Zane Peneze ir vienīgā žurnāliste no Latvijas, kas pabijusi nemierīgajā Sīrijā, kur jau vairāk nekā gadu notiek asiņaini protesti pret valdošo režīmu. Turp viņa devās kā «skolotāja», kurai patīk fotografēt ar iPhone
Skaitļi kļuva arvien biedējošāki. 70, 100, 150 nogalināto vienas dienas laikā. Strādājot radio, es šīs ziņas no Sīrijas izplatīju tālāk kā sausus faktus. Gandrīz katru dienu un mēnešiem ilgi. «Tas taču tālu», «nevienam neinteresē», «tie arābi jau ir agresīvi un citādi nevar» bija biežākās atbildes uz manu sašutumu par vispārējo vienaldzību. Tomēr es gribēju redzēt savām acīm, kas notiek Sīrijā.
Biju sazinājusies ar Tuvajos Austrumos strādājušajiem Rietumu žurnālistiem, un ziņas nebija iepriecinošas – viņi paši pēdējo reizi bija iekļuvuši Sīrijā februārī, tagad ziņo no Libānas vai Turcijas, turklāt par tulku maksā 150 dolārus dienā. Man tādu līdzekļu nebija, bet palīdzēja laimīgas sagadīšanās.
Jau nākamajā dienā pēc ierašanās Beirūtā nolēmu izmēģināt laimi un šķērsot robežu kopā ar kādu juristu no Damaskas, kurš todien devās mājup. No Libānas Sīrijā joprojām var nokļūt pāris stundu laikā, lielākais sauszemes robežšķērsošanas punkts pusceļā starp Damasku un Beirūtu darbojas «ikdienas režīmā» – vismaz ārēji, it kā mudinot domāt, ka Sīrijā viss kārtībā.
Robežsargs ilgi pētīja pasi, jo savos sarakstos nevarēja atrast Latviju. Vīzas anketā kā profesiju norādīju «skolotāja» un teicu, ka braucu apciemot draudzeni. Ja būtu prasījis, vai man nav bail braukt uz Sīriju, biju sagatavojusi naivu atbildi – «tagad taču ir pamiers». (Bija pagājušas divas dienas kopš ANO pasludinātās vienošanās par pamieru. Dzīvē gan tas netika ievērots.) Tika sasaukta ātra četru vīru komisija, kas pārvaicāja, kas ir Latvija (kādreiz bija PSRS, tagad valsts), norādīju viesnīcas adresi, kur palikšu, un man tika atļauts nopirkt vīzu par 16 dolāriem.
Grafiti revolūcija
Iebraucējus Sīrijā sagaida milzīga prezidenta Bašara al Asada ģīmetne. Tā ir tikai pirmā no simtiem, ko redzēšu pēc tam. Bašars ar nedabiski zilām acīm, Bašars ar saulesbrillēm, Bašars ar mirušo tēvu. Plakāti uz valsts iestāžu sienām, autobusu logos un uz motociklu vējstikliem – tie ir visur. Tāpat visur ir redzami grafiti, kas steigšus aizkrāsoti ar melnu krāsu, taču iespējams saburtot, kas bijis rakstīts. Parasti «brīvība» vai «ej prom», kā arī citi saukļi, kas mudina Asadu atkāpties.
Pēc pirmās dienas Damaskā saprotu – iekļūt Sīrijā, noslēpjot to, ka esmu žurnāliste, nebija grūti, bet tagad ir jāsāk strādāt, un tas vairs nav viegli. Man ir paziņa Damaskā, kas palīdz sameklēt kontaktus. Sākumā viņu instrukcijas šķiet pārspīlētas, paranojiskas, taču ar laiku, kad visi cilvēki atkārto vienus un tos pašus padomus, saprotu – tas nav velti. Damaska ir pilna ar valdības ziņotājiem un spiegiem, uzticēties nevar nevienam. Manā viesnīcā jau vairākus mēnešus dzīvo bēgļu ģimenes no Homsas. Kādreiz tūristiem pilnās Damaskas viesnīcas tagad apdzīvo bēgļi no vardarbības smagāk skartajām pilsētām.
