Žurnāla rubrika: Svarīgi

Miljonu mednieki

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Investoru pieplūdums ir viens no burkāniem, ko sola eiro piekritēji, bet – cik brangs tas izrādījies Igaunijā?

Piensaimniecības ferma Väätsa Agro ir lielākā Igaunijā. Pirms gada to iegādājās ārzemju investori, kas izvirzījuši ļoti ambiciozu mērķi – izveidot vislielāko piensaimniecību visā Eiropas Savienībā. Šis ir tikai viens no jaunākajiem vērienīgiem investīciju projektiem, ko ieguvuši ziemeļu kaimiņi kopš iekļaušanās eirozonā 2011.gada 1.janvārī. Ārzemnieku nauda turpina ieplūst. Taču gan uzņēmēji, gan ekonomikas eksperti ir pārliecināti, ka šajā plūsmā noteicošā loma ir ne tik daudz valūtai, cik Igaunijas tautsaimniecības izaugsmei, kas ir starp ņiprākajām Eiropā.

Piena upes, mežu krasti

Igaunijas viducī, tieši pusceļā starp Tallinu un Tartu, piensaimniecība Väätsa Agro apkopj vairāk nekā četrus tūkstošus hektāru zemes un gadā no teju 1700 govīm izslauc ap 14 miljoniem litru piena. Jaunais fermu īpašnieks kopš pērnā gada aprīļa ir liels ārvalstu investors – Dānijā bāzētais un Stokholmas biržā kotētais lauksaimniecības koncerns Trigon Agri, kas plaši izvērsis savu darbību arī Krievijā un Ukrainā. Trigon grupa, kurā lauksaimniecības kompānija ir tikai viens no atzariem, pieskaitāma pie lielākajiem investīciju uzņēmumiem, kas fokusējies uz tirgiem ar strauju attīstības potenciālu. Tagad viņi metuši aci uz Igauniju.

Investīciju baņķieris Joakims Heleniuss, Trigon Capital īpašnieks, neslēpj lielos plānus attiecībā uz savu jaunieguvumu. Lopu skaitu viņš šeit vēlas palielināt līdz 8000, no kuriem puse būtu slaucamas govis, bet pārējie jaunlopi. Būs nepieciešams arī vairāk zemes, jo viņa mērķis ir panākt, ka piena ferma spēj pabarot lopus ar pašu laukos novākto ražu. Plāns ir dārgs – turpmākajos piecos gados attīstībā būtu jāiegulda aptuveni 20 miljoni eiro. Tas ir papildus 7,3 miljoniem, kurus kompānijai jau izmaksājusi piensaimniecības iegādei.

«Igaunijā uzkrātā pieredze piensaimniecībā ir izcila. Jau padomju laikos igauņu lauksaimnieki spēja nodrošināt pusi no Pēterburgas apkārtnē patērētā piena apjoma. Pēdējā laikā Igaunijas piena fermas ir piedzīvojušas vienu no augstākajiem produktivitātes pieaugumiem visā Eiropas Savienībā un nu ir starp pašām efektīvākajām piensaimniecībām ES,» savu  lēmumu investēt tieši Igaunijā pamato Trigon Capital pārstāvji.

Un Trigon grupa nebūt nav vienīgā – jau 2011.gadā tiešās investīcijas lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un mežsaimniecībā gandrīz dubultojās, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, un sasniedza kopumā 275 miljonus eiro. Lai gan šī nozare Igaunijā joprojām nav starp investīciju piesaistes līderiem, tik straujš pieaugums tomēr nebija vērojams nevienā citā jomā.

Igaunijas laukus iecienījuši gan austrieši, gan tuvākie kaimiņi no Skandināvijas, kurus saista piemērotais klimats un salīdzinoši lētā zeme. Piensaimniecība ir populāra – nozīmīgus ieguldījumus šajā nozarē veikuši vairāki Austrijas investori, pēdējais no tiem pērnā gada augustā. Viens no austriešu uzņemējiem, kas ar piensaimniecību nodarbojas arī dzimtenē, Igaunijā īpaši novērtē ļoti kvalificēto darbaspēku. «Es nekad nemainu nopirkto fermu menedžmentu,» savu principu iegādāties tikai sekmīgi strādājošus uzņēmumus Volfgangs Leitners deklarējis intervijā igauņu laikrakstam Maaleht.

Savukārt par lielāko mežu privātīpašnieku Igaunijā kļuvis zviedrs Jonass Valstrēms, kuram te pieder jau 23 tūkstoši hektāru. Valstrēms gan nav starp investoriem, kas ceļu uz Igauniju atraduši tikai pēc eiro ieviešanas – viņš zemes īpašumus uzpērk jau aptuveni 10 gadus. Valstrēmu ģimenei piederošās kompānijas Metsnik iegādāto īpašumu uzskaitījums vien aizņemtu 64 lappuses. Piemēram, tikai Sāmsalā vien viņiem pieder aptuveni 700 īpašumu.

Par saviem plāniem Valstrēmam netīk runāt, tāpēc viņam ir ārkārtīgi noslēpumainas biznesa figūras slava gan dzimtenē, gan Igaunijā. Pat uzņēmēja dzīvesvieta netiek atklāta – viņš esot pārvācies uz Dienvideiropu, taču nav zināms, kur tieši. Tomēr zviedru biznesa laikrakstam Dagens Industri izdevies viņu nointervēt un noskaidrot, ka tieši zemi un mežus viņš uzskata par perspektīvāko ieguldījumu. Valstrēms sācis nodarboties ar zemes uzpirkšanu Zviedrijā 1987.gadā, jo prognozējis strauju tās vērtības pieaugumu, un nav vīlies.

Meklēju ko lielāku!

Gada laikā pēc eiro ieviešanas kopējais ārvalstu investīciju apjoms Igaunijā pieauga par aptuveni pusmiljardu eiro, sasniedzot nepilnus 13 miljardus. Pieauguma temps būtu vēl lielāks, ja ne izmaiņas finanšu sektorā – tā 800 miljonu kritums galvenokārt saistīts ar Swedbank aktīvu pārgrāmatošanu Baltijas reģionā. Neliels samazinājums bijis arī būvniecībā un komunālajā saimniecībā, taču pārējās nozares ir spējušas piesaistīt vairāk ieguldījumu nekā iepriekš. Līdzās finanšu sektoram populārāko nozaru vidū ierindojas ražošana un nekustamie īpašumi. Lielākie investori ir tuvākie kaimiņi somi un zviedri, kam jau ir senas saites ar Igauniju.

Gan uzņēmēji, gan eksperti aicina uz investīciju izaugsmi raudzīties plašāk, nekoncentrējoties tikai uz valūtas nomaiņu. «Eiro ir papildu drošības elements gadījumā, ja pasaules ekonomika nav labā situācijā – tas dod mums stabilitāti. Taču Igaunijas ekonomika 2011.gadā kopumā strauji pieauga par 8,3%. Kopš krīzes tā bija veikla atgūšanās, un investoru interese turpina tikai pieaugt,» saka bijusī Swedbank analītiķe Marisa Lauri.

Eksperte uzsver, ka investīciju pieplūdums lielākoties ir atkarīgs no jaunām uzņēmēju idejām, biznesa vides un kopējās ekonomiskās situācijas valstī. «Tāpēc eiro ieviešanas efekts vairāk ir netiešs – saistīts ar ilgtermiņu, nevis kādiem tūlītējiem ieguvumiem,» secina Lauri. Savukārt SEB analītiķe Ruta Arumee atgādina – ārvalstu investīciju īpatsvarā straujš lēciens pēc eiro ieviešanas nav vērojams tāpēc, ka pēckrīzes gados ir pilnīgi cits ekonomikas konteksts, kas nav salīdzināms ar «trekno gadu» laikiem, kad naudu teju vai svieda pakaļ.

Ekspertēm pievienojas arī viens no kaimiņvalstu investoriem – soms Peters Ingmans, kurš jau trešajā paaudzē saimnieko pazīstamajā ģimenes saldējuma biznesā. 2011.gadā viņš savas daļas pārdeva kompānijai Unilever un pārcēlās uz dzīvi Igaunijā, kur veic arī investīcijas. Viņaprāt, paši svarīgākie faktori ārvalstu investīciju piesaistei ir stabila ekonomikas politika, zems korupcijas līmenis, labi izglītots darbaspēks un uzņēmējiem pievilcīga nodokļu politika. Viņš neslēpj, ka no dzimtenes uz Igauniju labprāt «aizmucis» arī zemo nodokļu dēļ, un vispār domā, ka biznesa vide Igaunijā ir draudzīgāka nekā dzimtenē. Katrā ziņā nodokļu politika viņam šķiet svarīgāka par to, kāda valūta ir Igaunijā, kuras krona jau kopš 2002.gada bija piesaistīta eiro.

«Eiro ir un paliek tikai naudas vienība. Vienīgais reālais ieguvums no pārejas uz eiro ir tas, ka pilnīgi ir zudušas bažas par iespējamu kronas devalvāciju,» saka soms. Arī eksperte Arumee uzsver šā riska izzušanu, jo jebkuras krīzes laikā investoriem, it sevišķi zviedriem, esot ļoti raksturīgi krist panikā par iespējamo valūtas devalvāciju Baltijā 

Taču Ingmanu vairāk par valūtas nomaiņu uztrauc tas, vai Igaunijas uzņēmēji spēj radīt pietiekami daudz jaudīgu biznesa ideju, kas ar savu mērogu var ieinteresēt nopietnus ārzemju investorus. «Es interesējos par dažādām nozarēm, bet vēlos ieguldīt lielās kompānijās, kuru gada apgrozījums pārsniedz 10 miljonus eiro,» skaidro Ingmans, piebilstot, ka darba ar tām esot tikpat daudz kā ar mazākām firmām, toties atdeve stipri lielāka. Taču līdz šim somu uzņēmējam Igaunijā esot vāji veicies ar šādu iekārojamu kompāniju atrašanu.

Sapnis par eiro 2015

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Lietuvas valdība ir ķērusies pie viena no riskantākajiem deklarētajiem mērķiem – 2015.gadā ieviest eiro. Tauta par to gan sajūsmu neizrāda

Tāpat kā visas pārējās jaunās sociāldemokrātu valdības lielās ieceres, arī eiro ieviešana sākas ar darba grupu izveidi. Šoreiz tādas iecerētas veselas septiņas! Finanšu ministrs vadīs grupu, kas koordinēs eiro ieviešanas darbus, ekonomikas ministrs – uzņēmējdarbības vides monitoringu, sociālo lietu ministrs – patērētāju tiesību aizsardzības grupu, tieslietu ministrs – darbu pie juridiskajiem jautājumiem. Vēl trīs darba grupas izveidos Lietuvas Banka: sabiedrības informēšanai, skaidras naudas maiņai un trešo, kas vēros Lietuvas atbilstību Māstrihtas kritērijiem. Taps jauns nacionālais eiro ieviešanas plāns un komunikācijas stratēģija.

Atceroties 2007.gada neveiksmi, kad inflācijas rādītāji tikai par dažām procenta desmitdaļām pārsniedza Māstrihtas kritērijus un kļuva par formālu iemeslu apturēt Lietuvas iekļaušanos eirozonā, šoreiz valdība ir nolēmusi nodrošināties pret nejaušībām.

Cenu stabilitāte ir tas kritērijs, kas arī tagad Lietuvai rada vislielākos riskus. Nosacījumi paredz, ka gada vidējā inflācija nedrīkst vairāk kā par 1,5% pārsniegt vidējos rādītājus trīs dalībvalstīs ar zemāko inflācijas līmeni. Turklāt minēts, ka šādai cenu stabilitātei ir jābūt ilgtspējīgai. Citiem vārdiem – pat ja valdība pusgadu no vietas ar mākslīgiem līdzekļiem censtos apturēt noteiktu pakalpojumu vai preču cenu kāpumu, ES institūcijas var secināt, ka nākotnē ir gaidāms straujāks inflācijas pieaugums un tāpēc Lietuva kā eirozonas kandidāte nav uzticama. Tieši tāds secinājums pirms 2007.gada bija liktenīgs Lietuvai. Šoreiz šķiet, ka valdība varētu būt gatava lēmumiem, ar kuriem administratīvi iespējams cenas samazināt. «Pastāv taču valsts regulējamu cenu grupa, piemēram, enerģētikā. Turklāt cenas iespējams kontrolēt arī ar nodokļu palīdzību, piemēram, PVN,» atgādina Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinātņu institūta profesors Jons Čičinsks.

Cits svarīgs priekšnoteikums ir valsts finanšu stabilitāte – valdības budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP, bet valsts parāds nedrīkst būt lielāks par 60% no IKP. Lietuvas valdība dievojas, ka budžeta deficītu noteikti iegrožos, bet valsts parādam vēl ir tālu līdz 60%, tas tagad nedaudz pārsniedz 40%. Valūtas maiņas kurss ir stabils, tāpēc šajā ziņā sarežģījumu nebūs. Arī ilgtermiņa aizdevumu procentu normas pēdējā laikā Lietuvā nepārsniedz noteiktās robežas.

«Jā» saka tikai 6%

Lielākā daļa valsts ekonomistu, galvenokārt banku pārstāvji, apgalvo – Lietuvai beidzot vajag ieviest eiro. Tas būtu izdevīgi gan finanšu institūcijām, gan uzņēmējdarbībai, gan iedzīvotājiem – labāki noteikumi aizdevumiem, mazāki valūtu konvertācijas izdevumi, lielāka pievilcība tūristiem un ārvalstu investoriem. Turklāt eksperti uzsver, ka Lietuva, vienīgā no Baltijas valstīm palikdama ārpus eirozonas, varētu stipri ciest no tā, ka investīciju un finanšu straumes aizplūdīs uz Latviju un Igauniju. Pat Polija sāk apcerēt eiro ieviešanu 2015.gadā, tāpēc būtu visai riskanti palikt kā vienīgajai nacionālās valūtas saliņai šajā ES reģionā.

