Kirgizstānas varas iestādes uzskata, ka gāztā prezidenta Kurmanbeka Bakijeva ģimene savās rokās mēģināja sagrābt valsts ekonomiku, un šos darījumus izmeklē vairākās krimināllietās. Aizvien vairāk faktu liecina, ka viens no prezidenta cilvēku atbalsta punktiem bija Latvijā – te tapušas kirgīzu izmeklētā tīmekļa ārzonu firmas, un Latvijas bankās nogūluši vismaz daži desmiti miljonu neskaidras izcelsmes naudas
Kad Latvijas baņķieris Valērijs Belokoņs 2006.gadā nopirka Anglijas futbola klubu Blackpool, uz pirmo mājas spēli viņš uzaicināja savu biznesa partneri, Kirgizstānas prezidenta dēlu Maksimu Bakijevu un šīs valsts lielākās bankas AsiaUniversalBank šefu Mihailu Nadelu. Smejošs Belokoņs Blackpool mandarīnu krāsas kaklasaitē, blakus sportiskā krekliņā Bakijevs jaunākais – par tiem laikiem atgādina kāda fotogrāfija avīzē Telegraf. Kopēju biznesa projektu «tiešām daudz», nākamajā pusgadā būs jauni ieguldījumi 25 miljonu ASV dolāru apmērā, – teikts turpat avīzes rakstā par abu biznesa partneru tobrīd Latvijā nodibināto firmu Maval Aktīvi.
Maval Aktīvi tagad likvidēti, un katrs vārds par tiem no Belokoņa jāvelk kā ar stangām. «Ieguldīja dažādos projektos Latvijā un ārzemēs. Tā īstenībā ir neliela kompānija,» viņš strupi saka mūsu sarunas laikā grezni mēbelētā kabinetā Vecrīgas namā, kur izvietojusies Belokoņu ģimenei piederošā Baltic International Bank. Baņķiera nerunīgumu var saprast – visticamāk, tieši par draudzību ar Maksimu Bakijevu, kurš WikiLeaks publicētajos ASV diplomātu ziņojumos nodēvēts par «gudru, korumpētu un labu sabiedroto, ko iegūt», viņam pašlaik nākas maksāt dārgu cenu. Kirgizstānas jaunās varas iestādes uzskata, ka Belokoņs ir viens no tiem Bakijevam pietuvinātajiem cilvēkiem, kuri pirms 2010.gada apvērsuma piedalījās apjomīgā naudas izsūknēšanā no valsts. Līdzās Bakijevam, Nadelam un vēl 29 personām Kirgizstānas prokuratūra Belokoņu apsūdz naudas atmazgāšanā, un viņam joprojām nav izdevies atgūt kontroli pār Biškekā dibināto Manas Bank, kurā revolucionāri ieviesa pagaidu pārvaldi. Belokoņs apsūdzību noraida, tāpat kā to dara visi pārējie apsūdzētie, jaunās varas sākto prāvu uzskatot par politiski motivētu.
Tomēr neatkarīgi no tiesvedības politiskā rakstura nesen atklātībā nonākuši fakti rāda, ka savstarpēji saistīts un reālā biznesā neiesaistīts pastkastīšu firmu tīkls, kuru īpašnieki paslēpti ārzonās, no Kirgizstānas tiešām sistemātiski pārskaitījis summas, kas mērāmas simtos miljonu dolāru. Kirgīzu izmeklētāju uzmanības centrā ir cita banka – minētā AsiaUniversalBank (AUB), taču daļa aizdomīgo naudas pārskaitījumu ir nākusi uz Latvijas bankām – gan uz Baltic International Bank, gan uz virkni citu, no kurām lielākās zināmās summas saņēmusi Aizkraukles banka. Uz Latviju šajā lietā ved arī citi pavedieni.
Bez Bakijeva nekas nenotiek
Priekšstatu par grandiozajām naudas plūsmām no Kirgizstānas sniedz britu nevalstiskās organizācijas Global Witness (GW) jūnija beigās publicētais ziņojums Grave Secrecy jeb Kapa slepenība. (90.gadu sākumā dibinātā GW dažādās pasaules valstīs izmeklē gadījumus, kad pieeju dabas resursiem izmanto korupcijas un vardarbības finansēšanai, un rīko kampaņas pret to.)
