Žurnāla rubrika: Svarīgi

Iespēju zeme

Posted on augusts 24, 2011 by - Redaktores sleja

Latvija ir iespēju zeme. Šos vārdus var teikt no sirds – novērtējot, cik atšķirīgs te būtu miljoniem cilvēku liktenis un izvēles vēl pirms gadiem divdesmit. Taču šie vārdi var būt arī dzēlīgi rūgti. Šoreiz tos saku tieši tā.

Šķebīgs jaunāko laiku piemērs ir airBaltic. Lai gan formāli Latvija tajā ir vairākuma akcionārs, privātais līdzīpašnieks ciniski nerro valsti, uzspļaujot likumiem, izslīdot no kontroles un ar nodokļu naudas piešprici būvējot ko līdzīgu piramīdai, kuras krahs tagad tiek izmantots kā drauds, lai izspiestu valsti no kompānijas un «pa lēto» tiktu pie akciju vairākuma, ko pēc tam varētu «uzsist gaisā». Izskatās pēc Latvijā jau sen atstrādātās shēmas «izdrāz valsti un uzvāries».

Kas ir patiesie airBaltic līdzīpašnieki, mēs nezinām. Kad Bertoltam Flikam pēkšņi uzradās nauda akciju iegādei, viņš lieki nedzesēja muti, skaidrojot miljonu izcelsmi. Aiz uzņēmumu tīkla, ko Fliks saveidojis ap airBaltic, atstājot lidsabiedrību kā tukšu čaulu, jau iepriekš vīdējušas oligarhu ēnas. Tagad Ir zināms, ka Andris Šķēle dienu pirms valdības lēmuma par airBaltic likteni lidoja uz Kijevu un satikās ar Fliku, kurš jau trīs mēnešus ārzemēs slapstās no KNAB. Jācer, ka tiesībsargi par šo tikšanos un Šķēles patiesajām interesēm airBaltic uzzinās vairāk, nekā pašlaik mēs.

Kaut nu airBaltic lietā dzēlīgums būtu jāatmet – valdības lēmums glābt kompāniju, ja no tās aizmēž Fliku un iedibina valsts kontroli, ļauj cerēt, ka Latvija tomēr var būt iespēju zeme ne tikai avantūristiem. Drīz redzēsim.

«Zelta» laikmets

Posted on augusts 18, 2011 by - Uzbekistāna

Uzbekistānas mērķis bija kļūt par Centrālāzijas reģiona ietekmīgāko zemi. «Mūžīgais» Isloma Karimova režīms tam pārvilcis svītru

Droši vien ir likumsakarīgi, ka Uzbekistānas visslavenākā (vai bēdīgi slavenākā) pilsone Guļnara «GoGoša» Karimova ir vienlaikus gan korumpēta autokrāte, gan slavena popzvaigzne un modes dizainere. Nav daudz valstu, kur vērojamas tik griezīgas atšķirības starp fasādi un realitāti. 

Starptautiski Uzbekistāna ir plaši nosodīta par nežēlīgo autoritāro režīmu. Pasaule to uzlūko kā mafiozu valsti – WikiLeaks publiskotajos ASV diplomātu korpusa ziņojumos minēts, ka pastāv «cieša saikne starp organizēto noziedzību un Uzbekistānas valdību» un ka gan valsts, gan privātā sektora darbavietas tiek sistemātiski «nopirktas». 

Turpretī pašas Uzbekistānas oficiālie plašsaziņas līdzekļi sludina, ka prezidenta Isloma Karimova vadībā valsts, pateicoties tās «unikālajai» attīstības stratēģijai jeb tā sauktajam «sociāli orientētas tirgus ekonomikas uzbeku modelim», iesoļo ne mazāk kā ekonomiskās labklājības zelta laikmetā. Ekonomikas sasniegumiem, protams, seko starptautiskā atzinība, pat slava, jo saskaņā ar valdības pārliecību Uzbekistānas attīstība arvien vairāk pārsteidz pasauli. 

Uzbeku modelis
Pēc oficiālās statistikas datiem, Uzbekistāna var lepoties ar pašlaik augstāko IKP pieaugumu Centrālāzijā – saskaņā ar CIA World Factbook šogad tas ir 8,5%. 

Tā it kā ir arī reģiona visstabilākā valsts – kopš 2001.gada vidējais IKP pieaugums bijis 5,6%. Taču šāda statistika uzskatāma par brīnumainu, ja ņem vērā, ka IKP patiesībā bija par 1% mazāks nekā 2000.gadā un daudz mazāks, ja salīdzina ar Kazahstānas daudz ticamākajām svārstībām tajā pašā 11 gadu periodā. 

Runājot par uzbeku modeļa «unikalitāti», izrādās, ka tā pamatā ir akciju sabiedrības tipa saimniecības, dēvētas par širkatiem, un tās īstenībā ir padomju kolhozu  turpinājums, nereti pat ar to pašu vadību. Apbrīnojami, ko iespējams panākt, tikai mazliet piestrādājot pie zīmola! 

Širkati ļauj kaut cik reāli saprast, kas mainījies 20 gadu laikā, kopš Uzbekistāna atguva neatkarību. Ja vien vispār kaut kas ir mainījies. Lai saprastu, kas patiesībā valstī notiek, jāielūkojas propagandiskā mārketinga safabricētās statistikas otrā pusē. 

Būt pirmajiem
Ģentes Universitātes konfliktu izpētes grupas pārstāvis Bruno de Kordērs iesaka vispirms pievērst uzmanību divu veidu tendencēm: arvien pieaugošajai valsts oficiālās ideoloģijas vēršanai uz pašu iedzīvotājiem un masveidīgas emigrācijas pieaugumam, pārsvarā uz Krieviju. «90.gados Uzbekistānā un ārējo novērotāju lokā tiešām pastāvēja uzskats, ka Uzbekistāna varētu kļūt par reģiona līderi,» atceras de Kordērs. 

Iemesli tajā laikā bija nepārprotami – kaut vai tāpēc, ka no PSRS viedokļa Uzbekijas PSR patiešām bija Centrālāzijas reģiona pamatvalsts (attiecības starp Kazahiju un Kremli bija sliktas). Uzbekijas galvaspilsētā Taškentā atradās gan galvenā militārā bāze, gan padomju muftiyya (musulmaņu reliģijas pārvalde). Iegūstot neatkarību, liela daļa šīs pārvaldes centralizācijas tika zaudēta, tomēr tās iespaids kopumā saglabājās. 

Uzbekistānā ir arī lielākais iedzīvotāju skaits Centrālāzijā – 28 miljoni. Uzbekijas PSR robežas savulaik bija rūpīgi nospraustas tā, lai nodrošinātu būtisku uzbeku minoritātes klātbūtni arī pārējās četrās Centrālāzijas republikās, ko varētu uzskatīt par sava veida ģeopolitiskās apdrošināšanas polisi no Maskavas puses. 

Visbeidzot atšķirībā no tās kaimiņiem Uzbekistānas ideoloģiskās attiecības ar Padomju Savienību nekad nav bijušas naidīgas. Taškenta lielā mērā mantojusi Maskavas paternālo attieksmi attiecībā uz visu reģionu. Arī Karimova režīmam vienmēr bijušas ambīcijas atrasties priekšgalā. 

Tomēr laika gaitā izrādījās, ka ambīcijas nesakrita ar spējām. Haoss un islāma fundamentālistu pieaugums Tadžikistānā un Afganistānā, nemaz nerunājot par ārprātu Turkmenistānā, Karimova režīmu padarīja nervozu un neiecietīgu pret kaimiņzemēm, un šo neērto situāciju tas izmantoja par ieganstu, lai kļūtu represīvs pats savās mājās.

Andidžonas ēna
Pagrieziena punkts bija 2005.gada 13.maijā, kad Fergānas ielejas pilsētā Andidžonā izcēlās nemieri un varas iestādes uz tiem reaģēja ar vēl nepieredzētu nežēlību – pasludināja protestētājus par islāmistiem un ekstrēmistiem un deva armijai brīvu vaļu sacelšanās apspiešanai. Rezultāts bija 300-500 bojāgājušo, pārsvarā civiliedzīvotāji. 

Vašingtonas Universitātes Sentlūisā doktorantūras studente un Registan.net blogere Sāra Kendzore uzskata, ka notikumi Andidžonā ne tik daudz izmainīja to, kā Uzbekistānu uztvēra Rietumi (2005.gadā tika piemērotas soda sankcijas, ko 2009.gadā sadarbības vārdā atcēla), bet gan to, kā to uztver paši valsts iedzīvotāji. «Iepriekš valsts īstenotā vardarbība notika prom no sabiedrības acīm – cietumos, nopratināšanas telpās un pastāvīgā, klusā drošības dienestu uzraudzībā, taču Andidžonā notikušais bija atklāta asinspirts, kas skaidri parādīja, ka valdība gatava darīt jebko, lai apspiestu opozīciju,» uzskata Kendzore. 

Andidžonas notikumi arī atklāja, ka varas iestādes greizsirdīgi vēršas pret visu veidu ekonomiskajām aktivitātēm, kas atrodas ārpus valsts kontroles, – sacelšanos izraisīja tiesas process pret neatkarīgiem uzņēmējiem, kuru iedzīvotāji uzskatīja par netaisnīgu. 

«Andidžona ir ekstrēms piemērs Karimova administrācijas daudzkārt pielietotajai taktikai – pārspīlēt islāmistu terorisma draudus un izmantot tos, lai izrēķinātos ar iedzīvotājiem, kas neatbalsta valdību, vai ar tiem, kam izdevies gūt panākumus ārpus valsts sistēmas,» piebilst Kendzore. 

Paradīzes ziņu dienests
Ja uzbeku modelim arī bijuši kādi «reāli panākumi», tad tā ir valdības iejaukšanās ikvienā nozarē un tam sekojošā peļņas iepludināšana Karimova patronāžas tīklā. 

Pētniecības institūta Heritage Foundation un The Wall Street Journal ekonomiskās brīvības reitingu 2011.gada ziņojumā par Uzbekistānu teikts: «Valsts iejaukšanās ekonomikā joprojām ir plaši izplatīta, un tas kavē privātā sektora attīstību. (..) Vispārējā brīvība veikt uzņēmējdarbību ir ierobežota, un uzņēmējdarbības vide ir vāja. Regulēšanas sistēmai trūkst caurskatāmības, tā ir neskaidra, un noteikumi tiek piemēroti nekonsekventi, tādējādi radot ievērojamu nedrošību biznesa lēmumu pieņemšanā.» 

Oficiālie Uzbekistānas plašsaziņas līdzekļi to, protams, nekad neziņos, taču uzbeku sabiedrība jūt uzņēmējdarbības ierobežošanas postošās sekas. Aptuveni 60% valsts teritorijas ir lauki. 2003.gadā 52% no Uzbekistānas lauksaimniecībā izmantojamās zemes piederēja širkatiem, kas saražoja iespaidīgu daudzumu kokvilnas un labības, ko eksportēja uz Rietumiem un citur. Taču saskaņā ar ANO Attīstības programmas datiem 2003.gadā 26% valsts iedzīvotāju varēja uzskatīt par nabadzīgiem, bet aptuveni trešdaļu no visām nabadzīgajām mājsaimniecībām varēja klasificēt kā ļoti nabadzīgas. 

Nav brīnums, ka iedzīvotāji valsts kontrolēto žurnālistiku sarkastiski dēvē par «Paradīzes ziņu dienestu». 

Pašlaik Uzbekistānā norisinās masveida migrācija uz Krieviju. Saskaņā ar Euromonitor International datiem 2005.gadā no visiem Krievijā reģistrētajiem imigrantiem 17,2% bija no Uzbekistānas. Naudas pārvedumi no Krievijas daudziem uzbekiem aizvien vairāk nozīmē īstu glābšanas riņķi.

Nākotnes izvēles
Visu minēto faktoru iespaidā Uzbekistānā vērojami divi atsvešināšanās procesi – horizontālais, kas izpaužas kā fiziskā migrācija, un vertikālais, ko veido uzņēmēji, kuri nejūtas šai valstij piederīgi un vajadzīgi. 

Abas kustības ir sava veida cīņa ar režīmu. Ideoloģiski notiek arvien lielāka tiekšanās uz islāmu. 

«Islāma fundamentālisms šajā kontekstā jāsaprot nevis kā politiskais islāms, bet kā identitātes stiprināšana reliģiskā veidā,» paskaidro de Kordērs. Pastāv iespēja, ka fundamentālisti var kļūt arvien kareivīgāki. Bet tas nozīmē, ka Karimova režīms principā veicina radikālismu, pret ko it kā cīnās. 

Kristofers Švarcs ir Centrālāzijas lielākās pilsoniskās žurnālistikas interneta vietnes Neweurasia.net angļu valodas versijas izpildredaktors,
Musafirbeks Ozods ir uzbeku blogeris

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 1.septembris. Neatkarīgas Uzbekistānas Republikas pasludināšana. Prezidenta vēlēšanās Islams Karimovs iegūst 86% balsu
2. 1992. Pieņem jaunu konstitūciju, kas atbalsta demokrātiju, tomēr prezidenta un parlamenta vēlēšanās opozīcijai nav iespēju piedalīties
3. 2005. Fergānas ielejas pilsētā Andidžonā izceļas nemieri, kas tika vardarbīgi apspiesti. EDSO ziņo par simtiem civiliedzīvotāju upuru
4. 2010.gada decembris. WikiLeaks publisko ASV vēstniecības ziņojumus, kas apstiprina, ka Uzbekistāna ir mafijas valsts
5. 2011. Vismaz 10% Uzbekistānas darbspējīgo iedzīvotāju strādā ārzemēs, 57% no tiem Krievijā

Iedzīvotāju skaits – 28 miljoni, krievu īpatsvars (2001) – 4%
Galvenās ekportpreces – zelts, tekstilpreces un pārtika
Naudas vienība – soms
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 1380

Viss «apēsts», jāsāk no jauna

Posted on augusts 18, 2011 by - Ukraina

Tikai tagad – 20 gadus pēc neatkarības pasludināšanas – Ukraina beidzot sapratusi, ka jāķeras pie jaunas valsts veidošanas

Pirms 20 gadiem – 1991.gada 24.augustā – no Ukrainas PSR Augstākās Padomes preses ložas ar izbrīnu vērojot balsojumu, kas vienā mirklī mainīja pasaules politisko karti un rezultātā noveda pie Padomju Savienības izzušanas, mēs, žurnālisti, sev jautājām: kādu gan valsti spēs uzcelt cilvēki, kas vēl vakar bija enerģiski šīs pašas savienības aizstāvji, bet nu vienā mirklī pārvērtušies par Ukrainas neatkarības piekritējiem? 

Tiem, kas ne tikai sapņoja par Ukrainas neatkarību, bet uzskatīja to par vēsturiskā taisnīguma dabisko triumfu, tā bija liela diena. Netrūka arī šaubu: vai daudzi mūsu tautieši domā tāpat? Vai mums ir kopēja izpratne par to, kādu valsti gribam un kā to celt? Vai esam gatavi ne vien līksmībai, bet arī smagiem pārveidojumiem, darbam un upuriem gan Ukrainas, gan tās nākamo pilsoņu paaudžu labā? 

Runājot par izmaiņām pasaules politiskajā kartē, jāpaskaidro, ka man nepiemīt lielummānija. Atceros gan Gorbačova perestroiku, gan Baltijas tautas frontes, gan Lietuvas Neatkarības atjaunošanas aktu, pēc tam arī Latvijas un Igaunijas valstiskuma atjaunošanu. Nebijis demokrātiskās Krievijas uzvaras pār pučistiem, neatkarīgas Ukrainas nebūtu, vismaz ne 1991.gada augustā. Manuprāt, bez šā balsojuma nebūtu arī 1991.gada 1.decembra referenduma, un PSRS teritorijā nebūtu nekādu neatkarīgu valstu. To skaitā, iespējams, arī Baltijas valstu. 

Pāris gadu iepriekš Igaunijas žurnālā Vikerkaar biju rakstījis, ka Padomju Savienība piekritīs Baltijas valstu neatkarībai tikai pēc tam, kad savu neatkarību pasludinās Ukraina. Jo tieši šī republika Maskavas varas vīru un visas Krievijas sabiedrības apziņā bija tā impērijas organisma daļa, bez kuras impēriju nebija vērts saglabāt. Laiks apstiprinājis šīs domas patiesumu: jau dažas dienas pēc minētā Ukrainas balsojuma PSRS Valsts padome atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību. 

Toties tika veikti krampjaini mēģinājumi «noturēt» Ukrainu sasaistē ar Krieviju jelkādā kopējas nākotnes modelī. Starp citu, šāda modeļa meklējumi nav izbeigti. Neatkarīgo Valstu Sadraudzība arī ir īpatns veidojums: Kijevai NVS bija civilizētas šķiršanās kompromiss, savukārt Maskavai – mēģinājums no jauna to integrēt zem kopēja «jumta». 

Korporatīvo klanu vara
Vai bija reāli uzcelt jaunu Ukrainas valsti, ja tās elites dominējošā daļa nemaz nebija domājusi neatkarības virzienā? Turklāt ja sabiedrības lielākā daļa gatavojās dzīvot atjauninātajā sadraudzībā, nevis neatkarīgā Ukrainā ar tās reģionālajām, kultūras un mentālajām atšķirībām, kādas pastāvēja dažādos reģionos un, iespējams, neizvirzījās priekšplānā padomju laikā, taču kļuva par noteicošām jaunās valsts turpmākajai attīstībai. 

Laiks parādīja, ka tas nav nekāds šķērslis. Valsti var uzcelt. Tikai – kādu? 

Vispirms – korporatīvu valsti. Tādu valsti, kas izdevīga šaurai personu grupai, kura patērē tās bagātības un resursus, bet nedod līdzīgas iespējas visiem iedzīvotājiem. Izvēli par labu šādai valstij ukraiņi izdarīja jau 1994.gadā, kad pirmo Ukrainas prezidentu Leonīdu Kravčuku prezidenta vēlēšanās uzvarēja bijušais premjers, kādreizējais valsts lielākās kara rūpnīcas Južmaš direktors Leonīds Kučma. 

