Žurnāla Ir 13.septembra numura rakstā Viltus nabagi kļūdaini minēts, ka SIA Kirk Investments viena no mazajiem akcionāriem ir «ilggadējā Kolonnas darbiniece Ineta Bojāre». Patiesībā līdzīpašniece Bojāre ir Krievijas pilsone un nestrādā Kolonnā, savukārt ilggadēja Kolonnas darbiniece ir Iveta Bajāre, kura bijusi valdes un padomes locekle virknē grupas uzņēmumu, taču nav līdzīpašniece. Atvainojamies visiem iesaistītajiem un lasītājiem!
Nedēļas notikumi pasaulē
Svētdien Libānas šiītu musulmaņu kustības Hizbollah līderis Hasans Nasralla aicinājis libāniešus un islāmticīgos visā pasaulē turpināt protestēt pret ASV tapušo filmu, kurā aizskarts pravietis Muhameds. ASV tapusī filma Innocence of Muslims izraisījusi plašus protestus virknē islāmticīgo valstu. ASV varas iestādes devušas rīkojumu evakuēt savu vēstniecību darbiniekus no Tunisijas un Sudānas.
Par valsts nodevību notiesātā bijusī Igaunijas Aizsardzības ministrijas amatpersona Hermans Simms Krievijas Ārējās izlūkošanas dienestam nodevis vismaz 3294 konfidenciālus Igaunijas valdības dokumentus, vēsta Igaunijas mediji. Simms bija atbildīgs par konfidenciālas informācijas apmaiņu ar ES un NATO. Tiesa 2009.gadā viņam piesprieda 12,5 gadus cietumā.
11 Ķīnas kuģi otrdien iebraukuši Austrumķīnas jūras apvidū līdzās neapdzīvoto salu grupai, kuru kontrolē Japāna, bet uz kuru pretenzijas ir arī Ķīnai. 10.septembrī Japānas valdība apstiprināja lēmumu par privātā īpašumā bijušo salu iegādi. Pēc Otrā pasaules kara Senkaku salas nokļuva ASV jurisdikcijā. 1972.gadā ASV atdeva salas Japānai. Ķīna atteicās atzīt šo lēmumu.
ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas eksperti prognozē strauju pasaules graudu rezervju samazināšanos. Graudu rezerves šīs sezonas beigās būs apmēram 503 miljoni tonnu, kas ir par sešiem procentiem jeb 32 500 000 tonnām mazāk, nekā tika prognozēts jūlijā. Prognozes pamatā ir gaidāmā kukurūzas un kviešu ražas samazināšanās pasaulē 2012.gadā.
NATO Starptautiskie Drošības atbalsta spēki nolēmuši ierobežot kopīgās operācijas ar afgāņu kolēģiem. Pieaugot afgāņu drošības spēku uzbrukumiem ārvalstu militārpersonām, ASV komandieri atzinuši, ka šie uzbrukumi rada nopietnus draudus kara centieniem un ir centušies šo problēmu atrisināt. Šogad afgāņu drošības spēki sarīkojuši jau vairāk nekā 30 uzbrukumus pret saviem ārvalstu kolēģiem.
No saindēšanās ar nelegālo alkoholu Čehijā miruši jau 20 cilvēki, bet slimnīcās vēl ārstējas 40 cietušie. Reaģējot uz masveida saindēšanos ar metilspirtu, Čehijas Veselības aizsardzības ministrija pagājušo piektdien pilnībā aizliedza par 20 grādiem stiprāku alkoholisko dzērienu tirdzniecību visā valstī.
Tā dēvēto slikto kredītu apjoms Spānijas bankās šā gada jūlijā palielinājies līdz 169,3 miljardiem eiro jeb 9,86% no kopējā aizdevumu portfeļa un sasniedzis kārtējo augstāko līmeni kopš 1962.gada, kad Centrālā banka sāka šādu datu apkopošanu. Jūnijā eirozonas valstis piekrita atvēlēt līdz pat 100 miljardiem eiro Spānijas banku glābšanai.
Krievijas parlamenta apakšnams pagājušo piektdien atņēma deputāta mandātu prezidenta Vladimira Putina kritiķim Genādijam Gudkovam. Par mandāta atņemšanu partijas Taisnīgā Krievija frakcijas deputātam nobalsoja 291 likumdevējs, pret bija 150. Deputāts bijis viens no aktīvākajiem masu demonstrācijās pret Putina režīmu.
Nedēļas notikumi Latvijā
Bijušajam Aizsardzības ministrijas Aizsardzības īpašumu valsts aģentūras direktoram Valdim Pavliņam par 20 000 latu kukuļa ņemšanu būs jāiet cietumā. 2010.gada 20.decembrī tiesa atzina Pavliņu par vainīgu kukuļņemšanā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un piesprieda viņam piecu gadu un sešu mēnešu cietumsodu ar mantas konfiskāciju. Senāts otrdien noraidīja viņa aizstāves iesniegto kasācijas sūdzību.
KNAB darbinieki pirmdienas vakarā veikuši kratīšanu Rīgas domes Mājokļu un vides departamentā. Ir sākts kriminālprocess saistībā ar iespējamām Rīgas domes amatpersonu koruptīvajām darbībām. Kratīšana veikta departamenta Dzīvokļu pārvaldes vadītājas Ārijas Stabiņas (attēlā) kabinetā. Aizturētas vairākas personas.
Satversmes tiesa nesniegs atzinumu par likumprojekta Grozījumi Pilsonības likumā atbilstību Satversmei, ko bija lūgusi Centrālā vēlēšanu komisija. ST norāda, ka nedrīkst dot atzinumus par normatīvo aktu projektiem. Septembra sākumā CVK iesniegti 12 779 paraksti ar mērķi rīkot referendumu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem.
Valdība otrdien nolēma atbalstīt grozījumus likumā, ka no 2014.gada daudzbērnu ģimenēm tiks piemērota nekustamā īpašuma nodokļa atlaide, taču tā nevarēs pārsniegt 120 latus gadā. Likuma grozījumi vēl būs jāpieņem Saeimai.
Augustā reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā bija 11,3% un salīdzinājumā ar jūliju tas samazinājies par 0,3 procentpunktiem. Bezdarbnieku skaits augustā samazinājies par 3147. Nodarbinātības valsts aģentūrā uzskaitē mēneša sākumā bija 114 689 bezdarbnieki, bet tā beigās – 111 542 bezdarbnieki.
Rīga ir 52.dārgākā pilsēta 72 pasaules pilsētu konkurencē, liecina Šveices lielākās bankas UBS veiktais pētījums. Tallina šajā sarakstā ieņem 47, Viļņa 64. vietu. Visdārgākā dzīve ir Oslo, Cīrihes, Tokijas, Ženēvas un Kopenhāgenas iedzīvotājiem.
Vidējās stundas darba izmaksas Latvijā šā gada otrajā ceturksnī pieauga par 4,8%, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo laika periodu. Tas ir trešais lielākais pieaugums starp visām Eiropas Savienības valstīm, liecina Eurostat jaunākie dati. Lielākais darbaspēka izmaksu pieaugums pagājušajā ceturksnī reģistrēts Rumānijā – par 7,1% un Somijā – par 4,9%. Visā ES darbaspēka izmaksas otrajā ceturksnī palielinājās par 1,8%, bet eirozonā – par 1,6%.
Sestdien Rīgā tirdzniecības centrā Galerija Centrs darbu sāka Baltijā pirmais Zviedrijas apģērbu mazumtirdzniecības kompānijas Hennes and Mauritz (H&M) veikals. Pirmajiem desmit rindā stāvošajiem tika piešķirtas dāvanu kartes 100 latu vērtībā, un pirmie klienti rindu izveidoja jau piektdienas rītā.
17.septembrī 81 gada vecumā mūžībā aizgājis leģendārais latviešu mūziķis Alnis Zaķis. Vijolnieks, saksofonists, komponists, dziesmu aranžētājs un diriģents komponējis, aranžējis un ierakstījis neskaitāmus skaņdarbus Latvijas Radio un televīzijas vieglās un estrādes mūzikas orķestrim.
Katram savs
Rīgas budžets
Uz Sarkano planētu aizsūtītā visurgājēja kontrolieru ikdiena: par 40 minūtēm garāka diena, miega bads un daudz kafijas
Mets Heverlijs (36) šo dienu sāka kā daudzi viņam līdzīgi jaunie tēvi: piecēlās pussešos, uzvārīja kafiju, uzsildīja pudelīti un pabaroja zīdaini. Uzvilka džinsus un krekliņu, aizveda divus vecākos puikas uz bērnudārzu. Pēc tam piestāja autoremonta darbnīcā, lai pārbaudītu savas toijotas bremzes, un iegāja nokārtot rēķinu bankā.
