Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē


Lībijas nemiernieki Kadāfi lojālajiem spēkiem dod laiku padoties līdz sestdienai,
otrdien paziņoja Pagaidu pārejas nacionālās padomes vadītājs Mustafa Abdeldžalils. Ja tas nenotiks, nemiernieki teritorijas Lībijas centrālajā un dienvidu daļā, kā arī Kadāfi dzimto pilsētu Sirti ieņemšot ar militāru spēku. Taču karš Lībijā vēl ne tuvu nav galā, pirmdien paziņojuši Lībijas misijā iesaistīto valstu štābu priekšnieki. Starptautiskās koalīcijas atbalsts arvien nepieciešams, lai iznīcinātu Kadāfi lojālistu spēku pēdējās pretošanās paliekas. Starptautiskās koalīcijas operācija sākās 19.martā ar ANO mandātu. Kopš 31.marta uzlidojumus komandē NATO.

ES gatavojas noteikt aizliegumu naftas un naftas produktu importam no Sīrijas, kur, apspiežot protestus pret valdošo režīmu, šogad nogalināti jau vairāk nekā 2000 iedzīvotāju. Jaunās sankcijas atbalstītas 27 ES valstu ekspertu sanāksmē Briselē. 95% no Sīrijas naftas un naftas produktu eksporta ir uz ES, un ieņēmumi no naftas veido pusi līdz divas trešdaļas Sīrijas valdības ieņēmumu. ES jau ir noteikusi sankcijas pret Sīrijas amatpersonām.

Par Igaunijas prezidentu pirmdien atkārtoti ievēlēts Tomass Hendriks Ilvess. No 101 Rīgikogu deputāta par viņu balsoja 73 likumdevēji, bet par Centra partijas izvirzīto kandidātu Indreku Tarandu – 25. Prezidenta ievēlēšanai bija nepieciešams divu trešdaļu vairākums jeb 68 balsis. Ilvess savu pirmo termiņu Igaunijas prezidenta amatā sāka 2006.gada oktobrī. Viņa otrais piecu gadu termiņš sāksies 10.oktobrī. Ilvess dzimis Zviedrijā, audzis un izglītojies ASV un strādājis Kanādā.

Otrdien Šauļu rajonā NATO ātrās reaģēšanas kontingenta Francijas Gaisa spēku iznīcinātājs Mirage mācību lidojumu laikā sadūries ar Lietuvas Gaisa spēku lidmašīnu L-39. Pēc sadursmes franču iznīcinātājs spēja nolaisties lidlaukā, bet L-39 nogāzās, taču pilotiem izdevās katapultēties un nolaisties ezerā.

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko otrdien paziņoja par plāniem otro reizi kopš šā gada maija devalvēt nacionālo valūtu, ņemot vērā valsts nespēju samazināt budžeta deficītu. Lukašenko norādīja, ka laikā starp 12. un 15.septembri rubelis tiks brīvi tirgots speciālās tirdzniecības sesijās, kas noteiks oficiālo maiņas kursu. Baltkrievijas finansiālā situācija saasinājās šā gada sākumā, un maijā Centrālā banka paziņoja par rubeļa devalvāciju.

Zviedrijas Finanšu ministrija krasi pazeminājusi ekonomikas pieauguma prognozi, kā iemeslu minot neskaidrības un prognozes par vājāku attīstību globālajā tautsaimniecībā. Ministrija lēš, ka zviedru iekšzemes kopprodukts 2012.gadā pieaugs par 1,3%. Vēl aprīlī tika prognozēts, ka IKP nākamgad sasniegs 3,8%.

Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pirmdien parakstījis dekrētu par parlamenta apakšpalātas Valsts domes vēlēšanu sarīkošanu 4. decembrī. Uzvaru velēšanās  prognozē Kremļa partijai Vienotā Krievija. Tās sarakstu papildinās arī premjerministra Vladimira Putina inspirētās Tautas frontes virzītie kandidāti.

Par Japānas valdības vadītāju kļuvis līdzšinējais finanšu ministrs Josihiko Noda, ko parlamenta apakšnams otrdien ievēlēja amatā. Pirms tam tajā pašā dienā demisionēja līdzšinējā premjerministra Naoto Kana valdība. Kans tika kritizēts par nepietiekami efektīvu rīcību, organizējot Fukušimas atomelektrostacijas avārijas likvidācijas darbus.

ASV sestdien paziņoja par teroristu organizācijas al-Qaeda otra augstākā līdera Atija Abd ar Rahmana nogalināšanu Pakistānā. Rahmans nekad nav bijis starptautiski atpazīstams kā bin Ladens vai viņa pēctecis Aimans az Zavahiri, taču tika bin Ladens bija viņam uzticējis al-Qaeda ikdienas operāciju vadīšanu.

Radars Latvijā

Nedēļas notikumi Latvijā


Finanšu ministrs Andris Vilks neizslēdz iespēju, ka būs jāveic lielāka konsolidācija nākamā gada budžetā,
nekā iepriekš pieļautie 100 miljoni. Kā iemeslus viņš min riskus pasaules ekonomikā un iespējamo valsts papildus ieguldījumu airBaltic. Valdība pagājušonedēļ nolēma piedalīties lidsabiedrības glābšanā, taču izvirzīja vairākus nosacījumus privātajam akcionāram BAS, kurā 50% pieder lidsabiedrības vadītājam Bertoltam Flikam.

Pagājušā gada Eiropas čempione tāllēkšanā Ineta Radeviča svētdien izcīnīja bronzas medaļu pasaules vieglatlētikas čempionātā. Sestajā, pēdējā  mēģinājumā Radeviča aizlēca 6,76 metrus tālu. Tā Latvijai ir pirmā pasaules čempionāta godalga neatkarīgas valsts vēsturē. Līdz šim Latvijas sportisti pasaules čempionātos bija tikuši pie vienas medaļas, kad 1983.gadā Helsinkos bronzu PSRS izlases sastāvā izcīnīja šķēpmetējs Dainis Kūla.

Naktī uz 23.augustu Zemgales tiesas apgabala prokuratūrā Jelgavā notikusi ielaušanās, kuras laikā no seifa nozagti vairāku kriminālprocesu materiāli. Sākta pārbaude, lai noskaidrotu, vai ir pamats lemt par iespējamu disciplinārpārkāpumu tā prokurora rīcībā, kurš bija atbildīgs par pazudušajiem kriminālprocesiem.

Laikraksts Diena ir politiski angažētu oligarhu rokās, intervijā lietuviešu portālam Delfi teica Ekspress Group, kam pieder arī Delfi, īpašnieks Hanss Luiks. Viņš arī apgalvo, ka avīze Diena pēc tās pārdošanas neesot piederējusi britu baņķieriem Roulendiem, kā to Latvijā centās parādīt darījuma īstenotāji. 2009.gada jūlijā notika darījums, kurā kā laikrakstu Diena un Dienas Bizness pircēja tika prezentēta bijušajam Dienas izpilddirektoram Aleksandram Tralmakam piederošā  Luksemburgas kompānija Nedela S.A. 2009.gada oktobrī tika paziņots, ka patiesie pircēji ir Roulendu ģimene no Lielbritānijas.

Šogad jūlijā, salīdzinot ar jūniju, pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem salīdzināmās cenās, mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums pieaudzis par 1,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Pārtikas preču mazumtirdzniecības uzņēmumos apgrozījums palielinājies par 4,3%, bet nepārtikas preču pārdošanas apjomi pieauguši par 0,6%, bet auto degvielas pieaugums bija 1,7%. Salīdzinot ar 2010.gada jūliju kopējais mazumtirdzniecības apgrozījums palielinājies par 6,4%.

Salīdzinot ar jūlija beigām, augusta beigās bezdarbnieku skaits samazinājies par 3184, un bezdarba līmenis ir 11,9% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. Viszemākais bezdarba līmenis joprojām ir Rīgas reģionā – 8,8%. Seko Kurzeme (12,5%), Zemgale (12,9%) un Vidzeme (13,3%), Latgales reģionā (20%).

Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā no 1.septembra vadīs Inna Šteinbuka. Kopš 2009.gada Šteinbuka ir bijusi Eurostat sociālās un informācijas sabiedrības statistikas jomas direktore. Viņai ir doktora grāds ekonomikā.

Latvijas Universitātes rektors profesors Mārcis Auziņš ievēlēts par Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īsteno locekli. Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmija tika dibināta 1990.gadā. Tajā ir vairāk nekā 1400 locekļu, tostarp Romas pāvests Benedikts XVI, kā arī 28 Nobela prēmijas laureāti. Par LU rektoru profesors Auziņš ievēlēts 2007.gada pavasarī, un šogad maijā viņš tika atkārtoti ievēlēts rektora amatā.

Eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura bija nonākusi Stradiņa slimnīcā, akūtas veselības problēmas nav konstatētas. Vīķei-Freibergai neiroloģiska rakstura problēmu dēļ bija nepieciešams veikt veselības izmeklējumus.

Režisora Roberta Rubīna dokumentālā filma Kā Tev klājas, Rūdolf Ming? ieguvusi UNICEF balvu 8.Starptautiskajā EBS dokumentālo filmu festivālā Seulā, Dienvidkorejā. Filma tapusi 2010.gadā Jura Podnieka studijā. Šogad festivālam tika iesniegtas vairāk nekā 660 filmas no 83 valstīm, no kurām žūrija festivāla programmā iekļāva 51 filmu no 29 valstīm. 

Tumsa pēc diktatora

Tieši pirms 43 gadiem pie varas nākušais un nupat gāztais diktators Muamars Kadāfi ir atstājis dziļas rētas Lībijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Viņa «noziegumi» pret modi ir pati mazākā problēma 

Kad 1969.gada 1.septembrī virsnieka Muamara Kadāfi vadīta armijnieku grupa gāza karali Idrisu, viņš pats sevi dēvēja par tuksneša filozofu un pasludināja, ka jaunā politiskā sistēma – Pastāvīgā revolūcija – aizvietos gan kapitālismu, gan sociālismu. Taču gadiem ejot, tā dēvētā revolūcija iznīcināja gandrīz ikvienu institūciju, kas varētu iebilst vai traucēt pašam līderim. Tagad valstī ir vakuums, jo nav neviena, kas tiesiski mantotu varu. Nav parlamenta. Nav vienotas militārās pavēlniecības. Nav politisko partiju. Nav pilsoniskās sabiedrības. Nav nevalstisko organizāciju. Valdības ministrijas atgādina tukšas čaulas, izņemot valsts naftas kompāniju. 

«Šī ir mana valsts!» Kadāfi burtiski kliedza televīzijas uzrunā pēc tautas sacelšanās sākuma šāgada februāra beigās. Vicināja dūri un sita to pa improvizēto tribīni. «Muamars nav prezidents, kas pamet savu amatu! Muamars ir revolūcijas līderis līdz pašam galam!» 