Lai arī viņi ir bezgala laipni, patiesību neatklāju – viņiem esmu bērnudārza audzinātāja, atbraukusi apciemot draudzeni. Kā piesegu visur līdzi ņemu Lonely Planet ceļvedi.
«Redz, kur šabiha,» viesnīcas īpašnieks jau pirmajā dienā man norāda uz kādu cilvēku pilsētā. Tie ir civilā tērpti valdības kaujinieki. Vietējie viņus atpazīst pēc miesasbūves un skatiena. Par šabihu katrā rajonā tiek nolīgti spēcīgi, trenēti vīrieši, kas uzmana situāciju un demonstrācijās ar nūjām palīdz drošības spēkiem iekaustīt un aizturēt protestantus. Vārds «šabiha» uz ielas nekad netiek izrunāts skaļi, tikai čukstus.
Tāpat neviens neuzdrošinās ļaut ierakstīt sarunu, kur nu vēl filmēt. Kad ieminos, ka balsi var izmainīt, attēlu notušēt, tieku pārtraukta ar atbildi, pēc kuras vairs nevienam to nepiedāvāju. Proti, pērn rudenī Sīrijā tika aizturēts britu dokumentālists Šons Makalisters, kurš intervēja pagrīdes aktīvistus, solot aizklāt viņu sejas. Viņu pašu arestēja kafejnīcā un konfiscēja datoru, kurā glabājās visi materiāli. Makalisters cietumā pavadīja aptuveni nedēļu, viņu pašu neviens nesita, taču aiz sienām varēja dzirdēt spīdzināto vaidus. Viņa intervētie cilvēki, kas nepaspēja aizbēgt no valsts, tika ieslodzīti uz ilgu laiku.
Pakaļ demonstrācijai
Katru dienu, nu jau simtiem dienu pēc kārtas, Sīrijā notiek protesti. Par spīti tam, ka pret neapbruņotiem iedzīvotājiem vara vēršas ar tankiem un snaiperiem. Arī galvaspilsētā Damaskā, kas vērotājam no malas var šķist mierīgākā vieta valstī. Mans mērķis ir nokļūt līdz šādai demonstrācijai, taču tas nav vienkārši. Būtībā nedēļa aizrit, dzenoties tām pakaļ. Drīz vien uzzinu, ka arī tas ir noziegums, tāpat kā medikamentu un pārtikas piegāde valdības spēku ielenktajām pilsētām.
Ir ceturtdienas vakars, vienā no Damaskas mikrorajoniem iecerēta demonstrācija, un iepriekšējā dienā iepazīts aktīvists ved mani turp. Braucam ar satiksmes mikroautobusu. Tomēr nekas nenotiek, aktīvists pa telefonu saņem informāciju par to, ka «apkārt pārāk daudz odu». Tā ir kodēta valoda – apkārtnē ir pārāk daudz armijas spēku, demonstrācija atcelta. Pašu demonstrāciju mēdz dēvēt par pikniku, maskēšanās nolūkos līdzi ņemot arī piknika piederumus – tos kā pierādījumu uzrāda armijas kontrolposteņos.