Un tad ieradās savā darbavietā, lai… braukātu ar 2,5 miljardus vērtu robotu pa Marsu. Heverlijs vada 16 «šoferu» komandu ASV Aeronautikas un kosmosa pārvaldes NASA pārraudzītajā Jet Propulsion Laboratory, kas atrodas Pasadenā uz ziemeļiem no Lonsandželosas centra. Šie šoferi atbild par ikvienu visurgājēja Curiosity pārvietošanās manevru uz Sarkanās planētas. 900 kilogramus smagais, ar plutoniju darbinātais braucamrīks ar sešiem riteņiem uz Marsa nolaidās 6.augustā un tagad pēta Geila krāteri – tas ir aprīkots ar vairākiem futūristiskiem darbarīkiem, piemēram, lāzeru, kas spēj izkausēt iežus.
Visurgājēja «stūrēšana» ir mazliet maldinošs termins. Nav nekāda stūresrata vai vadības sviras, vai gāzes pedāļa. Heverlijs un viņa kolēģi braucamrīku vada, ievadot simtiem dažādu komandu datorā. Turklāt braukšana nenotiek reālajā laikā – kad uz Marsa ir nakts, šoferi izplāno, kur tālāk sūtīt Curiosity, un nosūta tam instrukcijas ar radiosignālu tad, kad uz Sarkanās planētas atkal sākas diena. Tad paši šoferi dodas mājās – atgriežas savā ikdienas dzīvē uz Zemes, kurā, piemēram, svešs nav ikdienišķais sievas atgādinājums: «Neaizmirsti iznest atkritumus!»
«Jācenšas visu laiku nedomāt par to, kas tur notiek, bet tas, protams, pilnībā nav iespējams,» enerģiski stāsta viena no robota vadītājām Vendija Tomkinsa (39), kuras organismā pēdējā laikā ir acīmredzami sakrājies pārāk daudz kofeīna. «Iespējams, tieši šajā mirklī visurgājējs veic veiksmīgu pārbraucienu, ievērojot tavas komandas. Bet tikpat labi var arī gadīties, ka esi aizsūtījis šo nacionālo dārgumu uz dziļas aizas malu.»
Heverlijs piebilst, ka ikdiena tik tiešām ir dīvaina: «Pagājušajā naktī es braukāju pa Marsu, bet šorīt nopļāvu mauriņu pie savas mājas. Pilnīgi sirreāla sajūta.»
Seksīgie nūģi
Curiosity šoferi ir tikai neliela grupiņa lielajā NASA Marsa izpētes programmā, kas pēta Saules sistēmas ceturtās planētas klimatu, ģeoloģiju un pārrauga arī vecāka un krietni vienkāršāka visurgājēja Opportunity darbu (tas uz Marsa ieradās jau 2004.gadā). Kopumā Marsa programmā strādā vairāki tūkstoši cilvēku, taču Curiosity nelielā komanda kļuva slavena visā pasaulē, kad televīzijas tiešraidē parādīja, kā viņi reaģē, uzzinot, ka visurgājējs ir veiksmīgi piezemējies uz Sarkanās planētas – vienādi zilos krekliņos ģērbtie cilvēki nervozā sastingumā gaidīja lidojuma kontrolētāja paziņojumu, un, kad izdzirdēja apstiprinājumu: «Riteņi ir uz Marsa. Ak, Dies!», skaļi izlauzās kopējs sajūsmas kliedziens, un viņi cits citu apskāva.
Šajā komandā uzreiz pamanāms lidojuma direktors Bobaks Ferdovsi, kura galvu rotā mohikāņu stila frizūra ar sarkanām, baltām un zilām šķipsnām. Viņš tagad pasmejas: «Jā, mēs visi izskatījāmies kā smurfi (mazas zilas radības beļģu komiksā – red.).»
Nu, varbūt mazliet. Daudz paliekošāks iespaids ir par entuziasma un pašpārliecinātības pilno komandas garu. Neilgi pēc tiešraides YouTube tika ievietots kāds satīrisks video We’re NASA and We Know It, kas balstīts uz dziesmu Sexy and I Know It. To līdz šim jau noskatījušies 2,4 miljoni cilvēku. Ferdovsi, kas interneta forumos tagad vairāk pazīstams ar iesauku «Mohikāņu frizūras puisis», ir ieguvis 53 tūkstošus sekotāju tviterī. Pirms Marsa misijas to bija pāris simtu.
Jāatzīst, ka cilvēkiem, kas strādā ēkā nr.264 jeb Kosmisko lidojumu operāciju centrā, arī pašiem ar humora izjūtu viss ir kārtībā – kādā senāk notikušā raķetes palaišanā zinātnieku grupa bija uzlikusi amerikāņu zinātniskās fantastikas darbu Star Trek varoņa Spoka uzkrītoši spicās ausis. «Vienīgi tolaik vēl nebija sociālo mediju un neviens to neskatījās,» saka Ferdovsi. «Bet tagad es vēl aizvien nespēju aprast ar to uzmanību, kas mums tiek veltīta. Īsti nesaprotu, kāpēc, piemēram, es pats citiem cilvēkiem liekos tik interesants.»
No vienas puses, šis tik tiešām ir birojs, kas līdzinās tūkstošiem citu darbavietu visā pasaulē: pelēki paklāji, fluorescējošās lampas, šauri, ar zemām sieniņām nodalīti rakstāmgaldi. Nekādu īpašu rotājumu. Vienīgais, kas krīt acīs, ir tukšas enerģijas dzērienu Red Bull skārdenes. Nelielā virtuvē stāv uzkodu paciņas ar žāvētiem augļiem. Reizēm tiekot sarīkotas kolektīvas vakariņas, kad katrs atnes kādu ēdienu kopējam galdam. Nesen tika sarīkots arī softbola mačs – visiem spēlētājiem bija mākslīgas mohikāņu frizūras, lai paķircinātu lidojuma direktoru.
Ēkas liftā dzirdu kādu sakām: «Vai varat, lūdzu, nospiest septīto? Es dodos uz Jupiteru.» Tas nav joks. Septītajā stāvā mājo Juno, kas ir misija uz Saules sistēmas lielāko planētu. Kosmiskais aparāts tika palaists pērn augustā un pie Jupitera ieradīsies 2016.gadā.
Marsa izpētes programmas mājo 4. un 6.stāvā. Neuzkrītoši, tomēr tagad tur jūtams kluss lecīgums. «Apmeklējot ballītes, mēs parasti uzvaram stilīgākās profesijas konkursos,» saka Curiosity šoferis Džons Raits (56), kas šajā dienā uz darbu atnācis krekliņā un šortos, bet galvā uzlicis beisbola cepuri. «Ar ko tu nodarbojies? O, investīciju baņķieris!? Tas gan ir kaut kas īpašs!» sarunas atstāsta Raits. «Bet es braukājos par Marsu!»
Tiesa, darbs var būt ļoti nogurdinošs. Vismaz pirmos trīs mēnešus pēc Curiosity nolaišanās uzraugi dzīvos un strādās pēc Marsa laika. Marsa diennakts, ko sauc par solu, ir par 39 minūtēm un 35 sekundēm garāka nekā uz Zemes. Laika nobīde sakrājas diezgan ātri – pāris nedēļu laikā rīts uz Zemes kļūst par nakti uz Marsa. Visurgājēja šoferiem, ievērojot šo režīmu, ik pa trim dienām ir «jāpārceļas» par divām laika zonām, kas ātri vien izraisa nebeidzamu laika joslu maiņas nogurumu.
«Pašlaik jau esmu miega badā un tādā stāvoklī, ka pat kofeīns vairs nepalīdz,» saka šoferu boss Heverlijs. Par visurgājēja vadītāju viņš kļuva salīdzinoši vienkārši. Pēc maģistra grāda iegūšanas robottehnikā Bostonas Universitātē viņš pirms septiņiem gadiem sāka strādāt Jet Propulsion Laboratory. «Un tad kādu dienu tika izsūtīts iekšējais e-pasts: «Vai kāds vēlas kļūt par robota šoferi?»» Kad notika sapulce, Heverlijs pacēla roku. «Skaidrs, ka vēlos!» Pēc gadu ilgām mācībām viņam uzticēja Opportunity vadīšanu. Ar šo visurgājēju viņš nostrādāja četrus gadus, tad pārgāja strādāt jaunā braucamrīka Curiosity projektā.
