Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ar licences anulēšanu mazākajai kredītiestādei – VEF bankai – pagājušajā nedēļā pielikts punkts procesam, kas sākās pirms pieciem gadiem, kad ASV pieprasīja Latvijas bankām attīrīties no šaubīgiem darījumu partneriem bijušajās PSRS republikās un ārzonās. Vai rēķināties ar sadarbības pārtraukšanu.

Caur Latvijas bankām naudu slēpa ne tikai bijušo PSRS augsta ranga republiku darboņi, bet arī zemāka līmeņa vietējie un Krievijas kukuļņēmēji. Brīdinājumam sekojušo banku sektora attīrīšanos var salīdzināt ar klusu revolūciju. Taču tā nepalīdzēs noskaidrot to, kas notika pirms tam.

Šopavasar nograndušais vācu autogiganta Daimler korupcijas skandāls skaidri parādīja veidus, kā Latvijā dot kukuļus ar banku starpniecību (reizēs, kad nenes kurpju kastēs, kā Rīgas domes attīstības departamenta darboņu krimināllietā). 

Viens no veidiem ir reģistrēt vienu vai vairākas firmas vietā, kur nav jānorāda patiesie labuma guvēji un pietiek ar vietējo pilnvaroto personu, kam firmu reģistrācija ir bizness. Tā var būt ārzona, var būt kāds no ASV štatiem ar attiecīgiem likumiem, piemēram, Delavēra. Jāatver firmas konts bankā Latvijā. Jānoslēdz līgums ar kukuļdevēju par fiktīvu pakalpojumu sniegšanu (menedžmenta vai mārketinga pakalpojumi, konsultācijas). Jāmaksā. Nauda tiek sadalīta Rīgā vai pārskaitīta uz kādu nodokļu paradīzi. 

«Daudzas Latvijas institūcijas, iespējams, nekalpo sabiedrībai, bet gan ārvalstīs bazētām fiktīvām privātām kompānijām,» 2005.gadā rakstīja ASV finanšu uzraugi. 

Šogad aprit pieci gadi, kopš Amerikas Savienotās Valstis Latvijas bankas nostādīja izvēles priekšā: attīrieties vai pārtrauksim sadarbību. Amerikāņus uztrauca gan daudzie darījumi ar ārzonu firmām, kas mēdz būt klasiska naudas atmazgāšana vai slēpšanās no nodokļu nomaksas, gan lielais nerezidentu darījumu apjoms. Daimler lietas materiāli pierāda, ka caur Latvijas bankām kukuļoja ne tikai vietējās, bet arī Krievijas amatpersonas. Latvijas bankās apgrozās arī ievērojama bijušo PSRS republiku vadoņu nauda. Var tikai minēt, cik legāli viņu bērni tikuši pie desmitiem miljonu dolāru, kas iet caur Latviju. 

Izmaiņas, kas ASV spiediena un ES likumu pilnveidošanas iespaidā ir notikušas banku sektorā, var saukt par klusu revolūciju. Ja Daimler skandāls būtu noticis pēdējo piecu gadu laikā, izmeklētāji varētu bankām pavaicāt, kas ir īstie labuma guvēji no ASV reģistrēto firmu kontiem, kuros ieskaitīja kukuļu naudu, un bankām būtu pienākums to zināt. 

Taču tolaik vājās uzraudzības dēļ Latvijas bankās šādi darījumi sita augstu vilni. KNAB, kas izmeklē no amerikāņiem saņemtos materiālus, var paļauties tikai uz sevi un veiksmi. 

KĀ IEDOT KUKULI 

Vācu autogiganta piemērs labi parāda, kāpēc par noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju būtu jāuztraucas. 

Autoražotājs no 1998. līdz 2008.gadam 22 valstīs kukuļos samaksāja vismaz 56 miljonus ASV dolāru (un no valstu pasūtījumiem nopelnīja 91,4 miljonus). Fiktīvi konsultāciju līgumi, neesoši izplatītāji, nepatiesi līgumi par rezerves daļām – nelegālā nauda plūda griezdamās. 

