Trešā daļa vecāko klašu skolēnu Rīgā atzīst, ka pamēģinājuši narkotikas. Pusaudžu vidē tās ir viena cilvēka attālumā. Tas nozīmē, ka tikpat tuvu atrodas organizētā noziedzība, bet vecāki to bieži saprot par vēlu
Viņš ir komunikabls. Asprātīgs. Visticamāk, meiteņu mīlulis un viens no klases līderiem. Saviem tīņu gadiem apskaužami gudrs. Iespējams, viņš ir tieši tavs bērns. Viņš ir pamēģinājis marihuānu. Vairākkārt. Tikai vecāki par to neko nezina. Tu neticēsi, bet viņš ir tieši tavs bērns.
«Simtprocentīgi varu pateikt, ka liela daļa ir mēģinājuši [marihuānu]. Un liela daļa var teikt, ka tā ir labāka nekā alkohols un cigaretes,» pamatskolas abiturienta vecuma puisis raiti atbild uz jautājumu, ko viņš varētu pastāstīt par narkotikām skolā. «Labi, es arī esmu lietojis alkoholu. Bet mani īpaši neaizrauj tas reibums. Marihuānai, teiksim tā, nav tā reibuma.»
Mēs stāvam starpbrīža troksnim tieši pa vidu. Pirms dažām minūtēm vienā no galvaspilsētas skolām ir beigusies atkarību speciālistes Ingas Dreimanes vadītā lekcija par marihuānu un tās iedarbību. Puisis bija viens no tiem, kuri jautāja un arī stāstīja visvairāk. Piemēram, esot tādi, kuri marihuānu mērcējot petrolejā, un tiem vispār širmis ejot ciet.
«Es savā dzīvē nemēģināšu ne kokaīnu, ne heroīnu, tāpēc ka tā ir atkarība. Es daudz lasu internetā par visu šito, filmas skatos. Es vienkārši izsecinu, ka no tāda heroīna otrā dienā lomkas, tu nevari – viss, galva plīst pušu, un tādā garā. Tad es labāk uzpīpēju marihuānu nekā lietoju alkoholu.»
Cita klase, citi pusaudži – puisis un meitene. Abi zālīti mēģinājuši vairākas reizes. Puisim gan tas neesot vairs aktuāli. Vismaz pagaidām. Lekcijas laikā viņš piesauca Kalifornijas piemēru – tur marihuāna dekriminalizēta un tiek izrakstīta nāvējošu slimību gadījumā, «lai mazāk sāp».
Taču pēc lekcijas puisim tieši līdzās pārslīd Kalifornijas saules ēnas puse. «Es esmu saskārusies ar pietiekami daudz cilvēkiem savā dzīvē, kuri ir pazaudējuši to, ko viņi varētu sasniegt,» saka meitene. Viņas draudzene savulaik sākusi ar marihuānu, tad turpinājusi ar ko citu un tagad jau pusgadu ārstējoties. «Ar savu draudzeni es beidzu draudzēties šā iemesla dēļ. Jo viņa pateica: «Man tā kā labākas attiecības ar tiem, kas lieto, un, ja tu nelieto, nu tad… ko darīt, mēs vairs īsti nevaram draudzēties. Nu nevis draudzēties, bet man nav ar tevi vairs daudz kopīgu interešu.»»
Jā, meitenes mamma zinot, ka viņa pamēģinājusi. «Viņa mani nosodīja, bet ne tā…» pusaudze apstājas pusteikumā. «Ja viņa uz mani bļautu, es to neņemtu vērā. Viņa pat man neko nepārmeta. Teica, ka tas ir slikti un ka tā nevajadzētu darīt. Bet viņa jau nevar mani piespiest to nedarīt. Es to arī vairs nedaru.»
Pīpētāji iepinas vardarbībā
Skolēnu teiktais faktiski vārds vārdā apliecina datus, kas iegūti pērnā gada rudenī pēc Rīgas domes Labklājības departamenta pasūtījuma veiktajā pētījumā par narkotiku lietošanu jauniešu vidū.