Tieši prezidents Kučma izveidoja valsti, kas orientēta tikai uz klanu interesēm, valsti, kurā gan vara, gan iniciatīva koncentrēta oligarhu un ar tiem saistītu ierēdņu rokās, un nereti tie ir vieni un tie paši cilvēki. Leonīda Kučmas pēcteča Viktora Juščenko laikā, kas asociējas ar Oranžo revolūciju, un vēl jo vairāk revanšu alkstošā Viktora Janukoviča laikā šis valsts modelis nemainījās. Tas vēl vairāk nostiprinājās, mainoties vien klaniem, kas tika pie teikšanas. 

Taču ar visu stabilitātes šķietamību šim korporatīvajam klanu modelim saskatāmas beigas – tas ir gadu vai pat mēnešu jautājums. Tāds modelis nekad neko nerada, tikai patērē, patērē un patērē. 

Un runa jau nav par varu vien: starp sabiedrību un valsti bija it kā noslēgta koruptīva vienošanās: mēs «augšā» daudz patērējam (zogam), jūs «apakšā» arī, tikai krietni mazāk. Šā korumpētās varas un paternāli noskaņotās sabiedrības vienošanās modeļa krahs ir neizbēgams kaut vai tāpēc, ka valstij vairs nav naudas sociālā līdzsvara uzturēšanai. 

Nenoslēpjamā degradācija
Par brūkošā modeļa simbolu kļuva Viktora Janukoviča atteikšanās rīkot parādi valsts neatkarības dienā – ar visu to, ka tiek tērēta milzu nauda prezidenta helikopteru laukumiem, viņa un «galma» darbības nodrošināšanai. Vara vēl spēj atrast resursus pati sev, taču tai pietrūkst līdzekļu pat simboliem. Tādus degradācijas piemērus var minēt bezgala daudz. 

Viens no tādiem – tiesu sistēmas degradācija. Ukrainā nepastāv neatkarīga tiesa. Pat Konstitucionālā tiesa ir pārvērsta par sviru prezidenta pilnvaru pastiprināšanai un lai pastāvīgi (!) grozītu valsts pamatlikumu. Tiesas izmanto, gan lai izrēķinātos ar politiskajiem oponentiem, gan sveša īpašuma sagrābšanai. Jau redzamas pat kleptokrātiskas valsts iezīmes, kur kriminalitātes pastāvēšana ir norma, bet krietna uzvedība – marginalitāte. 

Dabiski, ka šādā valstī nevar būt arī brīvu plašsaziņas līdzekļu – tos īpašnieki oligarhi vai valsts izmanto vienīgi propagandas vajadzībām. Bet tos medijus, kas gribētu realizēt savu neatkarīgas informēšanas misiju, likvidē vai padzen no ētera. 

Tādā valstī, protams, nevar pastāvēt spēcīgas arodbiedrības un pilsoniska sabiedrība. Lai gan neapmierinātības un patstāvīgas iniciatīvas asni mēdz uzdīgt, tiek darīts viss, lai tos samīdītu, vietā liekot dažādus arodbiedrību un sabiedriskās aktivitātes surogātus.

Kopīga – paternālā apziņa
Mūsdienu Ukrainai kā valstij trūkst kopēju vērtību. Mums patīk akcentēt reģionālās atšķirības – to, ka valsts rietumu daļa tiecas uz Eiropu, bet austrumi un dienvidaustrumi vēlētos ciešāku integrāciju ar Krieviju. No ārpuses skatoties, tas šķiet pilnīgi pamatoti. Bet – vai tie, kas grib Ukrainas integrāciju Eiropas Savienībā, patiesi akceptē Eiropas vērtības? Vai arī uzlūko ES tikai kā veidojumu, kur ir augstāks dzīves līmenis, darba tirgus, un iespēja saņemt finanšu palīdzību? 

Nesenajās municipālajās vēlēšanās valsts trīs rietumu apgabalu vēlētāji atdeva savas balsis Visukrainas apvienībai Svoboda – partijai, kas neslēpj negatīvu attieksmi pret Eiropas ideju un cīnās pret liberālismu, multikulturālismu, brīvo tirgu un citām ES iezīmēm daudz niknāk nekā pret Reģionu partijas politiskajām tēzēm. Tas pats notiek austrumos. Runājot par Krieviju, viņi patiesībā drīzāk domā nevis mūsdienu Krieviju, bet Padomju Savienību. Valsts austrumu un dienvidaustrumu reģionu iedzīvotāji vēlas integrēties ar to, kā vairs nav, aptuveni to pašu apsvērumu dēļ, kas mudina rietumu reģionu cilvēkus vēlēties integrēties tajā, kas pastāv, – cerībā, ka atrašanās kopējā telpā dos lielāku stabilitāti nekā neatkarīgā valstī, ka Krievija tiem varētu kļūt par tādu pašu donoru, par kādu rietumu reģionu iedzīvotāju apziņā varētu kļūt ES. 

Tāpēc kļūdās tie, kas runā par atšķirīgām vērtībām Ukrainā. Ir valodas atšķirības, dažāda vēstures uztvere un politiskās simpātijas, taču kopīga ir paternālā apziņa, kas nedod iespējas valsts attīstībai. 

Bez ārpolitikas stratēģijas
Ukrainai arī nav skaidri iezīmēta ārpolitiskā kursa jeb, izsakoties tieši, nav nekādas ārpolitikas. Tas atkal saistīts ar to, ka gan Ukrainas elitei, gan visai sabiedrībai nav ar vērtībām saistītu skaidru vadlīniju. Leonīda Kučmas prezidentūrā ārpolitiskā kursa aizstāšanu ar «interesēm» mēģināja dēvēt par «vektoru dažādību». Viktors Juščenko formāli sāka tuvināšanos NATO un ES. Janukoviča laikā apsolīta labu attiecību atjaunošana ar Krieviju. 

Tomēr pasludinātās deklarācijas nav devušas nekādus nopietnus rezultātus tieši tālab, ka vērojama nepārejoša tendence «iemainīt» ārpolitiskās intereses pret ekonomiska rakstura reveransiem vai privilēģijām. Ja to nav, nav arī nekādas konkrētas darbības no Ukrainas puses. 

Izejvielu ekonomika
Svarīga mūsdienu Ukrainas iezīme ir tās ekonomikas marginālais raksturs: valsts gandrīz pilnībā ir atkarīga no izejvielu bāzes. Tikai atšķirībā no Krievijas, kuras valsts struktūru degradācija saistīta ar naftas un gāzes resursiem, Ukrainas gadījumā metalurģijas un ķīmijas nozarēm draud briesmas kļūt nerentablām, ja valsts pilnā mērā pāries uz samaksu par Krievijas gāzi pēc Eiropas noteikumiem, atsakoties no tām korporatīvajām shēmām, kas ļāva noturēties uz ūdens Kučmas un Juščenko režīmiem. 

Diemžēl Ukrainas elite, tāpat kā sabiedrība, nespēj domāt mūsdienu kategorijās, saprast, uz kādiem pamatiem attīstās pasaules moderno valstu ekonomikas, un atteikties no izejvielu ekonomikas par labu inovatīvām iniciatīvām. Vienīgā nopietnā diskusija bijusi par to, vai metalurģiju un ķīmiju ekonomikā var aizvietot zeme – valsts galvenā bagātība. Tas, ka vienas izejvielas nomaiņa pret citu nav izeja no strupceļa, ienāk prātā tikai retajam. 

Kāda būs nākotnes Ukraina?
Īstas efektīvas valsts uzcelšana Ukrainas pilsoņiem vēl priekšā. Raugoties no mentālā, sociālā un politiskā skatpunkta, divus aizgājušos gadu desmitus ukraiņi dzīvojuši vien pārdēvētā «Ukrainas PSR». Tieši neatkarības 20.gadskārtā kļuvis skaidrs, ka UPSR infrastruktūra ir sevi izsmēlusi, vairāk no tās vārda tiešā nozīmē neko nevar «izspiest». Tāpēc tieši tagad, bez parādes un uguņošanas, sākas darbs pie vissarežģītākā Ukrainas neatkarības uzdevuma – jaunas valsts būvniecības. 

Neņemšos apgalvot, ka tā būs moderna eiropeiska valsts, tāpat nedomāju, ka tā būs līdzīga tagadējai Krievijai, ko tik izmisīgi cenšas panākt Viktora Janukoviča svīta. Rītdienas Ukraina varbūt atšķirsies no klasiskajiem modeļiem, varbūt atgādinās Latīņamerikas pagājušā gadsimta oligarhokrātijas un pat saglabās feodālas iezīmes. Taču viens ir skaidrs – tā vairs nebūs padomiska un jau tāpēc vien kļūs citāda, iegūstot tās attīstības iespējas, kuras palaida garām un «noēda» neatkarīgās Ukrainas pirmās paaudzes.

Vitālijs Portņikovs ir redaktors un žurnālists Kijevā

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados:
1. 1991.gada 24.augusts. Ukrainas neatkarības pasludināšana, 1991.gada 1.decembris – referendums par Ukrainas neatkarību
2. 1994. Prezidenta vēlēšanās uzvar Leonīds Kučma, iezīmē korporatīvi kriminālas valsts izveides sākumu
3. 2000. Žurnālista Georgija Gongadzes pazušana simbolizē varas un sabiedrības savstarpējās attiecības. Tas izraisa iespaidīgus sabiedrības protestus
4. 2004. Oranžā revolūcija, ko uzskata par neizmantotu valsts iespēju, beidzas ar sabiedrības lielākās daļas vilšanos demokrātiskajās vērtībās
5. 2010. Viktors Janukovičs uzvar prezidenta vēlēšanās, sekmē kleptokrātiskas valsts veidošanos 

Arnis Ozols, Delfi direktors, strādājis Ukrainā:
Lai kāda būtu šodienas Ukraina, man ir vēlme tajā atgriezties, un iespaids paliek sirsnīgs. Būt uzņēmējam Ukrainā ir sarežģītāk nekā Latvijā nesakārtotas banku sistēmas un birokrātiskā sloga dēļ. Kijevai raksturīgas dārgas viesnīcas, veikali un izklaides vietas tiem, kas to var atļauties. Biznesa vide ir pompoza – grezni auto, villas Kijevas pievārtē Končazaspā, spožas balles.

Vienkāršie valsts iedzīvotāji nav tik priviliģēti. Politiskās elites maiņa un valūtas devalvācija ir atstājusi savu iespaidu. Tirgos ir apšaubāmas kvalitātes preces, iespējams, pastāv arī kontrabanda. Korupcija ir problēma visos līmeņos, un ne vienmēr uzvar tiesiskums. Tomēr Ukrainā īpaši izteikts ir cilvēciskums – atsaucība, kontaktu uzturēšana, sarunas pie bagātīgi klātiem galdiem. Tiesa, cilvēku viesmīlību reizēm aizēno pilsētas centrā klaiņojošie suņi, nesalabotās ielas, piesārņotas atpūtas vietas un jaunieši, kuri lielos daudzumos patērē lētu alkoholu.

Iedzīvotāju skaits – 46 miljoni, krievu īpatsvars (2001) – 17%
Galvenā eksportprece – dzelzsrūda
Naudas vienība – grivna
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 3000

Mūsu tēvs… uz Zemes

Posted on augusts 18, 2011 by - Turkmenistāna

Piecus gadus Turkmenistāna dzīvoja pēc reinkarnētā komunista «svētās grāmatas» likumiem. Tagad to nomainījis jauns personības kults

Iedomājieties valsti, kurā viens cilvēks spējis atstāt tik neizdzēšamu iespaidu uz nācijas psihi, ka izaugusi vesela paaudze, kas teju nav spējīga izlasīt savu vecāku atstāto literāro mantojumu un gandrīz palika bez interneta. Jā, tā ir Turkmenistāna. Precīzāk sakot, Turkmenistāna pat pēc tās bēdīgi slavenā pirmā prezidenta Saparmurata Nijazova nāves, kurš sevi pasludināja par Türkmenbaşy (Turkmenbaši) jeb visu turkmēņu tēvu. 

Jau pagājuši 20 gadi, kopš beidza pastāvēt Padomju Savienība un Turkmēnijas Padomju Sociālistiskā Republika tika pie neatkarības. Šajā laikā turkmēņu valsts mierīgā ceļā pārgājusi no vienas prezidentūras nākamajā (vēl Kirgizstānā bija līdzīga notikumu attīstības gaita, tikai tur, to īstenojot, tika pielietota vardarbība). Tomēr – vai tās dzīvē vispār kas mainījies? 

Valsts privatizācija
Daudzi teiktu, ka «pārmaiņas» bijušas negatīvas – drīzāk regress, nevis progress, un atgriešanās staļinismā. Turkmenistāna vārda burtiskā nozīmē kļuva par visas politiskās un ideoloģiskās kārtības parodiju, turklāt nežēlīgu parodiju. 

Izcilais akadēmiķis Olivers Rojs 2000.gadā savā grāmatā Jaunā Centrālāzija rakstīja: «Nekontrolētā prezidentālā sistēma atstājusi postošu ietekmi uz ekonomiku: prestižu būvju celtniecības programma, paralizēta pārvalde, kas nespēj izrādīt iniciatīvu, no (neparedzamām) personiskām attiecībām ar prezidentu atkarīga līgumu laušana vai noslēgšana un, visbeidzot, ieņēmumu neieguldīšana perspektīvajās nozarēs. Īsāk sakot, to, kas notika, var raksturot kā valsts privatizāciju Turkmenbaši interesēs.» 

Visi pieejamie pierādījumi liecina, ka šajā citātā prezidenta Nijazova vārdu var aizstāt ar viņa sekotāja Gurbangulija Berdimuhamedova vārdu. Jo turpinājās iespaidīgi būvniecības projekti, iespējams, pat vēl izšķērdīgāki, jo Berdimuhamedova režīms pārņēma Nijazova ēras plašās kūrortpilsētas Avaza būvniecības projektu Kaspijas jūras piekrastē, izmantojot aizdomīgu finansējumu. Tāpat turpinājās iedzīvotāju masveida slīgšana nabadzībā un neefektīvās valsts pārvaldes aparāta uzturēšana. 

Citās jomās stāvoklis kļuvis vēl sliktāks. Piemēram, saskaņā ar WikiLeaks publiskotajiem ASV diplomātiskā korpusa ziņojumiem Berdimuhamedovs attiecībā uz savu teke cilti ir ekstrēms «nacionālists» un uzskata, ka valsts dienvidu provinces Ahalas iedzīvotāji ir «īstie» turkmēņi. Ar Berdimuhamedova svētību šīs cilts locekļi esot pārņēmuši kontroli valdībā. Turku uzņēmējs Ahmets Haliks savā ziņojumā norāda, ka «Nijazovs vismaz saglabāja līdzsvaru, ministru un citos vadošos amatos ieceļot cilvēkus no visas valsts». 

Nav uzlabojušās arī ārējās biznesa attiecības. Vairāki ziņu avoti vēsta, ka šāgada maijā notikusī Berdimuhamedova tikšanās ar viņa Turcijas kolēģi Abdullahu Gilu organizēta, lai pārrunātu iespējamos neapmaksātos rēķinus viena miljarda ASV dolāru apmērā lielam skaitam Turcijas uzņēmumu, kas darbojas Turkmenistānā. 

Taču parodija var turpināties tikai tik ilgi, kamēr pārstāj būt smieklīga – valstī pastāvošais absurds ierindo Turkmenistānu kaunpilnajā 176.vietā no 178 valstīm (starp Irānu un Ziemeļkoreju) Reportieri bez robežām (RSF) 2010.gada preses brīvības indeksā, bet tās vidējais «demokrātijas indekss» ir 6,93 (skalā no 1 līdz 7, kur 1 nozīmē augstāko demokrātijas attīstības rādītāju, 7 – zemāko) Freedom House 2011.gada pārskatā Valstis pārejas procesā. 

Šajā ziņā valsts neapšaubāmi atrodas zemākajā punktā, pat ja vērtē visa disfunkcionālā reģiona kontekstā (RSF sarakstā Tadžikistānai ir 115.vieta, Azerbaidžānai – 152., Kirgizstānai – 159., Kazahstānai – 165., Uzbekistānai – 163.vieta). 

Nedaudzās pozitīvās pārmaiņas saskatāmas vien ar palielināmā stikla palīdzību. 

Stratēģiskā dabasgāze
Turkmenistānas neatkarības 20 gados paveiktā novērtējums lielā mērā atkarīgs no tā, kā to «lasa», – tajās retajās reizēs, kad valsts nonāk pasaules redzeslokā, parasti apspriež tās lielās dabasgāzes rezerves. Tomēr tikai nedaudzi velta laiku tam, lai izprastu, kāda ir šo resursu stratēģiskā nozīme. 

Neatkarīgs turkmēņu žurnālists, kas vēlas palikt anonīms, norāda, ka Turkmenistāna apgūst, kā pietiekami sekmīgi spēlēt ģeopolitisko spēli ar tām resursu kārtīm, kas tai iedalītas. Viņš ir pārliecināts, ka noslēpumainajam Turkmenistānas un Krievijas gāzes vada sprādzienam 2009.gadā var izrādīties izšķiroša loma. 

«Agrāk Turkmenistāna bija atkarīga no Krievijas, pārdodot tai aptuveni 50 miljardus kubikmetru dabasgāzes gadā,» viņš paskaidro. «Gāzes vada sprādziens palielināja spriedzi starp Ašgabatu un Maskavu. Šis incidents iedrošināja Turkmenistānu izstrādāt jaunus plānus energoresursu eksporta maršrutu dažādošanai. Kopš tā laika Krievija iepērk mazāk par 15 miljardiem kubikmetru dabasgāzes gadā un nevar tik lielā mērā ietekmēt tās ārpolitiku.» 

Taču nozīmīgāka loma, manuprāt, bija Nijazova ideoloģijai. 

Ideoloģija un lasītprasme
Nijazova «svētās grāmatas» Ruhnama loma Turkmenistānas sabiedrībā dažādās žurnālistu un akadēmiķu aprindās ir daudz aprakstīta. Īsumā to var raksturot kā aforismu un līdzību apkopojumu, ko it kā sarakstījis Nijazovs, lai mūžam vadītu savas nācijas morālo un intelektuālo attīstību, it īpaši – lai visās jomās saglabātu nācijas «neitralitāti» (t.i., suverenitāti). 

Būtībā to var saukt par valsts reliģiju, un tā atgādina Mao Ķīnas Mazās sarkanās grāmatas un Indonēzijas oficiālās filozofijas Pancasila apvienojumu. Savdabīgā padomju prakses un islāma tradīciju sajaukumā studentiem un akadēmiķiem šie teksti jāmācās no galvas un jākārto deklamācijas eksāmeni, lai varētu virzīties uz priekšu studijās vai pa karjeras kāpnēm. Galvaspilsētā pat ir mošeja, kur Korāna pantu vietā lepni iegravēti Ruhnama fragmenti. 

