Žurnāla rubrika: Svarīgi

Radars Latvijā

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Pašvaldības vēlēšanās Rīgā uzvarējusi un vairākumu domē ar 39 no 60 vietām ieguvusi apvienība Saskaņas centrs/Gods kalpot Rīgai. Vēlēšanās noteikto 5% barjeru pārvarējusi un domē iekļuvusi arī nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemai un brīvībai/LNNK un partija Vienotība, kuras ieguvušas attiecīgi 12 un deviņas vietas. Citi politiskie spēki nav pārvarējuši 5% barjeru.

Pagājušo ceturtdien Parīzē Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Ministru padomes sēdē pieņemts lēmums uzaicināt Latviju sākt pievienošanās sarunas. Pozitīvākā scenārija gadījumā mūsu valsts organizācijai varētu pievienoties 2015.gadā.

Tiesa pret 10 000 latu lielu drošības naudu pirmdien no apcietinājuma atbrīvoja Daugavpils domes priekšsēdētājas vietnieku Vjačeslavu Širjakovu. Pagājušonedēļ pret 50 tūkstošus latu lielu drošības naudu no apcietinājuma atbrīvots Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja aizturētais uzņēmējs Jānis Sprinovskis, kurš iesaistīts Daugavpils pašvaldības amatpersonu kukuļošanas lietā saistībā ar Daugavpils domes kapitālsabiedrības Daugavpils siltumtīkli īstenotajiem projektiem. 

Ģenerālprokuratūra cēlusi apsūdzību bijušajai Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes priekšniecei Ārijai Stabiņai, saucot viņu pie kriminālatbildības pēc četriem Krimināllikuma pantiem – par kukuļu pieņemšanu, par dokumentu viltošanas organizēšanu, par dienesta viltojumu mantkārīgā nolūkā, par nepatiesu ziņu norādīšanu valsts amatpersonas deklarācijā. Tikmēr KNAB turpina kriminālprocesu pret pārējām aizdomās turētajām personām par iespējamo iesaistīšanos vairāk nekā 20 noziedzīgo nodarījumu epizodēs.

Šā gada pirmajā ceturksnī visstraujāk darba samaksa augusi valsts pārvaldē, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Bet vidējā darba samaksa valstī turpina augt jau trešo gadu pēc kārtas. 2013.gada 1.ceturksnī, salīdzinot ar 2012. gada atbilstošo periodu, darba samaksa valsts pārvaldē augusi par 8%, tirdzniecībā par 6,4%, informācijas un komunikācijas pakalpojumu jomā – par 6,2%, būvniecībā – par 6,1%, lauksaimniecībā – par 5,8% un nekustamo īpašumu nozarē – par 5,3%.

Vislielāko algu valsts augstāko amatpersonu vidū saņem Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, kura mēnešalga ir 3031 lats pirms nodokļu nomaksas, liecina Finanšu ministrijas apkopotā informācija. Valsts prezidenta Andra Bērziņa mēnešalga kopā ar reprezentācijas piemaksu ir 2662 lati. Valsts otrā augstākā amatpersona – Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa – mēnešalgā saņem 2337 latus pirms nodokļu nomaksas.

Pasaulslavenais latviešu diriģents Mariss Jansons otrdien Minhenē tika apbalvots ar Ernsta fon Sīmensa balvu, kas tiek dēvēta par mūzikas pasaules Nobela prēmiju. Ernsta fon Sīmensa prēmija katru gadu godina kādu komponistu, muzikantu vai muzikologu, paužot atzinību par viņa izcilo ieguldījumu savā profesijā. Iepriekšējo balvas saņēmēju vidū ir komponists Bendžamins Britens, čellists Mstislavs Rostropovičs, diriģents Herberts fon Karajans, komponists Leonards Bernsteins.

Lai nosiltinātu 25 000 jeb aptuveni 60% līdz 70% no Latvijas dzīvojamā sektora, siltināšanā būtu jāinvestē 2,7 miljardi latu, aplēsusi Ekonomikas ministrija. Kopš 2003.gada Latvijā ir renovēti 2-3% viendzīvokļa namu un tikai 1% līdz 2% māju, kurās ir divi un vairāk dzīvokļu. Izmantojot ES fondu līdzekļus, kopumā varētu tikt renovētas aptuveni 1000 daudzdzīvokļu mājas, kas ir tikai 2,6 % no daudzdzīvokļu mājām.

Bijušais žurnālists Jānis Domburs apmācīs Latvijas diplomātus sniegt intervijas masu medijiem. Ārlietu ministrija noslēgusi 2990 latu līgumu ar SIA Domburs par 25 videointerviju mācību nodarbībām.

Sekstrēmistes

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Pasaulē

Pēdējā laikā ar apbrīnojamu regularitāti savas protesta akcijas rīko sieviešu grupa Femen – aktīvistes puskailas iebrūk publiskos pasākumos un izkliedz dažādus saukļus. Kā tas viss sākās, un kāda ir viņu motivācija?

Aleksandra Ševčenko apbrīnojami mierīgi uzklausa savas mammas Ludmilas sūkstīšanos par meitas izvēlēto dzīvesveidu. Par to, ka viņa savos 25 gados aizvien ir viena – bez drauga vai vīra. Bet vēl vairāk par to, ka meita ir iesaistījusies sieviešu grupā Femen, kas nu jau dažus gadus rīko dažādas negaidītas politiska protesta akcijas, atkailinot savas krūtis.

Slaidā blondīne Aleksandra, ko tuvinieki un draugi īsāk sauc par Sašu, ir prasmīga dumpiniece. Viņas biezās lūpas un zilās acis no piemīlīgas izteiksmes strauji var pārvērsties bezbailīgi kaujinieciskā grimasē. Viņa māk ātri noraut krekliņu un vicināt gaisā dūres. Pēdējā reize, kad to redzēja pasaule, bija šāgada aprīlī, kad Saša kopā ar pāris domubiedrenēm puskailas metās virsū Vladimiram Putinam, nosaucot viņu par diktatoru. Krievijas prezidents tobrīd ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli apskatīja ikgadējo Hannoveres gadatirgu.

Videomateriālos un fotogrāfijās redzams, ka uz Sašas kailajām krūtīm un muguras uzrakstīti Putinam veltīti rupji saukļi. Jaunā sieviete bija tikai dažu soļu attālumā no Krievijas līdera, kurš reaģēja ar ironisku smīnu un paceltiem īkšķiem. Pēc dažām sekundēm Sašu nogāza politiķu miesassargi. 

Viņas mamma stāsta, ka video redzējusi vienu reizi un atkārtoti to vairs nevēlas skatīties. «Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti es uztraucos par viņu dzīvībām. Es naktīs nevaru mierīgi gulēt,» saka Ludmila, kurai Ukrainas rietumdaļas pilsētā Hmeļnickā pieder neliels modes preču veikals. Mammai īpaši nepatīk, kad viņas meita un citas aktīvistes izsauc rupjus saukļus un atkailinās ziemas laikā. «Iespējams, ir pienācis laiks dibināt partiju, piedalīties vēlēšanās, mainīt cīņas metodes un mēģināt sasniegt savus mērķus likumdošanas ceļā, jo man jau ir nelabi, un es esmu nogurusi no šīm akcijām.» 

Un vēl Ludmila piebilst: «Es arī gribu mazbērnus.»

Negaidītie izlēcieni

Atkailināšanās nebūt nav jauna protesta forma. Taču Femen sievietes to pārvērtušas par savdabīgu interneta laikmeta mākslas formu. Organizācija pirms pieciem gadiem tika dibināta Ukrainas galvaspilsētā Kijevā, un pašlaik tai ir atsevišķas nodaļas vēl deviņās valstīs četros kontinentos.

Savu taktiku viņas dēvē par sekstrēmismu, bet simtiem brīvprātīgo aktīvistu – par šoka kareivēm, kuru galvenais mērķis esot cīnīties pret patriarhālajiem ieradumiem. Par saviem lielākajiem ienaidniekiem Femen sauc diktatorus, baznīcu un seksuālos ekspluatatorus.

Femen protesti bieži vien pārsteidz drošībsargāšanas iestādes pilnīgi nesagatavotas, un reizēm ir pat smieklīgi skatīties, kā policisti vai miesassargi izmisīgi cenšas sagūstīt puskailās sievietes. Tam visam ir arī ēnas puse – Femen aktīvistes ir tikušas sistas, ieslodzītas, un viņām pat draudēts ar nāvi. «Atcerieties savu mammu patīkamo smaržu un atcerieties, cik jūs bijāt laimīgas, pirms ieradāties Baltkrievijā,» – tā draudējis viens no drošībniekiem, kad 2011.gada decembrī pret Aleksandra Lukašenko autoritāro režīmu protestējušās trīs sievietes arestēja Minskas centrā, aizveda uz sniegotu mežu, piedraudēja sadedzināt dzīvas, bet pēc tam atstāja tur puskailas.

