Lido ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kam izdevies izrāpties no maksātnespējas bedres. Gunāra Ķirsona liktenīgās fantāzijas ir iegrožotas un pārvērstas biznesa plānos, tomēr smagie triecieni viņu nav piezemējuši. «Nē, tieši otrādi – es vēl vairāk izdomāju lietas. Pilnīgi jaunas – nu pilnīgi jaunas, kas vēl nav bijušas pasaulē!»
Es pieļāvu kļūdu – ar šiem vārdiem Gunārs Ķirsons, nostājies žurnālistu priekšā, ar baņķieriem, konsultantiem un Lido vadības cilvēkiem pie sāniem, februāra sākumā atklāja savu preses konferenci. Cilvēkiem, kas pie viņa strādāja vēl tikai pirms diviem gadiem un pazina īpašnieka «skaldi un valdi» politiku, tas varēja izklausīties pilnīgi neticami.
«Jā, man pietika spēka atzīt kļūdas, un ar to es lepojos,» vēlāk intervijā man rāmā balsī teiks Ķirsons. «Neatrast Eiropu vainīgu, valsti vainīgu, atrast vainu tikai sevī – tā bija mana uzvara. Es taču esmu saimnieks, tikai es esmu vainīgs.» Iemesls gan intervijai, gan preses konferencei ir fakts, ka Lido vismaz pagaidām ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kuram izdevies izbeigt tiesiskās aizsardzības procesu un pilnā mērā atjaunot maksātspēju. Privātās maksātnespējas procesu tuvākajā laikā cer izbeigt arī pats Ķirsons, līdz ar to viņam būs izdevies Lido saglabāt savā īpašumā. Tiesa, tas ir gluži cits Lido, un kaut kas «cits» ir arī Ķirsonā.
Karš, nevis darbs
Par savu pirmo un lielāko kļūdu Ķirsons uzskata to, ka līdzās sabiedriskajai ēdināšanai sāka citu biznesu – Pierīgā atvēra lielu rūpnīcu, kurā plānoja ražot interjeru Lido restorāniem citur pasaulē, un Madonas pusē uztaisīja slēpošanas kalnu un viesnīcu, kas pazīstama kā Ķirsona muiža. Abus projektus raksturo milzīgi un, pēc daudzu domām, izšķērdīgi ieguldījumi, kuru pabeigšana turklāt sakrita ar «dižķibeli».
Rezultātā Lido nebija spējīgs pavilkt kredītu nastu. To redzot, kā atzīst pats Ķirsons, viņš pieļāva vēl vienu kļūdu – 2010.gada rudenī sāka ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu (ĀTAP). Uzņēmumam tas nepalīdz, «tur pelna tikai juristi», viņš teica preses konferencē. (Tiesiskās aizsardzības process nozīmē, ka uzņēmumam tiek dots divu gadu saudzēšanas laiks maksātspējas atgūšanai un šajā laikā kreditori nevar piespiedu kārtā piedzīt parādus un izpārdot mantu.)
Tiesiskā aizsardzība bija solis, ar kuru Ķirsons nostājās uz kara takas ar DNB banku, kurā Lido uzņēmumiem bija vislielākie kredīti. Kādi bija viņa patiesie nolūki, Ķirsons kādreiz varbūt atklāti uzrakstīs savos memuāros. Ir vairāki apstākļi, kas liek šaubīties par to godprātību. Tajā laikā bankas pārstāvjiem ar Lido vadību notika sarunas par maksātspējas uzlabošanu un vienošanās vēl nebija panākta, kad pēkšņi izrādījās, ka Lido tiesā ir pieteicis tiesisko aizsardzību. Lai iegūtu ĀTAP statusu, ir nepieciešama lielāko kreditoru piekrišana, un liels bija DNB bankas pārsteigums, ieraugot, ka Lido lielākais kreditors ir nevis banka, bet gan trīs ārzonas firmas (Carcel Holdings, Joyton International, Joondaloop Financial Corporation). «Ar mums tas nebija saskaņots, un ĀTAP nebija mums labvēlīgs – nebija paredzēts norēķināties par saistībām pilnā apjomā,» par neapmierinātības iemesliem diplomātiski izsakās DNB bankas viceprezidents Jānis Teteris.