Tagad Kadāfi ir nozudis, un par viņa galvu izsludināta gandrīz divu miljonu dolāru atlīdzība. Taču sešus mēnešus ilgusī sacelšanās pārvērtusies par vēl postošāku laiku nekā visas četras Kadāfi valdīšanas desmitgades. Viņš ietiepīgi turējās pie varas un atteicās pieņemt faktu, ka liela daļa tautas vēlas viņa aiziešanu. Viņš skaidroja, ka pie visa ir vainojamas ārējas sazvērestības. Reizēm vainīgi bija islāma fundamentālisti, reizēm – Rietumu kolonisti, kas atkal vēloties sagrābt Āfrikas bagātības. Tikmēr valsts, kurā ir seši miljoni iedzīvotāju un iespaidīgas naftas rezerves, grima arvien lielākā haosā. 

Publiskie nāvessodi
Lai nodrošinātu vienpersonisku valdīšanu un īstenotu savus plānus, pulkvedis Kadāfi jau sen ir paļāvies uz vardarbīgām metodēm gan paša mājās, gan ārvalstīs. Viņš finansēja un piegādāja ieročus veselai buķetei dažādu vardarbīgu organizāciju, ieskaitot Īru republikāņu armiju, Sarkanās armijas frakciju Eiropā un dažādas nemiernieku grupas Āfrikā. Viņa valdība ir saistīta ar vairākiem teroristu uzbrukumiem, no kuriem bēdīgi slavenākais ir lidsabiedrības Pan Am lainera saspridzināšana virs Skotijas 1988.gada Ziemassvētku priekšvakarā, nogalinot visus 259 cilvēkus, kas atradās lidmašīnā, un vēl 11 Lokerbijas mazpilsētas iedzīvotājus. Pēc šīs traģēdijas Kadāfi kļuva par izstumto starptautiskajā arēnā. Tajā pašā laikā viņa paša tauta pēdējos desmit gados ir piedzīvojusi daudz asiņainākas iekšpolitikas spazmas. 

70.gadu beigās un 80.gados Kadāfi iznīcināja pat savus maigākos kritiķus, publiski izpildot nāvessodus. Inscenētās prāvas tika rīkotas futbola stadionos un basketbola laukumos. Apsūdzētie tika nežēlīgi pratināti, galu galā lūdzot apžēlošanu, taču pūlis parasti pieprasīja asinis. Notiekošo translēja televīzija, lai ziņa par sodu neaizslīdētu garām nevienam lībietim. 

Kādas studentu aktīvistu grupas līķi vienā no galvaspilsētas Tripoles galvenajiem laukumiem tika atstāti karātavās aptuveni nedēļu. Ceļu policijai tika uzdots pārkārtot satiksmes plūsmu tā, lai gar laukumu dotos pēc iespējas vairāk automašīnu. 

«Kadāfi spēja tik ilgi noturēties pie varas tāpēc, ka viņš necentās turēties pie vienas ideoloģijas. Viņš parasti pakārtoja savus plānus tam, kas ir izdevīgi konkrētajā brīdī. Sava ietekme bija arī teatralizētajai vardarbībai,» saka Hišams Matars, kas sarakstījis romānu Vīru zeme par izpostītām dzīvēm Kadāfi valdīšanas laikā. «Viņš apzināti centās terorizēt tautu un tik pamatīgi sakropļot viņu domāšanu, ka cilvēkiem ir bailes paust savu viedokli.» Matars ir trimdā aizbēguša lībiešu diplomāta dēls, kas dzīvo Londonā. Viņa romāns 2006.gadā iekļuva prestižās Bukera balvas finālistos. 

Terora metodes
Tiesa, savas valdīšanas sākumā Kadāfi nodrošināja tautai zināmu labklājību. Pirms 1959.gada, kad Lībijā tika atklāta nafta, tā bija ārkārtīgi nabadzīga zeme, kuras lielākie ienākumi bija Otrā pasaules kara metāllūžņu eksports. Par nelaimi, nākamos desmit gadus lībieši nekādu vērā ņemamu uzplaukumu no naftas ienākumiem nejuta. To izmanīja 1969.gada apvērsums. 

Jaunā Lībijas valdība bija tā, kas panāca lūzumu toreizējās attiecībās starp lielajām naftas ieguves kompānijām un valstīm, kur atrodas bagātākās rezerves, – lai saņemtu piekļuvi naftas laukiem, Lībijas valdība pieprasīja akciju vairākumu firmu meitasuzņēmumos, kā arī lielākus procentus no peļņas. Līdzīgu politiku vēlāk pārņēma arī citas naftas lielvalstis. 

Lībijas valsts kasē sāka ieplūst nauda, un pulkvedis Kadāfi deva rīkojumus par jaunu ceļu, slimnīcu, skolu un mājokļu būvēšanu. 1969.gadā vidējais dzīves ilgums bija 51 gads, tagad tas ir 74. Lasītprasme sasniegusi 88%. Vidējie ienākumi uz vienu personu sasnieguši 12 000 dolāru gadā, tiesa, tas krietni atpaliek no citām naftas eksportzemēm. 

Par nelaimi, pulkveža haotiskais raksturs un no tā izrietošā politika liegusi Lībijai kļūt par stabilu valsti. Lai nodrošinātu vienpersonisku teikšanu, viņš iznīcināja vai izolēja pārējos 11 sākotnējās Revolucionārās vadības padomes locekļus. Par streikošanu vai oficiāli neapstiprinātu ziņu publicēšanu tiek piespriesti cietumsodi, bet par «nelegālām politiskām aktivitātēm» iedzīvotājus soda ar nāvi. Tika sadedzinātas Rietumos izdotās grāmatas, aizliegts privātais bizness. Izlūkdienests izmantoja dažādus trikus, lai nolaupītu un iznīcinātu pat trimdas opozicionārus. 

Lielāko Kadāfi saķeršanos ar rietumvalstīm izraisīja pulkveža īstenotā teroristu organizāciju finansēšana. «Principā visa viņa karjera vismaz starptautiskajā arēnā un attiecībās ar pārējo arābu pasauli bija uzvesties kā huligānam,» uzskata Liza Andersone, Amerikāņu universitātes Kairā prezidente. «Būt provokatoram viņam sagādāja baudu.» 

Kad 80.gadu sākumā pulkvedis Kadāfi vienpusēji nolēma paplašināt Lībijas teritoriālos ūdeņus Sidras līcī, ASV prezidents Ronalds Reigans pieprasīja slēgt Lībijas vēstniecību Vašingtonā, apturēja naftas importu un notrieca divus Lībijas gaisa spēku iznīcinātājus. 

1984.gadā no Lībijas Tautas biroja, kā tika dēvēta vēstniecība Londonā, tika raidīti šāvieni, nogalinot policisti un ievainojot 11 demonstrantus. 

1986.gada aprīlī Rietumberlīnē strādājošie Lībijas specdienesta aģenti sarīkoja sprādzienu diskotēkā La Belle, nogalinot divus amerikāņu karavīrus un vienu turku izcelsmes sievieti, kā arī ievainojot 200 cilvēku. 

Reigans par to atmaksāja, desmit dienas vēlāk pavēlot sabombardēt vairākus mērķus Lībijā, ieskaitot pulkveža Kadāfi galveno mītni – tā dēvēto Bab al-Azizja baraku kompleksu. Kadāfi apgalvoja, ka uzbrukumā dzīvību zaudēja vismaz 15 cilvēki, ieskaitot viņa adoptēto meitu Hannu. Tiesa, pašā Lībijā klīda baumas, ka pulkvedis «adoptēja» mazo meiteni pēc viņas bojāejas. 

Savukārt 1988.gadā tika īstenots asiņainākais terora akts, kura pēdas veda uz Lībiju – 40 minūtes pēc došanās ceļā no Londonas uz Ņujorku 9,5 kilometru augstumā eksplodēja Pan Am boinga bagāžā paslēpta bumba ar pulksteņmehānismu. Aizdomīgi līdzīgā terora aktā pēc gada tika saspridzināta franču pasažieru lidmašīna virs Āfrikas valsts Nigēras, nogalinot 170 cilvēku. Izmeklēšanā aizdomas krita uz lībiešu specdienestu. 

Kad pēc Pan Am katastrofas izmeklēšanas beigām ASV un Lielbritānija pieprasīja Lībijai izdod divus aizdomās turētos, bet Kadāfi atteicās to darīt, sākās gandrīz desmit gadus ilga Lībijas starptautiskā blokāde. Vispirms ekonomiskās sankcijas noteica ANO. Kad līdzīgu lēmumu pieņēma arī arābu valstis, Kadāfi novērsās arī no savām «brāļu tautām». Viņš izvirzīja mērķi kļūt par Āfrikas līderi un zināmus laurus plūca 2009.gadā, kad Āfrikas valstu savienība viņu ievēlēja par savu priekšsēdētāju. 

1999.gadā Lībija beidzot piekrita izdot tiesāšanai Hāgā abus Lokerbijas terora aktā apsūdzētos. Kad Lībija oficiāli atzina savu vainu un apsolīja samaksāt 2,7 miljardus dolāru upuru ģimenēm, starptautiskās sankcijas tika atceltas. 

Vēl ciešāka pierīvēšanās Rietumu sāniem notika pēc 2001.gada 11.septembra terora aktiem, jo Kadāfi publiski izteica nosodījumu al-Qaeda un apsolīja sadarboties ar amerikāņu izlūkdienestiem. Turklāt pēc amerikāņu vadīto sabiedroto spēku iebrukuma Irākā pulkvedis Kadāfi paziņoja, ka Lībija atsakās no saviem nodomiem iegūt masu iznīcināšanas ieročus savā arsenālā, noraksta slepeni sākto kodolieroču programmu un sadarbosies ar starptautisko sadarbību līdzšinējā arsenāla iznīcināšanā. 

Padzīšana
Bijušais armijas virsnieks Kadāfi gadu gaitā pats sev piešķīris dažādus titulus: Brāļu vadonis, Tautas ēras vaduguns, Āfrikas karaļu karalis un visbiežāk – Revolūcijas līderis. 

Viņš vienmēr centies radīt iespaidu, ka ir tautas mīlēts un tālredzīgs līderis. Taču. kad šāgada sākumā sākās dumpji kaimiņvalstīs Tunisijā un Ēģiptē, Kadāfi iekšēji vārījās. Pret jebkuru balss pacelšanu paša mājās viņš vērsās ar armiju – tanki un aviācijas bumbas tika raidītas ne tikai pret bruņotajiem nemierniekiem, bet arī pret civiliedzīvotājiem. 

Strauji augošais upuru skaits pamudināja NATO uz ārēju iejaukšanos. Pie reizes Rietumi steidzās diplomātiski atzīt nemiernieku valdību, lai gan arī tā bieži uzvedās haotiski un tās dažādās frakcijas strīdējās savā starpā. 

Pirmās nemiernieku uzvaras ātri vien izčākstēja, taču Lībijas kontu iesaldēšana, nepārtrauktie NATO uzlidojumi un augstu Kadāfi līdzgaitnieku pārbēgšana atstāja savas sekas. Kad sāka sarukt arī Kadāfi uzticības personu galms, arvien lielāku lomu kā pulkveža padomnieki sāka spēlēt viņa dēli. Līdz šim gan nebija skaidrs, vai kādu no viņiem pats Kadāfi ir izvēlējies kā savu politisko mantinieku. Stāsta, ka pulkvedis dīvaini uzvedies arī attiecībā pret saviem dēliem – dzinis intrigas, sanaidojot brāli pret brāli, tā viņiem liekot savā starpā sacensties, lai pierādītu, kurš apsviedīgāks un izturīgāks. 

