Viņš var ignorēt tiesas lēmumus, valsts augstākās amatpersonas nodēvēt par durakiem un mazattīstītiem, bet uz tikšanos ar pasaules biznesa grandiem ierasties pludmales kreklā un treniņbiksēs. Un tomēr jau piecpadsmito gadu Leonīds Loginovs vada Rīgas ostu. Kur slēpjas viņa spēks?
Sākotnēji igauņi jutās droši – Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un nevar tā vienkārši aiztaisīt ciet savu tirgu. To viņi 2010.gadā mēģināja paskaidrot Leonīdam Loginovam, bet par atbildi saņēma ieskatu politikas ķēķī.
«Viņš man teica, ka neviens nezina ostas likumu – viņš to ir radījis, un tikai viņš to spēj saprast,» atceras Igaunijas velkoņu uzņēmuma PKL padomes priekšsēdētājs Reins Tontsons. «Viņš man stāstīja, ka veselu nakti sēdējis ar savu juristu un rakstījis Rīgas brīvostas likumprojektu. No rīta viņi ar likumprojektu un naudu devušies uz Saeimu, un tad likums ātri pieņemts. Ir ārprātīgi to iedomāties mūsdienās, bet tā viņš man to aprakstīja.» Rīgas brīvostas likumu Saeima pieņēma 2000.gada martā Andra Šķēles valdības laikā. Loginovs esot Tontsonam nosaucis arī summas, ar kurām «apmeklēja Saeimas frakcijas», taču igauņu uzņēmējs tās vairs neatceras. «Viņš smējās, jo nauda bija tik maza.»
Igauņi kļūdījās – Loginova likumi Rīgas brīvostā izrādījās spēcīgāki par ES regulām, un PKL Latvijas meitasuzņēmumu no brīvostas izmeta.
Konflikts ar PKL ir pēdējos gados visredzamākais strīds Rīgas brīvostā, taču sarunas ar uzņēmējiem liecina, ka neapmierinātība ar brīvostas metodēm gruzd daudz plašāk. No uzņēmēju stāstītā rodas iespaids, ka Rīgas brīvostā valda noslēpumains puslegāls režīms – labvēlīgs savējiem, naidīgs nepakļāvīgajiem.
Retais gan ir gatavs runāt atklāti. Kā formulē ostas uzņēmuma Man-Tess bijušais īpašnieks Jūlijs Krūmiņš: «Dabūs pa purnu, ja ko sliktu pateiks.»
Velkoņu sāga
PKL nedienas Rīgas brīvostā nav jaunas, tomēr iedziļināšanās vērtas, jo krāšņi parāda ostas vadības stilu. Igauņus no Rīgas izstūma pēc tam, kad pārvalde uzbūvēja pati savus velkoņus. Oficiālais pamatojums – pirms gadiem desmit firma Amberholdings, kas Rīgā nodrošināja velkoņu pakalpojumus, pārdeva kuģus un pēkšņi ostas darbs bijis teju paralizēts. Tad osta atzinusi velkoņus par pamatpakalpojumu, kas tai jānodrošina pašai.
PKL šo versiju uzskata par maldinošu – osta ne dienu nav palikusi bez velkoņiem, jo šos pakalpojumus snieguši citi, turklāt tieši tolaik PKL gribēja izvērst darbību Rīgā, bet Loginovs to neļāva. Jau toreiz PKL vērsās Konkurences padomē (KP), un pēc lietas ierosināšanas «Loginovs piezvanīja man un teica, ka pastāstīs, kā es varu strādāt ostā», atceras Tontsons. Tobrīd PKL bija apvienojusies ar vietējo velkoņu kompāniju LIG-M, un Loginovs teicis, ka «man vajag uztaisīt jaunu firmu, daži [LIG-M] cilvēki jāatbrīvo – viņi ar mums nevar strādāt, jo laikrakstā rakstīja sliktas lietas par Loginovu; ja tu tā izdarīsi, varēsi strādāt ostā». «Mēs izveidojām jaunu firmu, ātri dabūjām papīrus un sākām strādāt.»
