Ārvalstu investīcijas sarukušas tā, it kā Latvija būtu izstājusies no Eiropas Savienības. Noguruši no korupcijas, negodīgas konkurences un grūti saprotamas tiesu sistēmas, investori parasti aiziet klusējot. Taču vāciešiem mērs ir pilns, un viņi ir gatavi ar pirkstu parādīt Latvijas valdībai, kā miljoniem likt iesakņoties šeit, nevis 100 kilometrus uz dienvidiem vai ziemeļiem no Rīgas
Kad Vācijas kanclere Angela Merkele pērnruden ieradās oficiālā vizītē Latvijā, viņai iesniedza projektu sarakstu, kuros Latvija gribētu redzēt vācu investīcijas. Starp tiem bija elektrostacija Liepājā, ampēra institūts Salaspilī, pie lidostas iecerētais konferenču un izstāžu centrs Messe Riga, alumīnija produktu rūpnīca un moderns diagnostikas projekts medicīnā.
Latvijas valdība cenšas uzrunāt un pārliecināt investorus, jo pasaules ekonomiskās krīzes laikā ieguldījumu apjoms ir nokrities līdz līmenim, kāds bija pirms mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā, bet ekonomikas attīstībai kā skābeklis ir vajadzīga nauda.
Eiropas ekonomikas motora un piektā lielākā Latvijas investora atbilde uz šo aicinājumu bija neordināra. Pārtulkojot diplomātu rakstīto ikdienas valodā, vāciešu atbilde skanētu aptuveni šādi: «Paldies par piedāvājumu, bet šeit ir saraksts ar desmit problēmām, kuras apdraud investīciju drošību Latvijā un ir jānovērš.» Februārī un martā Latvijas premjerministram nosūtītās un līdz šim nepubliskotās Vācijas vēstniecības vēstules, kurām aprīlī pievienojās arī Austrijas vēstniecība, ir diplomātijas praksē neierasti tiešas. Tajās ir aplūkota piecu Vācijas uzņēmumu konkrētā pieredze Latvijā un pat piedāvāti problēmu risinājumi, kas balstās uz Vācijas praksi. Vēstniecības vadošie darbinieki situāciju diskrēti apsprieduši arī ar Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadību.
Galvenās problēmas nebūt nav vietējo bāleliņu bieži piesauktie garie teritorijas plānošanas procesi, atļauju saskaņošana vai darbaspēka trūkums, lai gan atsevišķu vēstuli ar ieteikumiem profesionālās izglītības sistēmas pārveidošanai Vācijas vēstniecība iesniegusi arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Ja sūdzībām noloba katra uzņēmuma individuālo sāpi, beigās paliek pāri negodīgums – gan valstī, gan tās tiesu un izmeklēšanas sistēmā, gan konkursos, gan biznesa partneru rīcībā.
Celtnieki – teroristi?
Latvijas «tiesiskā sistēma ir grūti aptverama un tikpat kā neprognozējama», vācieši skaidri un gaiši formulē vienu no investīciju riskiem. Citi šķēršļi, ar ko pēdējos divos gados saskārušies vācu investori, ir necaurskatāma publisko iepirkumu procedūra un milzīgas juridiskas problēmas, risinot darījumu gaitā radušos strīdus.
Šo problēmu rezultātā viens investors darbību Latvijā pārtraucis. Vēl divi pašlaik lemj, vai ir jēga Latvijā darbu turpināt, vai arī mūsu valsti atstāt. Vēl divi atteikušies no savu tiesību īstenošanas procesuālo risku dēļ.
«Investori ir vienisprātis par ievērojamu juridisko nenoteiktību,» skan pieklājīgs vēstniecības formulējums problēmām, kuras vienā vārdā varētu nosaukt par murgu.
Tādā, piemēram, ir iekļuvusi otrā lielākā Eiropas celtniecības firma Strabag, kas sākotnēji bija izraudzīta kā Pārdaugavā topošo Z torņu būvētāja. (Biznesa un viesnīcu komplekss ir 160 miljonus eiro vērts projekts, kas saistīts ar Latvijas balzama īpašniekiem, Krievijas miljardieri Juriju Šefleru un viņa S.P.I. grupu.) Projekta gaitā Strabag ir iepērušies vairāk nekā gadu ilgā juridiskā cīniņā ar apakšuzņēmējiem, kurā kompānijas likumīgie pārstāvji advokāti pat kļuvuši par aizdomās turamajiem kriminālprocesā.
