Žurnāla rubrika: Cilvēki

27 dienas bez ēšanas un dzidrs prāts

Posted on oktobris 12, 2011 by - Dzīve

Kaspars Strazdiņš (29), kurš Jumpravā veido ekokopienu, mēģinājis pārtikt no Prānas enerģijas un teju mēnesi izturējis bez ēšanas 

Pļavas vidū ir divi koši zili puduri. Izskatās, ka tās ir ar zilu plēvi apsegtas siena gubas. Ejot tuvāk, saredzams dzīvojamais treilers. Netālu no tā iekopts dārzs. Starp puduriem parādās cilvēks. Tas ir Kaspars Strazdiņš. Viņš te dzīvo kopš 2010.gada pavasara, vien ziemu pārlaida Rīgā. Pēc profesijas Kaspars ir grafiskais dizainers. Pārvākties uz laukiem un celt sev māju viņš nolēma tāpēc, ka gribēja dzīvot saskaņā ar dabu. Māja top. Tā apklāta ar plēvi. Otrs zilais puduris ir apklātās salmu ķīpas, kas paredzētas mājas celšanai. 

Pirmoreiz pie Kaspara ciemojos pērnā gada vasarā, kad pļavas vidū bija tikai dzīvojamais treilers un iesākta pagraba celtniecība. Kaspars stāstīja, ka vēlas ar pārtiku apgādāt sevi pats. Jo viņš ir svaigēdājs un uzturā nelieto termiski apstrādātu pārtiku. Lielākoties ēd svaigus dārzeņus un augļus. Svaigēšana gan nav vienkārši kāda produkta izslēgšana no uztura un pārmešanās uz spinātiem, bet domāšanas veids – dzīvs sader ar dzīvu. Tieši tāpēc Kaspars gribēja dārzeņus audzēt dabīgā vidē. Par vietu izvēlējās Jumpravu, kur tēvs mantojumā bija atstājis 17 hektārus zemes. Kad Kaspars pastāstīja mammai, ka vēlas tur dzīvot, viņa ideju atbalstīja. Šogad mamma Jumpravā pāris reižu ciemojās, nakšņoja, palīdzēja ravēt. Arī brālis Rolands ar Kaspara nodarbi apradis. Lai arī skatījums ir atšķirīgs, viņi ļauj viens otram būt dažādiem. Rolands savās kāzās speciāli brālim pasūtīja ēdienus no svaigēdāju restorāna Raw Garden, lai arī Kaspars to neuzstāja. Ar savu dzīvesveidu viņš neliek apkārtējiem justies neērti, jo allaž līdzi ir paņēmis pats savus burkānus, riekstus, ābolus. 

Ziepes no olīveļļas
Par dzīvo barību Kaspars uzzināja no akupunktūras terapeita, kurš ieteica lietot daudz svaigu zaļumu. Norādīja, lai turpina uzturā lietot arī gaļu, taču Kaspars vairāk klausīja savām sajūtām un pirms trim gadiem kļuva par veģetārieti. «Aizdomājos par to, ka, lietojot gaļu, es pasūtu slepkavību, jo pats dzīvnieku nokaut nevarētu.» Pāris mēnešu vēlāk viņš kļuva par vegānu – atteicās arī no piena un olām. Viņš to darīja veselības dēļ, jo vairākus gadus bija problēmas ar ādu. Nākamais solis uz labsajūtu bija svaigēšana. To Kaspars praktizē joprojām un ikdienā ēd ābolus, auzu pārslas, kaņepju sēklas, dažādus dārzeņu salātus. Dūšu var piesiet ar saulespuķu sēklām un svaigiem griķiem. Prasu Kasparam, vai no jēlās un svaigās pārtikas kādreiz ir vēmis. Jā. Kad saēdies kukurūzu un kviešus. 

Kaspars ir laimīgs par visu, ko Jumpravā iemācījies un paveicis. Stāsta par spirālveida dobi un pirmo ražu. Dobe ir apaļa, jo tas ir efektīvāk: nav spraugu kā vagām. Nevajag arī citu cilvēku palīdzību vagošanā. Šovasar Kaspars izaudzējis sojas pupiņas, cukini, baltās sinepes, kolrābjus, zirņus, topinambūrus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, kāpostus, kaņepes. Vislabākā bijusi zemeņu, burkānu, bazilika raža. Švaki gājis ar brokoļiem – neizauga. Tomāti nopuva trīs dienās, jo piemetās lakstu puve, kamēr Kaspars bija Rīgā. «Cukini, tomātus un gurķus ieskābēju aukstā ūdeni. Divus divdesmitlitrīgos spaiņus. Forši.» 

Kam paredzētas cukurbietes? Kaspars mēģinās vārīt melasi un taisīt cukuru. Varbūt mammai noderēšot, jo pats neēd neko, kas apstrādāts termiski. Kasparam vienkārši patīk eksperimentēt. Šovasar viņš iesējis parastās pārtikas lēcas, un tās izauga labāk nekā specializētās. Pērn no paklāja un kaņepju striķa uztaisīja iešļūcenes, no kanēļa un kokoglēm – vīraku. No izmērcētām linsēklām – skūšanās putas. Ziepes pagatavojis no olīveļļas, taču tās diez cik labi nav mazgājušas. Pārgājis uz parastajām veļas ziepēm. Kaspar, bet tur taču dzīvnieku tauki! «Jā, tas ir neforši,» viņš nosaka un vēlreiz norāda, ka pāreja uz visu dabisko notiek pamazām. 

No plastmasas viņš apzināti nevairās, jo lieto ilgstoši, nevis ēd no vienreizējas lietošanas traukiem. Kad norādu, ka Kaspars nestaigā Latvijas linu biksēs, saņemu atbildi, ka nav mērķis atteikties no visa laicīgā. Jāskatās, lai gala produkts ražots tuvējās valstīs, jo, pārvadājot īsākus attālumus, mazāk piesārņojas gaiss. 

Gribētu lāci
Pirms pusotra gada mūsu pirmajā tikšanās reizē Kaspars aizrautīgi stāstīja, ka ar laiku plāno atteikties no personas koda, dzīvos vairāk nekā 100 gadu, samazinās atkarību no naudas, grāmatu vietā informāciju iegūs no mentālā informācijas lauka, kas ir visapkārt un veidojas no visa, ko cilvēks runā, kādu enerģiju raida apkārtējiem. Patlaban viņš vairāk stāsta par to, kas padarīts, nevis to, kas būs. Tas gan nenozīmē, ka plāni mainījušies. «Tie vienkārši vairs nav tik sasteigti. Sākumā šķita, ka var paspēt ātrāk. Tas radījis lielāku mieru, jo steiga ir mazinājusies un kļuvusi par mierīgāku plūsmu pa straumi. Mentālais lauks joprojām darbojās, un ar to viss ir kārtībā, bet nesagatavoti cilvēki to nesapratīs, tādēļ par to nav jēgas runāt.» 

Šoziem Kaspars grib dzīvot paša celtajā mājā, jo pērn treilerā tas nebija iespējams – pārāk auksts. Kaspars pārziemoja pie draugiem un radiem Rīgā un Sidgundā. 

Māja ir gandrīz gatava. Pamati tapuši no riepām, kas pieblietētas smiltīm un iedauzītas zemē ar lielu āmuru. Reģistrēt īpašumu Kaspars nav plānojis, jo betonētu pamatu mājai nav. Ēka nebūs lielāka par 25 kadrātmetriem, un tas ir vēl viens iemesls, kādēļ nav jāuztraucas par būvatļauju. Līdz šim neviens ierēdnis Kasparam neko nav aizrādījis. 

Mājas karkass veidots no koka, to apliks ar siena ķīpām. Karkass ir kā ģeodēziskais kupols, jo tādējādi tiek patērēts mazāk materiālu, arī iekštelpās būs mazāks siltuma zudums. Plānots, ka māju apsildīs raķeškrāsns, kas sadedzina ne tikai kārklus un kaņepju stublājus, bet arī dūmus. Par to Kaspars izlasījis kādā grāmatā un nolēmis uzmeistarot. 

Ar laiku ap māju uzbūvēs mazākas kupolmājas. Bērniem. Kaspars ir pārliecināts, ka līdzīgi domājoša sieviete uz šīs pasaules ir. Līdz šim īsto nav sastapis. Tomēr Kaspars cer, ka līdzīgi domājoši cilvēki arī gribēs dzīvot Jumpravā un izveidosies ekokopiena. 

Vai nav vientuļi? «Ir bijis,» Kaspars stāsta, ka vienubrīd pārņēmis neliels bezspēks. Mirkļa vājums. Daudz domājis, kāpēc dara to, ko dara. Kad kāds atbraucis ciemos, domas pārgājušas. Dažus mēnešus Kasparam ir kaķēns Kačāks Ņauva Mudžiburs. «Man viņu piedāvāja. Bija sajūta, ka vajag.» Vasarā Kačāks dzīvojis Jumpravā, taču patlaban mīt pie Kaspara drauga Rīgā. Kačāks nav svaigēdājs. 

Uz Rīgu Kaspars brauc reizi nedēļā, kur piestrādā grafiskā dizaina jomā. Kopumā mēnesī viņš tērē ap 80 latu. Vēl Kaspars piepelnās, tirgojot zaperus. Tās ir plaukstas izmēra ierīces, kas iznīcina parazītus organismā. «Zapers darbojas ar bateriju un laiž nelielu strāviņu organismā.» 

«Būs forši,» skatoties uz māju, rokas sānos salicis, saka Kaspars. Viņam ļoti gribētos, lai ekokopienā dzīvo lācis. Saku Kasparam, ka lācis ēd maitu, ne tikai zemenes. Uz to viņš nospriež, ka vajadzēs daudz augļukoku. Arī Kaspars pats labprāt pārtiktu tikai no kaņepēm un augļiem. Jau uzzinājis, kuras papaiju un vīģu šķirnes der audzēšanai Latvijā. 

Bez ūdens nedēļu
Pamazām Kaspars vēlas iegūt informāciju no mentālā informācijas lauka, kas ir visapkārt, un uztura vietā pārtikt no Prānas enerģijas jeb dzīvības enerģijas. «Visi no tās barojas: kurš vairāk, kurš mazāk.» Saku Kasparam, ka nejūtu Prānas enerģiju un nebarojos no tās. «Tu to nejūti, jo tev barība un cilvēki atņem enerģiju.» 

Šogad Kaspars izlēma pāriet uz Prānas enerģiju. Viņš eksperimentēja kopā ar Annu. Rīgā, dzīvoklī. Vienam to darīt būtu riskanti. Labāk, ja ir, kas pieskata. Sazināties ar ārpasauli eksperiments neparedz. «Pirmās septiņas dienas nevarēja dzert ūdeni. Tas bija pārbaudījums.» Tā gribējies dzert, ka domas bija tikai pie ūdens, un abi ar Annu prātoja, ka varētu sarakstīt grāmatu ar nosaukumu Ūdens receptes. Tur būtu ūdens ar sulu, ūdens ar ledu. «Visgrūtākā bija septītā nakts. Gaidīju, kad varēšu padzerties. Pirmais malks bija foršs.» Ja būtu gājuši iniciāciju atsevišķi, būtu vēl labāki rezultāti. Daudz runājuši, tādējādi tērējot enerģiju. Toties Kasparam prieks, ka spēja izturēt Anna, abiem bija par ko runāt. 

Eksperimenta laikā Kasparam sala, jo organisms adaptējās. To piedzīvo arī cilvēki, kas kļūst par veģetāriešiem. «Lai pielāgotos citiem apstākļiem, vienmēr ir kāds lūzuma posms. Pārejas posms. Jāsabrūk sistēmai. Pasaulē taču pārmaiņas bijušas pēc nemieriem un badiem.» Interesantākais, ko Kaspars piedzīvoja iniciācijas laikā, bija beznosacījumu mīlestības parādīšanās. «Kad nelieto pārtiku, aktivizējas rozā čakra zem sirds. Mēs ar Annu dalījāmies sajūtās, vizualizējām to, kā citiem sakām, ka mīlam viņus, kā apskaujam. Arī tos, ar kuriem nebija labākās attiecības.» Lielāko dienas daļu abi lasīja grāmatas par Prānas enerģiju, lūdza palīdzību senču gariem. «Negribu plašāk par to runāt, jo cilvēkiem ir negatīva attieksme pret tādām nodarbēm. Enerģētiskā līmenī gāž virsū samazgas.» 

Pasaulē esot cilvēki, kuri vairākus gadus dzīvo tikai no Prānas enerģijas. Eksperimentā Anna izturēja 30 dienas, Kaspars – 27. «Nāca gar acīm bildītes ar rīsiem, vairāk nespēju bez ēšanas,» Kaspars atceras. Kad izgājis uz ielas, knapi varējis paiet. Gandrīz mēnesi dzīvojis mazkustīgi – no gulšņāšanas pa gultu atrofējušies muskuļi. Iniciācija neparedz saskari ar ārpasauli, darbavietas apmeklēšanu. Kaspar, bet tā jau var aiziet pie dieviem! Viņš pasmaida. «Tā bija vērtīga, interesanta pieredze. Pārbaudījums. Pierāda, cik daudz barība aizņem prātu, jo pēc eksperimenta tas bija kristāldzidrs.» Saku Kasparam, ka kaut kas neiet kopā: ja reiz prāts kļūst kristāldzidrs, tad jebkuram svaigēdājam un Prānas enerģijas praktizētājam vajadzētu būt iecietīgam, laimīgam, saprotošam, pieņemt atšķirīgo, taču es zinu cilvēkus, kuri kļūst kareivīgi un norāda citiem, ka dzīvniekus ēst ir slikti. «Tās ir iepriekšējās dzīves sekas.» Jāteic, Kaspars nepārmet gaļas lietošanu citiem. Viņš drīzāk aicina izmēģināt padzīvot citādi, tāpēc izveidojis blogu Savadak.lv, kur izklāsta savu nostāju. 

