Tieši pirms 43 gadiem pie varas nākušais un nupat gāztais diktators Muamars Kadāfi ir atstājis dziļas rētas Lībijas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Viņa «noziegumi» pret modi ir pati mazākā problēma
Kad 1969.gada 1.septembrī virsnieka Muamara Kadāfi vadīta armijnieku grupa gāza karali Idrisu, viņš pats sevi dēvēja par tuksneša filozofu un pasludināja, ka jaunā politiskā sistēma – Pastāvīgā revolūcija – aizvietos gan kapitālismu, gan sociālismu. Taču gadiem ejot, tā dēvētā revolūcija iznīcināja gandrīz ikvienu institūciju, kas varētu iebilst vai traucēt pašam līderim. Tagad valstī ir vakuums, jo nav neviena, kas tiesiski mantotu varu. Nav parlamenta. Nav vienotas militārās pavēlniecības. Nav politisko partiju. Nav pilsoniskās sabiedrības. Nav nevalstisko organizāciju. Valdības ministrijas atgādina tukšas čaulas, izņemot valsts naftas kompāniju.
«Šī ir mana valsts!» Kadāfi burtiski kliedza televīzijas uzrunā pēc tautas sacelšanās sākuma šāgada februāra beigās. Vicināja dūri un sita to pa improvizēto tribīni. «Muamars nav prezidents, kas pamet savu amatu! Muamars ir revolūcijas līderis līdz pašam galam!»
Tagad Kadāfi ir nozudis, un par viņa galvu izsludināta gandrīz divu miljonu dolāru atlīdzība. Taču sešus mēnešus ilgusī sacelšanās pārvērtusies par vēl postošāku laiku nekā visas četras Kadāfi valdīšanas desmitgades. Viņš ietiepīgi turējās pie varas un atteicās pieņemt faktu, ka liela daļa tautas vēlas viņa aiziešanu. Viņš skaidroja, ka pie visa ir vainojamas ārējas sazvērestības. Reizēm vainīgi bija islāma fundamentālisti, reizēm – Rietumu kolonisti, kas atkal vēloties sagrābt Āfrikas bagātības. Tikmēr valsts, kurā ir seši miljoni iedzīvotāju un iespaidīgas naftas rezerves, grima arvien lielākā haosā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.