Problēmas sakne – celtniecības darbu gaitā bankrotēja apakšuzņēmējs, kuru Strabag kā ģenerāluzņēmējs bija nolīdzis betonēšanas darbiem, kāda Igaunijas kompānija. Vācu firma pret šādu risku bija iepriekš nodrošinājusies, iegūstot no Nordea bankas garantiju, ka apakšuzņēmēja bankrota gadījumā Strabag iegūst pirmā prasījuma tiesības vairāku miljonu eiro apmērā. Kad ļaunākais scenārijs tiešām īstenojās dzīvē, Strabag pieprasīja bankai garantijas izpildi. Banka pirmo pieprasījumu atteica drukas kļūdas dēļ. Otro – tāpēc, ka prasības summa pēc Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta pieprasījuma iesaldēta saskaņā ar terorisma finansēšanas un naudas atmazgāšanas likumu.
Vai Strabag bija iesaistīti terorisma tīklā? Ne gluži. Izrādījās, ka pēc bankrotējušā igauņu uzņēmuma (ar to šā raksta tapšanas laikā neizdodas sazināties) iesnieguma Ekonomikas policija bija ierosinājusi kriminālprocesu aizdomās par krāpšanu, kam nav nekāda sakara ne ar terorismu, ne ar naudas atmazgāšanu. Taču minētais dienests bija izdevis rīkojumu, atsaucoties uz pretterorisma likumu, un Latvijas juridiskā sistēma neļauj šādu dienesta lēmumu pārsūdzēt nevienā tiesā, jo tas nav administratīvs akts. Uzņēmums šādā situācijā faktiski ir bezspēcīgs. Turklāt Ekonomikas policijas ierosinātajā kriminālprocesā veselu gadu nenotika nekādas izmeklēšanas darbības. Kad Strabag advokātu birojs Rodl&Partneri, kas klienta uzdevumā bija gatavojis pieprasījumu bankai, interesējās par lietas virzību, divi biroja advokāti tika padarīti par aizdomās turamajiem.
Pilnvarā, uz kuras pamata viņi gatavoja pieprasījumu, bija norādīti abu uzvārdi bez piebildes, ka viņi ir advokāti. Tāpēc policija uzskatīja, ka var pieprasīt viņiem sniegt ziņas par klientu. «Vienīgais, ko mēs vēlamies, ir izstrīdēties ar banku civilprocesā – tas ir normāls lietu risinājums jebkurā pasaules valstī. Taču ir pilnīgi nepieņemami tas, ka nav iespējams apstrīdēt lēmumus, ko izdod naudas atmazgāšanas dienests, un ka civillietās izmanto krimināltiesiskus līdzekļus,» šā raksta tapšanas gaitā komentēja Rodl&Partneri. Gadu vēlāk miljoni arvien ir iesaldēti un kriminālprocess turpinās, bet Strabag šajā projektā vairs nestrādā.
Dīvainie ceļubūves konkursi
Nopietnas sūdzības vācu investoriem ir arī par Latvijā rīkotajiem ceļubūves konkursiem. Vairāki vācu kompāniju Matthai un Strabag vietējie meitasuzņēmumi konkursos ir diskvalificēti dažādu formalitāšu dēļ, lai gan iesnieguši lētākus piedāvājumus – tad nav bijis skaidrs, vai tie pārstāv mātesuzņēmumu, tad veidlapas nav pareizās, tad nav pārliecības, ka tiešām varēs ceļu uzbūvēt. (Žurnāls Ir jau pērn jūlijā sīkāk vēstīja par strīdu, kad uzņēmumus «atšuva» no lielākā ceļubūves konkursa Tīnūžu-Kokneses posmā, kā argumentu izmantojot atsauci uz svešvārdu vārdnīcu, bet Iepirkumu uzraudzības birojs visu atzina par likumīgu.)
Par vienu no šiem atteikumu gadījumiem Vācijas vēstniecība bija nolēmusi runāt ar Latvijas valsts ceļiem (LVC). Šīs sarunas laikā «valdes loceklis uzdeva jautājumus, kāpēc vācu firmas Latvijā vispār grib kaut ko būvēt, un kritizēja uzņēmumu par sāktajām sarunām ar apakšuzņēmējiem pirms pasūtījuma iegūšanas», teikts vēstniecības vēstulē premjerministram.
Sūdzības ir arī par konkursiem pakalpojumu jomā. Kāds uzņēmums, kas Latvijā strādā jau gadiem, pēdējā laikā saskāries ar situāciju, kad konkurenti iesniedz piedāvājumu tik tuvu viņu cenu robežai, ka to nav iespējams izskaidrot citādi kā vienīgi ar ziņu noplūdi no iepirkumu veicēja puses. Uzņēmuma pārstāvji arī nesaprotot, kā konkurējošs uzņēmums, kas maksā visus nodokļus, tāpat kā viņi, vispār var iesniegt lētāku piedāvājumu, ja pašu piedāvājums jau tā balansē uz pašizmaksas robežas.