Var jau teikt, ka Kaspars ir dīvains, taču viņam ir izdevies tas, ko gribēja, – justies labāk. Pirms padsmit gadiem viņš sāka lasīt grāmatas par enerģijām un praktizēja astrālā ķermeņa iespējas, apmeklēja neirolingvistiskās programmēšanas kursus, jo gribēja vairāk uzzināt par sevi. Atmest smēķēšanu palīdzēja Alena Karra grāmata Kā viegli atmest smēķēšanu. Tagad viņš lasa grāmatas par lauksaimniecību. Iemācījies, ka, no kaut kā atsakoties, vietā var iegūt brīvību. Domāt nevis par to, ka neēd gaļu, bet par to, ka ēd burkānu. Tāda attieksme dod spēku. Vēl Kaspars iemācījies balstīties uz sajūtām, ne prātu, jo, ja dara, kā jūt, tad sanāk viegli, bez piepūles. «Prāts iedzen lamatās. Prāts izspriež. Prāts ir cilvēka paverdzinātājs.»

Vecmāmiņas acis

Posted on oktobris 12, 2011 by - Personība

Turku dzejniekam Ahmetam Kotam satiekot latviešu rakstnieci Laimu Muktupāvelu, visu pateikusi priekšā viņas seja 

Brūni iedegusi, starojoša, Laima nāk pretī Torņkalna dzīvoklī, kur apmetusies savā Rīgas vizītē. «Nu, kā tev patīk mana sievas kleita?» viņa pati vērš uzmanību tērpam, ko zem rudas adītas jakas ir uzvilkusi lietainajā vakarā. Melnā auduma svārku daļu rotā krāsaini animācijas stila kaķi. Filigrāni metāla kaķi šūpojas arī viņas ausīs, viens lūkojas pretī no emaljētā kulona. «Tagad esmu Laima Kota. Un kāda ir asociācija ar vārdu «kot?»» Laima pati atbild uz jautājumu. 

Līgavas kleita, greznākā  no trim, kas viņai līdz šim bijušas, saritinājusies blakusistabā, auduma somā. «Šlepe kā pāvam,» pasmaida Laima, izceļot mirdzošo apģērbu. Pieci kilogrami! Krūtis un viduklis pērļu pērlēs, tās izkaisītas arī viscaur uz sniegbaltā stāva. Dāmas lidostas muitā somu atvērušas, cilājušas un prasījušas, cik tērps maksā. «Meitenes, es precos – kāda starpība, cik maksā?» 49 gadus vecās Laimas emocionālais žests atbruņojis ierēdnes. 

Laima Muktupāvela, atvainojiet, Kota, Latvijā tagad ir viešņa. Atbraukusi uz savām kāzām, ar vīru paliek draudzenes dzīvoklī. Neizrāda ne mazāko nostalģiju pēc Miera ielas mitekļa, kuru vēl pirms gada iekārtoja, radošā aizrautībā apdarinot sienas ar mozaīkām. Dzīvoklī mīt citi, lauku mājās, kur viņas turku viesis Ahmets pagājušajā ziemā palīdzēja tīrīt sniegu, priecādamies par nekad neredzēto lielo baltumu – dēla Kriša ģimene. Uzticamā sunene Čilla jūtas pavisam komfortabli meitas Martas drauga mītnē Mežaparkā. 

Būsiet Kota kundze?
Pagājušā gada rudenī Laimai gan bija savs stūrītis galvaspilsētā un smaržīgas pļavas Gulbenes pusē, arī darba kalni laikrakstā Diena, bet viņa bija nonākusi vienā no dzīves zemākajiem punktiem. Nebija mīlestības, nebija veselības – uz rakstnieku sanāksmi Stambulā – pagājušā gada Eiropas Kultūras galvaspilsētā – viņa aizbrauca pāris mēnešus pēc smagas slimības. Kad atteicās Inga Ābele un Nora Ikstena, Laima, tobrīd fiziski vēl nejuzdamās labi, tomēr atsaucās aicinājumam. Viņa Turcijā nebija bijusi, gribēja redzēt Stambulu un izvēdināt galvu. 

Laimas un viņas vīra tikšanās draugu nostāstos jau sāk folklorizēties. Latviete kādā rakstnieku diskusijā ieradusies pēdējā, nav varējusi ieraudzīt plāksnīti ar savu vārdu un aši apsēdusies brīvā vietā pie citas plāksnītes. «Vai vēlaties kļūt par Kota kundzi?» apjautājies iesirmais turku vīrietis, rakstnieku tikšanās organizators. 

Laimai šī epizode likusies kā viegla vārdu rotaļa, bet Ahmets saka – viņam viss bijis skaidrs uzreiz. Kongress sākas, pa durvīm plūst cilvēku straume, bet namatēvs seko tikai vienām acīm. Kafijas pauzē pienāk klāt to īpašniecei: «Jums ir manas vecmāmiņas acis.» 

«Melns apmetnis, liels balts lakats. Un tiešām – manas acis!» Laima vēlāk Ahmeta vecmāmiņu Feridu Kotu redzējusi fotogrāfijā. 

Arī viņai, kas savos romānos un dzīvē lielu lomu piešķir misticismam, tajā brīdī jau bijis skaidrs, ka tā nav nejaušība. Viņa ar Ahmetu satikās pagājušā gada 28.novembrī, apprecējās šāgada 8.oktobrī – piecas dienas pēc otrās mazmeitiņas, dēla Kriša meitas Terēzas dzimšanas. «1.oktobrī ir Ahmeta dzimšanas diena, 3.oktobrī – Terēzas,» Laima stāsta, kāpēc šis viņiem ir īpašs mēnesis. «Un 8.oktobrī mēs piedzimām,» pasmaida Ahmets. 

«Es negaidīju, ka tu mani apprecēsi tik ātri,» ar koķetēriju, ko, iespējams, nes sveša cilvēka klātbūtne, uzmirzinādama zelta gredzentiņu, saka viņa sieva. «Piedod, ka es tevi apprecēju tik vēlu,» bez mazākās uzspēles atbild Ahmets. 

Līgavu importētāji
Ahmets uz svešās virtuves galda noliek klēpjdatoru, Laima apsēžas pretī ar grāmatu, uzvāra melnu tēju, abi saskatās… Viens jautājums varot izprovocēt vairākas stundas garu sarunu. Ne latvietes, ne turka angļu valoda nav perfekta, bet viņi saprotas no pusvārda. Esot izdomājuši, ka Ahmetā mīt putns – lidonis, kam katra diena citāda, un zirgs – brīvs un drosmīgs dzīvnieks, bet Laimā – vilku māte un suns – radības, kam patīk rūpēties par savu migu, taču kuras arī aizrautīgi seko citām. 

Tas viss veido mazu, siltu attiecību salu, kurai nav dzimtenes. 

«Latviešu līgavu importētāji,» satiekoties ar Ahmetu, savu statusu puspajokam, pusnopietni formulējuši Laimas māsu vīri – dānis un īrs. Visas trīs Latgales meitenes iepriekš bijušas precējušās ar latviešiem, visām laulības izjukušas. «Negribu apsūdzēt latviešu vīriešus, bet zini, «tu mani vairs neiedvesmo, iešu pie citas» – tas ir tipiski,» nosaka Laima. 

«Paldies latviešiem, esmu laimīgs!» smējis māsas Daces vīrs, īrs Saimons. «Māsa ir par viņu 10 gadus vecāka, un viņš viņu ļoti mīl,» piebilst Laima. 

«Ahmets katru dienu tev pateicas par mani,» Laima teikusi arī savam otrajam vīram Jānim Gipslim, kurš uz kāzu ceremoniju bija ieradies ar jauno dzīvesbiedri un meitiņu, un savā runā ar humoru atzīmējis, ka pārstāv Laimas bijušos vīrus. 

«Latviešu sievietes izskatās daudz jaunākas par saviem gadiem,» atzīst Ahmets. Deviņus gadus vecākam par Laimu, viņam turku paziņas atzinušās skaudībā par skaistu, gudru «trīsdesmitgadnieci» pie sāniem. 

Jā, skaistas, jā, gudras, bet tik ļoti vientuļas… Laima nopūšas, domājot par krietnu pulku latviešu draudzeņu un paziņu. «Žurnālos raksta – jūs varat sevi izveidot. Kādas muļķības. Sievietes būs laimīgas tikai tad, ja viņām būs stiprs plecs, uz kā atspiesties. Turklāt  sievietes, kas mīl, ir arī valsts vērtība,» secina rakstniece. 

«Vai tad tev nav svarīga atpazīstamība?» jautājuši vairāki cilvēki, kam Laima izstāstījusi par nodomu atteikties no uzvārda «Muktupāvela». To, dabūtu no pirmā vīra, viņa nēsāja vairāk nekā 30 gadus, ar to parakstīja avīžu slejas un grāmatas. Viss, kas taps pēc 8.oktobra, nesīs vārdu «Laima Kota». «Atpazīstamība?» Laima atceras savu iepriekšējo dzīvi. «Jā, bija. Bet tagad mani mīl.» 

Atpūties, ēd, mīli!
Ne vien tāpēc, ka tiek tik ļoti mīlēta un lutināta, Laima ir sākusi mīlēt arī sava vīra dzimteni. Pirms gada, braucot uz rakstnieku kongresu, viņa ļāvusies stereotipiem par tuksnesīgu valsti, kur cilvēki pārvietojas ar ēzelīšiem. Nekā tāda – mirdzoši tilti pār klinšu pārvadiem, vilciens, kas brauc ar 250 kilometriem stundā. Līdzekļi, ko rada tautsaimniecība, patiešām aiziet tautai, nevis ieripo privātpresonu kontos, saka Laima. Jā, arī Stambulā auto evakuatori savāc mašīnas, kas bezkaunīgi novietotas šim nolūkam neparedzētās vietās, bet neesot tādas alkatības kā Rīgas stāvvietu «tirgū» un ielās, pa kurām staigājot, Laimu brīžam pārņemot sajūta, ka tev ir jāmaksā tikai par to, ka tu vispār esi. 

Ahmets Kots, piemēram, ir atvēris privātu bibliotēku ar 70 000 grāmatu, kas pieejama katram, lepojas Laima. Sūfiju kopienas līdera dēls, viņš jau no bērnības sapņojis rakstīt un bijis ļoti laimīgs, kad tēvs viņam 10 gadu vecumā nopircis rakstāmmašīnu. 

Ahmets, tāpat kā Laima, ir ļoti radošs, izmēģinājis dažādas profesijas. Ieguvis maģistra grādu socioloģijā, ir divu dzejas grāmatu autors un visu mūžu bijis saistīts ar rakstniecību. Vidusskolā izdevis literāro žurnālu 1000 eksemplāros, strādājis dažādās turku avīzēs, bijis arī korespondents Londonā. Tad izveidojis ziņu aģentūru, kura, Dienvidslāvijā sabrūkot komunistu režīmam, vienu brīdi bijusi vienīgā, kas  vēstis no Sarajevas izplatīja visā pasaulē. Ahmets nodibinājis arī grāmatu dizaina uzņēmumu, kura kontā ir ap 2000 izdevumu. Kādu brīdi pats aktīvi fotografējis. Sākoties digitālajai ērai, kameru nolicis. 

«Kad es satiku viņu, es atkal izvilku savu fotoaparātu,» viņš sarunu no savas personības atkal aizvirza uz Laimu. «Jā, kopš 1985.gada nav iznākusi neviena mana dzejas grāmata, bet tagad, starp citu, atkal esmu atsācis dzejot.» 

Viņš tic, ka arī Laimai labākās grāmatas vēl būs, bet pagaidām mudina viņu tikai atpūsties. «Atpūties, ēd, mīli!» viņš savai latviešu sievai sakot katru dienu. Tās viņa sāk ar nesteidzīgām brokastīm uz Ahmeta dzīvokļa balkona, no kura paveras skats uz skaisto Bosfora tiltu, kas savieno Eiropu un Āziju. 

«Un tilts starp Stambulu un Rīgu – mēs to beidzām konstruēt aizvakar,» Ahmets saka Rīgā divas dienas pēc kāzām, skatoties savas vecmāmiņas acīs.

High–tech Maskavas forštatē

Posted on oktobris 12, 2011 by - Veiksme

Vakuumtehnoloģiju metrs Sidrabe jau gadiem demonstrē, ka Latvija var būt pasaules līdere kādā biznesa nišā 

Līdz Sidrabes un GroGlass ražotnei turpat blakus žurnālu Ir aizved Dienvidu tilta pievedceļu cilpas un intensīva pierunāšana vairāku mēnešu garumā. Rīgas nomalē, Krustpils un Katlakalna ielas krustojumā, mīt smadzenes un dzelži, kas vakuumtehnoloģiju jomā pasaulē spēlē augstākajā līgā, ražojot tādiem zīmoliem kā Toyota, Nissan, Sanyo un 3M. Iespējams, jūsu nupat nopirktā televizora LCD displejs vai telefona skārienjutīgais ekrāns tapis tepat Maskavas forštatē.

Arī no Sidrabes laboratorijām dzimušajai GroGlass fabrikai pietika ar pāris darba gadiem, lai panāktu, ka tās ražotais stikls klāj gleznas Luvrā. Abu uzņēmumu šefi rēķina, ka turpmāko desmit gadu laikā Sidrabes ietvaros, visticamāk, radīs «vēl vairākus «groglāsus»». Balstoties pusgadsimtu senajā Latvijas pieredzē (Sidrabes priekštecis ir 1962.gadā dibinātais padomju militārsektoram strādājušais Vakuuma pārklājumu konstruktoru birojs), viņi saredz valstī veidojamies šīs nišas uzņēmumu klasteru. Līdzīgi, kā tas jau ir kokrūpniecībā.