Tomēr svarīgākais faktors ir lasītprasme. Pazīstamais disidents un turkmēņu blogeris Anasultans paskaidro, ka Ruhnama bijusi Nijazova turkmēņu alfabēta latinizācijas kampaņas pamatā. Tā bija pirmā grāmata, ko nodrukāja jaunajā valodas sistēmā, un tās plašo pielietojumu izglītībā daļēji varot izskaidrot kā mēģinājumu mācīt valsts iedzīvotājus lasīt jaunajā rakstībā. 

Nijazovs spēra vēl radikālākus soļus: citu valodu, it īpaši krievu, literatūras klasikas darbu pārpublicēšana tika atļauta tikai jaunajā rakstībā. Par viņa visradikālāko lēmumu var nosaukt lielākās daļas valsts publisko bibliotēku slēgšanu (Berdimuhamedovs 2010.gadā atjaunoja to darbību). 

Paaudžu atšķirības
Jāatzīst, tie turkmēņi, kas uzauga padomju izglītības sistēmā, un tie, kurus «uzaudzināja» Ruhnama, pasauli uztver atšķirīgi. Vecākās paaudzes priekšstatos pasaule bija plurālistiska, to veidoja 15 nācijas, kuras vienoja lingua franca – krievu valoda – un līdzīgi uzskati par homo sovieticus. Saskaņā ar blogeres Maciula novērojumiem jaunās paaudzes pasaules ainā vispirms redzama Turkmenistāna, tad Turcija, tad ir neskaidra nojausma par Krieviju un ASV, pēdējā laikā arī Ķīnu. 

«Pārsteidzoši, bet vieglāk ir sarunāties ar padomju laika cilvēkiem, tie valdību kritizē daudz brīvāk, it īpaši sarunās ar ārzemniekiem,» viņa rakstīja 2007.gadā. «Šis aspekts Turkmenistānu padara par izņēmumu postpadomju reģionā, jo parasti mazāk aizdomīgi un atvērtāki ir gados jauni cilvēki.» 

Veidojoties neatkarīgo turkmēņu identitātei, izšķiroša nozīme var izrādīties pakāpeniskai interneta izplatībai (ko aizliedza Nijazovs un atkal ieviesa Berdimuhamedovs). 

Visaugstākais tarifs pasaulē 
Turkmenet ir interneta daļa, kas pieejama turkmēņu valodā. Interneta izplatības ziņā Turkmenistānai gan ejams vēl tāls ceļš. Saskaņā ar Internet World Statistics datiem 2010.gadā Kirgizstānā un Kazahstānā bija reģistrēts augstākais interneta izplatības līmenis reģionā, tomēr tas bija tikai attiecīgi 39,8% un 34,3%, šīm valstīm seko Uzbekistāna ar 26,8%, Tadžikistāna ar 9,3% un Turkmenistāna ar nieka 1,6%. Piekļuve internetam galvenokārt koncentrēta urbānajās teritorijās, it īpaši galvaspilsētā Ašgabatā. Taču tur pastāv interneta kafejnīcu kontroles noteikumi – saskaņā ar EurasiaNet.org ziņām pat ar karavīriem pie ieejas.  

Interneta izmantošana personīgām vajadzībām ir ierobežota. Saskaņā ar informāciju Turkmenistānas Nacionālās telekomunikāciju kompānijas oficiālajā interneta vietnē maksa par neierobežotu pakalpojumu (t.i., 2048 kb/s) ir iespaidīga – 6821,05 ASV dolāri. Tas ir visaugstākais tarifs pasaulē. 

Otrs būtisks faktors ir cenzūra, kas mēdz slēgt interneta vietnes un kontrolēt interneta pārlūkošanas aktivitātes. Drīzumā tā var kļūt rafinētāka un proaktīvāka – Centrālāzijas Newswire ziņo, ka valdība nolīgusi Turcijas interneta drošības firmu Helyum, kuras pakalpojumi ļauj administratoriem bloķēt un atklāt datus, tā kļūstot par valsts galveno datoru drošības kontraktoru. «Manuprāt, šāds solis sperts nolūkā kontrolēt Turkmenistānas kibertelpu,» norāda anonīmais žurnālists. 

Pamatotas cerības tiek liktas uz mobilā interneta izplatību. Reģionālā līmenī saskaņā ar Universal Newswires Centrālāzijas filiāles ziņu dienesta informāciju 2010.gadā Kazahstānā un Kirgizstānā bija sasniegta gandrīz pilnīga mobilo telefonu izplatība, un Business Monitor International pagājušā gada pavasarī diezgan optimistiski ziņoja, ka «mobilās platjoslas pakalpojumi  lielā mērā veicinās interneta pakalpojumu attīstību Centrālāzijas valstīs», tomēr Kirgizstāna bija pēdējā no valstīm, kas ieviesa 3G pieslēgumu, ierindojoties pat aiz Turkmenistānas. 

Esmu dzirdējis daudzus anekdošu cienīgus stāstus par to, kā Turkmenistānas mobilo sakaru lietotāji bez pūlēm spējuši apiet turkmēņu kibersponsorus, lai piekļūtu interneta saturam, kas tradicionālajiem «vadu» interneta lietotājiem bloķēts. 

Internets jau licis varas iestādēm par sevi manīt un tās nobiedējis. Režīmam ir dilemma – no vienas puses, tiešsaistes pasaule paver vienu no dažām ekonomiskās attīstības iespējām, kā to pierādījis pārsteidzošais Turkmenet vietņu un pakalpojumu rašanās uzplaukums; no otras puses, reāli apdraud valsts iespējas kontrolēt iedzīvotāju domas, kā to varēja novērot nesenajā sprādzienā munīcijas noliktavā pie Ašgabatas, kad Turkmenet reaģēja uz notikušo, izplatot informāciju, kas lika apšaubīt oficiālo skaidrojumu par «pārkarsušo pirotehniku». 

Ar Turkmenet arvien vairāk turkmēņu komunicē internetā, tā radot iespēju sajust turkmēņu sabiedrības pulsu. Kā piemēru var minēt nesenās Turkmenistānas lietotāju aktivitātes Facebook ar atklātiem aicinājumiem uz Arābu pavasarim līdzīgu Turkmenistānas valdības gāšanu. Es šo fenomenu saucu par «sociālo ziņošanu» – netīšu informācijas izplatīšanu, ko varas iestādes labprātāk gribētu turēt slepenībā. 

Tie, kas seko Turkmenet attīstībai, nav pārsteigti par to, ka Berdimuhamedovs sācis atklāti izrunāt vārdu «opozīcija» – agrāk tas bija kategoriski aizliegts. Pēc sprādziena munīcijas noliktavā viņš aicināja trimdas turkmēņu opozīcijas dalībniekus, no kuriem daži vada vai aktīvi darbojas svarīgos tiešsaistes medijos, atgriezties mājās, lai piedalītos nākamā gada vēlēšanās. Lai arī šis uzaicinājums nepārprotami vērsts uz opozīcijas iznīcināšanu pašos pamatos, tas norāda arī uz to, cik ļoti Berdimuhamedovs varbūt nožēlo lēmumu savā zemē atkal ieviest internetu. 

Grūti kontrolējamās komunikāciju tehnoloģijas ir kas tāds, ar ko padomju laiku Turkmenistānas vadītājiem nenācās saskarties, un tiem bija ievērojami vairāk resursu, ar kuru palīdzību ieviest un uzspiest savus uzskatus nekā šodienas turkmēņu cenzoriem. 

Ja turkmēņu sabiedrības dzīvē pēdējo 20 gadu laikā vispār bijis kāds svarīgs pagrieziena punkts, iespējams, tas saistāms tieši ar jauno komunikāciju tehnoloģiju ienākšanu ikdienā.

Kristofers Švarcs ir Centrālāzijas lielākās pilsoniskās žurnālistikas interneta vietnes Neweurasia.net angļu valodas versijas izpildredaktors

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 27.oktobris. Pasludina neatkarību. Bijušais Augstākās Padomes vadītājs Nijazovs pasludina sevi par «prezidentu uz mūžu» un «visu turkmēņu tēvu»
2. 2001. Publicē pirmo Nijazova «svēto grāmatu» un viņa personības kulta centrālo apliecinājumu – izdevumu ar  jaunieviesto turkmēņu latīņu alfabētu
3. 2004. Valdība paziņo par pakāpenisku atteikšanos no «mazāk svarīgām izglītības disciplīnām», aizstājot algebru, fiziku un fizkultūru ar Nijazova mācību
4. 2006.gada 21.decembris. Nijazova nāves diena. Pēc viņa konstitucionāli ieceltā pēcteča aresta pie valsts stūres stājas bijušais vicepremjers Berdimuhamedovs
5. 2008. Berdimuhamedovs atļauj individuālu piekļuvi internetam

Edīte, runā anonīmi, dzīvojusi Turkmenistānā 15 gadus:
Diktators Nijazovs sevi uzskatīja par «visu turkmēņu galvu» – valsts vadītājam netīkamās norises vienkārši tika aizliegtas, to skaitā dažādi kultūras un sabiedriski pasākumi.

Politiskajā ziņā tas atspoguļojās tā: nekādas opozīcijas, un visās varas iestādēs strādā vienam cilvēkam padevīgi vīri. Tagad pie varas ir Berdimuhamedovs, kuram simpatizē Rietumu politika, tomēr joprojām ir problēmas. 

Valstij ir ļoti bagātīgas gāzes krātuves, un no tām vēlas pelnīt atsevišķi indivīdi, kuriem sveša un nepieņemama ir ideja par godīgu, tiesisku valsti. Aizliegti arī mītiņi un protesti. Politiskā ideoloģija palikusi gandrīz tāda pati, pastāv ļoti stingra cenzūra.

Liela problēma ir cilvēktiesības – notiek etniskā naida kurināšana un citu tautību diskriminēšana. Ja nav turkmēņu uzvārda, jāaizmirst par vieglu ieceļošanu valstī, mācībām universitātē, darbu valsts iestādēs. Turkmenistānai ir visas iespējas attīstīties līdzīgi citām bijušajām PSRS valstīm, bet valdošā vara tās iznīcina, un iedzīvotāji pie tā pieraduši, jo cenzūras dēļ nezina, kas notiek apkārt.

Iedzīvotāju skaits – 5,1 miljons, krievu īpatsvars (2003) – 4%
Galvenā eksporta prece – dabasgāze
Naudas vienība – manats
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 3939

Resursiem bagāta, bet tik un tā atpalikusi

Posted on augusts 18, 2011 by - Tadžikistāna

Tadžikistāna pēc PSRS sabrukuma piedzīvoja smagu pilsoņu karu, bet tagad tās stabilitiāti apdraud garā dienvidu robeža ar Afganistānu

Tikai šāgada maijā Tadžikistānas ziemeļu pilsētā Hudžandā demontēja valstī pēdējo Ļeņina pieminekli. Pagājušā gadsimta 80.gados tas bija viens no lielākajiem tāda veida monumentiem Padomju Savienībā. Politologs Zafars Holmatovs uzskata, ka Tadžikistānai sen vajadzējis attālināties no komunistiskās ideoloģijas, jo uzticība marksisma un ļeņinisma principiem neatkarības gados ir viena no valsts daudzo problēmu galvenajiem cēloņiem. 

Lai gan 1991.gada 9.septembrī Augstākās Padomes ārkārtas sesijā vienprātīgi tika pieņemta Tadžikistānas Republikas Valstiskās neatkarības deklarācija, tālaika vadība tomēr nespēja sevi iedomāties ārpus PSRS. 

Tāpēc Dušanbes pārstāvji līdz pat pēdējam piedalījās sarunās par konfederatīvas apvienības izveidošanu bijušās PSRS telpā, nerēķinoties ar lielas demokrātiski noskaņotas valsts iedzīvotāju daļas viedokli, atceras politologs.

Svarīgi atgādināt, ka prezidents Rahmons Nabijevs, iepriekš Tadžikijas PSR Komunistiskās partijas pirmais sekretārs, 1992.gada 11.maijā iekļāva valdības sastāvā arī opozīcijas pārstāvjus, tomēr tā paša gada septembrī Dušanbes lidostā viņš, opozicionāru sagūstīts un automātu stobru «stimulēts», parakstīja paziņojumu par atkāpšanos no amata. Pēc tam politiskā krīze Tadžikistānā pārvērtās pilsoniskā konfrontācijā. 

Pilsoņu karš
Augstākās Padomes sesijā 1992.gada beigās tika oficiāli pieņēmta Nabijeva demisija un par valsts līderi ievēlēja Emamoli Rahmonovu. 

«Par oficiālo naudas vienību tajos gados joprojām uzskatīja padomju rubli, kas plašā straumē ieplūda no visām bijušajām PSRS republikām, kuras jau bija paguvušas ieviest savas nacionālās valūtas. Šie un daudzi citi notikumi galu galā noveda pie šausmīgā pilsoņu kara, kas, ņemot vērā, ka sadursmēs iesaistītajām pusēm trūka politiskās kultūras, drīz pārauga dažādu reģionu un klanu pārstāvju konfrontācijā,» uzskata Holmatovs. 

Nargisa Olimi, kas strādā bēgļu palīdzības organizācijā, lēš, ka pilsoņu kara laikā Tadžikistānu pametuši, «pēc dažādām aplēsēm, līdz pat miljonam pilsoņu – daudzu tautību pārstāvji, to vidū nozīmīga pieredzējušu speciālistu un inteliģences daļa». 

1992.gada rudenī daudzi valsts dienvidu daļas iedzīvotāji, glābjoties no karadarbības, devās uz Afganistānu, cerot no turienes nokļūt mierīgākos reģionos. «Taču aptuveni 100 tūkstoši kļuva par Afganistānas ziemeļu provinču kaujinieku ķīlniekiem. Bēgļus par izpirkuma maksu pārdeva atpakaļ, vai arī izmantoja starptautisko organizāciju palīdzības saņemšanai. Pēdējie «vaņģenieki» no Afganistānas mājās atgriezās 90.gadu beigās, daudzi gāja bojā svešumā. 

Nav zināms nogalināto un bojā gājušo Tadžikistānas pilsoņu skaits, viņu vecums un tautība. «Daļa, atgriezusies dzimtenē, tā arī nesaprata, ka vairs nepastāv PSRS, par kuras pilsoņiem viņi sevi uzskatīja. Šī traģēdija ir viena no mūsdienu vēsturē vērienīgākajām ķīlnieku sagrābšanas operācijām,» uzskata Olimi. 

Izlīgums Kremļa vadībā
Zamira Iskandara ir vēstures zinātņu doktore, kuras uzmanības centrā ir Vidusāzijas jaunāko laiku vēsture. Viņasprāt, Tadžikistānā visnežēlīgākais kara laiks bija no 1992.gada augusta līdz 1993.gada jūlijam, kad valsts bija sadalīta divās pretējās nometnēs. No vienas puses, bija Apvienotās tadžiku opozīcijas (ATO) spēki, kas sastāvēja no islāma piekritējiem un demokrātiem. No otras, padomju vērtību atbalstītāji, kas bija izveidojuši Tautas fronti un kurus atbalstīja Krievija un Uzbekistāna. Pēc vēsturnieces teiktā, ar Krievijas 201.divīzijas palīdzību šajā karā uzvarēja Tautas fronte. 

Pēc uguns pārtraukšanai veltītiem astoņiem sarunu raundiem, kas kopš 1994.gada aprīļa risinājās Maskavā, Taškentā un Teherānā, 1997.gada 27.jūnijā Kremlī Maskavā tika parakstīts galīgais miera līgums. 

Tadžikistānas prezidenta amatā palika Tautas frontes līderis Emamoli Rahmonovs (tagad – Emamoli Rahmons), bet opozīcija, ATO pārstāvji, ieguva vietas valdībā, parlamentā un spēka struktūrās. 

27.jūniju Tadžikistānā tagad atzīmē kā valsts svētkus – Nacionālā izlīguma dienu, un tā pasludināta par brīvdienu. 

Kaut arī pilsoņu karš ir beidzies, tas līdz pat šim laikam atbalsojas terora aktos valsts pilsētās un nelielās bruņotās sadursmēs starp valdības spēkiem un dažādām kaujas grupām. 

Kara metodes ekonomikā
Kara laikā valsts ekonomika bija pamatīgi iedragāta: galvenie rūpniecības uzņēmumi sagrauti vai stipri cietuši. «Bija gadījumi, kad daudzi augsta ranga ierēdņi izmantoja karalaika jukas, lai izlaupītu lielās rūpnīcas un fabrikas, kuras veidoja valsts ekonomikas pamatu. Iekārtas un instrumentus – sākot ar unikāliem darbagaldiem un beidzot ar āmuriem un vīlēm – nodēvējot par metāllūžņiem, iekrāva dzelzceļa sastāvos un nosūtīja uz Krieviju,» stāsta Iskandara. Šāds liktenis galvenokārt piemeklējis kalnrūpniecības uzņēmumus un kodolrūpniecības objektus. 

Bet politiķiem pietuvinātas bruņotu kaujinieku vienības sagrāba fabrikas un milzu iekārtas izveda uz saviem ciemiem, mēģinot tādējādi, pēc viņu domām, atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Tā daudzos reģionos tika izlaupīti augļu un dārzeņu kombināti. Tagad šie rūpniecības objekti stāv tukši kā rēgi vai arī tajos ļaudis nodarbojas ar sīku amatniecisku ražošanu. 

Tadžikistāna mūsdienās ir viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm, bet tās iedzīvotāju skaits pēdējos 20 gados gandrīz dubultojies. Puse no tiem ir darbspējīgi jaunieši, kuriem nav darba. Tāpēc tadžiku migrēšana uz ārzemēm peļņas nolūkos kļuvusi par masveida parādību, gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju atrodas ārpus valsts. Starptautiskā palīdzība un galvenokārt Krievijā strādājošo «darba migrantu» naudas pārvedumi kļuvuši par vienu no galvenajiem Tadžikistānas ekonomikas ienākumu avotiem. 