Latvijā palika aptuveni 1,8 miljoni eiro, kurus samaksāja rīdzinieki, jo autobusiem tika «uzpūsta» cena un starpība starp patieso un konkursa cenu kā komisija atgriezās pie Rīgas domes amatpersonām. 

Runa ir par trim epizodēm. Pirmā attiecas uz 1998.-2000.gadu, kad samaksāti 383 tūkstoši eiro, lai pilsēta nopirktu 40 Mercedes-Benz autobusus no meitasuzņēmuma Turcijā (pie varas domē un par satiksmi atbild Latvijas ceļš). ASV izmeklētāju dokumentos nav minēts, kā kukulis nodots. 

Savukārt, lai uzvarētu nākamajā konkursā par 117 autobusu un rezerves daļu piegādi Rīgai, autoražotājs Daimler samaksāja divus kukuļus. 

216 tūkstošus eiro 2002.gadā izlaida caur Delavērā reģistrēta uzņēmuma Oldenburgh Financial Corporation LLC kontu kādā Latvijas bankā. Ir saņemtajos dokumentos no ASV Tieslietu ministrijas atrodamas divas līdz šim nezināmas detaļas: tobrīd takse bija 5% no līguma summas un tos samaksāja «vienai no Latvijas partijām, kas tobrīd kontrolēja Rīgas domi, ieskaitot augstas amatpersonas dēlu, kurai ir ietekme uz konkursu». 

Otrs kukulis – vairāk nekā miljons eiro – tika maksāts Oregonā reģistrētajai United Petroleum Group LLC, un nauda atkal nonāca kontā Latvijas bankā. To samaksāja amatpersonām, kuru partija vairs nebija pie varas tad, kad Rīgai autobusus piegādāja. 

Spriežot pēc ASV izmeklētāju materiālos minētajiem laikiem un norādēm, lielākās aizdomas krīt uz LSDSP. 

Taču Rīgas domnieku piekukuļošana nebija vienīgais iemesls, kādēļ Daimler izmeklēšanas dokumentos parādījās Latvija. Caur «čaulas» firmām, kas bija atvērušas kontus Latvijas bankās, «izmala» vairākus miljonus Krievijas iekšlietu sistēmas amatpersonām. Ziņojumā atrodami vismaz seši pārskaitījumi caur Latvijā reģistrētām fiktīvām firmām. 

Var gadīties, ka Daimler nav pēdējais skandāls. Wall Street Journal aprīlī ziņoja, ka Vācijas un Krievijas izmeklētāji aizdomās par naudas atmazgāšanu, kukuļdošanu un izvairīšanos no nodokļiem tur arī Hewlett-Packard (HP). Ir aizdomas, ka HP samaksājis gandrīz 11 miljonus dolāru, lai iegūtu 48 miljonus vērtu līgumu par jaunu informācijas tehnoloģiju sistēmu Krievijas Ģenerālprokuratūrai. Negodīgais darījums noticis 2003.gada augustā ar HP Vācijas meitasuzņēmuma starpniecību, un tajā figurējušas «čaulas» kompānijas ASV, Lielbritānijā, Lietuvā, Austrijā, Šveicē, Jaunzēlandē un Latvijā. 

TUVĀK NEKĀ ŠVEICE 

Ārzonu firmu īpatsvars banku darījumos nebija vienīgā ASV problēma. Otra bija nerezidentu noguldījumi un personālijas. Kamēr Latvijas institūts gudroja kampaņas par zemi, kas dzied, bankas NVS tirgū reklamējās kā vieta, kur viegli slēpt naudu. Līnija starp naudas atmazgāšanu vai īpašnieku slēpšanu un legālu finanšu pakalpojumu sniegšanu ir ļoti trausla. Parex tolaik bija izcila reklāma: «Mēs esam tuvāk nekā Šveice.» 

