Tuvojoties brīdim, kad tiks pieņemts lēmums par Latvijas uzņemšanu eirozonā, valdība sākusi plašāk izklāstīt savu pozīciju par labu šādam solim. Argumentu ir daudz, taču – cik tie ir pārliecinoši? Lai to noskaidrotu, vērsāmies pie četriem ekonomikas ekspertiem. Viņu vērtētie valdības argumenti ņemti no Valsts kancelejas sagatavotā infografika Eiro ieviešanas ieguvumi un sekas, kas atrodams www.ir.lv
Gundars Dāvidsons, Latvijas Bankas ekonomists, patlaban Starptautiskā Valūtas fonda Ziemeļvalstu un Baltijas valstu grupas izpilddirektora vecākais padomnieks
Andris Strazds, Nordea bankas vecākais ekonomists
Jānis Ošlejs, uzņēmējs, ekonomists
Pēteris Strautiņš, DNB bankas ekonomikas eksperts
1. Eiro ieviešana nozīmē vairāk investīciju – ražošanas un darbavietu.
Eiro ieviešana kalpos par apliecinājumu spēcīgai ekonomikai un paredzamai valsts politikai, tādējādi vairojot Latvijas pievilcību investoru acīs. Igaunijā ārvalstu tiešo investīciju apjoms uzņēmumos eiro ieviešanas laikā ir audzis gandrīz trīs reizes straujāk nekā tajā pašā laikā Latvijā.
Dāvidsons. Jā. Uzņēmēji spēju ieviest eiro atzīst par politikas kvalitātes un stabilitātes zīmi – lai kādi būtu tā vērtējumi krīzes karstumā. Ar eiro kļūsim pievilcīgāki investīcijām, bet, vai tās plūdīs ražošanā un eksporta sektorā vai izveidos jaunu nekustamo īpašumu burbuli, būs pašu politikas izvēle. Savukārt bez eiro paliksim par tādu Igaunijas piedēkli – turpināsim dziļāk specializēties lēta darbaspēka nišā, kamēr Igaunijā ārzemju uzņēmēji izvietos vadības centrus un kvalificēto ražošanu.
Strazds. Piekrītu. Igaunijā investīcijas nefinanšu sektorā pēc pārejas uz eiro ir būtiski pieaugušas. Tāpat akadēmiski pētījumi rāda, ka pēc pievienošanās eirozonai ārējās tirdzniecības apjomi ar pārējām eirozonas valstīm pieaug par 10-15%, turklāt tam nav negatīvas ietekmes uz tirdzniecību ar valstīm, kas nav eirozonā. Šis efekts gan pamatā ir vērojams pirmos gadus uzreiz pēc pievienošanās.
Ošlejs. Eiropas Savienības pētījumi rāda, ka, pirmkārt, pārrobežu investīciju apjoms pēc eiro ieviešanas pieauga samērā maz un, otrkārt, ne visas Eiropas valstis un reģioni pēc eiro ieviešanas saņēma vairāk investīciju ražošanā. Līdzšinējā pieredze rāda, ka vairāk investīciju ražošanā pēc eiro ieviešanas saņēma tikai Eiropas ražojošais kodols – Vācija un Nīderlande, turpretim patērējošajā perifērijā – Grieķijā, Īrijā, Portugālē, Spānijā – investīciju apjoms ražošanā kritās.
Ir nenopietni izmantot divu gadu datus secinājumu veikšanai, it īpaši ja, pirmkārt, ir pieejami dati no daudzām valstīm, kas eirozonā bijušas ilgi un nesekmīgi un, otrkārt, zinot, ka Igaunijā eiro ieviešanas gadā ieguldīja divas reizes mazāk ārvalstu investīciju nekā gadu pirms tam.