Kas notiek pagalmā
Lai gan abas rūpnīcas iejoztas ar vienu žogu, parasti Sidrabes šefs Nils Veidemanis un GroGlass vadītājs Aleksandrs Kelbergs satiekas aptuveni reizi gadā. Uz Ziemassvētkiem, viņi nosmej. Patlaban ikdienas attiecības kļuvušas skopas gluži kā vecākiem ar bērnu, kurš sācis mācīties augstskolā, stāsta Aleksandrs, atsaucoties uz abu uzņēmumu nabassaiti. Pirms astoņiem gadiem ASV kompānijai New Century Holding, abu uzņēmumu galvenajam investoram, radās doma par fabriku, kas liktu lietā Sidrabes radītu tehnoloģiju un ražotu starptautiski konkurētspējīgu produktu. Viņi radīja GroGlass. «Galvenais, kas mūs tagad vieno, – stratēģiska ieinteresētība vienam otra pastāvēšanā. Kad mums ievajadzēsies otru ražošanas iekārtu, gribam, lai tās izstrādātājs būtu Sidrabe. Savukārt Sidrabei mēs kalpojam kā lielisks mārketinga instruments. Atbrauc klients, un viņi var pateikt: nāciet, apskatiet, kas mums pagalmā notiek,» vērtē Aleksandrs.

Toreiz daudz sprieduši, kura no tehnoloģijām būtu piemērotākā, un sapratuši, ka grib ražot kādu galaproduktu. «Nevis to, kas nonāk pie kāda ražotājgiganta, tiek vēl uzlabots un papildināts,» – tā Aleksandrs. «Pretējā gadījumā mums nāktos pieaicināt, piemēram, Sony, un tad tas vairs nebūtu mūsu projekts.» Piecus gadus un 20 miljonus latu vēlāk, 2009.gadā, GroGlass bija gatavs sākt ražot pirmos optiskos vakuumpārklājumus lielizmēra stiklam.

Kamēr GroGlass darbinieku skaits katru gadu dubultojies, no 20 sasniedzot turpat 100, nebūtu pārspīlēti teikt, ka ik gadu dubultojušās arī viņu ambīcijas. Pēdējais no sasniegumiem ir Vācijas lielveikalu aukstumiekārtas. Vācu tirgotāji ir izpētījuši – ja piena produktu skapis stāv bez durvīm, lielveikalu ķēdes rēķini par elektroenerģiju strauji aug, bet, ja uzliek stiklotas durvis, pircējs to uztver kā barjeru, liekot bodes ienākumiem kristies. Ar GroGlass neatspīdošo stiklu durvis vairs nešķiet kā barjera, un vienlaikus elektrība ietaupās. Ar līdzīgu neatspīdošo stiklu, tikai mākslas darbu ierāmēšanai domātu, uzņēmums patlaban liek kāju ASV tirgus durvīs.

Liktenīgie nīderlandieši
«Neviens cits kā Alfa nenāk prātā,» Nils saka par iepretim tagadējam lielveikalam vēl aizvien redzamajiem pusvadītāju ražotnes korpusiem, vaicāts par citiem uzņēmumiem, kas savulaik ražojuši padomju militārajiem spēkiem un veiksmīgi pārorientējušies dzīvei kapitālismā. «Un arī par viņiem nezinu, vai tas ir kas sekmīgs, vai drīzāk izdzīvošana.» To nenoliedz arī Nils – Sidrabes likteni lielā mērā noteicis tās ilggadējais vadītājs, konstruktors izgudrotājs Edgards Jadins. Tagad konsultanta lomā, bet 90.gadu sākumā būdams rūpnīcas direktors, Jadins spēja novērst toreizējā Vakuuma pārklājumu konstruktoru biroja resursu izvešanu no Latvijas. «Pateicoties viņa plašajiem kontaktiem, šī rūpniecība netika pēc pavēles aizvesta. Tolaik visu, kas bija daudzmaz spējīgs ražot, piemēram, VEF un citus, izveda no Latvijas. Par to vēsture klusē,» Nils nosaka.

Tomēr nevar apgalvot, ka Sidrabei izdevās plūdeni pārorientēties uz darbu citos ekonomiskajos apstākļos. Starp PSRS sabrukšanu un 1994.gadu, kad Sidrabe tika privatizēta un pārorientējās uz Rietumu pasūtījumiem, pagāja vairāki šaubu pilni gadi. Vajadzīgo devu pārliecības par saviem spēkiem sniedza divi kungi no nīderlandiešu siltumnīcu industrijas, kuri ieradās ar Sidrabi pārspriest sev nepieciešamās tehnoloģijas. Viens no pirmajiem starptautiskajiem darījumiem solījās būt tieši šis, tomēr nīderlandieši nolīga kādu citu ražotāju. «Pēcāk viņi nogāja pa burbuli, un es sliecos domāt – tas notika tāpēc, ka viņi nepalika pie Sidrabes,» joko Aleksandrs.

Sakritība, bet Nīderlande, kuru uzskata par vienu no augsto tehnoloģiju centriem pasaulē, bija arī pirmais GroGlass klients. Tie bija siltumnīcu īpašnieki, kas lūkojās pēc augšanas procesu stimulējoša stikla. Nīderlande aizvien ir viens no lielajiem vaļiem, uz kuriem turas abu uzņēmumu eksports. Tā ir arī viena no valstīm, no kurām Sidrabe iepērk zināšanas, ja ar saviem spēkiem nepietiek.

Kuģis bez liekā svara
Sidrabe, kas stabilu vietu ieņem Nīderlandes, Vācijas, ASV un Japānas tirgos, par saviem pašreiz eksotiskākajiem izaicinājumiem sauc Austrāliju un Koreju. «Ar lielu piesardzību, tomēr skatāmies arī uz Ķīnu. Bažas ir lielas, ka līdz ar pirmās iekārtas izgatavošanu drīz tur parādīsies copy-paste variants simt citām tādām pašām,» piesardzību skaidro Nils.

Tikmēr Austrālija izskatās cerīga. Tās krastus nupat sasniedzis liels zinātniski pētnieciskajā jomā investētās naudas vilnis, un Sidrabes grafikā jau iekļautas vairākas reģiona konferences un izstādes. Gada laikā tiek apmeklēts ap 25 konferencēm un izstādēm. Izklausās, ka tas paģēr plašu mārketinga departamentu, taču Sidrabē šādā amatā strādā trīs darbinieki. Esot gana, jo Sidrabi ārvalstīs brauc pārstāvēt gan izpētes un attīstības, gan dizaina nodaļas cilvēki. Tas nav taupības, bet biznesa specifikas jautājums. Ja Sidrabe tirgotu galaproduktu, mārketinga departamentam nāktos būt plašākam, taču viņi ražo tehnoloģiju – ražošanas instrumentu, kas ik reizi pielāgots klienta vajadzībām.

Administratīvo slogu viņi cenšas turēt nelielu, to sarunas laikā dzirdu vairākkārt. «Latvijas kompānijām tas bieži raksturīgi – peld kuģis, apaudzis ar visu ko,» spriež Nils. «Nav mums arī glaunu biroju, sēžam turpat, kur citi, nav glaunu mašīnu un luksusa, jo viss ieguldīts ražošanā.» Nezinātājam grūti paredzēt, ka, atverot laika zoba apgrauztās angāra durvis, ieraudzīsim vairāk nekā miljonu latu vērtu iekārtu. Padomju laika ēku komplekss, kas ir rūpnīcas rīcībā, tiek atjaunots tad, kad nepieciešams, un bez grandioza vēriena. Ārišķību Sidrabē ir maz. Un ekonomiskās krīzes laikā, kad daudzi līzingā nopirktajos džipos vairs nevarēja saliet degvielu, Sidrabe piedzīvoja savu lielāko uzrāvienu. «Tobrīd uzņēmumi bija spiesti pārtraukt sērijveida ražošanu un meklēt jaunus produktus, jaunas iespējas, un mēs aktīvi sevi piedāvājām pasaulei,» saka Nils. Arī šogad plānotā apgrozījuma dubultošanās līdz septiņiem miljoniem eiro daļēji ir raža no krīzes gados sētās sēklas. Turpmāko divu, trīs gadu laikā Sidrabe iecerējusi izaugt līdz 30-40 miljonu eiro apgrozījumam. Arī trīs gadus strādājošajam GroGlass šogad gaidāmā apgrozījuma dubultošanās no 1,4 līdz 2,8 miljoniem latu ir gaužām pieklājīga.

«Ir vēl, kur tiekties,» nosaka Nils, norādot uz lielākajiem konkurentiem, kuri gadā apgroza 100-150 miljonus eiro. Lūgts nosaukt priekšrocības pār konkurentiem, Nils uzsver 50 gadu ilgo pieredzi, uzņēmuma spēcīgo dizaina departamentu, kas spēj radīt patentējamas iekārtas, un gatavību pielāgot tehnoloģiju klienta vajadzībām līdz pēdējai detaļai. Pēdējo viņu iekārtu, «sapakotu» 13 kravas konteineros, pēc nedēļas sūtīs prom klientam, un Sidrabe lepojas, ka tā tapusi ciešā saskarē ar pašu pasūtītāju. Nav runa par e-pastiem vai pasūtītāju vadības vizītēm Krustpils ielā. Ap 20 klienta darbinieku to izstrādāja tepat Rīgā kopā ar Sidrabes speciālistiem.

Eksperimentu rezultāti
Ja eksperiments ar GroGlass radīšanu būs izdevies (un Aleksandrs apzināti lieto vārdu «eksperiments»), tad investori būs ieinteresēti radīt «vēl vairākus «groglāsus» no tā potenciāla, kas ir Sidrabes laboratorijās». Nils min divus savus klientus, zviedru un vāciešu uzņēmumu, ar kuriem Sidrabe sākusi sarunas par rūpniecības izvietošanu Latvijā. «Gribam veidot klasteru. Jo vairāk Latvijā būs augsto tehnoloģiju uzņēmumu, jo stiprāki mēs paši būsim,» viņš lēš.

Patlaban viņi Latvijā ir divi. Lauvastiesu darbinieku nākas izglītot no nulles, pat izcīnīt vakuumtehnoloģiju priekšmeta atjaunošanu augstskolu mācību programmā. Bet, nozares spēlētāju skaitam pieaugot, varēs dalīties ar resursiem, kopā pasūtīt iekārtas un dalīt to uzturēšanas izdevumus, viņi pārliecinoši uzbur nākotnes ainu.

3 biznesa principi
1. 50 gadus krātas zināšanas un cilvēki, kas prot tās izmantot
2. Skrupuloza vienošanos un piegādes laiku ievērošana
3. Vismaz pussoli priekšā pasaules augsto tehnoloģiju tendencēm

Neslidoju, neslēpoju

Posted on oktobris 12, 2011 by - Jauna seja

Alise Prudāne (20)

Jaunā balerīna 13.oktobrī dejos LNO jaunās sezonas pirmajā baleta jauniestudējumā 4 pasaules. 4 stihijas

Vecāki: Ligita – bibliogrāfe, Ivars – ķirurgs.

Cik gadus dejo baletu? «Sāku dejot četru gadu vecumā, baletskolā iestājos sešus gadus vēlāk.»

Kāda ir baletdejotāju bērnība? «Gandrīz katru dienu mēģinājumi, nodarbības, bet man tas vienmēr ir paticis.»

Kas tev patīk baletā? «Gan mēģinājumu process, gan būšana uz skatuves. Ir bēdīgi, kad beidzas izrāde.»

Balets ir skarbs? «Mums ir jārada iespaids, ka viss nāk ļoti viegli, bet tas prasa lielu fizisku darbu. Mēģinājumu grafiks ir saspringts, vajag daudz spēka.»

Kas jāupurē balerīnai? «Ziemā neslidoju, neslēpoju, visu cenšos darīt ar mēru. Var jau, protams, braukt ar riteni vai skrituļslidām, bet vajag apzināties savas robežas. Man patīk pagulēt un šad tad arī paballēties – visu vajag saplānot.»

Tavas mīļākās baleta izrādes? «Gulbju ezers un Žizele, tur ir manas sapņu lomas.»

Starp balerīnām ir liela konkurence? «Atmosfēra mums trupā ir diezgan draudzīga, bet spēcīgu dejotāju ir daudz – konkurence ir.»

Uz skatuves drīzāk dejo vai spēlē? «Vienlīdz svarīga ir gan tehniskā puse, gan emocijas. Ir jārada sevī enerģija un jānodod tā skatītājam.»

Nolaidība

Posted on oktobris 5, 2011 by - Dzīve

Gadījums ar novārdzināto Viku atklāj, ka Daugavpils novada sociālās aprūpes centrā Kalkūni ar izgulējumiem ir vēl kāds zēns, vairāki darbinieki nesaprot valsts valodu un vadība uz laiku atstādināta no amata 

Kā tad man vajag izskatīties? Nu, kā? – prasa Elīna Muižniece, Vika mamma, kad tiekamies pirmdien viņas studiju vietā Latvijas Universitātē. Elīna studē jurisprudenci. Pēdējās nedēļas laikā viņu sāpinājuši komentāri interneta portālos, kur pie ziņas par aprūpes centrā Kalkūni novārdzināto dēlu tiek spriests par Elīnas frizūru un sakoptajiem nagiem – stereotips, ka bērnu invalīdu mammas ir no sociālā riska ģimenēm. Arī viņa pati pirms 20 gadiem, kad puika nāca pasaulē, domāja – kā var piedzimt slims bērns, ja dzimta ir ģenētiski spēcīga, ar smagām kaitēm nav slimots. Elīnas senči bijuši gudri. 

Izvēlējās audzināt meitu
Viks piedzima priekšlaicīgi. Septītajā mēnesī. Dzemdību laikā puika guva centrālās nervu sistēmas bojājumus. Diagnoze – bērnu cerebrālā trieka. «Grūtniecība ritēja normāli, pie labiem ārstiem, biju spēcīga meitene – piens un asinis. Vecmāte pēcāk pateica: «Arī tādi bērni dzimst.»» 