No 2000. līdz 2005.gadam nerezidentu nauda Latvijas bankās veidoja vairāk nekā pusi noguldījumu (pašlaik īpatsvars ir ap 37%). Kas Rīgai pievelk bijušo padomju republiku valdošo aprindu bērnus, ar valsts kompānijām saistītas ārzonu firmas un citus cilvēkus, kas izvēlas naudu glabāt ārpus savas valsts uzraugu acīm? 

«Slikti vadītais un uzraudzītais Latvijas banku sektors ātri kļuva par nozīmīgu daļu kapitāla aizplūdē, nodokļu nemaksāšanā un visu bijušo PSRS republiku naudas atmazgāšanā. Naudas pārvietošanas shēmu galvenais mērķis bija izvairīties no Krievijas nodokļu iekasētāju un dažkārt tiesībsargu acīm,» 2007.gadā rakstīja ar labu reputāciju apveltītais militāristu izlūkošanas žurnāls Jane’s Intelligence Review. 

Krievijas federālais finanšu monitoringa serviss, kas atbild par cīņu pret naudas atmazgāšanu, pērn norādīja, ka pirmajā pusgadā no valsts caur ārzonu firmām, kam ir konti Baltijas bankās, izplūda vairāk nekā 4 miljardi latu (Ir mēģinājums iegūt jaunākus datus palika bez atbildes). 

Latvijas pievilcību nerezidentu noguldījumiem nosaka četri faktori. 

Pirmais ir banku sektora straujā ekspansija 90.gadu sākumā (Latvijā 1994.gadā bija 54 (!) bankas, tagad ir 21), kas ļāva Rīgai pretendēt uz Baltijas finanšu centra statusu, kad nekāda skandināvu finanšu iebrukuma un vietējā kreditēšanas tirgus vēl nebija. Otrais – Parex reklāmai bija taisnība. Latvija ir ne tikai tuvāk, bet te arī runā krieviski un labāk saprot mentalitāti. Trešais ir senās saites. Piemēram, baņķieri Valērijs Belokoņs un Valērijs Kargins, kuru banku klienti ir bijušo PSRS valstu vadoši darboņi, paši ir bijušie komjaunatnes funkcionāri un ļoti ietekmīgi cilvēki atjaunotajā Latvijā. Vairākumā bijušo padomju republiku vecā elite varu nekad nepameta. 

Taču nozīmīgākais faktors ir ceturtais – banku lobijs ir viens no spēcīgākajiem, ja ne spēcīgākais Latvijas valstī. Pirms 2005.gada nerezidentu – gan legālu, gan šaubīgu – apkalpošanā bankas, izmantodamas regulatora vājumu, darīja, ko vēlējās. 

«Viss ir atkarīgs no regulatora, tas ir izpratnes jautājums – kā izprot kontekstu, kas nav lokāls, kā spēj ieviest noteikumus, lai nenotiktu klaji nelikumīgas darbības. Ja regulators ir spēcīgs, bankas sēž rāmas, ja pievēris acis, tad bankas meklē veidus, kā nopelnīt,» saka Mārtiņš Bondars, kurš vairākus gadus vadīja Krievijas pilsonim faktiski piederošo Krājbanku. «Mēs esam pakalpojumu sniegšanas vieta, un uz naudaszīmēm nav rakstīts – laba vai slikta. Ja konkrētais cilvēks spēj pierādīt naudas izcelsmi, nav iespējams diskriminēt šos pilsoņus, lai kas viņi būtu.» 

UKRAIŅU SKANDĀLI 

Reti pierādīts, ka caur Latvijas banku sistēmu ceļojošā nauda nozagta citai valstij (tas nenozīmē, ka visi pārējie gadījumi ir «tīri» – pietrūcis pierādījumu vai vilkmes novest lietas līdz tiesai). 

Skaļākais skandāls saistīts ar bijušo Ukrainas premjeru Pāvelu Lazarenko, kuru Transparency International 2004.gadā atzina par astoto korumpētāko līderi pasaulē pēdējo 20 gadu laikā. 2006.gadā ASV viņu notiesāja par naudas atmazgāšanu, izspiešanu un krāpšanu. Tiesu politiķis gaidīja no Holivudas aktiera nopirktā mājā ar pieciem peldbaseiniem, deviņām guļamistabām, diviem helikoptera pacelšanās laukumiem un guļamistabu 189 kvadrātmetru platībā. 

