Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on marts 21, 2012 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Valdība otrdien sēdes slēgtajā daļā apstiprinājusi Latvijas pozīciju gaidāmajā ES ārlietu ministru sanāksmē, kurā spriedīs par sankcijām pret Baltkrieviju. Latvija nevēlas nepārdomātas sankcijas, taču nevar pievērt acis uz pēdējā laika notikumiem Baltkrievijā, pēc sēdes teica ārlietu ministra pienākumu izpildītājs aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Esot jārēķinās, ka ES sankcijas ieviesīs, tāpēc valdība dara visu, lai tās pēc iespējas mazāk skartu Latvijas uzņēmējus.

Leģionāru piemiņas pasākums pagājušo piektdien noritēja bez būtiskiem starpgadījumiem. Doma baznīcā un vēlāk pie Brīvības pieminekļa pastiprinātā drošības dienestu uzraudzībā cilvēki nolika ziedus. Pasākums pulcēja arī nelielu «pret nacistiem» noskaņotu cilvēku skaitu. Par drošību gādāja vairāk nekā 1000 dažādu dienestu darbinieki.

Rīgas vicemēra un bijušā LPP/LC politiķa Andra Amerika nesen dibinātā organizācija Gods kalpot Rīgai no biedrības pārtapusi partijā. Par līderi sestdien vienbalsīgi tika ievēlēts Ameriks, kurš par mērķi izvirzījis 2013.gadā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Rīgas domē iegūt trešdaļu mandātu. LPP/LC tika nolemts likvidēt pērn 1.decembrī pēc partijas neveiksmīgā starta pēdējās Saeimas vēlēšanās.

Latvijā jau tuvākajā laikā vizītē varētu ierasties Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Kirils. To  otrdien, atklājot viņa grāmatas Brīvība un atbildība izdevumu latviešu valodā, sacīja Maskavas Patriarhāta pārstāvis. Uzaicinājumu apmeklēt Latviju izteica iepriekšējais Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Latvijas Žurnālistu asociācijas balvas par izcilāko veikumu pērn saņēmuši Arnis Krauze, Sanita Jemberga, Zaiga Grīnberga, Zane Mače un laikraksts Zemgales Ziņas. Izcilības balvu pasniedza pirmo reizi. Balvas tika pasniegtas vairākās kategorijās – radio, televīzijā, presē, reģionālajos medijos un interneta medijos.

Latvijas Neatkarīgā televīzija paziņojusi, ka finansiālu apsvērumu dēļ samazinās ziņu izlaidumu skaitu un turpmāk sestdienās astoņos vakarā LNT ziņu raidījuma vairs nebūs. «Bija jāpieņem viens no pašiem kritiskākajiem soļiem, vērtējot kā vēl ietaupīt un turpināt pastāvēt,» paziņojumā norāda LNT.

Laikraksta Diena galvenā redaktora amatu atstājis Ilmārs Znotiņš. Viņa pienākumus pildīs  Guntis Bojārs. Marta sākumā tika veiktas būtiskas izmaiņas uzņēmuma AS Diena lielākā īpašnieka AS Žurnāli un Diena vadībā. Valdes priekšsēdētāja amatu atstāja Viesturs Koziols, par vienīgo valdes locekli kļuva Liene Merija-Meri. Taču jau 8.martā viņas vietā tika iecelta Margarita Rezņikova.

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība ir vīlusies par Eiropas ombuda lēmumu neturpināt izmeklēšanu arodbiedrības sūdzībā par veselības aprūpes situāciju Latvijā, otrdien žurnālistiem atzina LVSADA priekšsēdētājs Valdis Keris. Arodbiedrība sūdzējās, ka iedzīvotāji Latvijā nesaņem vienlīdzīgi pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi, kā to paredz ES tiesību akti. Pusotru gadu ilgusī sarakste beigusies ar ombuda atteikumu.

No 1.aprīļa spēkā stāsies jauni dzelzceļa braukšanas biļešu tarifi, kuru kāpums būs no 5% līdz 9%, informē AS Pasažieru vilciens. Cenu izmaiņas neskars Rīgas pilsētu. Pasažieru vilciens skaidro, ka biļešu cenas nebija paaugstinātas kopš 2009.gada janvāra.

Otrdien pulksten 7:14 Latvijā iestājās astronomiskais pavasaris – dienas kļuva garākas par naktīm. Saule jeb Saules centrs šķērsoja debess ekvatoru un pārgāja no debess dienvidu uz ziemeļu puslodi.

Veļi sauc cīņā

Posted on marts 21, 2012 by - Pasaulē

Pēdējās pāris nedēļās par bēdīgi slavenu personu visā pasaulē kļuvis Džozefs Konijs (50 vai 51 gads) – sociālajā vietnē YouTube ievietoto videofilmu par šā nemiernieka bandas zvērībām Āfrikā noskatījušies aptuveni 100 miljoni cilvēku. Interesantu ieskatu Konija taktikā sniedz arī kāds nejauši atklāts dokuments 

Šīs 12 lapas manās rokās nonāca nejauši, kad ierados Ugandā, lai pavadītu tur savu atvaļinājumu un pie reizes vāktu faktus iecerētajai grāmatai. Kādu dienu intervēju bijušos nepilngadīgos karotājus no Džozefa Konija izveidotās Dieva pretošanās armijas, un sarunai pievienojās arī kāds bijušais augsta ranga loceklis no šā militārā grupējuma. Rokās viņš turēja nosmulētus, saburzītus papīrus. Man par pārsteigumu, tie izrādījās diezgan sulīgs labi informēta cilvēka skatījums uz vienu no pasaulē visvairāk meklētājām, arī dīvainākajām, personām. 

Jau 2005.gadā Starptautiskā krimināltiesa izsniedza Džozefa Konija aresta ordeni par viņa bandas organizēto bērnu nolaupīšanu Ugandas ziemeļu rajonos gan no ciemiem, gan no valdības ierīkotajām bēgļu nometnēm. Konijs neprasīja izpirkuma maksu. Šie nepilngadīgie kļuva par jaunu «degvielu» nežēlīgajā un šķietami bezgalīgajā nemiernieku karā ar Ugandas valdību un konkurējošām nemiernieku bandām Sudānas dienvidos. Tas viss sākās jau 80.gadu vidū. 

Zēni kļuva par kareivjiem, bet meitenes tika liktas pie mājas darbiem un, sasniedzot pubertāti, kļuva par kustamo mantu gan paša Konija, gan citu viņa armijas kareivju seksuālajām izpriecām. Pieklājības pēc viņas tika sauktas par sievām. 

Vērtējot Konija uzvedību, ir grūti pārspīlēt viņa publisko dīvainību un labi izkalkulētās nežēlības stilu. Dieva pretošanās armija ir atvasinājums no Svētā gara kustības, ko 1986.gadā izveidoja 30 gadus vecā Alise Lakvena – sieviete paziņoja, ka viņu ir apsēdis kāda miruša Itālijas armijas virsnieka gars un tas mudina cīnīties pret pastāvošo varu. Gadu vēlāk pēc smagas artilērijas apšaudes Lakvena paziņoja, ka gars viņu esot pametis, tāpēc pati vairs nekarošot. Līdz savai nāvei 51 gada vecumā sieviete nodzīvoja bēgļu nometnē Kenijā. Mūža nogalē viņa esot bijusi prātu izkūkojusi alkoholiķe. 

Kad Lakvena pameta nemiernieku aprindas, viņas vietu ieņēma Konijs. Arī viņš paziņoja, ka kļuvis par starpnieku starp dzīvajiem un mirušajiem. 

Kā tas izpaudās? Tieši to palīdz saprast šis dokuments, kas nejauši nonāca manās rokās. 

Runīgie gari
Sarunas ar Konija līdzgaitniekiem apliecina, ka nemiernieku vadonis regulāri spējis sazināties ar vairāk nekā desmit dažādiem gariem. Dažas no aprakstītajām garu vizītēm ir tiešām neparastas. Katram velim ir savs vārds, piemēram, Džuma Oriss, Kas Tu Esi, Malija Makeja un citi. 

Ikviens lasītājs pats var minēt, vai Konijs patiešām uzskatīja, ka ir kļuvis par garu starpnieku, vai arī tās bija labi notēlotas izrādes, kas kalpoja paša ieplānoto mērķu īstenošanai. 

«Kad Konijs iemērca pirkstu ūdens glāzē, viņš uz dažām sekundēm nogāzās uz zemes, bet pēc tam apsēdās. Katram garam bija savs raksturs. Vieni runāja ātrāk, citi – lēnāk.» 

Piemēram, Konija balss mainījās uz sievišķīgu toni, kad viņu bija pārņēmusi Malija. Viņa norādīja, ka Dieva pretošanās armijas uzdevums ir izpildīt militāros rīkojumus. «Malija skaidroja, ka gari sadarbojas arī ar muļķiem, tas ir, reizēm cilvēki īsti nesaprot, ko gari ir iecerējuši. Galvenais ir paklausība.» 

«Visas garīgās kustības priekšsēdis Džuma Oriss mēdza runāt lēni – rāmā tonī kā svarīga persona. Oriss noteica, ka Ugandai ir jādzīvo pēc desmit baušļiem. Pavēlēja Dieva pretošanās armijai nespīdzināt cilvēkus, arī karagūstekņus. Nogalināt gan ir atļauts.» 

«Kas Tu Esi parasti bija rupjš – daudz kašķējās un par visu ko sūdzējās.» Starp citu, Kas Tu Esi iepriekšējā dzīvē esot bijis amerikānis Cinks Brikijs. Tagad viņa gars ir galvenais izlūkošanas virsnieks. Viņš informējis Koniju par militārajām kļūdām. «Bija atbildīgs par kara tribunāliem. Ziņoja Konijam, kad tuvojas ienaidnieks. Spēja paredzēt nākotni. Spēja paredzēt gaisa uzbrukumus.» 

Vēl viena amerikāņa gars bija Karalis Brūss. «Viņa pārziņā bija smagie ieroči, ieskaitot akmens bumbas (dinamītā iemaisīti akmeņi). Pirms kārtējās kaujas Konijs teica, ka uz dažu karavīru pieres redzot krustu – tas nozīmē, ka tieši viņiem šoreiz būs jāmet akmens bumbas.» 