Ar Viku gāja smagi. Viņš raudāja un kliedza nemitīgi. Elīna vairs neatšķīra, kad ir rīts, kad – vakars. Pāris gadus vecākajai meitai trūka uzmanības un rūpju. Viss Vikam. «Meita auga kā mauglis.» Burtus viņai mācīja Elīnas māsa, jo vajadzēja sagatavot skolai. Elīnai bija jāizlemj – audzināt Viku vai meitu. Abus nevarēja. «Ciniski izklausās, bet es izvēlējos audzināt veselo bērnu. Vikam bija vienalga, kurš viņu pabaro, taču meitai ne. Viņš atšķir, vai par viņu kāds rūpējas, vai nerūpējas, nevis kurš to dara.» 

Divarpus gadu vecumā par puikas dzīvesvietu kļuva sociālās aprūpes centrs Ezerkrasti. Bērnu nodaļu slēdza 2009.gada beigās, Vikam tika atrasta vieta sociālās aprūpes centrā Ropaži. Tas paredzēts pieaugušajiem, tomēr Viku uz pusotru mēnesi pieņēma. Janīna, kura par aprūpētāju strādā 16 gadus un Ezerkrastos rūpējās par Viku, atceras, ka puika spējis pārvietoties, gulēdams uz muguras, un pie vārtiņiem spēlējies ar atslēdziņām. Grabinājis tās. Sēdējis ratiņkrēslā, kontaktējies ar acu skatienu. Ziemā, satīts segās, vests ārā. «Tas, kas ar Viku noticis patlaban, ir aprūpētāju nolaidība. Šausmas. Aprūpētāja var neredzēt kādu pumpu, bet nākamās maiņas māsiņai jāredz un jāziņo ārstam.» 

Vainu nevarot novelt tikai uz smago slimību. Kauli ar laiku varot deformēties un izskatīties kā Vikam, tomēr izgulējumi rodas no sliktas aprūpes. 

Kad slēdza Ezerkrastu nodaļu, daudzus bērnus ar līdzīgu diagnozi nogādāja uz Kalkūniem Daugavpils novadā, jo tie bija piemēroti šādu slimnieku kopšanai. Janīna atceras, ka palīdzējusi pārvest divas meitenes. «Man tur nepatika,» viņa saka. Janīna norādījusi darbiniecei, ka gultas ir tādas, ka bērni var izkrist. Saņēmusi atbildi: «Kad kritīs, tad arī pārtaisīs.» Otrs novērojums. Vienai no meitenēm mantās iejukušas brilles. Aukles prasījušas Janīnai, kāpēc meitene raud. Viņa teikusi, ka jāatrod brilles. «Što, što?» darbiniece atbildējusi, jo nav sapratusi latviski. «Brilles atradām, viss bija labi. Kamēr vienu meiteni iekārtojām, pie otras neviens nebija gājis. Viņa sēdēja ratiņos priekštelpā, pati bija zābaciņus nopurinājusi un raudāja.» 

Pirms divām nedēļām septembrī no Kalkūniem uz sociālo centru Teikā pārvesti divi bērni. Iveta Purne, Valsts sociālās aprūpes centra Rīga vadītāja, stāsta, ka problēmas bijušas nelielas – tikai apsārtumi. Purne, bijusī labklājības ministre, uzskata, ka patlaban nevietā nozākā visu Kalkūnu centru, kur strādā arī daudz labu darbinieku. «Mēs varam tikai lūgt Dievu, lai viņiem pietiek tam spēka,» anonīmi teica kāda mamma. 

Tieši labo atsauksmju dēļ Elīna izlēma Viku vest uz Kalkūniem. Tos slavēja arī vecāki, kuri bērnus nogādājuši turp no Ezerkrastiem. Elīna viņiem uzticējās. Pati 2008.gadā nobalsoja Koru karos par oranžo Daugavpils kori, kas galveno balvu – 15 000 eiro – dāvāja Kalkūnes bērnunamam telpu remontam. 

Elīna meklēja dēlam labāko. To apliecina Ropažu sociālā centra vadītāja Stefānija Albova. Mamma prasījusi, vai ir pieejamas pērļu vannas un ergoterapeits, taču tā Ropažos nebija. Nekādu pārmetumu par pakalpojumiem nav bijis. Dažkārt vecāki iedomājoties, ka par Ls 1,10, ko var tērēt pārtikai dienā, jābūt trīs ēdieniem. Ir arī vecāki, kuri atved bērnus nesalabotiem zobiem. «Atalgojums šajā profesijā strādāt nemotivē,» Albova teic, ka darbinieku trūkst, jo aprūpētāja par slodzi saņem Ls 200 uz papīra. 

Viku uz Kalkūni aizveda 2009.gada decembrī. Elīna uzreiz pateica, ka atbraukt varēs reti. Jābeidz studijas, jāauklē mazdēls. Uz Ziemassvētku pasākumu viņa netika, bija satraumējusi kaklu. «Studēju jurisprudenci un zinu, ka viņiem ir jāziņo par jebkurām izmaiņām: ja izvests no teritorijas – jāziņo, slimnīca – jāziņo.» 

Kādā ciemošanās reizē Elīna secināja, ka puika izskatās jocīgs. Radās aizdomas, ka viņam mainīti medikamenti, kaut arī dokumentos tas nav fiksēts. Zēns uzvedies kā pēc narkozes, miegains. Tomēr Elīna uzticējās darbiniekiem. 

Kalkūnos Viks nodzīvoja teju divus gadus. Šāgada septembrī Elīna bija iecerējusi viņu pārvest uz sociālās aprūpes centru Teika Rīgā, jo tur sāka uzņemt pacientus līdz 25 gadu vecumam. Kārtojot vajadzīgos dokumentus, vasarā viņa vairākkārt kontaktējās ar Kalkūniem, kur neko neteica par puiša veselības pasliktināšanos. «Esam atvaļinājumā,» tāds bijis ierastākais teikums. Savukārt Skaidrīte Kazanova, Kalkūnu centra vadītāja, kura patlaban uz laiku atstādināta no amata, apgalvo, ka māte par bērnu nav izrādījusi interesi. Pēdējoreiz ciemojusies pērnā gada oktobra beigās. 

Apstājās elpošana
Tas bija 2.septembris, kad Elīnai piezvanīja Kalkūnu medicīnas māsa Lūcija. No kartupeļlauka. Viks pirms pāris dienām esot atvests no slimnīcas, kur viņam pārstājušas darboties nieres, novājināta sirds. Diez vai vajagot transportēt uz Teikas aprūpes centru. Sociālā darbiniece Ludmila paziņoja, ka neizdos bērnu no valsts iestādes. 

Tomēr Elīna devās ceļā. Kalkūnos ieraudzīja šausminošu skatu. Kā no koncentrācijas nometnes. No puikas, kurš kādreiz sēdēja ratiņkrēslā, bija palicis teju vai skelets. Izģindis, bāls, sarāvies embrija pozā. Darbinieki novilkuši pamperu, zem tā bijuši izgulējumi. «Jau tādi melni, nekrozes,» atceras Elīna. Kopumā skats bijis baiss. Netālu kāda meitene gulējusi kaila gultā un kakājusi. 

Nogādāts Stradiņos, Viks vilka dzīvību. Pēc sešām dienām viņam apstājās elpošana. Divas reizes. Viņam ielika zondi un baroja mākslīgi. Stradiņu intensīvās terapijas vadītājs Pēteris Ošs stāsta, ka slimība ir tik smaga (cerebrālā trieka, garīga atpalicība, epilepsija) un tādam slimniekam vajadzētu individuālu aprūpi. Kopt bērnu šādā stāvoklī esot par smagu tādai iestādei. Kalkūnos Vikam bija radušies rīšanas traucējumi, kurus varot izraisīt arī nervu sistēmas problēmas. Puika bija aizrijies un saslimis ar plaušu karsoni. «Atbildīgajiem to vajadzēja pamanīt ātrāk,» norāda Ošs. Vai vajadzēja Viku jau ātrāk vest uz Rīgu, Daugavpils reģionālā slimnīca komentēs tikai pēc Veselības inspekcijas pārbaudes. 

Par notikušo Elīna telefoniski ziņoja 9.septembrī, piektdienā, Labklājības ministrijai. Pirmdien, 12.septembrī, Elīnai piezvanīja valsts sociālās aprūpes centra Latgale vadītāja Mārīte Grigāne un sāka atvainoties, solīja, ka apstākļi Kalkūnos uzlabosies. 

Pēc nedēļas Elīna iesniedza sūdzības LM, Veselības inspekcijā un policijā. Mediji par nežēlīgo notikumu uzzināja otrdien, 27.septembrī, LNT raidījumā Tautas balss. Elīna pati viņiem bija piezvanījusi. Pēc pāris dienām pārbaudē devās arī neatkarīgu ekspertu komisija: sociālā darba pasniedzēji, Latvijas profesionālo sociālā darba speciālistu asocācijas vadītāja Ārija Baltiņa. Viņa norāda, ka iespaids par Kalkūniem nav tik kliedzošs, kā rādīts medijos. Ar 12 smagiem pacientiem strāda divi cilvēki, vajadzētu vairāk. Nav pretizgulējumu matraču. «Ieraudzījām vēl vienu puisi, kuram ir izgulējumi,» – tā Baltiņa. LM to nenoliedz, bet aicina nogaidīt, kad ar faktiem klajā nāks Veselības inspekcija, kas veic pārbaudi. Puiku turpina aprūpēt Kalkūnos, viņš nav hospitalizēts. Viņa aizgādņi sūdzību nav iesnieguši. 

Kāpēc darbinieki tik ilgi Elīnai neziņoja par Vika veselību? Daugavpils slimnīcā viņš šovasar bija divas reizes. Bāriņtiesas likums paredz, ka darbinieku atbildība ir ziņot aizgādnim par jebkādām izmaiņām. Nav gan noteikts, cik bieži. Sociālā darbiniece Larisa Volotova, kurai tas bija jādara, stāsta, ka ir sazinājusies ar mammu. Pēc mirkļa Larisa lūdz pāriet uz krievu valodu, jo nesaprot jautājumus. Vadītāja viņai neesot teikusi, ka jāziņo mammai, tāpēc Larisa to nav darījusi. «Mums tāda struktūra,» – tā Larisa. Arī vecākā medmāsa Lūcija, pienākusi pie klausules Kalkūnos, pāriet uz krievu valodu. Stāsta, ka augustā viņa bija trīs nedēļu atvaļinājumā. Tieši tad, kad puika bija divas reizes slimnīcā. Kad vadītāja teikusi, ka jāzvana mammai, tad arī Lūcija to darījusi. 

Kalkūnu bijusī vadītāja Skaidrīte Kazanova savus darbiniekus aizstāv. «Strādājām pēc labākās sirdsapziņas, badināts Viks netika. Slimība progresēja. Vedām uz slimnīcu.» Uz jautājumu, kāpēc par to neziņoja mammai, Kazanova atbild, ka sociālā darbiniece Larisa sadarbojas ar tiem vecākiem, kuri paši par bērnu interesējas. Savukārt bijusī centra darbiniece Ludmila Golunova, kura bija Vika ārstējošā ārste, televīzijas raidījumam Tautas balss norādīja, ka arī iepriekš ziņojusi Kalkūnu vadībai par citu darbinieku nolaidību un slikto bērnu aprūpi kopumā, taču palikusi nesadzirdēta. 

«Neziņošana ir pārkāpums. Arī kontakts aprūpētājiem ar mediķiem varēja būt labāks,» secina LM pārstāve Dzintra Kandere. Par to nāksies atbildēt sociālajai darbiniecei, uz laiku atstādināta centra vadītāja un divu nodaļu vadītājas: sociālās rehabilitācijas un sociālās aprūpes. Rehabilitācijas nodaļas vadītājai nav atbilstošas izglītības: vajag sociālā darba, viņai ir bakalaurs jurisprudencē un sabiedrības pārvaldes maģistrs. Lielākajai daļai Kalkūnu darbinieku izglītība ir atbilstoša. 

Patlaban Kalkūnu vadītāju aizvieto Aija Lapiņa no reģionālā aprūpes centra Latgale. Viņa stāsta, ka atmosfēra ir traģiska. Teju 100 darbinieku jūtoties apmeloti, lai arī viņi savu darbu dara no sirds. Kalkūnus slavē arī Inese Rubīna, Aijas kolēģe, kuras pienākums bija regulāri apsekot filiāles. Katru mēnesi esot izstaigājusi šo sociālās aprūpes centru. «Jā, katru segu nepacēlām. Tas nav mūsu uzdevums, neesam mediķi un nevaram konstatēt veselības vainas.» 

Arī sociālo pakalpojumu kontrole aprūpes centros ir vārga. LM un Veselības inspekcija reaģē tikai uz sūdzībām. 

Pēc LM datiem, valstī ar smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem, līdzīgi kā Viks, ir 4659 personas, to skaitā 602 bērni. Pakalpojums nodrošina pieci reģionālie valsts sociālās aprūpes centri ar 30 filiālēm. 

Daudzas invalīdu mammas baidās uzticēt bērnus aprūpes centriem. Jolanta Kalniņa-Levina savu sešgadīgo dēlu Robertu, kuram ir līdzīga diagnoze kā Vikam, gribējusi ievietot kādā valsts sociālās aprūpes centrā, taču pazīstama darbiniece ieteikusi to nedarīt – tur barojot ar miega zālēm. Arī Roberts, mammas uzpasēts mājās, kādu dienu pārstāja ēst un nokritās no 19 kg uz 13 kg. Nokļuva reanimācijā. Kuņģī ielika implantu. «Kad televīzijā ieraudzīju, kas noticis ar Viku, mēs, vairākas mammas, sazvanījāmies un raudājām.» Tieši šādas ziņas esot iemesls, kāpēc mammas labāk kopj slimos bērnus pašas, kas esot tik morāli smagi, ka gribas izdarīt pašnāvību. 