Pētījuma mērķa grupa bija 15-16 gadu veci pusaudži, tātad 9.-10.klašu skolēni Rīgā. No tobrīd reģistrētajiem 11 tūkstošiem šo klašu audzēkņu anketas aizpildīja 1448 zēni un 1482 meitenes. 23 procenti no visiem 2930 aptaujātajiem skolēniem atzina, ka ir mēģinājuši marihuānu/hašišu. Katrs trešais atbildēja, ka vienu vai divas reizes. Nākamās populārākās vielas – amfetamīni un ecstasy tabletes, ko mēģinājuši attiecīgi 3,8 un 4,7 procenti.
«Trīsdesmit procenti jauniešu ir kaut ko lietojuši no nelegālajām vielām. Tas ir nenormāli daudz,» atzīst Inga Dreimane no Rīgas domes Labklājības departamenta Sabiedrības veselības veicināšanas un profilakses nodaļas. Tas nozīmē, ka katrā klasē, kurā ir vismaz 20 skolēnu – un vidēji Rīgas skolās tā arī ir -, vairāk nekā pieci ir mēģinājuši narkotikas.
Šis bija pētījuma trešais posms, pirmie divi tika veikti 2006. un 2008.gadā. Salīdzinot visu triju pētījumu rezultātus, redzams, ka narkotiku lietošanas jomā strauja kāpuma nav bijis. «Labā ziņa ir arī tā, ka samazinās alkohola lietošana jauniešu vidū. Bet varbūt tas ir uz tā rēķina, ka stabili turas narkotiku līmenis,» saka Inga. «Analizējot un prognozējot nākotni, nekas spīdošs neizskatās.» Viņa atgādina par 2000.gadu, kad Rīgai pāri brāzās heroīna vilnis, aizskalojot sev līdzi daudzu cilvēku dzīvību. Daudzas pazīmes liecinot, ka tagad mums tuvojas otrs heroīna bums, kura apmēri vēl nav paredzami.
Galvenie faktori, kas pusaudžus pamudina nomēģināt aizliegto puvi, ir vienaudži, vecāku kontroles trūkums un problēmas skolā. Turklāt daudzi tic, ka alkohols ir draņķis, taču marihuānai piemīt labvēlīga un miermīlīga iedarbība. «Tikai nez kādēļ mums šeit parādās – par ko mēs paši tā kā nedaudz bijām pārsteigti -, ka tieši marihuānas pīpētāji visvairāk iekuļas vardarbības epizodēs, paši vai nu atbalstot agresīvu, vardarbīgu rīcību, vai to izrādot,» stāsta Inga. Varbūt tāpēc, ka love and peace zālīte aizgājusi vēsturē līdz ar hipiju kustību un tās vietu ieņēmusi krietni agresīvāka sintezētā marihuāna. «Tā jau ir daudz nopietnāka un izraisa vēlmi lietot atkārtoti, pēc laika tā kļūst garlaicīga un vajag jau kaut ko nopietnāku,» skaidro Inga.
Viens zvans līdz kāsim
Kā un – galvenais – no kā jaunieši iegādājas narkotikas? Šo ķēdīti šķetina Māris Reiniks no Rīgas reģiona Kriminālpolicijas pārvaldes: «Es nedomāju, ka visiem skolēniem ir tieša pieeja pie dīlera. Tas notiek tīri caur draugu loku. Jo bieži vien ir tā – arī tiem, kuri ir pieauguši, – lai viņš iegādātos vielu, reizēm ir jāiziet pieciem cilvēkiem cauri, lai to dabūtu.»
