Kopš etniskajiem grautiņiem, kuros bojā gāja 2000 cilvēku, aizritējuši jau vairāki mēneši. Tomēr ir sajūta, ka Kirgizstāna var atkal jebkurā mirklī «uzsprāgt». Tagad tā kļuvusi par pirmo parlamentāro republiku Centrālāzijā. Tomēr skeptiķi jautā – vai valsts ir gatava demokrātijai?
Saule ir augstu zenītā tieši virs Taht-I-Suleiman – milzīgas klints, kas atrodas pilsētas centrā un kur savulaik lūgšanas esot skaitījis bībelē minētais ķēniņš Zālamans. Saule ir tik spoža, ka svelmes ņirboņā izgaisušas parasti saskatāmās Tjanšana kalnu sniegotās virsotnes. No kādas mošejas atskan aicinājums uz kārtējo lūgšanu.
No malas Oša izskatās gandrīz idilliska. Taču šis priekšstats ir maldinošs. Šaja rītā kādas mošejas pagrabā zem gruvešiem atrasti četru meiteņu līķi. Bijuši ietīti paklājos, apdeguši un, kā runā, ar nogrieztām galvām. Tās bija kirgīzu meitenes no Ošas.
Drīz pēc tam pienāk ziņas par 13 līķiem, ieskaitot kādu pediatru, kas uz Ošu atvesti no Andidžanas, tuvākās pilsētas Uzbekistānā. Uz turieni viņu sakropļotos ķermeņus bija aiznesusi Akburas upe.
Vīriem un sievām, kas palikuši bez pajumtes un jau ilgāku laiku apmetušies telšu pilsētiņā pie lielās, baltās reģionālās pašpārvaldes ēkas, šaubu nav. «Slepkavas ir uzbeki,» saka Gumira Aljkulova, 35 gadus veca kirgīziete. Uzbeki, kas kopumā Kirgizstānā ir minoritāte, Ošā ir vairākums. Viņiem pieder galvenie pilsētas tirgi, restorāni un lielākā daļa apkaimes lauksaimniecības zemju. Kirgīzi ir pārliecināti, ka agri vai vēlu viņus kā minoritāti no šīs pilsētas izspiedīs.
GRAUTIŅU VILNIS
Kopš četrām asiņainās vardarbības dienām jūnijā mazā telšu pilsētiņa ir galvenais ziņu avots Ošā, tas ir, no kirgīzu skatu punkta. Tiem, kas grib dzirdēt pretējo viedokli, jābrauc divus kilometrus līdz tādam uzbeku apdzīvotajam rajonam kā Šarka.
Šarka izskatās kā sabradāta. Pilnībā izdegusi, augšup slejas vairs tikai nomelnējuši mūri, ieskaitot bijušo skolu. Šarkas uzbeki tajā vaino kirgīzus.
Saskaņā ar oficiālajiem datiem etnisko grautiņu laikā, kad vispirms kirgīzi uzbruka uzbekiem, bet tad – uzbeki kirgīziem, bojā gājuši vairāk nekā 370 cilvēku. Patiesībā šis skaitlis varētu būt tuvāks 2000. Vairāk nekā 75 000 devās bēgļu gaitās uz Uzbekistānu. Ziņas, kas pienāca no pilsētas, šokēja cilvēkus visā pasaulē.
Kas īsti notika Ošā? Kāpēc neviena amatpersona, ieskaitot mēru, provinces pārvaldnieku un policijas priekšnieku, joprojām negrib atklāti izstāstīt, kā šis slaktiņš sākās? Kāpēc avīzes izvairās par to rakstīt?
Klusums, kas pārņēmis Ošu pēc «incidentiem», kā tos maigi sauc amatpersonas, aizvien iedzen bailes vietējos iedzīvotājos. Un tas notiek pilsētā, kas gadsimtiem ilgi bijusi pazīstama ar savu kosmopolītisko dabu, jo te krustojušies leģendārā Zīda ceļa maršruti.
Oša esot 3000 gadu sena, tātad pat vecāka par Romu. Tai cauri gājušas karavānas no Ķīnas, un ceļā uz Indiju pie Taht-I-Suleiman apstājies Aleksandrs Lielais.
