No Donbasa evakuētā bērnu dzejas grāmatu autore Valentina Ševčenko pagaidu patversmē aptuveni pusotras stundas attālumā no frontes. Foto — The New York Times
Donbasa iedzīvotāji, kas spiesti pamest savas mājas, savu teritoriju atdošanu uztver kā personīgu apvainojumu
Valentina Ševčenko ir nikna. «Tas ir neprāts! Šeit ir karš, plūst asins upes, bet viņi slēdz kaut kādu darījumu,» 69 gadus vecā sieviete saka par ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanos Aļaskā. Uzreiz pēc sarunām kļuva skaidrs, ka Tramps ir mainījis savu atbalstu Ukrainai. Viņš vairs neuzstāja uz tūlītēju pamieru, bet tā vietā gatavs vienoties par teritoriju atdošanu — Putins pieprasa visu Ukrainas austrumu Donbasa reģionu, tajā skaitā teritorijas, kuras joprojām kontrolē Ukrainas armija.
«Tas nav normāli, ka divu citu valstu prezidenti apspriež mūsu likteni bez mums,» turpina Valentina, kura okupantu tuvošanās dēļ nesen bija spiesta pamest savas mājas nelielā ciemā Doneckas apgabalā. Tagad atradusi pagaidu pajumti patversmē Pavlohradā, kas atrodas pusotras stundas brauciena attālumā no frontes. Runājot ar mums, viņa sēž uz gultas malas, līdzās nolikusi divas pašas sarakstītās bērnu dzejoļu grāmatas, viena nosaukta par Brīnišķīgo piedzīvojumu. Un piebilst, ka abus līderus pati būtu gatava iekaustīt ar mietu vai lāpstu.
Cilvēki, kas nupat bēguši no uzbrūkošās Krievijas armijas, tikšanos Aļaskā uztver kā personīgu aizvainojumu. Jo Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis uz šīm sarunām vispār netika uzaicināts. Jo Tramps bija izritinājis sarkano paklāju un izturējās pret Putinu kā pret draugu, nevis kā pret personu, pret kuru ASV noteikusi sankcijas un kuru Starptautiskā Krimināltiesa vēlas arestēt kā kara noziedznieku. Jo tagad visa pasaule prāto — vai Ukrainai miera dēļ tiešām vajadzētu atdot krieviem daļu savas zemes?
«Es ienīstu Putinu,» saka 65 gadus vecā Katerina Černenko, kura pēc pārciestā insulta pēdējos četrus gadus atrodas gultas režīmā. Pagājušās nedēļas vidū viņu iznesa no otrā stāva dzīvokļa Dobropiļļas pilsētā. Ēku daļēji sagrāva Krievijas armijas šāviņš. Uz patversmi viņa pārbrauca kopā ar dēlu un draugiem.
«Kā viņš var tā darīt tik ilgi?» Černenko saka par Putinu. «Nogalināt civiliedzīvotājus, kamēr viņi guļ. Tas nav karš — tā ir slepkavība. Tramps to nesaprot — jo tas viņu tieši neskar. Ja pats to būtu piedzīvojis, viņš runātu citādi.»
Jebkura zemes apmaiņa tieši skartu gan Černenko, gan Ševčenko mājas Doneckas apgabalā, kas ir daļa no lielā Donbasa reģiona. Krievija pašlaik ir okupējusi trīs ceturtdaļas Doneckas apgabala, gandrīz visu blakus esošo Luhanskas reģionu un visu Krimas pussalu. Pieskaitot daļu sagrābtā Hersonas un Zaporižjas apgabala, okupantu rokās ir aptuveni 20% no visas Ukrainas teritorijas.
Zaudētās mājas
Černenko uz Dobropiļļu pārcēlās 22 gadu vecumā. Padomju laikos viņai piešķīra dzīvokli, jo jaunā sieviete sāka strādāt gāzēto dzērienu rūpnīcā. Brīvajā laikā apguva dažādas remontdarbu prasmes, vairākkārt pārveidojot savu mājokli, kas atrodas liela valriekstu koka ēnā. Pēdējā remonta laikā viņa dzīvojamajā istabā izlīmēja rozā tapetes ar ziliem ziediem.
Tur uzauga viņas trīs dēli. Vecākais nomira no smadzeņu audzēja. Sieviete reti sazinās ar jaunāko dēlu, kurš pārcēlās uz Krieviju, lai būtu tuvāk savam tēvam, ar kuru Katerina izšķīrās. Vidējais dēls — 40 gadus vecais Serhijs Halturins — pēc mātes insulta atgriezās mājās, lai rūpētos par viņu. Nopirka jaunu plīti, veļasmašīnu, televizoru un ledusskapi, kas slējās gandrīz līdz pašiem griestiem.