Viss ritēja gludi līdz 2008.gadam, kad brīvosta nopirka savus velkoņus (pašlaik tie ir trīs – Santa, Stella un Sfinksa). Dokumenti, kas ir žurnāla Ir rīcībā, liecina, ka brīvostas pārvalde vienkārši neļāva kuģiem izmantot PKL pakalpojumus, turklāt kompānijām par brīvostas jaudīgo velkoņu pakalpojumiem nācās pārmaksāt. Piemēram, kuģa MT Travestern kapteinis tā īpašniekam adresētā ziņojumā 2009.gada maijā raksta: «Par spīti mūsu nodomam izmantot firmas PKL velkoņus ar 2850 ZS jaudu, kas ir pietiekami šāda lieluma kuģim un sniedz mūsu kuģu aģentiem Brostrom Tankers AB 20% atlaidi, mēs bijām spiesti izmantot velkoni Santa ar 4964 ZS jaudu, sekojot stingrām loča/satiksmes kontroles rekomendācijām, kā arī neredzot nevienas iespējas mūsu aģentiem ietaupīt līdzekļus/atlaidi velkoņu pakalpojumiem.»
Arī KP pērn konstatēja, ka Rīgas osta nepamatoti liedza kuģiem iespēju izvēlēties velkoņus, tā radot tiem iespējamus zaudējumus, par ko ostai uzlikts 105 tūkstošu latu sods. Šis bija jau trešais sods PKL lietā – iepriekš par velkoņu pakalpojumu monopolizāciju un KP lēmumu nepildīšanu uzlikti sodi 45 un 10 tūkstošu apmērā. Rīgas osta visus pārsūdzējusi. Pirmais sods ir atstāts spēkā visās tiesu instancēs, pārējās lietās vēl notiek tiesāšanās.
Tikmēr Rīgas brīvostas pārvaldes galvenais uzraugs, valdes priekšsēdētājs un Rigas vicemērs Andris Ameriks žurnālam Ir sacīja – informācija, ka par brīvostas velkoņiem kuģiem jāmaksā dārgāk, ir «absolūtas muļķības».
Kāpēc osta pirka savus velkoņus? Aiz oficiālās slēpjas divas citas versijas. Pirmkārt, vairāki apstākļi norāda, ka par brīvostas velkoņiem ir pārmaksāts, kas rada aizdomas par kukuli jeb «otkatu» darījuma slēdzējiem. Pirmos divus velkoņus Stella un Santa brīvosta pasūtīja vietējā Rīgas kuģu būvētavā un, spriežot pēc ostas gada pārskata, par katru samaksāja 7,1 miljonu eiro. Sfinksu kā vienīgā pretendente konkursā piedāvāja Krievijas rūpnīca Pella, tā izmaksāja 6,35 miljonus eiro. Tontsons stāsta, ka līdzvērtīgi velkoņi PKL izmaksāja piecus miljonus eiro, bet pērn Odesas ostā viņš redzējis Sfinksas līdzinieku Bars par 4,2 miljoniem eiro. Igauņu uzņēmējs atceras kuriozu zvanu no Centrālās statistikas pārvaldes – brīvostas uzrādītā velkoņu dīzeļdegvielas cena bijusi tik augsta, ka statistiķi PKL uzrādītos skaitļus uzskatījuši par kļūdu.
Uz otru versiju Tontsonam norādījuši citi uzņēmēji, kas pārzina biznesu Rīgas ostā. «Tev ar kādu ir jādala kompānija, un mēs to varam noorganizēt,» skanējis padoms, kura sniedzējus Tontsons negrib atklāt. Pats Loginovs šādus mājienus nav devis. Uz citādu dalīšanos gan mudinājis ostas stratēģiskās plānošanas un projektu vadības departamenta direktors, bijušais politiķis Vladimirs Makarovs, kurš atklāti piedāvājis sadalīt tirgu – 70% brīvostas velkoņiem, 30% – PKL. Mieru sološajam kartelim PKL nepiekrita.