Te nu atklājas lauks, kur policijai nāksies pasvīst vairāk, jo realitātē ķēdīte ir krietni vien īsāka. «Kalifornijas puiša» draudzenei pietiktu ar vienu zvanu, lai dabūtu zāli. Cik ātri? «Pusstundā,» atbilde ir tikpat īsa, cik ķēdes posms. Arī otrs pusaudzis, kurš lekcijā pieminēja petroleju, liek saprast, ka dabūt kāsi iespējams pavisam žigli. «Dīleru jau Latvijā ir daudz,» viņš nosmīkņā. Un cik tad zālīte maksā? 10 latu gramā.
Viņš zina, ka narkotiku izplatīšana ir krimināli sodāms pārkāpums. Taču dīleri par noziedznieku viņš neuzskata: «Tas nenozīmē, ja viņš pārdod narkotikas, ka viņš ir bandīts. Viņš varbūt sev pašam, piemēram, paņem, labi, vēl draugam dabū, bet ne jau tā, ka viņš uzreiz bandīts kā tie, kas staigā pa ielām. Viņš ir kā parasts cilvēks.»
Šo domu Inga turpina ar retorisku jautājumu – kurš dīleris tad sevi par tādu uzskata, bet kurš – par parastu cilvēku, kas vienkārši var dabūt mantu? Arī par slepkavu vairumu mēdz teikt, ka «viņš jau pēc tāda nemaz neizskatās», un par «mantas dabūtājiem» var teikt gluži to pašu. Taču faktiski viņi ir narkodīleri, turklāt ķēdē, ko mēs pazīstam ar nosaukumu organizētā noziedzība.
Ja mums izdotos pacelties gaisā un no augšas apskatīties uz «nevainīgo» dīlerīšu sazarojumu, aina, visticamāk, būtu šokējoša. «Es domāju, ka tajā brīdī mums negribētos nolaisties atpakaļ,» spriež Inga. «Mēs būtu diezgan nepatīkami pārsteigti, tiklīdz ieraudzītu, cik tālu mūsu dzīvē šis tīkls ir aizgājis. Tas nav kaut kur Afganistānā. Tas viss ir tepat blakus.» Un viens no šiem «tepat blakus» punktiem, kuru savā kontrolē pārņēmusi organizētā noziedzība, ir arī skolu vide.
Inga domā, ka Latvijas narkobiznesā varētu būt kādi pāris desmiti atslēgas figūru. Māris Reiniks no policijas lēš, ka vēl mazāk: «Mums ir grupējumi Latvijā, kas organizē to visu. Taču nav tā, ka ir tieši viens barons. Tur ir hierarhija.»
Grūti pieķert
Tā nu skolu vispārzināmo nerunību par narkotiku tēmu var izskaidrot ne tikai ar rūpēm par savu reputāciju. Tās ir bailes. Bailes no tiem, kuri stāv aiz it kā parastajiem cilvēkiem, kas nu nemaz nelīdzinās narkodarboņiem. «Kad runā ar skolām tā atklāti, aci pret aci, viņi saka: jā, es zinu, man pat ir aizdomas, kurš. Bet man ir bail runāt. Un viņi nerunā,» savā pieredzē dalās Inga. «Arī man policijai nav īsti ko teikt. Es varu tikai teikt, ka man vienā skolā teica, ka ir viens gadījums.» Bet nekā vairāk.
Māris Reiniks piekrīt, ka nostāsti par narkotikām skolās lielākoties esot tikai runu līmenī, bet, ja neviens nevar sniegt konkrētas ziņas, policija arī neko nevar pārbaudīt. «Informācija visā visumā ir, jā. To, ka skolās [narkotikas] ir, mēs zinām. Bet vai tur Jānis vai Pēteris, vai Oļegs, to apgalvot nevaram, jo pie rokas pēdējā laikā nav skolā neviens pieķerts.»