Strautiņš. Investīciju plūsmu eiro ieviešana tiešām drīzāk palielinās, nevis samazinās. Salīdzinājums ar Igauniju tiek lietots diezgan manipulatīvi, bet ne tas ir svarīgākais. Eiro ieviešanai var būt nozīmīga psiholoģiskā ietekme, dažus investorus tas ietekmēs izšķiroši. Domāju, ka eiro nevairos tīri pragmatiskos argumentus par labu investīcijām Latvijā, bet, lai to saprastu, ir ļoti labi jāizprot mūsu ekonomika un politika. Šāda izpratne un vēlme pielietot nepieciešamos pūliņus tās iegūšanai no lielo investoru puses nav resurss, ar kuru mēs būtu plaši apveltīti.
2. Eiro ir uzticama valūta.
Eiro ir viena no divām lielākajām pasaules valūtām. Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi uzticas eiro: gandrīz puse naudas tiek noguldīta eiro, vairāk nekā 80% kredītu ir eiro, 60% ārējo norēķinu par precēm un pakalpojumiem tiek veikti eiro.
Dāvidsons. Tiesa. Atšķirība starp pasaules lielajām valūtām (dolārs, jena, eiro, mārciņa) un pārējām ir tas, ka no lielajām valūtām investori nevar aizbēgt, jo nav uz kurieni. Pārfrāzējot teicienu par parādniekiem un parādu lielumu: mazas valūtas krīze ir konkrētās valsts problēma, bet lielas valūtas krīze jau ir visas pasaules problēma. Savukārt valūtu lielums ir atkarīgs no ekonomikas, kas to balsta: paturot latu, lai kā mēs pūlētos, vienā kategorijā ar zviedriem vai pat poļiem mēs nebūsim nekad.
Strazds. Piekrītu. Eiro ir otrā lielākā rezervju valūta pasaulē, turklāt savas pozīcijas pēdējo gadu laikā ir saglabājusi. Eiropas Centrālā banka krīzes laikā ir spērusi vairākus nozīmīgus soļus eiro atbalstam – gan pret ķīlu aizdodot bankām lielu apjomu naudas līdzekļu uz trim gadiem, gan apsolot aizsardzību dalībvalstu valdībām pret nesamērīgu procentu likmju kāpumu, ja valdības šādu atbalstu pieprasīs.
Ošlejs. Eiro noteikti ir uzticama valūta. Es iesaku eiro, ja vēlaties nolikt naudu nebaltām dienām. Tomēr spēcīga, uzticama valūta bieži nozīmē arī dārgu valūtu, jo daudzi pasaules iedzīvotāji tajā vēlas glabāt savus uzkrājumus.
Dārga valūta nozīmē augstu pašizmaksu eksporta precēm. Ilgtermiņā tas nozīmē eksporta kritumu, importa kāpumu, mazākas algas un peļņu.
Ar spēcīgu valūtu konkurētspējīgi ir tikai attīstītu valstu uzņēmumi. Tāpēc līdz šim eirozonā Vācija uzplaukst, turpretim perifērijas rūpniecība panīkst.
Strautiņš. Kredītu ņemšana eiro gan neliecina par uzticēšanos šai valūtai. Ja man būtu iespēja nopirkt māju ar kredītu, kas izsniegts nevis eiro, bet gliemežvākos, es ar lielāko prieku to izmantotu. Tā kā man ir «īsā pozīcija» – eiro parādi ir daudz lielāki par eiro aktīviem, reizēm sapnī redzu ECB naudas drukājamo mašīnu. Taču eiro noguldījumi noteikti liecina par uzticēšanos. Nekā pilnīgi droša pasaulē nav, bet eiro tomēr ir viena no salīdzinoši stabilākajām vērtībām. Diemžēl gan dziļākajā būtībā tā arī nākotnē mums būs ārvalstu valūta, pievienojamies «zonai» vai nepievienojamies.
3. Ar eiro iegūstam lielāku ietekmi un piederību ES kodolam.
Iegūsim iespēju piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā laikā, kad tiek būvēts ES un eirozonas nākotnes modelis.
