Žurnāla rubrika: Cilvēki

Nākamais līmenis

Posted on augusts 29, 2012 by - Veiksme

Četru domubiedru dibinātais uzņēmums Next Level gada laikā kļuvis par līderi Latvijas datorspēļu tirgū un droši jau spraucas Lietuvas, Polijas un Krievijas sociālajos tīklos

Viss sākās ar atlūgumu. To 2010.gada otrajā pusē uzrakstīja Draugiem.lv projektu vadītājs Andrejs Kļaviņš, kad uzzināja, ka darba devējs vairs neveidos savas datorspēles. «Es gribēju taisīt spēles un biju pārliecināts, ka paši varam uztaisīt labākas par ārzemēs tapušajām,» sava uzņēmuma Next Level dibināšanas iemeslu atceras Andrejs. Pēc gada ir pierādījies, ka viņam bija taisnība – par populārāko sociālo spēli Draugiem.lv ir kļuvusi Andreja un kolēģu veidotā Okeānija.

Mēs esam spēļu fanātiķi, Andrejs saka par sevi un vēl trim uzņēmuma līdzīpašniekiem – domubiedriem, ar kuriem saprasties var no pusvārda. Andreja specializācija ir spēles stratēģija un saturs. Mākslinieks Ai-vars Baranovs vizualizē spēles tēlus un virtuālo pasauli, bet programmētāji Ansis Kļaviņš un Raimonds Ūdris ir tie, kuri apvieno un atdzīvina visas šīs lietas – tēlu kustības, punktu uzskaiti, pāreju no viena līmeņa otrā, vārdu sakot, diriģē tēlu dzīvi.

Tieši dalībnieku specializācija savienojumā ar līdzīgo domāšanas veidu ir viens no uzņēmuma panākumu stūrakmeņiem. Jau no pirmās Next Level darba dienas visi lēmumi – gan stratēģiskie par jauniem tirgiem un jaunām spēlēm, gan ikdienišķie par to, kā pilnveidot projektus, – tiek pieņemti pēc vienprātības principa. «Ne jau vienmēr domas sakrīt, bet, visu izdiskutējot, izdodas pieņemt optimālo lēmumu,» stāsta Andrejs. Ansis papildina: «Tā, mūsuprāt, esam izvairījušies no nopietnām kļūdām.» Turklāt pat viskarstākajās diskusijās visi vienmēr paturot prātā, ka tieši šis katram no četrotnes ir īstākais sapņu darbs – var droši likt vienlīdzības zīmi starp gūto peļņu, profesionālo gandarījumu un mīļāko hobiju.

Līderi bez investīcijām
Ticot, ka kopējiem spēkiem izdosies radīt spēli, kura piesaistīs plašas auditorijas uzmanību, puiši nolēma nemeklēt papildu investīcijas, bet uzņēmumu veidot ar pašu uzkrājumiem. Katrs uzņēmumā ieguldīja 500 latu un sāka «štukot», kā ideju par pozitīvas emocijas ģenerējošu sociālo spēli pārvērst realitātē. 

«Tā mēs četri latviešu bāleliņi mazā istabiņā strādājām trīs mēnešus pa desmit stundām dienā,» Aivars atceras, kā tapa uzņēmuma lielais veiksmes stāsts – spēle Okeānija. Aivara roka zīmējusi mīlīgos varoņu tēlus, stilīgās drēbes un latviešiem nerak-sturīgi košu krāsu džungļus.

«Man jāuzmanās, lai džungļi nesanāk pārāk smuki, jo tad neviens tos negribēs nocirst. Patiesībā visiem krūmiem jābūt neglīti smukiem,» kā izdabāt spēlētājiem, skaidro Aivars. Skan paradoksāli, bet četri puiši ir radījuši spēli, kuru sievietes spēlē daudz aktīvāk nekā vīrieši. «Mēs spēlē apzināti nepieļāvām negatīvās interakcijas – nav zagšanas iespēju, mums nav arī gaļas, lai nebūtu jānokauj dzīvnieki. Izdzīvošanu padarījām humāni rotaļīgu,» saka Ansis, bet Andrejs papildina – šis lēmums izrādījies stratēģiski pareizs, jo spēle, kurā uzsvērts sadarbības, nevis konkurences aspekts, ir dzīvotspējīgāka un spēlētāju uzmanību notur ilgāk nekā spēle, kur, vardarbīgi rīkojoties, var ātri sasniegt nākamo līmeni. To pierāda arī Okeānijas statistika – spēle ir gadu veca, bet aktīvo lietotāju skaits turpina augt, nevis kristies, jau sen pārspējot adaptēto un kādu laiku absolūtos līderos bijušo Fermu. Piemēram, svētdienas pēcpusdienā, kad top šis raksts, Fermu spēlē 950 Draugiem.lv lietotāju, bet Okeāniju – 2726. Ansis, analizējot statistiku, secina, ka mēnesī to aktīvi spēlē aptuveni 70 tūkstoši cilvēku.

«Tā ir sociālo spēļu problēma – viendienītes ātri eksplodē un tad tikpat ātri pazūd, taču mēs jau no paša sākuma nolēmām mērķēt uz vērtībām, strādāt ar lojālajiem lietotājiem ilgtermiņā,» popularitātes atslēgu atklāj Andrejs. Savukārt Raimonds uzsver – ir svarīgi, ka vienmēr ātri un godīgi atbildam uz spēlētāju jautājumiem, jo «200 tūkstoši spēlētāju prot atrast tādas kļūdas, par kurām mēs pat iedomāties nevarējām».

Ikdienā uz spēlētāju jautājumiem parasti atbild lietotāju atbalsta speciālistes Ilze un Aija,  bet nereti arī Ansis pievērš uzmanību tam, ko raksta spēlētāji, galvenokārt domubiedru grupā, lai paustu oficiālo spēles veidotāju viedokli dažādos jautājumos. «Visbiežāk cilvēki paši kaut ko palaiž garām un tad sūdzas: man ir nozagti punkti, mani mēģina apšmaukt, bet, kad paskatos aptakaļ, izrādās, ka pats spēlētājs pirms stundas kredītu resursus ir iztērējis,» stāsta Ansis, kurš šādā situācijā spēlētājam pacietīgi paskaidro, kas un kā virtuālajā realitātē ir noticis. 

Parasti spēlētājs pēc tam labsirdīgi par sevi pasmaida, taču pavisam nesen gadījies arī kāds agresīvs neapmierinātais. Puiši bija uzlabojuši spēles dizainu un mainījuši spēlētāju vizuālos tēlus, kurus, protams, katrs pēc tam varējis individuāli pilnveidot, kā vien vēlas, izvēloties gan dzimumu, gan frizūru un apģērbu. Kāds vīrietis šo izmaiņu iespēju nebija pamanījis, toties bija sameklējis Andreja privātā mobilā telefona numuru un nikni draudējis spēles autorus sūdzēt tiesā, jo «viņa avatārs tagad ir sieviešu dzimtes».

Iziet pasaules tirgos
Okeānijas panākumu iedvesmoti, Next Level puiši ķērās pie nākamā projekta – spēles, kas prasa uzmanības koncentrēšanu un ātru reaģēšanu. Rūpīgi izstrādājot spēles attīstības stratēģiju un papildu iespējas, kas spēlē notur arī veiklākos spēlētājus, pērn tapa otrs lielais projekts – Fikss. Turklāt, lai spēlētāji migrētu no vienas Next Level spēles uz otru, tajās iekļautas arī īpašas virtuālās lojalitātes balvas.

Izrādījās, puiši atkal trāpījuši desmitniekā – šodien Fikss ir visvairāk spēlētā individuālā spēle Draugiem.lv. Tādējādi īsā laikā puiši sasniedza šķietami neticamo – kļuva par Latvijā radīto un publicēto spēļu tirgus līderi. 

Pašlaik Latvijā, pēc dažādām aplēsēm, ir aptuveni 20 mazāku un lielāku uzņēmumu, kuru pamatbizness ir datorspēļu un aplikāciju programmēšana, liecina inovāciju jomas profesionāļu biedrības Zinis šogad veiktais pētījums. Tieši Next Level radītās spēles Latvijas sociālajos tīklos spēj summāri piesaistīt visvairāk spēlētāju. Draugiem.lv runasvīrs Jānis Palkavnieks saka – ir prieks par bijušā darbinieka panākumiem, jo vairāk tāpēc, ka pats portāls spēles neveido, bet kalpo par platformu, kurā tās var piedāvāt ikviens.

Taču puiši uz lauriem nesēž. Viņi pakāpeniski cenšas spraukties kaimiņu tirgos. Okeāniju pirmie jau pērnā gada janvārī pamanīja lietuvieši, un sākās sarunas par spēles palaišanu Draugas.lt (šis Lietuvas uzņēmums nepieder mūsu Draugiem.lv). Sākumā viss likās daudz vienkāršāk, nekā izrādījās patiesībā – ar spēles pārtulkošanu vien nepietiek. Tā kā Okeāniju tās radītāji ik pa brītiņam atjaunina un uzlabo, tādi paši labojumi nepieciešami arī lietuviešu projektā. Turklāt jāņem vērā arī nacionālās īpatnības, piemēram, Lietuvā neviena «nopietna» sociālā spēle nevar piesaistīt lietotājus, ja tajā nav basketbola tematikas. Tā, risinot gan tehniska, gan intelektuāla, gan administratīva rakstura uzdevumus, pagāja 10 mēneši, līdz šāgada martā beidzot visa komanda varēja atkorķēt šampanieti – Okeānija Lietuvā ir «aizgājusi» pa īstam un jau spraucas populārāko sociālo spēļu topu augšgalā.

Šovasar palaista arī Okeānijas versija Polijas un Krievijas sociālajos tīklos Vkontakte.ru, Odnoklassniki.ru un Naszaklasa.pl. Pašlaik Okeānijas dažādās versijas ir pamēģinājuši jau vairāk nekā miljons spēlētāju. Taču, kā sarunā uzsver paši puiši, Krievijā un Polijā vēl esot daudz darāmā. «Strādājam pie statistikas analīzes, vērtējam, kur spēlētāji «uzsēžas» un atstāj spēli. Pirmajās dienās spēlētājs ir jāvadā pie rociņas, viss jāskaidro, jāieintriģē,» aizkulises atklāj Ansis. «Konkurence ir bezgalīgi liela, taču mēs mācāmies, mums ir vēlme apgūt pasaules tirgu,» piebilst Andrejs.