Kā teikts ziņojumā, tiklīdz prezidents Bakijevs 2010.gada 7.aprīlī aizbēga no Biškekas, jaunā vara vairākās bankās ieviesa pagaidu pārvaldi, jo baidījusies par kapitāla aizplūdi no valsts. AUB bija šo banku vidū, jo Kirgizstānā ir plaši izplatīts uzskats, ka tai ir ciešas attiecības ar Maksimu Bakijevu. Ienākot AUB, centrālās bankas pārstāvji konstatējuši ne tikai to, ka miljoni valsti jau atstājuši, bet arī to, ka valsts lielākā komercbanka ir maksātnespējīga un tai ir bijusi dubultā grāmatvedība, lai noslēptu patieso finanšu situāciju. Pēc bankas atzīšanas par maksātnespējīgu valdība to nacionalizēja.
Pie līdzīgiem secinājumiem nonākuši arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas nolīgtie auditori BDO, kuri norādījuši, ka AUB ir izmantota noziedzīgiem mērķiem un banka «apzināti veicinājusi naudas atmazgāšanu», teikts GW ziņojumā. Nadels pārmetumus noliedz un uzskata, ka banka pēc pārņemšanas ir speciāli nogremdēta.
Tomēr GW izpētījusi, ka caur AUB kontiem patiešām aizplūduši miljardi dolāru. Piemēram, tikai trīs Lielbritānijā reģistrētas pastkastīšu firmas no saviem AUB kontiem divarpus gados pārskaitījušas 1,2 miljardus dolāru, kas veido vairāk nekā ceturto daļu no Kirgizstānas gada iekšzemes kopprodukta. Šīs naudas izcelsme nav skaidra, tāpat kā tās tālākais ceļš. Kirgizstānas amatpersonas izteikušās, ka no bankas pazuduši 64 miljoni valsts līdzekļu, kas gan ir tikai neliela daļa no visiem pārskaitījumiem. Nav arī skaidrs, kas faktiski tos veicis, jo simtiem miljonu dzenājušas firmas, kurām nav reāla biznesa un kuru īpašnieki ir noslēpti ārzonās. Fakts, ka daudzas no šīm firmām reģistrētas vienā laikā vai vienā adresē un tajās darbojas tie paši nominālie direktori vai akcionāri (kuri juridiski aizdod savu vārdu patiesajiem labuma guvējiem, ļaujot tiem palikt anonīmiem), vedina domāt, ka naudas pārskaitījumus organizējusi salīdzinoši neliela saujiņa cilvēku. Kirgizstānas tiesībsargi uzskata, ka daļa šo firmu saistītas ar Maksimu Bakijevu un Mihailu Nadelu.
Ne tikai Bakijevu opozicionāri, arī citi avoti apliecina, ka Maksimam Kirgizstānas ekonomikā bija ārkārtīgi liela ietekme. GW citē ASV diplomātu ziņojumu no kādām biznesa brokastīm, kurās visi uzņēmēji «korī atkārtoja, ka Kirgizstānā nekas nenotiek, ja prezidenta Bakijeva dēls Maksims nedabū savu daļu». Pēc revolūcijas 2010.gada jūnijā avīzē The Wall Street Journal vairāki uzņēmēji atklāti atzina, ka Maksims izmantoja nodokļu policiju un prokuratūru, lai sagrābtu viņu biznesu, kura naudas plūsmas pēc tam novirzītas uz AUB. WikiLeaks publicētajos ziņojumos arī atrodamas piezīmes par Kirgizstānā plaši izplatīto uzskatu, ka Maksimam Bakijevam bija slēptas intereses AUB. Nadels to GW noliedzis, atzīstot, ka ar Bakijevu viņu saista tikai draudzība.
Maksims bija Kirgizstānas valdības amatpersona – viņš vadīja Attīstības, inovāciju un investīciju centrālo aģentūru, kurai pakļautā Attīstības fonda līdzekļi kādu laiku tika turēti AUB. Ar Maksimu saistīti cilvēki bija iecelti arī valsts uzņēmumu vadībā. «Kirgizstānas valdība bija kļuvusi par efektīvu ģimenes kontrolētu biznesu,» – tā situācija aprakstīta ANO un EDSO amatpersonu ziņojumā.
