Gustavs Kehris. Foto — Ieva Salmane
Jaunais daļiņu fiziķis Gustavs Kehris stāsta par savām gaitām ārzemēs, zinātnes nozīmi un domām par atgriešanos Latvijā
Katru gadu daļa Latvijas jauniešu nolemj studijas turpināt ārvalstīs. Daži jau pavisam drīz kļūst pamanīti akadēmiskajā un profesionālajā vidē, gūst starptautisku atzinību un iespējas, par kurām mēs, Latvijā palikušie, bieži vien zinām visai maz. «Varbūt daudzi nemaz neaizdomājas, ka kāds vēl bez ģimenes un draugiem par viņiem varētu interesēties,» saka Gustavs Kehris (29) — daļiņu fiziķis no Latvijas, kurš nesen ieguvis doktora grādu Hārvarda Universitātē ASV un jau vairākus gadus pēta Visuma noslēpumus Eiropas Kodolpētniecības centrā (CERN) Šveicē.
Mūžīgais «kāpēc»
Gustavam jau kopš bērnības piemīt ziņkārība. «Es visu laiku mammai prasīju — kāpēc ir tā un kāpēc ir šitā? Vēlāk arī skolotājiem skolā turpināju uzdot visādus jautājumus,» viņš atceras. Tomēr ziņķārīgo puisi ilgus gadus aizrāvis arī sports. «Vēl būdams Latvijā, es diezgan nopietni nodevos vieglatlētikai. Kad 15 gadu vecumā ar mammu pārcēlāmies uz Nīderlandi, es turpināju skriet. Man negāja slikti, bet vienmēr pie sevis domāju — kāpēc tīri fiziski man iet tā, bet citiem iet labāk vai sliktāk? Visu laiku turpināju uzdot sev jautājumus,» viņš stāsta. Sācis vidusskolas gaitas Hāgas amerikāņu skolā, viņš pamazām iemīlējis arī fiziku. «Daļēji tāpēc, ka man bija lielisks skolotājs, bet lielākoties tāpēc, ka es pēkšņi sapratu — arī fizika nepārtraukti meklē atbildes uz jautājumu «kāpēc?».»
