Gido Kokars 2013. gada maijā pozē žurnāla Ir speciālizdevumam par Dziesmusvētkiem.
Ceturtdien, 16. martā, koncertzālē Ave sol ir atvadas no diriģenta Gido Kokara (95), kurš ar dvīņubrāli Imantu savulaik izveidoja mūsdienu kora kultūru Latvijā. Dziesmusvētku programma valsts simtgadei Gido bija gatava pašam pirmajam. Saplānota pa sekundēm
Buča uz viena vaiga. Un uz otra. Un vēlreiz buča. Gido sasveicinājās kā tāds francūzis. Tas bija pirms trim gadiem, kad tikāmies, lai runātu par Dziesmusvētkiem. Lai arī diriģents lielākoties dzīvoja Buļļos, dažkārt viņš uzturējās arī savā dzīvoklī Pārdaugavā, Elvīras ielā. Tieši tur mēs tikāmies un tad ar taksi kopīgi braucām uz centru. Gido Kokars bija izdomājis, kur runāties. Turēja to noslēpumā. Kad iekārtojāmies taksometrā, aizmugurē nostājās auto un nobloķēja izbraukšanu no pagalma. Taksists sāka krieviski lamāties. Kokars iepleta acis un mierīgi vaicāja: «Kungs, kāpēc jūs tā? Uz mani neviens nelamājas.» Taksists apklusa. «Braucam uz kafetēriju!» Gido novicināja gaisā roku, cilpu cilpās, kā uzdodams toni, un pārņēma sajūta, ka braucam izpušķotā karietē. Īsiem un asiem teikumiem viņš izkomandēja šoferi, kā piebraukt pie B-bāra iepretim Doma baznīcai. Kokars stāstīja, ka tieši Doma laukumā viņam patīk pasēdēt, kad ciemos atbrauc mazmeita no Parīzes. Arī pēc koncertiem pasēžot ar skatu uz baznīcu.