PILSĒTA BEZ LIKUMIEM
Kopš jūnija šī pilsēta ar 250 000 iedzīvotāju ir kādreizējās spozmes rēgs. Tā aizvien izskatās kā karalauks. Piemēram, Kirgizstānas ielas labajā pusē līdz pamatiem ir nodedzināti visi veikali, kafejnīcas, biroji un musulmaņu slimnīca. Savukārt kreisajā pusē, kur dzīvo kirgīzi, postījumus neredz.
Šī ir viena no notikumu versijām par to, kā sākas nemieri: uzbeki ielauzušies Ošas Universitātes kopmītnēs un izvarojuši kādu kirgīzu studenti. Tas pamudinājis kirgīzus atriebties. Pēc citas versijas, nekādas izvarošanas nav bijis, un grautiņi ir izprovocēti apzināti.
Tagad Oša ir pilsēta bez likumiem. Naktī neapgaismotajās ielās var sastapt vīriešus maskēšanās tērpos, kuriem nav nekādu atpazīšanas uzšuvju. Atriebība un vardarbība turpinās. Stāsta, ka esot arestēti ap 3000 uzbeku, vēl vairāk esot nolaupīti vai vispār pazuduši bez vēsts. Visi uzbeki, kas strādāja valsts amatos, ir atlaisti.
Ošā notiekošais nav vienkārša provinciāla drāma. Tas vairāk ir brīdinājums, ka problēmas ir visā valstī un pat reģionā.
Grautiņi sākās pēc varas maiņas galvaspilsētā Biškekā. Aprīlī tur notika asiņaini protesti, kas beidzās ar korumpētā prezidenta Kurmanbeka Bakijeva gāšanu un došanos trimdā. Par pagaidu prezidenti kļuva Roza Otunbajeva, bijusī ārlietu ministre un opozīcijas locekle. Viņa sāka valdīt ar dažādu dekrētu izdošanu. Viens no tiem izziņoja parlamenta vēlēšanas 10.oktobrī.
Vēlēšanas ir notikušas, un noteikto 5% barjeru tajās pārvarēja piecas no 29 partijām. Par pārsteigumu var uzskatīt faktu, ka visvairāk balsu – nepilnus 9% – savāca partija Ata Zhurt, kas ir pavasarī gāztā prezidenta Bakijeva sabiedrotie (protams, šis skaitlis nav diez cik pārliecinošs). Otrā ir Otunbajevas sociāldemokrātiskā partija ar 8% balsu.
PANĪKUMS VĒSTURISKĀ MĒROGĀ
Kirgizstāna ir kalnaina musulmaņu republika ar 5,3 miljoniem iedzīvotāju. Agrīnajos viduslaikos kirgīzi bija spēcīgākā lielvara Centrālāzijā. Tad nāca Čingizhana iebrukums, kam sekoja ķīnieši un 1876.gadā arī krievi. Staļins jaunās padomju republikas robežas novilka, sajaucot kopā kirgīzu un uzbeku teritorijas.
Tagad Kirgizstāna ir nabadzīga. Tā eksportē zeltu un urānu, bet iedzīvotāju vidējie ienākumi mēnesī ir tikai 82 dolāri (ap Ls 45).
Šāda valsts, kurā nav spēcīgas valdības, ir ideāla vieta ekstrēmistiem un noziedzniekiem. Kaimiņos Tadžikistānā ar valdību karo islāma fundamentālisti, turpat netālajā Ķīnas provincē pret Pekinas varu pretojas uiguru etniskās grupas aktīvisti.
Kirgizstānu kā svarīgu posmu izmanto narkotiku kontrabandisti – maršruts no Afganistānas iet tieši caur Ošu. Pasaules lielvaras neslēpj, ka Kirgizstāna ir bīstami vājš posms reģionālajā drošībā. Tajā pašā laikā šī mazā zeme tām ir nepieciešama. Ķīna cer izmantot Kirgizstānu kā vēl vienu dāsnu dabas resursu piegādes partneri. Maskava šo reģionu uztver kā buferzonu pret islāma fundamentālistu izplatību, savukārt amerikāņi to izmanto kā bāzi, no kurienes visizdevīgāk nodrošināt militārās piegādes cīņai pret Al-Qaeda un Taliban. Haoss un anarhija Kirgizstānā ir tas, ko vismazāk vēlas Ķīna, Krievija un ASV.