Kā tiek izlemts, kurš un kad tiks pie visurgājēja vadīšanas? Vienkārši: slīdošais grafiks, kuru priekšnieki izsniedz padotajiem dažas nedēļas iepriekš. Īpaša uzmanība tiek pievērsta tikai tam, ka daži speciālisti labāk apguvuši atsevišķas visurgājēja funkcijas: pārvietošanos pa sarežģītu reljefu, robota roku un skatu tornīša vadīšanu. Vienā maiņā parasti strādā seši cilvēki.
«Viens murgs»
Darba dienai ir precīzs režīms. Curiosity pēdējās ziņas par to, kā pagājusi kārtējā darba diena, izsūta ap četriem pēcpusdienā pēc Marsa laika (dienā, kad viesojos NASA centrā, tas notika pulksten 13.44 pēc ASV rietumu krasta laika). Nākamās 15 minūtes analītiķu grupa vienojas, kas ir izdevies, kas ne. 15 minūšu limitu viņi sev noteikuši paši, lai lieki netērētu laiku un tūlīt pat varētu sākt gatavoties nākamās dienas izbraucienam.
Zinātnieki (Marsa misijā strādā 400) vispirms analizē datus, kas parasti ietver arī kameru uzņemtās fotogrāfijas. Pēc tam viņiem pievienojas šoferi, lai kopā izlemtu, kur visurgājējam doties tālāk, piemēram, tas var būt kāds interesanta izskata iezis tikai piecu metru attālumā. Tā kā braukšana principā notiek uz aklo, misijas pirmajās dienās ir noteikts limits – ne vairāk par 10 metriem dienā. Vēlāk būs atļauti 100 metri dienā.
Kad uzdevums ir skaidrs, šoferi uzliek 3D brilles un sāk pētīt tuvumā esošo reljefu, lai nepalaistu garām kādus nepatīkamus pārsteigumus. Izmantojot datoranimāciju, tiek simulēts ieplānotais brauciens. Ja viss šķiet kārtībā, šoferi sāk ievadīt simtiem komandu – pārvietošanās notiek ar dažu centimetru precizitāti. Pēc tam uzdevums tiek nosūtīts visurgājējam, cerot, ka tā «smadzenes» visu uztvers un sapratīs pareizi.
Manu acu priekšā Heverlijs nobāl, atceroties «vienu murgu», ko viņš piedzīvoja, vadot Opportunity. Kādu dienu zinātnieki nolēma, ka visurgājējam nedaudz jāpabrauc atpakaļ. Heverlijs ievadīja kodus un koordinātas, liekot 185 kg smagajam braucamrīkam atgriezties tikai dažas pēdas. «Tā vietā, lai vienkārši pabrauktu atpakaļgaitā, visurgājējs nolēma, ka uz mērķi dosies, izmetot loku apkārt visai planētai.» (Marsa ekvatora garums ir 21 344 km jeb puse no Zemes apkārtmēra). Par laimi, ieslēdzās automātiskā drošības funkcija, un visurgājējs tika apturēts jau pašā garā ceļojuma sākumā.
«Tā bija gan šausmīga, gan arī pazemības pilna diena,» saka Heverlijs. «Ziniet, aizejot mājās, jautājumam «dārgais, ko tu šodien darbā darīji?» bija pilnīgi cita jēga.»
Bobaks Ferdovsi (32)
Lidojuma direktors, tagad iesaukts arī par pasaulē seksīgāko nūģi
Lasa. Gotham: A History of New York City to 1898. «Neiedomājams stāsts par Amerikas dibināšanu un Manhe-tenas mikrokosmu.»
Klausās. Džonija Keša At Folsom Prison (1968). «Nepiespiesta vasaras beigu atmosfēra.»
Skatās. BBC Top Gear. «Visas iespējamās lietas par auto. Mačo šovs ar trakiem izaicinājumiem. Tomēr nav tikai tā, ka tur visu sašķaida, aiz tā visa ir smalks humors.»
Vislabāk garšo. Zemesrieksti. «Tā ir Jet Propulsion Laboratory tradīcija, kas sākās jau 60.gados. Tolaik bija dažas neveiksmīgas piezemēšanās. Vienu dienu kāds uz darbu atnesa zemesriekstus. Veiksme atgriezās, un rieksti kļuva par talismanu. Kopš tā laika visām misijām ir «laimīgas piezemēšanās zemesrieksti».»
Jaunākais pirkums. Bodum kafijas trauks, lai spētu dzīvot līdzi Marsa laikam. «Tur diena ir par 40 minūtēm garāka nekā uz Zemes, tātad katru dienu mana maiņa pabīdās par 40 minūtēm. Vēl man ir acu maska, lai varētu gulēt dienas laikā.»
Par frizūru. «Tā atšķaida lielo nopietnību, kas valda manā darbavietā. Turklāt, ja krāsainā mohikāņu stila frizūra pievērš citu cilvēku uzmanību un liek painteresēties arī par to, kas notiek zinātnes pasaulē, tas ir lieliski.»
Mīlas lietas. Saņēmis vairāk nekā 10 piedāvājumu iepazīties – gan no vīriešiem, gan no sievietēm. Oriģinālākais bija bildinājums no kādas «kaķu sievietes», kas tviterī pazīstama kā @fauxlogic. Bobaka draudzene neesot greizsirdīga, jo to visu uzskata par amizantiem jokiem.
Korupcija un krāpšanas shēmas maksātnespējas procesos ir tēma, par kuru zinošie klusē vai runā tikai anonīmi. Kopš krīzes maksātnespēja pieteikta vairāk nekā 5000 uzņēmumiem, kuru kopējā aktīvu vērtība mērāma miljardos, un par šo naudu aizkulisēs nikni cīnās īpašnieki, bankas, sadarbības partneri un konkurenti. Šīs cīņas godīgumu valsts kontrolē ļoti kusli. Iespējams, tāpēc ka augstas tieslietu jomu pārraugošas amatpersonas pašas ir saistītas ar šo maksātnespējas biznesu
Nekas pie ēkas Antonijas ielā 7 Rīgas klusajā centrā neliecina par to, ka šī ir viena no Latvijā lielākajām un pieredzes bagātākajām maksātnespējas administratoru prakses vietām. Pie ieejas divas plāksnītes – uz vienas jau pa gabalu vīd firmas Max group nosaukums, otrā sīkākiem burtiem rakstīts «zvērināti advokāti». Patiesībā šeit praktizē deviņi maksātnespējas administratori, kuru vidū vēl nesen bija arī Aigars Lūsis, bet kopš jūlija viņš strādā Tieslietu ministrijas vadībā kā parlamentārais sekretārs.
Birojā ierodos neaicināta. Vēlos sastapt Lūša kolēģi, maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu, lai pavaicātu, kā viņš komentē to, ka vairāki intervētie cilvēki viņu ir raksturojuši kā līderi lielam administratoru «kooperatīvam», kas darbojoties šajā adresē. Par «kooperatīviem» tiek dēvētas grupas, kas apvieno individuāli praktizējošus maksātnespējas administratorus, kuri var savstarpēji koordinēt darbības un vajadzības gadījumā īstenot dažādas shēmas, lai maksātnespējas procesā panāktu saviem klientiem izdevīgo rezultātu. Pirms tam mani pūliņi rakstiski vai telefoniski sazināties ar Sprūdu ir bijuši nesekmīgi. Arī tagad birojā Sprūda nav, sekretārei nav zināms, kad viņš būs un kāpēc nevēlas runāt.
Nav tā, ka Sprūds nekad nerunā ar presi. Piemēram, 2010. gada nogalē viņš portālā pietiek.com dižojas ar Latvijā pirmo Bentley Mulsanne markas automašīnu – šis 260 000 eiro vērtais spēkrats viņam pieder «caur firmu» Max property. Sprūds portālam stāsta par savu ražīgo darbu, jo gada laikā vien noorganizējis vairāk nekā 900 izsoles jeb «trīs reizes vairāk, nekā 2009.gadā notika izsoles visos maksātnespējas procesos visiem administratoriem kopā». Nodokļos plāno gada laikā nomaksāt aptuveni miljonu latu un secina: «tikai un vienīgi sasniedzot sekmīgu rezultātu, nevis izrakstot klientiem rēķinus par nerezultatīvu stundu darbu (kā to mēdz darīt lielākā daļa «konsultantu», kuri domā, ka kaut ko saprot no maksātnespējas procesiem), var saņemt klientu novērtējumu un pateicību ne tikai vārdos, bet arī naudā».