Sīkāk Teteris pašlaik nekomentē, taču agrāk izskanējis, ka bankai bija šaubas, vai iepriekš Lido finanšu pārskatos neuzrādītās ārzonas firmas ir reāli kreditori. Latvijā jau bija pieredze, ka uzņēmumi tiesiskās aizsardzības procesu izmanto ļaunprātīgi, lai no uzņēmuma izceltu aktīvus un izvairītos no parādu atdošanas. Var noprast, ka arī šajā gadījumā bankai bija aizdomas par mēģinājumu īstenot līdzīgu shēmu. 2010.gada pārskatā minēts, ka Lido no DNB bankas aizņēmies 6,8 miljonus latu, bet no trīs ārzonas firmām – 11,5 miljonus.
Ķirsons apgalvo, ka «visur jau pierādīts», ka tie bija reāli kreditori – viņa draugi, kas aizdeva naudu rūpnīcas pabeigšanai laikā, kad bankas to pārtrauca finansēt. Kas viņi ir, Ķirsons neatklāj, jo tie ir privāti investori, kuriem viņa dēļ jau tāpat nācies piedzīvot klapatas, gādājot bankai naudas izcelsmes apliecinājumus, «par ko viņi man paldies nepateica, jo lieku reizi bija jālido uz Šveici».
No Lido 2010.gada pārskata izriet, ka minētās ārzonas firmas pret Lido galvojumiem izsniegušas kredītus Ķirsona uzņēmuma meitassabiedrībām. Kad tās nav spējušas norēķināties, Lido saņēmis pretenzijas, kuras līdz ar to iegrāmatotas uzņēmuma bilancē. Lai arī Ķirsons (un arī ĀTAP administrators Edgars Karelis) apgalvo, ka kreditori ir īsti, tie ir viens no iemesliem, kāpēc auditors Deloitte Audits Latvia nav sniedzis atzinumu par Lido 2010.gada pārskatu. «Mēs nevarējām pārliecināties par minēto saistību un ar tām saistīto aktīvu pamatotību,» teikts auditora ziņojumā.
Lai kā arī bija patiesībā, triju ārzonu firmu saistības no Lido bilances tagad ir pazudušas – tiesas lēmumā par ĀTAP izbeigšanu teikts, ka tās ir pārņēmis Ķirsons personīgi. Tas bijis arī viens no bankas izlīguma nosacījumiem.
Ķirsons stāsta, ka tiesiskās aizsardzības process viņam izmaksājis «šausmu naudu» – vismaz pusmiljonu latu. Attiecības ar ĀTAP administratoru Ķirsons raksturo kā korektas, taču «visi juristi apkārt gribēja, lai tikai mēs juridiski cīnītos pret tiem, no kā es aizņēmos». «Juristiem, protams, jo ilgāks juridiskais process, jo vairāk viņi varēs strādāt, un man viņiem jāmaksā. Tad es apsēdos viens pats un sapratu, ka tālāk izejas man nav. Gāju uz banku runāt.» No šodienas viedokļa raugoties, Ķirsons domā, ka ar banku kopsaucējs bija jāmeklē uzreiz. «Bet daudzi man ieteica – zini, tu paņemsi [ĀTAP], tad varbūt mēs norakstīsim kaut ko. Gan juridiski mēs ar viņiem tiksim galā, gan piespiedīsim, ieraudzīsim viņos kļūdas. Tas faktiski ir karš, nevis darbs. Es domāju – nu kā es tās kotletes turpināšu cept? Man tas [karš] absolūti nebija vajadzīgs.»
Ķirsons augstu vērtē, ka DNB banka piekrita izlīguma sarunām. «Kad iegāju ĀTAP, bankai vispār vajadzēja man pagriezt muguru, es atklāti saku,» viņš paškritiski spriež.
Citādās domās par procesu ir tā administrators Edgars Karelis. Viņš uzskata, ka tas Lido gadījumā ir izpildījis likumā paredzēto lomu un pasargājis no darbības apturēšanas, kas varēja notikt, ja kāds no kreditoriem, «kuri baidījās viens no otra», būtu sākuši atsavināt aktīvus. ĀTAP ļāvis pierādīt kreditoriem, ka Lido spēj norēķināties par savām saistībām. Savukārt zvērināts advokāts Jānis Zelmenis, kurš Lido tika piesaistīts laikā, kad tas jau bija ĀTAP, secinājis, ka uzņēmumam nav citas alternatīvas, kā vienoties ar banku, – ja tā netiktu panākta, Lido diez vai būtu atsācis pilnvērtīgu darbību.