Piektdienā, kas arābu pasaulē ir brīvdiena, Damaskā armijas klātbūtne ir krietni pastiprināta. Tāpat kā Ēģiptē, arī Sīrijā vērienīgākie protesti vienmēr notika pēc piektdienas pusdienu lūgšanas. Dodamies uz piepilsētu, kas zināma kā aktīvistu centrs. Pie stūres ir Sīrijā zināma jaunā aktrise, tāpēc kontrolpunktos mūsu dokumentus pārbauda ātri un atļauj turpināt ceļu. Mazajā pilsētiņā karavīru ka mudž, ik pēc 20 metriem stāv bruņots Sīrijas armijas karavīrs, katram rokās kalašņikovs. Kad satumst, dodamies pastaigā ap centrālo laukumu, kur būtu jānotiek demonstrācijai. Riņķojam ilgi, skaidrs, ka pievēršam uzmanību, jo šeit, tāpat kā Damaskā, ārzemnieces tagad redzamas reti. Apstājamies nopirkt citronu sulu un saldumus pie pārdevēja ielas malā. Viņš aizdomīgi mani nopētī un prasa pavadonim, vai tiešām viņš te vadā tūristus. «Nē, tā ir mana sieva no Krievijas.» Ironiski, ka russije – vārds, ar ko apzīmē mani kā krievieti, – tiek lietots, arī apzīmējot ieročus no Krievijas. Saldumu pārdevējs stāsta, ka agrāk protesti te notikuši bieži, tad deviņi cilvēki nogalināti, bet šajā nedēļā tīrīšanā arestēti 180 aktīvistu. Kļūst skaidrs, kāpēc šovakar te nekas nenotiek.
Ikdiena cietumā
Pēc piecām Sīrijā pavadītām dienām jau kā normu pieņemu stāstus par to, kurš ir bijis cietumā. 14 mēnešu laikā daudzi tur paspējuši būt vairākkārt. «Laipni lūgta Sīrijā,» smaidot saka rakstnieks Haleds Halifa, kuru satieku jautrā kompānijā mazā krodziņā. «Lielākā daļa cilvēku, kas sēž ap šo galdu, ir bijuši cietumā.» Dažu kvadrātmetru šaurībā pavadu vairākas neaizmirstamas stundas, klausoties opozicionāru dziesmās, te sapulcējušies mūziķi, režisori, dramaturgi, Sīrijas inteliģence, kas ir pārliecināti, ka agri vai vēlu autoritārais režīms kritīs. Krodziņa īpašnieks laiku pa laikam satraucies nāk apklusināt viesus, baidoties, ka kaimiņi var informēt policiju par skaļo un «nepiedienīgo» dziedāšanu. Galu galā, ir bijuši vairāki gadījumi, kad policija vienkārši «savāc» draugu grupu.
Revolūcijas sākumā tā nebija, neviens neiedomājās, ka var arestēt piecus cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi ir kopā. Tagad neviens lieki neliek uztraukties draugiem un ģimenei, vienmēr ziņo, kur atrodas un kad būs mājās. Ja telefons izslēgts – skaidrs, cietumā.
Oficiālas apsūdzības nav vajadzīgas. Iegansti aizturēšanai var būt visdažādākie. Iepazinos ar mūziķi, kuram bija izvirzīta apsūdzība «meklēja demonstrāciju», viņš cietumā bijis jau divas reizes. Pirmo reizi pērn augustā, tas ir, revolūcijas piektajā mēnesī. Iepriekš ieslodzītie bija devuši padomus par to, kā pratināšanas laikā turēt ķermeni, lai sitieni sāp mazāk. Taču, pēc viņa vārdiem, ļaunākais nebija sišana, bet apstākļi kamerā.
Viņš 27 kvadrātmetru telpā kopā ar 80 citiem vīriešiem pavadīja mēnesi, citi tur nīka jau vairāk nekā 100 dienu. Vietas ir tik maz, ka dažiem ir jāpievelk kājas, ļaujot citiem dažas stundas pagulēt. Pēc tam mainās. Izsniedzot ēdienu, dod vienu šķīvi uz astoņiem. Spriedze ir liela, ik pa laikam izceļas kautiņi. Logu vietā ir metāla plāksnes ar caurumiņiem. Ziņas no ārpasaules ienes jaunie ieslodzītie, laiku var noteikt pēc mošeju aicinājumiem uz lūgšanu.