Ar lielajiem ienākumiem un nodokļu summām lepojas arī Aigars Lūsis, kurš pēc paša stāstītā pērn pašvaldībai nodokļos nomaksājis vairāk nekā 100 000 latu. Par to, kā šī nauda nopelnīta, Lūsis tomēr nevēlas sīkāk klāstīt: «Kāpēc man jāatsakaitās par naudu, par kuru esmu samaksājis nodokļus?», viņš saērcinātā tonī atbild uz jautājumu, kad esmu ieradusies viņu satikt Tieslietu ministrijā.
To, kāpēc maksātnespējas administratori nelabprāt atbild uz jautājumiem par savu biznesu, izskaidro citu intervējamo stāstītais par maksātnespējas «kooperatīvu» aizkulisēm.
Liecību par shēmām, kurās savijas likumu caurumu izmantošana savā labā un korupcija, kļūst arvien vairāk. Pēc iepriekšējā žurnāla numurā publicētā raksta Viltus nabagi, kurā stāstījām par aizdomīgām «sakritībām» uzņēmējas Ievas Plaudes-Rēlingeres veidotās Kolonnas grupas maksātnespējas procesā, esam saņēmuši arvien jaunu informāciju par iespējamiem pārkāpumiem dažādās maksātnespējas lietās.
Saprotamu iemeslu dēļ neviens no cilvēkiem, kas sniedz informāciju, nepiekrīt atklāt savu vārdu, jo tā vai citādi ir tieši iesaistīti maksātnespējas procesos. Viņu teiktajā redzama skaidra tendence – maksātnespējas administratoru grupas neaprobežojas tikai ar kopīgu telpu īri, viņu bizness parasti ir savstarpēji saistīts un darbības koordinētas, turklāt «kooperatīviem» ir «savi» cilvēki arī tiesās, kas palīdz īstenot shēmas, saņemot par to atlīdzību.
Šādi «kooperatīvi» Latvijā ir vairāki. Pavisam mūsu valstī maksātnespējas procesu administrē vairāk nekā 300 administratori, bet jaudīgākajos «kooperatīvos» var būt apvienojušies 20 – 25 administratori, no kuriem daļa strādā kopīgā prakses vietā, bet daļa it kā individuāli, taču «danco pēc viņu stabules,» stāsta kāda ar maksātnespējas procesu saistīta lielas Latvijas komercbankas pārstāve. Grupām ir labi sakari konkrētās tiesās un tāpēc pirms maksātnespējas procesu ierosināšanas pēc nepieciešamības tiek mainīta uzņēmumu juridiskā adrese, lai panāktu, ka maksātnespējas lietas virzību uzrauga «savējais» tiesnesis.
«Mēs redzam, kā tiek pieņemti lēmumi. Mums ir pamatotas aizdomas, ka par tiem tiek maksāts,» saka bankas pārstāve. Vairāki intervētie stāsta, ka arī pašas bankas daudzos gadījumos piekrīt maksāt administratoriem, lai tie panāktu rezultātu – tas ir izdevīgāk, nekā ilgstoši tiesāties.
Spriežot pēc Maksātnespējas reģistra datiem, liela administratoru koncentrācija ir manāma vairākās vietās.
Jau minētajā Antonijas ielā 7. Arī Mārupē, Dzirnieku ielā 16, kur biroju iznomā Zigmārs Stoļarovs – bijušais maksātnespējas administrators, kurš ir notiesāts par pārkāpumiem maksātnespējas procesā un tāpēc zaudējis sertifikātu. Šajā adresē praktizē 11 administratori, tajā skaitā arī Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis, kurš vienlaikus ir zvērināts advokāts un maksātnespējas administrators.
Shēmu līkloči
Maksātnespējas procesā shēmu mērķis var būt dažāds – varbūt īpašnieki vēlas paglābt aktīvus no kreditoriem un «pārsūknēt» naudu drošībā, varbūt konkurenti grib pārņemt gardu kumosu vai patraucēt sāncenšu darbu, taču vienmēr veiksmes atslēga ir viena un tā pati – «savējais» maksātnespējas administrators, kas darbosies pasūtītāja interesēs.
Pastāv vairāki veidi, kā apiet it kā nejaušo maksātnespējas administratoru izvēles procesu, bet pats vienkāršākais un legālais ir sākotnēji uzņēmumā pieteikt ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesu (ĀTAP). Tas ļauj uzņēmējam pašam izvēlēties administratoru un, saņemot kreditoru vairākuma akceptu, lūgt to tiesai apstiprināt. Saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, šādi iecelts administrators turpina pildīt administratora funkcijas arī gadījumā, ja uzņēmums tomēr kļūst par maksātnespējīgu. Līdz ar to virkne kompāniju izvēlas tieši ĀTAP kā pirmo soli ceļā uz maksātnespēju.
Kā tas strādā praksē, varam pārliecināties salīdzinoši nesenā piemērā par to, kā par administratoru kādā būvuzņēmumā nonāca mums jau labi zināmais Aigars Lūsis – maksātnespējas administrators ar lielu pieredzi, tagad Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Šajā stāstā vīd arī jau pieminētā Māra Sprūda pēdas un iesaistīta administratore Ilze Gulbe, kas pēc mediju ziņām ir Sprūda dzīvesbiedre.
Vieni no pirmajiem, kas visātrāk izjuta krīzes cirtienu, bija būvniecībā iesaistītie uzņēmumi. Vēl 2008.gadā vējoja ilūzijas par spēju «pievilkt jostas» un izdzīvot, taču 2009.gads nāca ar bankrotu vilni un tobrīd finanšu grūtībās nonāca arī firma Būvuzņēmums STATS. Šīs vidēji lielās būvfirmas lielākā īpašniece ir Inese Alberte, firmas apgrozījums 2008. gadā sasniedza teju 20 miljonus latu.
2009.gada jūlijā uzņēmums lūdz tiesu apstiprināt būvkompānijas ĀTAP plānu un par administratoru iecelt Aigaru Lūsi. Tobrīd firmas kopējās saistības pārsniedz 14 miljonus latu. Rīgas centra rajona tiesnesis Raimonds Buls apmierina uzņēmuma lūgumu. Vēlāk gan rodas sarežgījumi, jo Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs iesniedza protestu par šo lēmumu, norādot uz nevienlīdzīgiem nosacījumiem plānotajos norēķinos ar kreditoriem, kas pārkāpj proporcionalitātes principu. 2010.gada aprīlī lietu skata Augstākās tiesas Senāts, kas secina – tiesnesis Buls «pēc būtības nav pārbaudījis un vērtējis iesniegtā plāna atbilstību likumam» un uzdod šo lietu pārskatīt citam tiesas sastāvam. Atkārtotā tiesa citā sastāvā ĀTAP procesu nolemj pārtraukt, taču pēc pāris mēnešiem Būvuzņēmums STATS atkal iesniedz jaunu ĀTAP pieteikumu. Šajā laikā firma strauji maina juridiskās adreses, brīžiem pat ar divu nedēļu intervālu no Rīgas uz Valmieru, tad atpakaļ uz vairākām adresēm Rīgā, atkal uz Valmieru, līdz beigās uz Siguldu. Atbilstoši pēdējai adresei pieteikumu izskata un 2010. gada oktobrī apmierina Siguldas tiesa. Atkal par administratoru nozīmē Aigaru Lūsi.
Šīs darbības pašas par sevi nepiesaistītu īpašu uzmanību, ja vien nedēļu pirms sākotnējā ĀTAP pieteikuma Būvuzņēmums STATS nebūtu veicis zīmīgu soli – pārdevis divus savus vērtīgākos īpašumus (uzņēmumus Ūnijas 8 un Ūnijas ielas ražotnes) kādai firmai, kas dibināta tikai pirms pāris mēnešiem. Vēl zīmīga sakritība – jaunā īpašnieka, a/s Pilarius sākotnējā juridiskā adrese ir Rīgā, Antonijas ielā 7, kur atrodas arī Lūša un citu maksātnespējas administratoru prakses vieta. Firmas vienīgā īpašniece ir maksātnespējas administratore Ilze Gulbe.
Kāpēc būvkompānija nedēļu pirms ĀTAP plāna pieņemšanas pārdevusi administratores dibinātai firmai savus uzņēmumus, kuru kopējais pamatkapitāls vien ir 1,1 miljons latu, man neizdodas noskaidrot. Lūsis par šo lietu kategoriski atsakās runāt. «Nezinu nekādu Pilarius, pirmo reizi dzirdu. Es nesniegšu nekādas atbildes par konkrētiem jautājumiem, konkrētiem uzņēmumiem, par konkrētiem stāstiem, ne – snieg – šu!» viņš noskalda paaugstinātā tonī. Savukārt ar Gulbi neizdevās vispār sazināties. Tāpat arī ar Sprūdu, kurš ir administrators citam STATS grupas uzņēmumam Forburga.