Tomēr tas, šķiet, neattur viņas no arvien jaunām protesta akcijām. Pasaules Ekonomikas forumā Davosā šāgada janvārī viņas protestēja pret «gangsteru» pulcēšanos un vīriešu dominēšanu pasaules ekonomikā. Pie sarkanā paklāja Berlīnes kinofestivālā februā-rī nosodīja barbariskās sieviešu apgraizīšanas tradīcijas Āfrikā. Kad martā notika jaunā Romas pāvesta vēlēšanas, Femen pie Vatikāna izlaida sarkanus dūmus, nosodot katoļu baznīcas «asiņaino» vēsturi. 

Bet 22.maijā Parīzē, kas ir lielākā Femen nodaļa ārpus Kijevas, viņas kariķēja labēji noskaņotā vēsturnieka pašnāvību Dievmātes katedrālē – Domeniks Venērs (78) nošāvās slavenajā dievnamā, tādā veidā izrādot savu izmisumu par, viņaprāt, draudīgo imigrāciju no islāma zemēm un nupat Francijā legalizētajām viendzimuma laulībām, savukārt Femen aktīvistes jau pēc 24 stundām atbildēja ar saukli: «Lai fašisms dus ellē!»

Viena no pēdējām protesta akcijām bija aizpagājušajā trešdienā Tunisijā, kad trīs Femen sievietes izģērbās pie Tieslietu ministrijas, tādā veidā atbalstot savas organizācijas biedri Aminu Sbui, kura sacēla īstu sašutuma vētru šāgada martā, ievietojot sociālajā portālā Facebook savas puskailās fotogrāfijas ar izaicinošiem uzrak-stiem: «Mans ķermenis pieder man, un tas nav neviena cita goda objekts» un «Iz*** jūsu morāli!»

Amina tika arestēta, un viņai izvirzīja apsūdzības gan par nepiedienīgu uzvedību, gan arī par piparu gāzes baloniņa nēsāšanu – tas it kā liecinot par viņas nodomu sarīkot nesankcionētu protesta akciju. Pagājušajā ceturtdienā Aminai piesprieda naudassodu (aptuveni 90 latu) par nepiedienīgumu, taču 19 gadus vecā sieviete joprojām atrodas ieslodzījumā, jo varas iestādes vēl atsevišķi lems par smagākajām apsūdzībām.

Pēc pagājušās nedēļas protesta akcijas nekavējoties tika arestētas arī trīs Aminas atbalstītājas. Līdzīgi kā citās reizēs, arī Tunisijā notikusī Femen protesta akcija bija rūpīgi plānota. Tajā piedalījās divas Francijas pilsones un viena vāciete. Visām trim bija lielāka cerība saņemt tūlītēju palīdzību no savu valstu diplomātiskajiem dienestiem.

Pēkšņi feministe

Femen «šoka kareives» ir dažādu vecumu sievietes, taču lielākā daļa no viņām ir jaunas un pievilcīgas. Organizācijas vadība uzsver, ka aktīvistes kopj sevi un pirms protestiem cenšas uzpucēties.

Jāatzīst, ka šo puskailo skaistuļu izlēcieni tik tiešām ir spējuši piesaistīt uzmanību. Katrā ziņā tie ir daudz efektīvāki par Femen pirmajām aktivitātēm šīs organizācijas pirmsākumos 2006.gadā, kad ukraiņu feministu klubs nolēma pievērst uzmanību, viņuprāt, nepieņemamajām patriarhālajām tradīcijām, kas aizvien valda Ukrainas sabiedrībā. Hmeļnickas Ekonomiskās Universitātes studente Anna Hucola tolaik sagadīšanās dēļ esot atradusies pie pilsētas civilstāvokļa reģistrēšanas iestādes un ar līdzjūtību vērojusi, kā tur ierodas jaunās līgavas un līgavaiņi. Viņasprāt, jauno sieviešu dzīvē pirms precībām lielāka teikšana ir viņu tēviem, bet pēc precībām kontroli pārņem vīri.

Pati Hucola izaugusi mazajā Novo Ušicas ciemā, kas atrodas divu stundu brauciena attālumā no Hmeļnickas. Tur aizvien dzīvo viņas vecāki. Nav ne mazāko pazīmju, ka Novo Ušica būtu feminisma aktivitāšu karstais punkts. Kādā vakarā, kad Anna ieradās apciemot vecākus, viņas mamma slauca govi.

Mamma Ņina tic, ka viņas meita ar savām aktivitātēm tik tiešām cenšas palīdzēt citiem cilvēkiem, taču kaimiņi gan tā nedomā. «Ciema ļaudis to vienkārši nespēj saprast. Viņi apgalvo, ka tāda uzvedība ir nekulturāla. Viņi to neuzskata par politisku kustību, taču arī citādi nespēj to izskaidrot.»

Ne Ņina Hucola, ne Ludmila Ševčeno neatceras, ka viņu meitas pusaudžu gados kaut kā īpaši būtu interesējušās par politiku. Viss mainījies kādā jauniešu centra sapulcē, kurā Anna Hucola atstāstījusi savus novērojumus par jaunajiem pāriem un ieteikusi veidot īpašu sieviešu grupu. Auditorijā sēdošajai Sašai Ševčenko, kurai tobrīd bija 18, šāds priekšlikums vispirms šķitis absolūti muļķīgs.

«Es biju dumja,» septiņus gadus senos notikumus atceras Saša. «Biju normāla ukraiņu meitene. Es nemaz nezināju, ko feminisms nozīmē. Man likās, ka feministes ir neglītas sievietes, kurām aug ūsas. Viņas vienkārši ir lezbietes un nicina vīriešus. Ja jūs tagad par feminismu pajautāsit citām jaunām meitenēm uz ielas, viņas jums atbildēs tieši tāpat.»

Taču sapulcē diskusija kļuvusi arvien karstāka, un aptuveni 20 jaunas sievietes nolēmušas, ka tiešām ir jāsāk cīnīties par savām tiesībām. Dažas stāstījušas, ka regulāri cieš no savu tēvu vai draugu vardarbības. Citām ģimenēs galvenais atbalsts bija mamma, jo tēvs lielākoties dzer. Papildus tam tolaik Ukrainā bija saasinājusies prostitūcijas problēma un jaunu sieviešu kontrabanda seksuālu pakalpojumu sniegšanai ārzemēs.

Dažas no šīm problēmām bija labi zināmas arī Oksanai Šačko. Viņas mamma bārene alka ģimenes un pasteidzās apprecēties 18 gadu vecumā. Vīrs izrādījās alkoholiķis. Pārim drīz vien pasaulē nāca divi bērni, un jaunā sieva gribot negribot nonāca sociālos grožos, kas līdzīgi ierobežo tūkstošiem citu sieviešu.

Hucola, Ševčenko un Šačko pieņēma lēmumu dibināt feministu klubu, nosaucot to par Jaunās ētikas komiteju. Valkāja rozā drēbes un rīkoja gājienus (pilnībā apģērbta-s). Taču šīs aktivitātes piesaistīja maz uzmanības.

Kad visas trīs jaunās sievietes 2008.gadā pārcēlās uz dzīvi galvaspilsētā Kijevā, viņas nolēma mainīt taktiku – pārkristīja savu grupu par Femen un vienojās, ka turpmāk rīkos atkailināšanās akcijas. Organizācijas kodolam pievienojās Inna Ševčenko (nav radniecības ar Sašu). 

Patlaban Inna ir pametusi Ukrainu, jo pret viņu izvirzītas apsūdzības par liela krusta nozāģēšanu ar motorzāģi Kijevā pērn augustā, tā protestējot pret Krievijas meiteņu grupas Pussy Riot dalībnieču notiesāšanu. Protams, to Inna izdarīja ar atkailinātām krūtīm. 

Kādā intervijā pirms došanās trimdā Inna stāstīja, ka personīgi viņai galvenais mērķis esot pievērst uzmanību sieviešu seksuālai izmantošanai. «Mēs centāmies stāstīt, kas notiek patiesībā. Taču nevienu tas neinteresēja. Sapratām, ka šī sabiedrība, šī valsts nemaz negrib ieklausīties sievietēs. Protams, ikvienam patīk blenzt uz kailām sievietēm. Nu, labi, ja mēs par to nevaram runāt, tad mēs viņiem parādīsim!» stāstīja Inna. «Ar saviem protestiem mēs centāmies radīt jaunu izpratni par savu kailumu. Mēs paziņojām pasaulei: viss ir mūsu pašu rokās, mēs pašas sevi kontrolējam. Tās vairs nav vīriešu rokas.»

Ne visi to uztver tieši šādā veidā, un ne visi tam piekrīt. Daži kritiķi norāda, ka pašas aktīvistes padara sieviešu ķermeņus par lūriķu objektu. Turklāt Femen organizācijas feminisma ideoloģija esot diezgan izplūdusi. Citi norāda, ka protestētājas savu radikālo feminisma izpausmi, piemēram, uzspiež sievietēm Tuvajos Austrumos un Āfrikā, kur patiesībā būtu nepieciešama daudz maigāka un drošāka pieeja sieviešu tiesību aizstāvēšanai. 