Soli Jokobo ir itālietis, kas atbildīgs par finansēm. «Karavīri nedrīkst slēpt naudu, kas iegūta militāro operāciju laikā, jo tai visai ir jānonāk armijas kasē. Ja kāds paturēs naudu sev, viņš mirs. Patiesībā visi tie armijas komandieri, kas ir gājuši bojā, bija slepus paturējuši sev naudu. Ja nosūtīsit šo naudu uz mājām savām ģimenēm, tas radīs problēmas, un visi nomirs.» 

Armijas tikumi
Dokumentā uzskaitīti arī dažādi Konija vadītās bandas likumi, kuros jūtams gan kristietības, gan islāma, gan animisma (mācība par dvēseli kā bezpersonisku dzīvības pirmsākumu – red.) sajaukums. Tie noteica nemiernieku militāro taktiku, sociālo hierarhiju, pat diētu un precību principus. 

Par gaļu: «Dieva pretošanās kustība neēd cūkas. Taču drīkst ēst kārpainās mežacūkas.» 

Par zivīm: «Nedrīkst ēst protopterus (saldūdens zivis, kas sausajā sezonā ierokas upes gultnes dūņās – red.), jo tās ir slinkas zivis – ja apēdīsit, arī paši kļūsit slinki.» 

Kādā citā rindkopā aprakstīta Dieva pretošanās armijas «sievu» dzīve. «Pieaugušās nolaupītās sievietes par karavīru sievām var kļūt nekavējoties. Konijs norādīja, kuras sievietes atvest pie viņa, un kuras atdot citiem kareivjiem. Skaistākās pienācās Konijam. Viņš parasti novēroja savas sievietes kādus sešus mēnešus, un, ja pamanīja kādus sliktus paradumus, atteicās no šīs sievas. Tādā gadījumā viņas nonāca Komandcentrā, kurš izlēma, kam sieva piederēs turpmāk.» Pirms dažiem gadiem Āfrikas interneta izdevums Mail&Guardian rakstīja, ka Konijam ir vismaz 88 sievas un 42 bērni. 

Savi noteikumi bija arī atraitnēm. «Ja vīrs iet bojā, sievai vienai pašai 90 dienas ir jāievēro sēras. Pēc tam viņu nomazgā, noskuj matus, un viņa tiek izvesta pagalmā. Tur tiek skaitīta lūgšana, lai sieviete nekad vairs nezaudētu nākamo vīru. Lūgšanu laikā arī jāaizdzen kritušā vīra gars, kas aizvien atrodas līdzās – pretējā gadījumā gars nogalinās ikvienu, kas gulēs ar šo sievieti. Tieši šā noteikuma neievērošana ir vainojama lielākajā daļā armijas upuru.» 

Īpašs lūgšanas rituāls tika veikts arī nupat nolaupītajiem cilvēkiem. Pagalmā viņus apslacīja ar sviesta koka eļļas maisījumu, bet uz ķermeņa tika sazīmēti krusti, izmantojot baltu pulveri, kas iegūts no «sapuvušām klintīm». Jaunie rekrūši nedrīkstēja mazgāties trīs dienas, jo tikai pēc tam pār viņiem būs nolaidies Tā Kunga gars. 

Ja persona ir inficēta ar HIV, tad uzzīmētie krusti nokrītot vienas dienas laikā. Inficētajam tad jāiet uz upi un jānomazgājas straumē trīs reizes. Ejot prom no krasta, nedrīkst atskatīties – ja persona to ievēro, tad HIV ir izārstēts. 

Liecību vācējs
No kurienes ir nākušas šīs 12 lapas? Izrādās, jau 2005.gadā ASV militārais atašejs Ugandā Ričards Skovs ir intervējis vairākus bijušos Dieva pretošanās armijas locekļus. Viņš apsolīja, ka sarunas biedriem iedos šo sarunu atšifrējumu no tās sadaļas, kas neskaitās slepena. Jādomā, ka tieši viena no kopijām nonāca arī manās rokās. 

Es sazinājos ar pulkvedi Skovu, kas tagad jau ir atvaļinājies no armijas un strādā sava sievastēva dibinātā fondā Kenijas ziemeļos – Segera misija nodrošina izglītības iespējas un sniedz medicīnisko aprūpi trūcīgiem iedzīvotājiem. 

«Šīs liecības nāk tieši no Dieva pretošanās armijas augstākā ešelona vīriem, kurus intervēju pāris nedēļas pa kādām trim stundām dienā,» e-pastā atbild Skovs. «Pieraksti ir kā atgādinājums par to, kas noticis, un pie reizes dod cerību plašāk izgaismot pastrādātos noziegumus.» 

Dieva pretošanās armijas izdarības ir vairāk vai mazāk zināmas: saskaņā ar Starptautiskās krimināltiesas apsūdzībām tā «iesaistījās nebeidzamā vardarbības spirālē un veica nežēlīgus vardarbības aktus pret civiliedzīvotājiem, ieskaitot slepkavības, nolaupīšanas, seksuālu verdzību, sakropļošanu, kā arī māju un pagaidu nometņu masveida nodedzināšanu». Šīs 12 lapas dod lielāku priekšstatu, pēc kādiem principiem dzīvoja bandas locekļi. 

Pēdējos gados Konijs un viņa nemiernieki pārvākušies uz Kongo Demokrātiskās Republikas austrumu rajoniem. Ugandas ziemeļu apgabalā Aholilendā, kur viņš karoja agrāk, aizvien valda ekonomisks panīkums. Ciemi ir drupās, to bijušie iedzīvotāji dzīvo pagaidu bēgļu nometnēs. Starp viņiem ir daudzi Konija armijas zvērību upuri – cilvēki ar nocirstiem deguniem, pāršķeltām mutēm. 

«Pēc visa tā, ko es uzzināju par Dieva pretošanās armiju, ir jādara viss, lai tai tiktu pielikts punkts,» vēstulē raksta atvaļinātais pulkvedis Skovs.

* K.Dž.Čaivers ir sarakstījis grāmatu Ierocis (The Gun) par Kalašņikova automāta vēsturi

Neredzamie bērni
Nav noliedzams, ka Kalifornijā strādājošās nevalstiskās organizācijas Neredzamie bērni kampaņa ir pievērsusi uzmanību Džozefam Konijam un viņa bandas pastrādātajām zvērībām. Tajā pašā laikā kritiku saņēmusi arī organizācija – internetā ievietotā filma, dažuprāt, vispārina un pārlieku vienkāršo 26 gadus ilgušo konfliktu Āfrikā. Dažus arī pārsteidzis ieskats organizācijas finansēs.

Kremļa rubļu maršs

Posted on marts 21, 2012 by - Tēma

Kopš Putins izveidoja īpašu fondu tautiešu atbalstam ārzemēs, uzticot tā vadību Molotova-Ribentropa pakta parakstītāja mazdēlam, Latvijā nekontrolēti ieplūst Krievijas nauda. Tā oficiāli domāta krievu kultūras stiprināšanai, taču patiesībā reanimē PSRS ideoloģiju 

Mūsu skoliņa strādā jau deviņpadsmito sezonu, – Jakovs Pliners mūsu sarunā atkārto reizes četras. Bijušais Saeimas deputāts un viens no PCTVL līderiem ir acīmredzami uztraucies. Tiekamies viņa vadītajā krievu vispārizglītojošajā privātskolā Evrika, kas atrodas padomju laika bērnudārza ēkā Imantas deviņstāvu māju iekšpagalmā. 

Plinera nelielajā, piepīpētajā kabinetā pie sienas izkārtotas fotogrāfijas. «Es un slaveni cilvēki,» viņš komentē bildes ar bijušajiem Latvijas prezidentiem un aktrisi Viju Artmani. Uz galda izliktas grāmatas spīdīgos vākos. Tieši tās ir mūsu tikšanās iemesls. Šie ir metodiskie ieteikumi Latvijas krievu skolu skolotājiem, kuru izdošanu finansējis Krievijas prezidenta Vladimira Putina dibinātais tautiešu atbalsta fonds Russkij Mir jeb Krievu pasaule. 

Plinera vadītais fonds Vecāki bērniem pēdējos gados no Kremļa kabatas saņēmis vairāk nekā 50 tūkstošus eiro. Savukārt Plinera skolas direktors, grāmatu līdzautors, partijas biedrs un eksdeputāts Valērijs Buhvalovs saviem projektiem no Maskavas saņēmis vēl 12 tūkstošus. Par šo naudu Buhvalova vadītā Jelgavas krievu kultūras biedrības Veče pirms diviem gadiem izveidoja mācību materiālus par Lielo tēvijas karu – lai saglabātu krievu jauniešos nacionālo identitāti. 

«Nacionālās identitātes saglabāšana Izglītības likumā ir noteikta, bet resursi tam netiek atvēlēti,» pelnutraukā nospiežot kārtējo cigareti, robus Latvijas izglītības sistēmā skaidro Pliners. Fakts, ka viņš smēķē skolā, pedagogu nemulsina.

Plinera un Buhvalova projekti ir tikai daži no zināmajiem Russkij Mir naudas saņēmējiem. Krievijā fonds lepojas ar savu caurskatāmo struktūru – atšķirībā no līdzīgām organizācijām, kur naudas dalīšanā svarīga pazīšanās, Russkij Mir ikviens var iesniegt savu projektu, un to izvērtē valsts varai pietuvināta žūrija. Taču caurskatāmība ar to arī beidzas. Fonds tikai daļēji publisko naudas saņēmējus, bet noslēgtie līgumi ir konfidenciāli. Šāda prasība gan ir pretrunā ar Latvijas likumiem, kas nevalstiskajām organizācijām liek publiskot savus ziedotājus. 

Vairākus mēnešus garā izmeklēšanā Re:Baltica noskaidroja vairāk nekā 20 Latvijas organizācijas, kas pēdējos četros gados saņēmušas naudu no Russkij Mir. Tikai viena no tām savā gada pārskatā bija norādījusi naudu no Krievijas. Pēc mūsu aprēķiniem, Russkij Mir apstiprināto grantu kopējā summa kopš 2008.gada Latvijā pārsniedz 170 tūkstošus eiro. Par šo naudu rīkoti kultūras pasākumi, konferences, izdotas mācību grāmatas un filmas, kas lielākoties slavina krievu nācijas varenību. Lai arī Ruskij Mir sevi pozicionē kā kultūras organizāciju, naudas saņēmēju vidū ir politiķi, arī eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka, Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs un krievu valodas referenduma līdzautors Aleksandrs Gapoņenko. 