Belokoņs apsūdzības nezina
Vēl viena banka, kurā jaunās varas iestādes ieviesa pagaidu pārvaldi, ir Belokoņam piederošā Manas Bank. Mediji ziņoja, ka tas darīts, jo bijušas aizdomas, ka arī no tās varētu aizplūst gāztajam prezidentam pietuvinātu personu nauda. Banka joprojām atrodas konservācijas režīmā, tās darbība ir ierobežota, un Belokoņs nav tiesīgs tajā rīkoties.
Iegūt kopainu par to, kādi pārkāpumi saskatīti Manas Bank un par ko tieši bankas amatpersonas apsūdzētas, ir grūti. Žurnāla Ir lūgumi Kirgizstānas prokuratūrai un centrālajai bankai tos precizēt palika bez atbildes. Iepriekš prokuratūra ziņoja, ka Belokoņs un Manas Bank valdes priekšsēdētājs Jevgeņijs Verbickis ir starp tiem 32 cilvēkiem, kas apsūdzēti apjomīgajā naudas atmazgāšanas krimināllietā. Publiski izskanējušas ziņas, ka krimināllietā apsūdzēti arī Manas Bank padomes locekļi Anita Lase, Jurijs Kačnovs un Sergejs Kosturins.
Kirgizstānas prokuratūras mājaslapā internetā atrodamas ziņas par vēl kādu pērn februārī ierosinātu krimināllietu, kurā figurē Manas Bank vārds. Prokuratūras paziņojumā teikts, ka šajā lietā izmeklē koruptīvas shēmas, kuras Bakijeva ģimenes locekļi un tai pietuvinātas augstas amatpersonas izveidojušas, lai lielos apjomos nozagtu valsts līdzekļus un banku aktīvus. Valsts uzņēmumu privatizācijai tikuši izsniegti kredīti, un šie līdzekļi pārskaitīti uz fiktīviem ārzonu firmu kontiem, tādā veidā radot līdzekļus, ar kuriem noslēpt privatizēto uzņēmumu reālo īpašnieku finanšu operācijas. AUB un Manas Bank prokuratūras paziņojumā minēta starp vairākām bankām, kurās likviditātes nodrošināšanai noguldīta Kirgizstānas Sociālā fonda un valsts īpašumu ministrijas nauda, kas vēlāk pārskaitīta uz ārzonu firmu kontiem ārzemēs. Šādas nelikumīgas darbības arī veiktas, lai noslēptu naudas līdzekļu nelegālo izcelsmi un tos legalizētu.
Belokoņs apgalvo, ka par apsūdzībām dzirdējis tikai no medijiem un tās viņam oficiāli nav uzrādītas. Kad vaicāju, vai viņu ir izvaicājuši Latvijas tiesībsargi, viņš atbild: «Nezinu, vai dažas lietas varu stāstīt. Zinu, ka kaut kādi papīri no Kirgizstānas pienāca. Ar to nodarbojas advokāti.» Baņķieris stāsta, ka uz Latviju bija atbraucis kāds Kirgizstānas prokuratūras darbinieks, kurš prasījis kukuli, par ko tūlīt ziņots Kirgizstānas varas iestādēm, un «viņš no prokuratūras aizgāja, kad troksni sacēlām». Informāciju nesniedz arī Latvijas Ģenerālprokuratūra, norādot, ka to ir tiesīgi sniegt tikai kirgīzu izmeklētāji.
Belokoņs ir sācis starptautisku arbitrāžu pret Kirgizstānu, prasot atlīdzināt ar bankas iesaldēšanu radītos zaudējumus, kuru apmēru viņš lēš «desmitos miljonu dolāru». «Es ne tikai visiem likumīgiem līdzekļiem vēlos zaudējumu kompensāciju, bet, atvainojiet, es aizsargāju savu reputāciju. Tas [starptautiskās arbitrāžas process] parādīs, kas īstenībā bija un kas ne,» viņš saka. Par reputāciju Belokoņam patiešām ir ko raizēties – viņš ir ne tikai uzņēmējs un baņķieris, bet arī cilvēks ar pretenzijām uz sabiedrisku interešu aizstāvību. Latvijā kopā ar Einaru Repši un citiem ietekmīgiem uzņēmējiem viņš dibinājis biedrību Latvijas attīstībai, kura pieļauj pārtapšanu partijā, bet Lielbritānijā iesaistījies Velsas prinča Čārlza vadītās ilgtspējīgas būvniecības organizācijas The Prince’s Foundation for the Built Environment valdē.
