Volodimirs Androščuks Doneckas reģionā 2022. gada decembrī. Foto — The New York Times.
Līdz šim karā ir nogalināti gandrīz 500 augsta līmeņa ukraiņu sportisti un treneri. Volodimirs Androščuks saviem tuviniekiem apsolīja, ka viņš atgriezīsies no frontes
Savā atpūtas dienā Volodimirs Androščuks gribēja suši. Ar lētu, nesen nopirktu automašīnu viņš aizveda savas vienības komandieri uz veikalu, kas atradās netālu no austrumu frontes. Tur abi drošībā paēda un izdzēra nelielu konjaka pudeli.
«Mēs bijām tik laimīgi!» atceras komandieris Volodimirs Dzjubinskis.
Taču vēlāk tajā naktī, 2023. gada 24. janvārī, Androščuks pa telefonu izklausījās noraizējies, tagad stāsta gan viņa draudzene, gan māsa. Nākamajā dienā bija paredzēta militāra misija apvidū, kur nav koku un ir maz tādu vietu, kur paslēpties.
22 gadu vecumā Androščuks vēl nebija sasniedzis mobilizācijas vecumu, kas tobrīd bija 27 gadi. Viņam nebija nekādas militārās pieredzes, taču labi sasniegumi desmitcīņā, kurā ietilpst arī skriešana, diska un šķēpa mešana, lodes grūšana un tāllēkšana. Viņa mērķis bija pārstāvēt Ukrainu šāgada olimpiskajās spēlēs Parīzē, kā arī 2028. gada spēlēs Losandželosā.
