Maizes zupa.
Lauku olas, ekopiens, rupjmaize, pašu audzēti augļi, manna, cukurs - viss, kas vajadzīgs godīgam veclaiku desertam
Mūsu vecmāmiņu saldie ēdieni nav sarežģīti, tomēr tiem piemīt īpaša garša un aromāts. Atmiņas par ulmaņlaikiem, kad viņas bija jaunas un laimīgas. Padomju laiku pieticība, kad tikko cepta, silta maize bija gardums, bet mājas deserts vienmēr bija svētki. Tomēr arī tagad, kad veikalos nekā netrūkst, jaunu elpu iegūst vienkāršās pirmskara receptes. Pašu rokām taisīts saldais ēdiens - tik tīrs un neliekuļots kā bērnībā.
Maizes zupa
«Rudzu maizīti reizi divās nedēļās cepām paši. Garoziņas, doniņas izmērcējām aukstā ūdenī, vārījām maizes zupu,» 82 gadus vecā Vilma Cielava stāsta par bērnību. Tēvs, 14 gadu vecumā aizskrējis pie zaldātiem Atbrīvošanās cīņās, balvā dabūja gabalu bijušās Bramberģes muižas zemes pie Jelgavas, viņa ģimene tur kustējās kā skudriņas. «Šitās biešu plantācijas, kas bija jāravē!» sirmā kundze iesaucas. «Tēvs bija noslēdzis līgumu ar Jelgavas cukurfabriku.» Toties cukura mājās netrūka. Mamma vārīja biezo ķīseli ar pienu, mannā putru un ķīseli. Maize, svaigi vai kaltēti āboli no dārza, kāda rozīne, krustnagliņa - maizes zupa gatava. Neviens nekurnēja, ka, tāpat kā baltmaize, putukrējuma cepurīte zupā mājās parādījās tikai uz godiem.
