Imants Lancmanis.
Imants Lancmanis (73) raksta grāmatu par Rundāles pili un secina, ka pašcieņas un atbildības laikmetu ir nomainījis cilvēku - skrūvīšu laiks
Grāmatai par Latvijas kultūras kanonā iekļauto baroka meistardarbu Rundāles pili tās ilggadējais direktors Imants Lancmanis punktu pieliks jau šogad. Nākamā gada 24.maijā, kad pils svinēs 279.jubileju, grāmata nokļūs pie lasītājiem. Novembra pēdējās nedēļās, iedvesmots par kārtējo jaunumu, pie kura strādā, - Eiropā lielāko popuriju kolekciju -, Lancmanis intervijā dalās atmiņās par pils restaurācijas pirmsākumiem un salīdzina mūsdienu būvniecības (un ne tikai tās) procesus ar Rastrelli laiku, parādot satriecošu atšķirību.
Kāda jums ir sajūta par šo laiku - vai rodat tam mākslas vēsturē kādu atveidu? Iedomājos nīderlandiešu renesanses laika meistaru de Vrīsu - kādā viņa gravīrā redzams cilvēks, kas brūk reizē ar pilsētas ainavu, kuras vidū atrodas. Lūk, tāda apokaliptiska aina.
Piekrītu, brukšana ir īstais apzīmējums. Nedomāju fizisku brukšanu un pat ne kodolkaru. Līdz šim cilvēce, lai cik neprātīga bijusi ar saviem kariem, tomēr nonākusi pie noteiktām atziņām. Piemēram, ka mūsdienās neko nevar iegūt ar spēku, ka valsts bagātība, uzplaukums, cilvēku laime ir tikai lietu sakārtošanā, attīstībā. Citiem vārdiem, ekonomikā. Vēl nesen uzskatīju, ka karš, kas savā laikā kairināja Maķedonijas Aleksandru, Napoleonu, Hitleru un citus, tagad aiz muguras - jo ar to neko nevar panākt. Iekarošanas mānijas Eiropā vienmēr slikti beigušās, par tām ārkārtīgi dārgi jāsamaksā ar tautas labklājību. To varēja redzēt Francijā, kas bija plaukstoša zeme 17.gadsimtā, bet Luija XIV iekarošanas neprāts valsti noveda pilnīgā nabadzībā, pašu karali padarīja par absolūti ienīstu valdnieku. Par trako, kurš uzskatīja, ka slava kara laukā ir vienīgais, pēc kā vērts tiekties.