Abi tagad saka, ka nekad neatteiksies no savas zemes. Kādas bija sajūtas, pametot mājas? Serhijs ar pirkstu novelk pāri sejai, attēlojot pār vaigiem ritošas asaras. «Tur pagāja mana bērnība, tur ir mana skola. Es negribu aizbraukt,» saka vīrietis. «Tur joprojām ir viss — manas mammas fotogrāfijas, mana brāļa fotogrāfijas. Arī vecās bildes no 80. gadiem, kurās māte ir jauna un skaista.»
Tagad māte izmitināta telpas daļā, kura paredzēta invalīdiem un ļoti veciem bēgļiem. Svešinieku priekšā spiesta izmantot naktspodu — vienu no retajām lietām, ko paspēja paņemt līdzi. Kaut kur tālumā nogrand spēcīga šāviņa troksnis. Ne Serhijs, ne viņa mamma pat nesatrūkstas.
Arī lielākā daļa pārējo patvēruma meklētāju atbēguši tikai ar dažām mantām. Bērnu dzejniece Ševčenko ar dzīvesbiedru paspēja sakravāt 15 somas ar drēbēm un pārtiku, bet, kad evakuācijas autobuss pārpildījās, 10 somas atstāja pie kādas degvielas uzpildes stacijas. Vismaz dēla ģitāru varēja paņemt līdzi — dienot Ukrainas armijā, viņš tika pie segvārda Maestro par godu saviem muzikālajiem talantiem.
Visi patversmē sabraukušie par savām mājām runā tagadnes izteiksmē, cerot uz drīzu atgriešanos. «Mēs tur dzirdējām briesmīgas skaņas, šaušalīgas skaņas,» stāsta 70 gadus vecā Halina Koleščuka, kura lielāko daļu dzīves pavadījusi Doneckas apgabala pilsētā Bilozerskē. «Sēžu mājās, lūdzu Dievu — bums! Viss notrīc. Dažreiz tās ir vadāmās bumbas, dažreiz raķetes. Pilsēta ir iznīcināta. Viss ir drupās. Bankas, pasta nodaļa, aptiekas — viss ir slēgts.»
Pagājušajā piektdienā Koleščukas ģimene nolēma doties uz patversmi. Tur viņi ieradās neilgi pirms Trampa un Putina tikšanās. Šī pagaidu mājvieta ir ierīkota bijušajā padomju kultūras namā. Visas pieejamās telpas ir pieblīvētas ar gultām, uz kurām uzklāti palagi ar slavenu atpūtas vietu attēliem un uzrakstiem «Apkārt pasaulei» un «Pilns ar tūristiem». Lielākās zāles aizmugurē sastumti brūni krēsli, kas gluži kā skatītāji nolūkojas uz šīm izpostītajām dzīvēm.
Aizvadītajā nedēļā patversmē ieradās gandrīz 2200 cilvēku — lielākoties pēdējie bēgļi, kas trīs gadus bija spējuši izturēt netālu esošo okupantu triecienus. Patversmes uzdevums ir sniegt pirmo patvērumu, reģistrēt cilvēkus un nosūtīt uz citām pilsētām. Un tad kaut kādā veidā viņiem tur ir jāsāk jauna dzīve.
Arī Valentina Ševčenko tagad savām acīm redz, ka gabalos sašķīst līdzšinējā dzīve. Uz Oleksandrivkas ciemu Doneckas apgabalā sieviete pārcēlās pirms 21 gada. Strādāja par grāmatvedi. Dzīvoja kāda turīga profesora vasarnīcas piebūvē, kas paredzēta kalpotājiem. Kopa dārzu, bet brīvajā laikā rakstīja bērnu grāmatas. Valentinai bija arī pastāvīgs draugs, kurš gan nevēlējās precēties. Reizēm abi dzīvoja kopā, reizēm partneris mitinājās savās netālajās mājās.
Profesors nomira dabiskā nāvē. Viņa ģimene, sākoties Krievijas iebrukumam, pārcēlās uz Franciju. Lielo vasarnīcu un kalpotāju piebūvi sabombardēja. Bumbas trieciens sagrāva arī Valentinas partnera māju. Pāris pārcēlās uz vasaras terasi, kas pēc būtības ir ar jumtu segta veranda. Paši salāpīja šķembu izrautos caurumus. Pagājušā gada rudenī netālu nokrita okupantu raķete, aizdedzinot mežu un vairākas ēkas. Kādreiz ciemā dzīvoja 300 cilvēku. Kad projām devās arī Valentina un viņas draugs, ciemā palika tikai deviņi ietiepīgi vecīši.
Ja Putins tik ļoti grib šo zemi un citus reģionus, piemēram, Harkivu un Zaporižju, kāpēc viņš iznīcina pilnīgi visu savā ceļā, brīnās Ševčenko. Varbūt Donbasa derīgo izrakteņu dēļ? Varbūt lai pierādītu savu taisnību? Lai vai kā, viņa saka: Putins nevēlas mieru.