Dāvidsons. Noteikti. «Divu ātrumu» Eiropa nav sevišķi vēlams attīstības scenārijs, taču tā jau ir realitāte. Paradoksālā kārtā jo dziļāka vērtīsies eirozonas parādu krīze, jo dziļāka kļūs plaisa starp eirozonas valstīm un ārpusniekiem. Pilnīgas katastrofas gadījumā ap Vācijas un Francijas duetu garantēti taptu jauna, spēcīgāka savienība, kamēr perifērija, visticamāk, paliktu vāji integrētā «pelēkajā zonā». Ko nozīmē šāda perifērijas valsts «pilnīga neatkarība», mēs jau piedzīvojām 1940.gadā. Esot eirozonā, iegūsim ietekmi pasaulē, kas ievērojami pārsniedz mūsu lielumu (ekonomikas un iedzīvotāju skaita ziņā) un būs lielākā, kāda latviešiem bijusi jebkad vēsturē.
Strazds. Piekrītu. Eirozonā notiek pārmaiņas, t.sk. jaunu institūciju veidošanās. Tiek nopietni diskutēts par nepieciešamību veidot kopēju eirozonas budžetu, un ir pat izskanējuši piedāvājumi eirozonā veidot daļēju sociālo savienību. Latvija var tikai iegūt, piedaloties eirozonas un tādējādi arī visas ES nākotnei būtisku lēmumu pieņemšanā.
Ošlejs. Neapšaubāmi, ir labāk būt kodolā. Taču vēl svarīgāk ir būt bagātiem. Ja būsim vāji un nabagi, mūsu svars kodola sanāksmēs būs sīks.
Strautiņš. Viens no jēdzīgākajiem «par» argumentiem. Reizēm gan arī ar to aiziet pārspīlējumos, runas par «pelēko zonu» vai izvēli starp eiro un rubli ir galvas pārkaršanas sekas, bet nav šaubu, ka līdz ar pievienošanos mūsu dalība Eiropas integrācijas procesā kļūs dziļāka un visaptverošāka. Es nedomāju, ka vienotās valūtas radīšana ir padarījusi Eiropu par labāku vietu, drīzāk gan otrādi, bet pagātni mainīt nevar, un turpinu cerēt, ka kopā ar citām dalībvalstīm mums izdosies procesus virzīt uz pareizo pusi.
4. Eiro – stabilitāte un drošība krīzes periodā.
Eiropas Centrālā banka finanšu sistēmas drošības nolūkā atbalsta visas eirozonas valstu bankas. Tādējādi saglabājas noguldījumi un kreditēšana, un nav jāekonomē uz valsts budžeta rēķina. Eirozonas valstis veido fondus, lai grūtību brīžos cita citai var aizdot (uz procentiem) līdzekļus problēmu novēršanai.
Dāvidsons. Taisnība. 2008.gada krīze atgādināja: ir lielās valūtas, un ir… visi pārējie. Pasaule šajā ziņā nav īpaši taisnīga – krīze sākās ASV, bet daudz lielāku triecienu piedzīvoja pārējā pasaule, nevis dolāra zona. 2008.gadā ASV Federālās rezerves izlēma, kurai valstij piešķirt dolāru kredītlīniju un kurai ne. Tikpat subjektīvi lēma ECB, kad mums nepiešķīra kredītlīniju, bet dāņiem piešķīra. Prātīgāk tomēr atrasties starp tiem, kuri lemj, nevis tiem, kuri izmisumā lūdz.
Strazds. Eiropas Centrālā banka nodrošina bankas pret naudas līdzekļu jeb likviditātes trūkumu. Taču gadījumos, kad kādai bankai zaudējumu dēļ ir nepietiekams pašu kapitāla apjoms, lēmums par bankas likvidāciju vai sanāciju ir akcionāru un/vai attiecīgās dalībvalsts nacionālās valdības ziņā. Tā sauktais banku savienības modelis paredz, ka nākotnē eirozonas banku uzraudzība notiks centralizēti un centralizēti tiks lemts arī par grūtībās nonākušu banku likvidāciju vai sanāciju. Taču banku savienība joprojām tiek veidota, pašlaik vienošanās ir panākta tikai par centralizētu banku uzraudzību.