Taču daži ekonomisti neslēpj šaubas, vai eiro ieviešana būs veiksmīga. Piemēram, optimistiskās gaidas attiecībā uz zemākām procentu likmēm var nepiepildīties, jo bankām tiek izvirzītas arvien stingrākas prasības, un nākotnē kredītu ņemšana var kļūt dārgāka. Lietuvas Brīvā tirgus institūta eksperte Kaetana Leontjeva apgalvo, ka vispirms pašai eirozonai vajadzētu glābšanas plānu, bet, kļuvusi par eirozonas locekli, arī Lietuva būs spiesta piedalīties Grieķijas glābšanā, lai arī tur dzīves līmenis joprojām ir augstāks nekā Lietuvā.

Arī lielākā daļa sabiedrības ir noskaņota skeptiski. Viens no galvenajiem neticības iemesliem ir bailes, ka pēc eiro ieviešanas celsies cenas, kā tas noticis citās valstīs. Uzreiz pēc eiro ieviešanas Igaunijā veiktā Eirobarometra aptauja rādīja, ka 59% igauņu ir pārliecināti, ka cenu pārveidošana eiro bijusi negodīga. Tomēr dati arī rāda – iedzīvotāji uz dažu cenu pieaugumu reaģē jutīgāk, nekā to atspoguļo sausi statistikas skaitļi. Dažādi pētījumi Igaunijā un Slovākijā rādīja, ka cenas visvairāk palielinājās pakalpojumu jomā un iedzīvotāji šo cenu kāpumu saistīja tieši ar uzņēmēju vēlēšanos gūt papildu peļņu uz eiro ieviešanas rēķina, kaut gan tam bija arī objektīvi iemesli.

Lietuvā par šo risku jau sāk runāt, taču vēl nav skaidrs, kā to samazinās. Finanšu ministrs Rimants Šadžus izteicies, ka iecerēts ar uzņēmumiem parakstīt vienošanos, kurā tie apņemsies atturēties no darbībām, kas «veicinātu sabiedrības neapmierinātību». Taču jāšaubās, vai praktiski tiks mēģināts stingri kontrolēt un sodīt tos, kuri pārmaiņas ļaunprātīgi izmantos savā labā – galu galā, uzņēmēji visdažādākajos veidos var pamatot, kāpēc viņiem pieaugušas tās vai citas izmaksas. Tāpēc gandrīz vienīgais reālais kontroles mehānisms būs pats tirgus un patērētāji, kas sekos līdzi cenu izmaiņām.

Augsta politiskā cena

Neraugoties uz visiem labajiem nodomiem, var prognozēt, ka pēc eiro ieviešanas cenu pieaugums nešaubīgi tiks saistīts ar jauno valūtu, pat ja patiesie iemesli būs citi. Tāpēc valdībai nāksies izturēt visai nopietnu spiedienu. Ja pašreizējā Lietuvas valdība noturēsies līdz 2015.gada sākumam, tās popularitāte var kristies. Sociāldemokrātiem tieši šī naudas reforma var izrādīties liktenīga pirms Seima vēlēšanām, kas notiks 2016.gada rudenī – maz ticams, ka valdība atgūs uzticēšanos, ja vēlētāji uzskatīs, ka eiro ieviešana ir samazinājusi iedzīvotāju reālos ienākumus un cēlusi cenas.

Tomēr vismaz pagaidām premjers Aļģirds Butkevičs ir noskaņots apņēmīgi – eiro labā viņš ir gatavs upurēt savu popularitāti. «Pašlaik mēs esam valdībā, un mums ir jāveic pasākumi, kas Lietuvai ir ļoti svarīgi un nesīs pozitīvu rezultātu. Ja neizdosies, varbūt sabiedrība tomēr novērtēs mūsu nosprausto mērķi. Šodien neviens nevar skaidri pateikt – izdosies vai ne. Tas būs atkarīgs arī no ārējiem faktoriem, jo mēs redzam, ka ES ekonomikas izaugsme šogad un arī nākamgad tiek prognozēta ļoti lēna. Taču mums jādara savs darbs un jāpieņem lēmumi, lai notiktu pārmaiņas, kas uzlabos dzīvi Lietuvā,» skaidrojis premjerministrs.

Ja šī apņēmība neizkūpēs, apdraudēti var tikt arī citi valdošās koalīcijas solījumi un sabiedrības labvēlība. Kā izteicās ekonomists Stasis Jakeļūns, kurš vada nodokļu un finanšu uzraudzības darba grupu, eiro dēļ vajadzēs ļoti stingri vērtēt jebkurus jaunus ierosinājumus palielināt minimālo mēnešalgu vai piešķirt PVN atvieglojumus atsevišķiem uzņēmējdarbības sektoriem. Tāpēc minimālās algas palielināšana no 2013.gada 1.janvāra var izrādīties pēdējā līdz pat 2015.gadam. Līdzīgi kā konservatīvajiem galvenā misija un, beigu beigās, arī sakāves iemesls pērn Seima vēlēšanās bija budžeta konsolidācija, tāpat arī sociāldemokrātiem eiro ieviešanas misija var izrādīties lielākā politiskā traģēdija.

Vai Lietuva ir gatava eiro, tiks lemts jau pēc gada. Ja Lietuva atbildīs konverģences kritērijiem, 2014.gada maijā vajadzētu sekot lēmumam atļaut litus nomainīt ar eiro no 2015.gada sākuma.

Viļņi bango, kuģis peld tālāk

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Tirgi vairs neuztraucas par eirozonas iespējamo nogrimšanu, tomēr krīze vēl nav beigusies

Kopš pagājušā gada vasaras finanšu tirgus nervozitāte par eirozonas nākotni ir stipri pierimusi. Eiropas Centrālās bankas prezidenta Mario Dragi paziņojums jūlijā, ka ECB darīs «visu nepieciešamo», lai nodrošinātu eirozonas pastāvēšanu, kā arī piebilde «un nešaubieties, ka ar to pietiks», investoros ir radījis pārliecību, ka eirozonas galvenā institūcija, kurai pieejami vismaz teorētiski neierobežoti naudas līdzekļi, neļaus nevienai eirozonas valstij bankrotēt. Procentu likmes, kas atspoguļo ieguldījuma riska pakāpi, ir manāmi kritušās Spānijai un Itālijai, kuras bija nonākušas vērtspapīru tirgotāju nežēlastībā, un jaunā gada pirmajos mēnešos attīstīto valstu akciju tirgi piedzīvoja spēcīgu pieaugumu, atspoguļojot investoru pārliecību, ka tuvākajā laikā nav gaidāmi nopietni satricinājumi pasaules ekonomikā.

Tomēr relatīvais miers, kas valda finanšu tirgos, nenozīmē, ka eirozona ir atrisinājusi visas savas problēmas. Nebūt ne. Stagnējoša ekonomika, politiski strīdīga gaidāmā glābšanas programma Kiprai, politiska nestabilitāte Itālijā un vēl virkne iespējamu lielāku vai mazāku nepatīkamu pārsteigumu nozīmē, ka labu laiku nevarēs teikt – eirozona ir atguvusies. Taču integrācijas procesi turpinās, tāpēc, par spīti pašreizējiem sarežģījumiem, lielā un nozīmīgā Polija ir atsākusi izrādīt aktīvu interesi par iestāšanos.

Recesija

Ir labi, ka valstīm vairs nav tik ļoti jāuztraucas par savu spēju aizņemties naudu, jo nepieciešamība to darīt tik drīz neizzudīs, sevišķi eirozonas dienvidos. Eirozona kopumā 2012.gadā piedzīvoja ekonomikas sarukumu par 0,6%, turklāt lejupslīdei bija tendence pastiprināties gada gaitā. Pirmajā ceturksnī samazinājums, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, bija 0,1%, bet pēdējā ceturksnī – jau 0,9%. Rezultāti bija sevišķi smagi krīzes skartajās valstīs. Pēc Eiropas Komisijas aplēsēm, Grieķijas ekonomika 2012.gadā saruka par 6,4%, Portugāles – par 3,2%, Itālijas – par 2,2%, Spānijas – par 1,4%.

Savukārt bezdarbs turpina augt, 2013.gada janvārī sasniedzot 11,9% eirozonā kopumā. Grieķijā jau pērn tas bija vairāk nekā 27%, Spānijā pārsniedz 26%, Portugālē – 17%. Šogad nekas daudz labāks nav gaidāms. Pēc Eiropas Komisijas prognozēm, eirozonas ekonomika turpinās sarukt par 0,3%, bezdarbs turpinās pieaugt līdz 12,2%, un uz kaut minimālu izaugsmi un bezdarba samazinājumu var cerēt tikai 2014.gadā.

Šī nospiedošā ekonomiskā bilde ir arī galvenais eiropesimisma pamats. Daudzi analītiķi prognozē, ka smagā depresijā grimstošo valstu vēlētājiem agrāk vai vēlāk aptecēsies dūša un viņi meklēs glābiņu partijās, kuras sola atrisināt problēmas, atsakoties no taupības politikas. Šāds pavērsiens tika gaidīts jau pērnvasar no buntavnieciskajiem grieķiem, kuru ekonomikā lejupslīde ir bijusi nepārtraukta jau kopš 2008.gada, tomēr Grieķijā vēlēšanās antieiropeiskie populisti un protofašisti neieguva vairākumu. Acīmredzot vēlētājus vairāk biedēja eirozonas atstāšana nekā pašreizējās politikas turpinājums.

Dienvidu dumpis?

Februāra beigās notika otrs vēlētāju dusmu uzliesmojums, šoreiz eirozonas trešajā lielākajā ekonomikā Itālijā. Lai gan formāli pirmo vietu vēlēšanās ieguva kreisi centriskā partiju alianse, pārsteidzoši labi rezultāti bija gan bēdīgi slavenā Silvio Berluskoni sarakstam, gan komiķa Bepes Grillo vadītajai Piecu zvaigžņu kustībai. Berluskoni politika ir solīt visiem visu, tikai ne taupību. Grillo mērķis ir iznīcināt korumpēto Itālijas partiju sistēmu, un viņš ir izteicies arī par nepieciešamību rīkot referendumu par Itālijas izstāšanos no eirozonas. Pat ja divi no šiem trim politiskajiem spēkiem spētu izveidot koalīciju (kas šķiet gandrīz neiespējami), tā būtu ļoti nestabila, un aizvien vairāk vērotāju uzskata, ka itāļiem pēc dažiem mēnešiem atkal būs jādodas pie vēlēšanu urnām. Tātad ir skaidrs, ka tuvākajā laikā Itālijā nebūs valdības, kas spētu sakārtot valsts finanses un reformēt sklerotisko darba tirgu. Pagaidām gan investori nešķiet pārāk noraizējušies, bet, ja kādā brīdī tie atkal sāks nervozēt, Itālijai ātri var rasties lielas problēmas, jo valsts parāds ir 126% no iekšzemes kopprodukta.

Otra valsts ar miglainām nākotnes izredzēm ir Kipra. Jau ilgāku laiku bijis skaidrs, ka tai būs nepieciešams aizdevums no Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda (tā sauktās troikas), lai segtu ne tikai augošo iztrūkumu valsts budžetā, bet arī glābtu banku sektoru. Taču summa, salīdzinot ar Kipras ekonomiku, ir milzīga – 17 miljardi eiro, kas atbilst valsts viena gada iekšzemes kopproduktam. Turklāt grimstošajās bankās atrodas lieli neskaidras izcelsmes noguldījumi, un jau tagad Berlīnē komentētāji un politiķi griež zobus, ka būs jāizmanto vācu nodokļu maksātāju nauda, lai glābtu krievu oligarhus un bandītus. Taču ES politika līdz šim ir bijusi konsekventa: glābto banku kreditori un noguldītāji nedrīkst zaudēt naudu. Ja Kipras gadījumā šis uzstādījums netiks izpildīts, tas var radīt banku paniku citās eirozonas valstīs, kuru vājie finanšu sektori turas virs ūdens, pateicoties šai netiešajai garantijai.

Tiesa, Kiprā vēlētāji nesenajās vēlēšanās pārliecinoši deva priekšroku prezidenta kandidātam no labējā spārna partijas, kurš solīja meklēt kopēju valodu ar Eiropas Komisiju un Centrālo banku par pienācīgiem taupības pasākumiem. Taču tas tikai nedaudz atvieglos nepatīkamās izvēles, kuras eirozonas līderiem būs jāpieņem Kipras glābšanai.

Vēl pie apvāršņa vīd arī citas iespējamās problēmas. Slovēnija ar savu vājo banku sektoru. Portugāles un Grieķijas grūtības izpildīt aizdevuma programmas noteikumus. Francijas un Spānijas nespēja pietiekami samazināt budžeta deficītu.

Integrācija turpinās

Eiropas līderi un Briseles un Frankfurtes ierēdņi daļu sava darba laika pavada, dzēšot ugunsgrēkus eirozonas perifērijā, bet atlikušo – ceļot jaunus ugunsmūrus, ar kuriem cer pasargāt Eiropas māju no līdzīgām nelaimēm nākotnē. Kopš 2010.gada jau izveidots pastāvīgs glābšanas fonds, Eiropas Stabilitātes mehānisms. Tā pamatkapitāls līdz 2014.gadam sasniegs 700 miljardus eiro, un to varēs izmantot palīdzības sniegšanai eirozonas valstīm, kuras nākotnē nonāktu grūtībās.

Ir arī pieņemta virkne grozījumu ES likumos un līgumos, kuri dod EK tiesības stin-grāk uzraudzīt valstu budžeta un ekonomisko politiku (tā sauktā sešpaka) un nākotnē ļaus Komisijai vērtēt valstu budžetus, pirms tos pieņem dalībvalstu parlamenti («divpaka»). Tāpat sperti pirmie soļi vienota ES banku uzrauga izveidošanā, un tiek diskutēts par atsevišķu eirozonas budžetu, kuru varētu izmantot, lai palīdzētu pārmērīgos parādos nonākušajām valstīm samazināt savas saistības.