«Ja ir tā, kā jums tur sazīmēts un, iespējams, ka tas tā ir, tad te jau darbs īstenībā būtu nevis Maksātnespējas administrācijai, jo mums tādas kompetences nav, bet tiesībsargājošajām institūcijām,» šo piemēru komentē Maksātnespējas administrācijas direktors Ervīns Ābele. Viņš norāda, ka administrācija nepētot izmaiņas maksātnespējīgo uzņēmumu īpašnieku struktūrā, administratoru darbu lielākoties pārbaudot tad, ja ir sūdzības. Šajā lietā esot bijusi tikai viena sūdzība no bankas par jautājumu, kas risināms tiesas ceļā, nevis Maksātnespējas administrācijā.
Jautāts par administratoru «kooperatīviem», Ābele uzsver: šāda grupēšanās pati par sevi neliecina par kādiem likuma pārkāpumiem, bet priekšlikumus, kas mazinātu korupcijas riskus lietu sadales kārtībā, aģentūra esot izteikusi jau pirms ilgāka laika. Piemēram, Ābele uzskata, ka būtu jāliedz administratoriem no ĀTAP turpināt darbu kā maksātnespējas administratoriem: «Uzskatu – ja šis administrators neveiksminieks nav ticis galā un uzņēmums tomēr aiziet uz maksātnespējas procesu, tad tur šim neveiksminiekam [tālāk] nav ko darīt.» Tāpat, būtu jāmeklē veidi, kā mazināt iespējas krāpties administratoru rindu ietvaros. Tomēr visi šie priekšlikumi esot iestrēguši ministrijā.
Nebija laika?
Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Aigars Lūsis mani savā kabinetā sagaida manāmi aizkaitināts. Saka, – par maksātnespējas tēmai veltīto rakstu iepriekšējā numurā esot sapratis, «ka tas ir sveiciens man». Dusmīgi paziņo, ka Ir kalpo ārvalstu interesēm, cenšas iznīcināt nacionālo uzņēmējdarbību un žurnāls vēl novērtēšot maksātnespējas procesa priekšrocības, kad pats kļūšot maksātnespējīgs, jo «nekas nav mūžīgs».
Nekādas nelikumības, korupciju vai interešu konfliktus viņš administratoru grupu darbībās neesot manījis. Problēmas ar neitralitātes principa ievērošanu administratoru lietu sadales procesā esot tāpēc, ka sistēma neesot pareiza. «Administratoru rindas ir diezgan stulbs savulaik Jaunā laika izgudrojums, jo patiesībā iepriekš rindu nebija. Bija problēma, kuru vajadzēja risināt, bet atrisināja kā parasti – izlēja ūdeni ar visu bērnu no vannītes. Prasiet Jaunā laika censoņiem, kāpēc viņi ieviesa to, ar ko visi tagad mokās un cīnās. Mans uzskats, ka rindu vietā ir jābūt brīvajam tirgum,» pauž Lūsis.
Viņš savu darbību maksātnespējas procesos šobrīd apturējis un uz konkrētiem jautājumiem par Būvuzņēmuma STATS lietu nevēlas atbildēt. «Es ar Sprūdu kopā nestrādāju, esmu viens pats, individuāli praktizējošs,» uzsver Lūsis, tomēr, kad uzdodu jautājumu, vai viņš nav agrāk pilnvarojis Sprūdu pārstāvēt kādā savā lietā, nespēj atbildēt. «Man nav jāatskaitās, ko esmu pilnvarojis savā profesionālajā darbībā. Domāju, ka nē, bet strādājot [šajā amatā jau] 17 gadus, nevaru visu atcerēties.» Vēl vairāk Lūsis noskaišas par manu jautājumu, kāpēc viņa pirmajā valsts amatpersonas deklarācijā, kas iesniegta šovasar stājoties amatā ministrijā, nav redzams, kur viņš ieguldījis pērn nopelnītos vairāk nekā 400 000 latu, par ko stāstījis man intervijā jūlijā. «Līdz tam brīdim, kad kļuvu par valsts amatpersonu, esmu paspējis šo naudu iztērēt. Es jums nestāstīšu, kurā vietā esmu iztērējis savu naudu! Esmu baznīcā noziedojis, esmu apmaksājis ļoti daudziem mācības augstskolā, esmu dāvinājis sievai naudu, ko viņa tālāk ir ieguldījusi, aizdevusi portālam (iespējams, domāts portāls Aprinkis.lv, kas pieder uzņēmumam KNK mediji, tā padomes priekšsēdētājs ir Lūsis, bet akcionāri nav zināmi – red.), par ko jūs arī ļoti uztraucaties un tā tālāk.»
Lūsis nav pirmā valsts amatpersona, kuras uzņēmējdarbība ir bijusi cieši saistīta ar maksātnespējas procesiem. Tieslietu ministrija vairākus gadus ir bijusi apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK politiķu rokās, tagad politisko partneru kopīgi veidotās Nacionālās apvienības pārziņā. Iespējams, ar to varētu skaidrot maksātnespējas biznesmeņu dāsno atbalstu šim politiskajam spēkam. Piemēram, Antonijas ielā 7 praktizējošais Māris Sprūds kopš 2010.gada ZZS un Visu Latvijai! ziedojis 28 000 latu, turklāt pēdējie kopumā 15 000 lati pārskaitīti šāgada sākumā, savukārt Lūsis kopš 2009.gada, kad tikko pievienojās Visu Latvijai!, ziedojis 9825 latus.
Tomēr tā nav vienīgā administratoru saikne ar politisko varu. Kad tapa atjaunotās valsts laikā trešais maksātnespējas likums 2002.gadā, citu starpā tā sagatavošanā piedalījās gan bijušais premjera Aigara Kalvīša (TP) ārštata padomnieks privatizācijas jautājumos Viktors Šadinovs, gan kādreizējais Saeimas deputāts un premjera Andra Šķēles biedrs, zvērināts advokāts Juris Kaksītis, gan arī maksātnespējas aģentūras konsultants, vēlākais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš, kas ministra amatu ieņēmis atkārtoti un pēdējo reizi to atstāja pirms dažiem mēnešiem.
Bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš man telefonintervijā atzīst, ka tolaik, kad strādājis pie maksātnespējas likumprojekta un gatavoti Ministru kabineta noteikumi, tā veidotājiem neesot ienācis prātā, ka administratori varētu sagrupēties un veikt savstarpēji koordinētas darbības. «Ja runā par interešu konfliktu un šīm grupām, ko jūs minat, tad es varu pateikt, ka tas pilnīgi noteikti ir pretrunā likuma mērķim. Likuma mērķis bija nejaušības princips,» saka Bērziņš. Viņš arī noraida pārmetumus par kavēšanos šīs problēmas risināt, norādot, ka visu laiku pastāvējuši dažādi viedokļi, kā sistēmu uzlabot. «Arī no Maksātnespējas aģentūras puses bija viedoklis, ka jāatgriežas pie brīvā tirgus,» saka Bērziņš, norādot, ka viņam kā ministram neesot pieticis laika pieķerties šo jautājumu sakārtošanai.
Tomēr Ir pētījums rada jautājumus, vai bijušais ministrs nav atlicis samilzušo problēmu risināšanu arī citu – personisku iemeslu dēļ.
Bērziņš aktīvi maksātnespējas procesos iesaistījās jau 90.gadu nogalē – tolaik maksātnespējas sertifikātu vēl nebija, šos pienākumus varēja veikt licencēti juristi. Vēlāk viņš darbojies kā administratoru pārstāvis vai palīgs, šādā statusā viņš palīdzēja arī Aigaram Lūsim, kurš 2004.gadā bija uzņēmies Jelgavas siltumtīklu uzņēmuma maksātnespējas procesa administrēšanu. (2005.gadā finanšu policijā tika ierosināta lieta par krāpšanu, iznomājot maksātnespējīgā pašvaldības uzņēmuma aktīvus privātai kompānijai, un uz vairākām diennaktīm Lūsim kā administratoram tika piemērots apcietinājums, bet vēlāk lieta tika izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ.) Kā liecina Uzņēmumu reģistrā pieejamā informācija, Bērziņš kopš 2006.gada ilgākā laika posmā ir bijis līdzīpašnieks uzņēmumā Baltic Law offices un savu dalību tajā pārtraucis tikai pērnā gada decembrī. Uzņēmumu reģistrā kā šīs firmas darbības veids minēta juridisko pakalpojumu sniegšana. Kad vaicāju bijušajam ministram, ar ko šis uzņēmums nodarbojas, Bērziņš atsakās atbildēt, aicinot sazvanīt pašu firmu. Uz jautājumu, vai šis uzņēmums ir sniedzis konsultācijas maksātnespējas jautājumos un pārstāvējis uzņēmumus maksātnespējas procesos, Bērziņš atbild apstiprinoši. Arī viņš pats to esot darījis. «Kad es praktizēju kā advokāts, es sniedzu tādus pakalpojumus, protams». Saskaņā ar Maksātnespējas reģistra ziņām, tajā pašā ēkā Strēlnieku ielā 9, kur reģistrēts Bērziņam daudzus gadus daļēji piederošais uzņēmums Baltic Law offices, prakses vieta ir arī septiņiem maksātnespējas administratoriem, taču Bērziņš noliedz, ka uzņēmumā strādājuši maksātnespējas administratori un sakās neko nezinām par administratoru «kooperatīvu» darbību.
