Ieva Rupenheite.
Dzejniece Ieva Rupenheite ar ģimeni Rīgas burziņus samainīja pret vientulību Sārnatē, kur tagad viņai ir savi zvejas rīki un intuitīva spēja noteikt vēja ātrumu
Kā dzintars - viņa salīdzina. Saule, visu dienu slēpusies rudens mākoņos, pašā rieta brīdī pēkšņi met spožu staru kūli jūrā zemu pie horizonta. Iznirst no tumšā ziluma tiešām kā ūdenszālēs sapinusies spīdīga priežu asara. «Varbūt ejam uz graviņu?» Ieva Kurzemes stāvkrasta virsotnē ved uz ieplaku, kur ir rupji sanaglots galds un pāris solu. Pati siltāk ietinas melnajā, garajā, vaskotajā «multifunkcionālā komisāra mētelītī». «[Māksliniece] Sarmīte Māliņa, kad ieraudzīja, teica: «Ieva, ar šito taču uz pilsētu var braukt!» Atbildēju: «Es jau gribēju, bet Jānis nesaprata,»» piemin vīru, keramiķi Jāni Kupču.