Pēc mēnešiem ilgas valdības spēku un dumpinieku frontes bīdīšanās te uz priekšu, te atpakaļ, pēdējais trieciens Tripolei un pulkveža Kadāfi padzīšana notika apbrīnojami strauji. Nemiernieki ātri ieņēma izslavētās Hamisa brigādes militāro bāzi un tuvojās galvaspilsētas centram. 

Kamēr dažos pilsētas rajonos pretošanos izrādīja atsevišķās Kadāfi lojālistu grupas, nemiernieki ieņēma pulkveža galveno varas simbolu – Bab al-Azizja kompleksu. Pats Kadāfi radiopaziņojumā apgalvoja, ka atkāpšanās ir taktisks manevrs. Kur viņš īsti devās, aizvien nav skaidrs. 

Taču Lībijas nākotne (bez Kadāfi) izskatās tikpat nepastāvīga kā pagātne. Nav skaidra plāna, kas pārņems varu un kas būs atbildīgs par drošību. Pulkveža ilgie centieni izskaust jebkādus politiskos sāncenšus atstājuši visu valsti gluži kā drupu kaudzi, kurā pat naftas naudas atvēlēšana infrastruktūras projektiem nespēj aizlāpīt lielos caurumus. 

«Pēdējos 30 gados Lībija ir satrunējusi arvien vairāk, kamēr visa pārējā pasaule ir krietni mainījusies,» secina Liza Andersone.

KADĀFI ĢIMENE
Fatiha al-Nuri Halida

Pirmā sieva, kas ar Kadāfi bija precējusies tikai sešus mēnešus. Skolotāja

Muamars Kadāfi, 1942
No WikiLeaks failiem: «ekscentriķis ar ļoti svārstīgu garastāvokli», «baidās uzturēties ēku augšstāvos un baidās lidot virs ūdeņiem», «aizraujas ar flamenko» 

Safia Farkaša, 1952
Otrā sieva, medmāsa. Iepazinās, kad Kadāfi izoperēja apendicītu

Muhamads, 1970
Dēls no pirmās sievas. Vadīja Lībijas olimpisko komiteju, valsts pastu un sakaru kompāniju. 40% Lībijas dzērienu kompānijā, kam pieder Coca-Cola franšīze. Padevās Tripoles ieņemšanas laikā. Pats to apstiprināja telefonintervijā Al Jazeera, taču saruna pārtrūka, kad fonā sāka skanēt šāvieni.

Saifs al-Islams, 1972
Vadīja Lībijas Labdarības un attīstības fondu. Dumpja laikā bija galvenais režīma runasvīrs.
2006.gadā sastrīdējās ar tēvu, jo presei izstāstīja, ka režīms ir spīdzinājis sešas bulgāru medmāsas, lai piespiestu atzīties 400 bērnu nevērīgā inficēšanā ar HIV 1998.gadā.

Sādi, 1973
Profesionāls futbolists, kas spēlējis arī divos Itālijas klubos. Pēdējos gados bija Lībijas Futbola federācijas vadītājs un īpašā drošības dienesta šefs. Pēc dumpinieku ienākšanas Tripolē parādījās ziņas, ka viņš ir arestēts, taču vēlāk izrādījās, ka tā nav taisnība. 

Hanibals, 1975
Vadīja Nacionālo jūras transporta kompāniju, kas eksportē naftu. Vairāk pazīstams pēc incidentiem Eiropā: kautiņš ar policistiem Itālijā (2001), braukšana dzērumā (2004) un draudzenes piekaušana Parīzē (2005), divu kalpotāju piekaušana Šveicē (2008), sievas piekaušana Londonā (2009).

Mutasims, 1976
Nacionālās drošības padomnieks un apakšpulkvedis, kas vadīja tikai viņam pakļautu bruņotu brigādi un bija atbildīgs par ārzemju algotņu organizēšanu. 2008.gadā savas brigādes veidošanai no tēva pieprasīja 1,2 miljardus dolāru, lai konkurētu ar līdzīgu vienību, ko bija izveidojis viņa brālis Hamiss. 

Hamiss, 1978
Lībijas armijas elites Hamisa brigādes vadītājs. Saskaņā ar mediju ziņām krita kaujā šāgada 19.martā, taču oficiāli tas nav apstiprināts. Militāro izglītību ieguvis Krievijā. 

Aiša, 1978
ANO labās gribas vēstniece līdz šāgada 23.februārim. Advokāte, kas tiesā brīvprātīgi pārstāvēja bijušo Irākas diktatoru Sadamu Huseinu un žurnālistu Muntadaru al-Zaidi, kas preses konferencē Bagdādē ar kurpi meta ASV prezidentam Džordžam Bušam. Precējusies ar tēva brālēnu.

Saifs al-Arabs, 1982
Neveiksmīgs privātuzņēmējs un plejbojs, kas kādu laiku dzīvojis Minhenē. Itālijas prese 25.februārī ziņoja, ka viņš ir aizbēdzis no Lībijas, savukārt maijā parādījās ziņas, ka gājis bojā NATO uzlidojumā Tripolē. 

Lībija: jaunie līderi, statistika un nākotnes izredzes
Mustafa Abduls Džalils.
Bijušais tieslietu ministrs, kas pārgāja dumpinieku pusē, redzot, kā drošības spēki šauj demonstrantus. Kļuva par dažu dumpinieku grupas vienojošo līderi.

Mahmuds Džibrils. Diplomātiskais pārstāvis, ar kuru labprāt runā rietumvalstu līderi. Jau vairākas reizes bijis vizītē Briselē, lai apspriestu jaunās Lībijas attiecības ar ES.

Abduls Hafizs Ghoga. Nacionālās pārējas laiku padomes vadītāja vietnieks. Bijušais cilvēktiesību jurists, kas pārstāvēja pirms 15 gadiem cietumā nogalināto politisko ieslodzīto ģimenes.

Iespējamās nākotnes problēmas
Varas vakuums.
Kadāfi aiz sevis atstājis «institucionālu izgāztuvi», saka Tuvo Austrumu eksperts Favazs Gerge. Nemiernieku kustību plosa iekšējās pretrunas starp diviem militāriem līderiem. Viens no viņiem – Fatahs Junešs – jūlijā gāja bojā mīklainos apstākļos, izraisot pagaidu valdības izjukšanu, jo daļa uzskatīja, ka izmeklēšana bijusi pavirša. 

Islāmisti. Nemiernieku vidū eksistē domstarpības starp nacionālistiem un islāmistiem. Rietumu drošības dienesti jau pauduši bažas, ka drošības vakuumu varētu izmantot islāma fundamentālisti. 

Reģioni un ciltis. Trešās lielākās pilsētas Misrātas nemiernieki jau agrāk atteikušies pildīt dumpja galvenā centra – Bengāzī pilsētas – līderu pavēles. Arī līdz šim apspiestie un Nafusa kalnos patvērumu radušie berberi ir pārņēmuši teritoriju uz rietumiem no galvaspilsētas, lai ieviestu savu pašpārvaldi.

Varēja būt stingrāks

Vēlētājs. Par ko un kāpēc balsos? – Ir jautāja pirms gada. Darām to vēlreiz. Piensaimniece Ranta Šmite dos vēl vienu iespēju Vienotībai 

Jau pirms 10.Saeimas vēlēšanām Ranta daudz domāja, par ko balsot. Šoreiz domā vēl vairāk. Iepriekš balsoja par Vienotību ar lielām cerībām, taču vīlās. «Vienotībai trūka vienotības. Viņi bija ļoti nenoteikti. Man joprojām ir daudz neskaidrību, kas notiek ar airBaltic? Kāpēc jāglābj?» Ranta norāda, ka valdības rīcība svarīgos brīžos nav saprotama. Lai arī Dombrovskis esot labs ekonomists, kā vadītājs varējis būt stingrāks. Tomēr Ranta dos viņam vēl vienu iespēju. 

Pie airBaltic gan esot vainojams arī satiksmes ministrs Uldis Augulis no ZZS. No partijas, kurā trūkstot noteiktības. «Nu, glumi kā zuši!» Zaļo vides ministrs Raimonds Vējonis esot vārgi reaģējis uz faktu, ka Kargins gatavojas Latgalē savienot ezerus un aizrakt ceļus. «Ir grūti noskatīties, ka cilvēks, kas valstij parādā par Parex, par ko mēs maksājam, tik necienīgi rīkojas ar vidi.» 

Zatlera lēmumu ierosināt Saeimas atlaišanu Ranta dēvē par drosmīgu. «Lai deputāti saprot, ka viņi nevar iesēsties uz četriem gadiem un darīt, ko grib.» Ranta pieļauj, ka gadījumā, ja Zatlers būtu rīkojies agrāk, viņš savāktu labāku deputātu kandidātu listi, izstrādātu pārdomātāku partijas progammu. 

Piensaimniecības jomā šī Saeima neko labu nav devusi. Piena ražotājiem šāgada sākumā noņemti maksājumi par sētajiem zālājiem. Savu saimniecību Ranta varot uzturēt tikai tāpēc, ka saņem Eiropas subsīdijas par lopiem un platībmaksājumus, jo ar piena pārdošanu vien neizdzīvot. 

Rantu sāpina netaisnīgā situācija ar pensijām. Patlaban valmieriete saņem 119 latu pensiju un 22 latu piemaksu par nostrādātajiem darba gadiem. Lai arī Ranta strādā kopš 16 gadu vecuma, viņa saņem mazāk nekā tie, kas nostrādājuši mazāku gadu skaitu. Savukārt jaunais prezidents esot mācējis izkārtot sev gan labu pensiju, gan Eiropas naudu atpūtas kompleksam. «Tas nu nav godīgi.»

Joprojām par Nilu

Vēlētājs. Par ko un kāpēc balsos? – Ir jautāja pirms gada. Darām to vēlreiz. Diāna Ostroumova paliek uzticīga Saskaņas centram 

10.Saeimu Diāna vēlēja Londonā. Neilgi pirms vēlēšanām viņa ar vīru un dēlu pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, Šefīldā. Pirms diviem mēnešiem Ostroumovi sagaidīja otru dēlu. Patlaban ģimenes budžets ir ap 2000 mārciņu: vīrs labi pelna fabrikā, kas ražo durvis; Diāna par bērniem saņem 500 latu pabalstu. Pašvaldība par zemu īres cenu piešķīra māju ar četrām istabām un dārzu. Apģērbs un pārtika maksā lētāk nekā Latvijā. «Ja mani ar to spētu nodrošināt Latvijā, es atgrieztos,» saka Diāna. 

Vēlēt dosies. «Kamēr esmu Latvijas pilsone, tikmēr jābalso, citādi kāds to izdarīs manā vietā.» Balsos Diāna par SC, tāpat kā iepriekš. «Joprojām esmu par Nilu. Ļoti pārdzīvoju, kad viņš nonāca slimnīcā.» Lai gan Rīgas mērs nekandidēja Saeimas vēlēšanās pērn un nav sarakstā arī tagad, viņs ir premjera kandidāts, un Diāna norāda, ka viņas balss tiks Ušakova partijai. Tieši Ušakova laikā izremontēts dēla bērnudārzs. Viņa darbi bijuši redzami. 