Par to, cik efektīvi šos gadus darbojusies Maksātnespējas aģentūra, kam būtu jāskatās uz pirkstiem maksātnespējas administratoriem, var spriest arī pēc tā, kāda karjera izveidojusies cilvēkiem, kuri to savulaik vadījuši. Pirmais aģentūras vadītājs, bijušais TP biedrs, jurists Jānis Maršāns pēc aiziešanas no aģentūras 2003.gadā tika pie amatiem dažādās valsts kapitālsabiedrībās. Viņu aģentūras vadībā nomainīja jurists Aldis Gobzems, kurš pats līdz tam bija praktizējis arī kā maksātnespējas administrators un, spriežot pēc reģistra ziņām, šobrīd to turpina. Gobzemu amatā nomainīja Maksātnespējas aģentūras juriste Agnese Strode, kas tagad vada Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociāciju. Maksātnespējas aģentūru patlaban vada Ervīns Ābele – ilggadīgs šīs aģentūras darbinieks, kuram pašam nav administratora sertifikāta.
Gatavojot šo un iepriekšējā žurnāla numurā publicēto rakstu, Ir saskārās ar tik daudzām liecībām par iespējami koruptīvām darbībām maksātnespējas procesos, kas liek domāt – minētie gadījumi nav atsevišķi izņēmumi, bet gan sistēma. Tas, vai «kooperatīvu bizness» turpinās plaukt un zelt, atkarīgs no Tieslietu ministrijas vadības, kura joprojām atrodas Nacionālās apvienības pārziņā. Ministra Jāņa Bordāna prioritāšanu sarakstā maksātnespējas administrācijas jautājums līdz šim nebija iekļauts, un Ir joprojām gaida atbildi uz jautājumu, kā ministrs vērtē sava parlamentārā sekretāra domas un darbus, ko atklāj šis raksts.
Maksātnespējas procesa «caurumi»
Rinda «uz papīra». Nejaušības principu lietu sadalē var apiet, tas neizslēdz korupcijas iespējas.
Savi administratori. Ja uzņēmums sākotnēji pieteicies ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesam, tad pašu izvēlētais administrators drīkst turpināt pildīt arī maksātnespējas administratora pienākumus un tā likumīgi var tikt pie «savējā» administratora.
Trūkst kontroles. Maksātnespējas administratori nav ne tiesu sistēmas darbinieki, ne valsts amatpersonas, uz viņiem neattiecas interešu konfliktu un korupcijas novēršanas ierobežojumi.
Maigi sodi. Administratoru uzraudzībai izstrādātā «punktu sistēma» ir neefektīva, jo par vienu bez sūdzībām novadītu maksātnespējas procesu piešķir gandrīz tikpat punktu (25), cik atņem par vissmagāko pārkāpumu (30).
Uz diviem krēsliem. Administratori var apvienot amatus, liela daļa praktizē kā zvērināti advokāti, kas rada papildu riskus interešu konfliktiem.
«Kooperatīvi». Nekādi netiek ierobežota administratoru grupēšanās, un vienas grupas ietvaros administratori var vienā lietā pārstāvēt pretējo pušu intereses.
Lemj par sevi. Administratoru asociācija var noraidīt Maksātnespējas aģentūras ierosinājumu anulēt maksātnespējas administratora sertifikātu, pat ja administrators pieļāvis būtiskus pārkāpumus.
Shēmu piemēri
1. «Savējais» jeb uzpirktais administrators noraida vienus kreditorus un lemj par labu citiem – tā var «pārsūknēt» naudu uz firmām, kas slēpti saistītas ar maksātnespējīgā uzņēmuma īpašniekiem, bet reālus kreditorus atstāt bešā.
2. Administrators manipulē ar uzņēmuma aktīvu novērtēšanu un izsoļu organizēšanu, mākslīgi pazeminot cenu un ļaujot aktīvus iegādāties ar īpašniekiem saistītām firmām.
3. Uzņēmums pirms maksātnespējas pieteikuma atbrīvojas no vērtīgākajiem aktīviem, to var palīdzēt organizēt tie paši «savi cilvēki», kas vēlāk vada maksātnespējas procesu.
4. Reiderisms, kad maksātnespējas process tiek izmantots uzņēmumu nogremdēšanai vai pārņemšanai, balstoties uz reāliem vai fiktīviem prasījumiem.
Krievijas tradicionālais ierocis – gāze – var kļūt par ieroci Rietumu rokās
Eiropas Komisijas (EK) sāktā izmeklēšana nostāda Gazprom eksistenciālas izvēles priekšā – turpināt veco biznesa modeli un zaudēt vai arī kļūt par modernu uzņēmumu un izmainīt Krievijas enerģētikas politiku. Tā uzskata viens no britu ietekmīgākajiem konkurences likumu pētniekiem, Londonas The City Law School profesors Alans Railijs. Viņš pētījis arī Eiropas un Krievijas enerģētikas tirgus regulējumu.
Konkurences ģenerāldirektorāta sāktā izmeklēšana pret Krievijas gāzes gigantu varētu izvērsties par vienu no pēdējo gadu nozīmīgākajām pretmonopola lietām Eiropā. EK ir paziņojusi, ka tur aizdomās Gazprom par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un pārbaudīs, vai tas nepiemēro nepamatoti augstas cenas un neliek šķēršļus brīvai gāzes plūsmai starp dalībvalstīm. Pērnruden Gazprom birojos vairākās Eiropas valstīs tika veiktas kratīšanas. Gazprom ir vienīgais gāzes piegādātājs Latvijai un kontrolē vietējo uzņēmumu Latvijas gāze. Iztaujājām Alanu Railiju par EK izmeklēšanas iespējamiem ieguvumiem, Gazprom stratēģiju Eiropā un Baltijas valstu alternatīvām.
Kādas sekas prognozējat Eiropas Komisijas sāktajai izmeklēšanai pret Gazprom, kuru tur aizdomās par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu?
Šī lieta ir liela problēma Gazprom. Kremlis sākotnēji reaģēja, izdodot dekrētu, bet tas vairāk parādīja Krievijas vājumu, nevis spēku. Dekrēts aizliedz Gazprom bez valdības piekrišanas sniegt informāciju [ārvalstu varas iestādēm] un mainīt līgumus. Taču ES ierosināja lietu tikai tāpēc, ka jau ir ieguvusi pietiekami daudz pierādījumu Gazprom praksei, ko uzskata par nelikumīgu. Papildus EK var vākt pierādījumus ES teritorijā un lūgt tos jebkuram citam uzņēmumam, ar kuru Gazprom ir darījumi. Tā ka informācija EK nebūs problēma.
Ja ES secinās, ka [gāzes piegādes līgumu] punkti, kas aizliedz tālāku gāzes pārdošanu, ir nelikumīgi – un parasti tie ES ir nelikumīgi -, tad kā gan Kremļa dekrēts varētu darboties [un aizliegt līgumu izmaiņas] Eiropas zemēs, pretēji Eiropas regulējumam?
Vēl viena liela problēma ir tā, ka Krievija Gazprom lietā grasās spert ļoti agresīvus soļus. Bet tai jāapzinās, ka tagad Krievijas gāzei ir alternatīva – sašķidrinātā gāze, slānekļa gāze. Jo agresīvāki viņi būs, jo lielāka varbūtība, ka poļi enerģiskāk ķersies pie slānekļa gāzes urbšanas. Lietuvieši meklēs gāzes piegādes līgumus savam sašķidrinātās gāzes terminālim. Būs vairāk cauruļvadu, slānekļa gāzes ieguvē Eiropā ieplūdīs vairāk kapitāla. Jo agresīvāki būs krievi, jo lielākas alternatīvas Eiropā viņi radīs savai gāzei. Tas viņiem rada stratēģisku dilemmu, bet man šķiet, ka viņi to neapzinās.