Caur 15 Latvijas bankās atvērtiem aizdomīgiem privātpersonu un firmu kontiem bija pārskaitīti 50 miljoni ASV dolāru, ko politiķis bija piesavinājies no Ukrainas budžeta un valsts uzņēmumiem. Nauda tālāk aizceļoja uz Lazarenko kontrolētiem kontiem Šveicē, ASV, Polijā un citur. Nevienu no Latvijas bankām nevarēja vainot, jo būtu jāpierāda, ka tām zināma naudas izcelsme. 

Saistībā ar Latvijas banku izmantošanu savās shēmās minēti arī citi Ukrainas politiķi. 2001.gadā Ukrainas nodokļu milicija paziņoja, ka toreizējā vicepremjere, pirms tam Apvienoto Ukrainas energosistēmu (AUE) vadītāja Jūlija Timošenko 1996.gadā iesaistīta naudas atmazgāšanā un nodokļu nemaksāšanā, no uzņēmuma izpumpējot miljardu dolāru caur Slavjanskaja banku, kuras daudzvalūtu kontu apkalpoja Aizkraukles banka (tā aizstāvējās, ka tikai sniegusi pakalpojumu korespondentbankai). 

AUE 1995.-1997.gadā bija galvenais Krievijas gāzes importa starpnieks, un tika uzskatīts, ka Timošenko uzņēmums tirgojas ar milzīgiem zagtas gāzes apjomiem, par tiem nemaksā nodokļus un kukuļo Lazarenko, lai nezaudētu privileģēto stāvokli. Viņa tolaik tika pie iesaukas «Gāzes princese». Apsūdzību bija daudz, notiesājoša sprieduma – neviena. Žurnālists un rakstnieks Metjū Bžežinskis grāmatā Kazino Maskava, kur Timošenko veltīta nodaļa ar nosaukumu «Sieviete 11 miljardu dolāru vērtībā», rakstīja, ka «Timošenko ieguva kontroli pār gandrīz 20% no Ukrainas iekšzemes kopprodukta, par ko jebkura cita pasaules kompānija varētu tikai skaudīgi sapņot». Avīzei The Guardian viņš izteicās, ka ASV varas iestāžu rīcībā ir viņas pārskaitījumu kopijas laikā, kad Lazarenko bija premjers. 

2005.gadā divas Latvijas bankas – Aizkraukles banka un Trasta komercbanka – bija izmantotas kā starpnieces, lai uz Londonu no Krievijas aizbēgušais oligarhs Boriss Berezovskis ar sev piederošas kompānijas starpniecību varētu ieskaitīt Ukrainas prezidentam Viktoram Juščenko piederošu uzņēmumu kontos 15 miljonus ASV dolāru vēlēšanu kampaņai. Ukrainas likumi aizliedz pieņemt ārzemnieku naudu šim nolūkam. Maksājuma čeka kopija parādījās internetā, un Berezovskis nenoliedza, ka tā ir īsta. 

PAREX NEDIENAS 

Nerezidentu apkalpošanā Parex bija Goliāts, bet pārējie – rūķīši. Tās īpašniekiem bija labi sakari politikā, ko izmantot brīdī, kad sākas nepatikšanas, un viņi lieliski saprata, uz kurām pogām jāspiež, lai līdzsvarotu reputāciju (piemēram, Parex finansēja daļu no NATO Rīgas sammita programmas Rīgā 2006.gada rudenī). 

Problēmas sākās brīdī, kad banku pārņēma valsts, jo ietekmīgo klientu noguldījumi ierobežojumu dēļ iestrēga un sāka kļūt par diplomātijas sarunu objektu. 