PARALIZĒTA VALSTS
Ideja par demokrātiski pārvaldītu zemi Āzijas centrā radās, kad pēc PSRS sabrukuma par Kirgizstānas pirmo prezidenu kļuva ārsts Askars Akajevs. Viņu uzskatīja par apgarotu personu, kas atšķirībā no Kazahstānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas līderiem agrāk nebija iesaistīts padomju republiku kompartijās. Viņš pārvaldīja valsti, paļaujoties arī uz diezgan efektīvu parlamentu. Valstī bija aktīva opozīcija un brīva prese.
Par nelaimi, Akajevam radās kārdinājums revidēt konstitūciju, lai tā atbilstu viņa paša interesēm, un ļāva savas ģimenes klanam piebāzt kabatas ar naudu.
Valsts salīdzinoši nabadzīgākie rietumi sadumpojās pret turīgākajiem ziemeļiem, un 2005.gadā Akajevs bija spiests atkāpties. Viņa pēctecis Bakijevs pieļāva tieši tādas pašas kļūdas un pie varas noturējās savus piecus gadus.
Kad pēc Bakijeva patriekšanas šāgada aprīlī pie varas grožiem nonāca pagaidu valdība, tā solīja rīkoties citādi. Pārrakstīja konstitūciju, kā piemēru ņemot Vācijas pamatlikumu. Sarīkoja referendumu tās apstiprināšanai. Pēc nupat notikušajām jauna parlamenta vēlēšanām Kirgizstāna ir kļuvusi par pirmo parlamentāro republiku Centrālāzijā.
Bet – vai zeme, kur aizvien daudz ko nosaka klanu attiecības, ir gatava šādai demokrātijai? Kaimiņi teic, ka Rietumu demokrātijas modeļa sekotāja Kirgizstāna var kļūt par draudu pati sev, un jau sākuši pastiprināt robežapsardzi.
Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam un ASV līderim Barakam Obamam sakrīt viedoklis, ka šādas vēlēšanas var palīdzēt radikāļiem leģitimizēt savu varu. «Mums būs jārisina tās pašas problēmas, kas jau tagad nomoka šo reģionu. Piemērs ir Afganistāna,» teica Medvedevs, šāgada jūnijā ciemojoties Vašingtonā.
Krievijas prezidents gan aizvien tic, ka situāciju var vērst par labu, ja kirgīzu līderi demonstrē «drosmi un takta izjūtu un sāk veicināt dialogu starp dažādajām etniskajām grupām».
Vai tā arī notiek? Ne gluži. Pagaidu prezidente, kuru mēz slavēt Rietumos, asinsizliešanā Ošā vaino kaut kādus vārdā nenosauktus «tumšos spēkus». Un kāpēc viņa klausa saviem padomniekiem, kas iesaka noraidīt piedāvājumu krīzes zonā izvietot starptautiskus drošības spēkus?
MEKLĒT PATIESĪBU
Jau vairākas nedēļas patiesību par to, kas notika Ošā, cenšas noskaidrot četru cilvēku komanda: divi ir pasaulē slavena literāta bērni, kā arī drosmīgs žurnālists un bijušais gubernatora vietnieks.
Atvases ir Širina un Eldars Aitmatovi. Viņai ir 32, viņam – 30 gadu. Dzimuši Biškekā, tāpēc sevi sauc par «ziemeļu bērniem», kuriem esot maz kopēja ar lauku cilvēkiem dienvidos. Turklāt lielāko dzīves daļu viņi pavadījuši Eiropā. Oša viņiem šķiet ļoti eksotiska vieta.