Nav vietas godaplāksnēm

Saša Ševčenko atceras kādu nesenu sarunu ar savas bijušās vidusskolas direktori Nadeždu Orlovsku. Skolas gaitenī ir godaplāksne ar izciliem absolventiem – tajā starp citām ievietota kāda armijā dienoša puiša bilde, bet pasaulē slavenākajai bijušajai skolniecei, proti, puskailajai aktīvistei, vieta nav atradusies. Orlovska paslavējusi bijušo audzēkni par centieniem palīdzēt sievietēm, taču tajā pašā laikā kritizējusi Femen izvēlēto taktiku. Direktore arī neuzskata, ka sievietes Ukrainā tiek apspiestas. «Man visvairāk nepatīk, ka jūs ierodaties sabiedriskās vietās kailām krūtīm un basām kājām,» pārmetusi Orlovska. Pēc tam viņa izriezusi pati savas kuplās krūtis un kauninoši noteikusi: «Zini, man vēl arī ir ko pasaulei parādīt!»

Skolas direktore un pat Sašas Ševčenko mamma Ludmila uzskata, ka Femen saņem atbalstu no kaut kādām slepenām un bagātām organizācijām, kas tādā veidā aizmuguriski bīda savas intereses. Femen šādus apgalvojumus kategoriski noraida – jaunās sievietes skaidro, ka viņu grupa tiek finansēta no privātiem ziedojumiem un pārdodot Femen suvenīrus.

Saša Ševčenko stāsta, ka ar bijušo direktori nav sākusi strīdēties, jo savu enerģiju galvenokārt vēlas veltīt tiešajiem ienaidniekiem, nevis vienkāršiem kritiķiem. Viņasprāt, varbūt būs nepieciešama jauna revolūcija, pat ar asinsizliešanu, lai uzlabotu sieviešu dzīvi islāma valstīs un dažādās diktatūrās. Tikpat svarīgs uzdevums ir izglītot jaunāko paaudzi.

«Esmu pieņēmusi lēmumu kļūt par tādu sievieti, kas palīdz atvērt acis citām sievietēm, citām meitenēm,» saka Saša. «Jo es ļoti labi zinu, ka tipiskas ukraiņu meitenes ir diezgan padumjas. Mūsu skolās nav dzimumizglītības. Mūsu universitātēs nav lekciju par feminisma kustību. Mēs pat īsti nezinām, kas tas feminisms vispār ir.»

Izpeldēs?

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Tēma

Kādu dienu Rīgā ūdens bija kļuvis par daudz. Pašvaldība izdomāja, ka varētu nodibināt uzņēmumu Aqua Riga, kas ūdeni pumpēs, pildīs pudelēs un pārdos. Lai arī pašvaldībai visupirms vajadzētu rūpēties par ielu lāpīšanu, nevis mesties ūdens biznesā, jaunais pudeļūdens iecerēts jau šovasar – ātrāk, nekā Saeima reformēs valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldi, lai aizliegtu tirgus kropļošanu un nesaimnieciskumu

Uzņēmuma Aqua Riga birojā Kongresu namā ir tikai divi cilvēki un tukši galdi. Pastāvīgi te uzturas Aqua Riga valdes priekšsēdētāja Ineta Zalāne, uz sarunu atnācis arī pašvaldības uzņēmuma Rīgas ūdens preses sekretārs Artūrs Mucenieks. Tikāmies pērn oktobrī, jo šāgada februārī Aqua Riga jau solīja ūdens ražu. Taču process ievilkās. Tagad iekārtas beidzot piegādātas, Patentu valdē preču zīme pieteikta, taču vēl nav reģistrēta. Šovasar tiešām ūdeni varētu sākt ražot.

Ideja radās jau pirms vairākiem gadiem. «Faktiski dzīve mūs piespieda,» Mucenieks stāsta, ka ūdens patēriņš, gluži tāpat kā iedzīvotāju skaits, samazinājies ik gadu. Ūdens vienkārši palika pāri. Piemēram, 2011.gadā uzņēmums rīdziniekiem piegādājis nepilnus 44 miljonus kubikmetru ūdens, bet pirms krīzes 2007.gadā tie bija teju 54 miljoni. Rīgas ūdens (RŪ) kapitāldaļu turētājs Andris Ameriks gan medijos izteicies, ka nauda vajadzīga, jo RŪ ir lieli elektrības rēķini.

Attīstot Rīgas ūdeni, savulaik tika plānots, ka Rīgā dzīvos pat 1,4 miljoni cilvēku, taču tagad galvaspilsētā deklarējušies aptuveni 665 tūkstoši. Pēdējos gados uz leju gājuši arī Rīgas ūdens peļņas skaitļi. Pirms krīzes pelnījuši pat divus miljonus latu gadā, 2011.gadā (jaunākais iesniegtais gada pārskats) vairs tikai 132 tūkstošus.

Rīgas ūdens meklēja investorus un iespējas savus urbumus iznomāt, taču nesekmīgi. Ir gan viena firma, kas reiz novērtēja RŪ teritorijā esošo dziļurubumu Garkalnes novadā. Tas ir Zaķumuižas ūdens. Savulaik īrējis, taču nu ir paši par sevi. Gultne gan tā pati. Arī Aqua Riga ražotne plānota Garkalnē.

Cerams, dzers Putins

Reģistrēt SIA Aqua Riga bija sarežģīti. Lai mātei, Rīgas ūdenim, «piedzimtu» meitasuzņēmums, vajadzēja Rīgas domes deputātu vairākuma atbalstu balsojumā. Ne visi bija vienisprātis, jaunumi par gaidāmo meitu satrauca ūdens ražotājus, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Konkurences padomi. Šīs iestādes aicināja Rīgas ūdens vadību uz sarunām, norādot, ka jaunais pašvaldības ūdens ražotājs kropļos tirgu. Atbildīgās ministrijas vērsa uzmanību uz to, ka pašvaldībai nevajadzētu nodarboties ar komercdarbību. Ūdens ražotāji ieradās uz Rīgas domes sēdi, taču pie vārda viņus nelaida, un deputātu vairākums nobalsoja par Aqua Riga. Pērn augusta beigās uzņēmums tika reģistrēts.

Biznesa plāns: maksimālā ražošanas jauda – 23 miljoni litru ūdens gadā, kas, pēc Latvijas Bezalkoholisko dzērienu asociācijas pārstāves un SIA Cido Grupas vadītājas Ineses Lielpinkas teiktā, ir liels daudzums. Iekārta spēs stundā saražot 4000 pudeļu, tilpumi – 0,5 un 1,5 litru PET pudeles. Cena varētu būt 15-18 santīmu robežās par litru bez pievienotās vērtības nodokļa. «Nemēģināsim sacensties ar lētāko galu, jo ūdens ir ļoti, ļoti kvalitatīvs,» stāsta Zalāne. Jau panāktas vienošanās ar lielākajām veikalu ķēdēm. Iespējams, ar laiku ūdenim būs garšas, jo pievienos dažādu veidu ogu un augļu sīrupus.

Pērn septembrī Aqua Riga plānoja ieņemt 30% no Latvijas ūdens tirgus. Lielāko daļu no saražotā – ap 70% – eksportēt uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju, Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju. Visvairāk šajā sarakstā izbrīna Skandināvija, kurai, kā saka Inese Lielpinka, «Latvijas ūdeni nevajag, jo pašiem tas ir labu labais». Zalāne tam piekrīt, sacīdama: «Norvēģija ir arī tūristu zeme, un, ja būs aktīvs mārketings, kāpēc lai viņi to nepirktu?»

Mērķēts arī uz Vācijas tirgu. No sarunām ar vācu pārstāvjiem atgriezies Jānis Grandāns, mārketinga speciālists. Tur 1,5 l ūdens maksājot 19 eiro centus, tātad eksportēt neatmaksājas – loģistika un transports sadārdzina lētā ūdens izmaksas.

Vislabāk sokas ar Krievijas tirgus apzināšanu. Piesaistīti konsultanti, kam pieredze ar Latvijas preču ievešanu Krievijas tirgū. Piemēram, siera produktu, ātro uzkodu Lango. Varbūt arī Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam tiks kāda pudelīte? «Varbūt,» atjoko Zalāne, taču konkrētus līgumus nemin.   

Uz šādām ambīcijām skeptiski raugās Inese Lielpinka. Izskatoties pēc raušanās svešā lauciņā. Aqua Riga mērķē uz 30% Latvijas ūdens tirgus, bet lielākajam ražotājam Cido Grupai savus 20% tirgus izdevās iegūt 19 gadu laikā. Turklāt pudeļu ūdens lietošana joprojām nav sasniegusi tos apjomus, kādi bija pirmskrīzes gados. Pēc tās tirgus kritās, cilvēki sāka dzert no krāna un vārīt. «Var izdzert tik, cik var,» saka Lielpinka.