Drošus secinājumus par Kirgizstānas lietu neļauj izdarīt tas, ka šīs valsts tiesu sistēmas neatkarība patiešām starptautiski tiek apšaubīta. GW ziņojumā minēts, ka apjomīgo naudas atmazgāšanas krimināllietu, kurā ir 32 apsūdzētie, Kirgizstānas tiesa divreiz ir nosūtījusi atpakaļ prokuratūrai trūkumu novēršanai, kuri saistīti ar procesuāliem pārkāpumiem un pierādījumu bāzi. Tiesas lēmumā teikts, ka krimināllieta izmeklēta pavirši, apsūdzības balstītas uz pieņēmumiem, nevis krimināllietas materiāliem un tajā pietrūkst dokumentāru pierādījumu tam, ka apsūdzētie guvuši nelegālus ienākumus. Kā var noprast, izmeklēšana šajā lietā turpinās.
Pats Valērijs Belokoņs vērš uzmanību, ka sākotnēji viņš nav bijis apsūdzēto vidū un krimināllietai pievienots pēc tam, kad viņa algotie juristi varas iestādēm iesnieguši pretenziju par bankas iesaldēšanu. Līdz ar to apsūdzību viņš uzskata par Kirgizstānas pretreakciju uz iesniegto pretenziju.
Belokoņa un Bakijeva bizness
Kad vaicāju, vai krimināllietas iemesls tomēr nav kopējs bizness ar Bakijevu, Belokoņs atbild ar pretjautājumu: «Kāds bizness?» No mūsu sarunas rodas iespaids, ka attiecības ar Maksimu Bakijevu viņš no savas biogrāfijas grib izdzēst. Līdzīgi kā pēc varas apvērsuma Kirgizstānā likvidēts abu kopuzņēmums Latvijā Maval Aktīvi un uzņēmums Who Is Who, kuru Belokoņs bija pārdevis Bakijevam.
Belokoņs stāsta, ka Manas Bank Kirgizstānā atvēris pēc Maksima Bakijeva ierosinājuma, kurš savā zemē vēlējies redzēt «tīru, baltu un pūkainu» banku – kā Rietumos. Baņķieris uzsver, ka to dibinājis atklāti ar savu vārdu, neslēpjoties aiz ārzonām, un viņa vienīgais mērķis bijis tīrs bankas bizness. Vēlāk Bakijevam uz banku nav bijis nekādas ietekmes, lai gan, pēc GW pētījuma, Belokoņa bankā strādāja vēl viens ciešs Bakijeva sabiedrotais – Sergejs Kosturins, kurš pieņemts darbā pēc Bakijeva rekomendācijas.
Kirgizstānā Belokoņam kopēja biznesa ar Bakijevu neesot bijis, bet iesaistīšanos abu Latvijas kopprojektā Maval Aktīvi Belokoņs raksturo līdzīgi kā Manas Bank – «gribēju parādīt normālu, atklātu biznesu». Kur tieši Maval ieguldījis, Belokoņs precīzi uzskaitīt nav gatavs, jo «man tādu kompāniju tajā laikā, šķiet, bija ap 46».
Krietni atvērtāks Belokoņs ir bijis 2006.gadā ar tolaik viņam piederošās avīzes Telegraf žurnālistu, kuram stāstījis, ka Maval būs holdingkompānija, uz kuru no ārvalstu jurisdikcijām pārvedīs abu «daudzskaitlīgos kopējos biznesa projektus», kuri notiek kopš 2000.gada. «Tāpat caur Maval Aktīvi uzņēmēji grasās ieguldīt līdzekļus nekustamajos īpašumos Latvijā, Krievijā un Bulgārijā, modernizēt Latvijas alus darītavu Kimmels un īstenot citus kopējus biznesa projektus Eiropā un Āzijā.» Kā nozares, kurās abi iegulda, vēl minēta kalnrūpniecība, nafta, gāze, bet «dažādu profilu ģeoloģijas» projekti aptver Krieviju, Kazahstānu, Ukrainu, Dienvidameriku un Āfriku. Uz Maval plānots pārvest arī Eiropas futbolistu pirkšanas un pārdošanas biznesu, kuram abi kompanjoni agrāk izmantojuši kādu Šveices firmu. Pēc Belokoņa vārdiem, tieši šī pieredze viņu iedrošinājusi iegādāties Blackpool futbola klubu. Medijos izskanējuši minējumi, ka arī Bakijevs ir viens no Blackpool īpašniekiem, ko Belokoņs noliedz.