Apsūdzības par opozīcijas aģitācijas materiālu izplatīšanu vai satelīttelefona lietošanu ir smagākas. Citā vakarā iepazīts opozicionārs stāsta, ka cietumā spīdzināts ar elektrību. Uz jautājumu, cik stipri sāp, viņš atsmej, ka pašai vajadzētu pamēģināt. Viņš varas uzmanības lokā nonāca jau ilgi pirms nemieru sākuma, jo pret Asada režīmu sāka protestēt 2005.gadā. Pirmo reizi nonāca cietumā, jo uzrakstīja vēstuli prezidentam ar kritiku par īstenoto ekonomikas politiku.
Iepazīstos ar meiteni, kura arestēta demonstrācijā un arī pabijusi cietumā. Viņai ir sudraba kaklarota – ķēdītē iekārta Sīrijas kontūra. Taču dalīties atmiņās par cietumā pieredzēto viņa atsakās. Vēlāk viens no aktīvistiem dusmīgi stāsta, ka meitene cietumā atklājusi savu Facebook paroli un drošībnieki lasījuši viņas saraksti ar citiem aktīvistiem. Es cenšos meiteni aizstāvēt: «Kas tad viņai atlika, ja viņu sita?» Bet man pretī liek elementāru loģiku. Revolūcija ilgst tik ilgi, ka, pirmkārt, katram ir vismaz trīs Facebook konti – ja tevi noķer, iedod neīstā konta paroli. Otrkārt, vienmēr izdzēs visu saraksti.
Dažu drošībnieku zināšanas par jaunajām tehnoloģijām gan ir anekdotiskas. Mūziķis man stāsta, ka kādā kontrolpunktā esot skatījušies uz viņa klēpjdatoru un jautājuši, vai tajā «dzīvo» feisbuks. Kādam citam atrasta zibatmiņa un prasīts, vai tas ir tviteris. «Nē, šis ir garš un sudraba, tviteris ir mazs un zilā krāsā,» sekojusi atbilde.
Revolūcijas pirmajos mēnešos sociālais tīkls Facebook bija bloķēts, taču tagad atkal ir pieejams, acīmredzot režīms sapratis, ka aktīvisti tik un tā spēs atrast risinājumu jebkuram aizliegumam. Gandrīz visās Damaskas kafejnīcās ir bezvadu internets, tiesa, to atslēdz rajonos, kur notiek vissīvākās cīņas.
40 gadu valdīšana
Skaidrs, ka vara varētu itin vienkārši atslēgt internetu un telefona sakarus, jo Asadu ģimenes īpašumā ir arī Sīrijas galvenās telekomunikāciju kompānijas – tās pārvalda prezidenta brālēns Rami. Vara kontrolē gandrīz visu. Asada ģimene pie varas ir kopš 1970.gada, kad par prezidentu kļuva pašreizējā prezidenta Bašara al Asada tēvs Hafezs.
Taču visam pa vidu ir sarežģītas attiecības starp reliģiskajām grupām. Kad franči 1946.gadā atstāja Sīriju un tā ieguva neatkarību, bija savs parlaments, vairākas partijas. Taču franči negribēja nodot armiju vairākuma sunnītu rokās, tāpēc bija izveidojuši armiju no alavītiem, savulaik nabadzīgas šiītu reliģiskās grupas, kas apdzīvoja piekrastes rajonus pie Libānas robežas. Šis franču manevrs lielā mērā noteica Sīrijas turpmāko likteni. 60.gados pie varas nāca Baath partija, kas apvienoja arābu nacionālisma, sociālisma un antiimperiālisma idejas. No nabadzīgas alavītu ģimenes nākušais Hafezs al Asads tai bija pievienojies jau 16 gadu vecumā. Vispirms kļuva par gaisa spēku komandieri, tad par aizsardzības ministru, līdz 1970.gadā pēc apvērsuma sēdās prezidenta krēslā un valdīja līdz pat savai nāvei 2000.gadā.