Rīgā kopš bankas pārņemšanas baumo par problēmām, ar kurām saskārusies kāda Uzbekistānas vadoņa meita un diplomāte, starptautiskajā presē saukta par Uzbeku princesi, saistībā ar kuru Parex bankā noguldīti vairāki desmiti miljonu dolāru. Runā, ka ietekmīgā sieviete, kura ne tikai kontrolē iespaidīgu bagātību (lēsts, ka tie ir 570 miljoni dolāru), bijusi starp bankas lielākajiem klientiem. Par viņas naudas iesaldēšanas radītajām problēmām bija informēts gan premjers Ivars Godmanis (LPP/LC), gan citi pārņemšanā iesaistītie, turklāt efektīgā skaistule bankas pārņemšanai zīmīgos datumos regulāri viesojās Rīgā, kas radīja plaisas bankas noslēpumā par klienta identitāti. 

Citam bankas klientam, kura gadījumā patiesā labuma guvējs ir Azerbaidžānā (bankas uzraugošā Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija atsakās konkretizēt, par kādu juridisku vai fizisku personu ir runa), ir izdarīts, kā apgalvo FKTK, vienīgais izņēmums attiecībā uz bankai noteiktajiem ierobežojumiem. Pēc abu valstu starpvaldību komisijas rīkojuma klientam ļāva noņemt tik daudz naudas, lai segtu saistības pret bankas meitasuzņēmumu Pareks Lizing and Faktoring. «Tas uzlabo bankas kapitāla pietiekamību un ietaupa piedziņas izdevumus,» pamato FKTK. Ļoti ticams, ka nauda saistīta ar valsts naftas kompāniju. 

Diplomātijai bija jāiejaucas arī tad, kad Kirgizstānas galvaspilsētā jaunais režīms pārņēma Valērijam Belokoņam piederošo Manas bank. 

Izrādījās, ka viņam ir kopējs bizness ar gāztā prezidenta dēlu Maksimu Bakijevu, kurš pēc aizbēgšanas no Biškekas regulāri uzturējās Rīgā un ir Belokoņa bankas klients. Belokoņs gan apgalvo, ka Kirgizstānas banka 100% pieder viņam un kopējos projektos ar Bakijevu ieguldītā nauda (ir zināms par investīcijām nekustamajos īpašumos un finanšu instrumentos, investīciju fondiem futbolistu pirkšanai) ir tīra – nopelnīta «Kazahstānā un citur». Belokoņs arī noliedz, ka laikā, kad Bakijevu meklēja policija, viņš slēpies baņķiera mājā. 

NEVĒLAMIE 

Banku sistēmas vieglās dienas beidzās 2005.gadā. 

2001.gada 11.septembra terora akti izraisīja milzīgas pārmaiņas ne tikai starptautiskajās attiecībās, bet arī finansēs. Organizētā noziedzība sevi finansē un naudu atmazgāšanai iegūst pamatā trīs veidos: no ieroču, narkotiku un cilvēku tirdzniecības. Amerikāņi, mēģinot «nogriezt» finansējumu terorismam, šajā lokā iekļāva arī nodokļu nemaksāšanu. 

Togad ASV banku uzraugs paziņoja, ka Latvijas bankas neuzskata par uzticamām, un sekoja brīdinājums par attiecību pārtraukšanu ar divām Latvijas bankām – VEF banku un Multibanku (tai no nelabvēlīgo banku saraksta izdevās izkulties). 

18 gadus vecās VEF bankas stāsts noslēdzās pagājušajā nedēļā, kad FKTK tikai otro reizi gandrīz desmit gadu pastāvēšanas vēsturē atņēma licenci kādai kredītiestādei. Pēc tam, kad ASV banku iekļāva melnajā sarakstā, kredītiestāde, kas strādāja pamatā ar nerezidentiem un pelnīja uz ātruma un diskrētuma rēķina, slēdza 600 kontu un trīsreiz nomainīja īpašniekus. 