Pēc vēlēšanām Diāna internetā lasījusi komentārus. Kāds cilvēks paudis prieku par Dombrovska uzvaru, jo neatkarība nu būšot drošībā. Labāk tad mirt no bada, ka tik krievi un Gazprom nostāk. «Nesaprotu tādu nostāju. Neviens negrib padarīt latviešus par vergiem.» 

Visticamāk, šajās vēlēšanās SC iegūšot vairāk balsu, jo latviešu partijas sašķēlušās. Diāna jau iepriekšējās Saeimas vēlēšanās cerēja, ka SC būs pirmā un kaut kas mainīsies. «Sliktu politiku nevaram atļauties, no tās nav labuma ne latviešiem, ne krieviem.» Uz norādi, ka SC šajā Saeimā bijuši viskūtrākie un Urbanovičs balsojis vismazāk, Diāna atbild: «Un iepriekš citi darīja vairāk?» Zalters esot pareizi darījis, atlaižot Saeimu. Diānai jau sen riebjoties, kā strādā valdība. «Vien varēja ātrāk atlaist, lai palielinātu savu reitingu,» Diāna ironizē. 

Vaicāta par Kravcova slikto latviešu valodu, Diāna atzīst, ka nezina tādu deputātu. «Kā viņš tika Saeimā? Jāzina abas valodas, jo balso gan krievi, gan latvieši. Produktīva saruna ar vēlētāju var būt tad, ja valodu zina.» Diāna pati runā latviski un viņai nepatīk, ka tautieši nemācās valsts valodu. «Mums jādzīvo draudzīgi. Nav svarīgi, kas sen atpakaļ tur sanāca.»

Duelis. Ušakova un Dombrovska nesaskaņa

Stabilitāte kapos – tā valdības finanšu disciplīnu sauc Rīgas mērs. SC kāre dzīvot pāri līdzekļiem beigsies sliktāk nekā Grieķijā, brīdina premjers 

Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) un Valdis Dombrovskis (Vienotība) ir divi populārākie pretendenti uz Ministru prezidenta amatu pēc 11.Saeimas vēlēšanām. Ne vienam, ne otram tēls nav agresīvs, taču, nostādīti aci pret aci, par savu taisnību viņi ir gatavi cīnīties. 

Vai Vienotība kļūdījās, pēc vēlēšanām veidojot valdību ar ZZS, nevis ar SC?
Ušakovs:
Kļūdījās, jo plaša koalīcija nozīmē lielāku stabilitāti. Tas arī dotu iespēju padarīt politiku sociāli atbildīgāku, pēc kā ir liels pieprasījums. Neviens neapšaubīs pozitīvās tendences ekonomikā, bet mums veidojas divu ātrumu valsts. Samazinās bezdarbnieku skaits, bet tajā pašā laikā trūcīgu cilvēku skaits pieaug. Valstij būs jāuzņemas lielas sociālās saistības. 

Dombrovskis: Nevaru piekrist – sociālā budžeta īpatsvars ir būtiski pieaudzis tieši krīzes periodā, esam ieviesuši drošības tīklu, lai samazinātu krīzes sekas. Gan tā sauktā simtlatnieku programma, gan garantētā minimālā ienākuma pabalsta paaugstināšana utt. 

Ušakovs: Komunikācija starp pašvaldībām un valdību liecina, ka no nākamā gada [sociālās aizsardzības] spilvens vairs nepastāvēs. 

Dombrovskis: Valstij atgriežoties pie ekonomiskās izaugsmes, šis drošības tīkls pakāpeniski tiek samazināts. Vēl jāatceras, ka 2012.gads ir pēdējais, kurā mums jāveic fiskālā konsolidācija. Pašreizējie aprēķini rāda, ka tas ir ap 100 miljoniem latu. 

Ušakovs: Jūs to darīsit uz pašvaldību rēķina. 

Dombrovskis: Pamatā uz valsts budžeta rēķina, bet, protams, zināmu daļu sloga būs jānes arī pašvaldībām. Mēs nevaram atļauties tērēt vairāk, nekā mums ir līdzekļi budžetā. Kas notiek, ja tērējam tik, cik vēlamies, nevis varam atļauties, mēs pieredzējām treknajos gados un [zinām] ar ko tas beidzās. 

SC programma paredz SVF parāda atmaksas atlikšanu. Vai tas Latvijai būtu izdevīgi?
Dombrovskis:
Ir jāturpina Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma, un nākamgad budžeta deficīts jānosaka 2,5% no IKP. Aizdevuma atmaksa mūs pamatā gaida 2014. un 2015.gadā. Ja stabilizējam savas finanses, tad šo aizdevumu pārfinansēsim starptautiskajā finanšu tirgū. 

SC alternatīvais 2011.gada budžets bija piedāvājums faktiski par 15% devalvēt latu un vēl arī palielināt budžeta deficītu līdz 12% no IKP. Ar tādām receptēm mēs būtu daudz sliktākā situācijā nekā pašreiz Grieķija. 

Ušakovs: Inflācija ir pie 5%, komunālajiem maksājumiem vēl lielāka, tas nozīmē, ka pensionāru stāvoklis ir pasliktinājies. Šādā situācijā pārskatīt attiecības ar starptautiskajiem aizdevējiem, nedaudz palielināt deficītu ir pilnīgi atbalstāmi. 

Cik lielu deficītu esat gatavs pieļaut?
Ušakovs:
Četri, pieci [% no IKP]. Eiro nav mērķis, tas ir instruments. Sociālajām saistībām pret iedzīvotājiem jābūt lielākām. Ja nevaram to izpildīt, tad jāpalielina deficīts. 

Dombrovskis: Šajos apgalvojumos ir iebūvēta pretruna. No vienas puses, apgalvo, ka ir jāatmaksā liels parāds, no otras – piedāvā šo parādu pataisīt vēl lielāku. Ja sekotu SC receptēm un celtu šāgada budžeta deficītu līdz 12%, tas būtu par 800-900 miljoniem lielāks parāds. Ja arī nākamgad SC piedāvā gandrīz divreiz lielāku budžeta deficītu, nekā paredz starptautiskā aizdevuma programma, tas nozīmē dziļāku līšanu parādos. Nevajag jaukt budžeta izdevumus ar parāda pārfinansēšanu. Deficīts ir ieņēmumi mīnus izdevumi, savukārt parāds ir līdzeklis, kā nosegt šos lielākos izdevumus, ja ieņēmumi ir mazāki. Jūs ejat uz lielāku parādu, pāri par miljardu. 

Ušakovs: Es piekrītu, ka parāds varētu pieaugt ar nosacījumu, ka tas palīdzēs daudziem cilvēkiem izdzīvot līdz tam brīdim, kad mums būs stabilāka situācija ekonomikā. 

Dombrovskis: Ar jūsu piedāvājumu stabilizācija ekonomikā neiestāsies. To redzam Grieķijā. Tur ir līdzīgi argumenti – krīzes laikā mazināt deficītu ir slikti, [bet] tērēt vairāk, nekā varam atļauties, ir labi ekonomikai. Finanšu tirgi šo politiku nepērk. Finanšu nestabilitāte nozīmē ne tikai valsts parādu nestabilitāti, tas arī nozīmē finansējuma nepieejamību uzņēmējiem, iedzīvotājiem, un ekonomiskā izaugsme neatsākas. Finanšu stabilitāte ir nosacījums ekonomikas izaugsmei.  Mēs esam nodrošinājuši šo finanšu stabilitāti, ar 2010.gada 3.ceturksni esam atgriezušies pie ekonomikas pieauguma gada griezumā. Ja jūs sakāt –  turēsim lielu deficītu un, kad ekonomika stabilizēsies, tad atmaksāsim -, piedodiet, ar lielu deficītu ekonomika nestabilizēsies. 

Ušakovs: Cik liels deficīts ir atļauts Grieķijai? Vairāk par 3%. 

Dombrovskis: Jā, bet vai viņiem no tā ir labāka ekonomiskā izaugsme? Mums 2.ceturksnī ekonomikas pieaugums ir 5,3%. Viņiem ir recesija, jo finanšu tirgi netic viņu ekonomiskajam piedāvājumam un uzskata, ka viņu deficīts ir pārāk liels. Latvijā 2009.gadā bija precīzi tā pati problēma. Mēs gājām strauji uz budžeta deficīta samazināšanu, stabilizējām finanšu situāciju un atgriezāmies pie izaugsmes. Grieķi mēģina lēnāk samazināt deficītu, nav stabilizējuši finanses un nav atgriezušies pie izaugsmes. 

Ušakovs: Rezultāts, ko mēs dabūsim, ir stabilizācija un izaugsme kapos. Cilvēki nepaliks. 

Dombrovskis: Tieši ekonomikas izaugsme mums pašreiz ir vajadzīga, jo bez tās mums nebūs jaunas darba vietas, nemazināsies sociālā spriedze. Pēc jūsu receptes mēs vairāk maksāsim sociālajos pabalstos, nespēsim atjaunot finansiālo stabilitāti un izaugsmi, un [uz parāda] turpināsim maksāt pabalstus. 

Ušakovs: Deficīta pieaugums var palīdzēt cilvēkiem izdzīvot līdz brīdim, kad situācija būs stabila. 

Dombrovskis: Nebūs stabila ar 12% deficītu. Kādā veidā lata devalvācija par 15% uzlabotu iedzīvotāju pirktspēju? 

Ušakovs: Mēs nerunājam par lata devalvāciju. 

Dombrovskis: Jūsu alternatīvais budžets paredzēja paplašināt lata piesaistes koridoru līdz plus/mīnus 15%, kas de facto nozīmē par 15% devalvēt latu. Pensionāru pirktspēja pazeminātos par 15%. 

Ušakovs: Koridora paplašināšana nenozīmētu, ka lats automātiski nolaistos. Jums vajadzētu to zināt kā bijušajam Latvijas Bankas darbiniekam. 

Dombrovskis: Es zinu. 

Pašlaik visu gāzi un nozīmīgu daļu elektrības Latvija iepērk no Krievijas. Vai Latvijai ir svarīgi samazināt no Krievijas iepirktās gāzes un elektrības apjomus?
Ušakovs:
Nepieciešama [enerģijas avotu] diferenciācija, piemēram, Rīgas dome strādā pie alternatīvajiem resursiem. Tas ir jautājums par drošību neatkarīgi no tā, kur esi nopircis to gāzi vai citus enerģijas [resursus]. 

Kur vēl var nopirkt gāzi?
Paņemiet globusu un paskatieties! Nekur pagaidām. 

Dombrovskis: Enerģijas piegādes diferenciācija ir svarīgs jautājums. Strādājam pie reģionālā [sašķidrinātās gāzes] LNG termināļa. Latvija ir piekritusi iesaistīties Visaginas atomelektrostacijas projektā, kas mazinās atkarību no importētās elektrības. Šim projektam jābūt komerciāli dzīvotspējīgam. Jāturpina attīstīt arī atjaunojamos energoresursus, strādāt pie energoefektivitātes pasākumiem, jo vislētākā un viszaļākā ir tā enerģija, kuru mēs vienkārši neiztērējām. 

Vai SC atbalsta iesaistīšanos Visaginā un LNG termināli?
Ušakovs:
Ja tas ir komerciāli izdevīgi. 