Trešais būtiskais sūdzību pamats ir VID darbība – profilaktiskos nolūkos ieturēta priekšnodokļa atmaksa, kas apgrūtina naudas plūsmu, neizskaidrojams pārbaužu daudzums. Piemēram, uzņēmumā, kurš tirgo akcīzes preces vēstniecībām un pret kura praksi pirms tam nav bijis pretenziju, nepilnu divu gadu laikā notikušas 12 pārbaudes.
Dolārzaļā enerģija
Vēl viena joma, kurā Vācijas valdība saskata problēmas, ir investīcijas Latvijas zaļajā enerģijā. Vēstniecība apraksta gadījumu ar kopuzņēmumu ARC Liebau, ko vācieši nodibinājuši kopā ar latviešu partneriem. Investīciju apjoms bijis ap 200 miljoniem eiro. Kad finansēta dārgā projekta sagatavošanas daļa, latvieši pretēji vāciešu partneru vēlmēm palielinājuši firmas pamatkapitālu, sasaukuši akcionāru sapulci, uz ko vācu puse nav varējusi ierasties, un palielinājuši sev piederošo daļu daudzumu. Uzrunātie juristi plātījuši rokas un palīdzēt nav varējuši.
Vēstniecība nepiemin vēl vienu gadījumu – Ventspilī ieplānoto koģenerācijas staciju, kam piesaistīja vācu partnerus, bet beigās projekts netika realizēts un Latvija zaudēja 24,3 miljonus ES naudas, ko nevarēja izmantot citiem mērķiem. Dome vainoja vāciešus nespējā nodrošināt nepieciešamo finansējumu, taču no investoru puses neoficiālie izskaidrojumi saistījās ar pavisam citiem, Latvijas videi tipiskiem un viegli uzminamiem iemesliem. Firma izlēma klusējot aiziet no Latvijas.
«Mēs pašlaik «sēžam» uz 110 miljoniem eiro investīciju, kuras neienāks Latvijā tieši šo iemeslu dēļ,» man teica kāda konsultāciju uzņēmuma pārstāvis, kategoriski atsakoties nosaukt savu vārdu, jo baidās, ka biznesam Latvijā tad būs beigas. «Pēdējos divos gados ir aizgājuši astoņi mūsu uzņēmumi.» Konsultants atzīst – korupcija ir visur pasaulē, un cilvēki ar to rēķinās, ienākot šajās valstīs, tomēr investē, jo te arī var vairāk nopelnīt. «Agrāk tas arī bija loģiski – atjaunojamās enerģijas kvotu konkursos varēja uzvarēt tikai vietējie, un, tā kā viņiem pašiem tādiem apjomiem nebija ne naudas, ne tehnoloģiju, viņi pēc tam pārdeva savas firmas ārzemniekiem. Taču tagad vācu investori nesaprot, kāpēc viņiem jāpiemaksā politiskie mesli, ja 100 kilometrus uz dienvidiem var dabūt biznesu arī bez tiem, vai investēt Polijā, kas tagad faktiski jau ir tikpat sakārtota kā Vācijas vide.» Investīcijas Latvijā sadārdzinot arī tas, ka automātiski ir jārēķinās ar lieliem juridiskajiem izdevumiem, jo bizness bez advokātiem nav iespējams. «Maksātnespēju var ierosināt bez nopietna iemesla, bet starp maksātnespējas administratoriem un tiesnešiem šajos procesos valda sava veida mafija,» skaidroja konsultants.
Maksā nodokļus? Muļķis!
Vācieši nav vientuļa saucēja balss tuksnesī. Nesen viņiem pievienojās arī igauņi, kas ir lielākie ārvalstu investori Latvijā. Protams, vienlaikus arī konkurenti uz citu valstu investīciju piesaisti. Jo, kā žurnālam Ir atzina Baltijas-Vācijas tirdzniecības kameras viceprezidents Jurgs Tumats: «Nevaram teikt, ka pēdējos divos gados situācija Latvijā būtu kļuvusi sliktāka, bet vienu redzam skaidri: kopš Igaunijā ieviesa eiro, investīcijas uz turieni pagriezās kā uz magnētu.»