Vispirms to no diviem miljonāriem – bijušā VDK virsnieka Jura Savicka un Alekseja Durandina – nopirka Ukrainas akcionāri zem Latvijā reģistrētas SIA Notum izkārtnes. Tos neatzina par piemērotiem bankas darbināšanai ES valstī. Pēc tam vairākums akciju nonāca Honkongā reģistrētās Uniwell Worldwide Limited rokās. Par spīti mītnes zemei, tā izskatījās stipri «ukrainiska». FKTK, kas vērtē gan akcionāru reputāciju, gan naudas izcelsmi, gan biznesa plānu, noraidīja arī šos. Trešajā reizē par stratēģiskajiem akcionāriem grasījās kļūt virkne vietējo uzņēmumu, kas, pēc neoficiālām ziņām, ir vai ir bijuši saistīti ar Mono un veikalu tīklu Nelda. Arī šos akcionārus FKTK neakceptēja un anulēja licenci. 

Bijušais bankas valdes priekšsēdētājs Arvis Freibergs, kurš šajā amatā sāka strādāt neilgi pēc ierobežojumu ieviešanas un darbu pameta īsi pirms licences anulēšanas, teic, ka četrarpus gados diemžēl nevienu dienu nav izdevies vadīt īstu banku. «Tie, kam vajadzēja strādāt ar dolāriem, aizgāja. Sākumā varēja strādāt ar eiro norēķiniem, bet tad arī bankas, kas strādā ar eiro, sāka atteikties no sadarbības, jo nevēlējās atrasties jebkādās attiecībās ar mums. Pamazām norēķinu kontus aizvēra arī Krievijas un Ukrainas bankas, jo viņus interesē labas attiecības ar Ameriku, nevis mazo VEF banku.» 

Freibergs negrib atzīt, ka banka mazgāja naudu, jo tas kādam jāpierāda. Amerikāņi neteica, pret kuriem klientiem ir pretenzijas, viņš saka. 

Pēc ASV lēmuma peļņa pazuda, depozīti ruka. Turklāt nebija mehānisma, kā no saraksta izkļūt. «Saprotu, ka visa Latvija tobrīd bija zem vesera, jo skaitījās liela naudas atmazgāšanas mašīna. Amerikāņiem nepatika apgrozījums, kas gāja caur Latvijas banku korespondentkontiem amerikāņu bankās, kur pārskaitījumu skaits un apjoms sāka līdzināties Šveices apjomiem,» saka Freibergs (Ir rīcībā nav datu par pārskaitījumu apjomiem). «Viņi izvēlējās mazāko, lai nebūtu jāsagrauj visa finanšu sistēma.» 

LIDOSTĀ VAIRS NEVED 

Tagad grūti iedomāties, bet 90.gados Latvijā nebija kriminālatbildības par naudas atmazgāšanu un kontus varēja identificēt nevis pēc vārdiem, bet cipariem. Vēl ap 2005.gadu dažas bankas nerezidentiem izsniedza anonīmas debetkartes ar augstu limitu naudas izņemšanai. 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks Viesturs Burkāns, kura vadītajā iestādē saplūst gan ziņas no bankām par aizdomīgiem darījumiem, gan ārvalstu kolēģu informācija, uzskaita izmaiņas, kas kopš 2005.gada ieviestas banku sistēmā: pienākums kārtīgi identificēt klientus līdz pat patiesā labuma guvējam ārzonas firmā, politiski nozīmīgu personu identificēšana un padziļināta izpēte gan par viņu pirmās pakāpes radiniekiem, gan tuvākajiem biznesa partneriem, pienākums klientiem prasīt līgumus par veiktajiem darījumiem un naudas izcelsmes pārbaude. 

Ieviesti arī ierobežojumi skaidras naudas vešanai pār robežu – pirms tam neviens nebija pat tiesīgs uzdot jautājumus, lai gan redzēja, ka koferis ir pilns ar naudu (gadā gan tādu gadījumu nav daudz, 100-150). Tika izveidots vienots juridisko personu kontu reģistrs (fizisko personu reģistra izveidošanu Saeima noraidīja). 