Visas šīs izmaiņas nepārprotami virza eirozonu uz ciešāku integrāciju, kas aizvien vairāk atšķirs valstis, kuras izmanto Eiropas kopējo valūtu, no tām, kuras to neizmanto. Šāda virzība satrauc tādas valstis kā Zviedrija, kuras nevēlas iestāties eirozonā. Zviedrijas finanšu ministrs Andešs Borjs nesen laikrakstam The Financial Times izteica savas bažas par šo attīstības vektoru. Eirozonas valstis varētu radīt veidojumu, kas «sagrauj ES fundamentālo struktūru».

Savukārt Polija, kura sevi uzskata par vienu no ES smagsvariem, taču līdz šim ir bijusi nedaudz atturīga eiro jautājumā, arī uzskata šīs izmaiņas par būtiskām, bet reaģē uz tām diametrāli pretēji Zviedrijai. Polijas premjerministrs Donalds Tusks nesen teica, ka «atrasties Eiropā tikai daļēji ir ilūzija». Polijas valdība ir apņēmības pilna «iesaistīties procesā un nepalikt malā». Februārī vizītes laikā Latvijā Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis intervijā Ir atzina, ka aizvien lielāka ES darbības daļa pārcelsies uz eirozonu: «Mēs sliecamies domāt, ka nupat pieņemtais septiņgadu budžets būs pēdējais lielais budžets visai ES. Nākamajā budžetā, kurš darbosies pastiprinātas solidaritātes un savstarpējas pārraudzības apstākļos, liela daļa fondu sociālajam atbalstam, palīdzībai banku sistēmai un tā tālāk atradīsies eirozonas iekšpusē. Tas ir papildu iemesls tai pievienoties.»

Eiro ir liels kuģis, kas pārdzīvojis smagu vētru un vēl aizvien atrodas visai nemierīgos ūdeņos. Tomēr apkalpe cītīgi strādā, un, dažiem par izbrīnu, atrodas aizvien jauni pasažieri, kuri grib kāpt uz klāja. Viņi acīmredzot tic – ar laiku kuģis nonāks mierīgā ostā.

Eiro glābējs Super Mario

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Eiropas Centrālās bankas prezidenta Mario Dragi (65) raksturu un pieredzi kaldinājusi raibā pagātne, kurā  ir gan uzslavas, gan nopēlums

Lai gan viņam nav ne ūsu, ne sarkanas cepures un viņš nelēkā pa datorekrānu, Itālijā viņu tik un tā sauc par Super Mario, jo viņš bija atslēgas figūra savas valsts glābšanā no bankrota 90.gados. Savukārt The Financial Times Mario Dragi nosauca par 2012.gada cilvēku par viņa izšķirošo lomu eirozonas krīzes savaldīšanā.

Kad Dragi 2011.gada oktobra beigās kļuva par Eiropas Centrālās bankas prezidentu, neviens īsti nezināja, kādu kursu viņš uzņems. Vai, tāpat kā priekšgājējs Žans Klods Trišē, turpinās ieturēt distanci no krīzē aizvien dziļāk grimstošajām eirozonas valstīm, uzskatot, ka ECB politika nosaka – slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās? Vai arī centīsies aktīvāk izmantot bankas resursus kā glābšanas riņķi šīm valstīm.

Jau drīz pēc stāšanās amatā atbilde kļuva skaidra. Vispirms Dragi noorganizēja masīvu atbalsta sniegšanu eirozonas bankām, kurām nebija iespējams tirgos aizņemties naudu savu operāciju finansēšanai. Divos piegājienos 2011.gada decembrī un 2012.gada februārī bankas varēja aizņemties vajadzīgās summas uz trim gadiem par ļoti zemu procentu likmi. Kopumā tika izsniegti kredīti par vairāk nekā vienu triljonu eiro. Par banku spēju noturēties virs ūdens vairs nebija jāuztraucas.

Taču, par spīti šai milzīgajai intervencei, 2012.gada pirmā pusgada laikā satraukums par Spānijas un Itālijas maksātspēju turpināja augt, un abu valstu ilgtermiņa obligāciju likmes tuvojās vai pārsniedza 7% – līmeni, kuru daudzi uzskata par šo valstu budžetam nepanesamu. Šo valstu bankrots nozīmētu eirozonas sabrukumu, un aizvien vairāk investoru šo katastrofu sāka uzskatīt par neizbēgamu.

Atkal Dragi rīkojās. Jūlija beigās runā Londonā viņš pateica vārdus, kuri tagad tiek uzskatīti par pavērsiena punktu eirozonas krīzes attīstībā. «Sava mandāta ietvaros Eiropas Centrālā banka ir gatava darīt visu nepieciešamo, lai saglabātu eirozonu. Un nešaubieties, ka ar to pietiks.» Investori un spekulanti ļoti ātri saprata, ka viņiem pretī draud nostāties spēlētājs, kurš pats var piedrukāt sev naudu tik, cik vajag. Pēkšņi spēle vairs nebija vienos vārtos, un apdraudēto valstu obligāciju likmes sāka samazināties.

Taču bija arī neapmierinātie. Lai gan ECB atbalsts tiktu piešķirts tikai valstīm, kuras gatavas vienlaikus piekrist stingrai taupības programmai, Vācijā bija cilvēki, kuri satraucās, vai Dragi izvēlētais ceļš nevar novest pie inflācijas. Tomēr kanclere Angela Merkele par viņa iniciatīvu izteicās labvēlīgi neitrāli, un lieta bija darīta. Parādu krīze bija, ja ne atrisināta, tad vismaz savaldīta.

Par spīti viņa milzīgajai nozīmei eirozonas nākotnē, Mario Dragi daudziem vēl ir mazpazīstama figūra. Lai dotu lasītājiem labāku ieskatu viņa biogrāfijā un personībā, pārpublicējam viņam veltītu rakstu no The New York Times, kurš parādījās laikā, kad viņš stājās amatā.

 

Mario Dragi socializējās ar viesiem tā, kā spēj tikai Mario Dragi. Pasākumā [2011.gada oktobra beigās] Vecajā operā, kurā godināja visietekmīgāko centrālās bankas vadītāju Eiropā Žanu Klodu Trišē, vakars tomēr zināmā mērā piederēja itālim Dragi, kurš gatavojās stāties aizejošā Trišē vietā Eiropas Centrālās bankas prezidenta amatā. Vadības maiņa notika ekonomiskā virpuļa pašā viducī, kad saraušana gabalos draudēja ne vien eiro, bet arī pašai Eiropai. 

Dažas dienas iepriekš Eiropas līderi bija spēruši soli tuvāk krīzes atrisināšanai, panākot banku piekrišanu samazināt to īpašumā esošo Grieķijas parādzīmju vērtību par 50 procentiem. Lai arī līdz problēmu atrisinājumam vēl tālu, šī vienošanās ievadīja jaunu fāzi mēģinājumā novērst finanšu katastrofu. 

Par spīti gaidāmajiem izaicinājumiem, Dragi tovakar bija labā formā. Viņš bija redzams, te sačukstoties ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, te pārmijam vārdus ar Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektori Kristīni Lagardu. Lai kur viņš ietu, Dragi solīja, ka viņa valdīšanas laikā pārsteigumu nebūs. Tas bija vecais labais Dragi. Viņš darbojās tik smalki un diplomātiski, ka šķita – viņš patīk ikvienam. Tieši tāda ir Dragi pieeja – cilvēki bieži viņu saredz tādu, kādu grib redzēt. 

Piemēram, kāds Eiropas Centrālās bankas pārstāvis prognozēja, ka Dragi mēģinās iegrožot strīdīgo Centrālās bankas programmu, kura atbalsta finansiāli vājās valstis, piemēram, Grieķiju, Īriju, Portugāli, Spāniju un Itāliju – paša Dragi dzimteni -, iepērkot šo valstu valdību izdotās obligācijas brīvā tirgū.

Šī taktika, kas Centrālo banku padarīja par pēdējās cerības aizdevēju valstīm, sākot no Baltijas līdz pat Vidusjūrai, ir ļoti nepopulāra Vācijā, kas ir Eiropas ekonomikas dzinējs. Tur daudzi programmu uzskata par līdzvērtīgu nodokļu maksātāju finansētajai to valstu glābšanai, kuras nemaz nevajadzēja ielaist eiro klubā. 

Taču cita augsta ranga amatpersona, kas nodarbojas ar monetāro politiku, pareģoja tieši pretējo – ka Dragi būs gatavs likt lietā Centrālo banku ar pilnu jaudu. Abas amatpersonas runāja anonīmi, lai nesanaidotos ar Dragi, kurš pats atteicās sniegt interviju šā raksta tapšanai. Jautājums – vai Dragi spēs apmierināt visas iesaistītās puses, risinot eirozonas krīzi, kas pārbauda amatpersonu lemtspējas robežas?

Kāds būs?

Līdz 2011.gada oktobrim, kad līderi iezīmēja jaunākos plānus, Trišē ilgi pretojās Grieķijas obligāciju vērtības krasai samazināšanai. Viņš uzstāja, ka eirozonas valstīm jāmaksā savi parādi, pat ja tās ir uz maksātnespējas sliekšņa, gluži kā Grieķija.

2011.gada jūlijā vienā no pirmajām lielajām runām pēc nozīmēšanas amatā un tieši pirms tam, kad kļuva nepieciešama otrā Grieķijas glābšanas programma, Dragi signalizēja, ka varētu novirzīties no Trišē kursa. «Suverēnu valstu maksātspēju vairs nevar uzskatīt par pašu par sevi saprotamu lietu,» Dragi teica baņķieriem Romā. 

Dragi pietuvināti cilvēki stāsta, ka viņa uzskatus par ekonomiku veidojuši izaicinājumi 90.gados, kad viņš ieņēma augstu amatu Itālijas Finanšu ministrijā. Tolaik Itālija tika izraidīta no eirozonas priekšteča – Eiropas Valūtas kursa mehānisma – un, gluži kā Grieķija šodien, nonāca tuvu bankrotam. 

Viņa biogrāfija nav gluži bez strīdīgām epizodēm. Itālijā un vēlāk arī Goldman Sachs Eiropas atzara vicepriekšsēdētāja amatā Dragi atbalstīja priekšlikumu valstīm un citām institūcijām, piemēram, pensiju fondiem izmantot atvasinātos finanšu instrumentus (angliski – derivatives), lai efektīvāk pārvaldītu savus parādus. Daudzi eksperti uzskata, ka dažos gadījumos šie darījumi palīdzēja apslēpt Grieķijas un Itālijas finanšu stāvokli pirms uzņemšanas eirozonā.

Cilvēki, kuri pazīst Dragi, norāda uz viņa studiju laiku Masačūsetsas Tehnisko zinātņu institūtā (MIT) 70.gadu beigās. Tolaik augstskolas ekonomisti lika uzsvaru uz praktisku pieeju ekonomisko problēmu risināšanā, nevis pieturēšanos pie kādas ideoloģijas. 

«Viņš ir pragmatiķis,» saka Starptautiskā Valūtas fonda pētījumu direktors Olivjē Blanšārs, kurš 1977.gadā Masačūsetsā ieguva ekonomikas doktora grādu, gadu pēc Dragi.

Taču Eiropas Centrālās bankas valdošā dogma pieprasa pieturēties pie Vācijas noteiktā mandāta apkarot inflāciju. Tas, ka viņu pirms stāšanās amatā atbalstīja Vācijas politiskā un ekonomiskā elite, ierobežo viņa iespējas piekopt neordināru pieeju.

Ietekmīgs vācu ekonomists un bijušais centrālās bankas valdes loceklis Otmārs Isings atgādina sākotnējo reakciju Vācijā pēc itāļa iecelšanas Eiropas Centrālās bankas vadītāja amatā. Laikraksts Bild jokoja, ka Itālija bez inflācijas būtu kā spageti bez tomātu mērces. Vēlāk tas atkāpās no šīs nostājas un publicēja Dragi ar Prūsijas armijas ķiveri galvā un apsveica viņu kā Vācijas stila centrālo baņķieri.

Mierīgi inteliģents

Dragi ir iznesīgs un elegants. Viņš dod priekšroku melniem, pēc pasūtījuma šūtiem uzvalkiem un iet pārliecinātiem soļiem, kas atgādina, ka jaunībā spēlējis basketbolu, un liek viņam izcelties uz citu centrālo baņķieru nestilīgā fona. Itālijā viņu pazīst kā Super Mario. Šo iesauku viņš ieguva 90.gados, kad Itālijas ekonomika tuvojās sabrukumam. Tolaik viņš tika atzīts par pieņemamu valsts publisko seju ārvalstu investoru piesaistīšanai. Viņš pārraudzīja vienu no visu laiku lielākajiem privatizācijas procesiem Eiropā un pavēra ceļu Itālijas uzņemšanai eirozonā.

Visiem centrālo banku vadītājiem jābūt politiski veikliem. Dragi izveicība un, kas varbūt ir vēl svarīgāk, raksturīgā spēja pielāgoties apstākļiem ir leģendāra. Viņš ir uzrakstījis kapitālu pētījumu par valsts parādiem, strādājis par vadītāju pasaules mēroga regulatorā, vadījis Itālijas centrālo banku (un spējis ieturēt vēsu distanci no Itālijas politikas skandāliem), kā arī nopelnījis kaudzi naudas investīciju bankā Goldman Sachs. To visu izdevies panākt, taču viņš nav ticis apzīmogots ne kā akadēmiķis, ne regulators, ne investīciju baņķieris. Uz Eiropas Centrālās bankas vadītāja amatu viņam neatradās nopietni sāncenši.