Pašlaik uzņēmuma apgrozījums no spēlēm ir aptuveni 23 tūkstoši latu mēnesī, summējot ienākumus no spēlēm visās četrās valstīs. Visvairāk naudas joprojām dod Latvijas spēlētāji – viņu par pāris santīmiem pirktie bonusi un papildu iespējas spēlē. Cik lieli būs ienākumi no Lietuvas, Polijas un Krievijas tirgus, puiši vēl precīzi nerēķina. «Arī Latvijā sākumā gāja grūti, bet tagad ir viegli. Tāpat arī jābūt Polijā un Krievijā – tagad ir grūti, bet tad aizies!» pārliecināts ir Andrejs. Interesanti, ka lielākā daļa spēles lietotāju uzņēmuma kontā neieskaita ne santīma – 60% izmanto tikai bezmaksas iespējas, bet pārējie spēlējot mēnesī iztērē vidēji 5-10 latus.

Prieks, ne atkarība
Runājot par datorspēļu biznesu, nevaram ar līkumu apiet atkarības jautājumu. Puiši no tā arī nevairās. «Mūsu mērķis nav veidot sabiedrību, kura astoņas stundas diennaktī spēlē datorspēles un faktiski dzīvo virtuālajā realitātē,» saka Andrejs. Viņaprāt, daudzas datorspēles pat palīdz bērniem, kuriem reālajā dzīvē ir problēmas iekļauties kolektīvā – virtuālajā realitātē viņi brīvi veido savas komūnas un atrod draugus.

«Es bērnībā varēju visu dienu spēlēt datorspēles, man nebija citas alternatīvas laika pavadīšanas metodes, kas sagādātu tikpat daudz prieka. Tagad citas prioritātes būtiski samazina laiku, ko varu atvēlēt spēļu spēlēšanai,» stāsta Ansis. Viņam piekrīt arī Raimonds. Paša 14 gadus vecā meita savulaik daudz laika pavadījusi pie datora, bet tagad viņai ir citas, interesantākas nodarbes.

Visi puiši ir vienisprātis – ja vecāki bērnam nespēj piedāvāt aizraujošas brīvā laika pavadīšanas iespējas, viņš izvēlēsies datorspēles, tāpēc ir svarīgi, lai pozitīvās emocijas un azarts, ko stimulē spēle, tiktu virzīts lietderīgā gultnē. Piemēram, mācību vielas apgūšanai. «Spēles ir ļoti pašmotivējošas. Cilvēki ir gatavi vairākas stundas dienā pavadīt pie datora, lai iegūtu kādas virtuālas lietas. Ja šādā pašā veidā viņi pildītu algebras uzdevumus un būtu motivēti pelnīt pilis un zobenus, bērni pat nepamanītu, kā apguvuši sarežģīto mācību vielu,» uzskata Andrejs un atklāj – Next Level ir dažādas idejas, kādas datorspēles būtu vajadzīgas skolēniem. Taču, tā kā tās vēl nav materializējušās, labāk lieku daudz nestāstīt. «Varu teikt, ka šis ir ļoti mazattīstīts lauciņš un mēs to apgūsim,»  šķelmīgi nosaka Andrejs.

To, ka puiši tiešām prot skolēnu acīm likt iedzirkstīties, rāda arī pērnā gada Ziemassvētki Auces krīzes centrā Namiņš, kur labdarības akcijā visi līdzīpašnieki stāstīja gan par savu pieredzi un darba ritmu, gan palīdzēja mazajiem pašiem radīt savu datorspēli. Varbūt no viņiem izaugs kāds jauns kolēģis. Pašlaik uzņēmumā strādā 16 cilvēku. «Mūsu darbinieki ir geimeri (no angļu valodas vārda gamer – spēlētājs jeb spēļu fans), jo uzskatu – svarīgi, ka strādā pie lietām, kuras pārzini, kuras tev patīk un kuras tu saproti,» atklāj Andrejs.

3 biznesa principi
1. Vienprātīga lēmumu pieņemšana, kurā visi uzņēmuma līdzīpašnieki ir vienlīdzīgi
2. Ilgtermiņa stratēģija – spēles veido ilglaicīgai spēlēšanai, regulāri atjaunina un papildina
3. Horizontāla uzņēmuma struktūra – ikviens darbinieks var brīvi paust savas idejas un ierosinājumus

Sūnu slēpnis

Posted on augusts 29, 2012 by - Jauna seja

Madara Lesīte (25)

Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras studente piedalīsies mākslas festivālā SURVIVAL KIT 4 ar instalāciju Urbānā oāze. Ar domubiedriem izveidojusi darbnīcu Mirdza – vietu, kur apmainīties idejām un veicināt kreativitāti.

Kas redzams tavā instalācijā? Sūnas pilsētvidē ir pēdējie dabas vēstneši, kas aug vietās, kur nelīst lietus. Manā instalācijā līst nevis lietus, bet gan pilsēta. Simbolisks lietussargs sargā sūnas. Tas ir mans stūris, kur noslēpties no pilsētvides.

Kur atradi sūnas, kas izmantotas instalācijā? Biju domājusi tās pati izaudzēt, bet īsti nesanāca – daļa sapuva. No meža paņēmu nelielus gabalus īstas sūnas, pieliku klāt īpašu augsni un pieaudzēju lielākas.

Kas iedvesmo tavas idejas? Ikdienas impulsi, kas liek meklēt materiālus un tehnoloģijas.

Līdz šim īpašākais pašas veidotais mākslas darbs? Pavasarī jauno mākslinieku izstādē Tikko būs biju sagatavojusi instalāciju Melnais obsidiāns. Tas bija liels, melns, kristālam līdzīgs mediju objekts. Tajā varēja ieiet, pieslēgt videokameru. Lai to sagatavotu, vajadzēja pusgadu.

Kas ir tavs mērķis mākslā? Māksla ir veids, kā sevi padarīt laimīgu. Tā ir manas dzīves jēga, tā palīdz nepazust ikdienā. Nakotnē noteikti gribētu izveidot savu personālizstādi, aizbraukt arī uz ārzemēm.

Kurš mākslinieks tevi fascinē? Mišels de Broēns – viņam ir interesantas laikmetīgās konstrukcijas, kas piešķir priekšmetiem jaunus vēstījumus.

Vai Latvijas māksla atšķiras? Lai gan māksla arvien vairāk kļūst globāla, Latvijā tā tomēr ir vairāk estētiska un poētiska, mākslinieciskie līdzekļi ir smalkāki.

Atalgojumam jāaug pārdomāti un stabili

Posted on augusts 29, 2012 by - Karjera

 

Dienas kārtībā atkal parādījies jautājums par atalgojuma paaugstināšanu valsts sektorā. Skolotāji un ārsti saņēmuši valdības apsolījumu, ka algas celsies. Ceru, ka atalgojuma pieaugumu sagaidīs arī valsts pārvalde, jo citādi neredzu iespēju veikt tajā tik nepieciešamās reformas. Konkurētspējīgu cilvēku piesaiste nevar notikt konkurētnespējīga atalgojuma apstākļos.

Bet kas notiek privātajā sektorā? Vai mūsu tautsaimniecības atlabšana atspoguļosies arī algu līmeņa celšanā? 

Manuprāt, pastāv trīs būtiskākie faktori, kas ietekmē mūsu darba tirgu atalgojuma kontekstā. Pirmais ir objektīva ekonomikas atlabšana, kas ļauj uzņēmumiem kāpināt apgrozījumu, uzlabot produktivitāti un pelnītspēju. Gribu ticēt, ka krīzes laikā gūtā mācība liks uzņēmējiem daudz nopietnāk sekot līdzi darbaspēka produktivitātes un darbinieku izmaksu korelācijai, nodrošinot veselīgu izaugsmi.

Otrais faktors ir strukturālais bezdarbs jeb atbilstošas kvalifikācijas un kvalitātes darbinieku trūkums darba tirgū, kas palielina konkurenci par deficīto resursu. Šajā kontekstā esmu novērojis arī kādu jaunu tendenci – daudzi uzņēmumi pamazām nomaina pirmskrīzes laikā pieņemtos mazāk spējīgos darbiniekus (jo bija taču jāņem tas, kas bija pieejams) ar kompetentākiem un kvalificētākiem. Un, lai tos piesaistītu, jāmaksā vairāk.

Trešais faktors ir cieši saistīts ar otro – brīva darbaspēka kustība, kas kombinācijā ar labākiem (bieži vien nosacīti) atalgojuma nosacījumiem un sabiedrības noskaņojumu sekmē darbspējīgo cilvēku aizbraukšanu no valsts. 

Šie un vēl citi faktori nosaka to, ka pastāv objektīvs spiediens celt atalgojumu arī privātajā sektorā. Analītiķi prognozē 4-5% vidējo algu pieaugumu šogad un arī nākamajos 2-3 gados. Nedomāju, ka varam atļauties un būtu nepieciešams šo tempu kāpināt. Svarīgākais ir radīt cilvēkos pārliecību, ka šī pozitīvā tendence ir stabila un saglabāsies arī nākotnē. Un, protams, jārada jaunas darbavietas un jāsaglabā produktivitātes pieaugums.

Guntis Jākobsons, medaļu pienesējs

Posted on augusts 22, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

 

Anglijā Guntis dzīvo jau pāris gadu. Pabeidzis Raunā vidusskolu, studējis Rīgā sabiedriskās attiecības un tad devies peļņā. «Esmu viesstrādnieks, daru vienkāršus darbus noliktavā,» viņš saka Skype sarunā. Tās iemesls ir Gunta pēdējā laika nodarbošanās – viņš pienesa medaļas sportistiem Londonas olimpiskajās spēlēs. Pēc nedēļas darbu turpinās apbalvošanā paralimpiskajās spēlēs.

Par brīvprātīgo Guntis pieteicās pērn jūnijā. «Bija vienalga, ko darīt, ka tik būt spēlēs! Sports man tuvs,» viņš saka. Pēc mēneša e-pastā pienāca apstiprinājums, ka Gunta pieteikums saņemts. Pēc trim mēnešiem aicināja uz interviju. «Tā bija pirmā mazā uzvara,» Guntis stāsta, ka kopumā pieteicās 240 000 cilvēku, uz intervijām aicināja 100 000. No tiem vajadzēja atlasīt 70 000.