Bagāta ar enerģētikas avotiem
Valsts galveno likmi liek uz hidroenerģētikas attīstību. Tās jaudas primāri tiek virzītas alumīnija ražošanai, kas nodrošina aptuveni pusi eksporta ienākumu. Vairākas starptautiskas audita grupas apliecinājušas, ka pēc hidroresursu krājumiem valsts ieņem astoto vietu pasaulē un pirmo vietu reģionā. «Jaudas tiek vērtētas 527 miljardos kilovatstundu, un tas padara Tadžikistānu par vienu no vislabāk ar šo atjaunojamo enerģētikas avotu nodrošinātajām valstīm. Pašlaik tiek izmantoti tikai aptuveni 10% iespēju, kaut arī 60% Vidusāzijas upju sākas Tadžikistānas kalnos un plūst pa tās teritoriju,» teikts Enerģētikas ministrijas aprakstā. 

Pēc ministrijas datiem, dažos pēdējos gados uzbūvēts pāri par 100 nelielu hidroelektrostaciju, bet pēc lielo HES sērijas uzcelšanas turpmākajos 2-3 gados elektroenerģiju sāks eksportēt uz Afganistānu, Pakistānu, Indiju un pat Ķīnu. Šo mērķu sasniegšanai nākamajos gados plānots izlietot 1,33 miljardus ASV dolāru. Šo projektu galvenie investori pagaidām ir Irāna un Ķīna. Vislielākais projekts ir Rogunas HES, kuras jaudai saskaņā ar Tadžikistānas valdības plāniem jāsasniedz 3600 megavatu, bet gadā saražotajai elektroenerģijai – 13,4 miljardus kilovatstundu. Taču šim projektam ir savs fons – nepārtraukti reģionālie ķīviņi par šīs HES celtniecības ekoloģisko lietderību. 

Tajā pašā laikā, kā liecina pirms diviem gadiem veikts nevalstisko organizāciju pētījums, Tadžikistāna pati izjūt smagu enerģētisku krīzi: lielākā daļa iedzīvotāju vairākus ziemas mēnešus dzīvo bez elektrības, gāzes, silta ēdiena, bet dažās apdzīvotajās vietās tiem nav pat iespēju ievērot elementāru higiēnu. «Katru ziemu, galvenokārt lauku iedzīvotāju vidū, pieaug protesta potenciāls, bijuši arī gadījumi, kad slimnīcās un mājās aukstuma dēļ gājuši bojā vecīši un jaundzimuši bērni,» liecina pētījuma rezultāti. 

Atpalicība ir izdevīga?
Ekonomists Timurs Davlatovs uzskata, ka Tadžikistānas atrašanās līdzās Afganistānai, Irānai, Ķīnai, Kirgizstānai, Pakistānai un Uzbekistānai padara to stratēģiski svarīgu pasaules «smagsvara» valstu acīs un neviena no tām neesot ieinteresēta, lai Tadžikistāna būtu vāja valsts. Tāpēc, neraugoties uz valsts pašreizējo nepievilcīgumu, investori tomēr ieguldot lielus līdzekļus tās attīstībā, kaut ne vienmēr gūstot gaidīto efektu. 

93% Tadžikistānas teritorijas aizņem augsti kalni, kas bagāti ar dabas resursiem – pēc dažādām aplēsēm, no 13% līdz 40% pasaules urāna krājumu atrodas tieši Tadžikistānā. Līdz šim ir izpētītas vairāk nekā 400 zelta, dārgakmeņu un urāna ptenciālās atradnes, taču tikai aptuveni 100 no tām jau sākts ekspluatēt, jo vāji attīstītā vietējā infrastruktūra krietni bremzē ekonomikas attīstību. 

Valsts atrodas tālu no galvenajām Eirāzijas transporta plūsmām. Tāpēc pēdējos gados par ārzemju investīcijām un nelieliem no nacionālā budžeta piešķirtiem līdzekļiem zem kalnu pārejām aktīvi būvē tuneļus, top autoceļi, dzelzceļi un tilti, lai transporta sistēmu pārveidotu par tranzītam piemērotu. 

Neraugoties uz Tadžikistānas aktīvo sadarbību ar pasaules lielvalstīm, tai ir visai komplicētas attiecības ar kādreizējām PSRS kaimiņrepublikām. Ar dažādiem ieganstiem vājajai tadžiku ekonomikai tiek noteiktas transporta un ekonomiskās blokādes, ik gadu simtiem Tadžikistānas pilsoņu, kas devušies darba migrācijā, zaudē dzīvību, saskaroties ar mūsdienu neonacistiem. Ekonomiski un politiski vājā Tadžikistāna gandrīz nav spējīga reaģēt uz šāda veida problēmām un galvenokārt cer uz ietekmīgu starptautisko institūciju atbalstu. 

Pēc ekonomista Davlatova domām, šādi izaicinājumi apliecina spēcīgo konkurenci cīņā par ietekmes sfērām, kura postpadomju telpā joprojām notiek starp bijušās PSRS republikām. «Dažas no tām ņem vērā tikai savas nacionālās intereses, uzskatot kopējo integrēšanos par nelietderīgu, tāpēc iznāk, ka pašlaik virknei politiķu tuvākajās kaimiņvalstīs neatkarīgās Tadžikistānas atpalicība ir izdevīga. Arī lielais narkotiku bizness galīgi nav ieinteresēts tās attīstībā.» 

Veidojas cita Tadžikistāna
Līdztekus neefektīvai un necaurskatāmai valsts ekonomikai, kas sastāv lielākoties no alumīnija un kokvilnas eksporta, Tadžikistānā ar lielām grūtībām un varas iestāžu aktīvu kontroli tomēr veidojas privātais bizness, kas nodrošina iedzīvotājiem pamatienākumus. Piemēram, tikai 2011.gada trijos mēnešos vien uzņēmēji ieveduši valstī vairāk nekā sešus tūkstošus automašīnu. Tas ir turpat divas reizes vairāk nekā Tadžikijas PSR autotransporta līdzekļu skaits visā padomju periodā, kopā ņemot! Privātais bizness iesaistīts arī pakalpojumu sfērā, dārzeņu un augļu eksportā, celtniecībā. 

9.septembrī Tadžikistāna atzīmē savas neatkarības 20.gadskārtu. Pēc Finanšu ministrijas datiem, svinību sarīkošanai un aptuveni 850 jubilejas objektu izbūvei no valsts kases piešķirti aptuveni 230 miljoni dolāru. Šī summa ir aptuveni 10% no visa valsts budžeta. Tiek celtas skolas, slimnīcas, stadioni, notiks plaši teatralizēti uzvedumi utt.

Ekonomists Davlatovs stāsta, ka «vietējās varas iestādes daudziem uzņēmējiem iesaka iemaksāt savus līdzekļus šādu būvju celtniecībā un svinību organizēšanā». Precīzu šādu privātu ziedojumu summu neviens pagaidām nav aplēsis. 

Šis stāsts ir tikai neliela Tadžikistānas pēcpadomju vēstures daļa, un ikvienam ekspertam ir savs viedoklis par to vai citu notikumu. Taču visi aptaujātie ir vienisprātis, ka mūsdienu Tadžikistāna pēc 20 neatkarības gadiem kardināli atšķiras no Tadžikijas PSR. No komunistiskās pagātnes tajā palikusi lielākā infrastruktūras daļa, kā arī gados vecāko, trūcīgo un bez darba palikušo cilvēku nostalģija pēc sociālajām garantijām, kādas pastāvēja padomju laikā. 

Diemžēl sociāli neaizsargāti ir un zem oficiālā nabadzības sliekšņa dzīvo aptuveni 60% valsts iedzīvotāju.

Faruhs Ahrorovs ir Tadžikistānas žurnālistu asociācijas vadītājs

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 9.septembris. Pieņemta Tadžikistānas Republikas valstiskās neatkarības deklarācija
2. 1992.-1997.gads. Pilsoņu karš
3. 1994.gada 6.novembris. Referendumā apstiprina jaunu konstitūciju
4. 1997.gada 27.jūnijs. Pilsoņu karā konfrontējušās puses Maskavā paraksta galīgo miera līgumu
5. 2011.gada 12.janvāris. Tadžikistāna atdod Ķīnai vairāk nekā tūkstoti kvadrātkilometru jeb gandrīz 0,8% teritorijas valsts dienvidaustrumos Pamira kalnos

Iedzīvotāju skaits – 8 miljoni, krievu īpatsvars (2004) – 1,1%
Galvenās eksporta preces – alumīnijs, cinks un varš
Naudas vienība – somons
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 741

Cīņa pašiem ar sevi

Posted on augusts 18, 2011 by - Moldova

Lai ko par dalību ES teiktu Baltijas eiroskeptiķi, tas tomēr ir labāk nekā tā nenoteiktība, kādā atrodas Moldova, kas joprojām tiek plosīta starp Austrumiem un Rietumiem, jo nozīmīga sabiedrības daļa nevēlas kļūt brīva

Moldova 27.augustā atzīmē neatkarības atgūšanas 20.gadadienu. Ikreiz, kad atkal no jauna ceram, ka beidzot esam atbrīvojušies no padomju ietekmes, saprotam, ka patiesībā esam katapultēti atpakaļ pagātnē, un ar mazohistisku, reliģiozu sparu atgriežamies pie komunistiskā perioda ieradumiem. 

Runājot par Moldovas Republikas neatkarību un (ne)sasniegto suverēnas valsts pastāvēšanas laikā, Kišiņevā gandrīz vienmēr norāda uz Baltijas valstu piemēru. Līdzīgu vēsturisko notikumu dēļ mēdzam domāt, ka 1991.gada augustā mums bija tas pats sākuma punkts kā trim «brālīgajām republikām», kuras, tāpat kā Moldovas teritorija, 1940.gadā kriminālā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā kļuva par PSRS sastāvdaļu. 

Taču neatkarības gājuma rezultāts ir ļoti atšķirīgs. Latvija, Lietuva un Igaunija šodien ir Eiropas Savienības sastāvā, un, lai ko arī teiktu paši Baltijas eiroskeptiķi, šāds iznākums ir labāks nekā tā nenoteiktība, kādā joprojām atrodas Moldovas Republika. Vēl 2011.gadā mana valsts tiek plosīta starp Austrumiem un Rietumiem, jo nozīmīga sabiedrības daļa nevēlas kļūt brīva. 

Fatālas 90.gadu kļūdas
Moldova savu neatkarību 1991.gadā pasludināja pēc vairāku gadu plašas nacionālās atdzimšanas kustības darbības. Tika pieprasītas tiesības uz valsts valodu, latīņu alfabētu un vēsturi bez meliem. Tā kā sovetizācijas procesi Padomju Moldāvijā norisinājās ļoti nežēlīgi, lielākā daļa iedzīvotāju tikai 80.gadu beigās uzzināja, ka 1940.gada 28.jūnijā padomju tanki nevis atbrīvoja, bet gan ieņēma Rumānijas teritoriju starp Prutu un Dņestru, radot jaunu republiku; ka «moldāvu» valoda patiesībā ir rumāņu valoda un par moldāvu tā kļuva tikai pēc Staļina rīkojuma un kirilicas alfabēta ieviešanas; ka no etniskā viedokļa moldāvi ir rumāņi un ka tos, kas negribēja pieņemt jauno varu, izsūtīja uz Sibīriju nomiršanai. 

Starp būtiskākajiem nacionālās atdzimšanas uzdevumiem vissvarīgākais bija cīņa par rumāņu valodu un tās dabisko pamatu – latīņu alfabētu. Jau 1989.gada 31.augustā Moldāvijas PSR Augstākā Padome pasludināja uz latīņu alfabētu balstītu rumāņu valodu par valsts valodu. Beidzot triumfēja vēsturiskā patiesība. 

Tūlīt pēc oficiālās neatkarības pasludināšanas 1991.gada augustā bija jāveido jauna valsts. Tas nebija vienkārši. Vienkārši izrādījās visās neveiksmēs vainot pagātni. 

Parlaments, kas balsoja par Neatkarības deklarāciju, valsts ekonomisko problēmu, cīņu par Piedņestru (Krievijas atbalstītu separātistu reģionu) un neokomunistu (kas pārgrupējušies t.s. Agrārajā partijā) spiediena rezultātā tika atlaists. 1994.gadā Agrārā partija, kuras sastāvā bija kādreizējie kolhozu vadītāji, parlamentā pārņēma kontroli. 

Simboliski izsakoties, tieši tad Moldova sāka grimt dziļā tumsā, un šā procesa sekas manāmas vēl šodien. Iedzīvotāju pauperizācija pieņēmās spēkā ar neticamu ātrumu, un viņi sāka uz savas ādas izjust pie varas esošo pazemojumus un krāpšanu. Tā dēvētie agrārieši, blēdoties ar ārvalstu grantiem un kredītiem, kas sāka ieplūst Moldovā, bija pirmie, kas izmaksāja pensijas nevis naudā, bet precē – atbilstoša daudzuma gumijas galošās. 

Viņi arī propagandēja ideju, ka «nav nozīmes tam, kā sauc dzimto valodu, bet gan tam, kas sakāms». Un, tā kā arī «tam nebija nozīmes», piedāvāja autonomijas statusu tai republikas daļai, ko pirms 200 gadiem bija nodibinājuši gagauzieši (turku tautība, ko vispirms kristīja, tad rusificēja). Turklāt agrārieši iekļāva Moldovu Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā. Taču pats sliktākais bija Moldovas Republikas Komunistiskās partijas relegalizācija 1994.gadā. 

90.gadi bija būtisku kļūdu ēra, visticamāk, visā bijušās PSRS teritorijā. Neviens nebija pietiekami gatavs un zinošs pareizi vadīt un pārvaldīt jaunizveidotās neatkarīgās valstis. Tomēr, šķiet, tikai moldāviem «izdevās» legāli reanimēt komunistu partiju, kas joprojām turpina atbalstīt padomju laika idejas. 

Augšāmcelšanās bija tik veiksmīga, ka 1998.gada parlamenta vēlēšanās komunisti ieguva 40 vietas no 101, bet 2001.gadā viņi pārņēma varu, iegūstot konstitucionālu vairākumu un 71 vietu. Tad sākās Vladimira Voroņina ēra – astoņi politisko dzīru gadi. 

«Mēs» pret «viņiem»
Trešajā tūkstošgadē Moldova iesoļoja ar komunistu valdību visos administratīvajos līmeņos. Partijniekiem izdevās pārņemt varu, apsolot pauperizētajai un izmisušajai sabiedrībai atjaunot «padomju paradīzi», nepasakot, ka tāda vairs neeksistē un ka tādējādi Moldovu vairāk pietuvina Maskavai, nevis Briselei. 

No 2001. līdz 2009.gadam Moldovas Republikas valdība bija visuzticamākā Kremļa interešu pārstāve Moldovā – pat tad, kad abu valstu attiecības nemaz nešķita tik saulainas. Tos, kuri bija pret šādu politiku, uzskatīja par valsts ienaidniekiem. 

Šajos astoņos gados valdība iedrošināja un veicināja arī vissmagākās un vērienīgākās pret Rumāniju vērstās kampaņas. Komunistu līderis Voroņins ar paranoisku regularitāti uzstājās televīzijā, vēršoties pret Rumānijas valsti un iedzīvotājiem laikā, kad arvien vairāk moldāvu identificēja sevi kā rumāņus un lūdza Rumānijai atjaunot tiem pilsonību, ko 1940.gadā bija zaudējuši viņu vecāki un vecvecāki; laikā, kad nācijas inteliģence pievienojās Rumānijā notiekošajiem kultūras un zinātnes procesiem un Rumānijas valdība, neraugoties uz oficiālās Kišiņevas uzbrukumiem, pasludināja sevi par galveno Moldovas advokātu ES integrācijas procesā. 

Tā sabiedrības daļa, kas sliecas Rumānijas un ES virzienā, un tā, kas orientēta uz Krieviju, visus neatkarības gadus atrodas pastāvīgā opozīcijā viena otrai. Turpmākās valdības šo fenomenu izmantoja ideoloģijai, it īpaši ģeopolitisko un ekonomisko interešu realizācijai. Patriotisma definīcija nepārprotami nozīmēja «mīlestību pret Krieviju un naidu pret Rumāniju». Tiem, kurus oficiālā vara «mīlēja», tika dota brīva beznosacījumu pieeja gan Moldovas ekonomiskajai, gan informācijas telpai – nekur citur bijušās PSRS teritorijā biznesmeņiem nebija iespēju privatizēt tik daudz uzņēmumu un nekur citur krievu valoda netika tik laipni un plaši lietota kā Moldovā. 

Lai radītu sabiedrībā vēl lielāku plaisu, Voroņina režīms sāka veidot savu «pilsonisko sabiedrību», radot dažādas alternatīvas institūcijas, piemēram, «patriotisko» žurnālistu un rakstnieku biedrību, «diskusiju klubus», kuru galvenais mērķis bija apspriest «patriotus un pretvalstiski noskaņotos» (pēdējiem, ja tiem bija Rumānijas pilsonība, draudēja izraidīšana); tika radīti jauni masu mediji, kas kalpoja komunistu interesēm, vai arī esošos piespieda par tādiem kļūt. Piemēram, Nacionālā televīzija un radio un Nacionālā preses aģentūra bija daļa no neoficiālā preses holdinga, ko kontrolēja komunisti. Šīs divas institūcijas oficiālā viedokļa paušanai lielā mērā izmantoja visas Moldovas valdības, taču pirms Voroņina laikmeta tas netika darīts tik manipulatīvā veidā. 

«Neuzticēšanās» un «manipulācijas» ir divi vārdi, kas vislabāk raksturo tālaika politisko, ekonomisko, administratīvo un sociālo situāciju. Visi valsts sabiedrības dzīves aspekti atradās komunistu astoņkāja taustekļu kontrolē. Tie, kas nebija ar viņiem, bija pret viņiem. Skaidri domājošajiem bija acīmredzams, ka komunisti ideoloģisko dūmu aizsegu izmanto, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no patiesajām problēmām un netraucēti apmierinātu savas galvenās – ekonomiskās labklājības – intereses. No simtiem piemēru viszīmīgākais sabiedrībai tika atklāts 2009.gada decembrī – toreiz laikraksts Timpul, ko es pārstāvu, publicēja informāciju, ka Moldovas komunistu prezidenta dēls Oļegs Voroņins pusotra gada laikā smaržu un luksusa aksesuāru iegādei un brīvdienu izklaidēm vien iztērējis astoņus miljonus ASV dolāru. Valstij, kur vidējā pensija knapi sasniedz 50 eiro, tas bija nepiedienīgi daudz. 