Ošlejs. Krīzes piemeklētās eirozonas valstis ir samazinājušas budžetus. Tāpat kreditēšanas apjomi krīzes piemeklētajās valstīs ir krasi kritušies. Uz procentiem krīzes laikā aizņēmās arī Latvija, bet ECB caur Zviedrijas centrālo banku krīzes laikā atbalstīja Latvijas lielākās bankas – SEB un Swedbank, gan atsakoties atbalstīt Parex. Jaunā Eiropas Banku savienība pārraudzīs un atbalstīs tikai trīs lielākās Latvijas bankas. SEB un Swedbank ir stabilas tāpat. Citadele vēl ilgi nebūs riskanta. Riski ir un būs mazākajās nerezidentus apkalpojošajās bankās, bet tās Eiropas Banku savienība nepārraudzīs.
Strautiņš. Es piekrītu, ka dalība eirozonā var būt stabilizējošs faktors, ja krīze jau sākusies. Tā gan arī var «palīdzēt» radīt krīzes priekšnosacījumus. Neesot eirozonā, Spānijā un Īrijā nebūtu uzpūties tik liels nekustamo īpašumu burbulis, Itālija nebūtu cietusi tādu konkurētspējas zudumu, Grieķijai nebūtu iespējas izrakt sev tik lielu parādu bedri. Pievienošanās eirozonai mums liks būt divkārt uzmanīgiem pret nesabalansētības riskiem gan privātajā, gan sabiedriskajā sektorā. Nebūsim pesimisti – gan jau šoreiz izmantosim šīs iespējas saprātīgi.
5. Eiro ieviešanas dēļ cenas neaugs.
Cenu kontrole noteikta eiro ieviešanas likumā. Nevienā no piecām jaunajām eirozonas dalībvalstīm nav noticis nozīmīgs cenu kāpums. Uz eiro pārejas rēķina cenas neaug vairāk par 0,2-0,3% (ieviešanas tehniskās izmaksas), t.i., no 10 latiem tie ir 2-3 santīmi.
Dāvidsons. Pieredze rāda, ka tieši pēc ieviešanas cenas pieaug maz. Ilgākā termiņā gan tas ir vairāk atkarīgs no valsts politikas. Eiro ieviešana padara valsti pievilcīgāku investīcijām, tajā skaitā ne pārāk veselīgām investīcijām nekustamajos īpašumos. Ja valsts vēl papildus veicina šīs investīcijas, piemēram, ar uzturēšanās atļauju tirgošanu, cenas un algas netirgojamajā sektorā augs, un valsts zaudēs konkurētspēju, taču tad tās būs nevis eiro ieviešanas, bet muļķīgas politikas sekas.
Strazds. Piekrītu. Pētījumi rāda, ka faktiskais cenu pieaugums eiro ieviešanas rezultātā ir neliels. Šeit pamatā varam runāt par psiholoģisku efektu vai pat mentālo programmēšanu – ja tagad gaidām cenu pieaugumu, pēc eiro ieviešanas, visticamāk, šķitīs, ka cenas tiešām ir pieaugušas.
Ošlejs. Visās tajās vecajās eirozonas dalībvalstīs, kuras rūpnieciskās attīstības ziņā atpalika no Vācijas, cenas ir kāpušas par 20-30% vairāk nekā Vācijā, tā padarot perifērijas rūpniecību pilnīgi konkurētnespējīgu un radot milzu bezdarbu.
Valdība runā par īsu brīdi pēc eiro ieviešanas. Līdz šim nabagajās eirozonas valstīs cenas neizbēgami ir strauji pieaugušas vidējā termiņā, radot milzu problēmas perifērijā.
