Anglijā Guntis dzīvo jau pāris gadu. Pabeidzis Raunā vidusskolu, studējis Rīgā sabiedriskās attiecības un tad devies peļņā. «Esmu viesstrādnieks, daru vienkāršus darbus noliktavā,» viņš saka Skype sarunā. Tās iemesls ir Gunta pēdējā laika nodarbošanās – viņš pienesa medaļas sportistiem Londonas olimpiskajās spēlēs. Pēc nedēļas darbu turpinās apbalvošanā paralimpiskajās spēlēs.
Par brīvprātīgo Guntis pieteicās pērn jūnijā. «Bija vienalga, ko darīt, ka tik būt spēlēs! Sports man tuvs,» viņš saka. Pēc mēneša e-pastā pienāca apstiprinājums, ka Gunta pieteikums saņemts. Pēc trim mēnešiem aicināja uz interviju. «Tā bija pirmā mazā uzvara,» Guntis stāsta, ka kopumā pieteicās 240 000 cilvēku, uz intervijām aicināja 100 000. No tiem vajadzēja atlasīt 70 000.
«Ko tu darītu, ja redzētu sagurušu sportistu? Kā uzmundrinātu?» tāds bija viens no jautājumiem. Guntis atbildēja, ka ieteiktu noskatīties labu filmu vai pastāstītu kādu smieklīgu atgadījumu. Tikai pēc pieciem mēnešiem viņš saņēma atbildi, ka joprojām ir pretendentu sarakstā un jāturpina gaidīt. Šāgada jūnijā, tātad gadu pēc pieteikšanās, pienāca ziņa, ka viņam paredzēts strādāt apbalvošanas ceremonijās. «Līdz pēdējam brīdim nevienam to nestāstīju. Pats tam noticēju tikai tad, kad turēju rokās pirmo medaļu.» Pirms olimpiskajām spēlēm bija seši mēģinājumi, kuros brīvprātīgie apguva, kā spert pirmo soli, kā būt laipniem, ko darīt, ja medaļa nokrīt: tā jāpaceļ pašam, un citiem nav jāmetas palīdzēt, lai neceltu paniku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.