No pēdējiem gadiem viņš atceras divus gadījumus. 2006.gadā policija aizdomās par narkotiku realizāciju aizturēja tobrīd 16 gadu vecu jaunieti, kurš mācījās kādā Juglas skolā. Viņam tika atsavinātas vairāk nekā 300 ecstasy tabletes, halucinogēnās sēnes, mazliet zālīte. Savukārt pirms pāris gadiem kādā naktsklubā policija aizturēja vidusskolnieci ar amfetamīnu. Toreiz likumsargiem neizdevās pierādīt, ka viņa nodarbojās ar šo vielu realizāciju.
Saņemot ziņas par kāda skolēna varbūtējo saistību ar narkotikām, policija viņu izsauc uz pārrunām. Taču pusaudži nevis nobīstas, bet mēģina izskaitļot, kurš bijis nodevējs un kā turpmāk neiekrist. Policijai arī grūti iefiltrēties noslēgtajā skolu vidē. Māris Reiniks min kādu piemēru no nesenas pagātnes. Lai pierādītu, ka skolnieks Rīgas reģionā tirgo zālīti, likumsargi veikuši izmeklēšanas eksperimentu, kura laikā no aizdomās turētā skolnieka narkotikas pircis cits skolnieks. Pēc tam uzjundījušās diskusijas, vai eksperimentā iesaistītajam lieciniekam nav nodarīts psiholoģisks kaitējums. «Bet kā lai mēs risinām šo situāciju – ja tikai skolnieki pie viņa iepērkas? Viņš pieaugušajiem vispār nepārdod,» problēmu ar pusaugu narkodīleriem izklāsta policists.
Kādu citu niansi iezīmē Romāns Dončenko, Kārtības policijas nodaļas galvenais inspektors no Latgales iecirkņa. Iecirkņa inspektoriem ikdienā būtu jānodarbojas ar noziegumu prevenciju. «Tas nozīmē, pastāvīgi jāatrodas teritorijā, jārunājas ar cilvēkiem, jāvāc informācija, kas iecirknī jauns noticis,» stāsta Romāns. «Bet tas neizdodas. Jo reāli 90 procentu no mūsu darba paņem pirmstiesas izmeklēšana kriminālprocesos.» Citiem vārdiem, tā vietā, lai turētu roku uz pulsa savā iecirknī, inspektoram jānodarbojas ar papīru lietām. Latgales iecirkņa inspektori katrs izmeklē vidēji 60-70 kriminālprocesu.
Iespējams, narkotiku nelegālā aprite skolēnu vidē pēc policijas ieskata ir relatīvi neliela, ja salīdzina ar kopējo ainu. Taču pat primitīvākie aprēķini parāda, ka arī šajā noziedzīgās pasaules nostūrī apgrozās milzīga nauda. Pieņemot, ka narkotikas Rīgā lieto ne tikai trešdaļa 9.-10.klašu, bet arī vidusskolas pēdējo klašu audzēkņu (tātad kopā aptuveni 7000 pusaudžu), reizi mēnesī iegādājoties gramu marihuānas par 10 latiem, apgrozījums sasniedz 800 tūkstošus latu gadā.
Bla-bla-bla
«Traki,» Imantas vidusskolas sociālās pedagoģes Ilzes Bites balsī saklausāma vaļsirdība. «Agrāk bija tā, ka es lepni teicu – jā, skolā [narkotiku] nav, un mums vispār neviens nelieto. Nu, pilnīgas muļķības.» Satraucošākais, viņasprāt, ir fakts, ka skolēnu apziņā izplūdusi stingrā robeža – nemēģināt, un viss: «Droši mēģina. Tas ir traki.»
Imantas vidusskolā, Ilzes vārdiem izsakoties, parastā skolā ar mikrorajona masu, mācās 750 skolēnu. Viņa atturas lēst, cik daudz no viņiem ir pamēģinājuši, taču Ilze dzīvojot turpat Imantā un daudz zinot. Ja viņai nebūtu šīs informācijas, Ilze neko vispār nenojaustu. Kāpēc? «Zālīti nav iespējams uzraut, vienkārši nav iespējams.» Pusaudži to zina, tāpēc marihuānu uzpīpē, teiksim, divas stundas pirms mājās iešanas un pie vecākiem ierodas pēc skata tīri kā stikliņi.