Strautiņš. Gandrīz pilnīgi piekrītu. Kaut kāda īslaicīga ietekme būs, bet ilgākā laika posmā faktiski nekāda. Dažkārt tiek aizmirsts, ka cenas nosaka tirgus attiecības, jau tagad tā dalībniekiem nav jāprasa atļauja kādam cenas celt, un, ja viņi to nedara, tam ir kāds nopietns iemesls. Cenu līmeni nosaka izmaksas, tirgus dalībnieku tirgus vara un citi faktori, kas eiro ieviešanas ietekmē būtiski nemainīsies. Svarīgākais ir sabiedrības reālā pirktspēja, kuras pieaugums būs atkarīgs no darba ražīguma pieauguma.
6. Eiro – mazāki maksājumi par valsts parāda apkalpošanu.
Pārejot uz eiro, procentos par valsts parādu turpmākos desmit gadus maksāsim vidēji par 90 miljoniem eiro gadā mazāk.
Dāvidsons. Katrus aprēķinus var apšaubīt, jo tie balstās uz kādiem pieņēmumiem, taču – jā, mēs noteikti ietaupīsim uz procentu likmēm. Eiro Latvijai negarantē, ka tās būs zemas, taču noteikti zemākas, nekā Latvijai tās būtu, paliekot ar latu. Zviedru vai šveiciešu uzņēmumi investoriem joprojām būs interesantāki par mūsu, tomēr eiro arī mazina risku, ka mēs varētu atkārtot Zimbabves vai Baltkrievijas eksperimentus, un tas savukārt mūsu valsts vērtspapīrus padarīs ieguldījumiem pievilcīgākus. Attiecīgi zemākas būs arī mūsu procentu likmes.
Strazds. Šis gan ir neviennozīmīgs apgalvojums. Arī valstīs ārpus eirozonas, kuru ekonomika ir līdzsvarota un valdības finanšu situācija stabila (piemēram, Zviedrijā), aizņemšanās izmaksas ir ļoti zemas. Ir grūti nodalīt pozitīvo efektu, kādu dod budžeta deficīta samazināšana un atgriešanās pie līdzsvarotas izaugsmes no iespējamā papildu ieguvuma, pārejot uz eiro. Tāpat redzam, ka tām eirozonas valstīm, kuru budžeta disciplīna ir bijusi vāja, aizņemšanās izmaksas ir augstākas.
Ošlejs. Mazāki procentu maksājumi nekā Latvijai pašlaik starp eirozonas valstīm ir tikai Beļģijai, Vācijai, Francijai, Luksemburgai, Austrijai un Somijai. Visās pārējās valstīs procentu likmes ir augstākas nekā Latvijā patlaban. Latvijas procentu likme pēc iestāšanās eirozonā būs līdzīgāka perifērijas valstu procentu likmei, ne sešu vissuperbagātāko un attīstītāko eirozonas valstu procentu likmēm. Tāpēc droši ir teikt, ka pēc iestāšanās eirozonā Latvijas maksājumi valsts parāda apkalpošanai pieaugs, es lēšu, ka par 100 miljoniem latu gadā.
Strautiņš. Šis ir vissavdabīgākais apgalvojums par eiro ieviešanas efektiem. Ietekme noteikti nebūs tik liela, un tā var būt pat pretējā virzienā. Mēs plānojam pievienoties valūtas zonai, kurā vairākām, tajā skaitā divarpus lielām valstīm ir šaubīga maksātspēja, un tas mūs var ietekmēt. Īsumā – te ir liela nenoteiktība, un ietekme uz parāda apkalpošanu nav spēcīgs arguments ne par, ne arī pret. Pašlaik finanšu tirgi apgalvo, ka tiem ir gandrīz vienalga, vai valsts ir eirozonā, nākotne ir neparedzama.
7. Eiro ieviešana – lata devalvācijas rēga beigas.
Devalvācijas rēgs biedē pašus un aizbiedē investorus no Latvijas. Ekonomikas nestabilitātes brīžos Latvijas iedzīvotāji steidz mainīt savu naudu uz eiro, zaudējot daļu privāto līdzekļu. Eiro šo rēgu aizslauka.
