Patēriņa nodokļa likmes pazemināšana būtu apšaubāms ceļš uz eiro
Svārstīšanās nodokļu jautājumos jau izsenis bijusi nelāga Latvijas valdību īpašība, taču pēdējo trīs gadu laikā to vismaz varēja attaisnot ar nepieciešamību cīnīties ar krīzi.
Taču tagad ārkārtas stāvoklis ir atcelts, izaugsme atjaunojusies, un attīstības ceļš rādās pietiekami skaidrs. Strauja valsts stūres grozīšana it kā vairs nebūtu nepieciešama.
Nodokļu jomā izmaiņu galvenie mērķi jau tika iezīmēti 2009.gadā, kad par valdības ekonomiskās politikas stūrakmeni kļuva apņemšanās pārlikt nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu un kapitālu.
Tā ir visādā ziņā atbalstāma apņemšanās. Latvijā jau pirms krīzes bija un vēl aizvien saglabājas pat pēc Eiropas Savienības standartiem ļoti augsti nodokļi darbaspēkam, jo sevišķi zemāk atalgotajiem strādājošajiem. Šāda nodokļu politika rada spēcīgu stimulu algu maksāšanai aploksnēs un audzē nevienlīdzību. Tas, ka šīs parādības mazina budžeta ienākumus un veicina tiesisko nihilismu, nav nekāds noslēpums, taču valdības pasūtītajā, Hārvarda Biznesa skolas pētnieka Kristiana Ketelsa vadībā sagatavotajā Latvijas konkurētspējas novērtējumā tieši ēnu ekonomika un nevienlīdzība tika nosaukti kā divi no trim būtiskākajiem faktoriem, kuri kaitē arī valsts attīstībai un izaugsmei.
