Larisa Artjugina. Foto — Edmunds Brencis.
Ukraiņu kinorežisore Larisa Artjugina stāsta par to, kāpēc viņai neļauj filmēt karadarbību par spīti pieredzei frontē un par savu misiju ar kultūras palīdzību mainīt Ukrainu
Ar ukraiņu kinorežisori un producenti Larisu Artjuginu (Larysa Artiugina) satiekamies kanālmalas kafejnīcā Kas dārzā. Viņa ir neliela auguma, trauslas miesasbūves sieviete, kas uz interviju ierodas tieši no autoostas, vilkdama aiz sevis čemodānu. Nupat bijusi Liepājā, kur tikusies ar labdarības organizācijām, kas palīdz bēgļiem, pilsētas vadību, kā arī filmējusi kādu jaunu sievieti no Ukrainas, kurai pēc nedēļas jādzemdē bērniņš — «jauns ukrainis», viņa saka ar mirdzumu acīs.
Šī ir pirmā reize kopš kara sākuma, kad viņa izbraukusi no valsts. Piestrādājusi par šoferi, viņa smejas, palīdzot kādai sievietei ar bērniņu no Ļvivas nokļūt Latvijā, tagad atceļā uz dzimteni viņa filmē ukraiņus, sniedz intervijas Baltijas valstu medijiem un atzīst, ka, kaut arī tikai uz dažām dienām, tomēr izbauda miera laika dzīvi.