Par vienu gan Ilze ir pārliecināta: skolas ēka no draņķībām ir tīra. Narkotikas nelieto ne mācību, ne pasākumu laikā – viss notiekot ielas kompānijās. «Ja nav pietiekami radoša domāšana un, piedodiet man, arī pietiekami attīstīts intelekts, viņi satiekas, viņiem ir garlaicīgi un nav ko darīt. Ar to arī viss sākas,» saka Ilze.
Ideju par skolu kā daudzpusīgu interešu centru nogremdē finanšu trūkums, atstājot tikai iztikas minimumu – deju kolektīvu, kori, pa kādam pulciņam. Arī ārpusskolas interešu centru esot par maz, turklāt tie vairāk domāti meitenēm. Situāciju pasliktina arī vīriešu trūkums skolā. «Skolā, piemēram, nevajadzētu man sēdēt, piedodiet, kā vecam krupim. Te vajadzētu vienam jaunam puisim būt, kas var uzspēlēt futbolu ar viņiem. Un tas atsvērtu visu to bla-bla-bla, ko mēs te laižam stundām ilgi. Un viss, visas problēmas! (..) Zēniem nevajag runāt, ar zēniem vajag darīt.»
Bezpalīdzīgā palīdzība
«Mēs šobrīd esam uz izķeršanu,» stāsta Inga Dreimane, kura lekcijas līdz ar vēl pieciem kolēģiem vada ne tikai skolēniem, bet arī vecākiem, skolotājiem, policistiem. «Šobrīd ir tā, ka mēs, ja godīgi, paši arī fiziski īpaši daudz vairāk nevaram izstaigāt.» Taču šis darbs, kas tiek veikts pēdējos 10 gadus, sākot nest augļus. Varbūt ne visas skolas atzīstot, ka to audzēkņi lieto narkotikas, taču aizvien vairāk mācību iestāžu vēršoties pēc padoma, piemēram, kā sarunāties ar skolēniem un viņu vecākiem.
Tiesa, arī te darāmā vēl daudz, piemēram, jāuzlabo palīdzības pieejamība krīzes situācijās – par to liecina rīdzinieces Anitras pārdzīvotais. Kādā naktī sieviete konstatēja, ka viņas pusaugu bērns lieto narkotikas. Lai pasargātu bērna identitāti, Ir neatklās ne Anitras īsto vārdu, ne citas sīkākas notikuma detaļas.
Kad pirmais šoks pagājis, sieviete sākusi domāt, ko darīt tālāk. Tieši šis it kā vienkāršais jautājums radījis vislielāko strupceļu. «Ko tagad darīt, kad tu saproti, ka tas notiek?» emociju skaudrums Anitras balsī ir labi izprotams. «Jā, izskrien tev doma galvā: to maitu, no kura dabūja, varētu pielikt pie sienas. Bet ko darīt tagad? No rīta, kad bērns piecelsies? Kā rīkoties? Ļaut iet uz skolu, ārā no mājas, kas nozīmē – turpināt to lietu darīt, un tad meklēt kaut kādu ceļu?»
Šādi un līdzīgi jautājumi prātā nākuši cits pēc cita, taču, kā apgalvo Anitra, atbildes uz tiem viņai nav izdevies iegūt ne tajā naktī, ne vēlāk. Izziņās viņa noskaidrojusi vairāku palīdzības centru kontaktus. Taču tiem visiem bijis no-līdz darbalaiks, bet Anitrai atbalsts bija vajadzīgs nekavējoties. Viņa apsvērusi iespēju bērnu aizvest uz ekspertīzi, taču atbilde būtu jāgaida vairākas dienas. Turklāt analīžu rezultāti arī nebūtu snieguši nekādu tūlītēju palīdzību.