Vai partijai, kas vēlas būt valdībā, ir jāatzīst, ka Latvija 1940.gadā tika okupēta?
Ušakovs:
Deputāti, kas ir ievēlēti parlamentā, dod zvērestu, strādā Satversmes ietvaros. Runāt par kaut kādām papildprasībām pret jebkuru politisko spēku būtu nepareizi. 

Dombrovskis: Skaidri ierakstījām 4000 zīmju programmā, ka esam gatavi sastrādāties ar politiskajiem spēkiem, kuri atzīst Latvijas okupācijas prettiesiskumu, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Tās ir pašsaprotamas lietas. 

Ušakovs: Citām partijām nav tiesību eksaminēt mūsu partiju vai atbalstītājus. Mums nav jautājumu par Latvijas Republikas kontinuitāti, programmā ir ierakstīts, ka ir vienīgā valsts valoda – latviešu valoda. Uzdot papildu jautājumus varat saviem partijas biedriem. 

Dombrovska kungs, no vienas puses, jūsu programmā ir šis punkts, no otras – vairāki Vienotības biedri ir izteikušies, ka būtu iespējams veidot koalīciju ar SC. Vai te nav pretruna?
Dombrovskis:
Tas lielā mērā ir atkarīgs no paša SC. Principus sadarbībai esam skaidri atspoguļojuši. 

Ušakova kungs, jūs sakāt, ka atzīstat Latvijas valsts kontinuitāti. Tad kāpēc neizrunājams vārds ir «okupācija», ja jau nozīmē to pašu?
Ušakovs:
Atkārtošu – mēs nerunājam par jautājuma būtību, bet par formu. Mums ir pilnīgi nepieļaujams, ka viens politisks spēks eksaminē otru. Punkts. 

Dombrovskis: Mēs nevienu neeksaminējam. Partijas, kas strādā koalīcijā, pirms tam pārrunā principus. SC varbūt ir kādas problēmas ar [apvienībā ietilpstošo] Rubika partiju, kura ļoti skaidri noliedz okupāciju, un galu galā Alfrēds Rubiks ir Ušakova kunga līdzpriekšsēdētājs. 

Ušakovs: Valdes loceklis. 

Dombrovskis: Tas, ka partijas runā par sadarbības principiem, ir normāls koalīcijas veidošanas process, un neviens vēl nav iedomājies to nosaukt par eksamināciju. 

Ušakovs: Nu, ar normālu koalīcijas veidošanas procesu es jūsu vietā nelepotos, ņemot vērā rezultātus pēc Saeimas atlaišanas. 

Dombrovskis: Tiešām, ar normāliem koalīcijas veidošanas procesiem mēs nevaram lepoties, jo prezidents aicināja atlaist Saeimu [tāpēc, ka tajā] oligarhu intereses gūst vairākumu. Piemēram, prezidents pieminēja divus konkrētus balsojumus – par kratīšanu Šlesera dzīvesvietā un par tiesneša Judina kandidatūru. Var pieminēt vēl veselu virkni. Bija izveidojusies alternatīvā koalīcija, kas balsoja oligarhu interesēs, – ZZS ar SC un Par labu Latviju! 

Ušakovs: Jums ir greizsirdība pret ZZS? 

Dombrovskis: Nav greizsirdības, vienkārši problēma ir tāda, ka SC 10.Saeimā sistemātiski balsoja oligarhu interesēs. 

Ušakovs: Tas ir jūsu traktējums. ZZS bija jūsu uzticīgie partneri valdībā. Un atlaisto Saeimu, atgādināšu, vada Vienotības pārstāve Āboltiņas kundze. Nosacīti oligarhs ir, piemēram, Lemberga kungs, ar kuru jūs sēžat pie viena galda. Jūs visu laiku bučojāties ar oligarhiem, Dombrovska kungs! 

Dombrovskis: Es atvainojos, tajos balsojumos, kuros izpaudās oligarhu intereses, Vienotība balsoja pretēji – tā, kā mēs uzskatām, tiesiskā valstī būtu jābalso. Tie, kas bučojās ar oligarhiem šajos balsojumos, bija tieši SC. Vienotība atbalstīja Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanas ar galveno uzstādījumu, lai tām partijām, kuras balso oligarhu interesēs, nākamajā Saeimā nebūtu vairākuma. 

Ušakovs: Vai jūs būtu gatavs kā Zatlera kungs pateikt, ka nekad mūžā vairs neiesit ar Lemberga kungu koalīcijā? 

Dombrovskis: Mēs pašreiz neizslēdzam sadarbību ne ar vienu Saeimā pārstāvēto politisko spēku. Protams, labprātāk redzētu koalīciju, kas atbalsta tos principus, par kuriem mēs iestājamies, – gan Latvijas valstiskuma, gan tiesiskuma, gan ekonomiskajos jautājumos. Bet mēs arī labi zinām, ka Saeimā būs pārstāvēti tie politiskie spēki, kādus vēlētājs būs ievēlējis, ar to būs jārēķinās. 

Dombrovska kungs, vai ir taisnība tiem, kuri pārmet jūsu valdībai pārāk lielu piekāpību Aivara Lemberga prasībām?
Dombrovskis:
 Aivars Lembergs un vispār oligarhu intereses varēja saņemt vairākumu Saeimā, [nevis valdībā], un lielā mērā tas notika tieši ar SC atbalstu. 

Ušakovs: Vajadzēja uzreiz iet ar Saskaņas centru, nebūtu problēmu. 

Dombrovskis: Tātad, ja jūs [būtu] valdībā, tad par tiesiskumu, bet, ja opozīcijā, tad pret tiesiskumu? 

Ušakovs: Jums būtu normāli partneri, ar ko varētu sastrādāties. 

Ušakova kungs, kāpēc jūsu partija tik ļoti mīl autoritārus režīmus – slēdz līgumu ar Putina Vienoto Krieviju, ar Ķīnas Komunistisko partiju, atsakās nosodīt Lukašenko režīmu?
Ušakovs:
Nesekoju, vai mūsu Saeimas frakcija komentēja to, kas notiek Baltkrievijā. Par Ķīnu un Krieviju atbilde vienkārša – ekonomiskās attiecības mums ir svarīgas, un, ņemot vērā, ka tur tikai divas partijas – attiecīgi Komunistiskā partija un Vienotā Krievija -, nav ar ko citu slēgt līgumus. 

Jums ir iespēja uzdot jautājumus viens otram, lūdzu!
Ušakovs:
Jūs nevarat nepiekrist, ka pozitīvie ekonomiskie rādītāji lielā mērā saistīti nevis ar valdības darbu, bet to, ka pārējās ES valstis paspēja iziet no krīzes. 

Dombrovskis: Būtisks ir gan viens, gan otrs faktors. Reģionā ir bijuši labi izaugsmes tempi, un tie ir ļāvuši nodrošināt mūsu augstos eksporta rādītājus. Tāpēc mums jāseko līdzi, kas notiek eirozonā, pasaulē. Jo stabilākā finanšu situācijā būsim, sagaidot iespējamās problēmas, jo labāk tās pārvarēsim. 

Dombrovskis: Jums ir divi premjerministra kandidāti. Kurš ir īstais? 

Ušakovs: Ja es redzēšu, ka, saņemot vēlētāju atbalstu, varēsim izveidot valdību, kas varēs prognozējami un stabili strādāt, un mans pienesums būtu lielāks, nekā pašreiz Rīgas domē, es būtu ar mieru aiziet prom [no mēra amata]. Ja tādu iespēju neredzēšu, es, protams, palikšu Rīgas domē. Jo mums Rīgas domē ir ar ko lepoties, koalīcija strādā tuvu ideālam. 

Dombrovskis: Tātad jūs būsit premjers tikai tad, ja ies labi, un, ja ies slikti, tad būs Urbanovičs? 

Ušakovs: Nē, nebūs tā, ka metīsim Urbanoviču zem tankiem. Man ir izvēle, jo ir daudz saistību pret rīdziniekiem.

5 īsi jautājumi
1.
Nosauciet vienu konkrēti mērāmu rādītāju, pēc kura būs jāvērtē 11.Saeimas darbs?
Dombrovskis:
Sekmīga Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmas pabeigšana un eiro ieviešana.

Ušakovs: Valdība, kas ir rīcībspējīga un nostrādās trīs gadus – to laiku, uz kuru būs ievēlēts jaunais parlaments. 

2. 2014.gada 1.janvāris. Par rīta kafiju maksājam eiro vai latos?
Dombrovskis: 
Jāstrādā pie tā, lai 2014.gadā mēs varētu maksāt eiro – 2012.gadā jāizpilda Māstrih-tas kritēriji gan attiecībā uz budžeta deficītu, gan inflāciju. 

Ušakovs: Mums vēl jāgaida, vai līdz 2014.gadam eiro nesabrūk. Taču, stipri iespējams, ka [maksāsim] eiro.

3. Vai starptautiskās aizdevuma programmas nosacījumi jāpilda un saskaņā ar tiem jāveic nākamā gada budžeta konsolidācija?
Dombrovskis: Starptautiskā aizdevuma programma ir, kā plānots, šogad jāpabeidz 22.decembrī, un jāatgriežas starp valstīm, kuras pašas sevi spēj finansēt.

Ušakovs: Ir jārunā [ar aizdevējiem] par to, lai palielinātu deficītu ar nosacījumu, ka papildlīdzekļi tiek izmantoti vai nu sociālajām garantijām, vai uzņēmējdarbības veicināšanai. 

4. Pats svarīgākais 11.Saeimas uzdevums? 
Dombrovskis: Ekonomikas stabilizācijas pabeigšana, eiro ieviešana un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana.

Ušakovs: Kā minēju, izveidot valdību, kas ir spējīga izvest valsti no ekonomiskās krīzes.

5. Vēlamākā valdības koalīcija pēc vēlēšanām?
Dombrovskis: Mēs neizslēdzam sadarbību ne ar vienu Saeimā pārstāvēto politisko partiju.

Ušakovs: Tā, kas ir rīcībspējīga. Esam atvērti sarunām ar visām partijām, kas tiks ievēlētas, izņemot, visticamāk, Visu Latvijai!.

Dosjē. Saskaņas centrs
10.Saeimā.
Vēlēšanās ieguva 26% vēlētāju balsu un 29 deputātu vietas Saeimā. 

Darbi. SC lielākā rosība notiek Rīgas domē, bet 10.Saeimā SC frakcija ir bijusi visneaktīvākā. Piemēram, raidījums Nekā personīga saskaitījis, ka frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs nav piedalījies 653 balsojumos Saeimā. SC deputāti iesnieguši 14 likumprojektus, vēl piecus kopā ar deputātiem no citām partijām. 

Attieksme pret Saeimas atlaišanu. Pēc Zatlera lēmuma rosināt Saeimas atlaišanu Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs to nodēvēja par pēdējo iespēju Latvijai «izkārpīties no nepatikšanām». Daži partijas politiķi izteicās, ka Zatleram agrāk bijuši svarīgāki iemesli atlaist Saeimu, tagad tam atrasts tikai iegansts. 