«Ko tu darītu, ja redzētu sagurušu sportistu? Kā uzmundrinātu?» tāds bija viens no jautājumiem. Guntis atbildēja, ka ieteiktu noskatīties labu filmu vai pastāstītu kādu smieklīgu atgadījumu. Tikai pēc pieciem mēnešiem viņš saņēma atbildi, ka joprojām ir pretendentu sarakstā un jāturpina gaidīt. Šāgada jūnijā, tātad gadu pēc pieteikšanās, pienāca ziņa, ka viņam paredzēts strādāt apbalvošanas ceremonijās. «Līdz pēdējam brīdim nevienam to nestāstīju. Pats tam noticēju tikai tad, kad turēju rokās pirmo medaļu.» Pirms olimpiskajām spēlēm bija seši mēģinājumi, kuros brīvprātīgie apguva, kā spert pirmo soli, kā būt laipniem, ko darīt, ja medaļa nokrīt: tā jāpaceļ pašam, un citiem nav jāmetas palīdzēt, lai neceltu paniku.

Lielākoties brīvprātīgie bijuši briti, tāpēc Gunti izbrīna tas, kāpēc par medaļu nesēju izvēlējās tieši viņu. Vadība skaidrojusi, ka noteicošais bijis viņa entuziasms. «Mums uzticējās: varējām taču uzlēkt uz pjedestāla vai vēl nez ko izdarīt.» Arī medaļu glabāšana bijusi tāda, ka, ja ļoti gribēja, varēja mēģināt nest arī uz mājām, jo novērošanas kameras nekur nemanīja. Bija arī noteikts, ka medaļas sev kārt kaklā nedrīkst, jo jāizrāda cieņa pret sportistiem. Tās aiztikt varēja tikai spodrinātāji: viņiem katrā rokā bija pa diviem cimdiem: viens gumijas, pa virsu – auduma. Lenti taisnoja ar speciālu ierīci, kas līdzīga matu taisnošanas aparātam.

Pirmo medaļu Guntis nesa, lai apbalvotu uzvarētājus 1500 m skriešanā vīriešiem. «Bišķi rokas trīcēja.» Zeltu nesis arī šķēpmetējām un cerējis, ka uz pjedestāla būs Madara Palameika. Visjautrākā bijusi sieviešu volejbola komandas apbalvošana. Medaļu nesēji – seši, tikpat puķu padevēju. Kamēr pasniedza bronzas medaļas, uzvarētājas brazīlietes «izpildījās» – koķetēja ar zelta medaļu turētāju, lika uz galvas roku un sniedzās pēc medaļām. Guntim bija jāpienes puķes. Uzvarētājas viņa laiku kavēja, rādot uz augšu paceltu īkšķi un aicinot smaidīt platāk.

Latvji, brauciet jūriņā!

Posted on augusts 22, 2012 by - Personība

Mečislavs Maculēvičs (27) no Vītolu fonda stipendiāta kļuvis par atbalstītāju un uzņēmumā Procter&Gamble Amerikā darbojas vadošā amatā

Diemžēl atkal netika uz Prāta vētras koncertu. Ne dzimtajā Valmierā, ne Rīgā. Vismaz Valmiermuižas alu varētu nopirkt un aizvest uz Ameriku draugiem. Tā secināja Mečislavs ar sievu Ievu, kad tikāmies Reval Hotel Latvija. Maculēviču pāris Latvijā bija ieradies uz pāris dienām. Viens no iemesliem – Vītolu fonda 10.gadu jubilejas svinības. Mečislavu tajās godināja kā pirmo, kurš savulaik saņēmis stipendiju un pats kļuvis par ziedotāju. Gudrs un veiksmīgs cilvēks, ar labu karjeru. Un solīds – nu, ļoti. «Viņš varētu būt prezidents. Kompetents, godprātīgs. Aizstāvētu valsts intereses,» – tā par Mečislavu saka Vītolu fonda dibinātājs Vilis Vītols un piebilst, lai noteikti iztaujājot par viņa darbu Amerikā. Tādā amatā un tik jauns – liels sasniegums.

Gremoja košļeni
Mečislavs pie vārda tika, par godu tēva tēvam, kurš pēc tautības bija polis. Tētis Valentīns Maculēvičs ir režisors, savulaik ražīgi strādājis Valmieras, Liepājas, Krievu drāmas un Jaunatnes teātrī Rīgā. Slavenākā no tēva izrādēm – Raiņa Daugava – Mečislavam šķita tik garlaicīga, ka pēc 1.cēliena lūdzies mājās. Tolaik puikam bija aptuveni septiņi gadi. «Turklāt izrādē nebija spīdošu kaķa acu kā citā tēta izrādē Kaķīša dzirnaviņas,» atceras Mečislavs.

Mamma Mudīte Valmieras teātrī bija aktrise. Par godu viņas tētim, otrs dēls nosaukts par Vidvudu, kurš ir divarpus gadus jaunāks par Mečislavu. «Brālis man ir piemērs, kā sasniegt mērķi,» komentē Vidvuds, kurš farmācijas uzņēmumā atbildīgs pa loģistiku un klientu apkalpošanu Baltijā. Pirms septiņiem gadiem Vidvuds kļuva par Latvijas čempionu peldēšanā.

Maldīgi domāt, ka Vītolu fonda stipendijas iegūst tie, kuru vecāki ir trūcīgi un nevar atļauties laist bērnu studēt. Mečislavs stāsta, ka vecāki devuši visu vajadzīgo, lai arī rocība nav bijusi spoža. Jo īpaši 90.gados, kad grūti gāja, viņaprāt, visiem un valdīja apjukums. Par to runāt Mečislavs nerosina, bet pieklājīgi atbild uz jautājumu: kas bijis smagākais brīdis 27 gadu laikā? «Atceros, Valmieras vietējā avīzē publicēja to cilvēku vārdus, kuri nebija samaksājuši par īri. Es lasīju, atpazinu dažus uzvārdus. Domāju – kaut man tā nekad nebūtu.» Maculēviču ģimene parādā nebija, taču saraksts atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka puika ātrāk gribēja tikt pats uz savām kājām. Lai nav jāizšķiras, ko darīt – samaksāt rēķinu vai nopirkt ēdienu. «Mana mamma no aktrises kļuva par skolotāju un strādāja garas stundas, lai nodrošinātu iztiku ģimenei. Viņa man ir labs piemērs, kā cilvēks var attīstīties.» Patlaban Mudīte Maculēviča Valmierā māca kultūras vēsturi, tētis Valentīns Rīgā vada aktiermākslas kursus.

Par Vītolu fonda stipendiātu Mečislavs kļuva tāpēc, ka 12.klasē ieguva 1.vietu ekonomikas olimpiādē Latvijā. Viņš mierīgu sirdi varēja stāties Rīgas Ekonomikas augstskolā, nedomājot, kā samaksās par dzīvokli vai iztiku. Varēja pilnībā nodoties studijām un ņēma pretī visu, ko skola piedāvāja.

Stipendiju Mečislavs saņēma no Vitas Diķes rokām, kura arī tolaik bija Vītolu fonda vadītāja un gadu iepriekš, strādādama Junior Achievement, puiku pamatīgi no-strostēja. Vita to bija aizmirsusi un atcerējās tikai pēc apbalvošanas, kad pie viņas pienāca Mečislavs un par brāzienu pateicās.

Toreiz ar skolasbiedriem viņš bija ieradies nokārtot formalitātes mācību firmai, kas tirgoja lineālus un kartītes. «Lija lietus, mēs kavējām. Kad ieradāmies, čeku grāmatiņu nometām uz galda,» atceras Mečislavs. Citi skolēni dokumentus nesa, iesietus mapē, sarakstītiem pārskatiem. «Un puika gremoja košļeni. Iedomīgs! Teicu viņam, ka tā tās lietas nenotiks. Lai pārstrādā dokumentus. Prasīju, vai tiešām jau pamatskolā neiemācījās, ka sarunājoties košļenei mutē nav jābūt,» atceras Vita. Mečislavs atbildējis, ka mamma skolā mācot ētiku un par košļeni neko tādu nav teikusi. Dokumentus gan turpat uz vietas savedis kārtībā. «Vitas teiktais man lika aizdomāties,» atceras Mečislavs. Nākamajā gadā Valmieras Pārgaujas ģimnāziju viņš beidza izcili. Interesēja fizika un ķīmija, arī ekonomika, tomēr studēt izvēlējās ekonomiku. Kāpēc neko radošu, ja vecāki saistīti ar teātri? Pieticis jau ar 15 nodejotiem gadiem tautas deju ansamblī Gauja.

Draugs Kārlis Sproģis, kurš Mečislavu pazīst 10 gadus, uzskata, ka viņam dzīvē sasniegt tik daudz izdevies tāpēc, ka ir ļoti mērķtiecīgs, godkārīgs un harismātisks. «Viņš ir dzimis līderis, tajā pašā laikā ir ārkārtīgi diplomātisks un cilvēcīgs un nekad neuzspiež savu viedokli.» Un arī savas vietas patriots. Kārlis atceras, ka studiju gados, kad kāds kursabiedrs Latviju dalīja Rīgā un laukos, Mečislavs, protams, cēlās kājās un atgādināja, ka Latvijā ir arī citas pilsētas. Piemēram, Valmiera.

Bildināja ar lāci
Augstskolā Mečislavs darbojās studentu asociācijā. Caur to vairāki uzņēmumi meklēja darbiniekus: gan Procter&Gamble, gan Ernst&Young. Pirmie Maculēviču nozvejoja Procter&Gamble, bet tā kļuva tikai par prakses vietu. Pēdējā kursā sācis pelnīt pats, viņš no stipendijas atteicās.

Par pirmo nopietno Mečislava darbavietu kļuva Ernst&Young biznesa konsultāciju nodaļa. Eva Alberte, kura tolaik strādāja ar uzņēmuma personāla atlasi, atceras, ka piesaistīja Maculēviča izcilās komunikācijas prasmes, intelekts, potenciāls, spriedumi par biznesu. «Viņš bija pārliecinošs,» saka Eva. Pēc nepilna gada Mečislavs pieņēma Procter&Gamble personāla nodaļas vadītāja amatu. Viņš zināja – starptautisks uzņēmums nozīmē arī rotēšanu uz citām valstīm. Pēc diviem gadiem viņš pieņēma darba piedāvājumu pārstāvniecībā Varšavā un strādāja par personāla atlases vadītāju Baltijas valstīs un Polijā, darbojās gan kā cilvēkresursu biznesa partneris vietājā Polijas un Baltijas valstu organizācijā, gan pēdējos gadus kā personāla mācību programmu vadītājs Centrāleiropā un Austrumeiropā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Pieredze Polijā iemācīja ne tikai, kā darboties lielā valstī ar citādiem mērogiem, bet arī strādāt ar komandu virtuālā vidē. Mečislavs Polijā sabija piecus gadus. Paralēli ieguva arī MBA jeb maģistra grādu biznesa vadībā. «Tolaik cilvēki no Latvijas sāka braukt uz ārzemēm, dažādu iemeslu vadīti. Polija bija kas neierasts. Priecājos gan par profesionālajām iespējām, gan par to, ka varu dzīvot vectēva tēvzemē un iesildīt savas poļu asinis. Tā bija lieliska iespēja redzēt, kā Polija un arī Varšava ieņem arvien svarīgāku lomu Eiropas kartē.»

