Kārlis Sebris sera Tobija lomā Nacionālā teātra izrādē Divpadsmitā nakts.
«Reynard Cooper. My Star.* Aizlikuši labu vārdu arī par savu dzimto zemi!» Tā vēl pavisam nesen rakstīja ilgdzīvotājs Kārlis Sebris, kuram 18.februārī paliktu 100 gadu
Celofāna «kabatiņai», kādās glabā dokumentus, gals vaļā, bet biezais papīru žūksnis, kas tur ievietots, tik un tā spēcīgi ož tā, kā acīmredzot smaržoja saimnieka rokas. Pēc dažādām zālēm. Pēc vecuma. Pēc, kā tagad moderni teikt, sociālās izolācijas, kādu rada šo abu lietu kombinācija.
2008.gada sākumā, nepilnu gadu pirms aiziešanas, mazo sainīti nododams žurnālistei Teklai Šaiterei, tolaik 94 gadus vecais Kārlis Sebris sava dzīvokļa otrā stāva kabinetā neesot sēdējis ērtās mājas drēbēs ar slimnieka grimasi sejā. Kājas nav īsti klausījušas, pa durvīm pirmajā stāvā ielaidusi viņa saimniecības vadītāja Ērika Luce, tomēr aktieris turējies braši, pretim iznācis pelēkā uzvalkā, iesmaržojies ar odekolonu, it kā gaidīdams Anglijas karalieni.
