Elīna Brasliņa. Foto — Jānis Pipars
Ienākusi vizuālajā mākslā kā franču filoloģe, ilustratore un animācijas māksliniece Elīna Brasliņa drīz kļuva par vienu no pieprasītākajām profesionālēm. Nu tapusi viņas pirmā animācijas pilnmetrāžas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi
Tā ir piesardzība, kas mani vajā, gaidot interviju ar Elīnu Brasliņu. Esmu izšķirstījusi viņas veidotās bērnu grāmatas, noskatījusies jaunās animācijas filmas videoreklāmu, un ir skaidrs, ka vajadzīga liela iedziļināšanās, cilvēku pazīšana, novērojot un iztēlojoties, lai bērnu literatūru piesātinātu spilgtiem, daudzveidīgiem tēliem.
Pēc kā Elīnai izskatīšos es? Ieminos — pēc zaķa? Žurkuļa? Viņa skanīgi smejas: «Man patīk tava frizūra — tā elektrizējas, un aizmugurē ir mazs čupčiks. Man pašai tā bieži ir.» Viņa atzīstas, ka ievēro sīkas detaļas, ko cilvēki, kas nav saistīti ar ilustrācijas pasauli, iespējams, nepamana. Kad brauc ar tramvaju no dzīvesvietas Ķengaragā uz centru, viņa vēro. «Cilvēki ir ļoti interesanti. Nesen kāds veda kaķi no veterinārārsta — ieziestām, krēmīgām ausīm, visu ceļu tas ņaudēja. Šis audiovizuālais fragments man iegūlās atmiņā. Iespējams, nākotnē, kad zīmēšu kādu ainiņu, fonā būs kaķis ar ieziestām ausīm.»