Iespējams, tieši tālab viņu ceļojums ir tik svarīgs. Viņi piestāj pie nopostīta tirgus, kur kāda kirgīzu sieviete uz zemes sakrāvusi to, kas palicis no ražas, – arbūzus, gurķus un tomātus. Dažas pircējas atpazīst Širinu un Eldaru, it īpaši Širinas apaļo seju, kas ieskauta puķainā lakatā. Nu, kā izliets tēvs!
Padomju laikā Čingizs Aitmatovs bija pazīstams kā «kirgīzu tautas garīgais tēvs» un «Centrālāzijas balss». Staļina laikā viņš bija nodokļu inspektors, noliktavas strādnieks un mašīnists. Tad studēja veterināro medicīnu un literatūru un galu galā kļuva par vienu no populārākajiem padomju rakstniekiem. Divas viņa grāmatas Baltais kuģis un Džamila ir tulkotas 80 valodās. Franču dzejnieks Luiss Aragons reiz nodēvējis Džamilu par skaistāko mīlas stāstu pasaulē. Dzīves noslēgumā Aitmatovs strādājā par Kirgizstānas vēstnieku Francijā un Beniluksa valstīs. Viņš dzīvoja Briselē līdz pat savai nāvei 2008.gadā. Tur izauga arī viņa bērni.
Savos darbos, norāda Širina un Eldars, viņu tēvs kritizēja kultūras tradīciju postīšanu. Mūža nogalē izteikti bija jūtama viņa neuzticēšanās līderiem, un pesimisms iezagās arī viņa grāmatās.
«1990.gadā, kad Ošā sākās asiņainas sadursmes starp uzbekiem un kirgīziem zemes pārdalīšanas dēļ, dzīvību zaudēja vairāk nekā tūkstotis cilvēku,» stāsta Eldars. «Mūsu tēvs uz šejieni atlidoja nekavējoties. Viņš izgāja satrakota pūļa priekšā un viņus nomierināja. Tobrīd nevienam politiķim nepietika drosmes to izdarīt.»
Aitmatovs jaunākais ir mazrunīgs vīrietis ar brillēm un baku sarētotu seju. Tagad viņš vada Starptautisko Aitmatova fondu Biškekā. «Mums ir pienākums darīt to, ko noteikti gribētu arī mūsu tēvs.»
Kad sākās jūnija nemieri, brālis ar māsu no Eiropas nekavējoties ieradās Biškekā un kopā ar draugiem sāka organizēt medikamentu, pārtikas, apģērbu un telšu vākšanu. Paši ar saziedoto ieradās lidostā un veselu nakti gaidīja, kad ar kravas lidmašīnu varēs doties uz Ošu.
Tagad Širina un Eldars ir atgriezušies Ošā, līdzi ņemot žurnālistus ar kamerām. Viņu mērķis ir dokumentēt šaušalīgās norises, «lai cilvēki nākotnē mācītos no šiem skumjajiem notikumiem».
BŪVĒJAM BARIKĀDES
Kādu dienu Širina un Eldars apbraukā gan kirgīzu, gan uzbeku rajonus, kur citu starpā satiek 39 gadus veco Aigulu Joldubajevu, neliela auguma, apaļīgu sievieti, kurai agrāk piederēja kurpju veikaliņš tirgū. Viņa mūs sagaida savas nodegušās mājas dārzā. Reiz tā bijusi lepnākā māja šajā rajonā, ar kolonnām pie ieejas durvīm un 11 istabām. Tagad tās ir krāsmatas ar iebrukušiem griestiem.
«Desmit gados es biju sakrājusi un te ieguldīju 350 tūkstošus dolāru,» viņas niknā balss piepilda visu pagalmu, «bet man nācās pieredzēt, kā viss nodeg stundas laikā!»
Tas sākās 10.jūnija vakarā, stāsta Joldubajeva. Viņas māju aizdedzināja nākamajā dienā, bet pat divas dienas vēlāk nekur tuvumā nemanīja nevienu ugunsdzēsēju mašīnu vai policiju. «Ko šajā laikā darīja valdība? Tā nav devusi naudu nevienam manas mājas ķieģelim un arī tagad nelikās par to ne zinis.»