Vienīgais, ko māte apjautusi, – bērns jādabū prom. Tūlīt un tagad. Anitra pateicas Dievam, ka viņai bijusi iespēja aizvest bērnu no valsts jau nākamajā rītā. Taču arī «trimdā» jautājumi par nākotni nav mazinājušies – kad atgriezties? Ko darīt pēc atgriešanās? «To nevarēja pateikt neviens un nekur,» stāsta Anitra, kura, atrodoties ārpus Latvijas, caur draugiem un paziņām meklējusi palīdzību dzimtenē. Konkrētu iestāžu nosaukumus gan viņa vairs neatceroties. «Kādu brīdi es apsvēru iespēju vērsties pēc palīdzības tajā valstī, uz kuru mēs bijām aizbraukuši. Tagad es varētu teikt, ka varbūt tas būtu bijis vispareizākais.»
Kādu palīdzību Anitra būtu gribējusi saņemt? «Pirmām kārtām tādu kvalificētu centru, tādu vietu, kas var novērtēt situāciju tajā brīdī, jebkurā diennakts laikā. Kas var uzdot adekvātus jautājumus par to, kas šajā brīdī notiek. To visu var izrunāt vienas stundas laikā pa telefonu.» Inga Dreimane piekrīt, ka šāds karstais tālrunis būtu ļoti nepieciešams. Pirms kāda laika bijis līdzīgs, kas darbojies no agra rīta līdz 23 vakarā, taču slēgts finanšu trūkuma dēļ.
«Godīgi? Vienīgais, es varēju paļauties uz Dievu,» saka Anitra. Tikai pēc ilgiem meklējumiem viņa uzzinājusi par 12 soļu Minesotas programmu, kas palīdzējusi tikt vaļā no narkotiku murga. Taču rūgtums par gaidīto atbalstu, bet saņemto bezpalīdzību Anitras balsī dzirdams nepārprotami: «Es varu teikt, ka tas viss atrisinājās pats no sevis. Visā ceļā nebija neviena punkta, uz kuru varētu uzkāpt un pateikt – te es sastapos ar profesionālu palīdzību.
Tikai visi kopā
Risinājumi? Ir. Bet brīžiem tikpat dramatiski kā pati problēma. Kā uzskata Inga Dreimane, pusaudžiem iespējams palīdzēt tikai ar izglītošanu, apelējot pie viņu dzīvības instinkta, – kā pateikt nē, kā nomainīt šaubīgu kompāniju, kur vērsties pēc palīdzības. Jāmāca arī vecāki un skolotāji, jo pretnarkotiku audzināšana efektu sasniegs tikai tad, ja jauno cilvēku prātus «masēs» abas puses vienlaikus – gan skolā, gan mājās.
Taču lielākā nozīme neapšaubāmi ir vecākiem, piekrīt Inga. «Ir vecāki, kas runā ar bērniem par alkoholu, bet tikai tad, kad viņu bērni ir bijuši piedzērušies. Pirms tam – ļoti maz. Un par narkotikām tieši tāpat.» Nekas pārcilvēcīgs jau nav jādara – tik vien kā ikdienā jāpainteresējas, kur bērns atrodas, ar ko tiekas un nodarbojas.
Tikmēr sociālā pedagoģe Ilze Bite pauž viedokli, ka pēc tam, kad vecāki izdarījuši visu iespējamo – stāstījuši, runājuši, mācījuši, izskaidrojuši -, atbildība būtu jānodod pašam pusaudzim: «Briesmīgi. Tas kā krievu ruletē. Bet tāda tā dzīve tagad ir. Jālaiž vaļā. Tas, starp citu, ir labāk, nekā saspringti [bērnu] kontrolēt.»
Skarbu risinājumu piedāvā arī Anitra. Viņasprāt, bērnus vajadzētu vest ekskursijās uz narkoloģiskajām slimnīcām, lai viņi redzētu atkarības radītās sekas realitātē. Ja arī pēc gadiem vienam no 10 tūkstošiem vajadzēs psiholoģisko palīdzību, viņš ies pie psihologa, taču nebūs kļuvis par narkomānu, uzskata Anitra.