Principā [ar EK] ir iespējams panākt mierizlīgumu, tam ir paredzēta procedūra. Izvēloties mierizlīgumu, Gazprom gan būs grūti izlemt, cik tālu viņi var piekāpties un atteikties no līdzšinējās prakses. Dažos punktos viņi var piekāpties, ierobežojums tālāk pārdot gāzi mūsdienās vairs nav tik svarīgs. Ļaut trešajām pusēm pieslēgties gāzes vadiem – tā viņiem jau ir problēma, jo tad nebūs nekādas iespējas kontrolēt infrastruktūru. Man šķiet, krievi to uzskata par noteicošo kontroles saglabāšanā, jo šādi viņi var mazināt iespējas kādam ienākt tirgū.
Liela problēma ir arī ilgtermiņa gāzes piegādes līgumos noteiktā gāzes cenu piesaiste naftas cenām. Pavisam nesen bija arbitrāžas tiesa, kurā [Itālijas enerģētikas uzņēmums] Edison uzvarēja Kataras valsts uzņēmumu, kas piegādā sašķidrināto gāzi. Tur arī bija jautājums par naftas un gāzes cenu sasaisti. Tātad visi šie faktori – ekonomiskie, tiesiskie, sašķidrinātā gāze – ir Gazprom nelabvēlīgi. Turklāt Eiropa ir spērusi vairākus soļus, lai fiziski savienotu dalībvalstis, miljardiem eiro tiek ieguldīts, lai enerģijas piegādes padarītu drošākas. Gāze tagad daudz vieglāk var plūst no Rietumiem uz Austrumiem.
Šī lieta krievus faktiski noliek eksistenciālas izvēles priekšā. Viņi var cīnīties par veco biznesa modeli, kas pats par sevi aiziet vēsturē, un zaudēt. Tas ir biznesa modelis, kas balstīts uz ilgtermiņa gāzes piegādes līgumiem, vertikāli integrētiem uzņēmumiem [kas darbojas gan gāzes ražošanā, gan piegādē] un peļņas ieguldīšanu milzīgos projektos Sibīrijā un cauruļvadu izbūvē. Vai arī viņi var censties panākt vienošanos, un tad viņiem ir jāmaina biznesa modelis – tā būtu pavisam cita kompānija un pavisam cits Krievijas enerģijas tirgus.
Kāda ir jūsu prognoze – vai šī izmeklēšana gala rezultātā izmainīs veidu, kā Gazprom darbojas Eiropā?
Mans padoms Gazprom būtu izmantot šo lietu, lai uzņēmumu modernizētu. Vai viņi to izdarīs – es nezinu. Slānekļa gāzes revolūcija padarīs to par pasaules galveno gāzes resursu, un tas pamatīgi ietekmēs Gazprom, kas ir pasaulē lielākā gāzes kompānija. Draudi ir tajā, ka viņi sevi var vienkārši marginalizēt, kas nav nepieciešams. Gāzes tirgus kļūs plašāks – gāze aizvietos ogles, to izmantos transportā, kas var nest labumu tādiem uzņēmumiem kā Gazprom. Bet es neesmu pārliecināts, ka viņi ir gatavi to atzīt.
Kā jūs raksturotu Gazprom darbības stratēģiju, principus dažādās Eiropas valstīs?
Viņu pašreizējā stratēģija ir balstīta uz gāzes vadu būvniecību – Nordstream 1 un 2, kā saprotu, potenciāli arī Nordstream 3 un 4. Arī Southstream, kurš principā tiek būvēts, lai apietu Ukrainu un radītu alternatīvu gāzes piegādes ceļu uz Eiropu. Pirmkārt, šāda stratēģija ir ļoti dārga. Otrkārt, tā ignorē situāciju, ka Eiropā ir arī cita gāze, lētāka. Slānekļa gāzes ieguvei attīstoties lielākos mērogos, tā kļūs par lētāko gāzi un radīs stipru konkurenci. Šādos apstākļos, lai cīnītos par savu tirgus daļu, ir nepieciešami lētākie iespējamie cauruļvadi. Lētākais cauruļvadu tīkls ir Ukrainā. Faktiski, būvējot šos jaunos cauruļvadus, Gazprom cenu ziņā izspiež sevi no tirgus, tas viņiem radīs milzīgus zaudējumus. Viņu stratēģija lielā mērā ir balstīta uz veco biznesa modeli un vecajām tirgus struktūrām, un ir maza sapratne, ka šīs struktūras pazūd.
Patiesībā ir vēl lielāka problēma. Tradicionāli šī cauruļvadu stratēģija ir ļāvusi Krievijai izvēlēties, kas dabū gāzi. Tas darbojas, ja Eiropā ir vairāki nacionālie tirgi, tie nav savstarpēji saistīti un nav cita gāzes avota. Tiklīdz ir vairāki gāzes avoti, vairāk sašķidrinātās gāzes termināļu, slānekļa gāze, vairāk cauruļvadu no citiem virzieniem un Eiropas tirgus ir savstarpēji saistīts, Krievijas cauruļvadu stratēģija no tās ieroča kļūst par ieroci Rietumu rokās, kas vājina Putinu. Ja Minska patiešām nokaitinās Rietumus, apspiežot opozīciju, tie varēs aiztaisīt ciet Jamalas gāzes vadu [kas piegādā gāzi Eiropai caur Baltkrieviju]. Nordstream un Ukrainas tīkls ļaus gāzi piegādāt citā veidā. Tātad paldies, Putina kungs!
Latvijā gāzes cenas ir par 30% augstākas nekā Vācijā, un vēl augstākas tās ir Lietuvā. Par ko mēs esam sodīti?
Droši vien par to, ka neesat daļa no Krievijas Federācijas. Domāju, būtiskais ir jautājums – kā to mainīt. Pretmonopola izmeklēšanā varētu tikt izmantotas jūsu cenas, kas ir aug-stākas par tirgus cenu – tas varētu būt viens no punktiem aizdomās par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
Praktiskāka pieeja būtu izveidot vienotu enerģētikas tīklu Baltijas valstīs. Kā visiem zināms, problēma ir Baltijas valstu sadarbība. Igauņi strīdas ar latviešiem, latvieši – ar lietuviešiem, šajā ziņā ir ierasts haoss. Enerģētika ir joma, kur Baltijas valstīm jātiek pāri nespējai sadarboties un jārīkojas kopīgi, jo tas dod rezultātu. Kāpēc [skandināvu elektrības birža] Nordpool labi darbojas? Tāpēc, ka tā balstās uz caurskatāmību, sadarbību, uzticību. Lai pievienotos Nordpool, jums jābūt atklātiem, jums jāsadarbojas un jāuzticas. Es ceru, ka Baltijas valstu pievienošanās Nordpool radīs sadarbību, ko pēc tam var izvērst citos enerģētikas sektoros.
Lietuvā, šķiet, ir slānekļa gāze, varbūt arī citās vietās Baltijas valstīs – to redzēsim. Bet tā var kļūt par alternatīvu piegādes avotu visām Baltijas valstīm un radīt konkurenci, kas cenas dzīs uz leju. Manuprāt, jūsu interesēs ir arī gāzes vads no Polijas uz Lietuvu. Tādā gadījumā varētu piegādāt arī poļu slānekļa gāzi vai arī gāzi no viņu sašķidrinātās gāzes termināļa.
Ir smieklīgi, ka katra Baltijas valsts vēlas savu sašķidrinātās gāzes termināli. Visu triju Baltijas valstu premjerministrus vajadzētu dabūt vienā istabā, un lai viņi uzspēlē kādu spēli. Kurš uzvar, tas dabū sašķidrinātās gāzes termināli. Pārraidiet to tiešraidē visu valstu televīzijas kanālos. Vai arī es būtu ar mieru savās rokās turēt vienu īsu un divus garus salmiņus – kurš izvilks īso, dabūs termināli. Jums vajag vienu, nevis trīs termināļus.
Daudzi prognozē, ka gāzes cenas tikai augs. Vai gāzes spēkstacijās vispār pašlaik būtu jāinvestē – tās spēs saražot konkurētspējīgu elektroenerģiju?
Gāzes cenas kritīsies. Tiklīdz poļi sāks ražot gāzi lielos apjomos, tā būs lētākā gāze Eiropā. Tehnoloģijas samazina cenas.