Zaudē muižu un rūpnīcu
Bankas uzticības atgūšana prasīja ilgu laiku. Ķirsons saskaitījis, ka sarunās pagājuši astoņi mēneši. «Nu, nebija viegli,» viņš atzīstas. Pērnā gada pēdējā darbdienā Lido īpašnieks varēja gavilēt – ar DNB banku tika parakstīts izlīgums. Gan no bankas, gan no Ķirsona puses bija uzstādījums, ka vienošanās jāpanāk 2011.gadā, un abu pušu juristu komandas piektdien, 30.decembrī, sēdēja bankā līdz pusnaktij.
Pirms tam banka uz Lido bija nosūtījusi Behrens finanšu konsultantus un advokātu biroja BDO Zelmenis&Liberte juristus, lai saprastu, ko lai ar uzņēmumu dara un vai ir vērts to glābt. Abi nonākuši faktiski pie vieniem secinājumiem. Kā formulē Zelmenis, «kotlete ir pelnoša, bet kotlete visu nevar pavilkt». Proti, Lido pamatbizness – ēdināšana – naudu nes, pārējie projekti (kalns, rūpnīca) to ņem, un parādu nasta uzņēmumam ir pārāk smaga. «Mēs redzējām, ka restorānu koncepts ir labs. Es nezinu daudz Latvijas uzņēmumu, kuri būtu interesanti ārvalstu investoriem, un Lido tāds ir,» turpina Behrens finanšu konsultante Valērija Gapoņenko. Viens no bankas izlīguma nosacījumiem bija Lido atbrīvošana no blakus biznesa («nekādu šķērssubsīdiju», kā saka bankas viceprezidents Teteris) un saistību sloga samazināšana.
Tāpēc pērn tika pārdoti abi Lido meitasuzņēmumi, kuri Ķirsonu ievilka nepatikšanās. Rūpnīcu Dizaina projekti nopirka valstij piederošā Hipotēku banka, kura bija līdzfinansējusi tās celtniecību. Kalnu un Ķirsona muižu formāli nopirka ārzonas firmai piederošs uzņēmums Capital Investments, taču Ķirsons atzīst, ka faktiski tas ir viņa draugs un aizdevējs no Krievijas Vladimirs Šestakovs. Kopā ar Šestakovu – džudo cīņas olimpisko medaļnieku un Latvijas Džudo federācijas dāsnu finansētāju – viņam pieder nekustamo īpašumu projekts Ķegumā.
Līdzekļi no abu uzņēmumu īpašumu pārdošanas izmantoti kredītu atmaksai, taču tos nesedz pilnībā. Ar DNB banku panākta vienošanās, ka Lido pārņem atlikušās Dizaina projektu parādsaistības. Ķirsons atzīstas, ka blakusbiznesā ir zaudējis lielu naudu, taču ir «laimīgs», ka «nopircis zinības par šo naudu». Muižā vien viņš rēķina sešu miljonu latu zaudējumus, bet dizaina rūpnīcā, kuru finansists Kārlis Cerbulis nosaucis par «Bentliju», tie ir «desmiti miljonu dolāru». Un tomēr Ķirsons ar abiem projektiem lepojas. «Redziet, to es esmu uzcēlis. Tā ir maza pils,» viņš rāda uz lielu Ķirsona muižas bildi, ko savam mārketinga daļas vadītājam ir palūdzis atnest. «Es to zaudēšu, jā, bet valstī tā paliek. Kad es uz turieni aizbraukšu un recepcijā ienesīšu meitenēm puķes, es kaifošu no tā, ka tā ir manis uzcelta.»
Lido kopējās parādsaistības pašlaik ir 15 miljoni latu, no kuriem DNB bankai jāatmaksā deviņi miljoni. Kredīta pamatsummu banka nav atlaidusi, taču pagarinājusi atmaksas termiņu un apņēmusies pēc parāda restrukturizācijas norakstīt uzkrātos procentus un soda naudas.