Maval gada pārskati rāda, ka, piemēram, 2008.gadā holdings ieguldījis 36 miljonus latu. Pašlaik Belokoņam kopīga biznesa ar Bakijevu nav. «Ne viņš var nodarboties ar biznesu, ne tas šodien droši vien būtu pareizi,» viņš saka. Bakijevs patvērumu tagad radis Lielbritānijā, kur, pēc GW pētījumā atrodamajām ziņām, ieradies ar privātu lidmašīnu un Londonā iegādājies 5,8 miljonus mārciņu vērtu māju.
Žurnāla Ir rīcībā ir dokumenti, kas liecina, ka dažas Kirgizstānā izmeklētās pastkastīšu firmas no saviem kontiem AUB naudu pārskaitījušas uz Belokoņa Baltic International Bank (BIB). Viena no tām ir Lielbritānijā reģistrētā Sorento Resources Ltd., kuru kirgīzu izmeklētāji saista ar Maksimu Bakijevu un kura plaši aprakstīta GW ziņojumā. Caur šīs firmas kontiem AUB kopumā pārskaitīti 255 miljoni dolāru. 2009.gada maijā vairāk nekā 73 000 dolāru tā pārskaitījusi uz Metplast Trade Ltd. kontu BIB kā «maksājumu par metālu». Angiljā reģistrēta firma ar līdzīgu nosaukumu Sorento Group Ltd. uz BIB kontu 2008.gadā pārskaitījusi lielākas summas – tās saņēmušas firmas Melbourne Group Ltd. (1,4 miljonus dolāru) un Sofala SA (382 tūkstošus) kā «maksājumus par celtniecības materiāliem».
Nav ziņu, vai britu Sorento Resources ir saistīta ar Angiljas Sorento Group, taču naudas saņēmējiem Metplast un Melbourne Group gan ir kopējas pazīmes – abas Jaunzēlandē reģistrējis tas pats kantoris GT Group Limited, kurš ir dibinājis vai sniedzis pakalpojumus arī citām GW aprakstītā tīkla firmām. Britu Virdžīnu salās reģistrētajai Sofalo SA nav acīmredzamu saišu ar citām tīkla firmām.
Vērā ņemamus pārskaitījumus uz Latviju veikusi Kirgizstānas firma Furnisev Group, kuru, spriežot pēc apsūdzības, kirgīzu izmeklētāji saista ar AUB galvu Mihailu Nadelu. 2007.gadā divi pārskaitījumi (260 400 un 319 755 dolāru) veikti uz divu dažādu firmu kontiem BIB. Dokumenti, kas ir žurnāla Ir rīcībā, liecina, ka Furnisev Group togad vairāk nekā 1,7 miljonus dolāru pārskaitījusi uz vēl citām Latvijas bankām – Parex bankā, Norvik bankā, Baltikumā, Trasta komercbankā, Rietumu bankā un Reģionālo investīciju bankā.
Savukārt BIB bija konts vēl vienam lielam naudas saņēmējam – Britu Virdžīnu salu firmai Tillard Investments Ltd., kura 2006.gadā no trīs dažādu pastkastītes firmu kontiem AUB saņēmusi ap 900 tūkstošiem dolāru.
Belokoņs noliedz, ka būtu piedalījies apjomīgā Bakijeva organizētā naudas atmazgāšanā: «Neesmu dzirdējis, ka viņš to organizētu, un viņš man to nepiedāvāja. Neesmu pārliecināts, ka viņam to vajadzēja.» Mūsu sarunā Belokoņs ironizē, ka sākotnēji Bakijevam pārmetuši valsts izzagšanu, bet, kad atklājies, ka «visa nauda kasē», sākušās runas par naudas atmazgāšanu.