Igaunijas Tirdzniecības kamerā Latvijā ietilpstošos 38 uzņēmumus pārstāv Margita Lanjārva – sīciņa gaišmate džinsos, svītrainā blūzītē un princešu lokām. Viņu sastopu sadzīves elektronikas tirgotāja Euronics birojā, kuru Lanjārva vada sešus gadus. Viņas izteikumi par aplokšņu algām un Latvijas negodīgo uzņēmējdarbības vidi nesen kļuva par ziņu tematu Igaunijas medijos. Lanjārva gan par šo problēmu runājot jau vismaz trīs gadus. «Bet ko man darīt, ja mēs – Samsung oficiālais pārstāvis – nevaram piedāvāt zemāku cenu nekā mūsu konkurenti tāpēc, ka maksājam nodokļus? Mani darbinieki saka, ka labāk gribētu, lai arī es to nedarītu.» No aptuveni 70 cilvēkiem, kuri strādā par pārdevējiem Euronics veikalos, nevienam iepriekšējos darbos neesot bijušas pilnas sociā-lās garantijas, apgalvo Lanjārva. «Kad viņi uzzina par nodokļu maksāšanu, bola acis un smīkņājot vaicā: jūs varbūt vēl arī atvaļinājuma naudu maksājat? Cilvēkiem tas ir brīnums. Igaunijā tā nav, mums šīs debates bija 90.gadu sākumā, bet manu latviešu draugu un paziņu lokā nodokļu maksātājs ir muļķis, bet slēpējs – varonis. Latvieši paši negrib uzturēt savu valsti. Kāpēc tā?» viņa jautā. Uzņēmēja nesaprotot, kāpēc pret to neprotestē arī paši darbinieki: «Tā nokrāptā taču ir jūsu nauda! Iedomājieties, [kā mainītos uzņēmēju attieksme], ja kādu dienu uz darbu neatnāktu 90% pārdevēju.»
Būtiska problēma esot arī Valsts ieņēmumu dienests, kas uzņēmējas skatījumā darbojas tikai kā represīva iestāde un neuzskata uzņēmumus par klientiem, kā tas esot Igaunijā. Piemēram, Euronics kā lielajam nodokļu maksātājam neviens nevaicājot, kā pareizi ieviest mūžam mainīgās nodokļu likmes, toties vismaz divreiz gadā atsūtot kādu pārbaudi. Nereti rodoties sajūta, ka VID pārbauda lielos uzņēmumos, ar kuriem viss vairāk vai mazāk ir kārtībā, un pelēkos uzņēmumus liek mierā, jo tas nozīmētu sarežģīt sev dzīvi. Taču pamest Latviju uzņēmumi negrasoties: «Mēs esam nākuši uz ilgu laiku, nevis kā viendienīši. Varbūt tas ir naivums, bet ceram, ka reiz taču tas mainīsies.»
Viss kārtībā, cienījamā kundze
Vācijas vēstniecība ne tikai piesauc konkrētus piemērus, bet arī piedāvā risinājumus. Piemēram, saīsināt neadekvāti garos civilprocesus, otrajā tiesu instancē neļaujot procesu skatīt vēlreiz pēc būtības; paredzēt nopietnu atbildību par nepamatotu maksātnespējas pieprasījumu; ierobežot kontu aresta izmantošanu kā galveno līdzekli civiltiesisko strīdu nodrošinājumiem vēl pirms prasības izskatīšanas pēc būtības u.c.
Vācijas vēstnieks Klauss Burkharts žurnālam Ir sacīja, ka abu valstu attiecības ir tik labas, ka nevarot iedomāties atbildi: paldies, bet neko nedarīsim.
Taču tieši tāda pēc būtības ir atbilde, kuru kopdarbībā ar vairākām ministrijām ir sagatavojusi Ekonomikas ministrija. Tiesiskās paļāvības riski esot katrā valstī, un Latvijā tie nav ne lielāki, ne mazāki kā citur. Par konkrētajām sūdzībām ministrija atbild veidā, ko Latvijas ierēdniecība varētu patentēt kā sev raksturīgu: situācija vērtēta nevis pēc būtības, bet pēc likuma burta.
Notikušas divpadsmit VID pārbaudes vienā uzņēmumā? Bet mēs taču atklājām pārkāpumus, noteicām uzrēķinu, tātad bija pamatoti!
Neloģisks iznākums ceļubūves konkursā? Iepirkumu uzraudzības birojs teica, ka viss ir kārtībā, vajag rūpīgāk lasīt mūsu likumus.
Problēmas ar maksātnespējas administrāciju? Tikko pieņēmām jaunu likumu, jāskatās, kā tas darbosies, beidziet sūdzēties priekšlaikus. Vienīgā apņemšanās, kas pausta, – mēģināt saīsināt civillietu izskatīšanas laikus otrajā instancē.