Tontsonam palicis iespaids, ka Loginovs ostu uzskata par savu privāto biznesu. «Esmu ar viņu ticies piecas, sešas reizes. Viņš sev tik ļoti patīk, visās tikšanās tikai runāja un runāja – cik viņš ir labs un ko viņš ir izdarījis Rīgas ostai.»
Patlaban PKL tiesā ir panākusi pagaidu noregulējumu, kas tai ļauj Rīgas ostā sniegt pakalpojumus. Deviņus mēnešus pēc šī tiesas lēmuma osta beidzot izsniedza licenci, un kopš marta beigām PKL velkoņi strādā Rīgā.
Velkoņu sāga gan rāda, ka tiesas lēmumus Rīgas brīvosta neuzskata par obligātiem. Februārī Administratīvā rajona tiesa, noraidot brīvostas lūgumu PKL lietā, aizrādīja, ka brīvosta vairāk nekā septiņus mēnešus nav izpildījusi tiesas nolēmumu. Gluži pretēji: «Ir veikusi visas no tās atkarīgās darbības, lai lēmums par pagaidu noregulējumu netiktu izpildīts. (..) Šādas iestādes darbības neliecina par iestādes rīcības atbilstību tiesību normu prasībām,» secina tiesa.
Kad jautāju Amerikam, vai viņš ir informēts par brīvostas neizpildītajiem tiesas lēmumiem, atbilde ir: «Jūs vai nu strādājat PKL, vai arī uzdodat nekorektus jautājumus.»
Kādā sarunā ārvalstu vēstniekiem Loginovs sacījis, ka tiesas, arī Augstākā tiesa, dažreiz kļūdās. Pretēji pieciem AT Senāta nolēmumiem, ka uz ostām attiecas publisko tiesību regulējums, Rīgas brīvosta turpina apstrīdēt, ka ir pakļauta lietu izskatīšanai administratīvajā tiesā. «Viņš ir lielāks par likumu,» saka Tontsons.
Rīgas brīvosta ir atraidījusi ne tikai PKL, bet arī citus velkoņu uzņēmumus, to vidū vāciešu, nīderlandiešu un lietuviešu dibināto Towmar, kuras pārstāvis savulaik TV3 raidījumam Nekā personīga atzina, ka Rīgas ostā «situācija ir tāda, ar kādu nenākas saskarties pat Āfrikā». Iztaujāt pašu Loginovu mums nebija iespējas, jo uz vairākkārtējiem aicinājumiem sniegt interviju viņš neatsaucās.
Treniņbiksēs un maibahā
Pēc vairāku gadu darbības Rīgas brīvostā durvis aizcirstas arī atkritumu savākšanas uzņēmumam Corvus Company. Brīvosta kopš 2009.gada ar to neslēdz līgumu par atkritumu savākšanu no kuģiem, kā iemeslu norādot dažādas birokrātiskas normas, ko Corvus nespējot izpildīt. Uzņēmums, kas strādā Liepājas un Skultes ostā, ir pārliecināts – patiesais Rīgas brīvostas atteikuma iemesls ir konkurējošam uzņēmumam Eko osta piešķirtais monopols. Eko ostai ar brīvostu ir noslēgts līgums uz 40 gadiem, un izskaidrojums šā uzņēmuma iegūtajai laimes atslēdziņai varētu būt fakts, ka tajā daļas kādu laiku pastarpināti piederēja Andra Šķēles ģimenei (caur firmu Inpo 7).
Eko ostas monopoliskās darbības metodes ir konstatējusi arī KP. Viena no brīvostas prasībām Corvus bija noslēgt līgumu par atkritumu pārstrādi, ko Rīgā šajā nišā piedāvā tikai Eko osta un kas to darīt atteicās. Corvus sūdzējās KP, un pagaidām lietas starplēmumā ir atzīts – Eko osta nepamatoti atteikusies noslēgt līgumu un tādējādi ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli. Par tiesībām strādāt Rīgas ostā Corvus joprojām tiesājas.