Tādējādi 21.gadsimta pirmās desmitgades beigās Moldova joprojām bija nabadzīga un sašķelta. Lai arī formāli komunisti noteica valsts stiprināšanas kursu, tie padarīja to par vairāku nopietnu krīžu ķīlnieci. Izeja nav rasta līdz šai dienai. 

Identitātes krīze
Moldāvu kā nācijas nemaz nav – ir rumāņi, krievi, ukraiņi un gagauzieši, kas dzīvo Moldovā, un katra no nācijām identificējas ar savu etnisko un vēsturisko tēvzemi. Tāpēc pašlaik gandrīz visiem, kas to vēlas, ir otra pilsonība. Tajā pašā laikā mēs neesam spējuši integrēt mazākumtautības, kas pastāv kā rusificēti etniskie anklāvi. 

Identitātes krīze ir radījusi arī etniskās un ģeopolitiskās balsošanas fenomenu – krievi un krieviski runājošās mazākumtautības balso par prokrieviskajām un pret Rumāniju un Eiropu noskaņotajām partijām. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šī vēlētāju daļa, kas veido arī lielāko daļu pilsētu iedzīvotāju, masveidīgi balsoja par komunistu kandidātiem. 

Piedņestras faktors
Lai gan de jure šis separātistu reģions ir Moldovas Republikas sastāvdaļa, to politiski un ekonomiski atbalsta Krievija, lai arī nekad to nav atzinusi par valsti. Taču tas neattur Piedņestras robežsargus visbargākajā veidā izturēties pret Moldovas pilsoni, kas vēlas šķērsot robežu, lai ātrāk nokļūtu Ukrainā. Moldovas prioritāšu sarakstā Piedņestra ir tālu aiz nabadzības, veselības vai iekšējās drošības jautājumiem. Daudziem moldāviem attiecības ar šo reģionu aprobežojas ar tur ražotā plaši pazīstamā brendija Kvint (patiešām labs) iegādi divreiz lētāk nekā tirgū. 

Taču nācies dzirdēt arī aicinājumus atmest ar roku šim reģionam, kas kavē mūs iegūt skaidru Eiropas perspektīvu. Centieni iekļūt ES tomēr uzliek par pienākumu rast risinājumu Piedņestras jautājumam, citādi tā var kļūt par jaunu Kaļiņingradu. 

Emigrācijas fenomens
Emigrācija pasargājusi Moldovu no ekonomiskā sabrukuma, tomēr ilgtermiņā tai var būt negatīva ietekme. Ārzemēs strādājošo sūtītā nauda ir uzturējusi mājās palikušās ģimenes un līdz ar to arī Moldovas ekonomiku. Tūkstošiem ģimeņu dzīvo šķirti un nekad vairs neapvienosies, tūkstošiem bērnu ir uzauguši, neredzot vecākus, kas savulaik pameta valsti, nelegāli samaksājot 3000-4000 eiro, lai nokļūtu Eiropā. Un bija vajadzīgi daudzi gadi, lai atmaksātu parādus, legalizētu tur savu uzturēšanos un visbeidzot atbrauktu atpakaļ uz mājām. Kišiņevas lidostā ik dienu var redzēt sievietes, kas cenšas apskaut un samīļot savus bērnus, bet viņi mēģina izvairīties no šiem jūtu apliecinājumiem, jo savas mātes vairs nepazīst. 

21.gadsimts – būt vai nebūt
Šīs problēmas ir tikai daļa no lielā problēmu klāsta, ar ko neatkarības gadadienā saskaras Moldovas Republika un tās demokrātiskā valdība, kura ieguva varu pēc smagām vēlēšanām un protestu akcijām jeb tā sauktās Twitter revolūcijas 2009.gada 7.aprīlī. 

Divas dienas pirms šiem notikumiem komunistu partija kārtējo reizi paziņoja, ka ir uzvarējusi parlamenta vēlēšanās. Tad «neatkarības paaudze», kas dzimusi no 1989. līdz 1999.gadam, izgāja ielās, skaļi saucot: «Nenozodziet mūsu nākotni!» 

2009.gada 29.jūlijā ārkārtas vēlēšanu rezultātā demokrāti trešo reizi atguva varu un apņēmās modernizēt Moldovu un ievest to Eiropā. Divu gadu laikā veikti nozīmīgi pasākumi pārmaiņu virzienā, tomēr ar to ir par maz. Cerības bija pārāk lielas, rezultāti nāk pārāk lēni, tāpēc moldāvi, kuriem nav raksturīga pacietība un gatavība ziedoties, atkal sākuši raudzīties komunistu virzienā. Moldovai draud briesmas atgriezties jau izdzīvotā savas attīstības trajektorijā. 

Varbūt šo stāstu vajadzēja rakstīt lietišķāku, svinīgāku un optimistiskāku. Taču sausu datu informāciju var atrast ikvienā enciklopēdijā, bet optimisms… Jau piecus gadus Rimini strādā mana mamma – pasaulē visoptimistiskāk noskaņotā māte, kas mēro simtiem kilometru līdz Moldovas vēstniecībai Itālijā, lai vēlēšanās balsotu par demokrātisku un eiropeisku nākotni tiem, kas palikuši Moldovā. Viņa mēdz teikt: «Vai nu 21.gadsimts būs bez komunistiem, vai arī mana valsts tādu laiku nepiedzīvos nekad.»

Sorina Stefarta ir moldāvu laikraksta Timpul žurnāliste

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 27.augusts. Moldovas neatkarības pasludināšana
2. 1992.gada marts-jūnijs. Piedņestras karš, kas noslēdz Moldovas austrumu daļas atdalīšanās procesu
3. 2001.gada 25.februāris. Komunistiskā partija iegūst vairākumu Moldovas parlamentā
4. 2009.gada 7.aprīlis. Twitter revolūcija, kuras rezultātā sarīko jaunas vēlēšanas, tajās uzvar trīs demokrātiskās partijas
5. 2009.gada 25.septembris. Demokrātiskas un proeiropeiskas triju partiju alianses valdības inaugurācija; tā apņēmusies integrēt Moldovu Eiropā

Jānis Rungulis, dzīvojis Moldovā, blogeris Rungulis.lv:
Kišiņevas centrā pie turīgo moldāvu iecienītās kafejnīcas Kafe kafe var apskatīt luksusa klases auto. Bet galvenajā tirgū tūkstošiem cilvēku ikdienai nepieciešamos produktus un preces iegādājas par krietni zemāku cenu nekā lielveikalos. Valsts vadības institūcijas strādā, saspiedušās valdības namā – parlamenta un prezidenta ēkas pēc 2009.gada studentu protestiem stāv izdemolētas, bet naudas to remontam trūkst. Valdībai ir citas prioritātes – jāgatavojas integrācijai Eiropā, jāreformē valsts pārvalde un tieslietu sistēma, jāatbalsta jaunie uzņēmumi un jāsamazina korupcija. 

Teju ceturtā daļa moldāvu jau devušies peļņā uz Eiropu. ES finansiāli ļoti atbalsta Moldovu. Neraugoties uz to, gandrīz puse parlamenta deputātu ir ievēlēti no Komunistiskās partijas, kuriem integrācija ES nav prioritāte. 

Pozitīvas pārmaiņas tiek solītas, bet tām grūti noticēt. Lielākā moldāvu daļa, kuras vidējā alga ir ap 100 latiem, nekad nav bijusi spožajos Kišiņevas centra veikalos un restorānos. Rudenī pilsētnieki brauks pie lauku radiem novākt ražu un gatavot uzkrājumus ziemai. Par slinkumu moldāvi nevar sūdzēties.

Iedzīvotāju skaits – 4,1 miljons, krievu īpatsvars (2004) – 9,4%
Galvenās eksporta preces – cukurs un augu eļļa
Naudas vienība – leja
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 1630

Emigrācija biedē, basketbols mierina

Posted on augusts 18, 2011 by - Lietuva

Pēc finanšu krīzes, ko Lietuva piedzīvoja nedaudz vēlāk nekā Latvija, tagad sākuši skanēt jauni trauksmes zvani: atlabt sākušās ekonomikas jaunā un lielākā problēma būs darbaspēka trūkums

Kad 1991.gada 19.augustā Maskavā sākās pučs, Lietuvā ritēja otrais gads pēc neatkarības pasludināšanas. Tobrīd Lietuva vienīgā no 15 PSRS republikām de jure bija pasludinājusi savu neatkarību, nevis izvēlējusies pārejas periodu, tāpēc tās iedzīvotājiem nācās saņemt ne vienu vien okupantu triecienu – brutālus slaktiņus un ekonomisko blokādi. 

Lietuvas pārdrošība sākumā, šķiet, paralizēja padomju režīmu, tomēr arī pasaule nekādu sajūsmu neizrādīja: Neatkarības atjaunošanas aktu Lietuva pasludināja 1990.gada 11.martā, bet pirmā ārvalsts – Islande – tās neatkarību atzina tikai pēc asiņainajiem 1991.gada 13.janvāra notikumiem. Valsts drošības komitejas īpašās vienības Alfa trieciennieku un Viļņā dislocētās padomju armijas karavīru sarīkotā televīzijas torņa, radio un televīzijas ēkas un citu svarīgāko ēku šturmēšana prasīja 14 brīvības aizstāvju dzīvības. 

Vēl vienu asiņainu cirtienu Lietuva pieredzēja gandrīz pašā Maskavas puča priekšvakarā – tā paša gada 31.jūlija naktī. No Rīgas ieradusies OMON kaujinieku vienība Medininkos uzbruka neapbruņotiem muitniekiem, kas dežūrēja pie Baltkrievijas robežas. Septiņi vīri gāja bojā, viens izdzīvoja. 

Ar šo nežēlīgo noziegumu organizētāju un izpildītāju sodīšanu Lietuvai līdz šim nav veicies. 13.javnāra lietā ir seši notiesātie. Tikai pirms četriem mēnešiem tika pasludināts vienīgais spriedums Medininku lietā – kādreizējam omonietim Konstantīnam Ņikuļinam, kurš līdz aizturēšanai dzīvoja Latvijā ar citu identitāti (uzvārdu Mihailovs viņš savulaik saņēmis par palīdzību Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas nodaļas priekšnieka Vjačeslava Liscova slepkavības izmeklēšanā). Lietuvā viņam piesprieda maksimālo sodu – mūža ieslodzījumu. Taču spriedumu gatavojas pārsūdzēt gan notiesātā advokāti, gan Ģenerālprokuratūra. Prokurori pieprasa, lai Ņikuļina darbības tiktu traktētas nevis kā tīšas slepkavības, bet gan kā kara noziegumi pret cilvēci. Tas dotu vairāk tiesisku pilnvaru, tvarstot citus 13.janvāra un Medininku slaktiņa izpildītājus un organizētājus. 

Tomēr uzdevums nebūs no vieglajiem. Jūlijā daudz rūgtuma radās Lietuvas un Austrijas diplomātiskajās attiecībās, kad Austrijas amatpersonas Vīnes lidostā sagaidīja un pēc vairākām stundām atbrīvoja bijušo VDK pulkvedi Krievijas pilsoni Mihailu Golovatovu, kurš vadīja triecienvienību Alfa, kas uzbruka Viļņas televīzijas tornim. Lietuva šo incidentu traktē nepārprotami: viena ES valsts ignorēja citas ES valsts intereses, lai nesaniknotu Krieviju. 

Lietuvas Seima Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Emanuelis Zingeris paziņoja, ka Austrija ar šādu lēmumu ir «izrādījusi nicinājumu Lietuvas valstiskuma pamatiem», bet Lietuvas ārlietu ministrs Audroņus Ažubalis izteica cerību, ka Austrijas pārstāvji beigu beigās atvainosies par šādu nekaunību. 

Komunistu atgriešanās
Pabijusi PSRS grāvēju pirmajās rindās, Lietuva pirmā no Baltijas valstīm deva iespēju valdībā atgriezties bijušajiem komunistiem. 1992.gada Seima vēlēšanās uzvarēja tieši agrākie komunisti, nodēvējot sevi par Lietuvas Demokrātisko darba partiju. Tās pārstāvji vadīja valdību līdz pat 1996.gadam. Pēcāk saplūstot ar sociāldemokrātiem, valdības stūri tie no jauna pārņēma 2001.gadā un noturēja līdz pat 2008.gada beigām, kad krīzes priekšvakarā pēc jaunā Seima vēlēšanām premjera amatu pārņēma tagadējais konservatīvās partijas līderis Andrjus Kubiļus. 

1993.gadā par pirmo Lietuvas prezidentu uz pieciem gadiem tika ievēlēts Aļģirds Brazausks – populārs kreiso politiķis, kurš pirms valsts neatkarības atgūšanas vadīja Lietuvas Komunistisko partiju un bija cieši saistīts ar bijušās nomenklatūras pārstāvjiem. 

Komunistu atgriešanos pie varas sekmēja šoks, ko sabiedrība pieredzēja pirmajos neatkarības gados, kā arī atmodas kustības Sajūdis līderu nespēja mīkstināt ekonomisko reformu sekas. Vēl joprojām puspajokam, pusnopietni mēdz izskanēt jautājums: kurš sagrāva kolhozus? Tas atspoguļo nebūt ne mazas sabiedrības daļas – galvenokārt lauku ļaužu – dusmas par sasteigtajiem lēmumiem, kuru rezultātā nabadzībai tika nolemti cilvēki, kas bija pieraduši pie padomiskās sociālā nodrošinājuma sistēmas. 

Privatizācija, zemes atdošana agrākajiem īpašniekiem, nacionālās valūtas ieviešana, pirmā komercbanku krīze – to visu pavadīja skandāli un sazvērestības teorijas, kas vērsās pret valdības pārstāvjiem. Turklāt starp kādreizējiem Sajūdis biedriem izcēlās nesaskaņas, un drīz vien tie sašķēlās atsevišķās partijās. Šādā situācijā 1992.gadā bijušie komunisti burtiski aizmēza prom Vītauta Landsberģa vadīto partiju. 

Brazausks un Lietuvas Demokrātiskā darba partija stabilizēja politisko situāciju, bet vienlaikus atjaunoja arī zināmas bijušās padomju nomenklatūras tradīcijas – savējo protežēšanu, īpašumu pārdali savās interesēs, korupciju. Lietuvā īsta desovetizācija tā arī nenotika: tie, kuri bija ieņēmuši vadošus amatus komunistiskajā partijā un komjaunatnē, visai drīz kļuva par jaunajiem miljonāriem vai ērti iekārtojās darbā valsts dienestā. Iespējams, tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Lietuva savas ekonomikas reformēšanas gaitā zaudēja līderpozīcijas bijušo padomju republiku vidū un sāka ar skaudību uzlūkot Igauniju. 

Valdības cita citu nomainīja pēc svārsta principa, sabiedrība arvien vairāk vīlās «tradicionālajos» politiķos. 2003.gadā tā piedzīvoja īstu šoku: par Lietuvas prezidentu ievēlēja Rolandu Paksu, kurš nekautrējās izmantot ne tikai populistiskus saukļus, bet, kā noskaidrojās vēlāk, arī Krievijas konsultantu padomus un Krievijas uzņēmēju finansiālo atbalstu. Paksa un viņa komandas augstprātība un nesodāmības apziņa galu galā noveda pie loģiska iznākuma – nepagāja pat gads, kad Pakss piedzīvoja impīčmentu un kļuva par pirmo Eiropas valsts prezidentu, kurš atcelts no valsts vadītāja amata. 

Par spīti zināmam sastingumam un lēnajām reformām valsts iekšienē, pēc stratēģiskajiem mērķiem Lietuva, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, tiecās apņēmīgi: 2004.gadā tā kļuva gan par NATO, gan par ES dalībvalsti. 

Lietuva gan palaida garām unikālu iespēju – 2007.gada 1.janvārī tā reizē ar Slovēniju kā viena no pirmajām jaunajām ES dalībvalstīm teju teju varēja ieviest eiro. Izpildījusi visas prasības, Lietuva tikai par 0,1% pārsniedza pieļaujamās inflācijas robežas. Tobrīd valdībā esošie kreisie izpelnījās opozīcijas apsūdzības: tīšuprāt esot radījuši apstākļus inflācijas pieaugumam, lai Lietuva nekļūtu par eirozonas locekli un izvairītos no pienākuma ievērot stingru finansiālo disciplīnu. Vairākums ekspertu šo bēdīgo pārpratumu gan raksturo kā visparastāko nolaidību. 

Krīze un emigrācija
Kad 2009.gadā sākās ekonomiskā krīze, ko Lietuva izjuta nedaudz vēlāk par Latviju un Igauniju, tā atradās uz finansiāla sabrukuma sliekšņa. Aizdevumiem litos procentu likmes izauga līdz divciparu skaitļiem, bet tie iedzīvotāji, kuri aizņēmumus dzīvokļa iegādei bija ņēmuši eiro, visvairāk baidījās no lita devalvācijas. Andrjus Kubiļus vadītā valdība lika lietā nežēlīgus taupības pasākumus un visai lielas summas arī aizņēmās, tādējādi spēdama valsts kuģi izstūrēt starp krīzes sēkļiem. Pirmajā acu uzmetienā varētu likties, ka nekas īpašs nenotika – ar nedaudz lielākām vai mazākām problēmām saskārās arī abas Baltijas māsas. Taču šajā laikā jo skaidrāk iezīmējās jau sen zināmā lietuviešu dziņa emigrēt. 

Baltijas valstu statistikas iestāžu dati skaidri parāda, ka šajā ziņā Lietuva atrodas priekšgalā: Lietuvā 2009.gadā uz 10 000 iedzīvotāju bija 66 emigranti (Latvijā un Igaunijā šis rādītājs attiecīgi ir 33 un 25), bet 2010.gada 1.-3.ceturksnī pat 223 emigranti (Latvijā – 42, par Igauniju datu vēl nav). Lietuvā skumji joko, ka šī vairs neesot emigrācija, bet gan evakuācija. 

Pēc šāgada martā notikušās tautas skaitīšanas Lietuva piedzīvoja vēl vienu triecienu: tika pasludināts, ka valstī ir mazāk par trim miljoniem iedzīvotāju. Tas izraisīja īstu vētru plašsaziņas līdzekļos un politiskajā vidē. Tūliņ tika piesaukta arī viena no Lietuvas vispopulārākajām dziesmām Trīs miljoni, kuru izpilda Marijus Mikutavičs un kuru uzskata par lietuviešu otrās reliģijas – basketbola – himnu. Tomēr dziesmas vārdus mainīt nenāksies, jo statistiķi datus precizēja un paziņoja, ka 1.martā Lietuvā bijuši 3,05 miljoni iedzīvotāju. Tikpat daudz iedzīvotāju Lietuvā bija arī pēc Otrā pasaules kara. 