Savukārt Latvijā nav neviena ūdens ražošanas uzņēmuma, kurš eksportētu ārpus Baltijas valstīm ievērojamus apjomus. Ļoti nedaudz ūdens tiek sūtīts NATO misijās dienošajiem latviešu karavīriem. Lielpinka stāsta, ka starptautiskā bezalkoholisko dzērienu nozares izstādē pētījusi, cik reāli ir eksportēt ūdeni uz Austrumu zemēm, kur ūdens maz. Neatmaksājoties.

Tik tālu Aqua Riga ideja šķiet saprotama – ja jau ūdens daudz, kaut kas ar to jādara. Taču, kad runa ir par ieguldījumiem, daudz kas vairs nešķiet tik saprotami. Uzņēmuma pamatkapitāls 105 000 latu iztek no pašvaldībai piederošā Rīgas ūdens, bet kopumā uzņēmuma izveidē bija plānots ieguldīt
300 000 latu. Zalāne apgalvo, ka nauda netika ņemta no iedzīvotāju regulārajiem maksājumiem par ūdeni, bet citiem finanšu avotiem. Pārējie – kredītlīdzekļi. Ir bažas, ka ar to nepietiks, jo zīmola izstrāde kopā ar reklāmas kampaņu vien izmaksās ap 100-200 tūkstošiem latu. Trīs gadu laikā investīcijas kopumā sasniegs aptuveni 485 000 latu un varētu atmaksāties uzņēmuma darbības ceturtajā gadā.

Vai pašvaldībai jānodarbojas ar ūdens ražošanu, kamēr ziemā cilvēki lauž kājas uz slidenām ietvēm un pavasarī mašīnas ceļu bedrēs? «Tas taču izdiskutēts līdz ārprātam! Vai Getliņu tomāti grauj tomātu tirgu?» garlaikoti saka Mucenieks. Tad jau arī Rīgas namu telpu iznomāšana esot komercija. «Citu bremzēšana un kritizēšana visiem ir asinīs,» sarunas beigās nosaka Zalāne.

Konkurences padome brīdina

Patlaban nekas ne aizliedz, ne atļauj pašvaldības uzņēmuma Rīgas ūdens meitasfirmai ražot ūdeni. Atbildīgās iestādes var tikai ieteikuma formā likt manīt, ka tas nav gluži pieņemami. To darīja Konkurences padome (KP). Tās vadītāja Skaidrīte Ābrama stāsta, ka KP nav tiesību iebilst pret pašvaldības uzņēmuma dibināšanu, jo sodīt par nodomu nevar. Arī uzņēmuma pastāvēšana nav pārkāpums. «Lai darbojas, bet atbilstoši konkurences nosacījumiem,» saka Ābrama. KP var reaģēt, ja tā nenotiek. Vai un kad uzņēmums kļūst par tirgū dominējošu, var pateikt gadu, divus pēc tā dibināšanas. Savulaik par dominējošu stāvokli uzskatīja, ja tirgus īpatsvars pārsniedza 40% slieksni, tagad vērtē attiecībā pret pārējiem tirgus spēlētājiem. Tikpat labi tie var būt arī ar 25%. «It kā jau patērētājam labi: jo konkurence lielāka, jo zemākas cenas, taču – kamēr netiek pārkāpti godīgas konkurences principi.»

Ābrama izpētījusi Aqua Riga biznesa plānu, un bažas rada tas, ka tirgus ir piesātināts un nozarē nav augsts peļņas procents – tātad atdot ieguldīto nevarēs ātri. Vislielākie KP iebildumi gan ir par to, ka pašvaldības uzņēmums iesaistās komercdarbībā, un to, ka tas var radīt konkurences kropļojumus. «Pastāv risks, ka Aqua Riga meklēs iespēju pašvaldības iestādēm ārpus konkursa piegādāt ūdeni. Bet tas ir mans subjektīvais redzējums.» Ābrama norāda, ka Publisko iepirkumu likums paredz – pašvaldībai nav jārīko konkurss, ja tā pati spēj nodrošināt kādu pakalpojumu vai preci.

Pieņēmumu, ka Aqua Riga varētu uzvarēt pašvaldības konkursos, Zalāne komentē īsi: «Kāpēc lai neuzvarētu, ja mūsu piedāvājums būs labāks?».

Ir vēl divi mīnusi, uz ko norāda KP. Pirmais – gadījumos par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu grūti izvērtēt, kā notikusi šķērssubsidēšana, jo «ieņēmumus un izdevumus veiksmīgi finansisti var rafinēti noslēpt un sacerēt tā, ka meklējot neatradīsi». Otrs faktors – pašvaldības iestādei pieejami lielāki administratīvie resursi nekā privātajiem uzņēmējiem. Piemēram, Aqua Riga reklāmu varēs izvietot uz Rīgas satiksmes autobusiem, par pašvaldības līdzekļiem algot darbiniekus. «Bet neko tagad nevar darīt, likumi ir tādi, kādi ir,» saka Ābrama.

Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) patlaban nevar darīt neko vairāk, kā konstatēt faktu un sūtīt Aqua Riga vēstules, ka viņi nepiekopj labu, vispārpieņemtu praksi. VARAM pārstāve Madara Inkina norāda uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pantu, kas paredz, ka publiska persona komercdarbību var veikt. «Tam ir vēlējuma izteiksme. Tikpat labi var arī neveikt.» Likums arī paredz, ar kādiem nosacījumiem var dibināt kapitālsabiedrību, un tas attiecas uz pašvaldības uzņēmumiem. Aqua Riga interpretējusi likumu sev vēlami – viņi uzskata, ka šis pants neattiecas uz pašvaldības uzņēmumu meitasuzņēmumiem.

Likumā arī nosaukti gadījumi, kad publiskā persona var iesaistīties uzņēmējdarbībā. Un tie ir: pašvaldībai stratēģiski svarīga nozare; absolūti jauna nozare, kur nepieciešamas jaunas investīcijas; nozare, kas nav spējīga nodrošināt sabiedrības interešu īstenošanu. Piemēram, 90.gadu sākumā mobilie sakari bija jauna, valsts attīstībai būtiska nozare, tāpēc valsts piedalījās LMT izveidē. «Vai tagad ūdens nozarē trūkst tirgotāju? Nē,» saka Inkina.

Teorētiski Aqua Riga neko nav pārkāpusi. Ja Rīgas pašvaldības uzņēmums grib dibināt meitasuzņēmumu, jāsaņem Rīgas domes deputātu atļauja un jādibina. «Mēs nevaram viņu lēmumus atcelt, tādā ziņā pašvaldības ir gana autonomas. Nevaram pacelt rokas deputātu vietā. Varam rakstīt vēstules, ka pašvaldībai jānodarbojas ar tiešajiem pienākumiem, nevis ar biznesu,» saka Inkina. Vēstules rakstījuši uz Uzņēmumu reģistru (UR), lai nereģistrē Aqua Riga, taču iestāde vērtējusi formāli: statūti ir, pamatkapitāls apmaksāts, tehniskās procedūras ir, un reģistrē. UR nevērtēja pēc Valsts iekārtas likuma mērķiem. «Dibināt meitu, lai mātei būtu nauda – tas neliecina par labu mātes saimniecisko nodrošināšanu,» – tā Inkina.

Līdzīga situācija bijusi ar Rīgas domes uzņēmumu Ģeometrs, kas uzskaitīja ģeodēziskos datus. Šo kapitālsabiedrību patlaban likvidē. Privātajā sektorā darbojošies uzņēmumi bija pārāk spēcīgi konkurenti. Arī Rīgas slimokases vairs nav, jo pašvaldība nespēja sekmīgi darboties ar veselības apdrošināšanu.

Valdība dara lēni

«Absurds, kā tā var izprast likumu? Ar kolēģiem smējāmies, ka visās Rīgas iestādēs būs Rīgas ūdens un oranžie tomāti,» Ekonomikas ministrijas jurists Kaspars Lore atceras, ko nodomājis, padzirdot par Aqua Riga dibināšanu. Viņaprāt, likums skaidri nosaka – pašvaldībai jādarbojas sabiedrības interesēs. Tā kā tikai trīs no Latvijas 119 pašvaldībām nav izveidojušas nevienu kapitālsabiedrību, bija iemesls grozīt likumus, lai turpmāk nerastos šādas improvizācijas.

Tapis vairākus gadus, pagājušajā nedēļā valdībā beidzot tika apstiprināts Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla daļu pārvaldības likums, kam no 2014.gada būtu ļoti būtiski jāizmaina publisko personu – valsts un pašvaldību uzņēmumu – pārvaldīšana.