Gara domstarpību vēsture ar Rīgas ostu ir skandināvu naftas firmām Statoil un Neste – tās gan ilgi nevarēja dabūt atļauju termināļa izbūvei (vēl pirms Loginova ēras), gan vēlāk ostas slēgto darījumu dēļ teju zaudēja pieeju nomātajai piestātnei. Pirms Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā osta pat kļuva par šķērsli Latvijas iestāšanās sarunās – no labi informētiem avotiem zināms, ka Statoil par tiesisko situāciju Loginova vadītajā ostā bija iesniegusi sūdzību Eiropas Komisijai, un Latvijas valdībai nācās lūgt brīvostu Statoil problēmu atrisināt, lai iestāšanās sarunas varētu pabeigt.
«Brīvosta ir uzbūvēta tā, ka tajā ir vispateicīgākā augsne korupcijai,» uzskata zvērināts advokāts Artūrs Spīgulis, kura klientu vidū ir gan PKL un Corvus, gan citi ar brīvostu konfliktējoši uzņēmumi. «Nav zināmas skaidras prasības, kuras izpildot, var patiešām tikt pie līguma. Formāli ir divi nosacījumi – laba reputācija un stabils finanšu stāvoklis, bet tie ir brīvi interpretējami. Daudzi saņem vienkārši īsu atteikumu: jūsu pakalpojumi ostā nav vajadzīgi, ar cieņu Leonīds Loginovs. Pat kara tiesā uzklausīja apsūdzēto, Rīgas brīvostā neviens tevī neklausās un jautājumus neuzdod,» saka Spīgulis. Viņš zina stāstīt, ka lielai daļai pakalpojumu sniedzēju komercdarbības līgumi ostā ir uz gadu, un gada beigas ir stresa laiks, kad visi gaida, vai līgumu pagarinās.
Avoti diplomātiskajās aprindās stāsta, ka Rīgas ostai bijusi iespēja piesaistīt lielus starptautiskus spēlētājus, taču vienmēr kaut kas iztraucējis. Piemēram tiek minēta viena no pasaules lielākajām kuģošanas kompānijām Maersk, kurai atšķirībā no kaimiņiem Rīgas brīvostā «nav nopietnas klātbūtnes». «Ir ārzemju uzņēmumi, kas no Rīgas aizgājuši – uz Liepāju, Klaipēdu,» apstiprina Ārvalstu investoru padomes Latvijā izpilddirektors Ģirts Greiškalns. Pirms diviem gadiem jūras līniju no Rīgas uz Lībeku slēdza uzņēmums DFDS Tor Line, kā vienu no iemesliem norādot Rīgas ostas augstās maksas.
Nesaprotami biznesa noteikumi un nesakārtota infrastruktūra ir citi bieži minēti pārmetumi. Piemēram, dzelzceļu Rīgas brīvostā uztur nevis osta, bet būvējuši paši ostas uzņēmumi, kuri tālāk to izīrē konkurentiem. Rezultātā «pārvietošanās ostas teritorijā ir tikpat dārga, kā atbraukt no Baltkrievijas», raksturo Spīgulis. Jaunākajā Pasaules ekonomikas foruma publicētajā globālās konkurētspējas indeksā Latvijas ostu infrastruktūras vērtējums atpaliek no kaimiņiem – 51.vieta, turpretim Igaunijai 18. un Lietuvai 44.
Pēc neoficiālas informācijas, tam pašam Maersk Rīgas ostā paprasīta nesamērīgi augsta maksa par elektrības jaudas palielināšanu saldēto kravu vešanai. Citam jūras pārvadājumu gigantam MSC brīvosta nepagarināja kuģu aģentēšanas līgumu, ko ostas vidē novērtēja kā biznesa pārdalīšanu par labu citiem kuģu aģentiem. Abi uzņēmumi no komentāriem atturas.