Dizaina rūpnīcas kredīti bija ap astoņiem miljoniem latu, un tos daļēji (3,5 miljonu eiro apmērā) bija garantējusi valsts jeb Latvijas Garantiju aģentūra, kura parādu restrukturizācijas ietvaros galvoto summu ir samaksājusi bankai. Taču ir pāragri teikt, ka valsts ir palīdzējusi Lido dzēst kredītu, jo aģentūra plāno šo naudu piecu gadu laikā piedzīt no Lido. «Lai nevienam Latvijā neienāk prātā, ka mēs ņemsim cilvēku nodokļu iemaksas, lai dzēstu savus kredītus. Aģentūra ir aizdevusi naudu, kura mums līdz santīmam jāatdod,» saka Ķirsons.
Valsts gan, iespējams, Ķirsonam ir izlīdzējusi citā veidā. Tukšgaitā stāvošo dizaina rūpnīcu par trim miljoniem latu izsolē nosolīja neviens cits kā Hipotēku banka. Pirmajā izsolē sākumcena bija 2,5 miljoni latu un nepiedalījās neviens pretendents, otrajā sākumcena noslīdēja līdz 1,9 miljoniem, bija vairāki pretendenti, tomēr beigu galā to pārņēma Hipotēku banka. Bankas saistību izpildes un kontroles departamenta vadītājs Ainārs Barbejs uzskata, ka rūpnīca «ir ļoti moderna» un pēc diviem trim gadiem to varēs pārdot dārgāk. Berbejs skaidri neatbild uz jautājumu, vai tas bija valsts lēmums palīdzēt Ķirsonam, vien norāda – tas varēja notikt, tikai piekrītot visiem kreditoriem. Lido saistības pret Hipotēku banku līdz ar šo darījumu «ir sakārtotas», saka Barbejs.
Teteris stāsta, ka DNB banka neuzskatīja par nepieciešamu izsolē piedalīties, jo tajā jau bija vairāki pretendenti, un «mēs esam gandarīti par rezultātu». Par rūpnīcas ekonomisko dzīvotspēju viņš izsakās piesardzīgi.
Barbejs stāsta, ka Hipotēku banka izvērtē vairākus rūpnīcas uzturēšanas variantus. Tā kā pirkumā ietilpst apjomīgi nekustamie īpašumi (zeme, biroja ēka), viens no risinājumiem būtu tos sadalīt un daļu pārdot. Ir iespējams, ka rūpnīcu daļēji vai pilnībā varētu iznomāt, interese par to esot.
Lai arī rūpnīcai un kalnam ir citi īpašnieki, Ķirsons par tiem joprojām runā «mēs» izteiksmē un zīmē nākotnes plānus. Draugam kalna apsaimniekošanā viņš neliedz padomu, un arī «banka man labprāt uzticas, lai es rūpnīcu reabilitēju», viņš paskaidro. No vienas puses, viņš sola vairs «nekad nedarīt lietas, kuras es nepārvaldu», no otras, neizslēdz, ka pēc gadiem, ja atgrieztos pasūtījumi, rūpnīcu varētu atgūt. «Rūpnīca – tas ir tiešām lepnums, ko esmu padarījis un uzcēlis. Nelaikā – jāatzīst. Par daudz liela – jāatzīst. Bet man bija pasūtījums par 260 miljoniem no Kazahstānas, kur mūsu prezidents brauca, un viņu valsts prezidents un pilsēta deva pasūtījumu. Krīze man to atņēma.»
Jaunā komanda
Izlīgumam ar banku bija vēl vairāki nosacījumi. To vidū – ĀTAP izbeigšana, kas šāgada 23.janvārī arī notika. Šogad Ķirsonam SIA Lido ir jāpārveido par akciju sabiedrību. Banka arī vēlējās stiprāku vadības komandu, kas spētu izvērtēt Ķirsona ideju ienesīgumu un efektīvi īstenot ikdienā. Tā ir vēl viena liela pārmaiņa Lido dzīvē.