Pēdējā dzīves gadā Polijā Mečislavam pievienojās dzīvesbiedre Ieva, kura arī iemācījās poļu valodu un strādāja savā profesijā – par zobārsti. Kopš 2011.gada septembra Mečislavs ir precējies. Roku viņš lūdza savdabīgā veidā: ar rotaļu lācīša Hugu palīdzību. Šo lācīti pirms pāris gadiem radīja uzņēmējs Lauris Rasa kopā ar latviešu dizaineriem, tapšanas procesā bija iesaistīts viens no Mečislava kursabiedriem. Viņš arī pastāstīja par lāci, kurā var ierunāt savu sakāmo, un, nospiežot ķepā iebūvētu pogu, sakāmais tiek atskaņots. Mečislavs bildinājumu ierunāja reizes desmit: dzēsa un atkal ierunāja. Tas notika automašīnā, tumsā un aukstumā. Portālā Hugu.lv lasāms, ka tad, kad Ieva saņēma dāvanu, sākotnēji par pelēko lāci bija izbrīnīta. Kad Hugu sāka runāt Mečislava balsī, atbilde bija: «Jā!»

Kāzu dienā Mečislavs izdarīja ko tādu, kas labi ataino viņa raksturu, – ieradās Vītolu fonda birojā ar ziedu klēpi. «Tas bija aizkustinoši. Tādā steigā atcerēties par mums, ieskriet kaut uz brīdi, kamēr Rīgā. Viņš mums ir īpašs,» atceras fonda vadītāja Vita. Mečislavu viņa raksturo kā gudru un nosvērtu, ar milzu atbildības sajūtu. Piemērs. Vilis Vītols piedāvāja darboties Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrībā, bet Maculēvičs teicis, ka nespēj pieņemt tik pagodinošu piedāvājumu. Prioritāte ir studijas, vēlas tajās darboties ar pilnu atdevi. Tāpat viņš neesot ne vārda teicis, ka vēlas kļūt par Vītolu fonda atbalstītāju. Sūtījis naudu caur Ziedot.lv, līdz «pieķerts».

Mečislavam bija tikai 24 gadi, kad viņš pats kļuva par Vītolu fonda atbalstītāju. Fonds bija darbojies sešus gadus, un labie darbi sāka griezties otrā labo darbu aplī. Mečislava piemēram sekojuši vairāk nekā 80 bijušo stipendiātu. «Fonda dibinātāju un atbalstītāju piemērs ir arī maza daļiņa no manas sirdsapziņas, kas uz daudz ko, arī uz paša rīcību, aicina lūkoties citādi nekā pirms tam. Viens no Vītolu fonda moto ir «Finiša nav. Ir tikai starts». Lūkojoties nākotnē, es tiešām neredzu finišu – nespēju saskatīt finišu manai cieņai un pateicībai cilvēkiem, kas visu ir padarījuši iespējamu,» – tā fondam teicis Mečislavs.

Mūža darbs amerikāņiem
Piedāvājums strādāt ASV nāca negaidīti. Neskatoties uz rotācijas politiku, piedāvājums mainīt darba vietu no Polijas uz ASV Procter&Gamble notiek ļoti reti. Mečislavs uzreiz neteica «jā», juta vajadzību aprunāties un lūgt padomu ģimenē. Visi vienprātīgi lēmumu atbalstīja.

Amerikā Maculēviči dzīvo kopš pavasara. Ir iejutušies. Kad lielajā Procter&Gamble birojā Mečislavs ieradās pirmoreiz, pie tā plīvoja Latvijas karogs. Arī Latvijas pārtikas netrūkst: slāvu veikalā nopērkams Smiltenes piena siers, Aldara alus. Tur nav tikai rupjmaizes kārtojuma. Arī vietējā latviešu kopiena Sinsinati ir spēcīga. «Satikām, piemēram, Albertu Eglīti, riktīgu Rīgas džeku. Viņa angļu valodai joprojām bija patīkams latviskais akcents,» Mečislavs novērojis, ka tāds tur ir daudziem latviešiem.

Ikdienas darbs Procter&Gamble Mečislavam saistīts ar mācību programmu izstrādi visam uzņēmumam, kopskaitā 127 000 darbinieku. «Jebkuras programmas pamatā ir tas, kādam mērķim tā kalpo. Jāsaprot, kas ir biznesa problēma un izaicinājums,» stāsta Maculēvičs. Nereti darbavieta vienkārši aizsūta darbinieku uz mācībām, taču ne vienmēr tas ir pareizais risinājums. Mečislava un kolēģu uzdevums ir pareizi saprast sasāpējušo problēmu un rast tai risinājumu. Viens no tiem – pārmaiņas. Tās dod stimulu. «Kas, tavuprāt, ir attīstība?» Mečislavs jautā. Mana atbilde ir īsa – mācības. Maculēvičs piekrīt un papildina ar definīciju, ko atradis Oksfordas vārdnīcā: attīstība ir jauns stāvoklis izmainītā situācijā. «Lai notiktu attīstība, ir jāmainās arī videi, un, kad mainītajā vidē esi ieguvis citu amatu, tad arī var rasties attīstība.» Tomēr esot cilvēki, kuri, sākot darbu citā valstī, iestrēgst attīstībā un ieslīgst pašapmierinātībā. Tas esot gluži tāpat kā fakts, ka ir veiksmīgi un mazāk veiksmīgi cilvēki. «Viņus atšķir tas, ka pirmie saprot, ka zina nebūt ne visu. Turpina mācīties.»

Labs vadītājs, pēc Mečislava domām, ir tāds, kurš, pirmkārt, spēj palīdzēt skaidri saprast, kas tieši ir mērķis, ko uzņēmums vēlas sasniegt, otrkārt, spēj uzticēties cilvēkiem un arī pats raisīt uzticību. Treškārt, disciplīna: spēj parādīt, ka tas, ko darām, nav sarežģīti. Darot vienkāršās lietas regulāri, tās izdodas.

Kā lielāko darbavietas ienaidnieku Mečislavs min pašlabuma meklētājus, kuri saka: «Man vajag pārskatu līdz rītam, lai varu atskaitīties priekšniekam. Ja darbinieks vairāk ieinteresēts sevī, nevis otrā, viņš grauj uzticību. Darba attiecības jāveido, domājot – kā es tev varu palīdzēt?»

Vēl kāds piemērs, ka uzticēšanās un pozitīva attieksme ir stimulējošāka nekā negatīvisms. Procter&Gamble piederēja kafijas Folgers zīmols. Ap 70.gadiem tam bija sīva konkurence ar citu kafijas zīmolu. Folgers reklāmas kampaņā vēstīja, ka īsta kafija ir tikai Folgers, un, ja dzer citu, tad esot slikta ietekme uz veselību. Konkurenti bešā nepalika un deva pretī. Cilvēki dzirdēja daudz negatīvā par kafiju un sāka to mazāk patērēt. Kafijas tirgus ruka. Folgers saprata, ka jāsāk uzsvērt pozitīvais, piemēram, ka kafija ir labākā dienas daļa. Un viss mainījās. «Redzu, ka Latvijā darbojas līdzīgs princips, kad politiskajās reklāmās partijas naudu tērē, lai cita citu nomelnotu. Šaubos, vai tas vairo ticību valstij un tās vadītājiem. Tieši tāpēc vajag olimpiskos medaļniekus, kas pierāda, ka, kopā strādājot, var sasniegt labas lietas,» Mečislavs kā piemērus min Latvijas pludmales volejbolistus un Māri Štrombergu. Pats gan viņš esot liels futbola fans.

Sarunas laikā Mečislavs ir ieturēts un nesatricināms. Uz provokatīviem jautājumiem atbild ar pretjautājumiem un visu nogludina. Piemērs. Stāstu, ka mana zobārste neiesaka lietot Blend-a-med. Vai Mečislavs pats tīra zobus ar Procter&Gamble ražojumu Blend-a-med, un vai tā ir laba zobupasta? Tīrot gan, bet ar citu ražojumu – Crest, kas ir ekvivalents Blend-a-med, un ilgstoši arī mazgājis matus ar Head&Shoulders. Un tomēr – vai kā augsta līmeņa vadītājam viņam ir svarīgi zināt visu par uzņēmumu līdz tūbiņas iepakojumam un to, vai uzņēmums strādā godīgi? Maculēvičs prasa: «Kāpēc tev patīk savs darbs?» Atbildu. Manu atbildi viņš veikli ievij savējā, un tādējādi es nevaru viņam nepiekrist. Čiks. «Darbā tev ir svarīgi realizēt sevi un zināt, kāpēc to dari. Tu uzticies vērtībām, ko pārstāv tavs uzņēmums. Cilvēkiem, kuru domāšana ir tev tuva,» Mečislavs saka par darbu Procter&Gamble. Uzņēmumam esot 175 gadu pieredze, un tas domājot par patērētāja vajadzībām. Daudzi darbinieki tur nostrādājuši mūžu. «Interesanti iet pa gaiteņiem un redzēt, ka mans darbabiedrs Robs aicina kolēģus uz pensijā iešanas ballīti, ka Dārsija aiziet pēc 35 gadu darba. Bildē viņa sēdēja uz Harley Davidson!»

Kad nākamreiz Mečislavs būs Latvijā, viņš nezina pateikt. «Druscīt jau ir tāds čigānu dzīvesveids – no vienas vietas uz otru, bet nav tā, ka esam prom tāpēc, ka nepatiktu Latvija.» Viņš sevi neuzskata par aizbraucēju, jo nav bēdzis labākas dzīves meklējumos. Mečislavs citē jaunlatviešus: «Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!» Tas neesot attiecināms tikai uz peļņu. Esot nepieciešams izbraukt un gūt jaunus iespaidus, lai tad atgrieztos. «Mans pasniedzējs pareizi teica – lai radītu ko jaunu, jālasa, jāvāc informācija, jāpazīst cilvēki, jāredz jauna valsts.»