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Lietuvā dzīvoja 3,7 miljoni cilvēku. Lietuvas demogrāfiskā situācija padomju laikā stipri atšķīrās no citām PSRS republikām: lietuviešu bija vairāk nekā 80%, 11% bija poļi, kas jau pirms padomju okupācijas lielā skaitā bija apmetušies Viļņā un apkārtējos Austrumlietuvas rajonos, krievu bija aptuveni 7-8%. Tas savukārt nozīmē, ka, padomju armijai aizejot, prom devās ļoti maz iedzīvotāju – galvenokārt virsnieku ģimenes. Taču divās neatkarības desmitgadēs Lietuva ir zaudējusi vairāk nekā 600 tūkstošus cilvēku. Tam par iemeslu bijusi arī dzimstības samazināšanās, tomēr tiek lēsts, ka emigrējis pusmiljons lietuviešu. 

Emigrācijas ietekmi Lietuva izjuta jau 2005.-2007.gada ekonomiskā buma laikā, kad bezdarbs valstī bija 4-5%. Realitātē brīvu darbavietu bija vairāk nekā cilvēku, kas gribētu strādāt. Šodien ekonomisti no jauna šķindina trauksmes zvanus, sludinot, ka atlabstošās ekonomikas lielākā problēma būs darbaspēka trūkums. Taču vismaz pagaidām lietuvieši, sevišķi jaunieši, biļetes pērk vienā virzienā – projām no Lietuvas. 

Basketbola milži
Vecāko Lietuvas basketbola cienītāju atmiņā ir iespiedusies fotogrāfija no 1988.gada Seulas (Dienvidkoreja) olimpiskajām spēlēm, kurā sarkanajos PSRS izlases formastērpos tērptie lietuvieši – leģendārie basketbolisti Arvīds Sabonis, Šarūns Marčuļonis, Valdemars Homičs un Rims Kurtinaitis – pozē ar zelta medaļām kaklā. Pusfinālā PSRS pieveica amerikāņus, bet finālā – Dienvidslāviju. Lietuvieši spēlēja pirmo vijoli, un tikai finālā vien Sabonis un Marčuļonis divatā sapelnīja 41 no 76 komandas gūtajiem punktiem (76:63). Šajā komandā spēlēja arī latvietis Igors Miglinieks, un bija brīži, kad laukumā ar pretiniekiem cīnījās visi pieci baltieši. 

Tobrīd Lietuvā jau virmoja atmodas kustības Sajūdis izteiktā neatkarības ideja, tāpēc olimpiskais zelts, ko PSRS bija izcīnījusi, pateicoties galvenokārt lietuviešu pūliņiem, uzkurināja basketbola mīļotāju (un tolaik par tādiem bija uzskatāma visa tauta) iztēli, mudinot sapņot, ka arī neatkarīgās Lietuvas komanda varētu sasniegt tādus augstumus. 

Jāpiemin arī 80.gados notikušās kaujas starp Kauņas Žalgiri un Maskavas ACSK komandu. Žalgirī padomju laikā spēlēja tikai lietuvieši, bet ACSK – armijas sporta klubs, izveidots no visas PSRS labākajiem basketbolistiem, – lietuviešu acīs bija okupantu simbols. Satriekt karavīrus basketbola laukumā tolaik bija kas vairāk par sportu. Tā bija politiska uzvara. Lietuviešu sapnis, kas 1988.gadā vēl bija nereāls, drīz vien īstenojās (gandrīz, jo Lietuvas basketbolisti vēl ne reizi nav izcīnījuši olimpisko zeltu) – 1992.gada Barselonas olimpiskajās spēlēs Lietuvai jau bija pašai sava komanda un tā izcīnīja bronzu, pārspējot krievus, kas toreiz spēlēja zem Neatkarīgo Valstu Sadraudzības karoga. 

Visus 20 neatkarības gadus Lietuva (ar retiem izņēmumiem) ir bijusi un ir pasaules basketbola elitē. Trīsreiz olimpiādēs izcīnīta bronza, Eiropas čempionātos – pa vienai zelta, sudraba un bronzas medaļai, arī pērn pasaules čempionātā iegūta bronza. 

Taču svarīgāks ir kas cits. Šāgada 31.augustā Lietuvā sākas Eiropas basketbola čempionāts vīriešiem. Tai drūmajā 1988.gadā, kad priecājāmies par padomju komandas izcīnīto zeltu, par ko tādu neiedrošinājās sapņot pat vislielākie optimisti. 

Ovīdijs Lukošus ir lietuviešu žurnāla IQ galvenais redaktors

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1990.gada 11.marts. Jaunievēlētais parlaments (Seims) pasludina Lietuvas neatkarības atjaunošanu
2. 1991.gada 13.janvāris. Padomju armija un VDK vienība Alfa uzbrūk Viļņas televīzijas tornim un citiem svarīgiem objektiem; 14 cilvēki nogalināti, vairāk nekā 700 – ievainoti
3. 1993.gada 31.augusts. Pabeigta Krievijas armijas izvešana
4. 2004.gada 29.marts. Lietuvu uzņem NATO aliansē. 2004.gada 1.maijs. Lietuva pievienojas Eiropas Savienībai
5. 2010.gada 1.janvāris. Saskaņā ar ES līgumu slēdz Visaginas atomelektrostaciju 

Mārtiņš Liberts, dzīvo Lietuvā, strādā Tieto Lietuva:
Lietuvieši mīl savu zemi – pēc iespējas vairāk runā lietuviski un uz ārzemniekiem skatās ar aizdomām. Savā ziņā lietuvieši ir līdzīgi latviešiem, jo netic politiķiem, izņemot savu prezidenti, kuru ļoti ciena.

Salīdzinot ar Latviju, Lietuvā ir daudz vairāk korupcijas, un uzņēmējdarbības vidē darbojas «draugs draugam» princips. Bez kontaktiem un pazīšanās ir ļoti grūti norunāt svarīgas tikšanās un panākt sev labvēlīgus lēmumus saprātīgā laika posmā. Ja ir kādas sūdzības par administratīvajiem darbiniekiem, ir minimāla iespēja, ka valsts palīdzēs ar tām tikt galā.

Valdība dod lielas nodokļu atlaides ārzemju uzņēmējiem, un tas negatīvi ietekmē vietējos uzņēmējus. Globālie uzņēmumi atņem strādniekus un tirgu. Juridiskā sistēma nav sakārtota un nav rakstīta «cilvēkiem». Tiesas procesi ir ļoti gari, birokrātiskais aparāts – liels.

Lietuviešu konflikts ar poļiem joprojām nav norimis. Poļi uzskata daļu Lietuvas par Polijas daļu, tāpēc sabiedrībā pastāv sava veida plaisa. Kopumā lietuvieši izbauda dzīvi – restorāni ir apmeklētāju pilni un pilsētās daudz tūristu.

Iedzīvotāju skaits – 3,05 miljoni, krievu īpatsvars (2003) – 4,9%
Galvenās eksporta preces – minerāli (22%), mašīnas un elektronika (11%)
Naudas vienība – lits
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 11 044

20 gadi otro reizi

Posted on augusts 18, 2011 by - Latvija

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā pagājis gandrīz tikpat daudz gadu, cik ilgi pastāvēja Latvijas valsts pirms okupācijas. Ar daudzām problēmām esam tikuši galā veiksmīgāk nekā starpkaru periodā

Apziņa, ka Latvija reiz bijusi brīva, un vēlme atgūt zaudēto brīvību Trešās atmodas laikā bija starp visspēcīgākajiem neatkarības kustību iedvesmojošajiem emocionālajiem dzinuļiem. Valsts augšāmcelšanās vīzijas praktiskā realizācija turklāt bija pat ievērojami plašāka un spēcīgāka nekā Igaunijā un Lietuvā. Latvija atjaunoja, sākotnēji bez izmaiņām, pirmskara Satversmi, piešķīra pilsonību tikai republikas laika pilsoņiem un to pēctečiem, atdeva īpašumus pirmskara īpašniekiem, un tiesību sistēmas pamatā lika 1937.gada Civillikumu. 

Bieži sevi salīdzinām gan ar Baltijas valstīm, gan bijušajām PSRS republikām, gan ES valstīm. Ņemot vērā sākotnējos neatkarības atjaunošanas dzinuļus, tomēr vērts uzdot arī jautājumu: kā mums gājis, salīdzinot ar nereti idealizētās starpkara Latvijas divdesmit gadiem? 

Drošība un politika
Abos valsts pastāvēšanos posmos lielie izaicinājumi bijuši tie paši. Pirmais un galvenais gan toreiz, gan tagad ir valsts neatkarības nodrošināšana. Jāatzīst, ka starptautiskā situācija pirms 90 gadiem bija daudz nelabvēlīgāka Latvijas pastāvēšanai nekā pēc PSRS sabrukuma. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, gan Austrumos, gan Rietumos atradās revanšistiskas valstis, kuras apdraudēja Latvijas neatkarību, savukārt Rietumu demokrātiju vēlme un spēja garantēt jauno valstu robežas bija nesalīdzināmi mazāka. Pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica centieni izveidot aliansi, kura nodrošinātu starp Vāciju un PSRS iespīlēto valstu neatkarību, cieta neveiksmi. Savukārt otrajā neatkarības posmā Latvija ir iestājusies NATO un ES, kas līdz absolūtam minimumam samazinājis bažas par Krievijas bruņota iebrukuma iespējamību Latvijā. Šajā jomā atjaunotā Latvija bijusi nepārprotami daudz veiksmīgāka nekā starpkaru laika valsts. 

Arī demokrātiskā pārvalde atjaunotajā Latvijā attīstījusies veiksmīgāk nekā starp kariem. Pirmās četras Saeimas raksturoja aizvien fragmentētāka, nestabilāka partiju sistēma, un, kad Kārlis Ulmanis 1934.gadā sagrāba varu, demokrātijas piekritēji klusējot pakļāvās. Atjaunotās Latvijas politiskā sistēma bijusi demokrātiska visus tās 20 pastāvēšanas gadus un izrādījusi tieksmi uz partiju konsolidāciju. 10.Saeimā iekļuva tikai pieci saraksti, un pēdējos sešos gados Latvijai bijuši tikai trīs Ministru prezidenti – starpkara gados tā bija norma vienam trīsgadīgam Saeimas sasaukumam. Tomēr abus laika posmus raksturojusi satraucoša politisko partiju atsvešinātība no vēlētājiem, un pirmo triju Saeimu Zemnieku savienības frakcijas vadītāja Ādolfa Klīves trimdā rakstīto – «deputāti palika par sevi un vēlētāji – par sevi, tas radīja nemieru, atsvešināšanos, savstarpēju neuzticību, līdz beidzot deputāts no «sava cilvēka» palika par svešnieku un zobgalības priekšmetu» – bez izmaiņām var attiecināt arī uz mūsdienu politisko sistēmu. 

Abos posmos pastāvējušas arī politiski ekonomiskas kliķes, un Kārli Ulmani, kurš parlamentārajā laikā bija gan ietekmīgs politiķis, gan nozīmīgas bankas dibinātājs un pārvaldes loceklis, gan ietekmīgas avīzes redakcionālās līnijas noteicējs, mūsdienu terminoloģijā nepārprotami varētu uzskatīt par «oligarhu». Un, lai gan padomju sistēmas atstātais ētiskais mantojums bija daudz smagāks nekā cara laika, abos valsts pastāvēšanas posmos politiskā korupcija pastāvīgi bija brīvās preses uzmanības centrā. 

Ekonomiskās problēmas
Gan toreiz, gan mūsdienās tautsaimniecības attīstība bijusi spiesta saskarties ar izaicinājumu – kā lielās krievu impērijas attīstītāko nostūri pārveidot par mazas, neatkarīgas valsts ekonomiku? 20.gados uz «tilta» lomu starp Austrumiem un Rietumiem cerēja pat lielākā mērā nekā šodien, taču saskārās ar vēl izteiktākiem lielā Austrumu kaimiņa centieniem izmantot ekonomiku kā politiskās manipulācijas ieroci. Toreiz jaunajai Latvijas valstij kapitālisms nebija jāceļ uz sabrukušā sociālisma drupām, tomēr agrārās reformas radītā īpašumu pārdale bija gandrīz tikpat fundamentāla kā tā, kura notika 90.gadu privatizācijas rezultātā. 

Mazais iekšējais tirgus allaž licis aktīvi domāt par preču pārdošanu ārzemēs. Abos periodos kokmateriāli ieņēma ļoti nozīmīgu vietu eksporta struktūrā, tomēr mūsdienās eksporta preču klāsts ir gan daudzveidīgāks, gan tehnoloģiski ietilpīgāks – starp nozīmīgākajām eksporta nozarēm ir metāli, ķīmiskās rūpniecības produkti, mehāniskās un elektroierīces, bet pirms kara tikai sviests ieņēma kaut cik nozīmīgu vietu blakus meža rūpniecības produktiem. 

Lai gan statistika neļauj precīzi salīdzināt, domājams, arī kopējais labklājības pieaugums aizvadītajos 20 gados ir bijis daudz straujāks nekā starpkaru posmā. Vienlaikus šķiet, ka otrajā neatkarības posmā pieredzēts nozīmīgāks nevienlīdzības pieaugums nekā 20.-30.gados. Toreiz agrārā reforma radīja plašu, bieži vien ne sevišķi turīgu, tomēr ar savu īpašumu nodrošinātu lauku vidusšķiru.

Attieksme pret minoritātēm
Ne starpkaru gados, ne pēc neatkarības atgūšanas Latvija nav bijusi monoetniska valsts, un minoritāšu jautājums radījis saspīlējumus gan toreiz, gan tagad. Abos laika posmos Latvijas valsts minoritāšu politika ir radījusi starptautiskus sarežģījumus un pievērsusi lielvaru interesi. Tolaik likumu garantijas minoritātēm nereti bija liberālākas nekā patlaban, toties etniskās attiecības – asākas, 20.gados no Saeimas tribīnes skanēja gan vācu, gan krievu valoda, taču tagad arī minoritātes pārstāvošajiem politiķiem jāspēj raiti izteikties latviešu valodā, lai spēlētu kaut cik nozīmīgu politisku lomu. Taču tā arī nav radīts modelis, kas ļautu saskanīgi apvienot latvisku valsti ar minoritāšu tiesībām un panākt situāciju, kurā Latvijas pilsoņu savstarpējo solidaritāti netraucē etniska šķelšanās. 

Visbeidzot abos neatkarības posmos valdījis dažbrīd lielāks, dažbrīd mazāks satraukums par latviešu demogrāfisko situāciju, taču efektīvs risinājums nav rasts. 

Kā jebkurš salīdzinājums, arī šis nav perfekts. Pēc PSRS sabrukuma gan Eiropas ģeopolitika, gan Rietumu pasaulē valdošā politiskā kultūra bija būtiski atšķirīga no 1940.gada stāvokļa. Tomēr šo divu posmu samērošana ļauj saprast, ka izaicinājumi, kurus jebkurai valstij izvirza tās ģeogrāfiskais stāvoklis, vēsture un kultūra, ir daudz noturīgāki, nekā dažkārt iedomājamies ikdienas faktu ņirboņā. Objektīvi vērtējot, ar daudzām problēmām atjaunotā Latvija ir tikusi galā veiksmīgāk nekā starpkaru valsts, tomēr gan toreiz, gan tagad izaicinājumi ir bijuši nopietni, un iluzora bijusi iedoma, ka neatkarība to atrisinās automātiski. 

Brīva, demokrātiska valsts ir priekšnoteikums šo problēmu pārvarēšanai. Tā ir sākumpunkts attīstībai, nevis garantētas laimīgas beigas.

Iedzīvotāju skaits 2,2 miljoni, krievu īpatsvars (2010) – 28%
Galvenās eksportpreces – koksne un tās izstrādājumi (19,3% kopējā apjomā)
Naudas vienība – lats
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 10 695

No kolonijām neatkarīga impērija

Posted on augusts 18, 2011 by - Krievija

Krievijā joprojām bieži izskan nožēla par «zaudēto» Ukrainu, Gruziju, Latviju, dažkārt pat Austrumvāciju un Poliju. 

Nikolajs Pikuns dzīvo Tveras apgabala Misļatinas sādžā un ir mans kaimiņš. Viens no nedaudzajiem sādžas iedzīvotājiem, kas tur mīt pastāvīgi. Pārējās mājas pieder maskaviešiem vai 50 km attālās Tveras iedzīvotājiem. Vairāk par citiem Nikolajam netīk tieši Mihails Gorbačovs. «Agrāk mums te bija sovhozs, kūts ar trim simtiem govju,» viņš teic. «Gorbatijs visu izpostīja…» Par Gorbatiju (Kupraini) Nikolajs sauc PSRS pirmo un pēdējo prezidentu. Un tieši ar viņu saista visas pēdējo 20 gadu smagākās problēmas. 

Lauki ap sādžu ir aizlaisti. Arkls tos nav skāris sen. Kopš 90.gadu sākuma, kad sovhozu pārveidoja par akciju sabiedrību, lauksaimnieciskā ražošana Misļatinā beigusies. 

Savu septiņu hektāru zemes paju Nikolajs turēja līdz pēdējam un pārdeva par 73 tūkstošiem rubļu (aptuveni 1400 latu). Zemi uzpirka bijušais sovhoza direktors, lai vēlāk pārdotu Maskavas firmām kotedžu būvei. 

Viens no kotedžu ciematiem Volga-Volga jau gandrīz gatavs. Firma, kas ceļ ciematu, izbūvēja ceļu uz to un pāri tam uzlika barjeru. Tā Misļatinas makšķernieki zaudēja vienu no savām iecienītajām copes vietām. Jāpiebilst, ka šīs pārmaiņas sādžā gan notikušas pēdējos piecos gados, ne 1991.gada decembrī, kad demisionēja Mihails Gorbačovs. 