Bija laiki, kad ārvalstu nauda gāzās Latvijā un šāda attieksme neko īpaši nekaitēja. Tagad Latvijas vienīgais pluss ir tikai ģeogrāfiskā atrašanās vieta, jo investoriem nav īpašu stimulu – darbaspēka nodokļi nav konkurētspējīgi, izglītības sistēmas trūkumi komplektā ar iedzīvotāju masveida izbraukšanu noved pie kvalificēta darbaspēka trūkuma. To zinot, valdības aicinājumi investoriem noticēt ieguldījumu drošībai neiet kopā ar šādu atrakstīšanos.
Atbilde gan vēl nav nosūtīta, par to ceturtdien lems Lielo investīciju projektu padomes sēdē (tas ir Valda Dombrovska valdības laikā speciāli izveidots ministru forums). Dienu vēlāk valdība ikgadējā sanāksmē tiksies ar Ārvalstu investoru padomi. Tā arī vēlas runāt par izmaiņām publiskajos iepirkumos, ieskaitot pienākumu nodrošināt vairāk nekā vienu dalībnieku un paredzēt administratīvo atbildību par izvairīšanos rīkot iepirkumu, kā arī kontrolējot iepirkumu pēc līguma noslēgšanas, kad nereti parādās papildu darbi ar papildu naudu, tā sadārdzinot gala cenu, sacīja padomes izpilddirektors Ģirts Greiškalns.
Pēc sanāksmes valdība droši vien teiks, ka viss tiek darīts – investori uzklausīti, izveidota speciāla padome, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra cenšas uzbūvēt tā saukto vienas pieturas aģentūru investoru piesaistei. Tikmēr pērn Vācijas investīcijas Latvijā samazinājās par gandrīz piekto daļu.
Kas investoriem nepatīk Latvijā? No Vācijas vēstniecības vēstules premjerministram Valdim Dombrovskim
Nepilnības tiesu prasību nodrošinājumā satur izspiešanas potenciālu
Investīcijas apgrūtina ļoti ilgi tiesu procesi
Ar maksātnespējas procesa draudiem vai reālu pieteikšanu var izdarīt spiedienu uz darījumu partneriem, kuri nav norēķinājušies par darbu, jo tas veikts nekvalitatīvi
Uzņēmēji ļaunprātīgi izmanto tiesībsargājošās iestādes
Advokāti tiek izslēgti no iesāktām izmeklēšanām, padarot viņus par aizdomās turētajiem
Investīcijas tiek apgrūtinātas ar nevajadzīgām izmaksām (piemēram, neprognozējamiem juridiskajiem izdevumiem VID pārbaužu un tiesu dēļ)
Nodokļu kontroles ķēdes
Publiskie iepirkumi ceļu būvē un pakalpojumu nozarē
10 lielākie ieguldītāji Latvijā (miljoni latu, 2010)
Ārvalstu komersanti Latvijā ieguldījuši 5,8 miljardus – vidēji 2600 latu uz vienu iedzīvotāju
801 Igaunija
724 Zviedrija
402 Dānija
397 Nīderlande
300 Vācija
288 Kipra
269 Somija
237 Krievija
231 Īrija
202 Luksembruga
Citas valstis 34%
Kādas investīcijas vēlamies?
Līdz šim ārvalstu investīcijas galvenokārt ieplūda bankās, nekustamajos īpašumos un pakalpojumos. LIAA jaunajā investīciju stratēģijā definējusi gan mērķa nozares, kurās gribētu piesaistīt ieguldītājus, gan sadalījusi vēlamos investorus pēc prioritātes (nenosauktās valstis ir sekundāras, tajās īsteno selektīvas, nevis mērķtiecīgas mārketinga aktivitātes)
1. Metālapstrāde, mašīnbūve un elektronika (vēlamie investori – Vācija, Lielbritānija, Francija, Nīderlande, Zviedrija, Korejas Republika, Japāna)
2. Kokapstrāde (Somija, Zviedrija, Lielbritānija, Vācija, Francija, Krievija)
3. Tranzīts un loģistika (Krievija, Ķīna, Lielbritānija, ASV, Singapūra)
4. IT (ASV, Lielbritānija, Skandināvijas valstis, Vācija, Krievija, Indija, Dienvidkoreja)
5. Veselības aprūpe (Vācija, Krievija, Skandināvijas valstis, Lielbritānija)
6. Dzīvības zinātnes (ASV, Lielbritānija, Vācija, Francija, Zviedrija, Japāna)
7. Zaļās tehnoloģijas (Skandināvijas valstis, Vācija)