Vai viņa pati redzēja, kas pielaida uguni? Nē, atbild sieviete. Ielās esot bijis aptuveni 3000 uzbeku, kas ar lāpām rokās saukuši: «Allahu akbar.» «Viņi to bija ieplānojuši jau labu laiku iepriekš, jo savas sievas un bērnus bija izveduši no pilsētas.»
49 gadus vecais uzbeks Izatulla Zakirovs stāsta pavisam ko citu. 11.jūnijā Šarkas rajonā nodedzinātas divas mājas, un kirgīzu jauniešu bandas klaiņojušas ielās ar kalašņikoviem rokās. Nākamajā dienā liesmās bijušas vēl desmit mājas. «Mēs būvējām barikādes no atkritumu konteineriem, zvanījām policijai un mēram. Viņi pat nepacēla klausuli.»
Trešajā dienā, stāsta Zakirovs, kādi 500 bruņoti vīri ieradušies no dienvidiem, bet 200 – no ziemeļiem. Visapkārt skanēja šāvieni, viņi ielauzās mājās un vērtīgāko laupījumu krāva mašīnās. Pēc tam nāca dedzinātāji un pielaida uguni izlaupītajām mājām. Viņa rajonā tika nogalināti desmit cilvēki, brālis tika sašauts plecā, vēl trīs uzbeki pazuda bez vēsts.
Zakirovs ir ģērbies zilās biksēs un zilā kreklā – no Sarkanā Krusta ziedojumiem. Viņa māja ir pelnos. Karstumā pamatīgi apsviluši pat dārzā augušie vīnogulāji. «Man pret kirgīziem nav nekādu iebildumu. Viens no mūsu kaimiņiem līdz jūnijam bija kirgīzs, starp mūsu mājām pat nav sētas. Strīdus, kas bija 1990.gadā, atrisināja diezgan ātri, tiesa, ar brutālu militāru iejaukšanos.»
«Taču es nevaru izprast, kas notika šoreiz,» turpina Zakirovs. Viņš ir tālbraucējs šoferis, kas ar savu kravas auto bijis gan Hamburgā, gan Rijādā, gan Maskavā. «Man likās, ka pazīstu cilvēku dabu.» Tagad viņš vēlas pēc iespējas ātrāk ar savu septiņu cilvēku ģimeni pārcelties citur. Par nelaimi, dokumenti ir sadeguši, bet jaunus var dabūt, aizpildot veidlapas kirgīzu valodā. Tā ir problēma, jo uzbeki Zakirovi kirgīzu valodā nerunā.
NEKĀDAS SAMIERINĀŠANĀS
Širina un Eldars pabeidz ierakstīt interviju ar Zakirovu. Lai gan Aitmatova bērniem, kas izauguši rāmajā Briselē, ir mazāk dzīves pieredzes nekā uzbeku vīram, un viņiem ir grūtāk izprast, kas īsti varētu būt šo naidpilno un sadistisko uzbrukumu cēlonis, viens gan ir skaidrs: «Kirgīzi un uzbeki savā starpā vairs nesarunājas. Nekāda samierināšanās nav iespējama.»
«Nav svarīgi, kurš sāka,» saka Čolpona Jakupova. «Daudz nopietnāka problēma ir tā, ka mēs šo valsti pārvēršam par vēl vienu Afganistānu.»
Jakupova ir 51 gadu veca juriste, kas Kirgizstānā ir labi pazīstama cilvēktiesību aktīviste un vada organizāciju Adilet. Arī viņa tagad Ošā pavadījusi vairākas dienas, meklējot grautiņu upurus. Jau no agra rīta bijusi gan policijas iecirkņos, gan pašvaldības ēkā, pieprasot atļauju apskatīt pagrabu zem vietējā teātra – runā, ka tur ieslodzīti arestētie uzbeki.
Pēcpusdienā viņa izskatās pārgurusi, smēķē vienu cigareti pēc otras un mēģina apkopot, ko noskaidrojusi dienas laikā. Pilnīgi skaidrs, ka nogalināto vidū uzbeku ir krietni vairāk nekā kirgīzu. Taču arī aizturēto vidū uzbeku ir vairākums. Viņa stāsta, ka šodien satikusi kādu vīrieti, kas pārdevis savu dēlu – par 5000 dolāriem. «Šī ir zeme, kurā vairs nav nekādu likumu,» secina Jakupova. «Visa apkaime ir bruņotu bandītu rokās.»