Tas nav mīnuss, ka cilvēks ir skaists!

Posted on augusts 22, 2012 by - Slavenība

Amerikāņu modele Anna Pagovska, pēc izcelsmes latviete, 80.gados modes un fotogrāfijas pasaulē bija zināma kā Dovanna. Tagad viņa ir nekustamo īpašumu māklere Ņujorkā, bet vasaras pavada Latvijā

Tikšanās ar Annu Pagovsku Rīgā man atgādina britu pankroka tēva Malkolma Maklarena romantisko dziesmu Paris, Paris, ko viņš kopā ar Katrīnu Denēvu iedziedāja 1994.gadā, kad vēl bija dzīvs. Dziesmas videoversijā abiem piebalso skaistas melnādainas modeles, un tas liek atcerēties 80.gadus modes pasaulē, kad slavenai kļūt izdevās arī Amerikā uzaugušajai latvietei Annai Pagovskai, dzimušai Graubei. Viņa nebija tikai modele uz mēles modes skatēs. Pozēt Annu aicināja tādi pasaulslaveni vārdi fotogrāfijā kā Roberts Mepltorps, Ričards Avedons, Mario Testīno. Slaidā auguma tumšmate ar neparastajiem sejas vaibstiem piesaistīja viņu uzmanību, taču tas vēl nav viss. Interesants bija Annas brīvais gars un spontānā personība. Lūk, arī tagad Rīgā viņa intervijas laikā mierīgi pieceļas kājas restorānā, kur citi tiesā savu pusdienu maltīti, risinot biznesa sarunas, un izspēlē jocīgu etīdi, lai labāk ilustrētu stāstīto. Ņujorkā mītošā Anna strādājusi kopā ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem, ka Malkolmu Maklarenu var minēt tikai kā vienu no tiem: 1984.gadā Anna nokļuva uz viņa diska Madame Butterfly vāciņa. Skulptūrai līdzīgo ķermeni daļēji aizklāja milzīgs vēdeklis.

Minisvārciņos un skaisti iesauļotu augumu Annu šovasar sastapu Rīgā. Aukstajā sezonā viņa Ņujorkā tirgo nekustamos īpašumus turīgiem eiropiešiem, bet vasarās mīt Cēsīs, dzimtajās mājās Kovārņi. Šovasar Cēsu Mākslas festivālā tika sarīkota izstāde par modeli Dovannu. Pati Anna izstādes atklāšanā bija klāt, bet nu jau atgriezusies Ņujorkā. Latvijā Annai ļoti patīk, un viņa atzīst – šeit par dzīvi čīkst daudz mazāk nekā Ņujorkā vai Parīzē.

Mazāk interesantu cilvēku
Reiz intervijā Anna izteikusies, ka Ņujorkas ballītēs jūtas kā vienīgais interesantais cilvēks. Vai laikā, kad cilvēki aizraujas ar vienkāršu dzīvesveidu – lietotiem apģērbiem, vienkāršu, veselīgu ēdienu -, interesantie no lielpilsētām pazūd? Anna stāsta, ka Londonā, arī Latvijā tādu cilvēku ir daudz, bet Ņujorkā tik vienkārši vis neatradīsi. Runas manierē, kas latviski pareizos teikumus loka kā origami, izveidojot «nepareizas», bet tik pievilcīgas jaunas konstrukcijas, viņa saka: «Briti pieņem interesantus cilvēkus. Viņi tieši priecājas, ja kaut kas ir savādāks, ačgārns. Ne tikai pieņem dažādību, bet kāro pēc tās. Nav visiem jāiekļaujas vienā domas veidā! Bet Ņujorkā tā nav. To nosaka kultūra un ekonomiskie apstākļi – tie ir labi. Jo vairāk naudas, jo vairāk jāiekļaujas rāmjos. Vajag to pareizo māju, mašīnu, rotaslietas. Ņujorkā uz to ļoti skatās. Un tas ir tik garlaicīgi!»

Anna Ņujorkā strādā ar nekustamajiem īpašumiem un tur redz tieši to pašu attieksmi. «Grib dzīvokli ar labu virtuves iekārtu, lai gan katru vakaru ēd restorānā un mājās tikpat kā negatavo,» viņa smaida. «Man liekas, arī mākslinieki kļuvuši mazāk brīvi. Tas saistīts ar naudu: kam un par kādu cenu viņi pārdod savus darbus. Galerijas tikai skatās, vai mākslinieks pabeidzis Jeilu (vienu no prestižākajām ASV augstskolām Jeila Universitāti – red.), bet – vai tiešām tas ir svarīgi, lai būtu labs mākslinieks? Mākslas darbi kļuvuši tik garlaicīgi, ka cilvēki vairs negrib apmeklēt izstādes.» Latvijā Anna redz tieši pretējo: cilvēki kāro baudīt mākslu, ar interesi apmeklē dažādus kultūras pasākumus. «Latvijā ir jauneklīga, forša tauta, bet jūs esat veci un vienmuļi, ha-ha-ha!» viņa atstāsta kādu savu sarunu ar snobiskajiem paziņām Ņujorkā.

Kā Ņujorkā dzīvo Anna pati? Pazīstamā televīzijas seja Dagmāra Legante, kad studēja Amerikā, kādu laiciņu mita pie modeles. Atgriezusies Latvijā, viņa kādam žurnālam izteicās, ka Anna pārāk labi gatavo, tādēļ Ņujorkā Dagmāra pieņēmusies svarā. «Ha-ha-ha! Uzvēla to uz mani!» Anna intervijā smejas, graciozi atgāzusi galvu. Man visu laiku gribētos pētīt viņas sejas līnijas, ja vien tas nebūtu nepieklājīgi – viņa ir neparasti skaista.

Kādā amerikāņu ēdienu gatavošanas portālā man izdevās atrast sižetu, kur Anna piedāvā savu biezzupas recepti. Nelielā Ņujorkas dzīvokļa virtuvītē modeles slaidās rokas veikli nomizoja dārzeņus un salika tos katlā. Pēcāk virums nokļuva blenderī, saimniece pati visu laiku smaidīja. «Gatavs!»  

Šovasar ciemojoties pie Annas Cēsīs, Dagmāra ieteikusi Latvijā izdot recepšu grāmatu. «Alu cilvēka receptes!» Anna joko. Viņai ļoti garšo vienkāršs, veselīgs ēdiens. «Salātiņi – tie nekad nebūs nepareizi. Var kādus riekstiņus piebērt klāt,» viņa iztēlē raisa tīkamu ainu. «Cilvēki tagad aizrāvušies ar vārdu «satē». Tas izklausās tik elegants! Kad gatavs, iespraud tikai dakšiņu un ēd.» Slavenajai modelei nav problēmu arī iepirkties lietotu preču veikaliņos. «Gandrīz visu laiku tādos esmu kaut ko pirkusi. Starp citu, Latvijā tur var dabūt ļoti labas lietas,» viņa nevilcinās atklāt. Mode? «Garlaiko,» Anna atzīstas. Savā laikā viņa bija slavena ar izsmalcināto stilu. Kad Annu fotografēja, viņai lūdza izteikt viedokli – vai likt cepuri, kā sakārtot matus? «Gandrīz vai par brīvu darīju stilista darbu,» viņa lādzīgi smejas.

Latviešiem ir «drusciņ piesitiens no kautrības», Anna pačukst, ko novērojusi. «Tas ir mīnuss. Latvijā redzu skaistas meitenes, bet sasaistītas, viņas nevar pateikt: esmu šeit, skatieties uz mani, la-la-la!» viņa izteiksmīgi loka slaidās rokas un klusiņām uzdzied. Vecrīgas restorānā, kur notiek intervija, no blakus galdiņiem uzreiz saņem ieinteresētus acu skatienus. Dagmāra Legante esot viena no tām, kurām brīvība ir.

Nākusi no Latgales
Annas ģimenes gaitas Amerikā sākās Otrā pasaules kara laikā, kad viņas vecāki kā bēgļi devās prom no Latvijas. Anna stāsta: «Mana māte bija bārene, viņa nāca no Latgales puses, vecticībniekiem. Vecmāmiņa bija krieviski runājoša, mazgāja veļu krievu aristokrātu ģimenēm, bet nomira, kad manai mātei bija septiņi, astoņi gadi.» Tad Annas māti audzināšanā pieņēmis precēts pāris, kuriem pašiem savu bērnu nebija, viņi dzīvoja Kovārņos Cēsu pusē. Tagad šīs mājas ir Annas īpašumā. «Māte bija ļoti skaista. Baltiem zobiem kā melnajiem cilvēkiem,» viņa raksturo. Annas tēvs dzimis Ikšķilē, bijis atraktīvs, īsts pozētājs. «Es nāku no tādas izklaides ģimenes,» viņa smejas. «Mans radinieks ir režisors Aigars Grauba, un redzu, ka arī viņš ir tāds cilvēks, pie kura citi tiecas.»

Anna uzauga Mičiganā piecu bērnu ģimenē. No četriem Annas brāļiem divi ir elektroinženieri, viens ķīmiķis un viens būvinženieris. Visi ieguvuši labu izglītību, arī Anna absolvējusi prestižo Veleslijas koledžu Bostonā, kur mācījusies arī Hilerija Klintone. «Jā, tā tas Amerikas latviešiem ir. Ja kādam nav augstākās izglītības, tad tur kaut kas bijis nepareizi, tas ir izņēmums,» viņa stāsta. Citi bērni skolā atļāvušies paniekoties, bet latvieši – nekad. «Mērķis iegūt labu izglītību bija ļoti stingrs,» – tā Anna.

Viņas māte bija neparasta sieviete, un, iespējams, tieši viņas raksturs un personība noteica meitas vēlākos panākumus. «Māte nopirka veikalu Mičiganā un mazu kūrortu pie ezeriem. Viņa latviešu sieviešu sabiedrībā bija pirmā, kas ieguva autovadīšanas tiesības, un citas sievietes viņai sekoja,» Anna stāsta. Māte arī vedusi bērnus uz latviešu skoliņu, mudinājusi radoši izpausties, taisot mazas filmiņas, ko visi kopā skatījušies Ziemassvētkos.