Turpmāk visos valsts un pašvaldību uzņēmumos tiks ieviesti labai pārvaldībai atbilstoši principi. Par to rūpēsies jauna iestāde – Valsts kapitāla daļu pārvaldības birojs, kura pārvaldībā nodos visu valsts uzņēmumu kapitāla daļas. Pirms jaunu uzņēmumu dibināšanas birojs izvērtēs, vai tas ir atbilstoši Valsts pārvaldes likumam. Noteikts, ka publiska persona var piedalīties uzņēmumos tikai divos gadījumos – ja ir nepieciešams novērst tirgus nepilnību vai jānodrošina pašvaldībai un valstij stratēģiski svarīgu aktīvu apsaimniekošana.

Lai šī reforma, ko ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts nosaucis par vienu no ilgāk atliktajām reformām Latvijas vēsturē, beidzot stātos spēkā, galavārds šogad jāsaka Saeimai. Līdz šim gan likumprojekta saskaņošana vilkusies ļoti gausi. Ministrijas nevēlas atteikties no savā pārziņā esošajām kapitālsabiedrībām. Premjerministrs Valdis Dombrovskis aprīlī pat pārmeta Pavļutam, ka viņš grib sarīkot valstī «prihvatizāciju 2.0».

Kamēr jaunā likuma nav, vēl iespējami tādi gadījumi kā Aqua Riga veidošana. Biznesa plānos EM pārstāvi Lori izbrīna investīcijas, jo nepietikšot ar to, kas publiskots. Iespējams, jaunā «meita» sēdēs uz kakla Rīgas ūdenim, izmantos administratīvo resursu. Norādu, ka tas notiek jau patlaban, jo Rīgas ūdens preses sekretārs palīdzēja noorganizēt interviju ar Inesi Zalāni. Pats gan teicās, ka no Aqua Riga algu nesaņemot, tikai piepalīdzot. Lore skaidro – gadījumā, ja darba devējs dod atļauju, tad var darbus savienot.

«Stāsts ir par likuma normu neievērošanu. Un vieglāk ir neievērot, ja par to nedraud sods,» saka Lore un norāda, ka turpmāk lēmumi būs administratīvi akti. Rīdzinieks tiesas kārtībā var iet un teikt, ka nav atbilstoša lēmuma un viņam tādu Aqua Riga nevajag.

«Varbūt jārisina tie jautājumi, kurus rīdzinieki no Rīgas domes gaida visvairāk? Tā tomēr ir mūsu nauda,» saka Lielpinka, norādot uz sliktajiem ceļiem un citiem trūkumiem.

Ja jau ūdens tik daudz palika pāri, varbūt varēja iebūvēt dzeramā ūdens strūklakas, kas būtu par brīvu rīdziniekiem un tūristiem? Uz to Mucenieks atbild, ka strūklakas tiks salauztas. Piemērs esot Raiņa bulvārī, kur ir strūklakas vieta, taču tā nedarbojas.

Gribējām iegūt arī Rīgas ūdens kapitāldaļu turētāja Andra Amerika viedokli, taču viņš atteicās no komentāriem, tikai apstiprināja, ka Aqua Riga būs nopērkams.

Ko esam lēmuši

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Analīze

Aizvadīto pašvaldību vēlēšanu galvenie secinājumi: vēlētāju skaits aug, balsotāju aktivitāte krīt, un pilsoņi reti notic pārmaiņu nesējiem


Tikai trīs balsu pietrūka, lai Daugavpils domes vēlēšanās 5% barjeru pārvarētu pašreizējās priekšsēdētājas Žannas Kulakovas pārstāvētais saraksts. Novēroto pārkāpumu dēļ zaudētāji gan grasās apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Toties paveicās bijušajam mēram Jānim Lāčplēsim (attēlā), kurš kopā ar Latgales partiju ieguvis tikpat balsu, cik Saskaņas centrs – katram pa četriem mandātiem no 15 kopskaita. Savukārt Vienotība, no kuras saraksta Lāčplēsis ievēlēts pašreizējā Saeimā, Daugavpilī cieta sakāvi. Vai Lāčplēsis atgriezīsies mēra amatā, atkarīgs no koalīcijas veidošanas sarunām.

Pārsteigumu Jūrmalā sagādāja aprīlī gāztais mērs Gatis Truksnis, pirmo reizi politiski sadrumstalotajā pašvaldībā savācot 36% balsu vienam sarakstam. Reklāmas kampaņa, nodokļu atlaides un citi labumi nesa uzvaru – ZZS, kam Truksnis pievienojās tieši pirms vēlēšanām, saņēma septiņus no 15 mandātiem. Domē ievēlēti tikai pieci saraksti. Izbalsots gan kukuļošanā apsūdzētais eksmērs Raimonds Munkevics, gan korupcijas atmaskotājs Ilmārs Ančāns, bet Truksnis sola pārtraukt «Monteki-Kapuleti» kašķus pilsētā, ja atkal kārs kaklā savu zeltā kaldināto mēra ķēdi.

Vairāki ilggadējie pilsētu mēri pārliecinoši startējuši atkal – Aivara Lemberga vadītā partija Latvijai un Ventspilij ieguvusi 69% balsu, par Ineša Boķa sarakstu Valmierai un Vidzemei nobalsojis 61%, Jelgavas saimnieka Andra Rāviņa pārstāvētā ZZS saņēmusi 40% balsu, bet Leonīda Salcēviča vadītā Jēkabpils reģionālā partija – 32%. Atšķirībā no pārējiem «ilgdzīvotājiem» Rāviņam domes jaunajā sastāvā gan ir spēcīgs konkurents – Saskaņas centrs, par kuru šajās vēlēšanās Jelgavā nobalsoja 21% vēlētāju.

Sīvu konkurenci par Liepājas domi šogad piedzīvoja ilggadējais mērs Uldis Sesks. Kaut vēlēšanās viņa pārstāvētā Liepājas partija saņēma visvairāk balsu (37%), šis rezultāts nodrošina tikai septiņas deputātu vietas no 15. Domē ievēlēti vēl divi saraksti – cieši uz pēdām min Reformu partija ar līderi Jāni Vilnīti, kas saņēmusi piecus mandātus, bet atlikušie trīs deputāti pārstāv Saskaņas centru. Bankrotējušās LPP/LC biedriem, kas lielākoties veido Reformu partijas Liepājas nodaļu, pirmo reizi pēc daudziem gadiem ir iespējas veikt varas maiņu vēju pilsētā.

Rīga tomēr nav pietiekami zaļa, lai tās domē ievēlētu Zaļo partiju ar tās mēra kandidātu uzņēmēju Gunti Belēviču. Pretēji sabiedriskās domas aptaujām, kas solīja 5% barjeras pārvarēšanu, saraksts savāca 3,99% balsu. Ekscentriskajam uzņēmējam šoreiz nelīdzēja masīvā reklāma un pozitīvisma kampaņu meistara Ērika Stendzenieka (attēlā) padomi, lai iegūtu tik ļoti kārotās Rīgas domes koalīcijas «zelta akcijas». Aiz svītras palika arī zaļo «brāļi» no Latvijas Zemnieku savienības, kuriem tika 1,88% balsu. Vai kopā būtu izdevies, paliek neatbildēta vēstures mīkla.

Vēlētāju aptaujās prognozēto uzvaru Rīgā svin mēra Nila Ušakova vadītais Saskaņas centrs kopā ar Andra Amerika Gods kalpot Rīgai – līderiem pirmo reizi nebūs vajadzīga pēcvēlēšanu koalīcija, jo iegūti 39 no 60 mandātiem. Ar opozīciju jāsamierinās Nacionālajai apvienībai, kas Baibas Brokas vadībā izcīnīja otro labāko rezultātu un 12 mandātus, apsteidzot Sarmītes Ēlertes vadīto Vienotību, kuras pārstāvniecība domē sarukusi līdz deviņām vietām. Ēlerte ir visvairāk svītrotā politiķe šajās Rīgas vēlēšanās – viņu domē nevēlējās redzēt 24% Vienotības balsotāju.

Pirmo reizi atjaunotās valsts vēsturē pašvaldību vēlēšanās piedalījusies mazāk nekā puse no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem – kopumā 45,9%. Pirms četriem gadiem balsoja 53,8%, 2004.gadā – 52,85%, 2001.gadā – 61,98%, 1997.gadā -56,84%, bet 1994.gadā – 58,5% no balsstiesīgajiem. Visapzinīgākie iedzīvotāji bijuši Rīgā, kur nobalsojuši 56% vēlētāju, bet vismazāk nobalsojušo ir Zemgalē – 39%. Tikmēr balsstiesīgo skaits turpina augt – šajās vēlēšanās visā valstī balsstiesības bija 1 491 987 vēlētājiem.