Vairāki raksta tapšanā aptaujātie cilvēki, kas pienācīgi neaprūpēja Viku, taisnojās, sakot, ka darbs ir zemu atalgots un smags. Neviens neapšauba, ka tas ir smags. Tāds tas ir gan aprūpētājiem, gan mammām, kuras to dara pašas. Tomēr profesijas smagums neatbrīvo no atbildības.

Pietiek ar tviteri

Posted on oktobris 5, 2011 by - Slavenība

Žurnāliste Baiba Strautmane uz dažām nedēļām atgriežas televīzijā, lai vadītu LTV spēli jauniešiem Es varu būt premjerministrs! Viņu interesē politikas procesi dzīvē un arī ierakstu studijā, bet secinājums, ka Baiba varētu atgriezties žurnālistikā, ir pāragrs

No aktīvās žurnālistikas Baiba ir prom deviņus gadus, uz neilgu laiku atgriežoties ēterā 2007.gadā, kad vadīja TV3 raidījumu Nekā personīga. Taču visus šos gadus viņa tiek aicināta izteikties medijos kā eksperte jautājumos par politiku un žurnālistiku. Asā mēle, spēja uzdot amatpersonām jautājumus, kas aizsit elpu, skatītājiem atmiņā no Latvijas televīzijas raidījuma Mūsu cilvēks. Pirms desmit gadiem tas bija viens no populārākajiem raidījumiem, un pati Baiba kā žurnāliste baudīja lielu sabiedrības cieņu, uzticību. Kopš Baibai ir ģimene, bērni, viņa no aktīvās žurnālistikas ir aizgājusi. Teic, ka vēl pēc kāda laika būtu gatava iesaistīties atsevišķos projektos, ja tie šķistu interesanti. Pagaidām – nekā konkrēta, ja neskaita «premjerministru» spēli. Jautājums par labu pētniecisko žurnālistu trūkumu šoruden kļuvis īpaši aktuāls: Latvijas televīzijā vairs nav redzams Jānis Domburs, Ilze Nagla. Īpaši skaudri tas jūtams pēc vēlēšanām, kad žurnālistikā vajadzētu «rakt un rakt», bet racēju kļūst aizvien mazāk. Ko par procesiem sabiedrībā šoruden saka pieredzējusī žurnāliste? 

Ilga pauze iestājas, kad Baiba intervijā izdzird jautājumu: kādu summu no nodokļu maksātāju naudas, viņasprāt, būtu pelnījusi saņemt LTV, kopš cits pēc cita no tās pazūd labi žurnālisti? «Pirmkārt, es tiešām gribu zināt, kā LTV tērē naudu, kas tai ir, – vairāk nekā septiņus miljonus latu gadā.» Baibas balss tonis nav mainījies, kopš viņa pirms astoņiem gadiem, gaidot dēlu, pameta televīziju. Tas ir ironisks, ass. Ieraksti tviterī vai ik dienas liecina, ka valstī notiekošais Baibu joprojām interesē, viņai ir viedoklis. Vai ar tvītiem 140 zīmju garumā un viedokli, ko laiku pa laikam viņai pavaicā mediji, pietiek, lai justos aktīva līdzdalībniece Latvijā notiekošajā? Baiba smejas: pilnīgi pietiek! «Un vēl, kad man ir, ko teikt, varu uzrakstīt Ir.lv.» 

Lemberga zvana tiesības
Baibu neinteresē visi LTV reklāmas līgumi, bet vienošanās ar Ventspils pašvaldību. «Ļoti precīzi gribu redzēt līgumu, kas LTV noslēgts ar Ventspili. Saeimas deputātiem noteikti ir tiesības to pieprasīt. Visai sabiedrībai ir tiesības šo līgumu redzēt. Ņemot vērā, cik nekaunīgi un brutāli viņi skalo cilvēkiem smadzenes.» Pirms vēlēšanām – pat pēdējā dienā, kad politiskā reklāma medijos ir aizliegta, sabiedriskā televīzija nemitīgi rādīja Ventspils reklāmu, atceras Baiba. «Neviens nav idiots, visi saprot, ka sakām – Ventspils, domājam – Lembergs. Reklamējot Ventspili, tiek reklamēts Lembergs. Manuprāt, tā bija prātam neaptverama cūcība, un tā nedrīkst būt!» 

Pretēji daudziem kritiķiem Baiba ir diezgan augstās domās par LTV priekšvēlēšanu debatēm, ko vadīja Ilze Nagla un Gundars Rēders. Pēc žurnālistes domām, politiķi Latvijā jau sen neuzskata par vajadzīgu spēlēt pēc noteikumiem medijos. «Viņi neuzskata par vajadzīgu atbildēt konkrēti uz jautājumiem, apzināti var atļauties vilkt laiku, kaut ko muldot, lai nebūtu jāatbild. Šādā situācijā nav cita veida, kā viņus «izgriezt uz āru», kā vien ar asiem, uzbrūkošiem jautājumiem.» Visvairāk Latvijas televīzijā, pēc Baibas domām, pašlaik jūtams Jāņa Dombura raidījuma Kas notiek Latvijā? trūkums. «Lai kā vienā brīdī likās, ka Domburs apnicis – cik var par budžetu spriest -, likās, ka viņš ieciklējies, bet tagad saproti, ka nav raidījuma par airBaltic, nav raidījuma par koalīciju.» 

Ar Kārļa Streipa raidījumu Skats no malas, viņasprāt, ir citādi. «Tas gan bija 17 gadu laikā iegājis rutīnā. Nekādu informatīvi idejisko pienesumu sen vairs nejutu. No otras puses, labprāt piešķirtu Streipam žetonu par vārdu, ko viņš pateica ēterā. Priecājos, ka ZZS nav lūgusi to atsaukt. Atsaukt nozīmētu pateikt – ZZS nav maukas. Bet tas nav noticis. Skaisti aiziet ir jāprot, un Streips to izdarīja, nosaucot lietas īstajos vārdos.» 

Baiba arī domā, ko darīs De Facto komanda, kad nu Ilze Nagla ir prom. «Viņi strādāja godam, nevar pārmest politisko konjunktūru.» Tagad palikuši divatā – Inga Šņore un Jānis Geste. «Tas ir mežonīgi smags darbs. Tādi raidījumi jātaisa plašai komandai.» 

LTV tuvojas loģiskam noslēgumam, Baiba domā. «To, ko Edgars Kots ir gribējis panākt ģenerāldirektora amatā, viņš ir panācis. Tāds menedžerītis. Ko visu viņš samenedžējis, redzēsim, kad izlidos no televīzijas.» Kas viņai liek domāt, ka tā notiks? «Ja jauno koalīciju izveidos Saskaņas centrs ar ZZS vai Zatlera partiju, tad neizlidos, bet domāju, ka tādu koalīciju neizveidos. Un tādā gadījumā Kota dienas ir skaitītas.» 

Pirms nedēļas atlūgumu uzrakstījis arī LTV Ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis. Kā Baiba to vērtē? «Nevaru nenovērtēt Gailīša talantu, cenšoties ielēkt vilcienā ar nosaukumu Visi labie žurnālisti aiziet no Latvijas televīzijas, bet visādi citādi viņa aiziešana varētu nākt tikai par labu Ziņu dienestam.» 

Pareizs lēmums, pēc viņas domām, būtu atkal iesaistīt Ziņu dienesta darbā kādreizējo vadītāju Gundaru Rēderu, kurš «ir labi strādājis, daudzi aizgājušie žurnālisti viņam uzticas». Sabiedriskajā televīzijā viss sākas ar ziņām, ir ļoti svarīgi, cik augsta latiņa tām uzlikta. Tagad kvalitāte «svārstās no nedēļas uz nedēļu atkarībā no producenta». Baiba domā, ka turpmākie notikumi sabiedriskajā televīzijā ļoti cieši saistīti ar jaunās koalīcijas izveidi. Daudz atkarīgs no Nacionālās eletronisko plašsaziņas līdzekļu padomes, kuras locekļu pilnvaras pagarinātas līdz februārim. «Līdz tam laikam var daudz ko izdarīt – paspēt Ziņu dienesta vadībā sabāzt meļņikus un tamlīdzīgus tipāžus,» Baiba piesauc ziņu, ka uz LTV pošoties bijušais Andra Šķēles runasvīrs, vēlāk Dienas valdes loceklis Romāns Meļņiks. 

LTV reitingi ir tik zemi, ka, Baibasprāt, budžetu veidojot, būtu jāuzdod jautājums: ar kādu mērķi šim medijam vispār tiek dota nodokļu maksātāju nauda? «Tiek uzturēta milzīga māja. Tur izskatās kā kapenēs. Tā ir arī politiķu atbildība: kur ir jaunais, sakarīgais apvienoto mediju projekts, kam varētu piesaistīt Eiropas naudu? Racionāli uzbūvēt ēku ar labu, jaunu tehniku un pieņemt profesionāli spēcīgus žurnālistus, kurus sabiedriskajam medijam tiešām vajag? Pēc būtības viss ir jāveido no jauna.» 

Baiba netaisās iesaistīties, ieviest kārtību, bet viņu uztrauc, ka informatīvās telpas kvalitāte Latvijā ir zema. LTV vajag vadību, kurai sabiedrība uzticas, Baiba ir pārliecināta. Pašreizējā vadība, viņasprāt, šādu uzticību nebauda. 

Ko uz labu mainīt var paši žurnālisti? Baiba uzskata, ka patlaban vairs nav godīgi runāt, ka žurnālisti «brauc pa virsu», iet prom no darba. «Mediju vadītāji ir atbildīgi par to, kas žurnālistikā notiek. Man drīz pietrūks rokai pirkstu, lai uzskaitītu visus tos medijus, kur Lembergam ir zvana tiesības.» Baiba dzirdējusi par gadījumu, kad žurnāliste raudājusi, jo vadība nolēmusi, ka nākamajā rītā jābūt intervijai ar Lembergu. «To nevar pārmest žurnālistiem, jo vairs jau nav, kur iet strādāt. Žurnālā Ir un Latvijas radio visiem darbavietu nepietiek. Ja gribi būt brīvs cilvēks, jāiet uz sabiedriskajām attiecībām, kur vari strādāt konkrētiem klientiem, neslēpjoties un netēlojot.» Atceroties pašas darbu žurnālistikā, Baiba atzīstas, ka visgrūtākais ir pārvarēt rutīnu. Un vēl, «tas darbs, ja kārtīgi dari, nav viegls». «Tu esi nostrādājies, nostresojies divpadsmit stundas diennaktī.» 

Viss par vēlu
Baiba uzskata, ka sabiedriskajai televīzijai būtu jāaudzina jaunie talanti, kaut vai atvēlot ētera laiku LTV7 dienas vidū, taču tā nenotiek. Tā savulaik sāka viņa pati: 1991.gadā, būdama 3.kursa studente, lasīja dienas ziņas. Auditorija bija maza, bet, gatavojot jautājumus un strādājot ēterā, Baiba «audzēja muskuļus». Tagad televīzijas nav ieinteresētas jaunu rokošo žurnālistu pilnveidošanā. Kaut gan viņu darbs sabiedrībai ļoti nepieciešams. «Auditorija ir sašķelta dažādās interešu grupās, katrs medijs baro ar kaut ko citu. Nav spēcīga sabiedriskā medija, kas ar autoritāti varētu uzrunāt lielu sabiedrības daļu,» Baiba saka. «Ja Lembergs var vismaz pieciem latviešu medijiem pateikt – rīt būšu ēterā, te esmu uzrakstījis jautājumus, kas man jāuzdod – un visi to klusējot dara, tad nevajag brīnīties, ka viens iespējamais kriminālnoziedznieks ir populārākais premjerministra kandidāts.» Vai žurnālistiem pietrūkst pašcieņas un brīvības, lai atteiktos to darīt? «Bet kur viņi ies, ja viņiem ir ģimene, kredīts? Kas viņiem piedāvās darbu? Protams, ja visi pieceltos un aizietu, tad būtu citādi, bet sabiedrības spiediena nav, profesionālās vides spiediena nav, lai žurnālistika būtu godīga. Tāpēc arī kvalitātes un brīvības nav.» 

Pirms vēlēšanām Baiba publiski teica, ka cer – Vienotībai, Zatlera Reformu partijai un Nacionālajai apvienībai pietiks balsu, lai izveidotu koalīciju. «Pirms iepriekšējām vēlēšanām man likās, ka ir īstais brīdis iesaistīt Saskaņas centru valdībā – lai rāda, ko var, ko nevar. Vienotība bija liela un spēcīga, risks minimāls. Tagad mēs tam posmam būtu pāri. Viss būtu citādi. Iespējams, Saeima nebūtu atlaista. Mums atkristu nepieciešamība visu laiku runāt, ka nevaram ignorēt ceturtās daļas vēlētāju gribu.» Taču tagad Baibas domas par SC dalību valdībā ir mainījušās. «Lai arī es piekrītu, ka krievu pārstāvniecība jāpieļauj Latvijas valstī, to nevar darīt tagad, jo mēs nezinām, kas ir Zatlers. Kamēr neesam sapratuši, kas viņš ir, kādi ir atsevišķu viņa partijas veidotāju mērķi, nodomi un saistības, ir pārāk liels risks tagad iesaistīt Saskaņu valdībā. Ja nu pēkšņi piepildās manas vissliktākās aizdomas, mēs varam nonākt ļoti, ļoti sliktā situācijā.» Kas ir šīs aizdomas, Baiba nekonkretizē. Viņu bažīgu dara Zatlera partijas cilvēku acīmredzamais spiediens, ka tieši Saskaņas centram jābūt vadībā. «Zatlera mērķis ir nokļūt atpakaļ pilī. Jautājums – uz ko viņš tā vārdā ir gatavs? Ir pārāk daudz jautājumu, kas dara bažīgu, lai ļautu Saskaņas centram ar Zatlera Reformu partiju divatā izveidot koalīciju, kur Vienotība būtu kā trešais partneris piekabināta, lai Zatleram par prieku ieviestu Satversmē tautas vēlētu prezidentu.» 