Jakupova ir pārliecināta, ka četras dienas ilgusī vardarbība nesākās spontāni. Pilsētā pēkšņi ieradās aizdomīgi daudz ļoti jaunu kirgīzu vīriešu, kas parasti nepamet savas lauku saimniecības nabadzīgajos kalnu ciemos. Viņu uzbrukumi lielākoties tika tēmēti pa turīgāko uzbeku mājām.
«Jaunie politiķi Biškekā četras dienas uz to visu pievēra acis,» saka Jakupova, ievelkot dziļu dūmu. «Patiesībā, pat vēl ilgāk. Viņi ievilka etniskās minoritātes savās varas spēlītēs, kas pēc Bakijeva gāšanas šo valsti ir sakropļojušas vēl vairāk.»
Visi šie notikumi varētu būt jau iepriekš izplānoti, domā Jakupova. «Daži cilvēki, kas ir prezidentes Otunbajevas izvirzītajā valdībā, virzīja jaunu konstitūciju, lai paši tiktu parlamentā, kas tagad ir kļuvis par Kirgizstānas jauno varas centru. Tagad viņi būs tie, kas lems par valsti, nevis Otunbajeva. Ja nebūtu Ošā piedzīvoto grautiņu, jaunā konstitūcija netiktu apstiprināta. Cilvēki bija izmisuši un vēlējās atjaunot mieru, un referendumā nobalsoja par. Tas viss ir farss.»
Jakupova labi pazīst prezidenti Otunbajevu jau kopš viņas aktivitātēm opozīcijā. Nesen abas tikušās, un juriste nolikusi galdā dekrēta projektu. «Es teicu Otunbajevai: «Parakstiet un jūs paglābsit valsti no sairšanas!» Viņa jautāja: «Ko tas paredz?» «Jums jāatbrīvojas no autokrātiskajiem cilvēkiem, kas slēpjas aiz jūsu muguras, no tiem, kas organizēja grautiņus.» Prezidente atbildēja: «Viņi mani saplosīs gabalos.»
«Bet saskaņā ar konstitucionālo referendumu, jūs esat vienīgā leģitīmā politiķe šajā valstī. Nevienu citu amatā nav apstiprinājis pat parlaments.»»
«Viņa tā arī neko neizdarīja,» secina Jakupova. «Neizlēmīga sieviete.»
Vairākums no personām, par kurām viņa runāja ar prezidenti, drīz pēc šīs sarunas pašas atstāja valdību, jo bija sākusies priekšvēlēšanu kampaņa. Katrs nodibinājis savu partiju un vietas kandidātu sarakstā pārdevuši pat par 500 000 dolāru. Gados jaunie partiju atbalstītāji, stāsta Jakupova, tiek dēvēti par drošības nodrošināšanas virsniekiem, viņiem izsniegti ieroči. «Patiesībā tās ir bandas, bet neviens to necenšas apturēt.»
Ošā pusnakts. Ārā var dzirdēt šāvienus.
ARĪ EBREJI VAINĪGI?
Biškeka ir Kirgizstānas galvaspilsēta. Tā sauc arī trauku, kurā kirgīzi gatavo nacionālo dzērienu kumisu no raudzēta ķēves piena. Pašā galvaspilsētā gan grūti saskatīt kirgīzu vaibstus, jo Biškeka ir tipisks padomju arhitektūras paraugs.
Pēdējos mēnešos jūtams, ka trūkst saimnieka. Bijušais mērs ir vēl viens aprīļa «revolūcijas» upuris – kopumā viņu uzskatīja par spējīgu cilvēku, bet mīnuss bija atbalsta izrādīšana gāztajam prezidentam.
Ielās vairs neviens nesteidzas aizlīdzināt bedres, pamestā strūklakā peld atkritumi. Pilsēta daudzmaz viesmīlīga izskatās vakaros, kad Biškekas rētas apklāj tumsa.