«Šī ir mūsu zeme,» uzstāj Valentina. «Nevienu daļu nedrīkst atdot! Iedosit viņam mazo pirkstiņu, un viņš teiks: «Es gribu arī Harkivu, es ņemšu arī Zaporižjas apgabalu.» Viņš grib visu Ukrainu un neapstāsies. Mēs nedrīkstam piekrist. Mēs cīnīsimies līdz galam, jo esam ukraiņi. Tas ir vienīgais veids. Mums nav citas izvēles.»
Īpaši iekārotais Donbass
Putins ir aktīvi centies kontrolēt Donbasu jau kopš 2014. gada, vispirms sniedzot atbalstu prokrieviskajiem separātistiem. Bet kopš 2022. gada pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tieši Donbasā ir notikušas visasiņainākās kaujas, un šis reģions ir galvenais šīs vasaras Krievijas ofensīvas mērķis.
Krievijas bruņotie spēki tagad ir sagrābuši aptuveni 87% Donbasa, apkopojusi Ukrainas grupa DeepState, kas seko notikumiem kaujas laukā. Par spīti lielajiem dzīvā spēka zaudējumiem, Krievijas armija turpina pamazām virzīties uz priekšu, lai sagrābtu arī atlikušos 6700 kvadrātkilometrus, kuri joprojām atrodas Ukrainas armijas kontrolē. Militārie analītiķi uzskata: ja netiks noslēgta vienošanās par pamieru, cīņa par Donbasu gandrīz noteikti turpināsies arī nākamajā gadā un prasīs desmitiem tūkstošu dzīvību.
Ukrainas varas iestādes lēš, ka ukraiņu kontrolētajā Donbasa daļā joprojām dzīvo vairāk nekā 200 000 civiliedzīvotāju, galvenokārt blīvi apdzīvotajā un labi nocietinātajā rūpniecības rajonā pie Slovjanskas un Kramatorskas.
Donbasa nosaukums radies no vārdu «Donecas upes ogļu baseins» salikuma. Tas aptver divus apgabalus — Luhanskas un Doneckas —, kuri ir bijuši strīdus objekts jau kopš Ukrainas valsts izveidošanas 20. gadsimta sākumā, kad haotiskajā laikā pēc boļševiku revolūcijas par šī reģiona dāsnajiem dabas resursiem cīnījās gan ukraiņu nacionālisti, gan komunisti, gan krievu monarhisti.
Lielākā daļa reģiona iedzīvotāju bija ukraiņi, taču padomju diktatora Josifa Staļina sāktā piespiedu industrializācija veicināja krievu strādnieku pieplūdumu reģiona ogļraktuvēs un rūpnīcās, vienlaikus masveida terora kampaņās nogalinot ukraiņu zemniekus un apspiežot ukraiņu valodu.
Pēc tautas skaitīšanas datiem, Padomju Savienības sabrukuma gados aptuveni divas trešdaļas Donbasa iedzīvotāju par savu dzimto valodu uzskatīja krievu valodu. Krievu kultūras identitāte un valoda kļuva vēl dominējošāka pirmajos gados pēc Ukrainas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.
2010. gada Ukrainas prezidenta vēlēšanās aptuveni 90% Donbasa vēlētāju nobalsoja par prokrievisko kandidātu Viktoru Janukoviču. Kad četrus gadus vēlāk viņu gāza, Putins anektēja Krimu un aktīvi sāka atbalstīt separātistus.
Daudzi vietējie tam nepiekrita, un pēdējās Ukrainas prezidenta vēlēšanās 2019. gadā lielākajā Donbasa daļā, kuru separātisti vēl nebija sagrābuši, pārliecinošu balsu vairākumu ieguva Volodimirs Zelenskis, kurš solīja nodrošināt mieru, neupurējot Ukrainas suverenitāti.
Kāda neatkarīga aptauja, kas veikta dažas dienas pirms pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā, atklāja, ka tikai ceturtā daļa Donbasā dzīvojošo krievu atbalsta Doneckas un Luhanskas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā.
Tomēr Putins joprojām ir pārņemts ar ideju par krievvalodīgo iedzīvotāju vēsturisko vienotību visā bijušās Padomju Savienības teritorijā. Ja viņš sagrābtu visu Donbasu, iespējams, Krievijas diktators mazinātu savas pretenzijas uz citām pašlaik okupētajām teritorijām, pieļauj politiskie komentētāji Maskavā. Pēc Donbasa iekarošanas Putins varētu deklarēt, ka savu darbu ir izdarījis, uzskata Kremlim pietuvinātais žurnālists Konstantīns Remčukovs. Savukārt politologs un bijušais Kremļa padomnieks Sergejs Markovs prāto: «Protams, Maskavā Donecka kā mūsējā tiek uztverta daudz vairāk nekā Dņipra, Sumi vai Harkiva.»
Sagrābtā zeme
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