«Amerikāņiem likās – ja ģimene ir no Eiropas, viņi ir komunisti un fašisti, tie tika «savelti vienā bumbiņā». Viņi neko daudz par komunismu un fašismu negribēja zināt, vienkārši uzskatīja – jūs esat no Eiropas, un tas ir kaut kas svešs!» Anna atceras. «Mana māte cilvēkus «samaitāja». Viņa iemācīja amerikāņu sievietēm, ka no gaļas var izmantot ne tikai fileju, bet arī citas daļas. Viņa visu darīja interesanti, un citas sievietes darīja viņai līdzi.»

Dzīve Ņujorkā
Jau skolas laikā Anna zināja, ka grib nokļūt Ņujorkā – tur kūsāja biznesa, mākslas pasaule. «Vienā vārdā – bezkaunība!» viņa raksturo veiksmi tikt pie modeles darba. Bezkaunība nozīmē spēju sevi pasniegt tā, ka pamana. Annu nepamanīt bija grūti: slaidais augums un neparastais skaistums piesaistīja modes un fotogrāfijas pasaulē tos, kuri tieši neparasto arī meklēja.

Lielu lomu viņas stāstā spēlēja tas, ka bija uzaugusi kopā ar melnādainajiem. Viņu klātbūtnē jutās brīvi – visu bērnību Mičiganā viņai kaimiņos dzīvoja melnādaino ģimenes. «Man pat bērnībā likās: visi tie, kuri nerunā latviski, ir melnie,» Anna smejas. 70.gadu nogalē modē nāca melnādainās modeles, pēc auguma struktūras, slaiduma viņas bija līdzīgas Annai. «Es biju eksotika. Ārpus rāmjiem,» viņa formulē. Tā tas sākās.

«Uzreiz redzēju, ka viņam patīku,» pirmo tikšanos 80.gados ar pasaulslaveno fotogrāfu Robertu Mepltorpu atceras viņa modele. «Jo es izskatos kā viņš, un līdzīgi cilvēki parasti labi saprotas.» Mepltorps bija slavens ar kailu melnādaino vīriešu fotogrāfijām. «Tie viņam ļoti patika,» stāsta Anna. Skulpturālas, atsvešinātas līnijas. Fiziskajā pilnībā un samērīgumā tās var salīdzināt ar sengrieķu izpratni par skaisto. Pats Mepltorps par saviem modeļiem reiz izteicies, ka viņam nekad nav patikusi «fotogrāfija fotogrāfijas dēļ, man patīk objekts». 1989.gadā fotogrāfs nomira no AIDS. Tajā gadā Anna gaidīja pasaulē nākam meitu Kamillu.

Fotogrāfija Thomas and Dovanna dancing, kurā redzama Anna, tapa 1987.gadā. Kails melnādains vīrietis, muskuļots kā peldēšanas čempions, apskāvis pārpasaulīgi trauslo Dovannu. Christie’s izsolē šī fotogrāfija tika pārdota par 120 tūkstošiem dolāru. Sievietes tēlā Mepltorps sākotnēji vēlējās citu modeli: skaistu sarkanmati ar bālu ādu. Taču viņa, ieraugot sava fotopartnera kailo augumu, nav varējusi valdīt smieklus. Vairākkārtīgi neveiksmīgi mēģinājumi, un Mepl-torps sarkanmates vietā uzaicinājis pozēt Dovannu. Viņai vīrieša kailums nav šķitis smieklīgs. Gluži otrādi, gribējies izdarīt visu, lai vīrietis viņas klātbūtnē justos brīvi. Pēc dažiem gadiem Tomass Viljams – tā sauca šo vīrieti – miris no AIDS. «Tajā laikā daudzi krita no tā,» Anna ar skumjām nosaka.

Lai arī mūsdienās priekšstats par modeļu dzīvi ir skaists – tā šķiet bagāta un krāšņa dzīve -, 70.gadu nogalē, kad sāka Dovanna, bijis citādi. Īstās draudzības Annai radās Parīzē, kur viņa nokļuva, kad tika uzaicināta uz kārtējo modes skati. «Īstas draudzības rodas, kad ir grūti. Parīzē mēs cits citam zvanījām, teicām: tur un tur ir liela party, būs ēdiens!» Anna sirsnīgi smejas. «Tā ir drusciņ tāda sajūta kā kara laukā: kad ir grūti un tu dzīvo šo posmu, ar draugiem sadevies rokās. Man liekas, cilvēkiem, kuri neko tādu nav piedzīvojuši, kuriem nekad nekā nav trūcis, dvēselē ir kaut kas mazāk,» spriež harismātiskā modele.

Viņa smejas kā kutināta, izdzirdot latviešu vidē tik populāro «cik interesanta, pilnvērtīga dzīve ir Londonā, Ņujorkā, Parīzē, bet mums jau te nekā nav»! «Man liekas, ka Latvijā viss ir labāk. Ēdiens neticami labāks. Latvijā nav tik daudz čīkstoņu kā Ņujorkā un Parīzē. Ja būtu čīkstēšanas olimpiāde, Latvija noteikti nebūtu pirmajā vietā,» Anna ar smalko dakšiņu knibina šokolādes kūku, ko esam pasūtījušas restorānā.

Priecājas par drosmi
Annai patīk jaunā paaudze. Viņa aplaudē Volstrītas dumpiniekiem. «Jauniešiem ir lielāka drosme, nekā bija mums! Daudzi beidz augstskolas, bet viņiem nav darba. Strādā par oficiantiem – to viņi varētu darīt, pabeidzot arī astoņas klases. Un tad viņiem vēl jāatmaksā lielie studiju kredīti: 80 tūkstoši, 120 tūkstoši dolāru. Un viņiem liekas, ka vairs nav ko zaudēt, sliktāk nevar būt. Tādēļ viņi iet un protestē,» Anna spriež. Ir cerība, ka snobiskā snaudā iekritušo Ņujorkas atmosfēru tieši viņi sapurinās.

Annas meita Kamilla studē komunikāciju un dizainu. Viņai palaimējies dabūt menedžeres vietu labā dizaina uzņēmumā. «Laba novērotāja. Un neticama kritiķe. Ah!» Anna emocionāli izdveš. «Viņas tēvs arī bija liels kritiķis. Viņš varēja ar pusvārdu noslaktēt un tik trāpīgi!» Annas bijušais vīrs un meitas tēvs ir poļu mākslinieks Filips Pagovskis. Modes pasaulē viņu zina kā izsmalcinātā japāņu zīmola Comme des Garçons krekliņu kolekcijas Play grafiskā dizaina radītāju – rozā sirds ar ieslīpajām melnajām acīm jūsos neatlaidīgi veras. Filips nāk no slavenas poļu dzimtas, kara laikā viņa vecāki izglābuši kinorežisoru Romānu Polaņski. Reiz, kopā ar vīru būdama kādā ballītē Parīzē, Anna lūgusi, lai vīrs iepazīstina ar Polaņski. Režisors bijis iedzēris, bet uzreiz cēlies kājās, sniedzis roku. Cieņā piecirtis kāju. «Bet jaunībā Filipa mātē bija iemīlējies režisors Andžejs Vajda,» Anna mazliet paver priekškaru no poļu smalko aprindu skatuves. Ļoti izskatīgs – reiz pat kā modelis ticis Comme des Garçons skatē – un interesants kā personība, vīrs ar savu egoismu Annu tomēr ļoti nogurdinājis. «Un es izšķīros,» viņa saka.

Tagad Annas ikdiena Ņujorkā paiet, tiekoties ar klientiem par nekustamo īpašumu jautājumiem. Dažkārt viņa apmeklē mākslas galerijas un koncertus, uz kuriem tiek aicināta. Kopumā Annai patīk nesamākslota dzīve, kurā nauda un statuss nespēlē lielu lomu.

«Ziniet, es lasu tikai vīriešu žurnālus, jo man patīk, par ko viņi runā, un man dažreiz ir tiešām kauns būt sievietei. Par kādām banālām tēmām raksta sieviešu žurnāli! Kāpēc man jāzina par nagu laku? Tas varbūt interesē jaunām meitenēm, bet sievietēm jāinteresējas par jaunajām tehnoloģijām, par kaut ko nozīmīgāku, nevis nagu laku,» Anna emocionāli izsaucas. Viņasprāt, sievietēm mūsdienās bieži blakus pietrūkst «vīrieša, kurš staigā nevis pakaļ vai pa priekšu, bet blakus». Tādu nu viņa pati sastapusi un jūtas laimīga.

Trojas zirga noslēpums

Posted on augusts 22, 2012 by - Veiksme

Kādreiz finiera pārstrādes uzņēmums Bišumuižā ražoja koka rotaļlietas, no kurām izcilākā bija šūpuļzirgs. Pateicoties tam, ražotni privatizējot nosauca par Troju. Toreiz neviens nenojauta, ka ar laiku šūpuļzirgs tiešām kļūs par visīstāko Trojas zirgu, uz kura pasaules tirgū iejās daudzi citi izstrādājumi

Pirms pieciem gadiem koncerna Latvijas finieris  uzņēmums SIA Troja investēja ražošanā turpat pusotru miljonu latu. Tās bija lielākās investīcijas uzņēmuma vēsturē – vairāk nekā tajā tika ieguldīts iepriekšējos trijos gados kopā. Par šo naudu uzbūvēja jaunu cehu un iegādājās, kā tagad saka uzņēmuma valdes loceklis Jānis Biķis, tiem laikiem modernākās datorvadāmās iekārtas darbam ar saplāksni.

Investīcijas nebija nedz kaprīze, nedz ambīcijas, bet gan objektīva nepieciešamība. 90.gadu sākumā uzņēmuma pamatprodukts tik tiešām bija koka šūpuļzirgs, izgatavots dažādos variantos un brīžam pārtapdams pat šūpuļžirafē, taču pēc 2004.gada sāka parādīties ne tikai jauni produkti, bet pat veselas jaunu produktu grupas.

Par to, ka investīcijas bija mērķtiecīgas un savlaicīgas, liecina fakts, ka jau nākamajā gadā apgrozījums pieauga par 2,5 miljoniem latu, sasniedzot 13 miljonus. Nesavlaicīga un destruktīva bija vienīgi krīze, kas sākās tajā pašā gadā un smagi ietekmēja arī Latvijas saplākšņa ražotājus un pārstrādātājus. Iespējams, SIA Troja no vēl lielākām nepatikšanām glāba fakts, ka investīcijām bija izmantots pašu kapitāls, nevis banku kredīts. 