KNAB izmeklētāji Anda Rumjanceva un Jānis Baumanis divus gadus Latvijā un ārvalstīs pētīja Latvenergo kukuļu ceļus. Viņu izmeklētajos kontos apgrozījās vēl milzīgākas summas nekā līdz šim minētie 19 miljoni eiro
Tikko esmu ienākusi kafejnīcā Taka, kad tās tukšumā rībinoši atskan vīrieša balss: «Labdien, Braunas kundze!» «Baumanis,» savu vārdu nosauc pa durvīm aiz manis ienākušais vīrietis. Vai nu spēcīgais balss tembrs vai iztēlē uzzibsnījušie filmu kadri uz mirkli gan sastindzina, gan sasmīdina – iedomājos, ka šādi varētu izskatīties aizturēšanas ainas.
Tomēr KNAB izmeklētājs Jānis Baumanis un viņa kolēģe Anda Rumjanceva neatgādina ne detektīvseriālu supervaroņus, ne «čekistus», kā KNAB darbiniekus nupat apzīmējis Nils Ušakovs. Viņi ir divi jauni, gluži parasti cilvēki, kuri sarunā ar presi (kas viņiem ir pirmā mūžā) jūtas pat mazliet bikli.
Par spīti šopavasar saceltajam dīvainajam skandālam, ka Latvenergo kukuļošanas lietu KNAB grasās «klusi izbeigt», pirms nedēļas tās 262 sējumi aizceļoja uz prokuratūru apsūdzību celšanai – potenciāli 17 personām. Rumjanceva un Baumanis vadīja šīs lietas izmeklēšanu, kaut tajā bija iesaistīti vēl daudzi KNAB darbinieki. Esmu brīdināta, ka detalizētākus faktus par lietu izmeklētāji neatklās – gan tāpēc, ka tās virzību pārņēmusi prokuratūra, gan tāpēc, ka izmeklētāji vispār par savām lietām labprātāk nestāstītu neko. Mūsu saruna vairāk ir par to, kā izmeklēja šo vērienīgo lietu.
Kad 2010.gadā sākās izmeklēšana un aizturēja bijušos Latvenergo vadītājus Kārli Miķelsonu, Aigaru Meļko un vēl vairākus cilvēkus, izmeklētājiem nebijis ne nojausmas, ka uzies pierādījumus 8 miljonu eiro kukuļiem, kas jau saņemti, un vēl 11 miljoniem, kuru nodošanu izjauca aizturēšanas. Ierosme izpētīt Latvenergo notiekošo nākusi no biroja operatīvās izstrādes nodaļas. «Tas bija viens notikums, uz ko kolēģi reaģēja. Beigās sanāca šī lieta,» – tā Rumjanceva.
Izmeklētāji uzreiz juridiski precizē, ka gala secinājumu izdarīs tiesa un pagaidām ir tikai aizdomas par kukuļošanu, kaut gan viņi par savāktajiem pierādījumiem ir «droši». Kukuļi ņemti no ārvalstu uzņēmumiem, kas Latvenergo ieguvuši lielus pasūtījumus – rekonstruējuši Pļaviņu HES un TEC-2. Starp ārvalstu uzņēmumiem un kukuļošanas starpniekiem noslēgti konsultāciju līgumi, bet par konsultācijām pārskaitītā nauda faktiski nodota tālāk kā kukulis Latvenergo amatpersonām, kuras lēma par iepirkumu līgumiem. «Tā bija labi izstrādāta sistēma, gadiem darbojusies. Diezgan radoša,» raksturo Rumjanceva. «Naudas summa ir tik milzīga, ka vienā ofšorā to nevar glabāt, to ieguldīja dažādos labumos Latvijā un ārvalstīs,» papildina Baumanis.
Kukuļu naudas plūsmu izsekošana ārvalstīs bijusi sarežģītākā izmeklēšanas daļa. «Internetā naudu var ātri pārskaitīt caur neskaitāmām bankām, bet mums tie ir neskaitāmi tiesiskās palīdzības lūgumi. Tikko uzzinām, kur nauda aizceļojusi [vienā pārskaitījumā], tūlīt jāraksta nākamais tiesiskās palīdzības lūgums, turklāt katrā valstī ir sava tiesību sistēma,» stāsta Rumjanceva.
Lietā figurē «vairāki desmiti» ārzonu uzņēmumu, kuru kontos apgrozījušās «milzīgas naudas summas» – vēl lielākas nekā pašlaik identificētā kukuļu summa. «Tā nauda caur kontu aizgājusi kaut kur tālāk, mēs nezinām, kur,» paskaidro Rumjanceva. Sarunas ar oficiālajām šo uzņēmumu amatpersonām parasti ir bezjēdzīgas, jo viņi «neko nav redzējuši un dzirdējuši». Ne vienmēr augļus dod arī patiesā labuma guvēja noskaidrošana, jo tas var pateikt, ka naudu atdevuši «Bērziņam vai Kalniņam». Atbildi uz jautājumu, kas ir īstie naudas saņēmēji, visbiežāk var sniegt dažādi «informācijas nesēji» – sarunu ieraksti, kratīšanās izņemtie datori un dokumenti, kā arī cilvēku liecības.
Latvenergo lietā naudas shēmas palīdzējuši šķetināt Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja speciālisti. Viņu līdzdalība bijusi arī nepieciešama, lai «atšifrētu kriptētos failus». Izmeklētāji uzsver, ka vairākas lietas nācies darīt pirmajiem Latvijā. Piemēram, ar zviedriem izveidota kopēja izmeklēšanas grupa, kas ir birokrātiski sarežģīts process «un nav jau kam padomu pajautāt, jo Latvijā tas notiek pirmo reizi». Kopumā strādāts 14 valstīs, tur organizējot arī kratīšanas un pratinot cilvēkus. Līdz šim pie atbildības ir saukts enerģētikas uzņēmums Alstom, kuram par kukuļu došanu Latvenergo vadītājiem (un amatpersonām citās valstīs) Šveices prokuratūra piemēroja 22 miljonu latu sodu. KNAB izmeklētāji pieļauj, ka ārvalstīs tiesas priekšā būs jāstājas arī citiem, jo «viss vēl notiek». Vai naudu saņēmuši arī Latvenergo politiskie uzraugi? «Mēs tā nevaram apgalvot,» atbild Baumanis.
Izmeklētāji noraida pārmetumus, ka tik ilgi pēc Latvenergo vadītāju aizturēšanas viņiem nav uzrādīta apsūdzība. Izmeklēšana iekļāvusies likumā pieļautajā termiņā, un «tas vien norāda, ka esam izdarījuši lielu darbu, jo ārvalstīs analoģiski procesi ilgst vairākus gadus», saka Baumanis.
Lai arī šajā lietā figurē ietekmīgi vārdi, Baumanis un Rumjanceva nesūdzas par spiedienu. «Mūs pasargāja mūsu vadība.» Izņemot amatpersonu aizturēšanas sākumā, citādi šīs lietas izmeklēšanā nav bijis ne spriedzes momentu, ne «īpašas romantikas». Kā apraksta Baumanis, ikdiena pavadīta «pie cipariem, skaitot un skatoties, kur ir konti». «Nē, bija interesanti, lieta ar odziņu,» iebilst Rumjanceva un atzīstas, ka «arī kāda asara ir noraudāta, jo ne viss izdevās».
Darbs pie Latvenergo lietas izmeklētājiem nav beidzies – prokuratūras vadībā to vēl pieslīpēs. Taču iespējams, ka drīz viņi dabūs nākamo lielo lietu. «Seifs jau tukšs nestāv,» saka Baumanis.
Ēdienkarte
Tomātu un bazilika zupa ar kausētu sieru
Grilēts siers ar lapu salātiem
Minerālūdens, kafija, piparmētru un ehinācijas tēja
22.septembrī ir diena bez auto. Cik ilgi jūs varētu iztikt bez automašīnas?
Solvita Āboltiņa, Saeimas priekšsēdētāja:
Amata pienākumos ietilpst gan reprezentatīvā funkcija, gan reģionu apmeklējumi, tāpēc iespēja atteikties no auto ir maza. Arī lietišķais ģērbšanās stils sievietei rada zināmus ierobežojumus. Taču brīvdienās labprāt ar bērniem dodos izbraukumos ar velosipēdu.
Raimonds Gerkens, uzņēmējs:
Ne stundu. Man ir bizness, katru dienu daudz dažādu darīšanu, un nebūtu nopietni iet kājām. Biznesā ir svarīga arī laika plānošana un precizitāte; braucot ar auto, to varu nodrošināt.
Intars Busulis, mūziķis:
Ja būtu atvaļinājuma režīmā pie jūras, bez skriešanām un darīšanām, mierīgi varētu bez auto iztikt kādas divas nedēļas. Varbūt pat mēnesi. Bet ikdienā nereāli. Diemžēl arī 22.septembrī nevarēšu atbalstīt. Pasākumi. Pats gan pie stūres nesēdēšu – mani vadās!