Dāvidsons. Naudas lietotājam ikdienā tas ir vislielākais ieguvums – tik pašsaprotams, ka pat nav ko īpaši piebilst. Beidzot Latvijā beigsies postpadomju ēra, kur dārgākām precēm cenas nez kāpēc ir norādītas svešās valūtās un ik pa laikam daļa iedzīvotāju maina savus pēdējos latus uz eiro un pēc tam atkal atpakaļ uz latiem.
Strazds. Piekrītu. Turklāt devalvācijas rēgs ir dvīņubrālis mītam par devalvāciju kā valsts ekonomisko problēmu iespējamo risinājumu. Devalvācija ir pseidoreforma, kas īslaicīgi var stimulēt attīstību, vienlaikus palielinot varbūtību, ka reālas reformas tiks atliktas. Neviena valsts pasaulē vēl nav «aizdevalvējusies» līdz labklājībai. Eiro ieviešana aizslaucīs abus dvīņubrāļus.
Ošlejs. Pirmkārt, devalvācijas rēgs pēc iestāšanās eirozonā nepazūd. Piemēram, pašlaik no Kipras aizplūst eiro depozīti, zaudējot līdzekļus. Otrkārt, spekulācija par valstu valūtas kursu attiecību ir tikai viena no spekulācijas formām. Spekulācijas ar parādu procentu likmēm, iziešanu no eirozonas, pret biržā izlikto uzņēmumu akcijām utt. vēl arvien ir pilnībā iespējamas arī pēc dalības eirozonā, un šādu spekulāciju iespaids nav mazāk sāpīgs ekonomikai. Treškārt, mazu valūtu vienmēr ir viegli nosargāt, tāpēc neredzu problēmas atvairīt spekulantus arī nākotnē. Ja nu tomēr ir cieša vēlme novērst spekulāciju, iesaku apdomāt sociālisma pieredzi un likt spekulantus cietumā.
Strautiņš. Bažas par valūtas stabilitāti vienmēr bijušas dziļāku problēmu simptoms, nevis ļaunuma sakne. Eiro ieviešana šo problēmu rašanās risku nenovērsīs, bet tik ekstrēmai nesabalansētībai kā 2008.-2009.gadā, precīzāk, to radījušajam nekustamo īpašumu burbulim uzpūsties vairs neļaus demogrāfiskā situācija un citi priekšnosacījumi jeb to trūkums. Ja eiro netiks ieviests, tad līdzšinējā piesaiste, visticamāk, saglabāsies, pāreja uz peldošu kursu ir maz ticama, bet, ja tā notiktu, lats drīzāk virzītos uz augšu, nevis uz leju.
8. Eiro nenozīmē identitātes zudumu.
Latvijas eiro rotās tautumeitas simbols un Latvijas Republikas ģerbonis. Ne vācieši, ne franči, ne igauņi nav zaudējuši savu nacionālo identitāti, aizstādami markas, frankus un kronas ar eiro.
Dāvidsons. Drīzāk redzu eiro kā identitātes ieguvumu. Monēta ar tautumeitas profilu, ar kuru varēs maksāt visā Eiropā, ir tāda simboliska pāreja no padomiski bailīgās «Eiropa mūs nesapratīs» identitātes uz rītdienas latviešu drošāku stāju: «Tā ir mana identitāte, citu sapratne man nav īpaši vajadzīga!» Ar nepacietību gaidu brīdi, kad neatkarīgās Latvijas simbols, padomju gados slēpts un tagad godā celts, lepni šķindēs uz letēm Rīgā, Parīzē, Madridē un Berlīnē.
Strazds. Atsakoties no nacionālās valūtas, mēs tiešām zaudējam vienu nacionālās identitātes simbolu. Taču tas nenozīmē identitātes zudumu. Vai tāpēc mēs pārstāsim runāt latviski, svinēt Jāņus vai rīkot Dziesmusvētkus? Vienlaikus eiro naudaszīmes simbolizēs piederību Eiropas Savienībai ar tās pamatbrīvībām un sniegtajām iespējām.