Elektroniskā balsu skaitīšanas sistēma šogad pirmo reizi izmantota tik plaši – vairāk nekā 600 iecirkņos. Vēlēšanu saraksti un zīmes tika skenētas arī Rīgā. Rezultāti neiepriecināja – elektroniskā skaitīšana prasījusi vairāk nervu un arī ilgāku laiku nekā agrāk manuālā skaitīšana, jo naktī atklājies, ka «programmas ne visai labi adaptējas». Vai elektroniskā balsošanas sistēma ir «Latvijas Nokia», kā to sauc CVK vadītājs Arnis Cimdars? «Ja ņem to pašu vecāko modeli, droši vien,» atbild Rīgas vēlēšanu komisijas vadītājs Juris Kokins.

Vēlēšanas bijušas veiksmīgas Reģionu aliansei – bijušajai Reģionu partijai un Rīgas apriņķa novadu apvienībai, kam pērn pievienojies liels skaits jaunu biedru, to skaitā no mirušajām partijām  – Tautas partijas un LPP/LC. Salacgrīvas novadā gūti 88% balsu, Ādažos – 40%, Siguldā – 76%, Babītē – 54%, Baldonē – 53%, Vecumniekos – 51%, Skrundā – 54%, Stopiņos – 53%, Smiltenē – 44%, Gulbenē – 37%, Lielvārdē – 44%, Krimuldā kopā ar ZZS – 43%. Partija cīnīsies par mēra krēslu vairākās pašvaldībās un nenoliedz iespēju nākamgad startēt uz Saeimu.

Vai valdības koalīcijas darbu ietekmēs izbalējušas «sarkanās» un «zaļās» līnijas, uzvaras un zaudējumi pašvaldību vēlēšanās? NA atbalsta pieaugums, Vienotības sarukums un Reformu partijas zaudējums ir kā uz delnas Rīgā, bet kopumā Latvijā dažādās pašvaldībās Vienotība ieguvusi 203 mandātus, NA – 156, RP – 51. NA, kas visvairāk demonstrējusi neapmierinātību ar ietekmi valdībā, neslēpj – nākamais izaicinājums būs budžeta pieņemšana, kur «NA cīnīsies par savu interešu īstenošanu, cik to ļaus fiskālā telpa un saprāta robežas», sola līderis Raivis Dzintars.

Gāzes neceļi

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Analīze

Gazprom gāzei ir alternatīvas. Vai Latvija tās pārdevusi pret iespēju ieviest eiro 2014.gadā?

Ekonomikas ministrija (EM) pašlaik gatavo likumu bāzi gāzes tirgus atvēršanai Latvijā. Lai arī visas valdības partijas oficiāli apņēmušās šo ilgi vilcināto uzdevumu paveikt, vairāki faktori liecina, ka lēmumu pieņēmēju aprindās joprojām klejo Gazprom rēgs, turklāt alternatīvas gāzes piegādes tuvākajos gados apdraud strīdu purvā iestigušie reģionālie gāzes infrastruktūras projekti.

Alternatīvi gāzes avoti Latvijai ir svarīgi, jo gāze veido trešdaļu no valstī izmantotajiem energoresursiem. Pašlaik Gazprom gāzi Latvijai pārdod par 15-30% dārgāk nekā ir brīvā tirgus cena tā sauktajos gāzes tirdzniecības centros Eiropā. Tātad patērētāji dārgi maksā gan par elektrību, gan siltumu.

Maija beigās publicētajās Eiropas Komisijas rekomendācijās Latvijai gāzes tirgus atvēršana minēta kā joma, kur «nav gūti panākumi», un ieteikts «uzlabot savienojumus ar ES enerģētikas tīkliem un veikt pasākumus, lai liberalizētu dabasgāzes tirgu». Komisija īpaši aicinājusi skaidri definēt, uz kādiem noteikumiem citi tirgus spēlētāji var izmantot Latvijas gāzes (LG) kontrolēto Inčukalna gāzes krātuvi.

Kādas ir alternatīvas?

EM valdībai martā ziņoja par četriem risinājumiem, kas radītu alternatīvas pašreizējai piegādei pa cauruļvadiem no Krievijas. Viens ir daudz apspriestais Baltijas valstu sašķidrinātās gāzes terminālis, kam gāzi piegādātu ar kuģiem, kā arī Klaipēdas terminālis, ko lietuvieši attīsta, negaidot kopējo vienošanos, un neliels terminālis tepat Rīgas ostā. Ceturtā iespēja – gāzes vada izbūve no Polijas uz Lietuvu, kas ļautu uz Baltiju piegādāt gāzi no Rietumeiropas. Prioritāte ir reģionālie projekti – tāda ir Latvijas oficiālā nostāja. «Ja tie kavēsies, mums ir plāns B,» saka ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP). 

Vienošanās, kurā Baltijas valstī būvēt reģionālo termināli, joprojām nav (izšķirties starp Somiju un Igauniju lūgts Briselei), tikmēr vairākas Latvijas amatpersonas privātās sarunās atzīst, ka zaudējušas ticību reģionālajam terminālim. Par reālāku alternatīvu tiek uzskatīts gāzes vada savienojums ar Poliju, kura uzbūvē stingru interesi apstiprinājis projekta īstenotājs no Polijas puses GazSystem. Taču arī šā projekta ceļš nav gluds, jo tā ekonomisko izdevīgumu mazina Klaipēdas terminālis. Sākotnēji tika plānots, ka reģionālajām alternatīvām vajadzētu parādīties 2017.gadā, taču līdzšinējā virzība liek šaubīties, ka tās būs ātrāk par 2020.gadu.

Nesagaidot reģionālus risinājumus, Latvijai tomēr nav neglābjami jāpaliek Gazprom gūstā. Lai arī tas nav īpaši reklamēts, EM ir pētījusi iespējas attīstīt nacionālu termināli, un daži avoti tieši ar šīs informācijas parādīšanos valsts pārvaldē skaidro LG spējo mēģinājumu pavasarī Saeimā panākt tirgus liberalizācijas atlikšanu.

EM aprēķini liecina – konkurētspējīga un ātri (divos gados) īstenojama alternatīva būtu neliels peldošs terminālis, uz kura no kuģiem var saņemt sašķidrināto gāzi, to regazificēt un novirzīt tālāk patērētājiem. Kā stāsta EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele, interesi par šādu pakalpojumu sniegšanu – sākot ar termināļa celtniecību un beidzot ar gāzes piegādi – izrādījuši vairāki ārvalstu uzņēmumi. Latvijas atbildība būtu pielāgot ostas infrastruktūru, uzbūvēt savienojumu ar gāzes vadu sistēmu. Pēc Ābeles teiktā, termināļa izmaksas – ap 100 miljoniem eiro – ir salīdzināmas ar summu, ko Latvijas patērētāji pašlaik faktiski pārmaksā Gazprom Inčukalna cenu «paradoksa» dēļ (Krievijas gāzi Inčukalnā iepumpē vasarā, kad tā ir lētāka, un pārdod ziemā, kad cenas ir augstākas). Savukārt savienojums ar Rīgas ostu maksātu 50 miljonus eiro, kas samērojams ar LG ikgadējām investīcijām.

«Nelieli termināļi ir tuvākās nākotnes bizness, kuram pamatu rada aizvien vieglāk pieejamā sašķidrinātā gāze,» komentē Arnfins Unums no enerģētikas uzņēmuma BW Ventures, kurš izrādījis interesi veidot šādu termināli Latvijā un piegādāt gāzi. Kā priekšnosacījumu līdztekus infrastruktūras pielāgošanai viņš min līgumu par noteikta apjoma gāzes iepirkumu (ko teorētiski varētu slēgt lielākie gāzes patērētāji, piemēram, Latvenergo), kā arī iespēju izmantot Inčukalna krātuvi, kas «ir stratēģiski svarīgākais puzles gabaliņš elastīgas un lētas alternatīvas izveidei». Unums nesola, ka piegādātā gāze būtu lētāka kā pašreiz Gazprom, taču tas būtu konkurētspējīgs piedāvājums, salīdzinot ar citiem sašķidrinātās gāzes piegādes variantiem, un konkurence pasargātu no Gazprom cenu diktāta nākotnē.

Divas «Saules kaujas»

Pašlaik Latvijā nevar funkcionēt neviena no alternatīvām, jo nav gāzes tirgus attiecībām piemērotas likumdošanas, turklāt privatizācijas līgumā LG ir dotas monopoltiesības piegādāt gāzi Latvijas patērētājiem līdz 2017.gadam. Enerģētikas likumā gan ir iestrādātas vairākas tirgu regulējošas normas, kuras atbilstoši ES prasībām stājas spēkā 2014.gada aprīlī. Daļai no šīm normām Saeimas Tautsaimniecības komisija pēc LG iniciatīvas šopavasar mēģināja termiņu pārcelt, kas izraisīja plašu skandālu un aizdomas, ka premjerministra partija Vienotība ir piekritusi atlikt gāzes tirgus liberalizāciju apmaiņā pret Saskaņas centra solījumu neiniciēt eiro referendumu. Jautājums tagad ir atlikts līdz brīdim, kad valdība iesniegs priekšlikumus tirgus liberalizācijai atbilstoši visām ES direktīvu prasībām.