Baltzilsarkanais
22.augusts Krievijā ir Valsts karoga diena. Ik gadu vairāki simti cilvēku šajā dienā pulcējas Maskavā, Jaunā Arbata un Dārza loka krustojumā. Uzraksts uz neuzkrītoša pieminekļa vēsta, ka te 1991.gada augustā traģiski bojā gājuši trīs puiši, kas aizstāvēja Krievijas Balto namu – ēkā tolaik bija izvietota Augstākā Padome un nesen ievēlētā Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina administrācija. Augusta puča dienās tūkstošiem cilvēku sanāca aizstāvēt prezidentu un parlamentu pret Valsts Ārkārtas situāciju komiteju (VĀSK), kas sarīkoja valsts apvērsumu ar mērķi novērst Padomju Savienības sabrukumu. VĀSK sastāvā bija augstas PSRS Komunistiskās partijas un armijas amatpersonas. Pučs daudzējādā ziņā izgāzās tāpēc, ka cilvēki izgāja ielās. 

Maskavā par to nekas īpaši neatgādina. Jaunā paaudze reizēm pat jauc tāgada augusta notikumus ar 1993.gada oktobri, kad Baltais nams bija cita dumpja štābs – tā, kuru nu jau pret prezidentu Jeļcinu izvērsa Augstākās Padomes deputāti. Baltzilsarkano Krievijas nacionālo un valsts karogu, kas pirmoreiz uzvijās virs Krievijas parlamenta ēkas 1991.gada 22.augustā, pie pieminekļa tagad paceļ tikai tiesībsargājošo organizāciju un demokrātisko partiju aktīvisti, kas pat nav pārstāvēti Krievijas tagadējā parlamentā – Valsts domē. Ne otrais prezidents Vladimirs Putins, ne trešais – Dmitrijs Medvedevs – ne reizi nav pagodinājuši ar savu klātbūtni arī pašlaik virs Kremļa plīvojošajam karogam veltīto pasākumu. 

20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa – tā Padomju Savienības sabrukumu reiz nodēvēja Vladimirs Putins, nostalģiju pēc padomju laikiem paceļot valsts politikas rangā. Dažus mēnešus pēc ievēlēšanas Putins ierosināja par Krievijas Federācijas himnu pieņemt agrāko PSRS himnu ar jauniem, mūsdienām atbilstošiem vārdiem. Jāteic, tiem cilvēkiem, kas atceras padomju laikus, izdzirdot pazīstamo melodiju, ausīs tomēr skan: «Sojuz nerušimij respubļik svobodnih…» Kā rāda tālaika aptauja, vairāk nekā 55% Krievijas iedzīvotāju šo prezidenta rīcību atbalstīja. 

Desmit gadus iepriekš PSRS sabrukums Krievijā netika uztverts kā katastrofa. Laikam gan vienīgais jautājums, kuru uzdeva caurmēra pilsoņi, bija: kā mēs turpmāk brauksim uz bijušajām republikām? Krievijā joprojām bieži izskan nožēla par «zaudēto» Ukrainu, Gruziju, Latviju, dažkārt pat Austrumvāciju un Poliju. 

«Dullie deviņdesmitie»
90.gadi jau pagaisuši no atmiņas. Palikuši vien atsevišķi spilgti uzplaiksnījumi. 1995.gada «melnā otrdiena» – rubļa faktiskā devalvācija. 1998.gada defolts – finanšu krīze, kas sagrāva komercbankas. Toreiz bankās ietaupījumus zaudēja ne vairāk kā 10% Krievijas iedzīvotāju. Pārējiem tolaik nekādu iekrājumu vienkārši nebija. Ja bija, tos labprātāk glabāja ASV dolāros mājās, nevis bankās. Taču termins «dullie deviņdesmitie», kuru reiz izteica Putins, iegāja sarunvalodā. «Visa šī desmitgade tiek uztverta kā viens vienīgs nepārtraukts murgs,» saka politologs Leonīds Radzihovskis. 

Pašķirstot 1992.-1995.gada avīzes, var atrast ne mazumu materiālu par noziedzības uzplūdiem, pasūtījuma slepkavībām – nereti pat Maskavas galvenajās ielās. 

Tolaik noziedzība iznāca no pagrīdes, privatizācija līdzi nesa masveida likumpārkāpumus. Uz šā fona dzīve Krievijā pēc 2000.gada patiešām izskatās daudz stabilāka. Varas iestāžu kontrolētie Krievijas plašsaziņas līdzekļi ziņo par lieliem panākumiem ekonomikā. Tikai trīs gadi atlikuši līdz ziemas olimpiskajām spēlēm, kas pirmoreiz kopš 1980.gada notiks Krievijas teritorijā – Sočos. 2018.gadā Maskava, Sanktpēterburga un vairākas citas lielās pilsētas uzņems pasaules čempionātu futbolā. Ātrgaitas vilciens, tiesa, ražots Vācijā, kopš 2009.gada nogales kursē starp Maskavu un Sanktpēterburgu. Valdībā apgalvo, ka līdz pasaules čempionātam futbolā būs gatava arī ātrgaitas sešjoslu maģistrāle. Tās izbūve gan vēl nav sākusies. 

Čečenijas faktors
2010.gada 11.decembrī tūkstošiem futbola fanu Maskavas centrā, tikai simt metru attālumā no Kremļa, bloķēja Manēžas laukumu. Akcijas cēlonis bija Spartaka fanu kluba dalībnieka noslepkavošana. Vaininieki – Ziemeļkaukāza izcelsmes ļaudis. Šis notikums satricināja Maskavu, kas iepriekš nacionālistiskā noskaņojuma pieaugumu centās neievērot. Situācija izrādījās krietni nokaitēta. Uz kāda žoga gar dzelzceļu, kas stiepjas cauri Maskavas piepilsētām, kurās mīt nebūt ne turīgi cilvēki, bieži ar melnu krāsu uztriepts lozungs «Krieviju – krieviem». 

Maskava, kurā koncentrēta valsts finanšu lauvastiesa, arī padomju laikā pievilka provinces iedzīvotājus. Ekonomiskās grūtības divtūkstošo gadu vidū izraisīja skaita ziņā otro lielāko migrantu pieplūdumu ne tikai no Krievijas reģioniem, bet pirmām kārtām no Ziemeļkaukāza, kur ekonomiskā situācija turpina būt smaga, neraugoties uz federālā budžeta lielajām «injekcijām». Iedzīvotāju kopskaitam pieaugot, pašu krievu to apdzīvotajos reģionos paliek mazāk, tāpēc «kaukāziešu» jautājums gadu no gada kļūst arvien akūtāks. 

Nevar teikt, ka tās ir tikai divu Čečenijas karu (1994.-1996.g. un 1999.-2006.g.) sekas, lai arī tiem, protams, ir nozīmīga loma. Pašreizējo situāciju Čečenijā kopumā var raksturot kā mierīgu – ja tic oficiālajai informācijai. Taču islāmistu ietekmes pieaugumu citos Ziemeļkaukāza reģionos oficiālā Maskava līdz pat nesenam laikam likās nemanām. Terorists, kas pagājušajā ziemā uzspridzināja Maskavas starptautiskās lidostas Domodedovo uzgaidāmo zāli, bija no Karačajas-Čerkesijas, nevis no Čečenijas, kas atrodas simtiem kilometru no tās. 

Militārās spēles
2011.gada maijā preses konferencē prezidents Medvedevs kā savu trīs gadus ilgušās valdīšanas galveno panākumu minēja «Gruzijai uzspiesto mieru». Tā dēvētais «piecu dienu karš» 2008.gada augustā beidzās ar to, ka Krievija formāli atzina par neatkarīgām Abhāziju un Dienvidosetiju, kas atdalīšanos no Gruzijas tika deklarējušas jau 90.gadu sākumā, kaut pasaules sabiedrības skatījumā bija palikušas šīs valsts sastāvdaļas. 

Trīs gadus vēlāk Gruzijas dumpīgo reģionu neatkarību bez Krievijas atzinušas tikai Venecuēla, Nikaragva un Nauru – niecīga salu valstiņa Klusajā okeānā. Neraugoties uz ļoti spēcīgo spiedienu no Maskavas, pašpasludināto valstu neatkarību atteicies atzīt Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko. 

Oficiālā Maskava cenšas izlikties, ka karš ar Gruziju nav ietekmējis attiecības ar Eiropas Savienību un citiem svarīgākajiem starptautiskajiem partneriem. «Restarts» attiecībās ar Savienotajām Valstīm pasludināts par vēl vienu svarīgu starptautiskās politikas sasniegumu. 2009.gadā ar ASV parakstīts jauns līgums par stratēģiskā kodolbruņojuma ierobežošanu, kas kaut formāli pielīdzina Krieviju pasaules vadošajai kodollielvalstij. 

Virkne ekspertu pamatoti uzskata, ka raķešu un kodolieroču spēlītes ar ASV Krievijas līderiem vajadzīgas tikai tāpēc, lai joprojām justos kā superlielvalsts pārstāvji. Ekonomiski Krievija arvien vairāk zaudē pasaules ietekmīgākajām valstīm un jau sen piekāpusies Ķīnai. Grandiozais projekts – izveidot Maskavas nomalē moderno tehnoloģiju centru Skolkovo – pagaidām palicis uz papīra.

Gāzes un naftas mugurkauls
Krievijas valsts budžeta ienākumu lauvastiesu nodrošina naftas un gāzes eksports, tāpēc ne velti korporāciju Gazprom mēdz dēvēt par Krievijas tautsaimniecības mugurkaulu. Bijušais Krievijas premjerministrs Viktors Černomirdins savulaiks pārfrāzēja General Motors dibinātāja teikto: «Kas ir labi Gazprom, ir labi arī Krievijai.» Nomināli Gazprom skaitās akciju sabiedrība. Daudzi Krievijas pilsoņi 90.gadu vidū savus privatizācijas čekus labprāt mainīja tieši pret šīs korporācijas akcijām. Tomēr ne visiem tika tāds akciju daudzums, lai aprēķinātās dividendes veidotu kaut cik vērā ņemamu summu. 

Prezidents Putins neslēpa, ka gāzes nozari uzskata ne vien par ienākumu avotu, bet arī par sviru spiediena izdarīšanai uz gāzes patērētājiem. Izmantojot draudzīgās attiecības ar bijušo Vācijas valdības vadītāju Gerhardu Šrēderu, Putins panāca projekta Ziemeļu straume (Nord Stream) īstenošanu. Pa Baltijas jūrā izbūvēto gāzes vadu gāze pa tiešo plūdīs no Krievijas uz Vāciju, apejot gan stūrgalvību parādījušo Ukrainu, gan Baltijas valstis. Tiesa, ekonomiskā krīze piespiedusi atlikt cita grandioza projekta Dienvidu straume realizāciju Melnajā jūrā un Balkānos, taču Gazprom jau ieguvis īpašumā Serbijas gāzes sadales tīklus. 

Hodorkovska kāzuss
Naftas sabiedrība Jukos 2003.gada sākumā kļuva ne tikai par Krievijas, bet arī par pasaules naftas tirgus līderi. Sacensties ar to varēja tikai tādi giganti kā Shell un British Petroleum. Pusgadu vēlāk tās vadītāju Mihailu Hodorkovski, vienu no Krievijas bagātākajiem cilvēkiem (viņa personīgo īpašumu žurnāls Forbes lēsa 7,5 miljardu dolāru apmērā), apcietināja. Viņu apsūdzēja par izvairīšanos no nodokļu samaksas un privatizācijas likuma pārkāpšanu. Pēc diviem gadiem Hodorkovskim piesprieda astoņus gadus ieslodzījumā. 2011.gada sākumā uzņēmēju, kas jau bija izcietis vairāk nekā pusi piespriestā soda, notiesāja vēl uz 13,5 gadiem, apsūdzot naftas zagšanā savā uzņēmumā. 

Pēc piespiedu bankrota Jukos galvenie aktīvi tika valsts korporācijai Rosņeft, tā savā kontrolē ieguva vairāk nekā pusi valsts naftas krājumu. Savukārt Sibņeft, kas piederēja pazīstamajam uzņēmējam Romānam Abramovičam, valdība atpirka par vairāk nekā 26,5 miljardiem dolāru. 

«Hodorkovska lieta» nopietni ietekmēja ne tikai Krievijas tēlu vien. Virkne lielu pasaules kompāniju apturēja savus projektus Krievijā. Valdības eksperti gan ir pārliecināti, ka tas drīzāk saistīts ar pasaules krīzi un jāvērtē kā pagaidu parādība. 

«Hodorkovska lieta ir nepārprotami politiska. Putins uzskata Hodorkovski par savu politisko pretinieku,» saka Boriss Ņemcovs, bijušais Krievijas valdības vicepremjers, pašlaik – viens no opozicionārās Tautas brīvības partijas līderiem. Neilgi pirms apcietināšanas 2003.gada parlamenta vēlēšanu priekšvakarā Hodorkovskis tiešām paziņoja par nodomu atbalstīt opozīciju. Tieši tas, uzskata Ņemcovs, maksāja uzņēmējam īpašumus un brīvību. Paša Ņemcova partija pagājušajā pavasarī Tieslietu ministrijā iesniedza reģistrācijas dokumentus, bet reģistrācija tika atteikta. 

Politiskā lauka ravēšana
Dmitrija Medvedeva pirmajā un droši vien arī pēdējā lielajā preses konferencē žurnālisti mēģināja izdabūt atbildi uz jautājumu, vai viņš balotēsies prezidentūras otrajam termiņam. Prezidenta vēlēšanas Krievijā gaidāmas 2012.gada martā. Vairākums neatkarīgo novērotāju ir vienisprātis, ka Putins, visticamāk, paredzējis atgriezties Kremlī. Aptaujas rāda, ka vismaz 55% vēlētāju ir gatavi atdot balsis viņam. Taču galīgais lēmums, domājams, tiks pieņemts decembrī pēc parlamenta vēlēšanām – atkarībā no tā, kāds rezultāts tiks valdošajai partijai Vienotā Krievija, kuru pēdējos trīs gadus formāli vada Putins. 

Pēc jau minēto aptauju datiem, šīs partijas reitingiem pēdējā laikā ir tendence samazināties, tomēr pagaidām pirmā vieta tai garantēta. It īpaši tāpēc, ka, šķiet, tikai piecas partijas iegūs tiesības izvirzīt savus sarakstus. 1999.gada vēlēšanās bija reģistrēti 17 politisko partiju saraksti, 1995.gada vēlēšanās piedalījās turpat 20 partiju. Atteikšanās reģistrēt Ņemcova partiju un vēl trīs kreisās partijas izslēdz no politiskās dzīves nozīmīgu skaitu potenciālo vēlētāju. 

Ņemcovs uzskata – pat ja Putins atstās Medvedevam iespēju balotēties otrajam termiņam, tas neko nemainīs. Viņaprāt, Krievijā izveidojies režīms, kas līdzīgs padomju režīmam: «Pie varas ir viena partija, kuru nevar nosaukt citādi kā vien par zagļu un korumpantu partiju.» Un tā paliks pie varas neatkarīgi no tā, vai prezidents būs Medvedevs vai Putins. Bet radikāli noskaņotais Krievijas Nacionālboļševiku partijas līderis Eduards Ļimonovs ir pārliecināts, ka drīzumā gaidāma sacelšanās pēc nesenā Arābu pavasara parauga. 

Pasaules finanšu centrs
Ar priekšlikumu radīt Maskavā pasaules mēroga finanšu centru premjers Vladimirs Putins nāca klajā 2009.gada rudenī, tieši ekonomiskās krīzes kulminācijas brīdī. Toreiz daudziem šķita, ka krīze Krieviju īsti neskar. Realitāte tomēr izrādījās citāda. 

Desmitgades sākumā izveidotais Stabilizācijas fonds, kas pakāpeniski pildījās augošo naftas un gāzes cenu dēļ, 2011.gada vasaras sākumā, pēc finanšu ministra teiktā, bijis gandrīz izsmelts. Pat neliela naftas cenas pazemināšanās pasaulē iespaidoja Krievijas budžeta ienākumus. Finanšu ministrija prognozē, ka inflāciju plānotajā 8% līmenī šogad arī neizdosies noturēt. 

Pēc Valsts statistikas dienesta ziņām, šāgada jūnijā vidējā alga Maskavā pirmo reizi pārsniegusi 40 tūkstošus rubļu, kas atbilst aptuveni 1000 eiro. Tik daudz nopelna finanšu uzņēmuma vidusmēra menedžeris vai Maskavas universitātes profesors. Jaunākais medicīniskais personāls Maskavas slimnīcās oficiāli nopelna ne vairāk par pieciem tūkstošiem rubļu mēnesī. Misļatinas sādžas Nikolaja pensija ir 3,5 tūkstoši rubļu jeb 63 lati mēnesī.

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1993.gada oktobris. Prezidents Boriss Jeļcins atlaiž opozicionāro Augstāko Padomi, reformu pretinieku bruņots dumpis
2. 1994.gada decembris. Pirmā Čečenijas kara sākums 
3. 1998.gada augusts. Finanšu krīze, banku sistēmas sabrukums, pilnīga ekonomisko reformu iesaldēšana
4. 1999.gada septembris. Māju spridzināšana Maskavā, kara atsākšanās Čečenijā, Jeļcins nosauc Vladimiru Putinu par savu pēcteci
5. 2004.gada septembris. Teroristi sagrābj Beslanas skolu, Putins sāk pārmaiņas politiskajā sistēmā, kas beidzas ar vienpersoniskas varas režīma iedibināšanos 

Lauma Vlaslova, dzīvo Krievijā, bijusī Latvijas diplomāte:
Krievija noteikti ir mainījusies ideoloģiskā ziņā. Pastāv lielāka vārda brīvība un nav cenzūras, lai gan ar to regulāri ir problēmas un varas spiediens tomēr jūtams. Pēc PSRS sabrukuma valdīja eiforija par brīvību, bija pārliecība par to, ka Krievija kļūs par tādu pašu demokrātisku valsti kā rietumvalstis. Pašlaik cilvēki ir krīzes nogurdināti un gaida «stingro roku».

Politiskās spēles īpaši labi redzamas vēlēšanu laikā. Nākamajās prezidenta vēlēšanās izšķirsies, kas pārvaldīs Krieviju. Demokrātiskās vērtības valstī netiek turētas pārāk augstā vērtē. Plānais inteliģences slānis ir aktīvs, bet nav pietiekami spēcīgs, lai spētu ietekmēt varas procesus nopietnā mērogā.

Arī sabiedrība mainījusies uz labo pusi, lai gan joprojām aktuāls ir rasisms, jo Krievijā ieplūst daudz imigrantu. Krievu nacionālboļševiki un neonacisti aktīvi izrāda naidu un ir vardarbīgi, bet valdība nedara neko, lai tos apstādinātu.