Skandāli. SC deputāts Valērijs Kravcovs mēnešiem ilgi cīnījās ar latviešu valodu, ko nezināja pat ikdienas saziņas līmenī. Taču SC galvenā saimnieciskā darbība notiek Rīgas domē. Gada sākumā KNAB sāka pārbaudīt grants karjera pirkumu par 700 000 latu, kurā iesaistīta domei daļēji piederošā Ceļu pārvalde, pastāvīgi skandāli pavada Rīgas satiksmes darbību. SC vadītajai domei tiek pārmesta savējo likšana visos iespējamos amatos un pilnīga nerēķināšanās ar citādiem viedokļiem. Pašlaik uzmanību piesaista daudzie aizdomīgie ziedojumi un domes darbus slavinošas bezmaksas avīzes Pastnieks parādīšanās. 

Programmatiski solījumi. SC apgalvo, ka esot sociāldemokrātiska, un sola «pārvarēt līdz šim dominējušo labējo liberāļu politikas sekas». Tāpēc esot jāatgriežas pie pensiju indeksācijas, ar SVF jāvienojas par kredīta atmaksas pārcelšanu, jāatliek eiro ieviešana, jāsamazina summa, par kādu investējot var saņemt uzturēšanās atļauju Latvijā, jāievieš progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis. SC ierosinājis līdz 11.Saeimas pilnvaru termiņa beigām «noteikt moratoriju jebkādām likumdošanas iniciatīvām, kas attiektos uz nacionāli un vēsturiski jutīgiem jautājumiem». 

Līderi.  SC ir divi premjera amata kandidāti – Urbanovičs un Rīgas mērs Nils Ušakovs. Vēlēšanu sarakstu līderi ir Urbanovičs Rīgā, Sergejs Dolgopolovs Vidzemē, Jānis Tutins Latgalē, Valērijs Agešins Kurzemē, Ivars Zariņš Zemgalē. 

Izredzes. SC ir aptauju līderis, augustā apvienības reitings bija 18,1% (LF). 

Sarkanās līnijas. SC paziņo, ka ir gatavs runāt ar visiem, kuri pārvarēs 5% barjeru, kaut gan ar VL-TB/LNNK lielākoties par sociālajiem jautājumiem. 

Dosjē. Vienotība
10.Saeimā.
Vēlēšanās ieguva 31,2% balsu un 33 vietas Saeimā. Izveidoja koalīcijas valdību ar ZZS. 

Darbi. Nozīmīgākais veikums ir Valda Dombrovska vadītās valdības sekmīgi īstenotā ekonomikas stabilizācijas programma, ko atzīst arī starptautisko reitingu aģentūras, pastāvīgi paaugstinādamas Latvijas kredītreitingu. Saeimā Vienotībai izdevās panākt virkni tiesiskuma uzlabošanai būtisku likumu uzlabojumu, it īpaši pēc prezidenta rīkojuma nr.2. Augustā trīs partiju apvienība pārtapa par vienotu partiju. 

Attieksme pret Saeimas atlaišanu.  Vienotības valde atbalstīja Zatlera lēmumu, taču vairāki apvienības politiķi to novērtēja kā nepelnītu sodu Dombrovska valdībai, pauda bažas, ka lielākais ieguvējs no Saeimas atlaišanas varētu būt Saskaņas centrs. 

Skandāli. Drīz pēc vēlēšanām kļuva zināms, ka deputāte Silva Bendrāte trīspadsmit gadus bija slēpusi, ka Lemberga vietā un par viņa naudu iegādājusies kapitāldaļas Kurzemes radio, turklāt trasta līgums arvien ir spēkā, un visa pirkuma nauda nav atmaksāta. Bendrāte atteicās nolikt deputātes mandātu. Drīz pēc traģiskās apšaudes Jēkabpilī februārī iekšlietu ministre Linda Mūrniece iesniedza premjerministram demisijas rakstu. Dombrovskis to pieņēma, taču noteica darba pārtraukšanas termiņu – 6.jūniju. Ekonomikas ministrs Artis Kampars arvien nav pieņemami izskaidrojis 35 tūkstošu latu saņemšanu no nenosauktas personas saistībā ar iecerēto sava uzņēmuma pārdošanu. 

Programmatiski solījumi. Partija vēlēšanu programmā sola īstenot godīgu un atbildīgu politiku, novērst oligarhu un naudas ietekmi uz lēmējvaru, izpildvaru un tiesu varu, pabeigt starptautiskā aizdevuma programmu, ieviest eiro 2014.gadā, ievērot stingru fiskālo disciplīnu un veidot budžeta uzkrājumus, veicināt eksportu, celt Latvijas starptautisko konkurētspēju, panākt zemāko bezdarba līmeni Baltijā, izveidot Attīstības banku ražošanas atbalstam, no 2013.gada ieviest obligātu vidējo izglītību. 

Līderi. Partijas premjerministra amata kandidāts ir pašreizējais valdības vadītājs Dombrovskis, kas būs partijas saraksta līderis Vidzemē. Rīgā pirmais numurs ir Ģirtam Valdim Kristovskim, Latgalē – Jānim Lāčplēsim, Kurzemē – Solvitai Āboltiņai, Zemgalē – Aigaram Štokenbergam. 

Izredzes. Partijas reitings augustā bija 10,4% (LF). 

Sarkanās līnijas. Vienotība apņemas valdībā sadarboties ar tiem politiskajiem spēkiem, «kuri atbalsta tiesiskuma nostiprināšanu un skaidri atzīst Latvijas valsts pamatus, tajā skaitā Latvijas valstiskuma nepārtrauktību, okupāciju prettiesiskumu un latviešu valodu kā vienīgo valsts un oficiālo valodu». 

Kļūdas labojums.
Iepriekšējā žurnāla numurā Visu Latvijai-TB/LNNK dosjē nepareizi norādīts, cik vēlētāju atbalstīja apvienības iniciētos Satversmes grozījumus. Patiesais skaits ir 120  tūkstoši. Atvainojamies!

Pārmaiņu aģenti

Kamēr politiķi priekšvēlēšanu kampaņā sacenšas vairāksolīšanā, sabiedrībā veidojas «pretošanās kustības», kas piedāvā pozitīvus risinājumus tik smagām politiskajām problēmām kā latviešu izmiršana, vāja izglītības kvalitāte un tehnoloģisku inovāciju trūkums. Vai daži aktīvisti spēs ietekmēt ikviena dzīvi Latvijā, kādi ir viņu mērķi, un kas ir šie ļaudis? 

Kāda Vecrīgas nama sanāksmju zālē trīs vīrieši, kā teiktu Karlsons, labākajos gados, cenšas atcerēties savus formālos amatus. «Nu, Ilmārs ir mūsu runasvīrs un nodarbojas ar saturiskajām lietām, Oskars – ar naudu, bet Egils dara,» beidzot vienojas. «Mazliet komiski izklausās tie smalkie nosaukumi, ņemot vērā, ka mūsu budžets ir mīnus cik tur latu,» pasmejas demogrāfs Ilmārs Mežs, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvis Latvijā, kura darbavietā satiekamies ar Latvijas Nākotnes fonda aktīvistiem. 

Fonds ir viens no «pretošanās kustību» piemēriem, kas sākušas klusi veidoties pēdējo pāris gadu laikā pazibot, bet īpaši neaizķeroties masu mediju radarā. Ir grūti pateikt, cik šādu grupu ir un cik cilvēku tās apvieno. Tās var būt un var nebūt formāli reģistrētas kā sabiedriskas organizācijas, un jebkurā gadījumā nedarbojas pēc parastā scenārija – atrodam tematu, pulcinām iespējami daudz biedru, meklējam naudu, nodrošinām pastāvīgu darbošanos. 

Drīzāk šīs grupas ir domubiedru klubi, kuros apvienojas savās jomās atzīti vai sabiedriski aktīvi, izglītoti ļaudis, lai aktualizētu tematus, kas skar plašu cilvēku loku, un mēģinātu ietekmēt politiku, saprotot, ka vēlēšanu cikls politiķu domāšanu ietilpina dažu gadu rāmjos no vienas kampaņas līdz otrai, bet nozīmīgās lietās rezultāti jāgaida pat gadu desmitiem. 

Iesaka Dombrovskim adoptēt
Latvijas Nākotnes fonds sāka darboties pirms pusotra gada, lai patēriņa dunā dzīvojošajai Latvijas sabiedrībai atgādinātu skarbo patiesību – pasaules iedzīvotāju skaits trīskāršojas, skandināvi savējo dubulto, bet latviešu dzimst tik maz, ka pārskatāmā nākotnē mūs varēs meklēt Sarkanajā grāmatā. Skaitļi ir dramatiski. Fonds aplēsis, ka zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050.gadam būs palikusi tikai aptuveni puse. 2100.gadā mēs būsim vairs tikai 200-300 tūkstoši, tātad – neliela minoritāte Latvijā jau pēc nepilniem 100 gadiem. Turklāt šie skaitļi neņem vērā intensīvo izceļošanu no Latvijas kopš ES paplašināšanas. 

Fonda veidošanu sāka uzņēmējs Oskars Puriņš – izlasījis Austrālijas latvieša Jēkaba Ziedara grāmatu Šūpo, šūpuli un staigājis pa Rīgu ar domu, kāpēc neviens nerunā par to, ka latviešiem draud katastrofa? Kādudien sastapis mecenātu, no Venecuēlas Latvijā atgriezušos miljonāru Vili Vītolu, kurš teicis, ka viens runā gan – Ilmārs Mežs. Abi satikušies, un, piesaistot citus domubiedrus, tapis fonds. Izveidojuši sabiedrisku organizāciju, lai  viņu virzītajam tematam būtu lielāks svars nekā tikai privātpersonām, runājot ar medijiem un valsts institūcijām. «Es runāju ar daudziem saviem draugiem, viņi visi saprata, ka ir problēma, bet darīt kaut ko lietas labā bija gatavi tikai daži – un es te nerunāju par bērnu radīšanu,» atceras Oskars. 

Viens no atsaucīgajiem bija Oskara draugs un biznesa partneris Egils Krutovs. «Es nepiekrītu, ka šāda darbošanās aizņem daudz laika, tas ir stereotips,» viņš saka. «Ja skatāmies uz idejas lielumu un manu laiku, tad [problēma] drīzāk ir neprasme labi organizēt savu darbu. Ja ir ideja, ir skaidri zināms, ko grib sasniegt, tad ir viegli to sadalīt mazākos darbos un izdarīt.» 

Egils stāsta, ka viņu visvairāk pārliecinājis Ilmāra Meža zīmētais demogrāfiskais koks, no kura skaidri redzams: sievietes, kuru vecums ir atbilstošs bērnu radīšanai, Latvijā iet mazumā. «Par atbalstu ģimenēm un dzimstību ir jārunā kā par reālu problēmu. Citādi valsts izcīnīta, brīvā tirgus ekonomika iedibināta, NATO iestājāmies, tagad lai izdzīvo stiprākais. Bet tā arī atnāks tās lēnās, klusās beigas! Tagad visi ir iegrimuši patērētāju sabiedrības  eiforijā, ka nu viss ir labi, lai gan latvieši izzūd. Mūsuprāt, latvieši kā tauta, nācija, cilvēki, kultūra ir kaut kas pietiekami vērtīgs, lai cīnītos par tās saglabāšanu.» 