EM sola tuvākajās nedēļās piedāvāt grozījumus, kuri regulēs trešo pušu pieeju gāzes pārvadei un glabāšanai, sadales operatora juridisku nodalīšanu un sašķidrinātās gāzes termināļu operatoru tiesības un pienākumus. Taču pagaidām neatrisināti paliks divi svarīgi jautājumi – gāzes pārvades sistēmas un Inčukalna krātuves statuss. Speciālisti ir pārliecināti, ka veiksmīgai tirgus funkcionēšanai ir svarīgi, lai pārvades sistēma pilnībā tiktu nodalīta no LG, kā to paredz arī Lietuva un Igaunija. ES direktīvas ļauj pārvades sistēmai palikt integrētajā uzņēmumā, izveidojot neatkarīgu tās operatoru, tomēr šādā gadījumā saglabājas bažas, ka LG var izmantot pārvades sistēmu savā labā. Gaidāms, ka tieši pārvades sistēmas aktīvu nodalīšana radītu asus LG iebildumus, tāpēc EM plāns ir pašlaik to nedarīt, tomēr atrast formulējumu, kas nākotnē valstij ļautu lemt par pilnīgi neatkarīga pārvades uzņēmuma izveidi. 

Otra «Saules kauja» būs par Inčukalna krātuvi – pašlaik tā ietilpst LG monopolā, un līdz 2017.gadam paredzēts tās nākotnes statusa jautājumu «nekustināt», vien mēģinot likumos regulēt trešo pušu pieeju.

Vai un cik plaši Latvija būs gatava atvērt tirgu, pašlaik ir lielais nezināmais. «Nezinu, vai tas izies cauri,» ir vaļsirdīgs Pavļuts. Gazprom lobijam tradicionāli Latvijā bijusi liela ietekme uz partijām, un vairāki apstākļi liecina, ka tā nav zudusi. No enerģētikas ilgtermiņa stratēģijas šīs valdības diskusijās pazuda mērķis izveidot pilnīgi nodalītu gāzes pārvades sistēmas operatoru. Pēc marta MK sēdes, kurā izskatīja gāzes liberalizācijas jautājumus, dažas amatpersonas bija pārsteigtas, sēdes protokolā ieraugot «mīkstinātus» formulējumus. Liberalizācijas atlikšanu daudzi politiķi pamato ar tiem pašiem argumentiem, ko LG – nav jēga liberalizēt, kamēr nav reālu alternatīvu. Par absurdu pieeju to dēvē eiroparlamentārietis Roberts Zīle (NA), jo «nevar gaidīt investoru ienākšanu tirgū, iekams nav sagatavota likumdošana, kas nodrošina brīvu piekļuvi gāzes pārvadei».

Pat koalīcijas politiķi un ministriju ierēdņi nav brīvi no aizdomām, ka Gazprom monopols ir cena, kas samaksāta par iespēju ieviest eiro 2014.gadā. Šādu priekšstatu klātesošajiem radīja arī minētā Tautsaimniecības komisijas sēde, kurā «LG šefs uz liela ekrāna uzlika likuma grozījumus, ko viņam vajag», un deputātu vairākums, ieskaitot Vienotību, vēlāk tos daļēji pieņēma. «Tas liecina, ka grozījumi kaut kur bija iepriekš saskaņoti,» atstāsta kāds sēdes dalībnieks. «Nezinu,» pēc garas pauzes uz jautājumu par vienošanos atbild Pavļuts.

«Nevaru to apstiprināt,» Ir saka valdības vadītājs Valdis Dombrovskis. «Jo vairāk tāpēc, ka aprīļa sākumā, tiekoties ar Krievijas premjeru Dmitriju Medvedevu, skaidri norādīju – Latvija neatkāpsies no savām saistībām ar ES un pakāpeniski virzīsies uz priekšu ar gāzes tirgus liberalizāciju. Uzskatu, ka varam to panākt, respektējot iepriekšējo valdību uzņemtās saistības par LG privatizāciju un neradot riskus patērētājiem saistībā ar nepamatotu gāzes cenu pieaugumu,» – tā premjerministrs.

Likums un cilvēcība

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Pusdienās

Jaunais Autortiesību apvienības AKKA/LAA padomes prezidents, muzikologs un komponists Valdis Muktupāvels sola lielāku caurskatāmību organizācijas darbā

Muktupāvelam jau nu gan nevajadzēja sevi apkaunot ar darbošanos šajā šakāļu un reketa organizācijā. Kad intervijas sākumā nocitēju kādu anonīmo interneta komentētāju, kas izteicies par ziņu, ka cienījamais muzikologs kļuvis par Latvijas Autortiesību aģentūras padomes prezidentu, viņš pats kautrīgi pasmaida un atteic: «Man nebija šaubu par pašu organizāciju. Esmu tajā kopš paša sākuma, zinu, kā tā darbojas. Jautājums ir cits – šīs organizācijas sabiedriskais tēls. Tas ir diezgan negatīvs.» Muzikologs un LU Filoloģijas fakultātes profesors nav baidījies, ka, amatu uzņemoties, varētu sabojāt līdz šim nevainojamo reputāciju. «Tieši otrādi – jutu, ka vairāk jāpiestrādā, lai sabiedrībā veidotos sapratne, kas tad īsti ir autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūra.» 

Muktupāvels nesaprot, par ko sabiedrība viļņojas, jo autortiesības, tāpat kā nodokļi, ir civilizētās pasaules dabiska sastāvdaļa. «Nodokļus nemīl, bet civilizētā pasaulē tos maksā,» viņš piebilst. 

Ko, stājoties amatā, Muktupāvels vēlas mainīt un pilnveidot? «Precizēšu – uz šo amatu negāju apzināti, mani ievēlēja. Man sāp sirds par vienu lietu – šajā organizācijā ir [iesaistīts] Latvijas zieds, radošais potenciāls, kas veido identitāti un palīdz Latvijai nepazust globalizācijas procesos. Taču autori nevar izdzīvot no tā vien, ko rada. Viņi ir sabiedrības neaizsargātā daļa. Civilizētās zemēs autortiesības pastāv un tiek respektētas. Tieši tāpat kā veikalā cilvēks maksā par to, ko pērk, un viņam nenāk prātā nemaksāt. Cits jautājums, ka ir dažādas detaļas. Autortiesības jau neveido aģentūra, tās veido likums un Saeima. Reizēm likums un autortiesību prakse neiet kopā. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Piemēram, Beļģijā autortiesību prakse ir jau vairāk nekā simt gadu, mums – nav pat 20. Var atrast daudz, ko uzlabot.» 

Ko Muktupāvels uzlabos? «Viena lieta, ko zinu noteikti, – digitālajā laikmetā ir daudz jaunu kanālu, pa kuriem autoru radošie sacerējumi izplatās. Ne tikai Latvijā, arī globāli daudzas lietas nav atrisinātas – kā tad īsti darīt? Piemēram, cik daudz autori savus darbus var dot tāpat.» Par pasaulē plaši zināmo creative commons – autoru apvienošanos, lai atļautu viņu darbu kopēšanu par brīvu legālā veidā, Muktupāvels saka: «Nav tik vienkārši, jo bieži vien autors nav viens pats. Piemēram, dziesma. Komponists jau var gribēt brīvi dot, bet ir arī teksta autors, izpildītājs. Mēs esam saistīti, neesam tikai individuālas personas.»

AKKA/LAA daudzreiz iekūlusies skandālos nevis autortiesību principa, bet nesamērīga tiesību un sodu piemērojuma dēļ. Viens no «slavenākajiem» saistīts ar mazo stādu apmaiņas punktu – veikaliņu, kam par radio atskaņošanu piemēroja 500 latu sodu. «Ļoti labi, ka pavaicājāt!» muzikologs sakustas. «AKKA tika uztaisīta par grēkāzi, kaut gan vainīgais bija likumdevējs. AKKA neveido likumus, un Saeimā bija likums par minimālo sodu šādos gadījumos – 500 latiem. Nesamērīgi šai situācijai. Policija likumu realizēja, bet sabiedrības reakcija tika novirzīta uz AKKA.» Muktupāvels domā, ka pašiem autoriem šādos gadījumos jāpaceļ balss un jāvēršas pret netaisnību.

Jaunajā amatā viņš vēlas panākt caurskatāmāku un vienkāršāku autortiesību administrēšanas sistēmu. «Jāiet pie digitalizācijas, lai autori paši var apskatīties, par ko tieši viņu savu naudu ir dabūjuši – šis no autoru puses ir biežs pārmetums organizācijai.» 

Muktupāvels uzsver, ka AKKA/LAA lēmējs ir padome, «es esmu padomes priekšsēdis, bet praksē padomes lēmumus realizē visa aģentūras struktūra, kuras priekšgalā ir izpilddirektore [Inese Paklone]». Paklone ir ievēlēta jaunajā padomē kopā ar Kārli Lāci, Ingu Ulmani, Kārli Kazāku, Lauri Gundaru, Juri Petraškeviču, Valdi Rūmnieku un Jāni Holšteinu-Upmani. Iepriekš padomes prezidente bija dzejniece Māra Zālīte, bet organizācijas ieņēmumi gadā ir ap četriem miljoniem latu.