«Rīgas ostā ir 32 stividorkompānijas, Tallinā – 70. Tas izraisa jautājumus,» saka Greiškalns. «Rīgas ostas stividoriem pārsvarā ir Krievijas kapitāla izcelsme. Lielu Rietumu uzņēmumu nav,» secina Spīgulis. Leonīds Loginovs, visticamāk, to par trūkumu neuzskata. Pilsētas nostāsti vēsta, ka uz tikšanos ar pasaules lielākās velkoņu firmas Smit pārstāvi Stokholmā Rīgas ostas pārvaldnieks ieradies sporta biksēs, toties ar Maybach luksusa auto. Savukārt cilvēki, kuri organizēja augsta ranga Bosch vadītāja vizīti Latvijā, atceras – Loginovs tikšanos kavējis kādu stundu, tad parādījies pludmales kreklā un nav varējis atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Vācietis, kurš Latvijā pētījis rūpnīcas atvēršanas iespējas, devies prom uz neatgriešanos.
Nesen transportēšanas ceļus Baltijas jūrā meklēja Japānas autobūves uzņēmums Mitsubishi, kurš Krievijā būvē rūpnīcu. Pārmetumus par ostas darījumu un īpašnieku necaurskatāmību, kas Mitsubishi traucējis izšķirties par labu Rīgas ostai, Loginovs televīzijā atvairīja, sakot: «Ja kādam kaut kas nav saprotams, lai iet skolā pamācīties.»
Loginova attieksmi izskaidro kāds viņa citāts intervijā Citadiena.lv. Apspriežot, vai toreizējais ostas valdes priekšsēdētājs Ainārs Šlesers darbojas savās vai sabiedrības interesēs, Loginovs 2009.gada decembrī teica: «Ja pilnīgi godīgi runā, tad man vienalga. Man labāk patīk, ka vietējie latvieši nopelna naudu nekā kaut kādi ārzemnieki – amerikāņi, krievi, ebreji, vienalga.»
Ostā ir arī uzņēmēji, kas ar Loginovu ir ļoti apmierināti. «Ja ar kaut ko mūsu valstī ir paveicies, tad tas ir Rīgas brīvostas pārvaldnieks,» saka vietējās naftas pārkraušanas firmas Naftimpeks valdes loceklis Armands Sadauskis.
Loginovs un politiķi
Šopavasar, kad atklājās, ka pārvalde grasās iznomāt 166 hektārus ostas zemes Loginovam daļēji piederošam uzņēmumam, viņš LTV raidījumā De facto uz pārmetumiem atbildēja smejoties un piedraudot pārcelt biznesu uz Tallinu: «Es varu pateikt visiem pēc kārtas – [Rīgas ostas] valdei, valdībai, (..) premjeriem, prezidentiem -, ka viņi ir vai nu duraki, vai mazattīstīti, vai kaut ko nesaprot un grābstās tur, kur viņi paši neko nejēdz.»
Raidījumā De facto kā uz delnas atklājās, ka labi algotie valdes locekļi, kuriem vajadzētu uzraudzīt Loginova darbību, faktiski to nespēj. Minēto nomas līgumu osta parakstīja, par spīti valdes iebildumiem. Kaut arī ostas vadība šo zemi dēvē par biznesam neinteresantu, uzņēmēji saka – ostai attīstoties, tā būs miljonus vērta.
Valdes impotenci tās priekšsēdētājs Ameriks neatzīst: «Mēs ļoti nopietni viņu kontrolējam.» Bet cits valdes loceklis Olafs Pulks (Vienotība) taisnojas: «Ir bijuši gadījumi, kad balsoju pret, bet man valdē ir tikai viena balss.» Valdi par nekompetenci kritizē arī uzņēmuma Rīgas Tirdzniecības ostas valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš. «Mati ceļas stāvus, redzot to līmeni, kādā valde apspriež ostas jautājumus,» saka Kļaviņš.