Taču viena metode, viena ģimene vai viena skola narkomānijas pūķi nenogalēs. Tas jādara visiem kopā, lai cik nobružāti šis secinājums arī izklausītos. Kā uzsver Inga, tie vecāki, kuri kontaktējas savā starpā, ātrāk pamana, ka bērni lieto aizliegtās vielas – ja ne paša atvase, tad draugs. Vecāku savstarpējā saziņa svarīga arī tāpēc, ka pusaudži apreibinās galvenokārt burziņos, pirtīs, nedēļas nogalēs. Vietās, kur viņi it kā atrodas pieaugušo uzraudzībā, taču patiesībā bez tās. «It kā, ja viņi organizē manās mājās pasākumu, tur būs tikai klasesbiedri – ko tad es viņus traucēšu tajā 15 gadu vecumā, lai viņi tur paši izklaidējas. Viņi ir mājās, viņi ir drošībā,» Inga klāsta vecākiem tik pazīstamo domu gājienu. «Un tad pārējiem vecākiem arī liekas – viņi ir pie Ilzes mammas, tad jau viņa viņus pieskatīs. Bet viņa viņus nepieskata.»
Taču, lai cik dīvaini arī neliktos, daži vecāki joprojām dod priekšroku strausa taktikai. Kā stāsta Anitra, pēc notikumiem ar savu bērnu viņa centusies sasaukt kopā citus vecākus, lai izstāstītu par piedzīvoto un brīdinātu, ka tas var notikt ar jebkuru. Uz tikšanos atnākusi tikai viena mamma. «Tās ģimenes konstanti negribēja pat pieļaut, ka kaut kas tāds vispār varētu tuvoties viņu mājai,» saka Anitra. «Mēs taču dzīvojam tādā laikā un sabiedrībā, kur pusaudži no vienpadsmit divpadsmit gadiem iet uz pirtīm, taisa tusiņus. Septiņi astoņi jaunieši, puiši un meitenes, kādā tukšā dzīvoklī, vasarnīcā vai pirtī – ko viņi tur dara? Nu taču būsim reāli! Es varu likt galvu ķīlā – nevienā no šīm grupām nelasa Danti.»
Taču Anitra nav nolaidusi rokas: «Man ir vēl viens bērns. Kopš mazām dienām, kopš viņš iet bērnudārzā, es veidoju ģimeņu komūnas. Es kontaktējos ar to draugu vecākiem, ar kuriem viņš draudzējas. Es regulāri aicinu viņus pie mums mājās uz dažādiem ar bērniem saistītiem pasākumiem. Un man ir svarīgi, ka es zinu tābrīža draugu vecākus, ka es viņus pazīstu personīgi. Jo tajā brīdī, kad mans bērns sāks iet ārā no mājas vai būs tāda interese, es zināšu, ka tās Ilzītes mamma un tētis domā tāpat.»
Jautāta, kādu padomu viņa dotu citiem vecākiem, Anitra pēc īsa pārdomu mirkļa nosaka: «Nepaliec vienaldzīgs. Arī tad, ja tev ir gadu vecs bērns, – nedomā, ja tas tevi neskar šodien, ka tā būs pēc 10 gadiem un kāds būs atradis risinājumu. Nebūs. Kad tu brauc ar saviem ratiņiem pa ielu un sapņo par laimīgo nākotni, tev blakus var noiet viens tāds, kurš ir absolūti neadekvātā stāvoklī un ar taviem bērna ratiņiem var izdarīt briesmu lietas. Un tad tā kļūst tava tābrīža ikdiena. Ko tu vainosi? To sanarkoto puisi vai meiteni? Vai viņi būs tie, kas ir vainojami tajā brīdī?