Kā stāsta konsultante Valērija Gapoņenko, agrāk katrs Lido restorāns dzīvoja savu dzīvi. Tagad izveidota vienota pārvalde, centralizēta produktu iepirkšana un vienāda ēdienkarte, kas nemaz nenācās viegli, jo restorānos valdījusi pārliecība – ja konkrētajam ēdienam «nebūs šāda tomātu cepurīte, tad klienti nenāks». Sakārtota finanšu uzskaite, kas bijusi «bēdīgā stāvoklī», izveidota darbinieku motivācijas sistēma. Gapoņenko min, ka pārvaldes uzlabošana jau devusi rezultātu – ienesīgums no ēdināšanas dubultojies. Restorānu apgrozījums pērn audzis par 14%, augšupejošu tendenci uzrādījis arī kopējais Lido apgrozījums, sasniedzot 17,9 miljonus latu. Gapoņenko saka, tagad darba kārtībā ir gaļas ražotne, kurai acīmredzot jāmaina koncepcija, jo uz lielveikaliem, kuri «prasa antikvalitāti», ar Lido produkciju nevar orientēties.
Savukārt Ķirsons palielās, ka tagad «es to kotleti cepu vēl labāku» – agrāk pievienoti garšas uzlabotāji, taču turpmāk nebūs nekādu E vielu, tikai sāls un pipari.
Gapoņenko prognozē, ka 2011.gadā peļņas rādītājs būs «virs nulles» iepretim 12 miljonu latu zaudējumiem 2010.gadā, kuri radās, norakstot ieguldījumus meitasuzņēmumos.
Lido ir jauna vadības komanda – bez Ķirsona valdē ir finanšu direktore Baiba Sleže (iepriekš strādājusi auditorfirmā PwC) un par gaļas ražošanas cehu atbildīgā Rita Auziņa («izaugusi» turpat Lido). Darbā pieņemts mārketinga vadītājs («agrāk mārketingā nelikām nevienu kapeiku» – tā Ķirsons), drīzumā sāks strādāt attīstības direktors. Ķirsonu turpina konsultēt Valērija Gapoņenko, kuru Lido saimnieks min kā vienu no Lido pārkārtošanas atslēgas cilvēkiem. Svarīgs jaunums ir tas, ka Ķirsons savos padotajos ieklausās. «Es nekad neatļaušos pieņemt lēmumus viens pats,» saka Ķirsons, kurš bija radis kontrolēt visu, sākot no stratēģiskiem lēmumiem un beidzot ar krēslu dizainu.
Sadarbība ar Ķirsonu neizveidojās vienā mirklī, atzīstas gan Gapoņenko, gan Zelmenis, kurš pērn kādu laiku strādāja Lido valdē («bankas neuzticības sekas», viņš paskaidro). Gapoņenko spriež, ka viņai izdevies Ķirsonu pārliecināt, jo nākusi nevis ar uzstādījumu, ka Lido viss slikti, bet – kā vēl uzlabot. «Man ir pārsteigums, ka cilvēks var tā pieņemt pārmaiņas,» viņa saka, lai gan dažkārt joprojām redzams, ka Ķirsonam grūti deleģēt uzdevumus citiem. «Emocionāls, harismātisks cilvēks, ar viņu strādāt nav viegli. Tas varbūt arī bija iemesls, kāpēc uzreiz nevarēja vienoties ar banku,» spriež ĀTAP administrators Karelis. Tomēr viņš uzskata, ka vislielākie nopelni Lido izvilkšanā no bedres ir pašam Ķirsonam.
Vizionārs, mākslinieks, ideju pārpilns – tie ir apzīmējumi, kurus Ķirsonam visbiežāk velta viņa pašreizējā komanda. «Bez Gunāra Ķirsona nebūtu Lido, un tajā lielu lomu spēlējusi uzdrīkstēšanās. Taču jebkurai mašīnai vajadzīga gāze un bremze,» saka baņķieris Teteris.
Vīlies diktatoros
Likstas, kurās Ķirsonu iegrūda viņa ambiciozās idejas, tomēr nav uzņēmēju piezemējušas. «Ka es nevarētu izdomāt kaut ko vēl un vēl – nē, tā nav,» Ķirsons nogroza galvu. «Paldies Dievam, ka māte un tēvs un Dievs iedevis šo iespēju, un es to izmantošu.» Turpmāk viņš vienīgi sola idejas pirms īstenošanas izvērtēt savā komandā.
Kad Lido būs spējīgs to ekonomiski pavilkt, Ķirsons apņēmies doties uz banku ar ideju par jaunas bistro ķēdes atvēršanu visā Latvijā, kas konkurētu ar McDonald’s un Hesburger restorāniem («es pieņemu, ka sviestmaize nemaz tik slikta nav, ja tajā viss būtu dabīgs»). Krasta ielas atpūtas centra teritorijā viņš gribētu atvērt viduslaiku tirgu, kur gan «mūsu vecās memmītes», gan jauni cilvēki varētu par nelielu nomas maksu tirgot laukos izaudzēto produkciju un kur, «kā agrākos laikos, varētu paklausīties muzikantus».