Antifašisti skolās
«Kāds vārds un uzvārds iešifrēts padomju tanka nosaukumā JS?» Pareizā atbilde: Josifs Staļins. Šis ir viens no viktorīnas jautājumiem, ko Latvijas krievu skolu skolotājiem iesaka izmantot bijušais Saeimas deputāts Buhvalovs. Caur viktorīnām, sacerējumu konkursiem un kara dziesmām viņš projektā Lielās uzvaras piemiņa aicina mācīt bērniem Lielā tēvijas kara nozīmi. «Par Otro pasaules karu krievu skolās māca vispār trīs, četras stundas. Mēs uzskatām, ka bērniem ir jāzina savas saknes, jāzina īstā vēsture,» skaidro Pliners. 

167 lappušu biezajos metodiskajos ieteikumos mijas skolotāja stāstījumi klasei, kara veterānu atmiņas, fotogrāfijas. Vienā no bildēm aiz dzeloņstiepļu žoga saspiedušies novārguši bērni apātiskām sejiņām. Paraksts vēsta: «Salaspils. Daudzi bērni šeit mira no asiņu zuduma.» Foto autors nav norādīts. 

Lielākoties visas fotogrāfijas grāmatā ir bez atsaucēm uz autoru vai literatūras avotu, radot iespaidu, ka informācija «sakasīta» internetā. Ierakstot Google meklētājā frāzi «bērni koncentrācijas nometnēs», kā viena no pirmajām parādās «Salaspils bērnu» fotogrāfija. Tikai šeit jau norādīts, ka tā uzņemta poļu nometnē Maidanekā.

Bez atsaucēm uz avotiem pedagoģijas doktors Buhvalovs (šo grādu sarunā vairākkārt uzsver Pliners) metodiskajos ieteikumos iekļāvis arī sadaļu Latvijas atbrīvošana no fašisma. Tajā sniegts padoms, kā skolēniem stāstīt par «Rīgas atbrīvošanu» 1944.gada oktobrī. Rīdzinieki «apsveica padomju varas atjaunošanu un cildināja Sarkano armiju – atbrīvotāju no fašisma». «Sarkanās armijas atnākšana nozīmē beigas teroram, civiliedzīvotāju nogalināšanai (..), tautsaimniecības atjaunošanu un mierīgu, normālu dzīvi». Tekstā nav minēts, ka Sarkanās armijas ienākšana Latvijā nozīmēja arī padomju okupācijas atjaunošanu.

«Šis projekts nekādi neskar okupācijas tēmu,» skaidro Buhvalovs. «Mēs negribam šo tēmu politizēt.» Uzvara pār fašismu esot jāglabā atmiņā katram krievam. «Mēs nenoskaņojam bērnus pret Latviju, ne pret vienu, saprotat? Katrai tautai ir sava vēsturiskā atmiņa.»

Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs domā, ka panākts tieši pretējais. Metodisko norādījumu autori turpina dzīvot PSRS radītā mītā par Lielo tēvijas karu. «Ar šādiem mācību līdzekļiem [autori] neveicina skolēnu piederību Latvijas valstij, jo ignorē Latvijas kā valsts un tās kara laika paaudzes likteni Otrajā pasaules karā,» secina Neiburgs.

Komplektā ar šo grāmatu skolām tiek piedāvāta arī 30 minūšu dokumentāla filma Pieminēt mūžam, ko veidojis Valērija Buhvalova dēls Antons. To, kā arī visus metodiskos ieteikumus var lejupielādēt Buhvalova vadītās biedrības Veče mājaslapā Svoi.lv. Svaigākais no materiāliem – 2011.gadā izdotā Krievu skolas kultūra. Tās ievadā Buhvalovs iesaka vecākiem apdomāt, kurā skolā sūtīt savus bērnus – latviešu vai krievu. Pirmais gadījums esot «asimilācija, lai arī labprātīga», jo krievu kultūras nesēju varot izaudzināt tikai krievu skolā.

Cik skolotāju izmanto šos materiālus, Pliners un Buhvalovs nezinot. Latvijā esot ap 100 skolu ar krievu plūsmas skolēniem. (Izglītības ministrijai precīzu datu nav, jo tādi netiek apkopoti, tāpat nav zināms, cik un kādi mācību satura pārkāpumi atklāti tieši krievu skolās.) Plinera un Buhvalova biedrību izstrādātie materiāli nav saskaņoti ar ministriju, jo tas nav vajadzīgs – grāmatas un filmas viņi piedāvā skolotājiem izmantot ārpusstundu nodarbībās. «Ir skolas, un tādas ir pienācīgs skaits – vairāki desmiti, kurās kurss Krievu kultūras pamati tiek pasniegts fakultatīvi vairāku gadu garumā,» saka Pliners. 

Par jaunu PSRS
PCTVL ir miruši – tā Aleksandrs Gapoņenko analizē krievu politisko virtuvi Latvijā, salīcis pār krūzi kādā Rīgas kafejnīcā. Kā nepilsonis Gapoņenko nevar tieši iesaistīties politikā, taču krievu vidē ir zināms ekonomists un polittehnologs. Tieši viņu Drošības policijas šefs Jānis Reiniks nosauca par valodu referenduma organizatoru. 

Arī agrāk Gapoņenko nācis klajā ar savām iniciatīvām, kas guvušas ievērību. Piemēram, 2010.gadā par godu 300.gadskārtai kopš Livonijas pievienošanas Krievijas impērijai Gapoņenko izdomāja un piešķīra medaļas krievu tiesību aizstāvjiem – pie balvām tika Krievijas, Uzbekijas, Azerbaidžānas vēstnieki un Krievijas mediju pārstāvji, kas rak-sta par krievu tiesību ignorēšanu Baltijā. Apbalvoja arī Baltijas Starptautiskās akadēmijas (bijušais Krievu institūts) īpašniekus Staņislavu Buku un Valēriju Ņikiforovu. Akadēmija bijusi viena no Gapoņenko darbavietām, te arī izveidots oficiālais Krievijas fonda Russkij Mir centrs Rīgā.

Gapoņenko vizuāli atgādina nu jau pabalējušo oligarhu Andri Šķēli – līdzīga miesasbūve, nīgra sejas izteiksme, ar tiešu, asu prātu. Vīrietis sevi pozicionē kā akadēmiķi, kura bizness jau vairākus gadus ir biedrība Eiropas pētījumu institūts. Tam Russkij Mir 2008.gadā piešķīra naudu grāmatas Baltijas krievi: vēsture kultūras pieminekļos veidošanai, kas iznāca 2010.gadā. Summu viņš neatklāj: «Līgums ir konfidenciāls. Pienācīga summa.» 

Maz ticams, ka uzzināsim, cik maksājusi arī Gapoņenko jaunākā grāmata Krievu diskriminācija Baltijā: iemesli, formas un pārvarēšanas iespējas, ko viņš gada sākumā prezentēja Maskavā un Rīgā. Tās izdošanu finansējis Maskavas Cilvēktiesību birojs. Pēc Gapoņenko teiktā, pērn viņu pārbaudījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs – saistībā ar biedrības Dzimtā valoda aktivitātēm. Plašākai sabiedrībai vairāk zināmi divi citi tās līdzdibinātāji, radikāļi Vladimirs Lindermans un Jevgeņijs Osipovs. Viņi nesaka, kas ziedoja aptuveni 20 tūkstošus latu, lai apmaksātu notāru pirmajiem 10 000 parakstu valodu referenduma ierosināšanai.

Gapoņenko bijis vairāku krievu sabiedrisko organizāciju vadībā. Zināmākā, bet pašlaik mazāk aktīva, ir Apvienotais krievu organizāciju kongress. Tās vadībā savulaik bijis arī Saskaņas centra deputāts Vladimirs Kravcovs, kurš iepriekšējā Saeimā kļuva bēdīgi slavens ar latviešu valodas nezināšanu, bet pirms valodu referenduma viņa iespaidīgais tēls parādījās reklāmas videoklipā – to Liepājā filmēja Osipova brālis Pāvels, kurš, pēc informācijas, kas ir portāla Irliepaja.lv rīcībā, uzņem arī pornofilmas.

«Labi, jā, pēc maniem zvaniem var redzēt, ka es ar viņu sazinos,» Gapoņenko negribīgi atzīst, ka koordinējis arī Dzimtās valodas nodaļu Daugavpilī. To vada vietējais žurnālists Jurijs Zaicevs. Štābs Daugavpilī ierīkots nelielā kabinetā, kur pietiek vietas vien rakstāmgaldam un trim krēsliem. Pēc sarunas var just, ka Gapoņenko ir autoritāte divdesmitpiecgadniekam, vidējo izglītību ieguvušajam Zaicevam, kurš ir PCTVL biedrs – lai cik arī paradoksāli tas izklausītos pēc Gapoņenko pasludinātā PCTVL gala. Zaicevs ir izbijis krievu skolu reformas pretinieku «štābists». Neilgi pirms valodu referenduma Daugavpili pārpludināja reklāmas lapiņas ar Zaiceva un vietējo jauniešu kustības Skābeklis līderu foto un saukli «Nebūsim kalpi nacionāli pārņemtajiem». Šo uzsaukumu savā Facebook lapā publicējis Gapoņenko. 

Daugavpilī par krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsoja rekordliels pilsoņu skaits – 55% no balsstiesīgajiem.

Zaicevam un Gapoņenko ir arī kopīgi paziņas Maskavā, kas uzskata, ka jāatjauno PSRS. Vietējā Daugavpils portālā Grani.lv pērn oktobrī Zaicevs rakstīja, ka pārstāvējis Latvijas medijus putiniskās organizācijas Internacionālā Krievija rīkotā konferencē, kuras dalībnieki viesnīcā iepretim Kremlim pārrunājuši situāciju Latvijā. Spriests, ka Krievijai aktīvi jāiestājas par saviem tautiešiem ārvalstīs, izveidots pat speciāls politbirojs. Tajā ietilpst dažādu valstu pārstāvji, arī «pirmklasīgais Krievijas Federācijas padomnieks Modests Koļerovs» un Dmitrijs Jermolajevs. Pēdējais konferenci nobeidzis ar «aicinājumu būvēt jaunu PSRS».