Uzņēmēji sūdzas, ka Loginovs bieži atrodas ārvalstīs un viņa prombūtnes laikā lēmumi pārvaldē netiek pieņemti. Tas radījis iespaidu, ka Loginovs ostā ir vienpersonisks noteicējs, taču uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš tam nepiekrīt. «Viņš pats man ir teicis: es nevaru to izlemt, man ar bārdu [Andri Šķēli] jāaprunājas, ar Aināru [Šleseru]. Kādi politiskie spēki ir valdē, ar tiem viņš rēķinās.»
Krūmiņš kā piemēru min pretimnākšanu, ko savulaik saņēmis viens no lielākajiem brīvostas uzņēmumiem Rīgas Tirdzniecības osta (RTO) un tā meitasfirmas. (KNAB tā sauktās oligarhu lietas ietvaros patlaban pārbauda aizdomas, ka šī uzņēmumu grupa, kuras gada apgrozījums pārsniedz 100 miljonus eiro, slēpti pieder trim slavenajiem Latvijas oligarhiem.) Kā stāsta Krūmiņš, «kad trīs A bija pie varas», Rīgas centram piegulošā teritorija, kurā darbojas RTO, tika izslēgta no brīvostas. Osta zemi pārdot nevar, tāpēc Krūmiņš secina – oligarhu mērķis bijis šo zemi izdevīgi notirgot, taču plānu izjauca krīze.
Krūmiņš stāsta, ka ir vedis uz ostu ārzemju investorus, kuriem bijusi interese darboties, taču dabūt zemes gabalu bijis neiespējami. Visi brīvie gabali esot rezervēti politikai pietuvinātiem cilvēkiem, un daudzi no tiem pašlaik netiek izmantoti.
«Man nav skaidrs, kāpēc Rīgā, līdzīgi kā Tallinas ostā, nav atklātu tenderu uz brīvajām, neizmantotajām zemēm,» vaicā arī Ralfs Kļaviņš. RTO vadītājs attiecības ar brīvostas pārvaldi raksturo kā sarežģītas. Ir lietas, piemēram, ostas padziļināšana, par ko viņš Loginovam pateicas, tajā pašā laikā kritizē par attīstības plāniem Krievu salā, uz kurieni iecerēts pārcelt kravu pārkraušanu no Rīgas centra. Kļaviņš uzskata – Loginovs nepamatoti vēlas būvēt dārgas universālās piestātnes, kaut ātrāk un lētāk būtu uzbūvēt specializētās. «Ļoti valdonīgs temperaments,» raksturo Kļaviņš.
Bez RTO un Eko ostas oligarhu pēdas pavīd vēl vienā darījumā. Lai arī savu velkoņu iegādē brīvosta «vaino» negatīvo pieredzi ar firmu Amberholdings, desmit gadus vēlāk tas ostai netraucēja iznomāt savus velkoņus tieši šai firmai. Ostai bija jāiznomā vai jāpārdod savi velkoņi, kad KP velkoņu pakalpojumus uzdeva nodalīt no pārējām ostas funkcijām. Amberholdings īpašniece ir firma LSF holdings, kuras puse pieder Aivara Lemberga bērniem. Amberholdings brīvostas velkoņus 2009.gadā nomāja trīs mēnešus un paturēja gūtos ienākumus, taču ostai nomu nemaksāja un palika parādā 0,5 miljonus latu. Žurnāla Ir rīcībā ir dokuments, kurā teikts, ka līgums neparedzēja nodrošinājumu saistību izpildei, turklāt brīvosta vēl sedza velkoņu apkalpes izdevumus. Patlaban Amberholdings ir pasludināts par maksātnespējīgu, izredzes atgūt parādu ir niecīgas.
Ēras beigas?
Spēju tik ilgi noturēties amatā Loginova aizstāvji skaidro ar viņa kompetenci – īpašību, ko nenoliedz arī visbargākie kritiķi. Loginovs ir skolojies jūrnieks, pats braucis uz kuģiem un strādājis ostās.