Vēl Ķirsonam ir traka ideja («pasaulē tiešām nekā tāda nav») piedāvāt cilvēkiem uzlabot veselību nevis ar tabletēm, kad jau esi slims, bet regulāri ar ēdienu, kuram pievienotas organisma funkcijas uzlabojošas dabīgas vielas, piemēram kumelītes, ceļmallapas u.tml. «Mēs ar Kirovu Lipmanu jau esam tikušies un runājuši, ka farmaceiti iet kopā strādāt ar mūsu tehnologiem,» Ķirsons saka.
Nav pazuduši plāni par krīzes apturēto Lido restorānu ekspansiju ārvalstīs. Kā stāsta Valērija Gapoņenko, «cilvēki stāv rindā» Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Krievijā, Igaunijā (tur jau ir viens restorāns, ļoti veiksmīgs), kuri gribētu atvērt Lido tipa restorānus. Uzņēmums pagaidām nav gatavs franšīzes piedāvāt, jo procesi nav standartizēti un līdz ar to – nav, ko pārdot. (Tallinas franšīze vairāk balstoties uz «intuīciju», skaidro Gapoņenko.)
Atšķirībā no pirmskrīzes laika, kad Ķirsons kala plānus par Krasta ielas Lido «kloniem» bijušajās padomju republikās un slavēja Lukašenko kā lielisku vadītāju, tagad viņš ir sapratis, ka bizness jātaisa «tikai kapitālistiskās, stabilās valstīs, kur ir vairāk atklātības un godīguma un kur bērnu bērni ir nodarbojušies ar biznesu». Austrumos bizness saaudzis ar politiku. «Ja es tobrīd būtu gājis ar [bijušo Maskavas mēru Juriju] Lužkovu, es nezinu, kur es šodien būtu. Lužkovu tak noņēma vienas dienas laikā! Baltkrievijā mēs uztaisījām objektu, tikko sākām pārrunas vest ar premjerministru, tā premjerministra vairs nav, viss izputēja! Vācijā kanclerus tā nemaina.»
Kad norādu, ka viņš pats bija kļuvis politiski aktīvs – pirms 10.Saeimas vēlēšanām iesaistījās kustībā Par labu Latviju!, ko daudzi uztvēra kā nodomu ar valsts palīdzību atrisināt biznesa problēmas -, Ķirsons atbild, ka nekad politikā nav taisījies. Viņš gribējis tikai pie viena galda sasēdināt visus politiskos spēkus, «lai tie valsts labā strādā», bet beigās palicis tikai Šlesers ar Šķēli. «Nu, kā tad es caur politiku [biznesu taisīšu]? Piedodiet, valsts pasūtījumu kotletēm grūti saņemt.»
Kad vaicāju, vai banka tagad ir droša, ka Lido varēs atmaksāt kredītus, Teteris saka – daudz drošāka nekā iepriekš. «Ja mēs neticētu, uz vienošanos neietu.» Viņaprāt, Lido mācība citiem uzņēmumiem ir tā, ka nevar rēķināties ar mūžīgu ekonomikas augšupeju un «viss būs labi» sajūtu. «Visiem jāņem vērā, ka ekonomika ir cikliska,» saka Teteris.
Lido glābšanas operācija vēl nav galā. Pelnītspējas uzlabošana joprojām ir svarīgs nosacījums, lai Lido zīmols paliktu tā radītājam. Taču tas noteikti ir solis uz priekšu, par kuru Gunārs Ķirsons var būt lepns. «Jā, es lepojos ar šo darbu un visu savu komandu. Tas ir piemērs, ka nevis jāiet karot, kaut ko noblēdīt un nesamaksāt, bet, lūdzu, vienmēr vienojieties. Tad paliek darbavietas valstij, nodokļi, galu galā es pats palieku valstī un man nav jāslapstās un jāmaina uzvārds. Varēšu ar lepnumā paceltu galvu staigāt un strādāt un zinu, ka mani mazbērni vai bērni nevar kautrēties no šā uzvārda.»