Ilmārs Mežs piebalso, ka tas ir lielākais paradokss – kamēr bija ārējais ienaidnieks, latvieši mobilizējās un mēģināja izdzīvot. Tagad, kad ir sava teikšana, pieņem tādus lēmumus, kas pašus pāris paaudzēs iznīcinās. Viņam politiķi bieži sakot: nu, un, ka mūsu skaits samazinās, dzīvo gan igauņi, gan islandieši, kuru ir vēl mazāk! Demogrāfs norāda – ja pastāvētu brīnumnūjiņa, kas apturētu latviešu skaita samazināšanos pie miljona, viņš piekristu. Taču sabiedrības vecuma grupu tendences rāda, ka mēs esam nonākuši lavīnā un tā neapstāsies pie miljona. Būs milzīgs spiediens ievest ārzemju darbaspēku, jo uzņēmējiem vairs nebūs, kas strādā. «Es nepiekrītu Ziedaram, jo tie ir tādi utopiski, nereāli mērķi, katrā ģimenē 4-6 bērni. Tādā man rokas nolaistos piedalīties, tāpēc mūsu mērķi ir reālāki: Latvijas interešu lobēšana pašā Latvijā. Turklāt tās nav individuālas intereses, mēs neesam naftas asociācija vai rapša audzētāji. Runa ir par mums visiem.»  Fonda sauklis – nākotne sākas ar trešo! 

Fonda dalībnieki apstaigājuši visas svarīgākās valsts iestādes, sākot ar Rīgas pili un beidzot ar ministrijām, politiskajām partijām, informējot par problēmu un piedāvājot risinājumus. Viņi par savu panākumu uzskata to, ka visu partiju programmās, izņemot Saskaņas centru, uz šīm vēlēšanām tiek solīts risināt demogrāfijas problēmu. Puriņš stāsta, ka milzīgs atbalsts problēmas popularizēšanā nācis no Latvijas televīzijas un tās direktora Edgara Kota, kurš par brīvu atvēlējis raidlaiku fonda sociālajām reklāmām. Par sasniegumu paši uzskata arī astoņu latu pabalsta saglabāšanu par nepilngadīgajiem bērniem, lai gan es sarunas partneriem atzīstos, ka uzskatu to par bezjēdzīgu un būtu gatava ziedot tiem, kam tas vairāk nepieciešams.  «Piekrītu, daudz labāk būtu novirzīt to bērnu brīvpusdienām skolās,» saka Mežs. «Bet pusotra gada laikā uzmanība, kas pievērsta dzimstības tematam, ir krasi mainījusies.» 

Fondā nav daudz cilvēku – deviņi dibinātāji, kopā ap 15 dalībnieki, ikdienā darbojas 3-4.  Ilmāram ir četri bērni, Oskara pirmajam drīz pievienosies otrais, bet Egila ģimenē bērnu nav. Taču, kā uzsver fonda aktīvisti, bērnu skaitam nav nozīmes – mērķis ir atbalstīt ģimenes. «Galvenais ir veidot apziņu sabiedrībā, ka cilvēki var paši kaut ko mainīt. Geji vai ģimenes, kam nevar būt bērnu, – un tādu ir ļoti daudz -, var palīdzēt kādai ģimenei, darba devējs var piešķirt atlaides daudzbērnu ģimenēm vai iedrošināt savas darbinieces uz bērnu radīšanu, garantējot, ka viņas nezaudēs darba vietu. Nav jābūt fonda biedriem, lai kaut ko darītu,» skaidro Oskars.  

Viņi runājot ar visām partijām un nevēloties pretnostatīt vienu sabiedrības grupu otrai, taču grib, lai ģimeņu atbalsta politika kļūtu par svarīgāko. Tā kā to nevarot līdz galam saprast cilvēki, kam bērnu nav, Mežs iesaka premjera Valda Dombrovska ģimenei kādu adoptēt. 

Citāda izglītība
Vēl viena grupa jau vairākus gadus neatlaidīgi darbojas izglītībā, mēģinot ne tikai uz papīra, bet dzīvē beidzot ieviest «nauda seko bērnam» principu, saskaņā ar kuru vecāku izvēlei ir izšķirošā loma izglītības finansējuma izlietojumā, kā arī  cenšoties modernizēt mācību procesu, lielāku uzsvaru liekot uz, piemēram, grupu darbu, radošumu, komunikāciju, spēju sastrādāties un sarunāties. 

Grupā darbojas vairāki pedagoģijas zinātņu doktori – agrākais Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieks, asociētais profesors Aldis Baumanis, privātskolas Patnis radītāja Zane Ozola, kā arī Smiltenes izglītības pārvaldes vadītāja vietniece Ilze Šulte, finansists Ģirts Rungainis, Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja Daina Kājiņa, personālvadības konsultante un pieaugušo pasniedzēja Sandra Lāce, jurists Jānis Ozols, Turības valdes priekšsēdētājs Aigars Rostovskis, vairāki valsts pārvaldes darbinieki un bijušais šovmenis Viesturs Dūle. 

Grupa maijā internetā publicēja oficiālajai izglītības politikai alternatīvu konceptu (skat. Intelektam.lv). Tajā uzsvērta vecāku līdzdalība un lielāka skolu autonomija, sīvāka konkurence uz skolotāju vietām augstskolās un parādīti arī līdzekļi, kā to sasniegt, sākot no budžeta vietu aizstāšanas ar dzēšamiem kredītiem, ja cilvēks pēc diploma iegūšanas tiešām strādā skolā, terminētiem skolotāju darba līgumiem un direktoru brīvību labākajiem darbiniekiem paaugstināt algas. Pašlaik «nauda seko skolēnam» tikai līdz pašvaldības līmenim, bet grupa piedāvā katrai pašvaldībai noteikt «skolēna grozu» jeb noteiktu summu, kas «seko» bērnam uz to skolu, kurā viņu nolemj sūtīt vecāki. Pašvaldības varētu skolas veidot kā multifunkcionālus izglītības centrus, kuros iegūstama ne tikai vidējā, bet arī mūžizglītība, pastiprināti apgūstama kultūra un mākslas. Līdz ar to skolas kļūtu par vietējo kopienu centru. Koncepcijā sniegti konkrēti ieteikumi, kā to sasniegt, un apgalvots, ka papildu finansējums šīs idejas īstenošanai nav nepieciešams. 

«Latvijas izglītības sistēma nebūt nav nabaga – tajā ik gadu tiek iztērēti 800 miljoni latu, un ir jautājums, kā tos sadala. Iedzīvotāji šo naudu samet, bet viņiem par to ir vismazākā teikšana,» stāsta Dūle, pēc kura iniciatīvas pirms trim gadiem grupa sāka formēties. «Bet, eh, es negribu atkal par to runāt, es iekarstu un palieku dusmīgs.» Dūle stāsta, ka grupa savu idejisko platformu nodevusi tālāk partijām, ar kurām spētu strādāt (Vienotība, Zatlera Reformu Partija, Visu LatvijaiTB/LNNK), bet viņš esot dziļā neizpratnē, kā priekšvēlēšanu laikā ar tām darboties. «Bija skaidrs, ka priekšvēlēšanu laiks būs ļoti dīvains, bet man tas ir ļoti grūti panesams. Pavadīju divas nedēļas, taisot jauniešu attīstības centriem jauno izglītības programmu, kur viss notiek ļoti jaudīgi un blīvi, ir fantastiski rezultāti, un tad es ieeju internetā un palasos, un man kļūst šķebīgi. Vienotība ar ZRP ņemas viens pret otru kā tādi tīņi.» 

Dūle aktīvistu grupu rašanos skaidro ar paaudžu maiņu – jaunie cilvēki grib rīkoties paši, uzņemties vairāk atbildības un realizēt savas idejas, neiesaistoties politikā. «Taču par tik lieliem tematiem [kā izglītība] mēs bez valsts nevarēsim, izstiepies vai saraujies. Galvenais būtu valstij radīt platformu, kurā visi varam sadarboties, jo viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tas, ka mēs un ierēdniecība runājam pilnīgi dažādās valodās,» saka Dūle. «Lielais jautājums ir tāds: kad valsts, citējot Ģirtu [Rungaini], saēdīs sevi no iekšpuses, jo tā vairs nespēj apkalpot, motivēt cilvēkus, labie cilvēki no valsts pārvaldes aiziet. Līdz ar to pārmaiņas būs – jautājums, vai tās būs miermīlīgas un konstruktīvas.» 

Nav tā, ka cilvēki tikai sanāk un runā. Dūles grupa izstrādā mācību programmu pirmajam jauniešu intelektuālās attīstības centram, ko finansēs privāti investori. Vēlāk, piesaistot ES fondu naudu, ir iecerēts veidot šādus centrus visā Latvijā. Dūle skaidro, ka paraugu ņēmis ASV – tur vecākiem, ja viņu bērnam ir saskarsmes problēmas (piemēram, bērns ir ļoti spējīgs tehniskajās zinātnēs, bet viņam bez datora nav citu draugu, viņš atpaliek mācībās, aizraujas ar alkoholu u.tml.), ir iespēja aizsūtīt viņus četru nedēļu kursos, kuros māca citas vērtības. Dūles programmu konsultējot cilvēki, kas strādā IBM, Credit Suisse, ieviesuši radošuma programmu 3000 Lielbritānijas skolās, metodes esot zinātniskas un pedagoģiskajā praksē pielietotas. «Mūsu koncepts ir tāds, ka cilvēkkapitāls ir Latvijas lielākie resursi, tādēļ tādu iespēju vajag dot visiem: arī sociālā riska grupām, arī maznodrošinātajiem, no skolām izkritušajiem, alkoholā slīkt sākušajiem.» 

Tagad tiek veidota programma, meklēta vieta jaunā centra celtniecībai, nākamā gada vidū to domāts atvērt. Prasu Viesturam, vai viņš tiešām tic, ka grupas izstrādātais koncepts realizēsies? «Es garantēju, ka tas notiks. Jautājums – kad?» 

Profesoru bizness
Trešās grupas aizsācējs nav latvietis, bet gan zviedrs Mats Šērs, kurš savulaik sāka SEB ekspansiju Baltijā un citās Austrumeiropas valstīs un pēdējos gados pārfokusējies uz tās darbību Ukrainā. Taču Latviju viņš sauc par savām otrajām mājām, jo «es te esmu dzīvojis tik daudz gadu, esmu laimīgs, tā ir lieliska valsts, kurā dzīvot, tuvu Zviedrijai, un te ir daudz manu draugu. Tātad arī mana sirds.» 

80.gadu vidū Mats strādājis par baņķieri Zviedrijas dienvidos, Lundā, kuras situāciju salīdzina ar Latviju: apgabalā dzīvojuši ap 1,2 miljoniem cilvēku, tradicionālās industrijas – tekstilapstrāde, kuģu būvēšana, gumijas izstrādājumu ražošana – brukušas, un ražošana pārcelta uz zemēm, kurās mazkvalificētos darbus varēja veikt lētāk. Bezdarbs bijis četrreiz augstāks nekā vidēji Zviedrijā. Taču darbojās divas augstskolas. Aizņemoties modeli no ASV un Lielbritānijas, Lundā tika izveidots tehnoloģiskais parks. Bija visi nepieciešamie priekšnosacījumi ciešai sadarbībai starp sabiedrību, augstskolu un industriju – universitāte ar nākamo darbaspēku, pozitīva profesoru attieksme pret ideju komercializēšanu, radoša atmosfēra. 