Vēl viens Loginova veiksmes faktors – nekad nav sakritusi valdošā koalīcija Rīgas domē un valdībā, līdz ar to nav panākta vienošanās par viņa atcelšanu. (Pārvaldnieku ieceļ valde, kurā ir četri valdības un četri Rīgas domes deleģēti pārstāvji.) Vistuvāk atbrīvošanai Loginovs bija Einara Repšes valdības laikā, tomēr Repše krita ātrāk nekā Loginovs. «Latvijā ir viena neatceļama amatpersona, un tas ir Loginovs,» saka Latvijas Stividorkompāniju asociācijas izpilddirektors Uldis Papāns, kurš garāku sarunu atsaka, jo tā draudot ar represijām stividoriem. «Viņš ir uzlicis roku milzīgam resursam – brīvostai, un viņam ir lielāka vara nekā Lembergam un Šķēlem,» uzskata Papāns.
Krūmiņš ironizē, ka Loginovs ir patiešām savā vietā, jo spēj vienoties ar visiem. «Ar Lembergu negāja cīņā, lai arī Ventspils ņēma kravas nost. Ar Šķēli un Šleseru atrada kopēju valodu,» saka Krūmiņš.
Loginova attiecību veidošanas noslēpumu izgaismo brīvostas darbinieku saraksts – darbu pēc politiskās karjeras beigām ostā atraduši vairāki politiķi vai viņu radinieki (bez Makarova arī Juris Dalbiņš un Kārlis Leiškalns no TP, Leiškalna dzīvesbiedre Anita, bijušā satiksmes ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) sieva Vita, brīvostas valdes locekļa Ērika Škapara (Vienotība) dēls Mārtiņš). «Latvija ir tik maziņa, ka nevar saprast, kas ar ko kādreiz ir pārgulējis,» savu personāla politiku raidījumā Nekā personīga attaisnoja Loginovs.
«Atstāja omulīga lāča iespaidu,» saka Statoil Latvija bijusī vadītāja Baiba Rubesa. Loginovam patīk jokot un būt lielam saimniekam, taču «krievu oligarhu, ne angļu aristokrātu gaumē», raksturo Rubesa.
«Neiedomājami labs cilvēks,» papildina Leiškalns.
Mērsragā pensionāri ir Loginovam pateicīgi, jo visi pēc saraksta Ziemassvētkos dabū dāvanu no viņa – pērn tie bija 10 lati katram. Līdztekus Rīgas ostas pārvaldnieka amatam Loginovs ar savu sarakstu Mērsragā kandidēja divās pašvaldību vēlēšanās un īsu laiku bija tā pagastvecis. Loginova ģimenei šajā piejūras pašvaldībā ir liels īpašums, tomēr politisko aktivitāti vietējie skaidro ar biznesa interesēm ostā.
Rīgas ostas pārvaldnieks ir viena no visaugstāk algotajām amatpersonām valstī. 2011.gadā viņa mēneša alga bija nepilni 10 tūkstoši latu, vēl gandrīz 4000 latu mēnesī Loginovs saņēma no ostas velkoņu uzņēmuma Rīgas brīvostas flote. Virs 100 tūkstošiem latu dažādās valūtās viņš glabā skaidrā naudā, 139 tūkstošus – bankās. Viņam ir trīs apvidus auto, divi motorkuģi, divi kvadracikli un motocikls. Ostā klejo leģendas par «komjauniešu» jeb politiķu vizītēm Loginova mājā Tenerifē, taču kopš 2009.gada šo 0,5 miljonus eiro vērto īpašumu viņš vairs nedeklarē. Spriežot pēc deklarācijas, viņš to ir uzdāvinājis. Pirms kāda laika Loginovs bija atdāvinājis arī visus savus Latvijas nekustamos īpašumus, tiesa, pērn akal ir nopirkta zeme Mērsragā.