Piedzimis Romā, Dragi jau tīņa gados zaudēja abus vecākus. Viņu kopā ar brāli un māsu uzaudzināja radinieki. Savas spējas veidot kontaktus viņš attīstīja, mācoties doktorantūrā MIT Ekonomikas fakultātē, kuru varēja apmeklēt, pateicoties stipendijai. 

«Viņš bija mierīgi inteliģents – nekā bravūrīga, taču savu lietu pārzināja,» atceras Nobela prēmijas laureāts ekonomikā un MIT emeritētais profesors Roberts Solovs. Masačūsetsā Dragi mācījās pie vēl viena Nobela prēmijas laureāta Franko Modiljāni un izveidoja ilgstošas attiecības ar Stenliju Fišeru, tagadējo Izraēlas centrālās bankas galvu. Dragi arī studēja pie starptautiskā ekonomista Rudigera Dornbuša, kurš postulējis, ka elastīgā, daudzveidīgā valūtas kursu sistēmā viena valūta var krietni novirzīties no savas patiesās vērtības. Šo ideju bieži citēja eiro atbal-stītāji, lai pamatotu Eiropas vienotās valūtas ieviešanu.

Cilvēki, kuri strādāja Dragi pakļautībā Itālijas Finanšu ministrijā, stāsta, ka viņš pielietojis MIT pieeju, kas nobīda malā modeļus un teorijas par labu tam, kas faktiski darbojas. Tie bija saspringti desmit gadi kopš 1991.gada, kad Dragi pārstāvēja Itāliju sarunās, kurās radās pašreizējās monetārās zonas ietvars. Itālijas augstais parādu līmenis un neiegrožojamais deficīts bija trausls pamats, lai pievienotos eiro, un valsts tika izstumta no Valūtas maiņas mehānisma. Nebija tālu līdz brīdim, kad Itālijai vispār aptrūktos nauda.

«Mēs nonācām ļoti tuvu maksātnespējai,» atminas Dragi studiju biedrs no MIT laikiem Frančesko Džavaci, kurš bija Finanšu ministrijas tehnisko ekspertu brigādē, kas tolaik un tagad pazīstami kā «Dragi zēni». Džavaci stāsta, ka tolaik iegūto pieredzi Dragi nekad nav aizmirsis.

«Mācība ir tāda – nevis gaidīt palīdzību, bet ar savu rīcību atgūt tirgus uzticību. Un, ja nedara pareizās lietas, arī ar palīdzību no ārpuses nepietiks –  tik un tā būs problēmas ar maksātspēju,» atziņās dalās Džavaci. Itālija tā arī darīja – liberalizēja finanšu tirgus un privatizēja aptuveni 15% no savas ekonomikas pirms pievienošanās valūtas savienībai.

Tas bija galvu reibinošs laiks. Itālijas valdības nāca un gāja, taču nemainīga vērtība bija Dragi ar savu ekonomistu komandu. Gustavo Piga, tagad profesors Romas Universitātē, atceras neatslābstošo fokusu uz ārvalstu investoru noturēšanu Itālijā. 

«Es sagatavoju ļoti tehnisku prezentāciju par to, kā valdība neatlīdzina ārvalstu investoriem par ieturētajiem nodokļiem, ko tie iemaksājuši par obligācijām, un tas paaugstināja procentlikmes,» stāstīja Piga. «Viņš nekavējoties zem tā parakstījās, un pēc tam procentlikmes pamatīgi nogāzās.»

Jau kopš 90.gadu sākuma Dragi ir daudz domājis par to, kā valdības var tikt galā ar parādu nastu. Vienā zinātniskajā darbā, ko viņš rakstīja kopā ar domubiedriem 2002.gadā, Dragi aizstāvēja ideju, ka valdības varētu izmantot finanšu atvasinājumus, piemēram, procentu likmju mijmaiņas, «lai stabilizētu nodokļu ieņēmumus un izvairītos no pēkšņas parādu akumulācijas». Raksts tapa tikai dažus mēnešus pēc tam, kad viņš pievienojās Goldman Sachs, lai palīdzētu investīciju bankai kā klientus piesaistīt Eiropas valstu valdības. 

Apraksts par to, kā tas varētu darboties, nav burts burtā Goldman skandalozā mijmaiņas programma, kas apslēpa Grieķijas parāda patieso apmēru. Taču tas atbilst šīs programmas garam. Proti, valdības, tāpat kā pensiju fondi, var izmantot atvasinājumus, lai labāk pārvaldītu savus parādus.

Gan Goldman, gan Dragi uzstājuši, ka viņam nebija nekāda sakara ar Grieķijas un Goldman iniciatīvu, lai gan viens Goldman atbildīgais pārstāvis Eiropā, kuram nav tiesību runāt publiski, teicis, ka Dragi pārrunājis līdzīgas iniciatīvas ar citām Eiropas valdībām.

Dragi un Goldman saiknes ir viens no retajiem plankumiem citādi pilnīgi tīrajā biogrāfijā un iemesls dažiem Eiropā ar aizdomām raudzīties uz šo cilvēku.

2011.gada jūnijā uzstāšanās reizē Eiropas Parlamentā viņam kārtējo reizi vaicāja par Goldman mijmaiņām. Šī ir viena no retajām reizēm, kad viņš sabiedrībā zaudēja savaldīšanos. Dragi atkal uzsvēra, ka nav bijis iesaistīts šajos darījumos. Viņš sacīja, ka, strādājot Goldman, nav kontaktējies ar valsts sektoru, lai gan tika pieņemts darbā tieši šādam nolūkam. «Es nebiju atbildīgs par finanšu produktu pārdošanu valdībām,» teica Dragi. «Patiesībā es strādāju ar privāto sektoru, lai gan Goldman Sachs mani pieņēma darbā ar domu, ka es strādāšu valsts sektorā.»

Šis paziņojums nāca kā pārsteigums Paskālam Kanfinam, Eiropas Parlamenta ekonomikas un monetāro lietu komitejas loceklim no Francijas.

«Vai mums būtu jātic, ka viņam bija sarunas ar Goldman vadību par to, ka viņš nevar veidot biznesu ar suverēnām valdībām, lai gan viņš tika pieņemts darbā, lai to darītu?» jautāja parlamentārietis. «Tas ir ļoti dīvaini. Mijmaiņas nav nelegālas, tādēļ galvenais ir jautājums – vai viņš meloja parlamentam?»

Tā kā Eiropa tagad cīnās ar savu parādu problēmu izplatības iegrožošanu, Dragi panākumi vai neveiksmes Eiropas galvenā baņķiera amatā tiks vērtēti pēc tā, kā viņš atrisinās šo svarīgo uzdevumu. «Viņš saprot risku un uzdod pareizos jautājumus,» secina Mertons.

Kauliņi mesti

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Latvijas novērtējumu atbilstībai eiro var sašūpot tikai pamatīgs iemesls. Vai par tādu kļūs Francijas skepse?

Šampanieša nebūs, jo vēl nav ko svinēt – tā dzirdu diplomātu sakām par dienu, kad Latvija finanšu ministra Andra Vilka personā ierodas Briselē ar oficiālu lūgumu sākt iestāšanās procesu eirozonā.Lai arī paklājs pie Eiropadomes durvīm ir nemainīgi sarkans un plats, Latvijas delegācija 5.martā pa to iesoļo piesardzīgi cerīga. Gaisotne, kādā Latvija piesaka savu vēlmi iestāties eirozonā, ir tālu no ideālas, taču tik dzēlīgi vairs neskan arī skeptiķu balsis, kas kā runga iz maisa pirms diviem gadiem dancoja pa igauņu mugurām, salīdzinot iestāšanos eirozonā ar kāpšanu uz Titānika. Eirozona pamazām atkal kļūst iekārojama, taču līdz ar to pati daudz piesardzīgāka. Latvija būs pirmā, kas to jutīs.

Francijas šaubas

Nākamie pieci mēneši būs laiks, kurā šķetināsies Latvijas eironākotnes liktenis. Pēc Latvijas valdības lūguma Eiropas Komisijai (EK) un Eiropas Centrālajai bankai (ECB) veikt ārkārtas ziņojumu Par tiesiskās un ekonomiskās konverģences kritēriju izpildi jeb gatavību eiro maijā sekos abu institūciju slēdziens. Šādi ziņojumi reizi divos gados top par visām ES dalībvalstīm, kam ir juridiskas saistības kādu dienu pievienoties eirozonai. Tā kā novērtējums publicēts pērn, Latvijai jālūdz tagad to darīt ārpus kārtas. Šis ziņojums arī būs rekomendācija ES dalībvalstīm nolemt, vai Latvija eirozonai ir gatava.

Neilgi pēc Jaungada kuluāros uzplaiksnīja runas, ka ne visas eirozonas dalībvalstis atbalsta Latvijas pievienošanos. Ne no vienas oficiālas tribīnes Latvijas gatavība netika apšaubīta, taču diplomātiskajos koridoros pavīdēja Francijas un Dienvideiropas kaimiņu vārds.

Runāja, ka Parīzi nepārliecinot vairākas lietas. Pirmkārt, Grieķijas krīze atklāja, kādu postu visai eirozonai var nodarīt nebūt ne tik liela ekonomika, bet par Latviju neesot drošas pārliecības, ka spēsim noturēt līdzšinējo atlabšanas kursu. Otrkārt, Latvija varētu eirozonā stiprināt taupīgo valstu grupu, kas pulcējas ap Vāciju, un daudzos monetāros lēmumos par jostas savilkšanas politiku spēlēt pretēji Francijai un Dienvideiropai. Treškārt, Francija neesot droša, vai eirozona pašlaik vispār ir gatava un spējīga paplašināties. Citiem vārdiem – vai nebūtu prātīgāk vispirms sakārtot māju un tad uzņemt ciemiņus?

Diplomātiskos vārdos ietērptas šaubas par eirozonas paplašināšanu bija lasāmas arī jaunieceltā eirogrupas vadītāja, Nīderlandes finanšu ministra Jerūna Deiselblūma vīzijā par turpmāko gadu darbiem. Viņa versija – eirozonai, kas pēdējos gados nemitīgi paplašinājusies, jābūt ar visaptverošu un konsekventu skatījumu uz noteiktajiem kritērijiem. Rindkopās, kas veltītas šai tēmai, nav ne vārda par vēlmi uzņemt jaunas dalībvalstis. Briseles gaiteņos lēš, ka Francija nav vēlējusies Deiselblūmu redzēt eirogrupas vadībā, tāpēc viņam par šo amatu var nākties maksāt ar Parīzei svarīgiem darba kārtības punktiem.

«Arī es esmu dzirdējusi, ka Francijai varētu būt iebildumi, drīzāk vilcināšanās teikt «jā»,» atzīst Eiropas Parlamenta (EP) deputāte, bijusī Latvijas vēstniece Francijā Sandra Kalniete. Papildus politiskajiem apsvērumiem bažu iemesls ir Latvijas agrākā bezatbildīgā naudas tērēšana. «Francija varētu raizēties par Latvijas atlabšanas ilgtspēju un to, kas notiek, ja pie varas nāk valdība, kas vairs nav tik mērķtiecīga īstenot stingru, strukturētu budžeta politiku.»

Oficiālie un neoficiālie signāli

«Jautājums, ko Latvija tagad uzdod, ir ļoti interesants. Mums jābūt ļoti stipriem, lai izvairītos no jebkāda jaunu krīžu riska, taču jābūt gataviem uzņemt jaunas valstis,» domīgi saka EP pārstāvētās Franču sociāldemokrātu delegācijas vadītāja Katerīne Trautmane. Viņa pati nesen viesojusies Rīgā un atbalsta Latvijas uzņemšanu eirozonā, taču starp rindām atzīst – Francijai, kuru tagad vada viņas partijas biedrs, sociālists Fransuā Olands, ir bažas par stāvokli eirozonā kopumā.

«Manuprāt, Francijas valdība neuzmanīgi izrāda nepatiku pret valstīm, kas ir taupības un strukturālo reformu piemērs,» kritiski iebilst labējās Eiropas Tautas partijas deputāts no Francijas Žans Pols Gozē.

Latvijas valdībā par Parīzes noskaņojumu runā diplomātiski. Premjerministrs Valdis Dombrovskis ir ticies ar virkni ietekmīgu Eiropas politiķu arī no Francijas, bet nekādus iespējamus asumus eiro jautājumā neatklāj. 

Arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nesaskata vēršanos pret Latviju. «Pagaidām divpusējās sarunās ar eirozonas valstīm neesam dzirdējuši nevienu signālu ne no vienas dalībvalsts, ka Latvijas pievienošanās radīs problēmas. Taču notiek diskusijas par stāvokli kopumā – vai pašlaik pati eirozona būtu gatava paplašināties. Oficiālais signāls, kas ir mūsu rīcībā, – ja konverģences ziņojums būs labs, tad nebūs nekāda pamata domāt, ka politiskais lēmums būs negatīvs,» Rinkēvičs raksturo politisko klimatu. Tas gan nenozīmē, ka nu var atslābt.

«Es neredzu iespēju Francijai pateikt stingru «nē», ja ir pozitīvs konverģences ziņojums,» skeptiska par franču sprunguļiem latviešu riteņos ir Kalniete. «Pat ja konverģences ziņojumā būs iezīmētas dažas bažas no monetārās vai ekonomiskās politikas aspektiem, tik un tā ir grūti pateikt «nē», ja nav stingra pamatojuma.»

Jāapsola stabilitāte

Viens no jautājumiem, kas bez budžeta deficīta, inflācijas un citiem rādītājiem interesēs EK un ECB, būs Latvijas spēja noturēt stabilu ekonomiku. «Kādi ir drošības mehānismi, lai neatkārtotos 2008.gads, kādas reformas veiktas gan finanšu stabilitātei, gan disciplīnai, lai pārējie varētu mūs uztvert kā prognozējamu partneri,» svarīgākos punktus nosauc Latvijas vēstniece ES Ilze Juhansone. 