Tagadējais prezidents pie varas nonāca neplānoti – autoavārijā gāja bojā vecākais brālis Basils (daudzi uzskata, ka tā nebija nejaušība.) Rietumos skolotais Bašars ar skaistuli sievu, Lielbritānijā uzaugušu sunnīti, mēģināja radīt tīkamu tēlu – kopā ar dēlu ar velosipēdiem brauca brokastīs uz viesnīcu Four Seasons. Tā teikt, tuvāk tautai.
Tagad opozicionāru dziesmās tiek apspēlētas dažādas Bašara iesaukas – par dzīvnieku, jo ģimenes sākotnējais uzvārds arābu valodā nozīmē «meža dzīvnieks». Garā kakla dēļ viņu dēvē arī par žirafi, bet pēc slepus izzagtajiem un britu laikraksta The Guardian publicētajiem e-pastiem Bašaram arī pielipusi palama «pīle», jo tādā mīļvārdiņā viņu dēvē sieva. «Vīrs ar pusi mēles» ir vēl vien iesauka, jo Asads šļupst. Viņam pārņemot varu, tas tika uzskatīts par milzīgu trūkumu, jo tēvs Hafezs bijis harismātisks orators.
Tēvs bija bēdīgi slavens arī ar savu nežēlību. Tagad līdzīga slava ir Bašara brālim Maheram, kurš tiek uzskatīts par sacelšanās vardarbīgās apspiešanas organizētāju. Savulaik emociju karstumā Mahers sašāva savu svaini, kad uzzināja, ka viņš krāpj sievu – Mahera un Bašara māsu.
Demonstrācija astotajā dienā
Man nav iespēju izvaicāt kādu no režīma pārstāvjiem, taču astotajā dienā Sīrijā beidzot rodas iespēja nokļūt opozīcijas daļēji kontrolētā Damaskas rajonā un savām acīm redzēt, kā tiek organizēta pretošanās Asada valdīšanai. Pavadonis ir saņēmis norādījumus ierasties nevis ar taksometru, bet ar diviem maršruta autobusiem. Pa mazu, tumšu šķērsieliņu tiekam līdz kontrolpunktam – ar miskastēm nobloķētai ielai, ko sargā jauni vīrieši aizsegtām sejām un kalašņikoviem. Tur mūs sagaida arī kontakpersona un galvenajam opozīcijas balstam – Brīvās Sīrijas armijas karavīriem – apliecina, ka esam «savējie».
Uz mani gan sākotnēji skatās ar aizdomām, jo pirms vairākiem mēnešiem šajā rajonā iesūtīti spiegi, kas uzdevās par žurnālistiem no Vācijas. Mani izprašņā un rūpīgi nopēta, neko īpaši pierādīt nevaru, uzticības iegūšana balstās tikai un vienīgi uz sajūtām.
Kad izturu uzticības pārbaudi, beidzot varu filmēt neslēpjoties un savām acīm ieraugu to, ko tieši tajā brīdī pārraida telekanāls Al Jazeera. Tā ir demonstrācija mazā šķērsielā, kurā sapulcējušies vairāki simti jaunu vīriešu. Viņi dzied, dejo, pa vidu jaucas mazi puišeļi, kopējā atmosfēra ir līksma. Plīvo lieli opozīcijas karogi. Uz jumta pozīcijas ieņēmuši Brīvās Sīrijas armijas karavīri. Dažiem demonstrantiem sejas ir aizklātas, taču neviens nevairās no kameras. Kad pavaicāju, vai varu tikt uz jumta, lai nofilmētu demonstrāciju no augšas, man atnes trepes.
Īsā intervijā ar vienu no Sīrijas opozīcijas spēku karavīriem uzzinu, ka viņam ir 20 gadu, viņš izvairās no iesaukšanas valsts armijā un sargā šā rajona aktīvistus. Kopš pamiera pasludināšanas arī viņš ar biedriem saņēmis pavēli pielietot uguni tikai tad, ja režīma armija uzbrūk pirmā. Rajonos, ko kontrolē valdība, demonstrācijas izklīst jau pēc pāris minūtem – to dalībnieki aizskrien katrs uz savu pusi, izvairoties no aizturēšanas. Galvenais ir demonstrāciju nofilmēt un video izplatīt internetā, tā pierādot, ka protesta gars aizvien ir dzīvs. Savukārt Brīvās Sīrijas armijas kontrolētajos rajonos demonstrācijas ilgst pat vairākas stundas.