Krievijas lielajās pilsētās ir attīstīta infrastruktūra un ļoti strauji aug jaunceltnes, bet ārpus pilsētām skats nav tik iepriecinošs. Mazajos ciematos cilvēki dzīvo nabadzībā un tajās pašās padomju vai vēl vecākās celtnēs.

Iedzīvotāju skaits – 143 miljoni, krievu īpatsvars (2009) – 80%
Galvenās eksportpreces – nafta, gāze un citi derīgie izrakteņi
Naudas vienība – rublis
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 10 437

Divas Tulpju revolūcijas

Posted on augusts 18, 2011 by - Kirgizstāna

Kirgizstāna pērn piedzīvoja melnāko gadu savā pēcpadomju valsts vēsturē. Vai pēc konstitūcijas maiņas un drīz gaidāmajām vēlēšanām tā spēs saņemties?

Iebraukuši Kirgizstānas otrajā lielākajā pilsētā Ošā, ārzemnieki vispirms pamana desmit metru augstu akmens Ļeņinu, kas ar labo roku itin kā norāda valsts attīstības virzienu. Pirms 20 gadiem valsti sauca par Kirgīzijas Padomju Sociālistisko republiku, un līdz PSRS sabrukumam tā attīstījās «pa Ļeņina ceļu» – komunisma virzienā. Kopš neatkarības deklarēšanas 1991.gada 31.augustā tagadējā Kirgizstānas Republika, vismaz saskaņā ar konstitūciju, attīstās demokrātiskas, unitāras, laicīgas un sociālas valsts virzienā. 

Kirgizstāna robežojas gan ar bijušajām padomju saimes valstīm – Kazahstānu ziemeļos, Tadžikistānu dienvidrietumos un Uzbekistānu rietumos, gan ar Ķīnu austrumos un dienvidaustrumos. Vairāk nekā 90% teritorijas aizņem kalni. Iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus miljonus. Etniskā un konfesionālā sastāva ziņā valsts ir ļoti raiba – to apdzīvo vairāk nekā 80 dažādu etnosu un pāri par 30 konfesiju un reliģisko virzienu pārstāvju. 

Vidusāzijas valstu vidū Kirgizstāna izceļas ar to, ka līdzās kirgīzu valodai, kam ir valsts valodas statuss, krievu valodai piešķirts oficiālās valodas statuss. To uzskata par starpetniskās saziņas valodu un nodevu joprojām spēcīgajai padomju tradīcijai šajā zemē. 

Kirgizstānas galvenā bagātība ir hidroresursi. Vēl padomju laikā uz kalnu upēm uzbūvēta hidroelektrostaciju kaskāde, kurā saražoto elektroenerģiju eksportē uz kaimiņvalstīm. Taču galvenais valsts budžetā ienākošās valūtas avots ir Kumtoras zelta rūdas kombināts, ko ekspluatē kopīgi ar Kanādas sabiedrību Centrer Gold. 

Vēl viena Kirgizstānas īpatnība ir tā, ka tur izvietotas divas militārās aviobāzes: Biškekas lidostā – amerikāņu, bet Kantas pilsētā 40 kilometru tālāk – Krievijas aviobāze. 

«Demokrātijas saliņa»
Neatkarīgās Kirgizstānas attīstība jau no pirmās dienas krasi atšķīrās no norisēm citās bijušajās padomju republikās. Puča laikā 1991.gada augustā valsts pirmais prezidents Askars Akajevs, kurš atšķirībā no citiem pēcpadomju Vidusāzijas prezidentiem nebija PSKP CK lolojums, ieņēma principiālu nostāju, atklāti atsakot atbalstu pučistiem. Toreizējais iekšlietu ministrs Fēlikss Kulovs pat lika ar bruņutransportieriem bloķēt izejas padomju armijas dislokācijas vietās. Tā formāli izbeidzās Padomju Savienības laiks Kirgizstānā, un tieši tad par Kirgizstānu sāka runāt kā par «demokrātijas saliņu». 

90.gadu sākumā Kirgizstāna viena no pirmajām bijušajām padomju republikām atteicās no Krievijas rubļa un ieviesa savu nacionālo valūtu – somu. Tā arī viena no pirmajām postpadomju valstīm kļuva par Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībnieci. 

No akadēmiskās vides nākušajam Askaram Akajevam bija visas iespējas kļūt par Kirgizstānas Džordžu Vašingtonu vai Kemalu Ataturku. Tieši viņa laikā 1993.gada 5.maijā pieņēma visdemokrātiskāko konstitūciju, kas pieļāva politiskās un demokrātiskās brīvības – daudzpartiju sistēmu, plurālismu, pilsonisko sabiedrību, tirgus ekonomiku. Tieši viņa prezidentūras laikā pieņēma nacionālo programmu Kirgizstāna – cilvēktiesību valsts. 

Taču prezidentūras beigu posmā Askars Akajevs neizturēja «kirgīzu valstiskuma un demokrātijas tēva» slavas nastu un izlēma grozīt konstitūciju. Viņš atlaida parlamentu, sarīkoja nacionālo referendumu un mainīja pantu par prezidentūras termiņiem – divu termiņu vietā viņš valsts priekšgalā atradās līdz pat 2005.gada 26.martam – dienai, kad aizbēga no valsts. Demokrātiskas valsts dibinātāja slavas vietā Askaram Akajevam bija lemts Āfrikas valstu aizbēgušo prezidentu nožēlojamais liktenis. Demokrātijas saliņu pārmāca korupcija, savējo atbalstīšana un klanu ietekmes dalīšana. 

2005.gada februāra beigās parlamenta vēlēšanās balotējās arī Akajeva meita un dēls. Falsifikācijas un mahinācijas vēlēšanu dienā un balsu skaitīšanas laikā, kā arī «pateicīgo pilsoņu» parakstu vākšana (rosinot kārtējo reizi pagarināt Akajeva prezidentūras termiņu) kļuva par pēdējo pilienu elektorāta sašutuma kausā. Opozīcijas līdera Kurmanbeka Bakijeva vadītā demonstrācija 26.martā, par pārsteigumu gan pašam Akajevam, gan opozīcijai, pārauga vardarbīgā prezidenta gāšanā. Glābjoties no līdzpilsoņu dusmām, Kirgizstānas Republikas pirmais prezidents Askars Akajevs atrada patvērumu Krievijā. 

Atpakaļ pie ēzeļiem
Akajeva laikā Kirgizstāna no rūpnieciski agrāras kļuva par agrāru valsti. Ošas lielais zīda kombināts un sūkņu rūpnīca tagad pārveidoti par tirgiem, kuros pārdod galvenokārt lētās ķīniešu preces, bet tekstilkombināts stāv dīkā kopš PSRS sabrukuma. Tūkstošiem strādnieku, galvenokārt krievi, ukraiņi, baltkrievi un vācieši, bija spiesti uz visiem laikiem aizbraukt no valsts vai ķerties pie «pauninieku biznesa». 

Kaut arī pašlaik iedzīvotāju lielākā daļa nodarbināta agrārajā sektorā, Kirgizstāna importē pārtiku. Akajeva agrārā un zemes reforma aprobežojās vien ar kolhozu un sovhozu izformēšanu un zemes piešķiršanu fermeriem un lopkopjiem. Ošas piepilsētas laukos var vērot, kā traktoru vietā cilvēki izmanto zirgus un ēzeļus, bet graudaugu un kokvilnas ražas novākšanā kombainu vietā stājas fermeri un viņu bērni. 

Bez darba un stabiliem ienākumiem palikušie vietējie iedzīvotāji sākuši masveidā izbraukt peļņā – galvenokārt uz Krieviju un Kazahstānu. Pēc oficiāliem datiem, Krievijā atrodas aptuveni 400 tūkstoši, bet, pēc neoficiāliem, – vairāk nekā miljons Kirgizstānas iedzīvotāju. 

Korupcija un degradācija
Ārējie kredīti, kurus saistībā ar reformām 90.gados sāka piešķirt starptautiskās finanšu institūcijas, tā arī nav devuši gaidīto efektu. Kā izteicies ASV dzīvojošais bijušais Kirgizstānas vēstnieks Indijā Bakits Bešimovs, Kirgizstānas ārējais parāds «ir liels krimināls stāsts». Lielu un mazu ierēdņu korupcija un viņu piekoptā valsts naudas izzagšana aizšķērsoja ceļu pasludinātajām reformām. 

Līdztekus dziļā krīzē nonāca izglītības sistēma: skolas, kurās bērni līdz pat šim laikam mācās no padomju gados izdotām mācību grāmatām, absolvē pusizglītoti zema vispārējā līmeņa abiturienti. Augstskolu diplomu un zinātnisko grādu iegūšana par naudu kļuvusi par ikdienas normu un tradīciju. Kirgizstānā 20 gadus ilgusi un joprojām turpinās sabiedriskās apziņas marginalizācija. 

Par vienu no galvenajiem priekšnoteikumiem vardarbīgai valsts varas gāšanai uzskatāms ne vien sociālais netaisnīgums, bet arī neatkarīgas tiesvedības trūkums. Akajeva valdīšanas laikā radās teiciens: «zog vistu – saņem 6-7 gadus kolonijā, zog miljonus – saņem rājienu». Kirgizstānā neviens ierēdnis nav tiesāts par korupciju. Jo tiesībsargājošā sistēma ir viena no viskorumpētākajām valsts institūcijām – vispērkamākais varas atzars. 

Otrais prezidents
2005.gada jūlijā par Akajeva pēcteci kļuva Kurmanbeks Bakijevs. Savā Jaunajā kursā, tādā kā rīcības programmā, viņš sludināja: «Prezidenta morālais pienākums ir nodot valsti nākamajam prezidentam labākā stāvoklī, nekā viņš to saņēmis no iepriekšējā. Lai kas arī būtu nākamais prezidents, viņš saņems politiski stabilu un pārmaiņām gatavu valsti, kas krasi atšķirsies no tās valsts, kāda tā bija 2001.-2005.gadā.» 

Šajā zvērestā piepildīts izrādījās tikai pats pēdējais apgalvojums. Bakijeva prezidentūras periodā klāt nāca arī valsts sašķeltība un teritoriālās integritātes draudi. Valsti, kuru kalni ģeogrāfiski sadala ziemeļos un dienvidos, sāka plosīt daudzo klanu konflikti. 

Bakijeva vadītā politiskā elite, saprotot, ka tās īstenotā politika izraisīs neparedzamas sekas, sabiedriskajā apziņā sāka mākslīgi iefiltrēt ksenofobiju un etnisko neiecietību. 

Pagājušā gada 7.aprīlī valsts piedzīvoja recidīvu – Bakijevu piemeklēja Akajeva liktenis. Vardarbīgu demonstrāciju spiediena rezultātā viņš bija spiests meklēt patvērumu Baltkrievijā. Par iedzīvotāju neapmierinātības cēloni kļuva Bakijeva klans, kura locekļi ieņēma noteicošos amatus valsts pārvaldē. 

2010.gadā valsts dienvidos uzliesmoja etniskā vardarbība starp kirgīziem un uzbekiem. Tas ir un paliek vismelnākais gads pēcpadomju Kirgizstānas vēsturē. 

Tagadējā politiskā elite par valsts lejupslīdošās attīstības galveno cēloni uzskatīja prezidentālas valsts modeļa neatbilstību Kirgizstānas apstākļiem. 2010.gada jūnijā referenduma rezultātā tika pieņemta jauna, pēc skaita devītā, konstitūcijas redakcija, saskaņā ar to turpmākai valsts attīstībai jānotiek parlamentārisma virzienā. Vēlēšanās no 150 partijām parlamentā iekļuva piecas. 

Jaunā prezidenta gaidās
Trešā – pagaidu – prezidenta pienākumus pilda Roza Otunbajeva. Viņa ir pirmā sieviete Kirgizstānā, kas ieņem tik augstu amatu. Taču arī viņa nenāk no alternatīvas vides, bet gan no tā paša Bakijeva parlamenta un padomju nomenklatūras. 80.gadu otrajā pusē Otunbajeva vadīja PSRS delegāciju UNESCO pārstāvniecībā Parīzē. Akajeva prezidentūras laikā viņa bija Kirgizstānas ārlietu ministre.  

Pašlaik valsts dzīvo 30.oktobrī plānoto prezidenta vēlēšanu gaidās. Tajās var kandidēt ikviens pilsonis, kas iemaksājis 100 tūkstošus somu (aptuveni Ls 1100) un savācis 30 tūkstošus atbalstītāju parakstu. Augusta vidū reģistrēti 83 prezidenta amata kandidāti. Uz augsto amatu pretendē gan biznesa pārstāvji un bezdarbnieki, gan tiesneši un žurnālisti, ierēdņi un partiju līderi. 

Rietumu cilvēkiem, iespējams, nav viegli iztēloties vēlēšanu procesu bijušajās Vidusāzijas postpadomju valstīs. Pēc viņu priekšstatiem, prezidenta vēlēšanās piedalās cilvēki ar labu reputāciju, apveltīti ar spējām pārvaldīt valsts «mašīnu». Kirgizstānā pārvaldīt valsti var, kā kādreiz esot teicis Ļeņins, jebkura ķēkša. Ar bažām tiek gaidīts, ka par nākamo valsts prezidentu varētu kļūt tāds kandidāts, kas ne tikai atbalsta mūžīgu draudzību ar Krieviju, bet vienlaikus ir arī «naudasmaiss» ar apšaubāmiem sakariem organizētās noziedzības vidē. 

Opozīcijā – atstumtie
Lai izprastu cēloņus Kirgizstānas neatkarības evolūcijai no «demokrātijas saliņas» līdz pilnīgai valsts institūciju degradācijai, jāaplūko tādi fenomeni kā kirgīzu opozīcija un politiskā elite. 

Ļeņina statuja Ošas galvenajā laukumā iepretim komunistiskās partijas vietējai apgabala komitejai un arī vietējās valsts administrācijas ēkai izskaidro daudz ko. Kopš neatkarības valsts politiskajā elitē redzamas gandrīz vienas un tās pašas sejas. Tās nākušas no PSKP vai komjaunatnes aprindām. Padomju laika ierēdņi arī tagad stabili turas svarīgākajos amatos Biškekā un provincēs. 

Opozīciju gan Akajevam, gan Bakijevam veidoja vieni un tie paši – no varas atstumtie. Pēc PSRS sabrukuma tagadējie politikas personāži masveidā no komunistiem pārtapa par demokrātiem un iestājās proakajeviskajā partijā Alga, Kirgizstan (Uz priekšu, Kirgizstāna). Pēc Akajeva padzīšanas proakajeviskās partijas biedri masveidā pārgāja uz probakijevisko partiju Ak Žol (Laimīgais ceļš). 

Tagadējais parlaments lielākoties sastāv tieši no šīs partijas biedriem, kuri pārbēguši pie tagadējām varas partijām Ata-Meken (Tēvzeme), Ata-Žurt (Tēvija), Ar-namis (Pašcieņa), Respublika un Kirgizstānas Sociāldemokrātiskās partijas. Tagadējās valdības sejas ir tās pašas vecās Bakijeva valdības sejas. 

Pērn pēc prezidenta gāšanas ieskanējās runas par to, ka uz mūžu ieceltos ierēdņus vajadzētu padzīt no varas, taču tālāk par runām nav tikts. Nav grūti aptvert, kāpēc. Kāda būtu Kirgizstānas attīstība, ja lustrāciju īstenotu jau 1991.gadā? Iespējams, pati to neapjaušot, Kirgizstānas politiskā elite līdzpilsoņu acīs diskreditējusi demokrātijas ideju un atņēmusi cerību uz valsts attīstību. Kādā virzienā valsts tiks vesta pēc gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, uz šo jautājumu atbildēt nevar neviens.

Autors ir neatkarīgs žurnālists, kas drošības apsvērumu dēļ publicējas ar pseidonīmu

Pieci pavērsiena punkti pēdējos 20 gados
1. 1991.gada 31.augusts. Pieņem Kirgizstānas Republikas Neatkarības deklarāciju
2. 1993.gada 10.maijs. Krievijas rubļa vietā apgrozībā ievieš Kirgizstānas nacionālo valūtu somu
3. 2002.gada 17.marts. Aksas ciemā šauj uz cilvēkiem, kuri protestē pret robežstrīda noregulēšanas procesā Ķīnai atdoto teritoriju
4. 2005.gada 24.marts. Pirmā Tulpju revolūcija – prezidents Askars Akajevs aizbēg uz Krieviju
5. 2010.gada 7.aprīlis. Otrā Tulpju revolūcija – prezidents Kurmanbeks Bakijevs aizbēg uz Baltkrieviju

Astrīda Masadikova, strādā Latvijas goda konsulātā:
Kirgizstāna piedzīvoja divas revolūcijas, kas bremzēja attīstības procesus pēc PSRS sabrukuma. Tagad atkal viss palēnām virzās uz priekšu. Tuvojas vēlēšanas, bet īstas pārliecības, ka būs pozitīvas pārmaiņas, nav. Būtiski pieaugušas preču un pakalpojumu cenas. Cilvēki meklē papildu ienākumus – katrs raujas, kā māk. Īstas pārticības nav, bet dzīvot var. Valstī pastāv korupcijas problēma.

It kā var novērot arī pozitīvas pārmaiņas, bet visu jau nevar gribēt uzreiz. Piemēram, nesen ārstiem paaugstināja algas. Dažās nozarēs ir labas algas, arī strādājot ārvalstu projektos var labi nopelnīt. Bet kopumā algu līmenis nav sevišķi augsts.

Laukos agrāko kolhozu vietā tagad ir privātās saimniecības. Cilvēki vairāk paļaujas uz naturālās saimniecības modeli – paši izaudzē, paši patērē, un paši arī pārdod.

Pozitīvais Kirgizstānā – cilvēki ir savstarpēji izpalīdzīgi, un cits citu atbalsta. Ja kādam iet grūtāk, cits vienmēr palīdzēs. Tas rada vismaz drošības sajūtu. Sabiedrība vēlas stabilitāti, mieru, darbu un vairs nekādas revolūcijas. Kaut pamazām, bet lai viss notiek attīstības virzienā.

Iedzīvotāju skaits – 5,5 miljoni, krievu īpatsvars (2009) – 8%
Galvenās industrijas – tekstilpreces un pārtikas pārstrāde
Naudas vienība – soms
IKP uz vienu iedzīvotāju, ASV dolāros (2010, SVF) – 864