Abi jaunā politbiroja kungi Latvijā un Igaunijā jau vairākus gadus atrodas pastiprinātā drošības iestāžu redzeslokā. Modests Koļerovs ir galvenais redaktors Krievijas ziņu aģentūrā Regnum, kas «tiek izmantota kā platforma dažādu informatīvās ietekmes pasākumu īstenošanai», teikts Latvijas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2010.gada pārskatā. Turpat minēts arī Dmitrijs Jermolajevs, kurš no 2002.gada strādāja Krievijas vēstniecībā Rīgā, bet kopš 2005.gada viņam aizliegts iebraukt Latvijā, jo SAB viņu izskaitļoja kā Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta virsnieku.

Kopš Jermolajevs vairs nevar ierasties Rīgā, šejienieši viņu satiek Maskavā. Šāgada sākumā Maskavā notika konference Pasaule bez nacisma, kurā piedalījās Saeimas deputāti Nikolajs Kabanovs un Sergejs Dolgopolovs, eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka, Latvijas Antifašistu komitejas vadītājs Josifs Korens. Arī Gapoņenko, kurš stāsta – esot konferencē «redzējis» Jermolajevu, pazīstot viņu kopš diplomātiskās karjeras Rīgā. Gapoņenko uzsver – aizdomas par Jermolajevu kā krievu spiegu esot uzpūstas. Līdzīgu nostāju izplata arī Latvijas krievu prese, kas regulāri intervē Jermolajevu.

«PCTVL ir beigti un vairs nekad neatjaunosies,» politisko situāciju raksturo Gapoņenko. Un Ždanoka? «Nē, nebūs. Viss.» Viņš prognozē norietu arī Saskaņas centram, kas pietiekami neaizstāvot krievu intereses. Ļoti iespējama esot «jauna krievu partija, kas vedīs radikalizācijas virzienā» ar tādiem līderiem kā Lindermans un Osipovs. Sevi šajā politikā Gapoņenko neredzot: «Man tas nav vajadzīgs, es esmu profesors.»

Tikmēr Gapoņenko iedvesmotais Zaicevs aktīvi aģitē daugavpiliešus parakstīties par jaunu referendumu – automātisku pilsonības piešķiršanu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Referenduma ierosinātāji ir PCTVL, taču maz ticams, ka Zaicevs to dara bez saskaņošanas ar savu autoritāti. 

Ždanokas jaunais referendums
Īsais kurss PCTVL vēsturē ir Tatjanas Ždanokas atbilde uz jautājumu – kā tas nākas, ka viņas vadītās partijas biedrs Zaicevs Daugavpilī sadarbojas ar Gapoņenko. Eiroparlamentāriete samiedz acis un tonī «kā to var nesaprast» paskaidro: viņai nav nekas pret to, ka partijas biedri iesaistījušies nevalstiskās organizācijās, kuru mērķi sakrīt ar PCTVL mērķiem.

Ždanokas un PCTVL iniciatīva par jauna referenduma ierosināšanu janvārī aprakstīta arī fonda Russkij Mir ikmēneša žurnālā. Rakstā Padodiet referendumu! Ždanoka stāsta: krievu situāciju Latvijā var uzlabot vienīgi, ja «mēs nodemonstrēsim spēku» kā protestos pret krievu skolu reformu 2004.gadā. Ždanoka aicina parakstīties, lai Latvijā likvidētu jēdzienu «nepilsonis», un pēc tam, kad visi iedzīvotāji būs tikuši pie balsstiesībām, atkārtoti lemt par krievu valodu kā valsts valodu.

Krievijā un jo sevišķi fonda Russkij Mir aktivitātēs Ždanoka ir bieža viešņa. 2009.gadā Pasaules tautiešu kongresā Maskavā viņa sēdēja goda vietā pie prezidija galda un klausījās Krievijas prezidenta Medvedeva un premjerministra Putina uzrunas. Ždanokas kaimiņš pie galda bija Drošības padomes sekretārs, bijušais Federālā drošības biroja vadītājs Nikolajs Patruševs. Ždanoka regulāri piedalās arī ikgadējās Russkij Mir asamblejās. Kad 2009.gadā Baltijas Starptautiskajā akadēmijā tika atklāta fonda pārstāvniecība Rīgā, Ždanoka kopā ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu pārgrieza sarkano atklāšanas lenti.

Sākotnēji fonds gribējis atvērt pārstāvniecību Latvijas Universitātē, bet saņēmis atteikumu. Tagad izskatās, ka Russkij Mir virzās uz skolām. Februārī «Krievu valodas kabinetu» atklāja Valmieras Valsts ģimnāzijā. Tās direktors Jānis Zemļickis stāsta, ka skola ir atvērta dažādām aktivitātēm, arī krievu kultūras popularizēšanai. Šogad fonds piešķīris 400 grāmatu krievu valodā, nākamgad apsolīts projektors.

Runājot ar Russkij Mir naudas saņēmējiem, atliek tikai paļauties uz viņu vārdiem. Vairākus mēnešus sūtot vēstules un zvanot uz fonda pārstāvniecību Maskavā ar lūgumu nosaukt grantu saņēmējus Baltijā, atbilde tā arī nesekoja. Šajā pētījumā minētās organizācijas atlasījām no Russkij Mir mājaslapā publicētajām ziņām, gada pārskatiem, grantu pieteicēju sarakstiem.

Kontroles nav arī no Latvijas valsts. Biedrībām un nodibinājumiem ik gadu ir jāsniedz pārskati Valsts ieņēmumu dienestam (VID), taču to pārbaudes pēdējos gados nav bijušas VID prioritāšu sarakstā. Kontroles iespējas vājina arī fakts, ka gada pārskatos iespējams iekļaut anonīmus ziedojumus. Toties labā ziņa – Latvijā likumu prasības ir stingrākas nekā kaimiņos. Lietuvā sabiedriskajām organizācijām nav jāiesniedz gada pārskati, bet Igaunijā netiek prasīti ziedotāju vārdi, tādējādi biedrības ir ērts rīks, lai iepludinātu naudu citu valstu iekšpolitikā.

Ždanoka stāsta, ka ar viņu saistītās organizācijas no Russkij Mir saņēmušas aptuveni 30 tūkstošus eiro. Galvenais uzdevums – apvienot krievus Eiropā un mēģinājums panākt krievu valodai oficiālu statusu Eiropas Savienībā. Lai piesaistītu šīm iniciatīvām jaunas asinis, 2010.gadā Rīgā reģistrēta Eiropas Krievvalodīgās jaunatnes alianse. Lursoft rāda, ka tās vadībā ir pārstāvji no visām Baltijas valstīm. Zināmākais ir Mihails Kolvarts no Igaunijas – Tallinas vicemērs, kas agresīvi iestājas pret krievu skolu reformu Igaunijā.
Tomēr Ždanokas centieni panākt krievu valodai īpašu statusu Eiropas mērogā līdz šim nav devuši rezultātu. Gapoņenko var izrādīties taisnība: Ždanokas laiks beidzies. 

Ušakovs un 9.maijs
Lielām, izteiksmīgām acīm un apņēmīgu sejas izteiksmi Margarita Dragiļe saka: «Mums ir parakstīts līgums, kas neļauj teikt, cik viņi mums iedeva.» Viņai piebalso Olga Gogina, kurai uztraukumā nedaudz trīs rokas. Abas jaunās sievietes kategoriski atsakās izpaust summu, ko Russkij Mir devis viņu organizācijai Perom. Nauda piešķirta mājaslapas Perom.eu izveidei, lai apvienotu krievu jauniešu organizācijas dažādās valstīs.

Perom ir apvienojušās vai visas aktīvākās Latvijas krievu jauniešu nevalstiskās organizācijas. Lielākā daļa saistītas ar Saskaņas centru un Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Pazīstamākā – organizācija Mums pa ceļam. Pirms dažiem gadiem organizācijā darbojās arī Olga Gogina. Viņa rīkoja izklaidējošos KVN konkursus skolēniem, diskusijas ar interesantiem cilvēkiem. No atskaitēm redzams, ka starp interesantajiem cilvēkiem ir Pirmā Baltijas kanāla pārstāvji, kosmonauts no Maskavas, SC deputāti. Interesants latvietis bijis tikai viens – žurnālists Jānis Domburs. 

Ušakovs vēlāk intervijā atminas, ka bijuši arī ASV un Francijas vēstniecības pārstāvji, bet Russkij Mir dotās naudas summas gan vairs neatceras.

Mums pa ceļam izdod arī avīzi Priškoļnaja, kas tāpat ir fonda Russkij Mir naudas saņēmēju sarakstā. Avīze iznāk ik mēnesi 5000 eksemplāros, to izplata vairāk nekā 40 krievu skolās Latvijā. Taču skaļākais Mums pa ceļam projekts ir 9.maijs. Tam ir pat atsevišķi reģistrēta organizācija, kuras vadībā ir Ušakovs un viņa komanda. Mērķis – rūpēties par kara veterāniem, godināt uzvaru pār nacismu. 2009.gadā kopumā ap 400 skolēnu piedalījās talkās, dalīja veterāniem paciņas, bet pie Uzvaras pieminekļa Rīgā tūkstošiem cilvēku pie krūtīm sprauda Georga lentītes.

«Ar 9.maiju sanāk tā, ka visiem, nu, gandrīz visiem krievu izcelsmes cilvēkiem Latvijā tā ir svētku diena,» stāsta pasākumu organizēšanā iesaistītā Gogina. «Pirms Ušakova iniciatīvas to visi svinēja mājās, kopā ar ģimeni, bet viņš atļāva to darīt atklāti. Un par to viņu var cienīt un cienīt.»