Baiba uzskata, ka Latvijā ir problēma – visu izdarīt par vēlu. «Tāpat kā gribam iekļaut valdībā Saskaņas centru par vēlu, tāpat arī Saeimu atlaidām par vēlu. Bija jāatlaiž iepriekšējā Saeima. Man tas liekas vienkārši nožēlojami, ka cilvēks ir četrus gadus prezidents un desmit dienas pirms prezidentūras beigām viņam atveras acis, ka valstī ir pārāk liela oligarhu loma.» Baiba to vērtē nevis kā izmisuma soli, bet kā savtīgumu. «Ko nozīmē deklarēt principus par tiesiskumu, politiku bez oligarhiem? Es šos principus deklarēju kopš 90.gadiem.» Baiba ir sašutusi ne tikai par to, ka Zatlers atlaida Saeimu tikai pirms savas prezidentūras termiņa beigām. Arī par to, kādā sajūsmā bija liela tautas daļa, kaut gan pirms tam mierīgi noraudzījās uz oligarhu valdību – Šķēli, Šleseru, Lembergu, treknajiem gadiem un to, ar ko tie beidzās. «Un atnāk Zatlers dažas dienas pirms termiņa beigām, labi saprazdams, ka pēc nedēļas par viņu visi būs aizmirsuši, un pasaka, ka atlaiž Saeimu.» Vai Baiba ir pārliecināta, ka Zatlers nerīkojās, domājot par valsti? «Tagad mēs to redzēsim. Redzēsim, ar ko viss beigsies.» Zatlera partijas – jaunu, nezināmu cilvēku – panākumus vēlēšanās žurnāliste skaidro gan ar milzīgo neapmierinātību ar līdzšinējo politiku, gan arī ar sabiedrības zemo informētības līmeni. «Sadzird tikai galvenās ziņas: Zatlers atlaida Saeimu, «yes, yes, yes»! Zatlers uztaisīja partiju – «yes, yes, yes»! Un vairāk nekas neinteresē – saprast, kas īsti notika, kas no tā var iznākt.» Kas cilvēkiem Latvijā svarīgi? «Maize un izpriecas. Nekas nav mainījies. Paskaties – lielveikali pilni, autostāvvietas pilnas. Labāk ir saņemt aploksnē un nopirkt jaunu drēbi nekā maksāt nodokļus. Var jau skaisti runāt – rūpējoties par sabiedrību, tu rūpējies arī par sevi, bet to var realizēt tikai sabiedrība ar dziļām tiesiskuma un demokrātijas tradīcijām, valsts, kur bargi soda par nodokļu nemaksāšanu. Latvijā nekas par to nav. Ļoti nozīmīgs ir piemērs, ko rāda bagātie un sabiedrībā pazīstamie cilvēki.» 

Izvēloties jauniešus «premjerministru» spēlei, Baiba ievērojusi, ka viena daļa cenšas imitēt Latvijas politikā ierastos principus, attiecību kultūru. «Jau pieņēmuši esošo par labāko. Taču spēles finālā palika tie ar personības pazīmēm, kuri mēģina citādi uz visu paskatīties.» Viena daļa no tiem, kuri piedalās spēlē, ir partiju jauniešu organizāciju biedri – viņi reālajā dzīvē virzās uz karjeru politikā. «Ir, kuros tu redzi – jauns, patiešām godīgs cilvēks. Bet politika izmaina arī tādus.» 

Ko Baiba sacītu, ja atkal saņemtu darba piedāvājumu žurnālistikā? «Man nebūtu nekas pret darbu, bet man ir tādi dzīves apstākļi, ka būtu ļoti maz laika, ko darbā ieguldīt. Haltūrēt neesmu gatava. Lai sasniegtu labu rezultātu, vajadzīgs laiks. Un laika nav, ņemot vērā, cik daudz paņem bērnu šoferēšana uz skolu, bērnudārzu.» Baibas meitai Vandai Emīlijai ir trīsarpus, dēlam Eduardam Kārlim – astoņi gadi, viņš mācās 2.klasē. Vai viņai nav žēl, ka savu talantu žurnālistikā vairs nerealizē? «Tā gan es neskatos.» Tviterī Baiba vicinās «ar asu duncīti». Viņa smaida: «Citādi jau nav jēgas.» Pilnīgi noteikti zina, ka vairs nekad negrib darīt to, ko darījusi raidījumā Mūsu cilvēks: «Katru vakaru tikties ar… arī ļoti jaukiem cilvēkiem, bet pa vidu gadījās ārkārtīgi nesimpātiski tipi. Apzināti iet uz darbu, kur man ar viņiem atkal jāsatiekas un jākašķējas, es vairs negribu.» 

Nesen viņu medijos nodēvēja par «bīstamo mājsaimnieci». Kūkas Baiba neprot cept, bet ģimene, bērnu audzināšana – šāda dzīve viņai patīk. «Reizēm uzdzen kaut kādu rutīnu, bet tas jau nekas.» Tuvākajā laikā Baibas un viņas dzīvesdrauga advokāta Romualda Vonsoviča plānos ir trīs nedēļas garš ceļojums divatā. Bērni paliks mājās. «Tas ir mūsu ļaunais plāns. Egoistiskais,» Baiba sirsnīgi smejas.

Sāka pēc Ulmaņa rīkojuma

Posted on oktobris 5, 2011 by - Veiksme

Savulaik Līvānos, sagaidot Kārli Ulmani, no kūdras cēla goda vārtus. Tagad kūdra tiek izmantota ne vien dārzkopībā, bet arī superjutīgu gaisa filtru ražošanā 

Trīstūkstoš hektāru plašais Skrebeļu purvs atrodas kilometrus desmit no Līvāniem, Rožupes pagastā. Pēc padomju laikos veiktiem aprēķiniem, jau 2013.gadā no šejienes vajadzētu izvest pēdējo kūdras kravu. Taču SIA Līvānu kūdras fabrika valdes priekšsēdētājs Pēteris Romanovskis zina, ka tā vis nenotiks. «Mums šeit būs ko rakt vēl gadus divdesmit vai pat trīsdesmit,» skaidro vadītājs, kurš uzņēmumā strādā jau kopš 1992.gada – uzreiz pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas sācis kā mehāniķis. 

Padomju laikos Līvānu fabrika ieguva vairāk nekā miljonu kubikmetru kūdras gadā, bet pērn tikai ap 400 tūkstošiem kubikmetru jeb 50 000 tonnu mitras kūdras. Būdams viens no lielākajiem kūdras ražotājiem, Līvānu uzņēmums precīzi atspoguļo kopainu visā nozarē, jo Latvijā kūdras ieguves apjoms, salīdzinot ar aktīvajiem 60.gadiem, ir samazinājies reizes desmit. Daudzviet kūdras ieguve gandrīz pilnībā apstājās, jo, līdzko sabruka kolhozi, kas kūdru izmantoja lopu pakaišiem, radikāli mainījās pieprasījums. Arī Līvānos no 200 strādājošajiem palika 20. 

Tad arī kļuva skaidrs, ka vienīgā izeja ir eksports. Šo gudrību, ko daudziem uzņēmējiem iemācīja tikai nesenā krīze, līvānieši saprata jau 1994.gadā, kad uz ārzemēm nosūtīja pirmo kūdras kravu. Jo vairāk tāpēc, ka ap šo laiku Rietumeiropā kūdras purvu virsējie slāņi jeb tā sauktā gaišā kūdra faktiski jau bija norakta. Bet tieši šo kūdru izmanto dažādu substrātu ražošanai lauksaimniecībā, pārsvarā dārzeņu audzēšanai siltumnīcās. Pieprasījums pēc tās pasaules tirgos nepārtraukti aug. Tagad 95% no visas Līvānu uzņēmumā iegūtās kūdras aiziet eksportam. Ne tikai uz gandrīz visām Eiropas valstīm, bet arī uz Ķīnu, Kanādu, Kolumbiju. 

Tīri izravēts purvs
Pēcpusdienā, kad viesojāmies kūdras fabrikā, rindā pie tās gaida kādas piecpadsmit lielās kravas mašīnas. Pēteris Romanovskis stāsta, ka tā esot ik dienu, tāpēc var diezgan droši prognozēt, ka šogad realizācijas apjomi pieaugs. Savs nopelns ir jaunajai pārstrādes un fasēšanas ražotnei, kas atrodas netālu no purva. 

To Līvānu kūdras fabrika iedarbinājusi pērn, investējot aptuveni četrus miljonus eiro. Iepriekš pārstrādes cehs atradās Līvānos, kūdras transportēšana līdz turienei vien izmaksāja ap 100 000 latu gadā. 

«Tomēr galvenais nav tas, cik daudz kūdras mēs varam norakt vai saražot,» saka uzņēmuma vadītājs Romanovskis, «bet gan tas, cik augstu vērtību varam pievienot vienam no vērtīgākajiem Latvijas dabas resursiem, lai pasaules tirgū to pārdotu pēc iespējas izdevīgāk.» 

Proti, kūdras cenu amplitūda ir milzīga – no pieciem līdz pat 50 eiro par kubikmetru. To nosaka kvalitāte. Gan dabas dotā, gan kūdras ieguves un pārstrādes procesā ieguldītais darbs, kas gala produktu atšķir tirgū. «Mālu, perlitu, kompostu var pievienot ikviens kūdras ražotājs, un visi to arī dara. Turklāt lielajiem dārzeņu audzētājiem ir pašiem savas substrātu receptes, tāpēc ražotājiem jāmeklē citi kvalitātes risinājumi. Piemēram, kūdra bez nezāļu sēklām,» stāsta Romanovskis. 

Vai tas nozīmē, ka Skrebeļu purvs tiek ravēts? Tieši tā! «Ķīmija šeit neder, jo uzreiz atspoguļosies kūdras sastāvā. Lielajos laukos kūdras  virskārtu apstrādājam  ar tehniku, bet ir ceļmalas, grāvji un citas vietas, no kurienes nezāles atgriežas purvā, un tehnika klāt netiek. Tās ravējam ar rokām.» 

Uzņēmums meklē arvien jaunas iespējas, nesen vienīgais no Latvijas sācis sadarbību ar Nīderlandes kompāniju Norit, kura no kūdras ražo aktīvo ogli un filtrus. Izrādās, tieši Līvānu kūdra ir ideāli piemērota Nīderlandē un ASV izstrādātajai tehnoloģijai, kuru izmanto filtru ražotājs. Tai ir ārkārtīgi zems pelnainības procents un līdz ar to augsta lietderība. No līvāniešu kūdras saražotajai aktīvajai oglei ir ļoti plašs pielietojums, stāsta Romanovskis. «Sākot ar vispārzināmajiem aktīvās ogles filtriem, kurus izmanto alus, vīna ražošanā, un beidzot ar superjutīgiem gaisa filtriem operāciju zālēs. Jo vairāk pasaulē pieaug prasības pēc sterilas vides, jo nepieciešamāki tamlīdzīgi filtri.» Ražošanā varot izmantot arī koka ogles vai brūnogles, tomēr kūdra derot vislabāk. 

Tāpēc nākamajā ES finanšu plānošanas periodā Līvānu kūdras fabrika pati ar savu projektu plāno pieteikties ES līdzfinansējuma saņemšanai, lai tepat Latvijā veiktu aktīvās ogles ražošanai paredzētās kūdras priekšapstrādi – nīderlandiešiem tad piegādātu jau sagatavotu izejmateriālu, nevis vienkārši safasētu kūdru. 

Goda vārti un cietumnieki
Darba specifika pieradinājusi kūdras fabrikas vadītāju domāt ilgtermiņā – gadus 10-20 uz priekšu, tāpēc gluži likumsakarīga ir arī viņa interese par to, kā kūdras ieguve ir vēsturiski attīstījusies. Pirmās ziņas par to Latvijā attiecas uz 18.gadsmita sākumu, bet 1797.gadā pirmo reizi rakstos pieminēta lauksaimniecībā izmantojamās un kurināmās kūdras nodalīšana. Gaišā purvu virskārta der dārzkopjiem, bet dziļākie slāņi jeb tumšā kūdra, kas veido trešdaļu vai pat pusi purva, izmantojama tikai enerģētikā. 

Latvijā šis enerģētikas virziens ir pavisam novārtā atstāta iespēja, par kuru Romanovskis aicina valdību domāt konceptuāli. Kāpēc igauņi elektrības un siltuma ražošanā šogad plānojuši izmantot vairāk nekā miljonu kubikmetru savas kūdras, bet somi pat 22 miljonus? Latvija, pārlieku uzcītīgi sekojot ES direktīvām, kūdru pielīdzinājusi akmeņoglēm, mazutam, dabasgāzei un citiem fosilajiem kurināmajiem, tāpēc nodokļu slogs tai ir tik liels, ka vietējā tirgū kūdra nespēj konkurēt pat ar koksni. «Nezinu, kā, bet igauņi ir panākuši, ka kūdra tiek kvalificēta nevis kā neatjaunojamie, bet gan kā lēni atjaunojamie dabas resursi,» saka Romanovskis. 

Latvijai nebūtu jāsāk tukšā vietā, jo pagājušajā gadsimtā pieredze ar kūdras izmantošanu ir ievērības vērta. Jau pirms Pirmā pasaules kara kūdru nelielos apjomos dažu saimniecību vajadzībām raka 300 purvos, taču intensīva apguve un valsts politika tika izstrādāta pēc Latvijas valsts nodibināšanas. 