Plašas diskusijas sabiedrībā izraisījis jautājums par maksu par datu nesējiem autortiesību kontekstā. No pagājušā gada 1.novembra datu nesēja atlīdzība ir divi lati par datoru, 4% no cenas par USB zibatmiņu un 6% par DVD un CD. Ko saka jaunais padomes prezidents? «Dārdzību dažādi rēķina. Absolūtā izteiksmē šī maksa Latvijā ir mazāka nekā vairākumā Eiropas valstu,» viņš saka. «Prakse par datu nesējiem ir civilizētā pasaulē akceptēta, jo nav iespējams citādi izsekot un administrēt maksu par autortiesībām, ja datu nesējā tiek pārrakstīti autora darbi.» 

Aptuveni 200 autoru Latvijā no AKKA/LLA saņem vairāk nekā simt latus mēnesī. Cik saņem Muktupāvels? «Vislielākās summas esmu saņēmis, kad manis apskaņoto filmu rādīja Vācijā un Somijā. Jutu uzreiz – kontā parādījās trīsciparu skaitlis. Parasti ir divciparu un ne katru mēnesi.» Uz viņa labās rokas delma jūnija saulē zvīļo metāla rokassprādze ar tekstu sanskritā, pirkstā – senlatvisks sudraba gredzens. Muktupāvels sirsnīgi smejas, ka par autortiesībām zinājis jau skolas laikā 70.gados, kad ar draugiem apcerējuši – nez, vai Beatles saņem atlīdzību par to, ka skolas ballītēs puikas spēlē viņu dziesmas?

Nesenais gadījums ar Liepājas vēstures skolotāju Pāvelu Juru, kuram uzklupa Drošības policija, jo savā blogā bija publicējis apgāda Zvaigzne ABC vēstures mācību grāmatas fragmentus, Muktupāvelu saskumdinājis. «Mācību grāmatu publicētāji ir priviliģētā stāvoklī, salīdzinot ar citiem publicētājiem, tuvu monopolam. Neesmu iedziļinājies, bet man liekas, ka šī lieta Latvijā nav atrisināta. Likums ir jāievēro visiem, bet līdzekļi, kas tika šajā gadījumā [skolotājam] piemēroti, bija nesamērīgi.» Muktupāvels pats kā mācībspēks maksā par dažādām virtuāli pieejamām akadēmiskām datubāzēm un atzīst, ka ir tikai cilvēciski just patiku, ja kaut kas pēkšņi pieejams par brīvu, taču tas neatbrīvo no atbildības ievērot likumu un samaksāt autoram to, kas tam pienākas par viņa darba izmantošanu.

Ēdienkarte

Ūdens sutīgā vasaras dienā

Ir jautā

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Viedoklis

Kas eiro ieviešanā ir sarežģītākais, ar ko Latvijā vēl jātiek galā?

Mārtiņš Kazāks, Swedbank galvenais ekonomists:

Jāiemācās izmantot iespējas, ko dod eirozona. Līdz šim viss, kas tajā noticis, ir mūs ietekmējis, bet nav bijis ļauts pieņemt lēmumus, jo nebijām «kluba» biedri. Jāiemācās būt pilnvērtīgiem diskusiju dalībniekiem, būt labākiem nekā citiem, jo no mazām valstīm gaida vairāk.

Kārlis Streips, Latvijas televīzijas un radio žurnālists:

Galvenais ir pārliecināties, ka [preču un pakalpojumu] cenas īpaši nekāps, ka uzņēmēji neizmantos šo izdevību, lai tās celtu. Taču cilvēkiem nav no kā baidīties, jo tajā naktī, kad notiks maiņa no latiem uz eiro, nekas cits nemainīsies – tikai valūta bankas kontā.

Valdis Turlais, Rimi Latvia valdes priekšsēdis:

Lielākās izmaiņas būs nepieciešamas kases sistēmu un aparātu pielāgošanai tā, lai pārejas posmā apritē varētu būt abas valūtas – gan lati, gan eiro. Aparātiem vajadzēs dubultās lādes (vienu eiro, otru – latiem). Ieguldījumi būs nepieciešami arī jaunā drošības sistēmā, jo tiek lietotas atšķirīgas ierīces naudas viltojumu noteikšanai eiro un latiem.

Vai ir vērts?

Posted on jūnijs 5, 2013 by - Viedoklis

Nav viegli pretoties bērnu lūgumiem, bet batuts ir tā lieta, ko labāk atteikt

Līdz ar vasaras atnākšanu ir pieaudzis bērnu traumatisms, kas saistīts ar aktīvās atpūtas iespējām – riteņbraukšanu, skrituļslidošanu, skeitošanu, lēcieniem uz batuta. Vēlos pievērst īpašu uzmanību tieši uz batuta gūtajām traumām, jo pēdējos gados to skaits Latvijā strauji pieaudzis.

Modernais batuts tika patentēts 1945.gadā un bija paredzēts kā treniņu rīks akrobātiem un sporta vingrotājiem. Par aktīvās atpūtas rīku tas kļuva daudz vēlāk. Īpaši lielu popularitāti iemantoja pēc 2000.gada, kad kļuva par olimpisko sporta veidu. Izņēmums nav arī Latvija, kur pēdējos gados batuts ir ierasta lieta gan spēļu laukumos, gan privātmāju pagalmos. 

Diemžēl, pieaugot batuta popularitātei, strauji pieaug ar tā lietošanu saistītu traumu skaits. Vasaras mēnešos Bērnu slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā nonāk desmitiem bērnu ar traumām, kas gūtas uz batuta. No tām liela daļa ir smagas, kad nepieciešama hospitalizācija un ķirurģiska ārstēšana.

Bērnu slimnīcas statistika liecina – uz batuta gūtās traumas ir trešās pēc biežuma, atpaliekot tikai no velosipēdiem un šūpolēm. Piemēram, 2010.gadā uz batuta gūtas 106, bet 2011.gadā – jau 157 traumas. Salīdzinājumam – 2011.gadā bija 450 ar riteņbraukšanu saistītu traumu, bet 87 saistītas ar skrituļošanu.

Tikai pēdējās nedēļas laikā Bērnu Ķirurģijas klīnikā ir nonākuši jau pieci bērni ar smagām uz batuta gūtām traumām, to skaitā pacients ar mugurkaula kakla daļas skriemeļu lūzumu un muguras smadzeņu bojājumu.

Amerikas pediatru asociācija jau pirms 30 gadiem sāka pētījumus par traumatismu uz batuta, kā arī izstrādājusi rekomendācijas tā samazināšanai. Ieteikumu būtība – batutu lietošana spēļu laukumos vai mājas apstākļos nav ieteicama, jo ar to saistītie riski ir pārāk augsti. Pašreizējie dati liecina, ka drošības ekipējuma lietošana (piemēram, norobežojošais tīkls) būtiski nesamazina traumu skaitu.

Ja tomēr esat nolēmuši iegādāties šo lēkāšanas rīku, nepieciešams ievērot virkni noteikumu, lai samazinātu traumu iespējamību. Uz batuta drīkst atrasties tikai viens cilvēks. Statistika liecina – 75% negadījumu notiek, kad vienlaikus uz batuta ir vairāki lēkātāji. Batutu vajadzētu novietot iespējami tuvu zemes līmenim, lietot drošības ekipējumu (batuta norobežojošais tīkls). Nevajadzētu mēģināt veikt sarežģītus lēcienus, piemēram, salto. Vecākiem ir nepārtraukti jāuzrauga bērni uz batuta.

Tomēr vēlos atgādināt – pat visu noteikumu skrupuloza ievērošana pilnībā no traumas nepasargā. Kāpēc? Būtībā vidusmēra cilvēks nav gatavs veikt lēcienus uz batuta, jo nav pietiekami koordinēts, fiziski attīstīts. Turklāt bērni nespēj adekvāti novērtēt riskus, jo viņiem ir zemāks baiļu slieksnis. Galu galā, ir virkne lietu, kas nav paredzētas visiem – izpletņlēkšana, triki ar motociklu un tamlīdzīgi.

Nav viegli pretoties bērnu lūgumam iegādāties batutu, tomēr atbildei vajadzētu būt «nē».  Nonākot neatliekamās palīdzības nodaļā ar cietušo atvasi, vecāki bieži ir apjukuši. Viss bijis tik brīnišķīgi, bet tad pēkšņi – negadījums. Taču jāsaprot, ka tas nav vienkārši negadījums – tas ir negadījums, no kura ir iespējams izvairīties. Trauma nedrīkst kļūt par sagaidāmu, nenovēršamu bērnības daļu.