Kā atgūties pēc nokdauna
«Vieni no mūsu lielākajiem klientiem bija vācu kravas automašīnu ražotāji,» tagad stāsta uzņēmuma vadītājs. «Mēs pēc viņu pasūtījumiem piezāģējām un attiecīgi apstrādājām saplāksni treileru un kravas furgonu grīdām.» Bet šī nozare finansiāli izrādījās ārkārtīgi atkarīga no bankām, kas dod līzingus autopārvadātājiem jaunu automašīnu iegādei. Krīzei sākoties, naudas plūsma beidzās, un kritums Vācijā autobūvē esot bijis dramatisks. Otra globālā nozare, kurai Troja piegādāja un joprojām piegādā apstrādātu saplāksni vai tā detaļas, – celtniecība. Tur to galvenokārt izmanto kā grīdu sastatnēs un betonēšanas veidņu izgatavošanai. Piemēram, Austrijas uzņēmums Umdasch AG, kas pazīstams ar betonēšanas veidņiem DOKA. Šos veidņus pēc tam eksportē uz daudzām valstīm, arī uz Latviju. Tomēr, kā zināms, arī celtniecība bija viena no nozarēm, kuru krīze skāra vissmagāk.

Tā visa rezultātā 2009.gadā Trojas apgrozījums nokrita turpat 2,5 reizes – līdz 5,35 miljoniem latu. Jānis, atceroties to laiku, gan runā ļoti rezervēti un lietišķi, tomēr var saprast, ka trieciens bija negaidīts, tāpēc pielīdzināms visīstākajam nokdaunam.

«Redziet, mēs paši finieri neražojam,» stāsta tālāk Jānis Biķis. «Mēs to iepērkam no citiem koncerna uzņēmumiem un pārstrādājam.»

Galvenās produktu grupas ir piezāģētais un apstrādātais saplāksnis, kuru bez jau minētajām nozarēm izmanto arī sporta zālēs kā «melno grīdu» zem parketa. Turklāt Troja strādā tikai pēc pasūtījuma un, kā saka Jānis, neko neražo noliktavai. «Mēs saņemam pasūtījumu un garantējam, ka divu nedēļu laikā attiecīgais produkts tiks izgatavots un piegādāts klientiem. Turklāt 96% no visas produkcijas tika eksportēta,» – tābrīža situāciju skaidro uzņēmuma vadītājs. 

Bet, ja vācieši pārtrauc ražot kravas automašīnas, austrieši ierobežo veidņu izgatavošanu, ja nav nepieciešamas sastatnes un netiek celtas sporta zāles, tad lielo pasūtījumu skaits sarūk un uzņēmuma darbība ir apdraudēta. Lai to nepieļautu,Trojai neatlika nekas cits, kā krīzes laikā gandrīz uz pusi samazināt strādājošo skaitu. Tomēr, kā saka Jānis, beigās izrādījies, ka no tā viņi tikai ieguvuši. «Palika labākie – tie, kuri grib strādāt.» 2007.gadā uzņēmumā bija 155 darbinieki, pašlaik – nepilns simts, toties apgrozījums uz katru strādājošo gandrīz dubultojies. Tātad šodien viens izdara to, ko toreiz darīja divi. 

Savukārt pats uzņēmums, krīzes mācīts, lai nekonkurētu ar Ķīnu, atteicās no vairākiem darbietilpīgiem produktiem un diversificējis ne tikai ražošanu, bet arī eksportu. 

«Pirms tam galvenokārt orientējāmies uz autobūvi un Vāciju, taču pašlaik esam krietni paplašinājuši savu izstrādājumu klāstu un eksporta tirgus, akcentu liekot uz celtniecību, kas pēc krīzes tomēr atguvās ātrāk. Galvenā eksporta valsts joprojām ir Vācija, bet pēdējā laikā pieaudzis eksports uz Itāliju, Zviedriju un citām valstīm,» stāsta Jānis Biķis. 

Pašlaik uzņēmums savu produkciju eksportē uz 31 valsti. Ar Latvijas finiera izstrādājumu pārdošanu ārzemēs nodarbojas desmit koncerna uzņēmumi, kas strādā 17 Rietumeiropas valstīs, kā arī ASV un Japānā. Tas nozīmē, ka Trojai klienti nav jāmeklē, lai gan, kā saka Jānis, reizēm jau derot aizbraukt un pašiem paskatīties, kas interesē un nepieciešams klientiem. 

No sērkociņu laikiem
Bez lielgabarīta saplākšņa detaļām Troja ražo vēl virkni citu produktu. Biroja mēbeles pēc pasūtījuma vietējam tirgum. Ceļazīmes uz saplākšņa pamatnes, kurām, tāpat kā metāla zīmēm, tiek dota piecu gadu garantija. Unikāls ir uzņēmumā izgatavotais skeitparku aprīkojums. Tas izstrādāts, sadarbojoties ar profesionāliem skeitbordistiem, no īpaši izturīga saplākšņa ar fenola filmas pārklājumu, kas mazina saplākšņa nodilumu. Troja ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kura teritorijā atrodas bezmaksas skeitparks, jo aprīkojums galvenokārt domāts Latvijai, lai gan skeitparki uzstādīti arī Lietuvā un Zviedrijā. Bet pavisam nesen Troja apguvusi vēl vienu ekstrēmistiem domātu izstrādājumu – skimborda dēli. 

Savukārt Nīderlandē ļoti iecienītas Trojas ražotās speciāliem velosipēdiem paredzētās kulbas bērnu pārvadāšanai. Paradoksāli, bet tajā laikā, kad saruka pieprasījums pēc visu veidu izstrādājumiem, šo kulbu noiets palika nemainīgs. Tāpat kā krīze nespēja ietekmēt veco labo, ne vienu vien krīzi pārdzīvojušo koka šūpuļzirdziņu, kura dizains izstrādāts tālajā 1972.gadā un kurš tiek ražots joprojām. 

Padomju laikā to galvenokārt veda uz Krieviju, taču pēc neatkarības atjaunošanas tas bija galvenais uzņēmuma eksporta produkts, kas 90.gadu sākumā iepazīstināja pasauli ar Latvijas saplāksni un tā ražotājiem.

Pašlaik eksports gan ievērojami samazinājies. «Toreiz šūpuļzirga pārdošanas cena bija divi dolāri, tagad – deviņi lati, un mēs nevaram konkurēt ar Ķīnu,» saka Jānis. Pirms kāda laika unikālajam zirdziņam meklēts kāds modernāks aizstājējs un izstrādāts šūpuļkrēsls Ola. Tā unikālais dizains saņēma žurnāla Deko balvu, tomēr ražošanā Ola tā arī netika ieviesta, jo konstrukcija bija sarežģīta, šūpuļkrēsls aizņēma daudz vietas un bija grūti transportējams. Līdz ar to arī ļoti dārgs. 

Tā nu zirdziņam nekas cits neatliek, kā ar savu autoritāti vilkt Trojas vezumu tālāk. 

Jānis Biķis rāda nesen veiktu aerofotogrāfiju, kurā redzama uzņēmuma trīs hektārus lielā teritorija, no kuras ap 5000 m2 atrodas zem jumta. Un līdzīgu fotogrāfiju, kas veikta pirms vairāk nekā desmit gadiem. Par to, ka tā ir viena un tā pati vieta, liecina vienīgi Bauskas iela un zaļajos kokos paslēpušās privātmājas. Tik ļoti pēdējos gados mainījusies ražotne.

Šo vietu reizēm joprojām sauc par Bišumuižu, bet tikai retais zina, ka tas ir viens no tiem Pierīgas rajoniem, caur kuriem 19.gadsimtā pilsētā ienāca rūpniecība. Pirms diviem gadsimtiem uz Bišu grāvja atradušās dzirnavas un eļļas fabrika, kas vēlāk pārtapusi papīrfabrikā. Bet vietā, kur pašlaik atrodas Troja, 1860.gadā uzcelta Beitiņa lenšu fabrika. Pēc 36 gadiem tās vietā ierīkota vērptuve, kas drīz vien nodegusi un vairs netika atjaunota. Toties 20.gadsimta sākumā, ak, vēstures paradoksi, uz nodegušās vērptuves pamatiem ebrejs Arons Giršmans uzbūvē tiem laikiem lielu, modernu sērkociņu fabriku. Sākoties Pirmajam pasaules karam, visas iekārtas tiek izvestas uz Krieviju, un 1923.gadā, kad V.A. Lapšina sērkociņu fabriku nopērk a/s Vulkāns, atsāk sērkociņu ražošanu. Ap to pašu laiku, pēc tagadējiem mērogiem, divas tramvaja pieturas tālāk darbu sāk rūpnīca Furniers, kas ražo tolaik pieprasīto aviācijas saplāksni un pirmās brīvvalsts laikā kļūst par lielāko saplākšņa eksportētāju. Pēc Otrā pasaules kara Bauskas ielā 143, kur atrodas Troja, vēl kādu laiku ražoja sērkociņus, bet 50.gados ražotne pārtapa par Furniera cehu, kur vienu laiku pat izgatavoja koka korpusus slavenajiem radio VEF, Rigonda un Rapsodija. Pēc tam tas pāriet uz tā sauktā plaša patēriņa preču ražošanu. 1990.gadā, kad Latvijas finiera ražošanas apvienība un Latvenergo nodibina mazo kopuzņēmumu Troja, no visām plaša patēriņa precēm palikušas tikai rotaļlietas. 

Pēc diviem gadiem uzņēmums kļūst par SIA, bet vēl pēc gada Latvijas finieris iegādājas 50% SIA Trojas kapitāldaļu un tā kļūst par koncerna pirmo meitasuzņēmumu.

Jānis Biķis uzņēmumā sāka strādāt 1995.gadā, tūlīt pēc tam, kad LLU Meža fakultātē bija ieguvis kokapstrādes tehnologa specialitāti. Vispirms par tehnologu, tad direktora vietnieku un kopš 2002.gada par uzņēmuma vadītāju. 

Ko nozīmē būt Biķim, kura tēvs Juris Biķis ir Latvijas finiera padomes priekšsēdētājs un vispāratzīta autoritāte kokapstrādātāju vidū, bet brālis Uldis Biķis, kas arī beidzis LLU Meža fakultāti, – koncerna valdes priekšsēdētājs? «No vienas puses, tā noteikti ir milzīga atbildība, no otras, nav ko slēpt, man varbūt ir drusku vieglāk strādāt, jo ir skaidrāki tie mērķi, idejas un attīstības virzieni,» viņš atbild. 