2011.gadā medijiem nopludinātā Nila Ušakova e-pasta sarakste gan būtiski papildina šo idejisko idilli. Nacisma sagrāve labi noderēja jaunā politiķa politiskajai karjerai, jo 9.maija svinības tika plaši izmantotas SC reklamēšanai tieši pirms 2009.gada pašvaldību vēlēšanām. Milzu publicitāti Ušakova aktivitātēm nodrošināja Pirmais Baltijas kanāls, kura saturu politiķis, priežot pēc sarakstes, tieši kontrolējis. 9.maija svinēšana SC atmaksājās. Nils Ušakovs kļuva par Rīgas mēru, domē iekļuva gan Mums pa ceļam vadītāja Svetlana Savicka, gan valdes loceklis, Pirmā Baltijas kanāla juridiskās nodaļas vadītājs un Ušakova tuvs draugs Vadims Baraņņiks.

«Es domāju, ka visas partijas izmanto jauniešus savas autoritātes celšanai,» Ušakova rīcību vērtē aktīviste Olga Gogina. «Negribu viņu aizstāvēt, bet zinu, ka tas ir no sirds.» Gogina un Dragiļe skaidro – 9.maija svētki, kas daudziem latviešiem izsauc negatīvas emocijas, nenozīmējot Latvijas okupācijas svinēšanu. Pie Uzvaras pieminekļa tiek atzīmēta fašisma sagrāve. Tomēr viņas arī neuzskata, ka pēc Otrā pasaules kara Latvija bijusi okupēta. Tas esot filozofisks jautājums, jāpēta vēstures arhīvi. Un vispār, «jauniešiem šis jautājums ir jāaizmirst un jādomā tālāk», aicina Dragiļe.

Un kas tad būtu tālāk? Olga Gogina saka – Perom mērķis esot aktivizēt krievu jauniešus Latvijā, iesaistīties politikā, tieši ietekmēt likumus. Piemēram, panākt, lai Latvija ievēro Eiropas minoritāšu konvenciju. Tās ratificēšanā esot nepamatoti izsvītroti divi punkti – viens par saziņu atsevišķās valsts un pašvaldības iestādēs krievu valodā, otrs par ielu nosaukumiem divās valodās. Jaunā doma izklausās jau kaut kur dzirdēta.

Raksta tapšanā piedalījās Gunita Gailāne. Raksts ir Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica starptautiskais projekts. Igaunijas un Lietuvas žurnālistu pētījumus par Russkij Mir naudu lasiet Rebaltica.lv un Ir.lv


Kas ir Russkij Mir?
Fonds Russkij Mir (Krievu pasaule) izveidots pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina rīkojuma 2007.gadā. Mērķis – popularizēt krievu valodu un kultūru, veidot «krievu centrus» visā pasaulē.

Fonda vadībā Putins iecēla padomju ārlietu ministra Vjačeslava Molotova mazdēlu Vjačeslavu Ņikonovu – bijušo augsta ranga VDK darbinieku un Krievijas Valsts Domes deputātu. Fonda padomes vadītāju, Sanktpēterburgas Universitātes rektori Ludmilu Verbitskuju krievu prese sauc par Putina sievas labu draudzeni. Fonda padomē ir arī Krievijas dzelzceļa vadītājs Vladimirs Jakuņins un ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kurš 2008.gadā pavēstīja – Maskavas ietekmes nodrošināšanai ārvalstīs turpmāk rupjas varas vietā jāizmanto kultūra un sabiedriskās attiecības jeb tā sauktā maigā vara.

Fonds saņēma dāsnu finansējumu – 2007. un 2008.gadā aptuveni 13 miljonus latu. Gada pārskatos tēriņi nav sīki atspoguļoti, taču noprotams, ka pirmajos četros gados nauda dalīta vairāk nekā 800 projektiem, lielākoties Eiropā, Krievijā un citās NVS valstīs.

Līdz 2011.gadam pasaulē darbojās jau 66 fonda centri. Baltijā pirmais centrs izveidots 2008.gadā Tallinā, Puškina institūtā, pēc gada Rīgā – Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, vēlāk arī Daugavpils Universitātē. Arī Lietuvā ir divi centri: Viļņas Pedagoģiskajā universitātē un Šauļu Universitātē.

Fonda Krievu pasaule nauda Latvijā
Gads / saņēmējs / izlietojums

2009., 2011. Biedrība Krievu sabiedrība Latvijā. Uz jautājumiem neatbildēja.

2010., 2011. Baltijas Starptautiskā akadēmija Krievu valodas skola. Nauda krievu valodas bezmaksas mācīšanai. Summa gada pārskatā nav uzrādīta, atbildi nesniedza.

2010., 2011. Izdevniecība Retorika A. Neizdevās sazināties.

2010. Krievu mantojuma institūts Latvijā. Pēc valdes locekļa, PCTVL biedra Miroslava Mitrofanova teiktā, nauda piešķirta izcilu cilvēku aprakstam portālā www.russkije.lv. Solīti 22 000 eiro, nauda vēl neesot saņemta.

2010. Latvijas krievu kultūras biedrība. 7000 eiro norādīs 2011.gada pārskatā, par to izdoti divi Rīgas almanahi ar krievu dzeju.

2010. Latvijas Krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācija. Nauda krievu valodas konferences rīkošanai. Pārstāve Jeļena Berdņikova neatcerējās summu.

2010. SIA Jumi. Nauda dzejoļu grāmatas izdošanai, summa esot komercinformācija.

2010. Jauniešu sabiedriskā organizācija Perom. Pārstāve Margarita Dragiļe stāsta, ka 10 000 eiro saņemti portāla Perom.eu izveidei.

2011. SIA ARFA N. Neizdevās sazināties.

2010. SIA Zelta rudens. Pārstāvis minēja, ka saņemti «pāris tūkstoši» ābeces izdošanai.

2010. Biedrība Hronos. Vienīgie, kas gada pārskatā norādījuši saņemto summu – 4790 eiro. Izdevuši divus žurnālus.

2009. Biedrība Pilsonība, izglītība, kultūra. Pēc pārstāvja Vladimira Sokolova teiktā, 5390 eiro piešķirti portālam www.russkijmir.lv un piecām Izcilības prēmijām mākslā krievu kultūras darbiniekiem.

2009. Baltijas Starptautiskā akadēmija. 18 000 eiro Russkij Mir centra izveidei.

2009. Organizācija Eiropas Krievu alianse. 30 000 eiro Briselē reģistrētai Tatjanas Ždanokas organizācijai, kas organizē Krievu-Eiropas forumu. Finansējumu saņēma kopā ar vēl citām Ždanokas organizācijām.

2009. Biedrība Ziemeļu kaija. Pārstāve Alla Pontopļeva skaidro, ka 9000 eiro piešķirti krievu bērnu izglītības centram.

2009. Jelgavas Krievu kultūras biedrība Veče. Pārstāvis, PCTVL biedrs Valērijs Buhvalovs stāsta, ka 12 000 eiro piešķirti projektam Lielā tēvijas kara piemiņai.

2009. Vispasaules kultūras biedrība Iedvesma. Neizdevās sazināties.

2008. Eiropas Pētījumu institūts. Pārstāvis Aleksandrs Gapoņenko atteicās nosaukt summu, bet nauda piešķirta grāmatai par krievu kultūras pieminekļiem Baltijā.

2011. Valmieras Valsts ģimnāzija. Summa nav zināma, iztērēta vairāk nekā 400 grāmatu iegādei un krievu kabineta izveidei.

2008., 2009., 2011. Fonds Vecāki bērniem. Pārstāvis, PCTVL biedrs Jakovs Pliners stāsta, ka 47 845 eiro saņemti mācību līdzekļu izstrādei krievu skolām Latvijā.

2009., 2010. Biedrība Mums pa ceļam. Nauda skolēnu avīzes Prišķoļnaja izdošanai, pārstāvis un Saskaņas centra līderis Nils Ušakovs neatcerējās konkrētas summas.

Avoti: organizāciju pārstāvji, fonda Krievu pasaule mājaslapa, Lursoft

65 gadu plāns

Posted on marts 21, 2012 by - Analīze

Demogrāfiskās izmaiņas ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas zemēs liek pieņemt nepopulārus lēmumus par pensijas vecuma paaugstināšanu

Eiropas Savienība izsludinājusi 2012. par gadu «aktīvai novecošanai». Taču, gandrīz vai par spīti visām smaidošo sirmgalvju fotogrāfijām, kas publicētas saistībā ar šo notikumu, Latvijā tieši šajā gadā sākusies dzīva diskusija par vienu no nozīmīgākajiem un vienlaikus arī strīdīgākajiem izaicinājumiem valsts politikai šajā jomā – par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. 

Labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) par vienu no galvenajām savas darbības prioritātēm izvirzījusi pensionēšanās vecuma paaugstināšanas sākšanu jau 2014.gadā, lai līdz 2020.gadam tas sasniegtu 65 gadus. Labklājības ministrija aprēķinājusi, ka, to nedarot, sociālais budžets slīgs aizvien lielākā deficītā. 

Februāra beigās valdība atbalstīja LM ierosinājumu un nosūtīja attiecīgās likuma izmaiņas uz Saeimu. 

Pret LM priekšlikumu iebilst arodbiedrības, kuras vēlētos pensionēšanās vecumu sākt paaugstināt vēlāk – 2016.gadā – un šo procesu pastiept garāku, lai līdz 65 gadu pensionēšanās vecumam Latvija nonāktu 2028.gadā. Saskaņas centrs draudējis, ka ir gatavs ierosināt referendumu pret pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Savukārt Latvijas iedzīvotāju attieksme ir savā ziņā paradoksāla. Kā rāda Eurobarometer aptauja, 83% Latvijas iedzīvotāju ir pret pensijas vecuma paaugstināšanu, kas ir otrais augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Taču tajā pašā laikā 50% vēlētos turpināt strādāt pēc pensijas vecuma sasniegšanas – ceturtais augstākais rādītājs ES. 

Taču, lai kādas būtu politiskās kolīzijas Latvijā, Eiropas Savienībā tendence paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem ir nepārprotama. To nosaka gan demogrāfija, gan finanses. 