Lūgts komentēt milzīgos pastkastīšu firmu pārskaitījumus no AUB, kas tomēr ir notikuši, Belokoņs atbild, ka viņam nav pietiekamas informācijas, lai novērtētu, «kas tās par firmām, ko tās darīja». Baņķieris atklāj, ka BIB kādā brīdī izlēmusi ar AUB «minimāli sastrādāties» un pēc tam darījumu apjoms krasi samazinājies. «Nekomentēšu, kāpēc, jo tas būtu subjektīvi. Mēs sevi tā aizsargājām.»
Citas bankas
Pēc žurnālam Ir pieejamās informācijas, lielākā nauda no AUB gan Latvijā aizplūdusi uz citu banku – nepilni 32 miljoni ASV dolāru vairākos maksājumos pusgada laikā pārskaitīti uz Belizas firmas Dovepark Limited kontu Aizkraukles bankā (tagad ABLV Bank). Naudas pārskaitītājs ir jau minētā firma Sorento Resources, kuru kirgīzi saista ar Bakijevu un kurai, lai arī tā reģistrēta Lielbritānijā, ne šajā valstī, ne citur nav reāla biznesa. Šo naudas pārskaitījumu izmeklēšanu Latvijā GW ir iekļāvis savās rekomendācijās.
Vai tas notiek, noskaidrot nav iespējams, jo Ģenerālprokuratūra un tai pakļautais noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests (kontroles dienests) norāda, ka uz tik konkrētu jautājumu likums tam liedz atbildēt.
Saskaņā ar ES naudas atmazgāšanas novēršanas regulu bankām, atverot kontus tādām firmām kā Dovepark, ir jānoskaidro to patieso īpašnieku identitāte un, pamanot aizdomīgus darījumus, ir jāziņo tiesībsargājošajām iestādēm. ABLV Bank žurnālam Ir neatbildēja, vai šajā gadījumā to ir darījusi, jo likums aizliedz izpaust informāciju par klientiem, tikai norādīja, ka banka pilda likumu un «saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem visiem klientiem tiek veikta identifikācija un padziļināta izpēte – gan pirms konta atvēršanas, gan pārbaudot darījumus».
Banku uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja vietnieks Jānis Brazovskis norāda, ka ABLV Bank rīcībā normatīvo aktu pārkāpumi nav konstatēti. Viņš atzīst, ka visas GW pētījumā minētās firmas ir izveidotas «ar mērķi apgrūtināt informācijas iegūšanu par patiesajiem labuma guvējiem» un banku uzdevums ir bijis iegūt informāciju par tiem un izpētīt, vai to darbībā nav saskatāmas aizdomīgas pazīmes. Tomēr šie skaidrojumi nesniedz atbildi uz jautājumu, vai pārskaitījumus uz ABLV Bank tiesībsargi izmeklē, vai arī tie atzīti par «tīriem». Nav skaidrs, vai Latvijā tiek izmeklēti arī citi minētie naudas pārskaitījumi, no saziņas ar prokuratūru vienīgi noprotams, ka kāda «Kirgizstānas lieta» pastāv.
Kirgizstānas naudas pārskaitījumi kārtējo reizi liek uzdot jautājumu, ar ko īsti nodarbojas daļa Latvijas banku un vai daudzām no tām pastāvēšanas jēga nav NVS valstu pelēkās naudas apkalpošana. Zīmīgi, ka neviens no minētajiem naudas sūtījumiem nav veikts uz kontiem tā sauktajās «zviedru» vai skandināvu bankās.
Pēc FKTK sniegtās informācijas, Latvijas banku sistēmā nerezidentiem pieder aptuveni puse no visiem 11,2 miljardu latu noguldījumiem. Ceturtā daļa naudas tiek turēta ārzonu firmu kontos, kas šāgada pirmā ceturkšņa beigās bija 2,8 miljardi latu (salīdzinājumam – vairāk nekā puse no valsts 2012.gada budžeta).
