Ķīna nav visvarena. Bet Krievija kļūst vājāka, un Tramps nekļūst gudrāks
Pekinā viesistabas noslogotas. Kā aizbrauc Tramps, tā ierodas Putins.
Bet namatēvs Sji tikai smaida un smaida.
Smalki sakārtojot vizīšu kalendāru, Sji ir izdevies radīt iespaidu, ka krīzes situācijā pasaules lielvaras skrien pie viņa un cer, ka Ķīna sniegs palīdzīgu roku izrāpties no pašu izraktajām bedrēm.
Kopš atgriešanās Baltajā namā Tramps ir sācis divus liela mēroga konfliktus, kuros visveiksmīgāk izdevies trāpīt pašam sev kājā.
Pirmais, kurš sākās jau ļoti drīz pēc viņa stāšanās amatā, bija tarifu karš, kurš lielākā vai mazākā mērā tika vērsts pret visu pārējo pasauli, bet kurā viens no galvenajiem mērķiem bija Ķīna un tās lētie eksporti. Tramps vienubrīd pat uzskrūvēja ievedmuitu Ķīnas precēm līdz 145%. Pekina atbildēja ar 125%, vairāku amerikāņu preču faktisku boikotu un aizliegumu uz ASV eksportēt dažādiem ražošanas procesiem kritiski svarīgus retzemju metālus. Pēc vairākus mēnešus ilgušiem manevriem abas puses novembrī it kā noslēdza pamieru. Tas gan bija par vēlu, lai palīdzētu Trampa kaismīgākajiem atbalstītājiem, amerikāņu lauksaimniekiem. Pirms viņu elka nākšanas pie varas sojas pupiņu eksports uz Ķīnu lauksaimniekiem ienesa vairāk nekā 12 miljardus dolāru gadā, bet pērn no šī tirgus, kurš līdz tam paņēma vairāk nekā pusi eksportēto pupiņu, viņi saņēma tikai trīs miljardus dolāru. Lai gan pēc novembra pamiera dažas pupiņu kravas atkal sāka šķērsot Kluso okeānu, ASV lauksaimnieku sirdis vēl aizvien ir nemierīgas, un panākt kādu vienošanos par soju bija viens no Trampa svarīgākajiem mērķiem vizītes laikā pie Sji.
