Pirmā pasaules kara laikā nopostīta zemnieku saimniecība. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma.
Pārtikas joprojām trūkst, toties ir jaunas svara un tilpuma mērvienības — vācu kilogrami aizstāj krievu mārciņas
Nākamajā dienā pēc Lieldienām, 1. aprīlī, stājās spēkā vācu okupācijas iestāžu noteiktās obligātās olu nodošanas normas vistu īpašniekiem Rīgas guberņā. No katras vistas par fiksētu cenu no aprīļa līdz jūlijam bija jānodod pa piecām olām mēnesī, no augusta līdz oktobrim pa trim olām, bet decembrī un janvārī bija paredzēta norma pa vienai olai, februārī un martā pa divām olām mēnesī.
Iedzīvotāju apgāde ar pārtiku joprojām bija viens no sarežģītākajiem jautājumiem. Šajās dienās presē, informējot par Rīgas pilsētas pārtikas valdes darbību, aprakstīts, ka darbu sākušas sakņaugu žāvētavas Kuncendorfa un Livonijas alus darītavās. Īpaša ierīce sakņaugus skalo, notīra, sagriež un izžāvē ar mazāku daudzumu atgriezumu, nekā veicot to ar cilvēka rokām. Izteikta nožēla, ka šādas ierīces nav bijušas jau rudenī, jo tad no bojāšanās būtu izdevies pasargāt 30 000 centneru kartupeļu, kas tagad sapuvuši. Sakņu žāvēšanai plānoja īpašu uzmanību pievērst arī nākamajā rudenī, jo gaidāmajā ziemā sakņaugi būšot viens no galvenajiem pārtikas produktiem. Oficiālajās aprindās pastāvēja uzskats, ka Latvijā nebūs iespējams pietiekamā daudzumā izaudzēt uz vietas vai atvest no citurienes labību, pākšaugus, piena produktus un gaļu, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar nepieciešamo pārtiku. Lai arī žāvēti sakņaugi pie mums neesot ierasts pārtikas veids, esot nepieciešams tikt pāri aizspriedumiem pret šo veselīgo un barojošo pārtiku.