Ošlejs. Identitāte nezūd, skaidrs, tomēr zūd iespēja būt pašam saimniekam savā ekonomikā. Lai arī ikviens saimnieks pieļauj kļūdas, tomēr būt saimniekam vienmēr ir labāk.
Strautiņš. Uzskatīt, ka latviskā identitāte varētu izputēt līdz ar eiro ieviešanu, tiešām būtu milzīga necieņa pret mūsu tautas patriotisma intensitāti, krāšņajām domāšanas veida savdabībām, skaisto dabu, smukajām meitenēm, tautasdziesmām, vēsturi, teritorijas un iedzīvotāju skaita attiecību, ne pārāk attīstītajiem tālas ceļošanas paradumiem, piemiņas dienu skaitu, pieminekļu skaitu, memoriālo muzeju skaitu, alus šķirņu daudzumu, nepatiku pret jebkādām sabiedrības pārvaldīšanas izpausmēm, mīlestību pret Kārli Ulmani un citiem latviskas eksistences stūrakmeņiem.
9. Vai ir vēl kāds arguments par vai pret, kuru, jūsuprāt, būtu svarīgi ņemt vērā?
Dāvidsons. Eiro neatrisina visas mūsu problēmas. Nākamajā dienā pēc eiro ieviešanas būsim tie paši: mēs pēkšņi nesāksim ražot savu lego vai volvo, bet tāpat čīkstēsim: «Kur augstākas algas un pensijas? Kur solītā leiputrija?» Jāatceras, ka neviens nekādu «eiroparadīzi» nav solījis. Svarīgākais ieguvums – vairāk drošības par valsts nākotni, par to, ka krīzes ārzemēs neizraisīs katastrofu pie mums, un arī par to, ka kāds politisks negadījums pie mums nebeigsies ar eksperimentiem ar valūtas kursu un Zimbabves tipa hiperinflāciju.
Ošlejs. Visas valstis, kas iestājās eirozonā ar kārtējo maksājumu konta deficītu kā Latvija, respektīvi, tās, kam nebija savas spēcīgas rūpniecības, ir piedzīvojušas ekonomisku krahu. To ekonomikas pēc iestāšanās eirozonā stagnēja un lielākoties arvien vairāk atpalika no pārējās eirozonas un pasaules. Ienākumi nevis izlīdzinājās ar Vāciju, bet gan atpalika. Tagad visās valstīs, kas nabadzīgas iestājās eirozonā, ir ne tikai atpalikušas ekonomikas, bet arī milzu bezdarbs, un nav nekāda saprātīga plāna krīzes pārvarēšanai. Valdība runā par labumiem pēc iestāšanās eirozonā, bieži klaji sagrozot faktus un ignorējot, ka nav neviena ilgtermiņā veiksmīga piemēra, kad Latvijas līmeņa valsts iestājas eirozonā un ir ekonomiski sekmīga. Kurš atbildēs, ja iestāšanās eirozonā radīs nākamo milzu emigrācijas vilni, tā sagraujot Latviju?
Strautiņš. Latvijas pievienošanās eirozonai ir ģeopolitisks lēmums, kura dziļākie motīvi ir visumā pamatoti. Tikai nesaprotu, kāpēc tā pamatošanai tiek radīti savdabīgi apgalvojumi par šā soļa ekonomisko ietekmi, kuru pamatojuma struktūra nav saprotama tiem, kurus domāts pārliecināt, un nav pilnīgi ticama tiem, kas to saprot. Jo vairāk tāpēc, ka 2003.-2004.gada notikumi parāda, ka sabiedrības izvēli virza tieši ģeopolitiskā intuīcija. Politiski korektais vēstījums no manis teiktā ir šāds: «Ticēšana valdības argumentiem nav absolūts priekšnoteikums eiro ieviešanas atbalstīšanai.» Mana personīgā izvēle lai paliek privāta.