Kopš pavasara dumpja valdības ēkas jeb Baltā nama vārti stāv šķībi, turoties tikai pāris eņģēs. Uz mūra nesen parādījies uzraksts «Kirgizstānā nav vietas netīrajiem žīdiem».
Šim uzrakstam ir priekšvēsture. Gāztā prezidenta nīstais dēls Maksims, kas kontrolēja Kirgizstānas ekonomiku gluži kā ēnu kabinets, galvenokārt sadarbojās ar ebreju izcelsmes baņķieriem.
Vai tiešām ebreji ir problēma? Protams, ka ne. Taču šādi naidpilni saukļi parādās arvien biežāk, un tas viss notiek ar tautu, kas lepojas ar gadsimtiem senu kultūru.
Par uzbrukumu mērķi Biškekā kļuvušas arī citas minoritātes – korejieši, uiguri un, protams, uzbeki. Viņus sauc par parazītiem, baumo par iebraucēju «mafijām, kas pārdod jaunas meitenes par sviestmaizi», un sūdzas, ka šie «cilvēku ienaidnieki tagad lemj mūsu tautas likteni».
Avīze Alibi norāda, ka kirgīzi ir nabadzīgākā etniskā grupa paši savā zemē, jo neesot tik naudaskāri kā 700 000 turpat dzīvojošo uzbeku, kas turklāt dzemdē arvien vairāk un vairāk bērnu. «Ja vien mūsos vēl ir saglabājusies kaut neliela pašcieņas dzirksts, ir jāpiesaka kultūras karš uzbekiem,» mudina avīze.
Kalnuram Ormuševam šādi sakāpināti uzsaukumi neliekas nekas vairāk par nācijas bankrota deklarēšanu. «Mums visapkārt ir ambiciozi ļaudis. Kazahiem ir nafta, un viņi vēlas kļūt par pasaules lielvaru. Uzbeki sevi uzskata par dominējošo spēku reģionā.» Bet kirgīzi? Viņiem nav nekādu mērķu. Vienīgais, ko var parādīt pasaulei, ir izdegušas pilsētas un pulciņš prezidentu. «Mums trūkst azarta. Mēs neesam nekas vairāk kā lopu gani, kas pārvācas uz jaunu pļavu, kad iepriekšējā zāle ir noēsta. Būt kirgīzam ir diagnoze.»
Ormuševs (60) ir kalsns intelektuālis, kas reiz bijis Ošas gubernatora vietnieks un ministra vietnieks valdībā, bet tad nolēma pamest politiku. Mūs uz sarunu uzaicinājis pie pusdienu galda turku restorānā Biškekā. Naudu viņš pelna kā Kubas cigāru reģionālais izplatītājs.
JA VIEN BŪTU AITMATOVS…
«Arī mūsu tautai ar pieciem miljoniem iedzīvotāju ir gana resursu,» saka Ormuševs, «bet vairāk nekā pusmiljons ir pametuši Kirgizstānu. Inženieri ir prom, tāpat arī ārsti un zinātnieki. Mums ir intelektuāla krīze.» Tāds cilvēks kā Čingizs Aitmatovs varētu vērst visu uz labo pusi, bet tādu personību vairs nav.
Vai viņš piekrīt teorijai, ko izvirzījuši ekonomisti angliski runājošajās zemēs – demokrātijas ieviešana trūcīgās valstīs var izraisīt politisku vardarbību?
«Iespējams, tā ir taisnība,» saka Ormuševs. Ja tas tā ir, viņš piebilst, tad Rietumiem ir liels pamats uztraukumam.
«Taču pagaidām mēs Rietumiem esam nenozīmīgi,» saka cigāru tirgotājs ar mazu Habano lūpu kaktiņā. «Jūs laikam neapzināties, ka tad, kad kirgīziem vairs nebūs, ko ēst, viņi sāks ražot ieročus un heroīnu. Un tad pievienosies [Ziemeļkorejas līderim] Kimam Čeniram un dosies uzbrukumā Eiropai.»
Izplata The New York Times Syndicate ©