Rezultātā IDEON zinātnes parkā ir radušās 700 jauno tehnoloģiju kompānijas, kuru gada apgrozījums ir pieci miljardi zviedru kronu. Ir radīts 4000-5000 jaunu darba vietu, pārveidota ražošanas struktūra, un, galvenais, depresīvā vide pārvērtusies pozitīvā, uz nākotni vērstā tēlā gan pilsētā, gan ārpus tās. «Cilvēki ir laimīgi, jo beidzot notiek kaut kas ļoti pozitīvs. Nevar nenovērtēt, cik tas sabiedrībai ir svarīgi,» saka Mats, kurš uz mūsu sarunu paņēmis līdzi savu lielāko palīgu, Latvijas Universitātes Inovāciju centra vadītāju Matīsu Neimani. «Latvijas situācija ir ļoti līdzīga. Ražošana joprojām ir zemas [tehnoloģiskās] attīstības nozarēs. Jums ir jāsāk kāpt pa trepēm uz augšu, lai cilvēki justu, ka mēs varam iegūt lielāku labklājību. Starpkaru posmā jūsu IKP bija pat lielāks nekā Dānijai. Nav neviena iemesla, kāpēc jūs to nevarētu.» 

Kāds ir plāns? Replicēt zviedru veiksmes stāstu Rīgā, izveidojot zinātnes parku RIDEON. Ar šo ideju Mats devies pie toreizējā prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja Roberta Ķīļa, kas pēc vairākām sarunām to atbalstījis. Maza grupa – Šērs, Ķīlis, finansists Ģirts Rungainis, uzņēmējs Jānis Ošlejs – devušies uz IDEON. «Tas bija pirms gada. Ļoti, ļoti garu stāstu saīsinot – mēs ceram, ka šonedēļ Rīgas dome, Rīgas Tehniskā universitāte un LU parakstīs nodomu protokolu par centra izveidošanu.» Projektu atbalsta arī Rīgas Ekonomikas augstskola. 

Nav jau tā, ka Latvijā trūktu biznesa inkubatoru – ir pa vienam teju katrā pilsētā. Taču trūkst veiksmes stāstu. «Ja godīgi, nav neviena, bet tā nav kritika, tas ir jāuztver kā fakts,» saka Mats. «Cilvēki bieži sajauc skaistu ēku ar biznesa inkubatoru, kam ir nepieciešama smadzeņu koncentrācija un zināšanas par to, kā radīt un vadīt biznesu. Šāda tipa atbalsts zinātniekiem Latvijā trūkst pilnībā.» 

Gan viņš, gan pirms tam LU rektors Mārcis Auziņš sarunā ar mani minējuši vairākus šī veiksmes stāstu trūkuma iemeslus. Viens – cilvēki inkubatorus uztvēra kā īsā cikla biznesa projektus, lai savāktu ES fondu naudu vai pagrābtu no valsts programmām, vai kā nekustamā īpašuma projektus. «Nav ko noliegt – vēl viena problēma ir tā, ka pie mums tehnoloģiskos parkus taisa zinātnieki, bet viņi no biznesa nesaprot gandrīz neko. Vai gandrīz neviens,» saka Auziņš. «Mēs varam salīdzināt kaut vai ar piemēru, ko nesen dzirdēju Tartu. Pirms desmit gadiem tika izveidots biotehnoloģiju uzņēmums, kur grāmatvedei iedeva 1% akciju. Nesen to pārdeva par 200 miljoniem, grāmatvede nopelnīja divus. Nav slikti, vai ne? Igaunijā tādu piemēru ir žūksnītis, bet pie mums – ļoti maz. Runa ir par universitāšu ideju komercializēšanu.» 

Lai RIDEON nepiemeklētu iepriekšējo tehnoloģisko parku liktenis, doma ir uz gadu atvest pāris menedžmenta cilvēku no Zviedrijas organizācijas Tehnopol, kas ir zinoši vai nu par dažādām industrijām un pasaules tendencēm tajās, vai arī var mācīt, kā vadīt biznesu. Parka sākumam nepieciešamo pusmiljonu iecerēts iegūt gan no abām augstskolām, gan Norvēģijas valdības grantu programmas, arī valsts programmas, kas jau tagad finansē inovāciju pārnesi uz biznesu, tikai ļoti izkliedēti. Te būšot viss vienuviet. Sēklas naudu meklē arī bankās. Šērs stāsta, ka Latvijai būs jāizšķiras, kā finansēt iesācējuzņēmumus – Zviedrijā to darot par valsts budžeta naudu, skaidri saprotot, ka tikai nelielai daļai izdosies. 

Mats un kompanjoni neslēpj, ka viens no lielākajiem ir risks, vai Latvijā pietiek smadzeņu, bet viņi ir pārliecināti – jā, kritiskā masa ir. Turklāt tehnoloģiskais parks varētu pievilināt atpakaļ arī cilvēkus, kas grūtajos gados aizgāja no zinātnes privātajā biznesā. Varbūt viņi vēlēsies būt blakus kolēģiem, lai attīstītu jaunas idejas. «Profesori būs jāspiež nepārtraukti, jo profesors vienmēr ir profesors,» saka Mats. 

Taču arī šajā gadījumā stāsts ir par lielāku brīvību – līdzīgi kā skolu grupa grib to skolām un vecākiem, tā tehnoloģiju parka grupa vēlas «atbrīvot» zinātniekus, legāli ļaujot viņiem patentus reģistrēt savā, nevis valsts vai augstskolas vārdā, iedrošināt viņus ar saviem izgudrojumiem pelnīt naudu. «Visam ir jābūt caurskatāmam, bet ir jāizbeidz tie miljons jautājumi, kur, kad, kā radīts patents, darbā vai ārpus tā, darba laikā vai ārpus tā. Mūsuprāt, kamēr cilvēki kvalitatīvi lasa lekcijas un veic profesoru pienākumus, nekam citam nav nozīmes.» 

Mats arī norāda uz vēl vienu Latvijai ļoti tipisku risku – pateicoties vēsturei, kas latviešus nekad nav atstājusi mierā uz ilgu laiku, cilvēkiem ir ļoti grūti iedomāties projektus, kuros veiksme atnāk gadu desmitu laikā. Lundā no dibināšanas brīža līdz tam, kad sajutuši – viss iet rūkdams -, pagāja 14 gadi. «Mums visiem ir jāspēj izmainīt šo īstermiņa prāta programmējumu, kad runa ir par investīcijām. Mercedes te rīt nebūs, līdz viņu atnākšanai var paiet pieci gadi. Bet, ja mums izdosies, varēsim pievilināt arī zinātniekus no NVS valstīm, jo viņi te varēs nokļūt pāris stundās, te jau ir ES, valodas barjeru nav, un arī viņiem būs vajadzīgas tiesības te radīt kompānijas un pievienoto vērtību,» nākotnes ideālu ieskicē baņķieris. RIDEON cer sākt darbu 2012.gada sākumā.

Dilstošās skolas

Lai gan nākamajos četros gados pirmklasnieku būs vairāk, kopējais skolēnu skaits turpina rukt

Cik skolēnu sēdīsies pie mācību gramatām šāgada septembrī, precīzu ziņu vēl nav, taču Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) lēš, ka pēdējos gados vērojamā lejupslīdošā tendence turpināsies. Pēc ministrijas prognozēm, turpmākos četrus gadus varētu palikt nemainīgs pamatskolas skolēnu daudzums, toties vidusskolēnu būs ievērojami mazāk. Ja jaunieši izvēlēsies profesionālo izglītību, tad vidusskolēnu skaita kritums būs vēl lielāks, nekā to diktē 90.gadu demogrāfiskā bedre.

Emigrē arī pirmziemnieki
Šogad pirmoreiz uz skolu vajadzētu doties teju 21 tūkstotim pirmklasnieku, bet IZM pieredze rādot, ka patiesais pirmklasnieku skaits varētu būt par vairākiem simtiem mazāks. Viens no iemesliem ir emigrācija. 

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka šogad no Latvijas aizbraukuši jau vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku, tas ir, par gandrīz četriem tūkstošiem vairāk nekā visā 2009.gadā aizceļojušo skaits. Daudzi izceļo ar ģimenēm, ņemot līdzi arī bērnus.

Rīdziniece Brigita ar vīru pirms gada pārcēlās uz Frankfurti Vācijā. Dzīvesbiedram piedāvāts darbs, un iespēja šķitusi pārāk pievilcīga, lai atteiktos. Sešgadnieks Jēkabs bija vēl viens faktors, kura dēļ nolemts aizbraukt. Brigita stāsta, ka dēliņam ir viegli garīgās attīstības traucējumi un vecāki līdz šim Latvijā saskārušies ar saasinātu attieksmi pret to. «Tagad Jēkabs mācīsies privātskoliņā, tur ir vēl tādi paši bērni, skolotājas ir gudras un iecietīgas. Man nepatika tas, ko redzējām Latvijā. Šķita pārāk drūmi. Tas nav normāli, ka bērnam jau no mazotnes kāds potē, ka viņš ir savādāks,» stāsta Brigita. Mamma arī uzsver priekšrocību, ka Jēkabs varēs runāt latviešu un vācu valodā jau no mazotnes.

Krievi izvēlas latvisko
Lai gan kopējais skolēnu skaits rūk, aizvadīto desmit gadu laikā būtiski ir audzis to bērnu īpatsvars, kas mācās latviešu valodā. Arī Annas Majakovskas dēls Antons 1.septembrī mācīsies jau 2.klasē vienā no Rīgas skolām, kurā mācības notiek tikai latviešu valodā. «Es gribu, lai bērnam ir viegli. Man pašai nav laba latviešu valoda, un man būtu bijis vieglāk, ja līdzās runātu latviski. Mūsu ģimenē visi runā krieviski, bet māk arī latviešu un angļu valodu. Ikdienā sabiedrībā pārsvarā izmantoju latviešu valodu, bet zinu, ka nevarēšu palīdzēt bērnam ar gramatiku un literatūru,» savus apsvērumus stāsta Anna.

Sekojot šai vecāku izvēles tendencei, tiek slēgtas arī krievu skolas. Piemēram, pēdējos divos gados Rīgā ir slēgtas 14 skolas, un viena no tām ir ar krievu mācību valodu, kaut arī pie varas domē ir Saskaņas centrs. Arī šogad no trīs Rīgas skolām, kuras nolemts slēgt, viena ir krievu.

Kopējā skolu slēgšanas statistika likumsakarīgi atspoguļo skolēnu skaita kritumu – gada laikā Latvijā slēgtas 14 skolas, bet pēdējā desmitgadē – aptuveni 250 skolu, pamatā mazās sākumskolas un pamatskolas. Tomēr skolu slēgšanas līkne netiek līdzi skolēnu skaita sarukumam, jo pašlaik vidējais skolēnu skaits vienā skolā ir vairs tikai četras piektdaļas no tā līmeņa, kāds bija pirms desmit gadiem.