Daļa «vainas» noveļama uz attīstību, kuru citā kontekstā mēs uzskatītu par nepārprotami labu ziņu – cilvēki dzīvo aizvien ilgāk. Visā pasaulē pieaug vidējais mūža ilgums jeb dzīvildze. Latvijā paredzamais mūža ilgums pagājušā gadsimta vidū bija tikai aptuveni 51 gads vīriešiem un 57 gadi sievietēm, bet 2010.gadā tas jau bija attiecīgi 68,8 un 78,4. Turklāt izrādās – ja reiz cilvēks ir sasniedzis pensijas vecumu, tad viņam ir labas izredzes vēl labu laiku dzīvot. Vīriešiem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, paredzamais mūža ilgums ir 13,2 gadi, bet sievietēm – 18,1 gads. 

Taču otra demogrāfiskā problēma ir krietni nepatīkamāka – gados jaunu darbinieku trūkums. Pēckara «bēbju buma» laikā dzimušie sāk iet pensijā, bet attīstītās pasaules valstīs ir nozīmīgi samazinājusies dzimstība. Nemainot pašreizējo pensiju sistēmu, nākotnē uz katru pensionāru būs aizvien mazāk strādājošo. Jau tagad no šīs situācijas izrietošais nodokļu slogs smagi gulstas gan uz Latvijas, gan citu valstu tautsaimniecībām, un, neko nemainot, nākotnē stāvoklis var tikai pasliktināties. 

Visu šo iemeslu dēļ februārī publicētajā analīzē Eiropas Komisija uzsvēra, ka ES dalībvalstīm ir jādara vairāk, lai piesaistītu pensionēšanās vecumu faktiskajai dzīvildzei, un jānodrošina pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja. 

Atskaites punkts patlaban ir pensionēšanās 65 gadu vecumā, taču dažas valstis ir sākušas virzīties pat tālāk. Vācija jau 2007.gadā pirms krīzes nolēma pensionēšanās vecumu paaugstināt līdz 67. Citur par to sāk aktīvi runāt. Zviedrijas premjers nesen izraisīja viļņošanos, paziņojot, ka visiem būtu jāstrādā līdz 75 gadu vecumam, bet Polijas valdības vadītājs pirms mēneša paziņoja, ka viņa valstī pensionēšanās vecums būtu pakāpeniski jāpalielina līdz 67 gadiem. 

Latvija nav pirmā valsts, kurā pensijas vecuma paaugstināšana izraisījusi politiskas batālijas. Pagājušā gada beigās Bulgārijas valdības iniciatīva jau no 2012.gada 1.janvāra sākt pensijas vecuma paaugstināšanu pa četriem mēnešiem gadā, līdz tas 2017.gadā sasniedz 65 gadus vīriešiem un 63 gadus sievietēm, izraisīja plašus protestus, un Bulgārijas prezidents to nosūtīja atpakaļ uz parlamentu otrreizējai izskatīšanai. Tomēr parlaments atkārtoti pieņēma plānu, kas ir pat daudz straujāks nekā Latvijas valdības akceptētais, un tas stājās spēkā šāgada sākumā. 

Arī Latvijai tuvākajā laikā būs jāpieņem lēmums par šo jautājumu, un nav šaubu, ka tā svarīgumu mēs jau saprotam – Eurobarometer aptaujas dati rāda, ka 55% Latvijas iedzīvotāju ir noraizējušies pa sabiedrības novecošanu. Arī tas ir starp augstākajiem rādītājiem ES.

Cīsiņu tests

Posted on marts 21, 2012 by - Analīze

Bērni pie labiem cīsiņiem pieskaita arī valdības noteikumos izbrāķētos

Jaunie valdības noteikumi aizliedz skolu un bērnudārzu ēdienkartē biežāk kā reizi nedēļā iekļaut cīsiņus. Turklāt tajos jābūt vismaz 70% gaļas, un tie nedrīkst saturēt garšas pastiprinātājus. Ierobežots arī atļautais sāls daudzums. Izrādās, tādu desiņu atrast nav vienkārši – trijos lielveikalos saskaitījām vairāk nekā 20 cūkgaļas un liellopu gaļas cīsiņu šķirnes, no kurām tikai trīs dažādu ražotāju klasiskie cīsiņi atbilda jaunajām prasībām. 

Gaļas daudzums cīsiņos svārstās ap 50%, pārējo desiņas masu veido soja, manna, maltas cūku ausis un tauki, kā arī «mehāniski atdalīta gaļa» jeb, vienkārši runājot, gaļas atliekas, kuras mehāniski nokasītas no kauliem. 

Vizuāli glītākie cīsiņi, pēc mūsu ekspertu vērtējuma, ne tuvu nav tie garšīgākie. Savukārt sāls un tauki ir galvenais iemesls, kāpēc bērniem cīsiņš negaršo. Diētas ārsts Atis Tupiņš neslēpj savu karojošo attieksmi pret desām bērnu pārtikā, uzsverot – daudzās ķīmiskās vielas, kuras pievienotas, lai desa iegūtu labu izskatu un patīkamu garšu, ir kaitīgas veselībai, tāpēc ieteicams no cīsiņiem atteikties vispār. Mūsu izvēlētos cīsiņus ārsts vērtē skalā «slikts-sliktāks-vissliktākais». 

Salīdzinot cenas, redzams, ka «gaļīgākie» ar liesajiem nespēj konkurēt, bet skolām un bērnudārziem, lemjot, ko pasniegt pusdienās, tas ir ļoti svarīgi.

Mūsu eksperti
Estere (4 gadi)
Cīsiņi garšo, taču tos ēd diezgan reti. Bērnudārzā cīsiņi launagā ir aptuveni reizi 2-3 mēnešos, mājās – vēl retāk. Vienīgi dažkārt pa ceļam uz laukiem tiek nopirkts Statoil cīsiņš maizītē.

Elīza (9 gadi)
Cīsiņi garšo, taču tie reti ir ēdienkartē. Vislabāk garšo sulīgie cīsiņi, kuriem nav jūtamas pēcgaršas un kuri nav pārāk sālīti. Skolas pusdienās cīsiņi ir ne biežāk kā reizi mēnesī. Mājās arī reti.

Miķelis (15 gadi)
Cīsiņi pārāk negaršo. Skolas pusdienās cīsiņi nav bijuši ne reizi – tikai ceptas mednieku desiņas. Garšo tie, kuros var sajust gaļas garšu, nav asu garšvielu, un pēc kuriem nepaliek taukaina pēcgarša.

Cūkgaļas cīsiņi, Rēzeknes gaļas kombināts
Atbilst jaunajiem noteikumiem
Ls 5,37 (kg)
Cūkgaļa 80%, dzeramais ūdens, piena olbaltumvielas, olas, sāls, garšvielas (t.sk. dekstroze, kviešu šķiedras), kardamons. Nav norādīts precīzs produkta sastāvs, atšifrējot, kāds sāls lietots, kādas garšvielas un garšas pastiprinātāji pievienoti, taču tas ir īpaši svarīgi alerģiskiem bērniem. Produktā noteikti jābūt konservantiem, kas pievienoti, lai desā esošais ūdens neizgarotu un produkts nezaudētu svaru.

Estere: «Līdzīgi cīsiņi mums bija bērnudārzā. Diezgan garšīgs, tikai drusku par saldu. Ja būtu nedaudz asāks, tad man ļoti garšotu. Bet šo arī var ēst.» (2.vieta)

Elīza: «Nē, šis nav garšīgs. Pārāk sālīts.»

Miķelis: «Šis ir labs – nevajag arī kečupu, garša ir tāda maiga un dabiska. Īsti nevaru raksturot, bet man garšo.» (2.vieta)

Cūkgaļas speciālie, Lido
Atbilst jaunajiem noteikumiem
Ls 5,89 (kg)
Cūkgaļa (ap 80%), sāls, cukurs, garšvielas un garšvielu ekstrakti. Konservants E250 (nitrītsāls), antioksidants E315 (izoaskorbīnskābe), stabilizatori E452 (polifosfāti), E471 (taukskābju monoglicerīdi un diglicerīdi) un skābuma regulētājs E551 (silīcija dioksīds). Produktu neveselīgu dara iekļautais nitrītsāls, kurš lielos daudzumos var būt kancerogēns. Tāpat nav norādīts, kas ir atlikušie 20% sastāva, būtu jānorāda, vai tā ir soja, manna vai kas cits.

Estere: «Garšīgi, tikai nesmuki izskatās. Līdzīgus vienreiz ēdām bērnudārzā. Es arī gribētu cīsiņam klāt maizi un suliņu.» (3.vieta)

Elīza: «Man tie ir nedaudz par treknu un par sāļu. Taču gaļas garšu var just. Ar maizi varētu ēst pusdienās, tikai pēc tam gribas dzert.» (3.vieta)

Miķelis: «Garšo pēc gaļas, nav trekni un nav sālīti. Šos es varētu mierīgi ēst pusdienās, turklāt arī kečupu nevajag. Izskatās pelēcīgi, bet garšo labi.» (1.vieta)

Frankfurtes cīsiņi, Jelgavas gaļas kombināts
Atbilst jaunajiem noteikumiem
Ls 4,87 (kg)
Cūkgaļa 60%, liellopu gaļa 10%, pārtikas sāls, konservants E250 (nitrītsāls), kartupeļu ciete, garšvielas, garšvielu ekstrakti, antioksidants izoaskorbīnskābe, aromātvielas, iespējama alergēnu minimāla klātbūtne (laktoze, soja, sinepju sēklas, sezama sēklas, kukurūza). Produktā ir kaitīgais nitrītsāls. Pēc cenas spriežot, nav skaidrs, kāda tipa gaļa ir produktā, jo, piemēram, malta fileja ir daudz augstvērtīgāka nekā, piemēram, gaļa no dzīvnieka kājām. Labi, ka norādīta alergēnu klātbūtne.

Estere: «Cīsiņš ir ļoti sāļš un stiprs. Man liekas, ka mute ir taukaina. Tādu es negribu pusdienās.» (Pēc šī cīsiņa prasa padzerties.)

Elīza: «Nē, šim ir dīvaina garša. Es nevaru pateikt, pēc kā tas garšo, bet kaut kā ne pēc gaļas. Man arī liekas, ka cīsiņš ir pārāk ciets.»

Miķelis: «Tā, ne visai. Var just, ka ir daudz dažādas garšvielas. Drusku sintētiska piegarša un arī par treknu. Ja salīdzina ar citiem, vispār pusdienās varbūt ēstu arī šito.»