Par Latvijas spēju noturēt ekonomiku un līdzšinējo kursu pirms dažām nedēļām daudz jautājumu saņēma arī ministrs Vilks un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, piedaloties pirmajās plašākajās debatēs par eiro EP Briselē.

Pēc debatēm pavīdēja viedoklis, ka Latvijai, gluži kā savulaik Igaunijai, būs jāparaksta  nodomu protokols, apsolot ievērot prātīgu un stabilu ekonomikas un finanšu politiku.

Svešā nauda

Vēl viens bažu avots ir Latvijas banku sistēma. Kā vienu no ēnas pusēm Latvijas ceļā uz eiro ne tikai kuluāros, bet jau gluži atklātās debatēs min lielo nerezidentu naudas plūsmu Latvijas bankās, kas liekot apšaubīt mūsu banku uzticamību un stabilitāti. 

Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) datiem, Latvijā nerezidentu noguldījumi veido aptuveni pusi no banku sektora noguldījumiem jeb sešus miljardus latu. Jau aizvadītā gada nogalē FKTK paredzēja, ka pieauguma tendence saglabāsies, norādot, ka ar to ir saistīti ne tikai ieguvumi, bet arī noteikti riski, kurus ir svarīgi laikus apzināt un pārvaldīt.

Par šo jautājumu EP deputāti debatēs Briselē iztaujāja arī finanšu ministru Andri Vilku un Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču. Cik liela ir svešās naudas plūsma, vēlējās dzirdēt, piemēram, mūsu kaimiņvalsts Igaunijas deputāts Ivari Padars. Par šo jautājumu vienotu uzskatu nav arī pašu Latvijas deputātu vidū.

«Man nav laba sajūta, jo deputātiem, kuri strādā ar ekonomikas un monetārajām lietām, to skaitā man, atnāca Latvijas Bankas vēstule, kurai pielikumā ir prezidenta Rimšēviča vēstule Eiropas Centrālās bankas vadītājam Mario Dragi. Tā izklāsta nerezidentu naudas plūsmas problēmas Latvijas bankās. Nevar saprast, kādēļ šāda vēstule ir radusies, bet acīmredzot šis temats tiek uzrunāts attiecībā uz Latvijas konverģences ziņojumu,» saka EP deputāts Roberts Zīle, piebilstot, ka nerezidentu naudas apjoms Latvijas bankās pēdējā laikā strauji pieaug un viņam nepatīk, ka šo lietu Latvijas puse noliedz kā problēmu.

«Šīs bažas ir izskanējušas tikai no latviešu politiķu un nevis no Eiropas puses,» pretējās domās ir deputāts Krišjānis Kariņš. «Ja mūsu nerezidentu noguldījumus salīdzina ar Kipru vai Īriju, tās ir smieklīgi mazas summas.» 

«Gan ASV, gan Eiropas Komisija ir devusi savu vērtējumu, ka Latvijas finanšu sistēma atbilst visiem tiem standartiem, kādi Eiropā ir noteikti,» argumentē Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Komentējot vēstuli, kas nosūtīta deputātiem, viņš norāda, ka parlamentāriešiem bijusi interese par Latvijas situāciju. «Viņi teica: draugi mīļie, mums te Eiropas Centrālā banka, Eiropas Komisija jautā, un vai jūs kā cilvēki uz vietas Latvijā, kuri pārvalda šo informāciju, varētu atsūtīt situācijas aprakstu? To arī izdarījām un saņēmām lielu paldies, ka tas palīdzējis kliedēt greizo viedokli,» skaidro Rimšēvičs.

Kuluāros arī izskan informācija, ka runas par nerezidentu naudas īpatsvaru Latvijas bankās ir nejaukas baumas, ko izdevīgi uzturēt, iespējams, kādai citai valstij, uz kuru plūst krīzē nonākušās Kipras bankās noglabātā Krievijas miljardieru nauda, lai gan pieņemts domāt, ka tā nonāk Latvijā. «Negribas ticēt sazvērestības teorijām, bet tā sanāk, ka laikā, kad pie mums saasinās naudas jautājums, kāds mēģina novērst uzmanību no sevis, rādot uz Latviju. Nerezidentu nauda no grimstošās Kipras nenonāk Latvijā, bet citur Eiropā. Daudz trešo valstu naudas guļ arī Austrijas, Šveices un Luksemburgas bankās. Ja būtu pretējais, tad mēs to ļoti justu un nerezidentu noguldījumi pie mums pieaugtu nevis par dažiem, bet par 60 procentiem. Nenoliedzami, mums ir tādi slikti piemēri kā Parex banka, tādēļ saasināta uzmanība,» – tā nerezidentu naudas problēmu skaidro kāds eiro lietām tuvs avots, kas gatavs runāt anonīmi. 

«Tā ir atkal viena mīta izplatīšana. Ja runāsit ar Francijas valdības cilvēkiem, viņi vienā balsī pateiks, ka tas, ko izdarījusi Latvija, ir liels sasniegums un prasa augstāko vērtējumu, un ka eirozonā ir vajadzīga tāda valsts, kas varētu dalīties ar savu pieredzi,» bažas par Francijas nepatiku noraida Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Tautas skepse

Lai arī sabiedrības noskaņojums nav Māstrihtas kritērijs, kura neizpildīšana slēdz eirozonas durvis, Latvijas pilsoņu domas par eiro ir pamanītas gan Briseles gaiteņos, gan ārvalstu presē. «Latvijas iedzīvotāji nedz sapņo, nedz vēlas eiro,» pirms kāda laika vēstīja franču finanšu laikraksta La Tribune virsraksts. «Daudzu krīzes gadu ietekmētā sabiedrība atsakās zaudēt nacionālo valūtu,» secināja angļu The Guardian.

Neoficiāli avoti atzīst – EK nav priecīga, ka Latvijas valdība nav spējusi pārliecināt sabiedrību un iedzīvotāju uzticība eiro ir tik zema. Tiesa, intervijā The Guardian ES monetāro lietu komisārs Oli Rēns atzīst: «Nav kritēriju, kas būtu saistīti ar sabiedriskajām aptaujām. Jūs nevar diskvalificēt aptauju vai politisko kritēriju dēļ.»

«EK un ECB līdz šim ir raidījusi pozitīvus signālus par Latvijas iestāšanos eirozonā,» vērtē Briselē bāzētās domnīcas Eiropas Studiju centrs direktors Tomi Huhtanens, kurš cieši seko Latvijas eiroceļam. «Ekonomikas un finanšu situācija Latvijā izskatās labi, un arī politiski nekādu šķēršļu nevar būt.» Eksperts uzskata – Latvija necenšas uz savu roku iekļūt kādā elitārā klubā, bet gan pildīt pienākumu, ko uzliek ES dalībvalsts statuss.

«Māstrihtas kritērijiem atbilstam jau kopš septembra. Esam ļoti rūpīgi strādājuši, lai izpildītu visus nosacījumus. Kolēģi EK ir teikuši, ka par Latviju gatavos vispārēju, neitrālu un objektīvu novērtējumu. Izteikt spekulācijas par konverģences ziņojuma saturu būtu pāragri,» spriež arī vēstniece Juhansone. Iespēju, ka Latvija tomēr šo konverģences pārbaudījumu neizturēs, Huhtanens vērtē kā niecīgu: «Nav bijis tāda gadījuma, kad valsts, kas sākusi iestāšanās procesu eirozonā, tiek apturēta. Ja ir problēmas, tad par tām aizrāda jau iepriekš. Latvijai tā nebūs.»

Neiespējamā misija

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Eiro pretinieki uzrakstījuši pat divus likumprojektus referenduma sarīkošanai, tomēr viņu ceļā ir nopietni juridiski šķēršļi

Skaļi politiski paziņojumi un izvērstas diskusijas daudziem radījušas iespaidu, ka ir iespējams sarīkot tautas nobalsošanu pret eiro ieviešanu 2014.gada 1.janvārī. Patiesībā juridiski to praktiski nav iespējams izdarīt. Referendumam šķēršļus liek gan Latvijas Satversme, gan pievienošanās līgums Eiropas Savienībai (ES), gan arī sarežģītais juridiskais ceļš, kas būtu jāveic, ja kādam tomēr izdotos radīt likumprojektu, kas nav pretrunā ar valsts pamatdokumentu un starptautiskajām saistībām.

Bet pagaidām, kamēr juridiskās barjeras nav pārvarētas, visticamāk, skeptiskajiem vēlētājiem jāsamierinās ar faktu, ka nemaz ne tik tālajā 2003.gadā, balsojot par iestāšanos ES, pati Latvijas tauta jau ir devusi piekrišanu pievienoties ES Ekonomikas un monetārajai savienībai, tiklīdz būs izpildīti Māstrihtas kritēriji.

Jau 10 gadus «par» 

Ja skatāmies no starptautisko tiesību viedokļa, jautājums par referendumu atkrīt pilnībā, jo tas būtu pretrunā ar Satversmi, saka LU Starptautisko un Eiropas tiesību katedras lektors Arnis Buka. Pamatojums – 2003.gada 20.septembrī referendumā par iestāšanos ES Latvijas vēlētāji jau ir nobalsojuši arī par Latvijas pievienošanos eirozonai, jo pievienošanās līgumam pievienotā akta 4.pants saka: «Katra jaunā dalībvalsts no pievienošanās dienas piedalās Ekonomikas un monetārajā savienībā.» Tātad Latvija ir uzņēmusies starptautiskās saistības – izpildīt ES prasītos ekonomiskos kritērijus un iestāties eirozonā. Savukārt pret eiro ieviešanu referendums nav iespējams, jo Satversmes 73.pants vēsta, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Šādu atzinumu pēc Centrālās vēlēšanu komisijas lūguma snieguši LU mācībspēki, jo komisijai varētu nākties lemt par iespējamo eiro referenduma tiesiskumu. 

Tiesa, juridiski pievienošanās līgumu ES «pa tiešo» Latvijas tauta nav apstiprinājusi, jo 2003.gada referendumā vēlētāji balsoja nevis par konkrētu normatīvo aktu, bet gan par jautājumu: «Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?» Pievienošanās līgumu ir apstiprinājusi Saeima, taču «tā ir tīrā formalitāte – ja Satversmē pateikts, ka ir referendums, un ja tauta tajā pateikusi «par», tad tur nav variantu», saka Buka.

2003.gadā ES iestāšanās kampaņā netika likts uzsvars uz skaidrojumiem par eiro ieviešanas aspektiem. Tolaik publiskajā telpā vairāk parādījās vienkāršoti skaidrojumi, piemēram, ka ES nav bubulis un neprasīs zemniekiem audzēt vienāda lieluma gurķus, kā arī akcents tika likts uz ģeopolitiku – ES ir iespēja izrauties no Krievijas ietekmes zonas.

Tagad daļa vēlētāju argumentē, ka nemaz nav sapratuši, ka 2003.gadā jau ir nobalsojuši par eiro. «Ja nepamanīji, par ko balsoji, tad tā ir tava problēma. Aktā, kurš nemaz nebija tik garš, bija skaidri un gaiši rakstīts, ka mēs piekrītam dalībai eirozonā,» saka konstitucionālo tiesību komisijas atbildīgais sekretārs Edgars Pastars.

Zviedru piemērs mums neder

Ja Latvija nebūtu vēlējusies ieviest eiro, tad 2004.gadā, iestājoties ES, varēja atstāt sev rezervācijas attiecībā uz eiro, domā Buka. Taču tas nenotika. Lielbritānija un Dānija, kas bija klāt pie ES šūpuļa, uzreiz pateica, ka patur sev tiesības neieviest eiro. Savukārt Zviedrija iestājās Eiropas Savienībā atbilstoši vispārējiem noteikumiem un uz to attiecās nosacījums pievienoties kopējai valūtai. Tomēr, tā kā Zviedrijā atšķirībā no Latvijas ir iespējami konsultatīvie referendumi, zviedri šādā referendumā nobalsoja pret eiro, un tagad valdība faktiski apzināti neizpilda eiro ieviešanas kritērijus.

Tomēr Latvija īsti nevar rīkoties pēc Zviedrijas modeļa gan tāpēc, ka Latvijā nav konsultatīvo referendumu, gan tāpēc, ka Latvija savu valūtu jau ir piesaistījusi eiro. Zviedri konsultatīvo referendumu sarīkoja krietni agrāk, kad valstij bija stipri mazāk saistību ar eiro. «Latvijā pat faktiski nav jāpieņem nekāds lēmums, lai eiro ieviestu, jo pēc būtības monetārā kompetence ir ekskluzīva ES kompetence,» skaidro Buka.

Pilnībā svītra referendumiem par Latviju ES pārvilkta gan nav. Satversmes 68.pants paredz, ka būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību ES ir izlemjamas tautas nobalsošanā, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas deputātu. Līdz šim tāda pieprasījuma nav bijis – jo tad būtībā koalīcijai pašai būtu jārosina referendums pret eiro. Ar opozīcijas 44 balsīm nepietiek.

Taču, pat ja saorganizētos 50 tautas kalpi, arī tad viņiem vajadzētu nopietnu tiesisko pamatojumu – kādas būtiskas izmaiņas ir notikušas ES, lai Latvijā rosinātu tautas nobalsošanu. «Nedrošība eirozonā, kas ir raksturīga tirgus ekonomikai, ir pārāk vājš arguments,» domā Pastars. Viņaprāt, par būtiskām izmaiņām varētu uzskatīt, piemēram, ES attālināšanos no demokrātijas principiem, pāriešanu uz federālismu, nacionālo banku darba nosacījumu maiņu vai to, ka valstis vairs nevarētu pašas lemt par savu budžetu.