Līvānu kūdras fabrika ir viena no četrām pirmajām kūdras fabrikām, kas pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa speciāla rīkojuma savu darbu sāka 1933.gadā. Pārējās trīs atradās Slokā, Salaspilī un Plocē. Pēc piedzīvotā kara un ekonomikas krīzes jaunajai nozarei tika izvirzīts uzdevums nodrošināt valsti ar kurināmo, lai mazinātu energoresursu importu, un jau no paša sākuma kūdras fabrikas veidotas ar mērķi, lai nākotnē spētu kūdru eksportēt. Mūsdienās, kad vietējos atjaunojamos resursus stabili izkonkurējusi Krievijas gāze, atliek vien pabrīnīties par šo stratēģisko pieeju tautsaimniecības attīstībā Latvijas valsts pirmsākumos. 

Ulmaņlaikos Līvānu kūdras fabrika līdz ar Misas un Olaines fabriku kļuva par lielākajiem valsts uzņēmumiem kūdras ieguvē. Ne velti līvānieši, kā redzams senās fotogrāfijās, no kūdras pat būvējuši goda vārtus, 1935.gadā Latgales vizītes laikā sagaidot Kārli Ulmani. 

Kūdras purvi pirmās brīvvalsts laikā tika izmantoti vēl kādam nolūkam. Fiziski smagajā un maz mehanizētajā darbā tika iesaistīti noziedznieki, kas tādējādi nodrošināja valsti ar kurināmo un ražoja eksporta produktu. Tiesa, parasti tā dēvētajos spaidu darbos sūtīja uz Rīgas tuvumā esošajiem purviem, un nav ziņu, ka noziedznieki būtu nonākuši arī  Latgales pusē. 

Kā stāsta Romanovskis, sākotnēji fabrika atradusies tieši Līvānos, un pirmie apgūti purvi pilsētas tuvumā. Skrebeļu purvā kūdru sāka iegūt 1961.gadā. Tad parādījās frēzkūdras ieguves paņēmiens, strauji pieauga industriālās ieguves apjomi. Tāpēc arī nav jābrīnās par tālaika prognozēm, ka Skrebeļu purvs šīs tūkstošgades sākumā būs jau norakts. 

Romanovskis nenoliedz – kūdras pārstrāde ir starp tām nozarēm, kur vistiešāk saduras ražošanas un dabas aizsardzības intereses. Pirms stingri nostāties vienā vai otrā pusē, Romanovskis gan aicina ielāgot trīs svarīgus apstākļus. 

Pirmais – kūdras ieguve Latvijā notiek tikai 3,2 procentos purvu platību, bet vairāk nekā 20% no visiem purviem ir dabas liegumi, kur nenotiek nekāda saimnieciskā darbība. Otrs būtisks fakts ir kūdras nozares sociālekonomiskā realitāte – lielākā daļa ieguves vietu atrodas vāji attīstītos reģionos, kur šīs darba vietas ir ļoti nepieciešamas. Piemēram, Līvānu kūdras fabrikā strādā ap 80 darbiniekus, bet sezonas laikā skaits dubultojas. Lai arī kopš 2003.gada darbiniekiem pieder vairs tikai 3% akciju, bet pārējie – dāņu un vācu investoriem, uzņēmums dod darbu vietējiem cilvēkiem un pērn nodokļos vien samaksājis vairāk nekā 600 tūkstošus latu. 

Un, visbeidzot! «Kaut arī ES pastāv uz to, ka kūdra ir neatjaunojamie dabas resursi, tā tomēr atjaunojas,» stāsta uzņēmuma vadītājs. Kā liecina pētījumi, kūdras krājumi Latvijā gadā pieaugot par aptuveni vienu miljonu tonnu. Norakts kopš neatkarības atjaunošanas tiek ievērojami mazāk. Starpība – ap 300 000 tonnu kūdras gadā. «Tomēr mums jāatceras, ka cilvēks nav radības kronis,» uzņēmuma vadītājs tūlīt pat turpina. «Lai mūs nepiemeklētu Rietumeiropas liktenis, kur purvu faktiski vairs nav, nedrīkstam pārkāpt šo robežu. Savukārt tik bagāti, lai zaļo ideju vārdā vispār atteiktos no kūdras ieguves, pagaidām vēl neesam. Jāatrod kompromiss un jāatceras, ka tie ir nacionālie dabas resursi, tātad mūsu visu bagātība.»

3 biznesa principi
1. Ilgtermiņa plāni, pat desmitgades uz priekšu
2. Neņemt no dabas vairāk, kā drīkst
3. Alga svarīga, bet ne mazāk – darba apstākļi, mikroklimats kolektīvā

Meklē kuģi

Posted on oktobris 5, 2011 by - Jauna seja

Astra Zoldnere (27)

Režisore uzvarējusi ARS Baltica īsfilmu konceptu konkursā ar ideju par dokumentālo mūziklu Dziedošais kuģis. Iegūtā balva ir 2000 eiro finansējums darba sākšanai.

Vecāki: Taira – ārste, Vilnis – IT speciālists. 

Par ko bija tava pirmā filma? «Kad man bija 20 gadu, uzņēmām eksperimentālu filmu par to, kā cilvēki iesprūst fotoattēlā. Tā tika rādīta vairākos ārzemju filmu festivālos.» 

Kur dzimst idejas? «Ideju impulsi saistās ar mūsu pieredzi. Process ir līdzīgs kā sapņojot – vienā brīdī dažādi notikumi saslēdzas kopā, un rodas stāsts. Vēlāk sākotnējā ideja ir jāapstrādā un jāstrukturizē.» 

Kas tevi iedvesmo? «Jebkas. Manas labākās idejas radušās, sliktā dienā braucot autobusā.» 

Par ko būs stāsts Dziedošajā kuģī? «Par strādniekiem uz kravas kuģa, viņu vientulību un jūrnieku dziesmām, kuras pauž sapņus, cerības un alkas.» 

Kur meklēsit kuģi? «Vēl meklēju. Kravas kuģu kompānijas laipni lūgtas pieteikties!» 

Latvijas kinomāksla attīstās vai drīzāk stagnē? «Ceru, ka līdz ar jauno režisoru paaudzi tā attīstīsies. Redzu vairākus talantus – Gati Šmitu, Aiku Karapetjanu, Juri Pošku.» 

Mīļākās filmas? «Ingmara Bergmana Persona, Vona Karvaja Šanhajas ekspresis un Alēna Renē Pērn Marienbādē.» 

Dzīves nianse, kuru nevar parādīt filmā? «Smarža.» 

Ja filma ir logs uz pasauli, kāds ir tavs logs? «Man svarīgi cilvēka subjektīvie pārdzīvojumi, psiholoģiskas nianses. Katrs indivīds dzīvi redz sakāpināti, nevis objektīvi. Nav jābaidās no pārspīlējumiem. Tīra dokumentalitāte neeksistē.»

Pārsniegts pacientu skaits. Jums nepienākas

Posted on septembris 28, 2011 by - Dzīve

Santas un Montas ļaundabīgajām slimībām ārsti deva cerīgas izārstēšanas prognozes, ja tiks lietotas modernas zāles. Valsts tās atteica   

Dokuments, ko Monta (21) no Veselības ministrijas ierēdņiem saņēma jūnija vidū, ir sagatavots ar profesionālu precizitāti. Kāds pie datora pavadījis ilgu laiku, 12 lappusēs sagrupējot faktus, kas saistīti ar ministrijai pakļautās institūcijas – Veselības norēķinu centra – 24.maija atteikumu piešķirt kompensāciju ārstu konsilija izrakstīto pretvēža zāļu Erbitux iegādei. Beigās – ministrijas valsts sekretāra Rinalda Muciņa paraksts. Līdzīgu atteikumu apmaksāt ārstu piemērotās zāles Mabthera jūnija sākumā nosūtīja arī Santai (tobrīd – 17).   

Ārsti rekomendē, ierēdņi liedz
Meitenes nekad nav satikušās, kaut arī limbažnieces Montas studiju vieta Valmiera ir tikai nepilnas stundas brauciena attālumā no Santas lauku mājām Smiltenes novadā. Visticamāk, viena par otru nekad neuzzinātu, ja viņu dzīves stāstus līdzīgus nedarītu pēkšņa saslimšana ar potenciāli nāvējošu slimību šāgada pavasarī. Gadalaikā, kas bija skaists dabā, bet pustukšajā valsts veselības budžetā nesa skaudri rudenīgas vēsmas. 

Ne vien slimība, bet arī tās ārstēšanas shēmas bija negantākais joks, ko ar diviem jauniem cilvēkiem varēja izspēlēt liktenis. Vēl pirms gadiem 15 Montas un Santas diagnozes – pirmajai rets un agresīvs sejas plakanšūnu vēzis, otrajai limfoīdo audu ļaundabīgais audzējs NeHočkina limfoma – būtu fatālas. Taču tagad abām gluži objektīvus solījumus deva modernās molekulārās zāles – ar augstajām tehnoloģijām izveidoti proteīni, kas iejaucas vēža šūnu attīstībā. Diemžēl Montai steidzami nepieciešamais medikaments Erbitux, bet Santai – Mabthera maksāja viņu ģimenēm nepieejamu naudas summu, bet valsts kompensēto zāļu sarakstā viņu saslimšanas brīdī figurēja tikai teorētiski. 

«3.kursa studente. Kopš 2011.gada maija – 2.grupas invalīde ar 45 latu pabalstu. Viņas māte ir bezdarbniece ar ilgstošām veselības problēmām, vecākiem ir mājokļa kredīts…» Montai sūtītajā atteikumā vēlreiz izklāstīti fakti, ko meitene pati bija minējusi cerībā, ka ierēdņi sapratīs viņas nespēju samaksāt 12 126 latus par ķīmijterapijas kursu, kādi papildus staru terapijai būtu vajadzīgi vairāki. 

«Iesniedzējas argumentiem par finansiālo situāciju ģimenē nav tiesiska pamata,» Montai bija atbildējusi ministrija, «jo [Veselības norēķinu] centrs nav tiesīgs lemt par zāļu kompensāciju, pamatojoties uz personas ienākumu līmeni un neņemot vērā normatīvajos aktos noteikto regulējumu attiecīgajam gadījumam.» Šim centram ir pienākums – tieši tā skan ierēdņu skaidrojums! – atteikt Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas ārstu konsiliju 6. un 10.maija lēmumiem par Erbitux nepieciešamību. To iesniegšanas brīdī bijis sasniegts pacientu skaits, kam iespējams apmaksāt tā dēvētā C saraksta zāles vēža slimniekiem. (Pēdējā no trim valsts kompensēto zāļu listēm ir iekļautas visdārgākās, kuru izmaksas vienam pacientam gadā pārsniedz Ls 3000.) Arī ar Erbitux ražotāju – farmācijas firmu Merc Serono – panāktā vienošanās katram pacientam sponsorēt ne mazāk kā 10% no nepieciešamā zāļu daudzuma Montas gadījumā nav bijusi spēkā. 

«[Veselības norēķinu centrs] norāda, ka iesniedzējas viedoklis nav noskaidrots, tā kā personas viedokļa un argumentu noskaidrošana nav nepieciešama, jo tas nevar ietekmēt centra lēmumu par C sarakstā iekļauto zāļu kompensāciju,» ar normatīvo aktu nosaukumiem piesātinātajā tekstā valsts smagi slimajai meitenei atvainošanās vietā bezkaislīgi norādījusi viņas pozīciju varas hierarhijā. 

7.lappusē jau pēc medikamentu atteikuma tomēr nez kāpēc sīkāk skaidrots, kas ir Erbitux, un uzsvērts, ka «pacientiem ar diagnozi «deguna dobuma un vidusauss ļaundabīgi audzēji» [..] zāļu iegādes izdevumi tiek kompensēti 100% apmērā». 

Vientulība un bezpēcība
Iespējams, Monta par savu dzīvību tā arī klusi būtu cīnījusies viņai pieejamās ārstēšanas robežās, ja stāsts par žurnālistikas studentes traģēdiju septembrī nebūtu nonācis sociālajos tīklos, tviterī un medijos. Redzot, ka staru terapija nedod cerēto efektu, viņas ģimene vasaras beigās saņēmās lūgt sabiedrības atbalstu, vēršoties organizācijā Ziedot.lv. Tur Montas lieta iegūla tajā pašā reģistrā, kur Santas vecāku sauciens pēc palīdzības, un rekordātrā laikā – trīs dienās – beidzot tika savākta nauda viņas pirmajai Erbitux devai. 

Bet Santas vecāki labdarības institūcijai bija zvanījuši jau jūnijā, uzreiz pēc «it kā» kompensējamo zāļu atteikuma saņemšanas. Katrs no astoņiem Santai nepieciešamajiem  Mabthera kursiem maksāja Ls 1398,39 – prātam neaptveramu summu nelielā zemnieku saimniecībā strādājošajai ģimenei. 

Pastnieks atteikuma vēstuli veda uz nomaļu viensētu, ko ar Smilteni savieno sešu kilometru zemesceļš. Santas tēvam Jānim Blausam, atverot aploksni, frāze par Mabthera nepiešķiršanu acu priekšā neesot nozibējusi kā kino. Viņš pat tam ir bijis gatavs. 

Vai Santas vecāki par modernās terapijas atteikšanu ļaundabīga audzēja ārstēšanā bija saklausījuši slimnīcas gaiteņos, vai vienkārši pieraduši iztikt tā – savrupībā, bez īpaša valsts atbalsta? Pareizas ir abas atbildes. Jānis un Anita Blausi sestdienā, kad Latvijā notiek jaunās Saeimas vēlēšanas, mani nesagaida dīvānā pie televizora, bet nāk pretī darba drēbēs. Uz brīdi pārtraukuši kartupeļu šķirošanu, aicina piesēst virtuvē, kur uz malkas plīts rindojas nokvēpuši lopēdiena katli. Viņu iztiku veido naturālā saimniecība: dārzeņi, piens, gaļa, medus. 1992.gadā dzimtas mājās saimniekot sākušie Blausi savus ražojumus pārdod arī pilsētniekiem, ar pamazām iepirkto lauksaimniecības tehniku Jānis iet talkā kaimiņiem, ir reģistrējies kā pašnodarbinātais. Abas meitas nav izmantojušas trūcīgajiem paredzētās skolas brīvpusdienas. 