Biežāk minētais arguments Loginova aizstāvībai ir ostas kravu apgrozījuma pieaugums. Patiešām, Loginova darbības laikā ostas apgrozījums audzis, pēdējie dati liecina – šāgada divos mēnešos pārkrauts par 29% vairāk nekā šajā laikā pērn. «Tas nav Loginova nopelns,» uzņēmēju domas skaļi pauž Jūlijs Krūmiņš. «Viņš nevienu kravu nepārkrauj. Stividori pārkrauj, Loginovs saņem procentus.» Citi uzsver – svarīgāks faktors par Loginovu ir tas, ka Rīgas osta atrodas vistuvāk Maskavai. Savukārt Greiškalns aicina apgrozījuma skaitļus paskatīties kontekstā – ostām ienesīgākās ir konteineru kravas, bet to apgrozījums Rīgā kopš 1997.gada audzis par 38%, turpretim kaimiņos Klaipēdā – par 575%, Tallinā – par 140%, bet Sanktpēterburgā – par 690%. Rīgas ostā lauvastiesu apgrozījuma nodrošina salīdzinoši lētākās ogles.
Valsts augstākās amatpersonas par lielu panākumu uzskata militārās kravas, ko amerikāņi caur Rīgas ostu sūta uz Afganistānu, taču Loginovs, pēc diplomātu stāstītā, šo attīstību nav veicinājis. «Ir pamatotas aizdomas, ka Loginovs baidījās, ka caur amerikāņu kravām ostā var parādīties liels starptautisks spēlētājs, kurš apdraudētu Rīgas ostas kārtību,» saka diplomāts, kurš vērš uzmanību – kopš pērnā gada otrās puses Afganistānas kravu kumosu Rīga dala ar Igaunijas un Lietuvas ostām. «Vai viņiem labāka cena vai lobijs?»
Atšķirībā no valstij piederošajiem uzņēmumiem ostas Latvijā nodokļus vai dividendes no peļņas nemaksā – faktiski viss labums no šī sabiedrības īpašuma paliek pašām ostām. Pēdējos gados Rīgas ostas peļņa svārstās no 6 līdz 12 miljoniem latu, un tiek uzskatīts, ka šo naudu osta iegulda infrastruktūrā, taču publiska pārskata par peļņas izlietojumu nav.
Uz atbildīgāku ostu apsaimniekošanu publiski aicina Ārvalstu investoru padome un vairāku valstu tirdzniecības kameras – Saeimai nosūtītā vēstulē tās aicina ostās ieviest labu pārvaldību un caurskatāmību, visiem komersantiem dot vienādas tiesības, izsludināt atklātus konkursus uz pakalpojumu sniegšanu un zemes un piestātņu nomu. Uz ostu reformu patlaban aktīvi uzstāj Reformu partija, taču premjerministra partija Vienotība pauž, ka ostas darbojas labi. Tiesa, Spilves pļavu nomas darījums var kļūt Loginovam liktenīgs. Kuluāru sarunās koalīcija ir vienojusies par viņa atbrīvošanu, ko solījis atbalstīt arī Rīgas domē valdošais Saskaņas centrs, ja par Spilves lietu būs negatīvs atzinums no KNAB.
Loginova noņemšana neatrisinās Latvijas ostu problēmas, un, acīmredzami, to neizdarīs likumu izmaiņas, ja Loginovs paliks Rīgas ostā. Tikai aklais neredz, ka vērtīgs sabiedrības resurss tiek izniekots pašpārliecināta ķeizara vadībā.
Leonīda Loginova CV
Dzimis Talsos 1954.gadā
Beidzis Liepājas jūrskolu, strādājis Klaipēdas un Tallinas ostā
Bijis kolhoza 1.maijs priekšsēdis Mērsragā
Vadījis Latvijas Zvejnieku savienību
No partijas Saimnieks kandidējis 6.Saeimas vēlēšanās
1998.gadā kļuvis par Rīgas ostas pārvaldnieku
Starptautiskās Ostu asociācijas valdes loceklis
Trīsreiz precējies, pašreizējā dzīvesbiedre Irina Gorbatikova strādā Rīgas brīvostā