Rakveres cīsiņi, Rīgas miesnieks
Neatbilst jaunajiem noteikumiem
Ls 4,63 (kg)
Cūkgaļa 30%, liellopu gaļa 21%, cūku tauki, cūku ādiņas, kartupeļu ciete, sojas olbaltumvielas, nitrītsāls (t.sk. pārtikas sāls, konservants E250), garšas un aromātvielas, t.sk. sinepes, kvieši, dūmu aromāts. Stabilizētāji E1422 (acetilētas dicietes adipāts), E450 (difosfāts), kragenāns, antioksidants askorbīnskābe, cukurs. Kaitīgais nitrītsāls. Soja un kartupeļu ciete nepadara produktu neveselīgu, taču uzturvielām nabadzīgāku.

Estere: «Diezgan labi. Tikai drusku par sāļu un treknu.»

Elīza: «Šis man garšo vislabāk. Līdzīgi cīsiņi bijuši skolas pusdienās. Laba garša, var ēst arī vienu pašu bez maizes vai kartupeļiem.» (1.vieta)

Miķelis: «Negaršoja. Šitas ir no sintētiskajiem cīsiņiem. Var just visas tās piedevas, turklāt tas ir arī sālīts.»

Krējuma cīsiņi, SIA Grāvendāle
Neatbilst jaunajiem noteikumiem
Ls 2,27 (kg)
Cūkgaļa 81%, vistas fileja 11%, liellopu gaļa 8%, dzeramais ūdens, garšvielu maisījums, vārāmais sāls, konservants E250 (nitrītsāls), dekstroze, skābuma regulētājs E301 (nātrija askorbāts), stabilizētāji E451 (trifosfāti), biezinātājs E407 (karagināns), garšas pastiprinātājs E621 (mononātrija glutamāts). Kaitīgākais ir garšas pastiprinātājs E621, kas, radot izteiksmīgu pamatgaršu, mudina bērnu ēst vairāk. Pēc cenas spriežot, nav skaidrs, kāda tipa gaļa izmantota.

Estere: «Ļoti garšīgi. Ir labi saldi un garšo pēc gaļas. Sātīgi cīsiņi, daudz nevarētu apēst, bet ļoti garšo.» (1.vieta)

Elīza: «Ļoti labi garšoja. Nav pārāk sālīti, pēc tam mutē ir laba garša. Neko klāt ēst nevajag.» (2.vieta)

Miķelis: «Diezgan labi, var just, ka tiešām no gaļas. Nav sintētiskās piegaršas. Tikai izskatās pelēcīgi.» (3.vieta)

Cīsiņi extra, SIA Ramatas
Neatbilst jaunajiem noteikumiem
Ls 1,10 (kg)
Mehāniski atdalīta vistas gaļa, cūkas speķis, ūdens, sojas olbaltumvielas, konservants E250 (nitrītsāls), kviešu milti, modificētas kukurūzas ciete, biezinātājs E412 (guāra sveķi), stabilizētājs E450 (difosfāts), cukurs, garšas pastiprinātājs E621 (mononātrija glutamāts), garšvielu ekstrakti, antioksidants E300 (askorbīnskābe), krāsviela karmīns. Kaitīgais nitrītsāls, arī garšas uzlabotājs E621. Mehāniski atdalītā gaļa pati par sevi nav slikta, jo atšķiras tehnoloģija, taču tā ir mazvērtīgāka. Modificētā kukurūzas ciete nodrošina apjomu, bet nesniedz vajadzīgās uzturvielas.

Estere: «Jocīgi cīsiņi, garšo pēc biezputras. Var neēst?» (Vienīgais cīsiņš, no kura nokož tikai vienu kumosu.)

Elīza: «Nē, šie ir vissliktākie. Par šķidru un ar jocīgu piegaršu. Tādus gan neēstu.» (Vienīgais cīsiņš, kura trešdaļa Elīzai bija par daudz.)

Miķelis: «Nav labs. Cīsiņš ir sintētisks, par mīkstu – tāda sajūta, ka nemaz neturas kopā. Dīvaina piegarša.»

Nepārspīlējiet mugurkaula unikālo lomu

Posted on marts 21, 2012 by - Pusdienās

Jaunā Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile atzīst, ka strīdīgākajā iepirkumu sektorā – būvniecībā – birojs ir nozares nesaskaņu ķīlnieks

Šomēnes apstiprinātā Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) jaunā vadītāja Dace Gaile (54) savu dienas kārtību plāno ar matemātiķa precizitāti, tāpēc arī mūsu vēlās brokastis pilsētas centrā tiek pieskaņots tā, lai būtu pa ceļam pirms nākamās tikšanās. Pāršķirstījusi Osīrisa ēdienkarti, Dace Gaile izvēlas omleti un vēlāk atzīst, ka tādu būs jāizmēģina pagatavot arī pašai. Jaunais amats saimniekošanai virtuvē gan atstāj vēl mazāk laika nekā līdz šim, taču ģimenei omletes ļoti garšojot.

Pēc gastronomiski liriskas atkāpes pievēršamies tēmām, kuras ir kā lakmusa papīrs IUB neatkarībai un rādīs, cik nopietni ir šķēršļi valsts nozagšanai, kuru pretkorupcijas eksperti bieži saskata lielos un mazos valsts un pašvaldību konkursos. Biroja rokās ir apturēt konkursus, kuru nolikumi neatbilst likuma prasībām vai vērtēšana bijusi neobjektīva. Pērn birojs saņēmis 1019 sūdzību, vairākums no tām arī pieņemtas izvērtēšanai.

«Nevajag pārspīlēt mana mugurkaula unikālo lomu korupcijas apkarošanā,» nosmaida Gaile un loģiski paskaidro teiktā iemeslus. Vispirms – lēmumu par kāda konkursa atcelšanu biroja vadītājs nepieņem vienpersoniski, sūdzību izvērtē komisija triju cilvēku sastāvā, to katru reizi veido citi biroja darbinieki, nepieļaujot iespēju sarunāt «vajadzīgo» lēmumu. Turklāt viens no lielākajiem korupcijas riskiem slēpjas mazajos iepirkumos, kurus birojs nekontrolē. Par maziem atzīst piegādes un pasūtījuma līgumus līdz 20 tūkstošiem latu un būvdarbu pasūtījumus līdz pat 120 tūkstošu vērtībā. Pēc Gailes domām, noteiktā robeža ir augsta, it īpaši krīzes apstākļos, tāpēc limitu varētu samazināt. Taču birojam nav likumdošanas iniciatīvas tiesību. Turklāt pašlaik daudz prātīgāk būtu rakstīt jaunu Iepirkumu uzraudzības likumu, nevis mainīt pašreizējo, kuru deputāti pamanījušies tā «salabot», ka to vairs pat īsti izlasīt nevarot. «Visi zina, kā jāārstē, kā jāaudzina bērni un kā jārīko iepirkumi. Līdzko likumu atver, priekšlikumi sabirst kā no pārpilnības raga,» skaidro Gaile. Viņa birojā strādā jau kopš tā izveidošanas 2002.gada janvārī, tāpēc skarbais vērtējums neskan kā jauna vadītāja vēlme pašapliecināties. Vadījusi biroja metodoloģijas departamentu, soli uz augstāko pakāpienu Gaile sauc par loģisku karjeras kāpumu.

Kā vienu no būtiskākajām problēmām, kas atspoguļojas arī biroja saņemtajās sūdzībās, Gaile min konkursu nolikumus, kuri uzrakstīti tā, lai atbilstu tikai vienam pretendentam. Viens no risinājumiem, kas sevi pierādījis, – kopā ar nozaru asociācijām izstrādātas rekomendācijas. Veiksmīga bijusi sadarbība ar IT, drošības un telpu uzkopšanas biznesu pārstāvošo uzņēmēju asociācijām. Tāpēc turpmāk, ja vien iestāde patiešām vēlas sarīkot godīgu konkursu, tā var saņemt izsmeļošas biroja rekomendācijas šajās jomās. Daudz grūtāk veicies, meklējot kopsaucēju būvniecības iepirkumos. «Mēs esam nozares nesaskaņu ķīlnieki,» saka Gaile. Nereti katra no būvnieku un būvinženieru asociācijām sniedz atšķirīgu eksperta vērtējumu gan konkursā piedāvātajai tāmei, gan nolikumam. Arī individuāli – katrs sertificēts eksperts slēdzienu uzrakstīs citādi. Tāpēc birojs, kurā strādā juristi un ekonomisti, nevis konkrētu nozaru eksperti, reizēm ir bezspēcīgs, meklējot pierādījumus tam, ka nolikums faktiski uzrakstīts tikai vienam pretendentam. «Tā ir kā puzle, kuru beigās var salikt tikai viens konkursants, bet bez eksperta slēdziena mēs nevaram apgalvot, ka pasūtītājs sastādījis nepareizu vienādojumu,» atzīst Gaile, kurai pašai ir inženiera izglītība un ekonomikas maģistra grāds.

Nonākam pie otra konkursus diskreditējošā aspekta – darbu tāmes. Kad jautāju, vai IUB tāmēs spēj atklāt paslēpto kukuļu naudu jeb «otkatus», Gaile nogroza galvu. «Praktiski nav nekādu iespēju. Taču gribu uzsvērt – koruptīvos darījumos ir gan devējs, gan ņēmējs, un, ja neviens nerīkojas, neziņo KNAB, tad esam tur, kur esam.» 

Gaile uzsver kādu likumsakarību, kas raksturīga vienam pretendentam rīkotiem konkursiem. «Ja pasūtītājs ieguvis to izpildītāju, kuru gribējis, tad pēkšņi kļūst tik labs, ka palielina avansu, samazina civiltiesisko apdrošināšanu, pamaina garantijas nosacījumus. Gadījumos ar Eiropas projektu naudu tas faktiski nozīmē daļēju līdzfinansējuma zaudēšanu.» Tieši garantijas ilgums un nosacījumi ir viens no slidenākajiem kritērijiem, taču tie konkursos dod daudzus vērtējuma punktus. Gaile uzskata, ka jau likumā jānosaka stingri garantijas griesti, pēc kuru sasniegšanas papildu punkti vairs netiek piešķirti. Pašlaik varot apsolīt kaut vai 90 gadu garantiju un saņemt par to papildu punktus, tas Gailei šķiet absurds: «Labākajā gadījumā pēc 90 gadiem tā māja vēl nebūs sabrukusi, taču nevienu, kas to būvēja, protams, nevarēs atrast.»