«Latvijai kā finanšu centram, atrodoties starp NVS un Rietumeiropas valstīm, neizbēgami ir tas, ka tiek apkalpots samērā liels skaits nerezidentu klientu,» saka Brazovskis. Šiem klientiem ir augstāks netīro darījumu risks, taču banku uzraugs uzskata, ka Latvijā tas ir «maksimāli samazināts», jo ieviesta starptautiskajiem standartiem atbilstoša noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēma. Brazovskis gan arī atzīst – risks ir mazs, ja finanšu institūcijas pilda likuma prasības. Par to FKTK mēģina pārliecināties savās pārbaudēs, kurās tiek analizēti banku lielākie klienti nerezidenti un noskaidrots, vai bankas par aizdomīgiem darījumiem ziņojušas Ģenerālprokuratūrai pakļautajam kontroles dienestam. Brazovskis stāsta, ka «ir nācies konstatēt arī neatbilstības, par ko bankas, bez šaubām, tiek sodītas». Tomēr gan Brazovskis, gan kontroles dienesta vadītājs Viesturs Burkāns apgalvo – Latvijas bankas Eiropā ir vienas no aktīvākajām ziņotājām par aizdomīgiem darījumiem.
Arī Belokoņs mūsu sarunā stāsta, ka BIB likumā prasītās klientu pārbaudes veic, kas gan esot grūti, jo «naudas atmazgātāji strādā, lai apmānītu bankas». Viņš par patiesībai neatbilstošu uzskata priekšstatu, ka liela daļa Latvijas banku apkalpo NVS pelēko naudu. Piemēram, naudai no Krievijas uz šejieni atplūst nav tik vienkārši lielās valsts kontroles dēļ. «Nesaku, ka visi ir balti un pūkaini. Mēs nevaram vienkārši pārtraukt biznesu [apkalpot NVS klientus], viņi aizies citur. Lielākā nauda nav tā, kas tiek atmazgāta. Varbūt kaut kāda daļa.»
Kontroles dienesta priekšnieks Viesturs Burkāns piekrīt, ka no NVS uz Latviju plūst liela nauda un daļa no tās ir netīrā nauda, taču viņš neņemas spriest, cik liela ir tās proporcija.
Dibina ārzonas
Vairākas GW pētījumā minētās pastkastīšu firmas Latvijā atstājušas arī citas pēdas, ne tikai pārskaitījušas naudu uz bankām. Trīs Jaunzēlandē reģistrētas firmas Lenymar Ltd., Merbayer&Co Ltd. un Piar Active Ltd. sākotnēji kā savu «adresi komunikācijai» bija norādījušas Antonijas ielu 22, Rīgā. Tās visas reģistrētas vienā dienā, kas liek domāt, ka firmas radītas vienam cilvēkam vai cilvēku grupai. Kirgīzu izmeklētāji Lenymar un Piar Active saista ar Maksimu Bakijevu, pirmā no tām gada laikā caur AUB kontiem pārskaitījusi 224 miljonus dolāru.
Antonijas ielā 22 līdz nesenam laikam strādāja IBC Konsultants, kurš akurāt pilnā spektrā piedāvā pakalpojumus, kādi bija nepieciešami GW aprakstītajām firmām – ārzonas uzņēmumu reģistrēšanu «vairāk nekā 25 valstīs», virtuālo biroju ar «pasta adresi, tālruni un faksa numuru» un «bankas kontu atvēršanu uzņēmumiem Eiropā un ārzonās». Līdzdalību minēto Jaunzēlandes firmu tapšanā un Bakijeva apkalpošanā firma gan noliedz: «SIA IBC Konsultants par šiem uzņēmumiem un personām dzird pirmo reizi.»
Antonijas ielu 22 kā savu adresi norādīja vēl divas Jaunzēlandes firmas – Aqvenor Inter Ltd. un Sofis Untek Ltd. Šie uzņēmumi kirgīzu izmeklēšanas dokumentos nav minēti, taču tajos figurē ar līdzīgiem nosaukumiem Lielbritānijā reģistrētas firmas – Aqvenor Ltd. un Sofis Untek LLP. Pēdējai saites atkal tiek vilktas ar Bakijevu, bet Aqvenor – ar Nadelu.
Britu Aqvenor toties ar Latviju ir citas attiecības. Firma Fitton Legal Company, kas juridiski skaitās Aqvenor sekretārs, GW noliedzis jebkādas attiecības ar Bakijevu vai Nadelu, toties apgalvojis, ka Aqvenor labuma guvējs ir kāds Valentīns Šarigins. Latvijas iedzīvotāji Antons Briedītis un Leonīds Kazakovs esot labuma guvēji arī divām citām Lielbritānijā reģistrētām pastkastīšu firmām – Lenymar Ltd. un Malvin Commodities.
