvumā redzu, ka meitene ir pāris gadus vecāka, nekā domāju, varbūt pat skolas vecuma. Lielas, klusas acis noraugās, kā no somas izķeksēju sviestmaizi un sniedzu pretī. Neko nesaka, ēd.