Bezgalīgā parakstu vākšana

Satversmes 78.pants gan paredz, ka ne mazāk kā 1/10 vēlētāju ir tiesības Valsts prezidentam iesniegt pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu vai likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima šādu likumprojektu nepieņem, to nodod tautas nobalsošanai. Šādu ceļu izvēlējusies deputāte Iveta Grigule (ZZS), solot savākt 30 000 vēlētāju parakstu, lai rosinātu referendumu pret eiro. Tomēr eiro gadījumā arī šis ceļš ir faktiski nepaveicams gan juridisko šķēršļu, gan laika limita dēļ. 

Grigulei būtu jāizveido ne mazāk kā 10 cilvēku iniciatīvas grupa, kas CVK reģistrē jau uzrakstītu likumprojektu, un tas nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un Latvijas pievienošanās līgumu ES. «Ja kāds šādu likumprojektu uzrakstītu, es šim autoram piešķirtu juridisko Oskara balvu,» saka Pastars. CVK būtu 45 dienās jāpārbauda likumprojekta tiesiskums, lai iniciatīvas grupa lieki netērētu laiku un naudu nākamajā kārtā, vācot 30 000 vēlētāju parakstu. Jau tagad var prognozēt, ka CVK lēmums būtu iesniedzējiem negatīvs, jo CVK, visticamāk, balstītos uz minēto juristu atzinumu, ka no starptautisko tiesību viedokļa referendums par eiro ir neiespējams. Grigule gan saka: «Redzēsim,» un atklāj, ka esot uzrakstīti veseli divi likumprojekti, kurus pēc 18.marta viņa plāno iesniegt CVK.

Savukārt Pastars skaidro – pat ja CVK ļautu vākt vēlētāju parakstus, pašiem likumprojekta atbalstītājiem būtu pie notāra vai bāriņtiesā jāparakstās, par to katram no 30 000 cilvēku samaksājot divus latus. Ja arī šis posms pārvarēts, CVK jāorganizē nākamā parakstu vākšanas kārta, kad 30 dienās jāsavāc ne mazāk kā 1/10 no pēdējās Saeimas vēlēšanās balsstiesīgo pilsoņu skaita, tātad vēl 124 379 paraksti.

Te gan iesniedzējus sagaida vēl viens šķērslis – ja CVK noraida Grigules likumprojektu, viņa var pārsūdzēt šo lēmumu Augstākās tiesas senātā. Taču senāts jau ir apturējis tiesvedību nepilsoņu referenduma jautājumā un pats vērsies Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt savu kompetenci referenduma pārsūdzības jautājumos. Gaidāms, ka senāts līdz ST lēmumam apturētu arī turpmākās tiesvedības par šo jautājumu.

Labvēlīgu nosacījumu gadījumā likumprojekts nonāktu pie Valsts prezidenta, kuram tas jānodod izskatīšanai Saeimā. Bet arī šajā posmā kopš valodu referenduma apstākļi mainījušies – ST pateikusi, ka Valsts prezidents nav tikai pastkastīte un, ja saskata pretrunas ar Satversmi, tālāk likumprojektu uz Saeimu var nesūtīt. Tā kā prezidents Andris Bērziņš publiski jau ir izteicis savu stingro nostāju par eiro ieviešanu, visticamāk, viņš likumprojektu Saeimai nenodotu. Līdz ar to beigās izrādītos, ka lielā parakstu vākšana ir bijusi veltīga un referendums par eiro tāpat nav iespējams.

Sprādziens petaržu fabrikā

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Par vienu no kvēlākajiem lata atbalstītājiem pērn pieteicās parlamentārietis Nikolajs Kabanovs. Viņa dibinātā lata atbalsta grupa izpelnījās premjera kritiku un neguva oficiālu atbalstu pat partijā. Kāpēc Kabanovs uzņēmies vientuļā bruņinieka lomu?

Par lata atbalsta parlamentārās grupas veidošanu Saskaņas centra ilggadējais deputāts Nikolajs Kabanovs paziņoja decembra sākumā, divas nedēļas pirms pirmā Saeimas balsojuma par eiro ieviešanas likumu. Grupu dibināja trīs vīri – Kabanovs un vēl divi viņa frakcijas biedri, Igors Meļņikovs un Aleksandrs Sakovskis. Nākamajā dienā avīzē Vesti Segodņa, kur Kabanovs paralēli darbam Saeimā strādā par žurnālistu, viņš rakstīja: «Parlamentārās grupas dibināšana var kļūt par savdabīgu magnētu, kurš piesaistīs nevalstiskās organizācijas, ekspertus, uzņēmējus… Visus, kuri uzskata, ka Latvijai ir nepieciešama sava valūta un monetārā politika, kura kalpos nevis ārvalstu diktātam, bet tautsaimniecības attīstībai.»

Skaļi pieteiktais aicinājums tomēr nevienu nevilināja. Pretēji politiķa cerībām grupai joprojām nav pievienojies neviens cits deputāts. Kabanovs to skaidro ar paša personību: «Saeimā vienmēr skatās uz to, no kura cilvēka iniciatīva nāk. Tā kā tas biju es, daudz atsauksmju nebija. Varbūt kolēģi uzskatīja, ka viss jau ir izlemts, padevās valdošo maģijai. Varbūt visiem šai valstī jau viss ir pofig.» Viņš esot piedāvājis grupu vadīt Ivetai Grigulei, bet viņa atrunājusies, ka jākonsultējas ar savu frakciju, Zaļo un Zemnieku savienību. «Augusts Brigmanis jau ir viltīgs cilvēks, viņš vienkārši lavierē starp atrašanos opozīcijā un teorētisku iespēju atkal tikt valdībā,» ZZS frakcijas līdera atturību skaidro Kabanovs. Viņš stāsta, ka sākumā gribējis dibināt nevalstisku organizāciju, bet tas esot pārāk sarežģīti – jāraksta pārskati, jāsniedz papīri Uzņēmumu reģistrā. Toties trīs Saeimas deputāti var ļoti vienkārši izveidot grupu, vajag tikai sanākt kopā un to pasludināt.

Liekulīga aizmiršanās 

«Pievienošanās eirozonai ir absurds. Argumenti, kurus piedāvā par labu eiro, ir vienkārši bērnišķīgi,» noskalda Kabanovs. Prasīts, kāpēc nolēmis stāties pretī valdības lēmumam, Kabanovs piemin gan iespējamo cenu pieaugumu, gan to, ka lata devalvācija nekad nav notikusi – tātad no tās nav jābaidās, ja eiro tomēr neieviesīs. «Nevajag aiztikt to, kas strādā, un lats strādā ļoti labi. Arī solītās investīcijas no eiro ieviešanas vēl neieplūdis, jo investori skatās uz darbaspēka pieejamību, biznesa vidi kopumā. Tāpat es uzskatu, ka pāreja uz jauno valūtu varētu radīt vēl vienu nekustamo īpašumu burbuli. Kad kredītu likmes samazināsies, nauda ieplūdis celtniecībā, nekustamajos īpašumos, pieaugs arī inflācija.»

Atgādinu, ka pirms 2003.gada referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā Kabanovs skaļi pauda atbalstu Latvijas dalībai. «No tā es neatsakos, joprojām atbalstu ES kā organizāciju, kura nogludina netaisnības, atver robežas. Esmu pat organizējis pasākumus ES atbalstam. Bet toreiz neviens neteica, ka mums ir jāpievienojas eirozonai!»

Tomēr Kabanova 2003.gada publikācijas liecina par ko citu. Vienā no Vesti Segodņa rak-stiem viņš secina, ka referendums par iestāšanos eirozonā nekad nenotiks, jo jaunajām dalībvalstīm tas esot «obligātajā programmā». Nolasu Kabanovam citātu no paša rakstītā. Politiķis nosarkst, kādu laiku klusē un tad saka, ka pa šiem 10 gadiem mainījis savu viedokli. «Jūs zinājāt, ka iestāšanās eiro ir obligāta, bet tagad sakāt, ka tā nebija?» jautāju vēlreiz. Atbildes vietā Kabanovs lūdz pāriet pie nākamā jautājuma. «Jūs vai nu esat aizmirsis šo faktu, vai nu vienkārši liekuļojat,» tomēr neatlaižos. «Esmu liekulīgi aizmirsis, teiksim tā,» deputāts nosaka un pasmīn.

Referendums nav vajadzīgs

Trīs mēnešu laikā kopš Kabanova vadītās grupas dibināšanas ir notikusi viena publiska tikšanās – janvārī Saeimas telpās organizēta diskusija ar diviem pazīstamiem eiroskeptiķiem Normundu Grostiņu un Eināru Graudiņu. Spriežot pēc ziņu sižetiem, klāt bija tikai daži žurnālisti un paši organizatori.

Neizskatās, ka lata atbalstītāji pūlētos vaiga sviedros. Kabanovs bilst – viņš arī piedalījies vairākās publiskās diskusijās, rakstījis vēstules uz to valstu vēstniecībām, kuras nav pievienojušās eirozonai. Atbalstu gan guvis tikai no Polijas vēstnieka, kurš solījis atvest uz Latviju savas valsts monetārās politikas speciālistus. «Sakovskis un Meļņikovs arī staigā uz pasākumiem,» turpina Kabanovs, tomēr nevar nosaukt konkrētus piemērus.

Sazvanīts Igors Meļņikovs par savu piedalīšanos pasākumos neko nesaka, vien piemin, ka Kabanovam esot vesels ekspertu saraksts, ko aicināt uz grupas sēdi. Kad lūdzu nosaukt kādu no tiem, Kabanovs minstinās un piesauc tikai ekonomisti Raitu Karnīti, kuru joprojām neesot sazvanījis: «Viņa mūsdienās ir grūti sasniedzama. Kādreiz izteikusies – ja pateiks, ko domā par eiro, tad nezina, ko viņai nodarīs. Vispār citas parlamentāriešu grupas, piemēram, sadarbībai ar ASV vai Mongoliju, tiekas labi ja vienreiz gadā, tāpēc mēs, tā teikt, esam viduvēji aktīvi.»

Kad pieminu, ka grupas aktivitāte tomēr šķiet ļoti zema, Kabanovs negribīgi atbild: «Nu, labi, labi, mēģināsim darīt kaut ko vēl, uzrakstīsim vēl vēstules… Sekosim situācijai.» Politiķis arī atzīst, ka viņa darbība ir pierimusi Saskaņas centra oficiālās nostājas dēļ: «Referendums mums pašlaik nav vajadzīgs, jo tad valdošie ieslēgs propagandas mašīnu «Ušakovs vai eiro» un apvienos to ar pašvaldību vēlēšanu kampaņu. Un vara galvaspilsētā, manuprāt, ir tā vērta, lai mainītu savu pozīciju. No taktikas viedokļa mums būs izdevīgi, ja nākamgad tieši Dombrovskis būs atbildīgs par cenu kāpumu, kas sekos pēc eiro ieviešanas.»

Mūsu sarunas laikā šķiet, ka Kabanovs nav nedz sarūgtināts, nedz pārsteigts par savas ieceres zemo popularitāti. Viņš atbild formāli, liekas noguris no eiro jautājuma apspriešanas un atzīst, ka tā esot tikai niecīga daļa no viņa rūpēm un interesēm. Rodas iespaids, ka par lata atbalsta grupas nākotnes plāniem viņš stāsta bez ticības to īstenošanai. Kāds no bijušajiem kolēģiem Kabanovu raksturo kā cilvēku, kurš ātri aizraujas ar kādu ideju, tūlīt pat velta tai visu savu laiku un var tikpat ātri visu aizmirst. Viņam arī patīkot provocēt un vērot izraisīto rezonansi sabiedrībā: «Tas ir kā iemest degošu sērkociņu petaržu fabrikā un tīksmināties par to, cik smuki viss sprāgst,» saka bijušais kolēģis, kas savu vārdu lūdz neminēt.

Vai šis ir viens no tādiem gadījumiem? Kabanovs uzsver, ka ir nopietns savos nodomos, kaut gan rīkojas pretēji partijas interesēm. Politiķis uzskata, ka viņa grupas mērķis būs sasniegts, ja ES, diskutējot par Latvijas uzņemšanu eirozonā, tiks pieminēta viņa darbība kā rādītājs Latvijas sabiedrības negatīvam noskaņojumam pret eiro. «Kādas izredzes manai darbībai? Pusprocents! Sevi nepārvērtēju, netaisos kurināt ugunskurus un mesties frontes līnijā,» secina rūdītais deputāts.

Pati ar savu taisnību

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

ZZS frakcijas deputāte Iveta Grigule prot taisīt troksni – iepriekšējā Saeimā tas beidzās ar viņas izslēgšanu no partijas, nu pošas «izslēgt» Latviju no eirozonas

Par Griguli mēs vēl dzirdēsim. Ar šādiem vārdiem kolēģe Sanita Jemberga pirms diviem gadiem beidza savu rakstu par Saeimas deputāti Ivetu Griguli, kas tikko bija izslēgta no Latvijas Zaļās partijas (LZP) par rīkošanos pretēji partijas nostādnēm – tajā skaitā par Andra Bērziņa atbalstīšanu prezidenta amatā. Un mēs tiešām dzirdam. Pēdējie spilgtākie uzplaiksnījumi no Grigules nākuši kā pretošanās lata nomaiņai ar eiro.

Pēc eiro ieviešanas likuma viņa sparīgi paziņoja, ka faktiski ir savākusi 34 deputātu parakstus, lai rosinātu referenduma procedūru. Tomēr kolēģi Griguli pievīla, un beidzot viņa palika viena karotāja. Tagad, mēnesi pēc šiem notikumiem, Grigule joprojām ir apņēmības pilna pierādīt, ka tauta neatbalsta eiro, tomēr pati no referenduma organizēšanas aktīvām pozīcijām pagājusi malā. Viņa likumprojekta iniciatīvas grupas organizēšanu atstājusi aktīvista Jāņa Sila ziņā un ir pārliecināta – referenduma rosinātājiem izdosies pārvarēt gan juridiskos, gan organizatoriskos šķēršļus un tauta valdībai pierādīs, ka eiro savos maciņos nevēlas redzēt.