Šo «labuma guvēju» meklējumi Latvijā izvēršas komiski. Publiskās datu bāzēs var atrast informāciju par diviem Valentīniem Šariginiem, viens ir zemnieks Rēzeknes novadā, bet otram Rīgā pieder maza autodarbnīca. Abi apgalvo, ka nekad mūžā nav dibinājuši firmas Anglijā. Antonam Briedītim, pēc Lursoft informācijas, pieder divas firmas Latvijā, no kurām viena reģistrēta nupat jūlijā. Taču norādītā adrese abām ir dzīvoklis kādā hruščovkā Sarkandaugavā, kura durvis apciemojuma dienā neviens neatver, kas atkal liek domāt, vai tikai Briedīša datus kāds neizmanto firmu dibināšanai arī Latvijā. Arī Leonīdam Kazakovam Latvijā ir bijušas daļas divos uzņēmumos, bet arī to norādītajā adresē Dzirnavu ielā ir dzīvoklis, kur sastaptā sieviete neko nevar pastāstīt ne par Kazakovu, ne par viņa firmām.
Taču šie fakti vedina domāt, ka apjomīgā kirgīzu kapitāla apgrozītājiem ar Latviju bijušas ciešas saites. Pirms patvēruma pieprasīšanas Lielbritānijā Maksims Bakijevs kādu laiku pavadīja Latvijā.
Latvijā bēgļa statusu ieguvis advokāts Aleksejs Jeļisejevs, kuru GW apraksta kā Bakijevam pietuvinātu cilvēku (neoficiāli avoti viņu saukuši par «Bakijeva juristu» un «sirdsdraugu», bet Jeļisejevs tuvas attiecības ar bijušā Kirgizstānas prezidenta dēlu noliedzis). Jeļisejevs bija Maksima Bakijeva vietnieks Attīstības aģentūrā, ieņēmis Attīstības fonda izpilddirektora amatu, kādu laiku bijis arī AUB direktoru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Jeļisejeva vārds izskan divās krimināllietās – naudas atmazgāšanas lietā un vēl vienā, kas ierosināta par mēģinājumiem nelikumīgi pārņemt Kirgizstānas lielāko mobilo sakaru uzņēmumu MegaCom.
Latvijā dzīvojošais un juridisko praksi izveidojušais Jeļisejevs saziņai ar Ir laipni piekrīt un uz jautājumiem sniedz izsmeļošas atbildes. Apsūdzības viņš neatzīst un sevi par apsūdzēto neuzskata, jo Kirgizstānas prokuratūra tās oficiāli viņam nav uzrādījusi, kaut arī Jeļisejeva kontakti tai esot. Jurists uzskata, ka viņš tiek politiski vajāts kā Bakijeva prezidentūras laika augsta valsts amatpersona. Kirgizstānas asiņaino nemieru laikā viņš izlēmis evakuēt ģimeni, un, tā kā viņiem bijušas Šengenas vīzas un pazīšanās ar Valēriju Belokoņu (Jeļisejevs sniedzis pakalpojumus Manas Bank atvēršanā), izvēle kritusi uz Latviju.
Latvijā darbojās AUB pārstāvniecība, un, pēc Jeļisejeva stāstītā, bankas bijušais šefs Nadels mūsu valstī ir biežs viesis. Vai viņam šeit ir bizness, nezina stāstīt ne Jeļisejevs, ne Belokoņs. Pēc kāda neoficiāla avota ziņām, tūlīt pēc Kirgizstānas revolūcijas Latvijā bija izlikta pārdošanā Nadela privātā lidmašīna.
Kirgizstānas pēcrevolūcijas pagaidu prezidente Roza Otunbajeva ir izteikusi pārmetumus Rietumvalstīm, ka tās nav atsaukušās uz viņas lūgumiem izdot apsūdzētos tiesāšanai vai palīdzēt izsekot naudas plūsmām.
Kad Belkoņam atņēma Manas Bank, Latvijas Ārlietu ministrija Kirgizstānai rakstīja notas, bet augstas amatpersonas pārmeta investīciju apdraudēšanu. Tagad varas iestādes ir parādā skaidrojumu, kas tie par miljoniem, ko no nezināmas izcelsmes firmām saņem Latvijas bankas.