Tēvs un brālis ir Latvijas finiera akcionāri, bet Jānis ir viens no tiem piecpadsmit īpašniekiem, kuriem pieder daļas SIA Troja. Tomēr neviens no viņiem nav šo uzņēmumu kontrolpaketes turētāji. Akciju sabiedrībā nevienam no privātajiem akcionāriem nav vairāk kā 5% akciju. Un, iespējams, tieši tāpēc ne tikai Troja, bet arī Latvijas finieris ir viens no privatizācijas veiksmes stāstiem, jo tur tā notika savā ideālajā variantā – valsts un darbinieku interesēs. Pateicoties tālredzīgai vadībai un saprātīgiem darbiniekiem, šie uzņēmumi netika izsaimniekoti, un Latvija tagad pelnīti ir trešā lielākā bērza saplākšņa ražotājvalsts pasaulē – tūlīt aiz Krievijas un Somijas.

3 biznesa principi
1. Vārdiem jāsaskan ar darbiem un otrādi
2. Tas, ko mēs darām, ir ilgtermiņa, nevis vienas dienas pasākums
3. Koncerna attīstībā ieinteresēti un to veicina plašais akcionāru loks 

SIA Troja
Strādājošo skaits: ap 100
Apgrozījums, miljonos latu:
2011.g. – 11,9
2012.g. – 12,7 (plānotais)
Eksports: 31 valsts, Galvenās no tām – Vācija, Itālija, Zviedrija, Francija, Lielbritānija, Spānija, Nīderlande

Līmēto saplāksni ražo no salīdzinoši mīksta koka – priedes, papeles, bērza, kļavas, dižskābarža, eksotiskajiem Āfrikas kokiem.

Bērza koksnes saplāksnis ir visizturīgākais. 

Lielākie saplākšņa ražotāji: Brazīlija, Ķīna, Kanāda, Krievija.

Lielākie bērza saplākšņa ražotāji: Krievija, Somija, Latvija.

Seno grieķu ideāli

Posted on augusts 22, 2012 by - Jauna seja

Helvijs Savickis (20)

Helvijs kopā ar komandu pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 13.starptautiskajā arhitektu izstādē, nākamgad sāks arhitektūras studijas Vīnes Mākslas akadēmijā, kopā ar brāli Latvijā aizsācis skimbordingu, spēlē ģitāru savā grupā.

Vecāki: Ilona – vizuālās mākslas un rasēšanas skolotāja.

Kādu ideju esat sagatavojuši biennālei? Tā būs pilsētvides instalācija, kuras viena puse būs no stikla, tajā spoguļosies Venēcija, un tās formā būs Rīgas detaļas. Otra puse būs no koka, simbolizējot Rīgas daudzveidību, kurā koka namiņi ir blakus jūgendstila un padomju arhitektūrai.

Nebaida, ka būsit līdzās pieredzējušākiem māksliniekiem? Nē, pieaugušie savās idejās var būt bērnišķīgi, bet mēs – pieauguši.

Ko tu gribētu dzīvē sasniegt? Gribētu kļūt par arhitektu, kurš var gan māju uzcelt, gan gleznu uzgleznot.

Kuram arhitektam tu gribētu līdzināties? Andrim Kronbergam, kurš man atvēra arhitektūras pasauli, un arhitektam, grafiķim Aleksandram Brodskim – katrā viņa celtnē ir ideja par cilvēku.

Esi iestājies Vīnes Mākslas akadēmijā. Jā, šķita, ka tā ir laba augstskola. Iesniedzu portfolio un aizbraucu uz pārrunām. Pēc stundas saņēmu zvanu, kurā teica: «Welcome!»*

Ko dari brīvajā laikā? Patīk ar stopiem apceļot Eiropu. Snovbords ziemā un skimbords vasarā. Skimbords ir šļukšana ar dēli pa 3 cm dziļu ūdeni pie jūras un triku rādīšana. Ar brāli bijām vieni no pirmajiem, kas to ieviesa Latvijā. Spēlēju ģitāru grupā Ābeļdārza elektriķi.

Kā tik daudz var pagūt? Senajā Grieķijā inteliģents cilvēks bija tas, kurš mācēja savas domas uzlikt uz papīra, kuram galvā bija skaņa un kurš pārvaldīja vismaz vienu sporta veidu. Atklāju to, pusaudža gados meklējot ideālus, pie tā arī turos.

* Laipni lūgts! – angļu val.

Cik vērtīgs es esmu?

Posted on augusts 22, 2012 by - Karjera

 

Pirms dažām dienām kāds paziņa vaicāja man padomu, vai studijas kādā no Latvijas prestižākajām augstskolām dos viņam priekšrocības, startējot personāla atlases konkursos. Svarīgi piebilst, ka šim cilvēkam jau ir divi maģistra grādi savā profesijas nozarē. Sarunas gaitā pamazām nonācām līdz atziņai, ka viņš ir profesionāli gana spēcīgs, savās kompetencēs noteikti pārāks par daudziem amata brāļiem ar šīs iecerētās augstskolas diplomu. Vaicāju, kas tad patiesībā mudina viņu iegūt trešo maģistra grādu, ja principiāli jaunas zināšanas smalkajā skolā nav gaidāmas. Atklājās – drīzāk tas ir paša iekšējā novērtējuma jautājums, apstiprinājums «ne ar ko neesmu dumjāks par citiem, varbūt pat tieši otrādi».

Šis notikums atsauca atmiņā kādu citu sarunu. Pirms daudziem gadiem kā uzcītīga psiholoģijas studente apmeklēju psihoterapeitu. Parasti mana terapeite gandrīz nemaz nerunāja, izņemot «un…», «jā, un…» – kā jau izcilam profesionālim pienākas, viņa ļāva man spoguļoties vien pašas teiktajā.

Kādā no sesijām, kad arī es jau biju ieguvusi savu otro maģistra grādu, sāku spriedelēt, ka mūsu IT laikmetā man vēl tikai pietrūktu grāds šajā nozarē un tad es būtu patiešām apmierināta ar sevi. Tā bija pirmā reize, kad terapeite neizturēja un ļāvās vienam krietni garākam teikumam jau ar nepārprotamu attieksmes devu: «Cik augstskolās tev ir jāstudē, lai tu justos apmierināta ar sevi?»

Šis jautājums bija trāpījums desmitniekā. Nekādas augstskolas un prestiži amati, nekādi ekstrēmi sasniegumi un citu cilvēku atzinība neļaus man justies patiešām vērtīgai, mīlētai un pieņemtai kā personībai.

Kad redzu, ka bijušais Latvijas Bankas viceprezidents studē meditāciju, prestiža advokāte pamet karjeru, lai dzemdētu ceturto bērnu, izcilas kandidātes aiziet no darba bankā, lai strādātu labdarībā, es saprotu – šie cilvēki ir atbildējuši uz daudziem sev svarīgiem jautājumiem. Ir vērts padomāt, kas īsti veido manas vērtības apziņu un liek justies patiesā saskaņā ar sevi.

Voldemārs Rēders, taksidermists

Posted on augusts 15, 2012 by - 1 no 2 miljoniem

 

Nav ilgi jāskaitļo, lai saprastu, kuri cilvēki veidos lācenes Mades izbāzeni. Dabas muzejā strādā divi taksidermisti. Viens no viņiem – Voldemārs Rēders. Viņš piekrīt sarunai, ja nebūs jāizsakās par Madi, jo kopš Līgatnes dabas taku lācenes nošaušanas uz Dabas muzeju veļoties negatīvu komentāru gūzma. Muzejnieki esot tie sliktie, jo lāceni izbāzīšot.

«Sivēns – veiksmīgs. Briedis – jāpārtaisa. Tāds kokains. Tīģerim zobi sasprēgājuši,» eksponātus komentē Voldemārs. Viņš te strādā 30 gadu, un par katru dzīvnieku ir stāstāmais. Piemēram, par leopardu – ap 1960.gadu izmucis no zooloģiskā dārza Polijā un gadu klaiņojis, līdz atrasts Limbažos. Plosījis suņus. «Mednieki domāja, ka tas ir lūsis, bet aste bija tā kā par garu.» Savukārt pie tīģera izbāzeņa muzejs tika, kad Rīgas cirkā kāds tehniskais darbinieks nolēma zvēru padresēt. Nācās nošaut, jo tīģeris uzbruka. Eksponāti lielākoties top no cirkā vai zooloģiskajā dārzā dzīvi nodzīvojušiem zvēriem. Uz jautājumu, vai ir arī kāds cits miršanas veids, Voldemārs atjoko: «Jā, no svina.» Ar to domāts – no lodes. Vislabāk gan taksidermistam esot strādāt, ja zvēram nav brūces vietas, kas jāšuj ciet.

Kad Voldemārs uz bildēšanos atnes zaķa izbāzeni, bērni metas glāstīt. Ieraudzījuši aiz stikla lāci, sauc: «Lācītis!» Visvairāk patīk vismazākais. Tas ir viens no Līgatnes dabas taku lācenes bērniem, ko viņa nepieņēma. Bērnu interesi Voldemārs komentē tā: «Daba ir jāpazīst. Kāpēc retu dzīvnieku aprakt, ja daudziem tā ir vienīgā iespēja redzēt dabas daudzveidību? Un taksidermistiem – saglabāt to.» Vecākais eksponāts muzejā esot no 1850.gada – pīle.

Visinteresantāk ir Dabas muzeja taksidermistu darbnīcā. Kolēģis Dāvis dīrā mežacūcēnu, ko pametusi māte. Voldemāram plānā darbošanās ar grifu, kas nobeidzies zooloģiskajā dārzā. «Visgrūtāk ir strādāt ar to, ko nepazīsti. Ja dzīvnieks redzēts un zināmas tā kustības, tad vieglāk.» Sarežģīti ir strādāt ar dzeloņcūku, jo zem katras adatas jāiztīra muskulis, kas asumu notur stāvus.

Agrāk izbāzeņa formu veidoja no kartona un putuplasta. Tagad speciālas formas pasūta no kataloga. Acis pasūta internetā. Viena acs putnam maksā vidēji divus latus. Zobi – no plastmasas, jo atšķirībā no dabīgajiem tie neplaisā.

Voldemārs ir no Saldus puses. Daba aizrāvusi, kad mācījies 8.klasē un uzvarējis konkursā par putniem. Dabas muzejā, vērodams, kā darbojas pieredzējušie taksidermisti, amatam piešāvās un palika strādāt. «Ja būtu jādzīvo otrreiz, dzīvotu tāpat!»