Pati uz CVK neies

Pretestību eiro Grigule pamato gan ar cenu celšanos, gan ar nedrošību eirozonā, gan ar lata kā viena no Latvijas valsts simboliem zaudējumu. Publiski izskanējuši minējumi, ka Grigule varētu būt tikai «pastniece», kas īsteno Ventspils mēra un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) teju mūžīgā premjera kandidāta Aivara Lemberga vēlmes un ieceres.

«Ja es būtu kādās saistībās ar Aivaru Lembergu, Zaļā partija nebūtu ar mani skarbi izrīkojusies. Es savus lēmumus pieņemu pati,» viņa noskalda. Un stāsta, ka dzīvē visu sasniegusi pati un pati izdarījusi to, par ko sākumā visi teikuši: ko tu ņemies, tev nekas nesanāks. Piemēram, 10.Saeimā nostājusies pretī toreizējā veselības ministra Jura Bārzdiņa (ZZS) iecerei daļu slimnīcu pārveidot par dienas aprūpes centriem un savu panākusi. «Jā, šī kundze katrā vietā, kur pamana iespēju ar populismu gūt atbalstu, dodas uz priekšu,» Grigules aktivitātes raksturo Bārzdiņš. Viņš saka – daļa cilvēku jebkuras reformas vienmēr uztvers kā pārinodarījumu, tāpēc politiķiem to ir viegli izmantot.

Un tomēr aktīvās Grigules, kas uzreiz pēc kolēģu «uzmetiena» solīja savākt 30 000 vēlētāju parakstu par referendumu, tagad nav starp cilvēkiem, kas veido sabiedrisku organizāciju, lai atbilstoši likumam par tautas nobalsošanu likumprojektu varētu iesniegt Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK). Grupā esot cilvēki, kas jau gada sākumā rakstījuši vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, protestējot pret eiro, bet grupas vadību uzņēmies Jānis Sils. «Bija vairāki deputāti, kas gribēja būt starp dibinātājiem, bet vienojāmies, ka dibinātājos nebūs deputātu ne no Saskaņas centra, ne no mūsu frakcijas, lai oponenti pēc tam nevarētu pārmest, ka tas ir politisks projekts,» paskaidro Grigule, piebilstot – lai referenduma rosināšanas tehniskās lietas uzņemoties sabiedrības autoritātes.

Kāds sakars ar vēlēšanām?

Konstitucionālo un starptautisko tiesību juristi gan apšauba, ka Latvijā juridiski iespējams referendums par eiro, jo Satversme liedz rīkot tautas nobalsošanu par starptautiskiem līgumiem. «Mēs nerīkosim referendumu par starptautisku līgumu,» oponē Grigule, taču būtību, par ko iniciatīvas grupa paredzējusi referendumu, neatklāj: «Jautājiet Sila kungam vai gaidiet brīdi, kad likumprojektus iesniegsim CVK!»

Jānis Sils uz manu e-pasta aicinājumu izstāstīt, par ko iecerēta tautas nobalsošana, neatsaucās. Viņš jau izsenis ir pazīstams ar savām nacionālo naidu uzjundošajām aktivitātēm, tā nonākot Drošības policijas uzmanības lokā. Savulaik Sils bija viens no jauniešu Kluba 415 līderiem, tagad vada Latviešu nacionālistu klubu. Savukārt vēstuli pret eiro valsts augstākajām amatpersonām parakstījuši tādi pazīstami cilvēki kā Kaspars Dimiters, Aivars Borovkovs, Edvards Ratnieks, Jānis Rožkalns, Sergejs Ancupovs, Pēteris Apinis, Elita Veidemane, Aivars Brīze u.c.

Grigule zina stāstīt – esot sagatavoti veseli divi likumprojekti, kas marta otrajā pusē tikšot iesniegti CVK un kas esot juridiski tā pamatoti, ka CVK nemaz nevarēšot tos nereģistrēt. Ja tomēr CVK likumprojektu nepieņemšot, «tas tiešām būs liels skandāls ne tikai Latvijā, bet visas Eiropas mērogā», un tad nākamais solis būšot pārsūdzība Augstākās tiesas senātā, prognozē Grigule.

Taču AT senāts jau apturējis tiesvedību nepilsoņu referenduma lietā, lūdzot skaidrojumu Satversmes tiesai (ST). Būtu loģiski, ka senāts aptur tiesvedību arī iespējamajā eiro referenduma lietā. «Tās ir divas dažādas lietas!» kā no lielgabala ar milzu pārliecību par savu taisnību šauj Grigule. Un stāsta – kamēr CVK 45 dienas domās, vai reģistrēt likumprojektu, referenduma rosinātāji gūšot pieredzi referenduma organizēšanā. 20.martā Latvijā viesojas viens no Zviedrijas eiro referenduma organizētājiem, lai dalītos pieredzē.

Grigules pārliecība par savu taisnību un rosīšanās neapstrīdamību ir gandrīz vai apskaužama, bet vārdi, kādos viņa ietērpj savas aktivitātes, līdzinās populismam. Piemēram: «Ja 10% Latvijas iedzīvotāju saka eiro «jā» no nākamā gada, tad es esmu kopā ar 90%!» Pēdējās socioloģiskās aptaujas gan rāda, ka eiro ieviešanu atbalsta aptuveni trešdaļa, nevis tikai 10% iedzīvotāju. Tomēr Grigule nepiekrīt, ka viņas retorika un aktivitātes vērstas uz sevis popularizēšanu, domājot par 12.Saeimas vēlēšanām, kam jānotiek jau nākamgad. «Mīļais cilvēk, nu, kāds šeit sakars ar nākamgada vēlēšanām? Visiem deputātiem ir jāklausās, ko runā cilvēki aiz Saeimas sienām,» viņa paskaidro. 

Kampaņotāja

Grigule ir radusi iet savu ceļu un atšķirties no pārējiem kolēģiem. Piemēram, pirms 10.Saeimas vēlēšanām viņas un zemkopības ministra Jāņa Dūklava reklamēšanu medijos neatbilstoši likumam apmaksājusi kāda trešā persona. Grigule 2011.gada pavasarī arī balsoja pret Aināra Šlesera (PLL) izdošanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam kratīšanai, kamēr ZZS frakcija lielākoties atturējās šajā balsojumā, kas pamudināja prezidentu Valdi Zatleru rosināt Saeimas atlaišanu. Tāpat, būdama LZP valdes locekle, viņa rīkojusies pret LZP lēmumiem un atbalstījusi Andra Bērziņa ievēlēšanu prezidenta amatā. Par šo rīcību LZP 2011.gadā Griguli izslēdza no savām rindām, bet ZZS Saeimas frakcijā viņa palika un pēc Saeimas atlaišanas jau kā bezpartejiska kandidāte atkal startēja ZZS sarakstā ārkārtas vēlēšanās. 

Arī pirms 11.Saeimas vēlēšanām Grigule rīkoja pati savu individuālo kampaņu, kuras laikā pie vēlētājiem nonāca bezmaksas izdevums, kas izskatījās pēc avīzes un kurā bija lasāmi nekritiski raksti par Ivetu Griguli. Viņa gan noliedza, ka būtu saistīta ar šā izdevuma veidošanu. ZZS nav vienīgā Grigules politiskā simpātija – iepriekš viņai bijis pa ceļam ar savulaik Aināra Šlesera veidoto Jauno Kristīgo partiju, no kuras saraksta 2001.gadā viņa iekļuva Mārupes domē.

Tagad Grigule ir pilnīgi pārliecināta, ka izdosies panākt referendumu un tā rezultāts «no mūsu viedokļa būs pozitīvs». Uz jautājumu, vai Grigule tiešām domā, ka eiro Latvijā netiks ieviests, viņa atbild: «Es nedomāju, laiks rādīs. Ko mēs te ar zīlēšanu…»

Dombrovskis un viņa zaldāts

Posted on marts 15, 2013 by - Tēma

Kamēr eiro jautājums Saeimā kļuvis par politiskā tirgus preci, premjers Valdis Dombrovskis gatavs tā dēļ nešauboties likt uz spēles savu reitingu pašmājās, bet dažā ES galvaspilsētā viņam nākas skaidrot – aiz Polijas uzreiz nesākas Sibīrija, kur nekādu eiro nevienam nevajag

Latvijas televīzijas tiešraidē par mūsu iestāšanās referendumu Eiropas Savienībā ir brīdis pārtraukumam. No savas dežūras vietas Kongresu namā izeju īsā pastaigā līdz Vecrīgai. Balsis vēl nav saskaitītas. Vēlāk uzzināsim, ka 67% nobalsojuši par, 32% pret. Kaut tobrīd precīzu proporciju neviens vēl nenosauc, tāpat ir skaidrs – pārsvars būs iestāšanās piekritējiem. 

Līvu laukumā to jau svin. Epicentrā premjerministrs Einars Repše. Kāds no «par» balsotājiem iedod Repšem krekliņu, premjers to enerģiski uzstiepj pāri žaketei. Uz vēdera atklājas divi pāri basu pēdu tradicionālajā mīlētāju pozā un uzraksts: «Labāk būt iekšā!» Jaunieši sajūsmā spiedz, lata tēvs, sarkdams, bet acīmredzami laimīgs, stāv uz skatuves. Nomaļāk, interesentu bariņa vidū kāds eiroskeptiķis klusējot dedzina zilzvaigžņoto ES karodziņu. Mēs esam iestājušies. Referenduma galvenā iedvesmotāja, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tobrīd notikumiem seko no Rīgas pils ar prieka un labi padarīta darba pacilājošo sajūtu. Ir 2003.gada 20.septembra vakars.

«Man nav nekādu atmiņu par to,» saka Valdis Dombrovskis, kurš referenduma laikā bija finanšu ministrs. «Nobalsoju un laikam aizgāju mājās…» Tagad viss ir citādi – tieši Dombrovskim, nu jau premjerministra amatā, ir pienākums «vilkt» tālāk tovakar sākto integrācijas procesu. Mūsu saruna notiek nepilnus 10 gadus pēc iestāšanās balsojuma. Līdz Dombrovska valdības noteiktajam eiro ieviešanas datumam – 2014.gada 1.janvārim – palikušas 308 dienas. Viņš tic, ka mērķis piepildīsies. Lai gan ir jūtams, ka apkārt politiskās vides figuranti tramīgi mēra elektorāta temperatūru, kas nav labvēlīga eiro. Spriežot pēc tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS datiem, pret eiro ir 60-70% aptaujāto. Tas nozīmē, ka eiro ieviešanas lēmuma virzīšana uz priekšu draud sadeldēt jau tā visai plā-nos plusus Dombrovska reitingā. «Es no tā nebaidos. Nedaru to arī amata pienākuma pēc. Man ir pārliecība, ka eiro mums ir vajadzīgs,» bez šaubīšanās atzīst premjers.

Ja neskaita Latvijas Bankas (LB) prezidentu Ilmāru Rimšēviču, Dombrovskis ir vienīgais, kurš pie varas esošo amatpersonu vidū kopš iestāšanās referenduma vienmēr publiski atbalstījis eiro un darījis to gan Latvijā, gan ārzemēs. Ir skaidrs, ka pārējās ES valstis mūs ar varu klubiņā nevelk. Dombrovskis, Rimšēvičs un finanšu ministrs Andris Vilks jau vairākus mēnešus ES galvaspilsētās prezentē mūsu eiro ieviešanas plānu. Dažam labam tur zināšanas par Latviju nesniedzas tālāk par Varšavu. Tā teikt, viņpus Polijas jau sākas Sibīrija, un kāpēc gan tur vajadzīgs eiro? Bet kādā no ES dienvidvalstīm pat sastaptas amatpersonas, kuras domā, ka Rīga ir Igaunijas galvaspilsēta.

Tikmēr tepat Latvijā šķiet, ka paši nespējam saprast, ko gribam. Partiju birojos laiku pa laikam svārsts nostaigā starp «par» un «pret», sev un publikai tiek uzdoti jautājumi, kas līdz šim jau šķita izlemti.
Vai toreiz, vienlaikus ar iestāšanos ES, esam nobalsojuši arī par eiro ieviešanu? Juridiski – jā, jo tautas un vēlāk arī Saeimas apstiprinātajā līgumpaketē par pievienošanos ES bija normas par eiro ieviešanu. Repše apgalvo, ka toreiz dažādās auditorijās runājis – referendums par iestāšanos ES automātiski būs arī par iestāšanos eirozonā. Rimšēvičs pat ir saglabājis toreiz LB sagatavoto uzskates lapu par eiro, kas nosūtīta visām mājsaimniecībām. 

«Pilnīgi skaidri un noteikti» bija pārliecība, ka balsojums par dalību ES vienlaikus ir balsojums par lata nomaiņu ar eiro, atzīst Vīķe-Freiberga. 

Kopš esam nobalsojuši, «mums nemaz nav tiesību domāt «jā» vai «nē», bet ir pienākums pievienoties eirozonai», saka Rimšēvičs.

«Vairākums vēlētāju tolaik par eiro noteikti nebalsoja. Vismaz nedomāja par to, atlika uz vēlāku laiku. Prāti bija nodarbināti ar galveno izšķiršanos – par ES. Jau par to lielākā daļa nespēja nobalsot ar sirdi un dvēseli – drīzāk ar sajūtu, ka nav citas izvēles vai ka tas būs izdevīgi, jo saņemsim daudz Eiropas naudas,» skaidro SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Toreiz, kad stājāmies ES, pat labākais rādītājs aptaujās bija ar mīnusa zīmi, kad par bija 35%, bet pret – 37%. Pozitīvais referenduma iznākums tika panākts ar masīvu kampaņu un balsotāju secinājumu, ka alternatīvas nav.