«Lielākoties nauda kustas virzienā Austrumi-Rietumi, nereti Latvija ir tikai priekšpostenis vai vieta, kur turēt rezervi,» saka Burkāns. «Bet tas nav nekas nelikumīgs.» 

Starptautiski pētījumi rādot, ka pasaulē gadā atmazgā 1,4 triljonus ASV dolāru. Latvija ik gadu saņem ap 100 izmeklēšanas pieprasījumu – lielākoties no Krievijas, Ukrainas, Igaunijas un Lietuvas. 

Tagadējais ārlietu ministrs Aivis Ronis, kurš 2005.gadā bija vēstnieks ASV un vēlāk aiz nevalstiskās organizācijas Latvijas-Amerikas finanšu forums nosaukuma tika nolīgts kā «nerezidentu banku» lobijs Vašingtonā, norāda, ka pēdējos piecos gados nav bijuši vērā ņemami finanšu pārkāpumi un ASV regulators Latviju vairs neuzskata par problēmu. 

«Uzsvars no bieži vien pārspīlētas uzmanības cīņai pret naudas atmazgāšanu ir pārcēlies uz banku atbildību par kredītu izsniegšanu un lielāku sociālo atbildību iepretim valstij, kurā bankas strādā,» saka Ronis. «Nerezidenti nav problēma, tā ir viena no mūsu vērtībām. Cita lieta, ka nav pietiekami izmantota iespēja lietot šo naudu tautsaimniecības kreditēšanai.» 

Absolūti tīra sistēma nebūs nekad. FKTK, pērn pārbaudot 11 bankas, divas sodīja ar 60 000-70 000 latu naudas sodiem, jo tās nebija pietiekami pārbaudījušas klientus un transakciju mērķi, saka uzrauga finanšu integritātes daļas vadītājs Juris Bogdanovs. 

KUR PALIKA? 

Vai Latvijas banku sistēma attīrījās? Nenoliedzami, jā, un tā labāk zina savus klientus. Naudas atmazgāšanu ir mazāk. Attīrīšanās no šaubīgiem nerezidentiem bankām maksāja naudu – Latvijas Bankas dati rāda, ka katru gadu kopš 2006.gada tīrie procentu ienākumi no nerezidentu apkalpošanas ir bijuši mīnusos (tos nedaudz kompensē komisijas naudas un valūtas operācijas). 2005.gadā peļņa no nerezidentu apkalpošanas bija 22,7% no visas banku peļņas, pērn – 6,8%, liecina Latvijas Bankas dati. Skaitļos runājot, tā kritusies no 103 miljoniem «treknajā gadā» (2005) uz 45 miljoniem pērn. 

Kur «kreisā nauda» palika? Daļa legalizējās, citi virzieni rāda gan uz pārējām Baltijas valstīm, gan zemēm ar siltu klimatu un pateicīgu nodokļu režīmu. Daļa atgriežas «mītnes zemēs», piemēram, Krievijā vai Ukrainā. 

Savdabīgs rādītājs ir galamērķi, kur Latvija investē (tur gan nevar nošķirt, kura ir nerezidentu, kura – vietējo bāleliņu nauda). 2008.gadā lielākais Latvijas investīciju partneris bija… Šveice! (148,2 miljoni latu). Kad tās lielākā banka piekrita izdot ASV četrarpus tūkstošu kontu īpašnieku, Latvijas investīcijas strauji pārmetās uz Kipru, kur investējam vairāk nekā Vācijā. 

Nauda nepazūd. Tā vienkārši pārvietojas. Nerezidentiem attīrīšanās nav traucējusi: viņu noguldījumi arvien ir ievērojama daļa no Latvijas finanšu sistēmas, absolūtos skaitļos to ir vairāk nekā 2005.gadā, un summa aug. ASV ikgadējā ziņojumā Latvija arvien ir starp valstīm, kas naudas atmazgāšanas ziņā ir augstākā prioritāte. «Tur ir gandrīz visas attīstītās valstis, kam ir vērā ņemams finanšu sektors,» saka Ronis. «Bizness ir bizness.»