Foto — Lauris Vīksne, Picture Agency, un no Ivo Dinsberga arhīva
Bioloģijas students Ivo Dinsbergs jau desmit gadus fotografē sniegpārsliņas. Interese par dabas parādībām ļāvusi viņam izpētīt, kā notikumi desmitiem kilometru virs Zemes ietekmē to izskatu
Ivo uzmanīgi ar otiņu paņem sniegpārsliņu un noliek uz stikliņa. Tā ir tikai aptuveni piecu milimetru diametrā un sver 0,0004 gramus. Kamēr tā nav zem fotoobjektīva, pārsliņa nav nekas vairāk kā tikai kristāls, kas veidojies ap sīku putekli jeb kondensācijas kodolu, kurš kritis cauri mākoņiem un kuru vējš nēsājis šurpu turpu. Taču, kad Ivo paliek sniegpārsliņu zem savas mikroskopam līdzīgās fotokameras, tā kļūst par brīnumainu sešstūrainu zvaigzni.
«Dendrīts,» lietišķi saka 24 gadus vecais puisis. «Tā sauc sešu staru krāšņi sazarotās sniegpārsliņas.» Amerikāņu fiziķis Kenets Librehts, kurš pētījis sniegpārsliņu struktūru, izdalījis vismaz 35 to formas. Ir sešstūru kolonnas un plāksnes, ir adatveida sniegpārsliņas un tādas, kurām ir 12 stari. Forma atkarīga no gaisa un mākoņu temperatūras, kā arī mitruma un vēja. Lai veidotos skaistie dendrīti, gaisa temperatūrai jābūt vismaz 12-13 grādu zem nulles. Divu vienādu sniegpārsliņu nav. To Ivo zina, jo kopš 18 gadu vecuma tās fotografē.