Kopš pievienošanās visus gadus Latvija no ES kopējā budžeta ir saņēmusi daudz vairāk, nekā tajā iemaksājusi. Piemēram, 2004.gadā tie bija 197 miljoni vairāk, bet 2011.gadā – 731 miljons. Latvijas ieguvuma kopējā summa līdz šim ir 3,52 miljardi eiro. Lai gan teju katrā pagastā ir kaut kas tapis par ES naudu, sabiedrība tik un tā ir ļoti skeptiski noskaņota gan pret ES, gan pret eiro. «Ir vilšanās sajūta,» secina Kaktiņš. «Tos labumus ir varējuši novērtēt, un tie nav izrādījušies tik lieli, lai teiktu, ka cerības piepildījušās. Tie, kuri balsoja par ES, nedomāja, ka pēc tam lasīs šampinjonus ārzemēs.» Viņaprāt, negatīvismu veido iedzīvotāju uzskats, ka ES ir vainojama arī pie mūsu pašu izraisītās ekonomikas krīzes bedres un iekšpolitiskajām problēmām.

Pēc SKDS datiem, 56% uzskata, ka iestāšanās ES veicināja lejupslīdi Latvijā, turpretim Rīgas Ekonomikas augstskolas pētnieki aprēķinājuši, ka bez ES naudas krīze būtu vēl dziļāka – piemēram, 2009.gadā piedzīvotajam IKP samazinājumam par 17,7% bez ES fondiem būtu jāpieskaita vēl 3,7%. Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Latvijā norāda – ja mēs nebūtu kopējā ES darba tirgū, jāšaubās, vai aizbraucējiem būtu bijis labāk papildināt bezdarbnieku rindas, paliekot te. Iespēja doties strādāt uz Īriju vai jebkuru citu valsti ir risinājums bezizejas situācijā, turklāt aizbraucēji ik dienu uz Latviju pārskaita aptuveni miljonu latu, tā sildot ekonomiku.

Kādēļ eiro, ja tāpat labi?

«Ja tagad būtu referendums par eiro, pieļauju, ka tomēr kaut kā izžmurdzītos ar pozitīvu rezultātu,» prognozē Kaktiņš, jo «viena daļa nospļautos un neietu, otra daļa saprastu, ka citādi būs pilnīgs sabrukums». «Droši vien beigās nonāktu pie tā paša jautājuma, kas bija, stājoties ES – vai kāds var piedāvāt ko labāku? Un nobalsotu par.» Neraugoties uz skepsi pret ES un eiro, Latvijas vēlētāju lielākā daļa allaž ir balsojusi par partijām, kas bijušas par eirointegrāciju. Pēc LB datiem, lielākais skaits – 81% – kredītu ņemti eiro, arī naudas uzkrājumos gandrīz puse – 42% – priekšroku dod eiro. «Ar makiem ļaudis jau ir nobalsojuši,» secina eksprezidente Vīķe-Freiberga, tikai ar pievienošanās politisko gaitu esam vēl «aizkrāsnē».

Eiro tēma par tirgus preci politikā pirmoreiz kļuva jau krietni pirms iestāšanās ES referenduma. 2002.gada 26.maijā Ziedonis Čevers nodibināja Brīvības partiju. Viens no tās solījumiem bija saglabāt latu, nevis pāriet uz eiro, ja Latvija iestātos ES. Vēlētāju «iebarošanai» gan tas nenostrādāja. Partija saņēma tikai 0,2% balsu un Saeimā netika.

Pirmo konkrēto eiro ieviešanas termiņu – 2008.gadu – bija noteikusi Repšes Jaunā laika (vēlāk Vienotības) valdība jau tūlīt pēc iestāšanās referenduma. Rimšēvičs atceras, ka politiķi pirmoreiz ceļā uz mērķi «salūza» 2004.gada pavasarī, kad nācies dzirdēt – ar eiro var nesteigties. «Bija eiforija, pēc iestāšanās nāca liela nauda no Eiropas. Kādēļ eiro, ja tāpat ir labi?» – toreiz bieži šādus pretargumentus dzirdējis LB prezidents, kad centies norādīt uz augošajām bažām par ekonomikas pārkaršanu.

Uz LB aicinājumiem bremzēt toreizējā zaļzemnieku premjera Induļa Emša biedrs un Latvijas Pirmās partijas līderis Ainārs Šlesers paziņoja, ka tieši otrādi – «jāgāzē līdz grīdai». LB izstrādātais pretinflācijas plāns tika ielikts atvilktnē, kur to paturēja arī nākamā – Tautas partijas premjera Aigara Kalvīša – valdība. Lai pagūtu 2008.gadā ieviest eiro, pēdējais brīdis kaut ko darīt bija 2005.gada beigās. Bet nekas nenotika. Ja būtu izdevies, Rimšēvičs ir pārliecināts, ka Latvija neietu cauri tik dziļai krīzei, arī aizbraucēju skaits būtu daudz mazāks, Parex nebūtu jāglābj par valsts naudu, to varētu likt ekonomikā.

Nākamreiz eiro kā mērķi aktualizēja Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa premjers Ivars Godmanis. Vienojoties ar starptautiskajiem aizdevējiem, eiro ieviešana tika noteikta kā ekonomikas glābšanas programmas galapunkts, jo atrašanās eirozonā pasargātu mūs no valūtas krīzes, kas iestājās pēc Parex bankrota. Taču budžeta deficīts ekonomiskā krituma dēļ 2009.gadā izrādījās daudz lielāks, lai uz 2012.gadu virzītā cerība ieviest eiro izdzīvotu.

Dažādos laikos, arī kad eirozona piedzīvoja vēl grūtākus brīžus nekā patlaban, valdību deklarācijas ar mērķi ieviest eiro ir parakstījuši visi Zaļo un Zemnieku savienības vadošie politiķi – Augusts Brigmanis, Ingrīda Ūdre, Aivars Lembergs, Raimonds Vējonis. Pirmās Dombrovska valdības deklarācijā 2009.gadā ZZS un arī toreizējie tēvzemieši (tagad Nacionālā apvienība) ar saviem parakstiem solīja, ka «virzīsimies uz iespējami ātru eiro ieviešanu, nosakot 2012.gadu kā indikatīvo termiņu eiro ieviešanai».

Dombrovska otrās valdības deklarācijā 2010.gadā ZZS parakstījās, ka atbalsta patlaban noteikto eiro ieviešanas datumu – 2014.gada 1.janvāri. Taču, nonākot opozīcijā nu jau trešajai Dombrovska valdībai, ZZS nostājās pret, radot draudus, ka pievienošanās plāns eirozonai atkal izgāzīsies. Zaļzemnieki pēkšņi uzkarsēja iniciatīvu tomēr rīkot referendumu par eiro. Aprēķins izskatās vienkāršs un arī savtīgs – lai arī ko iepriekš, gribēdami būt dažādu valdību sastāvos, ir parakstījuši ZZS līderi, viņu vēlētāju vairākums ir pret eiro. 

No opozīcijas vietām un jau 1.jūnijā paredzēto pašvaldību vēlēšanu gaidās nepopulārā eiro atbalstīšana, protams, nav izdevīga. Vēlētājiem vairāk izpatiks, paceļot eiro pretinieku karogu un ar referenduma prasību mēģinot spēlēt uz nacionāli romantiskās lata aizstāvju dvēseles stīgas.

Es pati laikam esmu vidējā vēlētāja. Toreiz, balsojot ES iestāšanās referendumā, par eiro nedomāju. Protams, bija skaidrs – ja reiz būsim ES, kaut kad latu nāksies aizstāt ar eiro. Jau tad paredzēju, ka man tas būs skumjš brīdis. Kopš bērnības, kad ielūkojos vecmāmiņas «dārgumu lādītē», man licies, ka pasaulē nav skaistākas relikvijas par sudraba pieclatnieku ar cēlo Mildas profilu latvju vainagā, kas man šķita kā izglābts no teiksmaini nogrimušās Atlantīdas. «Es gribu, lai lati paliek, man tie patīk. Es kolekcionēju LB izdotos suvenīrlatus, un vismīļākais man ir tas ar cūku virsū,» saka Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs no Saskaņas centra, kurš pieteicies par lata lielāko draugu.

Labumiņus patur noslēpumā

31.janvāra Saeimas sēdē balsojums par eiro ieviešanas likumu tikai formāli bija sausa dokumenta apstiprināšana, kas tehniski nosaka mūsu pievienošanos eirozonai – politiski tā bija robežšķirtne. Ja likumu noraidītu, Dombrovskim nebūtu iespējams sākto kursu turpināt. 

Premjers atzīst, ka iepriekš centies pārliecināt ZZS balsot par, bet «kopēju viedokli nav izdevies panākt». ZZS frakcijas vadītājs Saeimā Augusts Brigmanis apstiprina, ka Dombrovskis ticies ar frakcijas politiķiem Uldi Auguli un Raimondu Vējoni, aicinot atbalstīt likumprojektu. Pretī gan tikai piedāvājis, ka ZZS ar to varētu izpelnīties iespēju «kaut kad nākotnē», ne šajā Saeimas sasaukumā, iekļūt valdības sastāvā. «Teicu savējiem: ja gribat, ejiet uz sarunām, bet man tas nav pieņemams. Tad man bija zvans no Dombrovska, bet es viņam pateicu, ka mums nav par ko runāt,» saka Brigmanis.

Balsojumā eiro atbalstošajai valdošajai koalīcijai – Vienotībai, Reformu partijai un Nacionālajai apvienībai – tomēr sanāca vairākums. 52 balsis. Par nebalsoja viens no koalīcijas nacionāļiem – Jānis Dombrava.

Taču nākamais, vēl bīstamākais pārbaudījums bija priekšā. Dienu pēc balsojuma ZZS deputāte Iveta Grigule paziņoja, ka viņai esot referenduma procedūras sākšanai nepieciešamais 34 deputātu atbalsts, kas sarunāts gan ar pašas ZZS, gan SC un nacionāļu kolēģiem. 

Karstā ziņa piektdienas pēcpusdienā pabija visu lielāko mediju virsrakstos, solot politiķiem nemierīgas brīvdienas. Ja tā notiktu, tad neatkarīgi no referenduma rezultāta, bet tikai tā norises dēļ vien valdībai nāktos atteikties no iecerētā eiro ieviešanas termiņa. Taču arī te visu izšķīra individuāla izdevīguma aprēķins. Pēc pāris dienām, pirmdienā, SC paziņoja, ka Grigules iniciatīvu neatbalstīs. Tas nevarēja nepārsteigt vismaz tos saskaņiešu vēlētājus, kuri partijas pēdējā programmā bija lasījuši – SC atbalsta eiro ieviešanas atlikšanu.

SC frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs piekrīt, ka partijas atbalstītājos un arī frakcijā ir daudz eiroskeptiķu. Tomēr, izanalizējot plusus un mīnusus, esot sapratuši, ka politisku zaudējumu Saskaņai būs vairāk, ja referendumu atbalstīs. Laika ziņā tas sakristu ar SC pašlaik vissvarīgāko mērķi – uzvarēt Rīgas domes vēlēšanās, turklāt tā, lai viņu saraksts ar mēru Nilu Ušakovu un vicemēru Andri Ameriku iegūtu mandātu vairākumu. Lai veiktos, vajadzīgs latviešu vēlētāju atbalsts. Uz to cerības zustu, ja kampaņas laikā SC parādītos kā partija, kas orientēta uz Krievijas rubli iepretim eiro. Turklāt, ja eiro tiktu izgāzts ar SC atbalstu, «tad mēs būtu vienīgie nelieši, mūs vainotu visās turpmākajās neveiksmēs, ka esam vainīgi pie eiro neieviešanas». «Tādus laurus es negribēju,» atzīst Urbanovičs.

Turklāt SC iekšienē protesta vilni esot radījusi Grigules uzdošanās par referenduma virsdiriģenti, jau iepriekš pasakot, ko SC darīs. «Mēs esam sodījuši daudz dižākus ļaudis nekā Grigule par to, ka tie mēģinājuši SC vadīt,» noskalda Urbanovičs. Redzot, ka atbalsta nav, arī ZZS nācās mest kažoku vēlreiz apkārt un atstāt Griguli vienatnē prātojam, kā vēl torpedēt eiro. «Ja kāds būs pa īstam nopelnījis ordeni par eiro ieviešanu, tad tas ir Dzintars Zaķis,» vaļsirdīgā sarunā par Vienotības frakcijas vadītāja un aizkulišu sarunu vedēja lomu man atzīstas viens no ietekmīgiem partijas politiķiem. Gan ar piebildi, ka vēlas palikt anonīms, viņš stāsta – paralēli pārējiem procesiem noticis arī ierastais «politiskais tirdziņš». 

Tas parasti nozīmē, ka individuāliem opozicionāriem par svarīgu balsojumu pretī tiek piedāvāts kāds pakalpojums no valdošās koalīcijas. Piemēram, atbalsts kādai iniciatīvai budžeta dalīšanas laikā vai priekšlikumam kādā likumprojektā. 

Zaķis «strādāja kā tāds Dombrovska zaldāts», saka viņa kolēģis. «Tie bija divi mēneši gandrīz nepārtraukta darba. Cik soļarkas netika nodedzināts! Brauca gan pie saskaņiešiem, gan pie zaļzemniekiem. Tam labumiņu pasolīja, tam labumiņu. Tāpēc mums pilnīgi noteikti nebija nekāds pārsteigums, ka liktenīgais pirmdienas rīts Grigulei pienāca ar izgāšanos. Tam apakšā bija liels darbs.» Kas bija konkrētie «labumiņi» un to ieguvēji, pats Zaķis negrib stāstīt. «Varbūt kādreiz, kad rakstīšu memuārus!» Dombrovska zaldāts paliek uzticīgs savam uzdevumam līdz galam.