Kad esmu jau atgriezusies Latvijā, saņemu ziņu, ka manis intervētais karavīrs nogalināts armijas uzbrukumā.
Izbraukšana no Sīrijas
Atpakaļ uz Beirūtu dodos ar taksometru, kas savāc dažādus pasažierus. Stāvvietā pie pilsētas robežas esmu pēdējā no četriem gaidītajiem ceļotājiem. Blakus šoferim sēž libānietis, kurš atgriežas mājās. Man blakus – māte ar pieaugušu meitu, abām galvā lakati, viņas pieder sunnītu reliģiskajai grupai. Sievietes nerunā angliski, mūsu saziņa aprobežojas ar manu desmit arābu valodas vārdu krājumu.
Esmu uztraukusies, jo bažījos par to, kas notiks uz robežas. Dators somā ir piesegts ar konfekšu kasti, bet tas arī viss. Telefonā pamanu, ka Facebook ziņapmaiņas aplikācijā atnākusi ziņa par upuriem rajonā, kur filmēju demonstrāciju. Ziņu bez interneta pieslēguma izdzēst nevaru, tāpēc izdzēšu pašu aplikāciju. «Biju ciemos pie draudzenes,» pati sev atkārtoju iespējamo atbildi robežsargam, bet bažas nekur nepazūd. Man par pārsteigumu vecākā sieviete izvelk cigarešu paciņu un piedāvā man vienu. Lai iet! Pasmaidu un nedaudz atslābstu – galu galā, neko ietekmēt nevaru, atkal jāpaļaujas uz veiksmi.
Robežpunkta zonā, kur pārbauda bagāžniekus, rodas aizķeršanās. Mana sirds sāk dauzīties. Šoferis kaut ko sāk skaidrot blakussēdētājai. «Leiš? Kāpēc?» viņas acis ieplešas. Es neko nesaprotu, tikai skaidrs, ka problēmas ir viņām, nevis man. Kauns atzīt, bet ļauni nopriecājos, jo tas nozīmē, ka man uzmanību neviens nepievērš un datoru pārbaudīt negrasās. Izrādās – sievietes ir no Hamas, vienas no nemieru smagāk skartajām pilsētām, un tāpēc viņas negrib izlaist no valsts. Pēc 10 minūtēm tomēr viss nokārtojas, visticamāk, taksists iedevis kukuli. Man robežsargi neuzdod nevienu jautājumu.
Es nezinu, kā atrisināsies Sīrijas konflikts. Pesimisti prognozē, ka Asadam izdosies apspiest sacelšanos un turpināt valdīt. Es gan to nespēju iedomāties – upuru skaits ir vismaz 17 000. To nevarēs tā vienkārši aizmirst.
Pēdējo nedēļu laikā notikuši vairāki uzbrukumi ANO novērotājiem un asiņaini sprādzieni Damaskā. Loģika gan liek domāt, ka tos nevarētu būt organizējuši man zināmie opozicionāri. Protams, opozīcija nav vienota.
Šķiet, protesti nerims kaut vai tādēļ, ka katru dienu arvien vairāk civiliedzīvotāju ņem rokās ieročus, lai atriebtu nogalinātos radiniekus. Un nerims arī miermīlīgā pretošanās daļa – Sīrijas iedzīvotāji ir ieguldījuši lielu darbu, katru dienu izgudrojot arvien jaunas akcijas, sacerot jaunas dziesmas, zīmējot plakātus, veidojot jaunus video un nenogurstoši naktīs zīmējot grafiti, kas nākamajā rītā tiek nodzēsti.