Pašlaik gan eksperti spriež, vai birojam dot tiesības uzlikt administratīvo sodu par pārkāpumiem, slēdzot līgumus ar konkursa uzvarētājiem. Latvijā tas būtu īpaši aktuāli konkursos par ES līdzfinansējumu, jo nolikumam neatbilstošs līgums var nozīmēt sodanaudu vai finansējuma nepiešķiršanu pilnā apmērā. Tas var attiekties arī uz a/s Pasažieru vilciens vairāk nekā 400 miljonu vērto dzelzceļa vagonu iepirkuma konkursu, ja ES auditori uzskatīs, ka, parakstot līgumu, būtiski mainījušies nosacījumi. Gaile uzskata, ka soda sankcijas būtu veiksmīgs mehānisms, lai nepieļautu līgumu slēgšanu pēc citiem nosacījumiem, nekā paredzēts konkursa nolikumā.

Viens no konkursu veidiem, kas bieži liek uzdot jautājumu par naudas tērēšanas lietderību, ir pētījumu, reklāmas un sabiedrisko attiecību pakalpojumu konkursi. Gaile atzīst, ka šai jomai uzmanība līdz šim maz pievērsta, arī sadarbība ar nozares profesionāļiem nav veidojusies. Šādi konkursi reti nonāk biroja redzeslokā, jo parasti to summas ir mazākas par likumā noteikto slieksni. Turklāt arī konkursu lietderību birojs nevar vērtēt, tikai likumību.

Uzņēmēji nereti pārmet pasūtītāju «nepārprotamo nevēlēšanos» piešķirt pasūtījumus Latvijas ražotājiem, savukārt pasūtītāji atrunājas, ka izvēlēties vietējos ražotājus liedz ES direktīvas. No vienas puses, nacionālo ražotāju protekcionismu Latvija kā ES dalībvalsts nevar atļauties, taču gluži bezcerīga situācija neesot, piemēram, iepērkot pārtikas produktus. «Ir iespējams noteikt objektīvus kritērijus, piemēram, dārzeņiem jāatbilst sezonai. Tāpat var rīkot «zaļos» konkursus, noteikt kvalitātes prasības vai saīsinātu glabāšanas termiņu,» uzskaita Gaile. Attiecībā uz pārtiku daudzās Eiropas valstīs tā sauktie zaļie jeb ekoiepirkumi ir ļoti populāri, un tajos noteiktos kritērijus vislabāk var izpildīt pasūtītājam tuvu esošs ražotājs. Cita lieta gan esot vietējo ražotāju piedāvātās cenas konkurētspēja.

Kad sarunas noslēgumā jautāju, vai Gaile birojam izvirzīs arī kādus jaunus uzdevumus, viņa min līdz šim nepietiekamo sadarbību ar kaimiņvalstu ekspertiem. «Lietuviešiem, igauņiem, čehiem, faktiski visām jaunajām dalībvalstīm ir līdzīgas problēmas iepirkumu jomā. Tāpēc nākotnē gribētos, lai mēs ne tikai aizbraucam uz Briseli, noziņojam un braucam mājās, bet iemācāmies paskatīties arī pa labi un pa kreisi, lai saprastu, ko varam mācīties no kaimiņiem,» saka Gaile. Birojā ir 46 darbinieki, un jaunajai vadītājai gribētos arī samazināt kadru mainību, kas bremzē darbu un ietekmē kvalitāti. «Man ir lielisks kolektīvs, arī jaunie. Taču viņiem pietrūkst pieredzes un kompetences. To var iegūt tikai ar gadiem, taču jauno speciālistu algas ir konkurētnespējīgas, tāpēc daudzus, tiklīdz esam apmācījuši, pārpērk naudīgākas iestādes,» paskaidro Gaile.

Ēdienkarte
Omlete ar Fetas sieru, Cus-Cus salāti
Divas baltas kafijas

Ir jautā

Posted on marts 21, 2012 by - Viedoklis

Vai augstās naftas un degvielas cenas var apturēt arī Latvijas atkopšanos no krīzes?


Valdis Trēziņš, Starptautisko autopārvadātāju asociācijas prezidents:
Mūsu nozari cenu kāpums tieši neietekmēs, jo varam «tankoties» tur, kur pašlaik ir lētākā degviela Eiropā. Citus autopārvadātājus gan cenu kāpums būtiski ietekmēs, un tas, protams, atstās iespaidu arī uz Latvijas ekonomiku.

Mārtiņš Stirāns, Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs:
Noteikti iespaidos ekonomikas atveseļošanos, taču neapturēs pilnībā. Pašlaik nevar prognozēt, vai un kāds būs turpmākais degvielas cenu kāpums. To noteiks politiskā situācija Tuvajos Austrumos, jo īpaši Irānā un Sīrijā.

Valdis Dombrovskis, premjerministrs:
Protams, cenu pieaugums ir negatīvs faktors no izaugsmes viedokļa, jo tas ir spiediens uz inflāciju. Tas skar visas ES valstis, līdz ar to arī zaudējumi visiem ir simetriski. Tomēr ekonomikai ir tendence pielāgoties, un pašreizējā situācija rada papildu motivāciju skatīties uz alternatīviem enerģijas avotiem.

Izžūstam

Posted on marts 21, 2012 by - Viedoklis

Trīs miljardi cilvēku pasaulē cieš no ūdens trūkuma, bet attīstītajās valstīs trešdaļu mājsaimniecībās lietotā ūdens vienkārši nolaiž tualetes podā 

Ceturtdiena, 22.marts, ir Pasaules ūdens diena. Tā ir diena, kad pamatoti atgādināt par to, ka mūsdienās trešā daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo dzeramā ūdens trūkumā. Ūdens trūkuma un tā izraisīto slimību dēļ ik gadu pasaulē mirst divarpus miljoni cilvēku. Tas nozīmē – pasaule kļūst par aptuveni vienu Latviju mazāka. Varētu domāt, ka ūdens problēmas mūs neskar. Latvijas saldūdens krājumu pietiks mūsu mazbērniem un viņu bērniem, taču ir lietas, par kurām vērts aizdomāties. 

Lielāko postu ūdens sistēmās ir nodarījis tieši cilvēks. Kā spožs atgādinājums cilvēku tuvredzībai ir Arāla jūra. Pēdējos 40 gados piedzīvojusi dramatisku izžūšanu. PSRS vēlme kļūt par nozīmīgu kokvilnas eksportētāju un divu iztekošo upju Sirdarjas un Amudarjas lauksaimniecības teritoriju apūdeņošana noveda pie tā, ka ūdens daudzums piecus miljonus gadu vecajā Arāla jūras ezerā tagad ir samazinājies piecas reizes. Tās izžūšana ir pocess, kuru vairs nevar apturēt. Līdzīgs piemērs ir Čadas ezers Āfrikā un purvāju pazušana Irākas teritorijā. 

Šādu cilvēku radītu traumu ūdens baseiniem nav trūcis arī Latvijā. Spilgts piemērs ir Inčukalna dīķi pie Rīgas, kurus Olaines ķīmiskā kombināta atkritumi pārvērta par sērskābes gudronu jeb ūdens atkritumu bedri. No dīķa piesārņojums nonāk artēziskajos ūdeņos un tālāk tuvējo māju akās. Līdzīgs padomju laiku stāsts ir par mazo upju iztaisnošanu, kad dižās impērijas gaišie prāti meliorācijas ideju vārdā sāka mākslīgu upju gultņu veidošanu. 

Tomēr bez cilvēka radītām sekām dabā ir arī savas likumsakarības. Ūdens jeb «zilā zelta» krājumi Ķīnā un Kanādā ir vienādi, taču iedzīvotāju skaits atšķiras 45 reizes. Mūsdienās Jordānas upes resursus nevar sadalīt Izraēla ar Jordāniju, amerikāņi ar meksikāņiem savstarpēji meklē vainīgos Kolorādo upes ūdens līmeņa krišanā, Turcija ar Sīriju un Irāku nevar sadalīt Tigru un Eifratu, bet Sudāna un Etiopija ar Ēģipti – Nīlas ūdeņus. Nesenie militārie kari bijuši par naftas resursiem, taču vairs nav aiz kalniem laiki, kad ūdens krātuves dalīs ar ieročiem rokās. 

Būtisks aspekts pasaules ūdens problēmām ir klimata izmaiņas. Sāhelas zonas valsti Burkinafaso, kur līdz šim bijis izteikts ūdens trūkums, tagad klimata izmaiņu ietekmē pirmoreiz skāruši milzīgi plūdi. Ūdens straume noslauka visu savā ceļā, bet ūdens līmenis pēc tam tikpat strauji arī krītas. Pašlaik Sāhelas zona piedzīvo vienu no sausākajiem gadiem, miljoniem cilvēku ik dienu dzīvo badā un slāpēs. Sāpīgs piemērs tam, pie kādas bezjēdzības var novest ūdens trūkums, ir redzams Afganistānā. Tur kalnu ciematos tūkstošiem bērnu neiet skolā, jo viņu ikdienišķs pienākums ir ūdens piegāde. Savu ceļu uz tuvāko aku, kas atrodas četru stundu gājiena attālumā, viņi sāk sešos no rīta. Dienas laikā jāveic divi gājieni. 

Ekologi brīdina, ka patlaban cilvēcei būtu jādomā nevis par ekonomisku pēckrīzes progresu, bet veidu, kā nosargāt pašreizējos dabas resursus. Jo, kamēr trīs miljardi iedzīvotāju dzīvo ūdens trūkumā, trešdaļu no attīstītajās valstīs mājsaimniecībās lietotā ūdens vienkārši nolaiž tualetes podā. 

Arī Latvijā mums ir ko padomāt. Ievedam un pērkam citu valstu ūdeni, kaut gan paši savējo varam dzert kaut vai no krāna. Ūdens jau sen varētu kļūt par kvalitatīvu Latvijas eksportpreci – kā atbilde «melnā zelta» cenas kāpumam mūsu benzīntankos.