Anitai ir nedaudz zem, Jānim – virs 40, tomēr viņi izskatās vecāki. Sievietei vajadzīga kosmētiskā zobārstniecība, Jānim meža darbos pavadītās ziemas savilkušas greizu roku, Anitas mammai pamazām zūd redze. Viņi nav pieraduši čīkstēt. Jānis stāsta, ka atteicies no tālbraucēja šofera karjeras, jo gribējis saimniekot savā zemē, ko izdevīga pirkuma rezultātā paplašinājis līdz 23 hektāriem. Tomēr lauku dzīvei tikmēr nav ne vainas, kamēr neviens neslimo. Uzkrājumu tūkstošus vērtajiem Mabthera kursiem viņiem nav.   

Lūdzu, bez bildēm!
«Klausies, vai tā Santas kaite ir lipīga?» Jānis skumji pavīpsnā, atkārtojot satikta paziņas jautājumu. «Vai mums pēc raksta nebūs nekādu problēmu?» viņš bažīgi apjautājas, mani pavadot. Līdz galam neatklāt identitāti, nefotografēties – šis lūgums izskan ne vien tālab, ka slimība, staru un ķīmijterapijas ir mainījušas gan Jāņa meitas Santas, gan viņas likteņa biedrenes Montas izskatu. Valsts ir maza, cilvēku tumsonība pat 21.gadsimtā var būt apbrīnojama, bet medikamentu atteikums izstumtības sajūtu dara vēl dziļāku. 

Sākumā mammai sacījusi, ka negrib runāt ar žurnālisti, Santa mani tomēr ir gaidījusi. Bāla, gluži caurspīdīga, dzeltenīgi blondos matus, kādus var redzēt skolas beigšanas foto, ķīmijterapijas dēļ nomainījusi sintētiska parūka… Vasarā laukos staigājusi ar salmu cepuri, parūkas dēļ palaidusi garām skolas izlaidumu. Mazums, kāds jokojot paraus aiz Bārbijcirtām! Santas sapnim kļūt par frizieri jāpagaida – ķīmijterapijām sekojot pat ar divu nedēļu atstarpi, imunitāte ir zema. 

Smilteniete dzīvo dubultā izolācijā: gan tajā, ko sagādājusi slimība, gan viensētas specifika. «Interneta mājās nav?» apjautājos. «Ir, telefonā!» viņa priecīgi atsaucas. Melno kartupeļu šķirošanas ienadžu vietā, kādi ir vecākiem un vecmāmiņai, nozib pašas taisīts zaļš franču manikīrs. Viņa, kas vēl nupat, zvanīdama no slimnīcas, bēdājusies, ka netiek strādāt uz kartupeļu kombaina, tiek lutināta kā nekad agrāk. 

Rādās, ar Santu viss būs labi – daļa no 7679 latiem, ko līdz gada beigām ķīmijterapijām dāsni atvēlēja Ziedot.lv apmeklētāji, glāba viņas dzīvību un noderēs rehabilitācijai, pārējais tiks novirzīts citu smagu slimnieku ārstēšanā. Papildu naudas piešķīrums kompensējamām zālēm kopš septembra ļāvis rūpes par Santu pārņemt valstij. 

Augustā Veselības ministrija atrada 1,5 miljonus latu, ar ko papildināt sākotnējo 3,5 miljonu budžetu C saraksta zālēm. 

Monta un Santa nav vienīgās pacientes, kam pirms tam valsts bija spiesta atteikt. Līdz augustam noraidījumu skaits Mabthera, Erbitux, kā arī krūts vēža ārstēšanai piemērojamajam Herceptin bija sasniedzis 75 un katrs stāsts nesa personīgu drāmu. Plašāku rezonansi ieguva tikai tās, kas izskanēja plašsaziņas līdzekļos. Arī žurnāls Ir augusta sākumā publiskoja perspektīvā BMX  braucēja, tāpat kā Santa ar NeHočkina limfomu slimā Māra Gūtmaņa (21) pieredzi, kura ārstēšanai tajā brīdī naudu vāca sporta sabiedrība. Pārdzīvojis nāves bailes, tagad Māris jūtas labi. 

Citādi ir ar Montu. Saņēmusi viņas situācijai maksimālo starošanas devu – 33 reizes – un ar pārcilvēcisku apņēmību pēc individuāla plāna turpinājusi studijas, viņa moderno zāļu iespējas tā arī nav sākusi izmantot. Uzrunāta caur augtskolas e-pastu, meitene ir ar mieru tikties, tikai sarunu atliek pēc 23.septembrī paredzētā ārstu konsilija. 

Mediķi Erbitux par valsts līdzekļiem, kas patlaban būtu pieejami arī Montai, diemžēl vairs nenozīmēja. 26.septembrī viņa saņēma kārtējo Veselības norēķinu centra atteikumu, bet tagad visas cerības liek uz vēl vienu konsiliju, kas paredzēts pēc galvas izmeklējuma ar magnētisko rezonansi šīs nedēļas beigās. 

«23.septembra konsilijā visiem tekstiem klāt nāca vārds «Recedivum» – slimības iespējama atgriešanās,» viņa man rakstīja pirmdien, atvainodamās par sarunas pārcelšanu. «Pēc staru terapijas beigām man vajadzēja beigt sāpēt galvai, bet tā nenotika, galvassāpes tikai palielinājās un šobrīd ir neizturamas,» Monta bija atklāta. «Vairākas reizes dienā pati sev špricēju ārstu norādītās zāles, kā arī lietoju dažādus vitamīnus un preparātus, lai nesabeigtu kuņģi un aknas, un citus iekšējos orgānus. Varētu teikt, esmu staigājoša aptieka, jo katru dienu sevī uzņemu vairāk nekā 20 tablešu. Ar vienu aci neredzu, līdzīgi ir ar ausi, ar kuru nedzirdu, un, pēc ārstu teiktā, šīs maņas tā arī neatgriezīsies.» 

Monta tagad jūtas sliktāk nekā pirms terapijas, tomēr vēl tic medicīnas brīnumam. E-pasta burtiem vietām zūdot, viņa lūdz rakstā izteikt pateicību cilvēkiem, kas bijuši līdzās grūtajā laikā: neiroloģei Regīnai Puriņai, ģimenes ārstei Egitai Krauzei, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra speciālistiem, draugam Kārlim Vasulim. «Ir daudz vairāk man tuvo cilvēku, bet tad es pilnībā atklāšu sabiedrībai, kas es tāda esmu,» viņa noslēdz vēstuli. 

Zāles atrodas pirms vēlēšanām
Lai arī, Montu un viņas ģimeni mierinot, ārsti sacījuši, ka visvajadzīgākajā brīdī – desmit dienas pirms pirmās starošanas – nepieejamais Erbitux viņas gadījumā dotu tikai 10% veselības uzlabojumu, pieredzējusī mediķe, Onkoloģijas centra ķīmijterapijas nodaļas vadītāja Signe Plāte šīm zālēm, kas ir apvērsums medicīnā, ļoti tic, to efektivitāti pierādot arī statistika. Montas agresīvais vēzis jau maijā bija 4.stadijā, bet izolētā veidojuma stadijas nav tādas kā citiem «radiniekiem». Tas neieperinās limfmezglos un neattīsta metastāzes, cik ātri tas aug, tik ātri var arī plakt. Veiksme un pareizi piemērota terapija dotu cerības ne tikai uz būtisku tā dēvētās dzīvildzes pagarinājumu, bet pat izveseļošanos! 

Tik traģiska situācija ar kompensējamām zālēm, kāda šogad izveidojās pie mums, nav iedomājama nekur citur civilizētajā pasaulē, apgalvo daktere Plāte. Arī Ir pārliecinājās, ka Lietuvā un Igaunijā Mabthera, Erbitux, kā arī krūts vēža ārstēšanai piemērojamo Herceptin patlaban 100% apmaksā no valsts budžeta. 

Turpretī Latvijā valsts finansētā Erbitux prognozētais gada limits bija iztērēts jau janvārī! 2010.gada 21.decembrī Veselības ekonomikas centrs, kas plāno zāļu budžetu, pieņēma lēmumu šo medikamentu kompensēt 12 pacientiem. Kā skaidro lēmumu izpildītāja – Veselības norēķinu centra – preses sekretārs Toms Noviks, «dzīvā rinda» bija iekrājusies jau no gada beigām, zāles «izkusušas» acumirklīgi. 3.februārī Erbitux gada limits tika paaugstināts – 25 pacienti. Diemžēl maijā, kad Erbitux steidzami bija nepieciešams, piemēram, Montai, bet Mabthera – Santai, pretvēža zāles atkal bija pieejamas tikai par pilnu samaksu. Augustā valsts apmaksātā Erbitux šāgada griesti tika pacelti līdz 30 pacientiem, Mabthera – no 54 uz 78 pacientiem, Herceptin – no 37 uz 69 pacientiem. 

Veselības ekonomikas centra direktora pienākumu izpildītājs Māris Taube, kas pirms tam vadījis vienu no šīs iestādes departamentiem un patlaban aizvieto uz dienesta izmeklēšanas laiku atstādināto Daigu Bahmani, pēdējā laika peripetijas ar C sarakstu negrib saistīt ar iepriekšējās direktores žonglēšanu ar naudu, tomēr norāda, ka saspringumu radījis ne tikai šaurais budžets, bet arī plānošanas problēmas, sarežģītās attiecības ar farmācijas firmām, kas Latvijai tomēr piedāvā trešo zemāko pretvēža zāļu cenu ES. C saraksts ticis veidots «treknajos gados» ar domu, ka ekskluzīvo terapiju finansēšanas iespējas arvien pieaugs, nevis tiks apcirptas tāpat kā veselības nozares finansējums kopumā. Piemēram, ASV veselības budžetu veido 15% no iekšzemes kopprodukta, Kanādā – 11%, taču Latvijā pašlaik tikai 3,4% jeb 480 miljoni latu. Ir cerība, kas tas varētu palielināties līdz 4%. Ar 2010.gadā kompensējamajām zālēm atvēlētajiem 72 miljoniem latu nācies norēķināties arī par 2009.gada decembra izdevumiem, bet 2011.gadā faktiskie izdevumi būs 77 miljoni, no tiem pieci miljoni atvēlēti C saraksta zālēm. «Summas kaut kur atrodas – īpaši tad, kad nāk vēlēšanas. Bet es esmu valsts ierēdnis, nevaru to komentēt,» atbild Taube. Situācija, kad zāļu pietika tikai pusei pacientu, bijusi īpaši nežēlīga. Vēl nesen pie viņa individuāli vērsusies kāda kolēģe, Onkoloģijas centra mediķe ar diagnosticētu vēzi, kurai atteikti C saraksta medikamenti. Viņa bijusi nākamā rindā aiz sievietes, kam tie piešķirti. «Es visu mūžu esmu strādājusi medicīnā, ar ko esmu sliktāka par viņu!? Vai nu visiem, vai nevienam!» viņa izmisumā saukusi. 

«Ja ierobežojam, tad ierobežojam godīgi. Līnija ir ļoti trausla,» Taube piemin tiesvedību, kādas jau ierosinājuši ne tikai vēža pacienti, bet arī ar reto Gošē sindromu sirgstoša zēna vecāki. «Izklausās briesmīgi – valsts tiesājas ar puisīti, bet mēs nevaram vienam maksāt miljonus, kamēr cilvēki, kam vajag sirdszāles vai cukura diabēta zāles, tās nesaņemtu.» 

«Latvijā cilvēks nav vērtība,» spiesta rezumēt Signe Plāte. Viņas ikdiena ir onkoloģijas slimnieku ārstēšana ar mazākefektīvām terapijām, kādas piemēroja pirms 15 gadiem, un valsts kompensēto moderno medikametu atteikšana pacientiem ar metastāzēm, kam šīs zāles vairs nepienākas pēc likuma. 

Sabiedrība caur Ziedot.lv, visticamāk, nespētu risināt visu atraidīto problēmas, tomēr labdarības organizācija pašlaik atkal formē ziedojumu pieteikumu kādai ar vēzi slimai sievietei. Viņai jau ir metastāzes, bet viņa grib tikt pie modernajām zālēm, lai pēc iespējas ilgāk būtu kopā ar savu 10 gadus veco bērnu, kam ir vienīgā apgādniece.

Mūsu acis

Posted on septembris 28, 2011 by - Dzīve

Gatavojoties Leikēmijas un limfomas dienai, kas būs piektdien, 30.septembrī, fotogrāfs Nils Vilnis radījis acu portretu sēriju ar leikēmijas un limfomas pacientiem

Šo portretu izstāde plkst.10.30 tiks atklāta Esplanādē. Visu dienu būs iespējams saņemt informāciju par šīm saslimšanām un uzrakstīt vai uzzīmēt savu novēlējumu pacientiem. Savukārt, aicinot nodrošināt ārstēšanu visiem slimniekiem, Esplanādes strūklakas tiks iekrāsotas asinssarkanā krāsā. Ar leikēmiju un limfomu var veiksmīgi cīnīties, bet pašlaik dzīvības uzturēšanai vajadzīgās zāles saņem tikai puse pacientu, kam tās nepieciešamas.

Kā es varu atbalstīt pacientus?
1. Nediskriminē un neļauj citiem diskriminēt pacientus (darbavietā, skolā, ģimenē), mēs esam pilnvērtīgi sabiedrības locekļi!
2. Kļūsti par asins donoru – ārstējot leikēmiju un limfomu, vienā reizē nepieciešami līdz 20 donoru ziedojumi!
3. Nosūti vēstuli Veselības ministrijai, aicinot atcelt kvotas kompensējamo zāļu sarakstā esošajiem efektīvākās terapijas medikamentiem.