Kļūdu ķēdi, kas sabrukušajā lielveikalā Maxima izdzēsa 54 dzīvības, vēl pētīs eksperti, taču traģēdija jau tagad atklājusi daudzas baisas patiesības
Ēkā izveidojusies ārkārtas situācija, lūdzu, sekojiet apsardzes norādījumiem – signalizācijas ieraksts izmisīgi atkārtoja trīs valodās. Citreiz, kad nostrādāja trauksme, paziņojums tika raidīts dažas reizes, bet 21.novembrī, laikā no plkst. 16.21 – aptuveni divdesmit. Pēc pusstundas elektroniskā balss sāka ķerties, atceras Zolitūdes veikala Maxima darbinieks Jānis Ķurbis. Ap pieciem, kad veikalā ir lielākais pircēju pieplūdums, tā tika apklusināta. Strādājošie uzelpoja. «Bijām pieraduši pie šiem paziņojumiem. Varbūt kāds pīpēja pie rampas,» viņi draudīgajai informācijai allaž atraduši miermīlīgus attaisnojumus. Līdzīgi kā apsardze. «Beigās signalizāciju jau uztvērām kā plati,» saka Jānis – viens no laimīgi izdzīvojušajiem, 23 gadus vecs alkohola nodaļas darbinieks, kurš atminas, ka novembrī signalizācija iedarbojusies mēneša sākumā, vidū un pēdējo reizi 21.novembrī. Apsargi nav izrādījuši uztraukumu, veikala 48 darbinieki turpinājuši darbu. Direktori Irēnu Cimdiņu ne Jānis, ne citi kolēģi nelaimes dienā neredzēja – pēc neoficiālas informācijas, viņa atradusies komandējumā Lietuvā.
Jānis todien darbā ieradās septiņos, noliktavā cītīgi gatavoja cenu zīmes. Virs jumta klaudzējuši apzaļumotāju darbarīki, no pagraba nākusi urbjmašīnai līdzīga rūkoņa, tur būvēja pazemes autostāvvietu.
Pat neparasti ilgās avārijas signalizācijas laikā Jānis nepameta darbavietu. «Draud sods naudas izteiksmē, tāpēc mēs tās nepametam.» Cik liels? «Pieci, 10, 15 lati.» Jānim sods vienreiz jau uzlikts, kad pie noliktavas rampas netīšām izgājis ārpus novērošanas kameru redzamības. Administrācija skaidrojusi: tas rada aizdomas par preču iznešanu. «Pret mums izturējās kā pret vergiem.»
Jānis Zolitūdes Maximā strādāja no atvēršanas dienas, 2011.gada 3.novembra. Pirmo trauksmi piedzīvoja jau mācībās pirms veikala atklāšanas – tad gan visi ātri skrējuši ārā. Jau toreiz Maximā strādāja arī priekšnieks un draugs, 36 gadus vecais alkohola nodaļas menedžeris Aldis Petruņins.
Liktenīgajā dienā viņi nodaļā strādāja tikai divi. Aldis bija pirmais, kam Jānis zvanīja, kad plkst. 17.41 aiz noliktavas sienas nogranda troksnis, ēka sašūpojās kā zemestrīcē. Kolēģis neatbildēja. Ieskrienot tirdzniecības telpā, Jānim sejā iesitās putekļu vilnis un pavērās šausminošs skats. «Kases zona bija iznīcināta, arī alkohola, piena un sadzīves ķīmijas nodaļas.» Vadi pārrauti, bet atsevišķais elektrolīnijas atzars noliktavā rādīja gaismu panikas pārņemtajiem pircējiem, kas pa rampu izkļuva ārā. Kolēģa Alda, divu mazu bērnu tēva, nekur nebija.
Līdz pustrijiem naktī Jānis kopā ar Alda sievu un mammu stāvēja pie veikala, no kura glābēji nesa ārā savainotos un mirušos cilvēkus, tad nespēkā devās mājās. Alda līķis atpazīšanai tika iznests ap pieciem.
Otrreiz dzimušas
Jaunā, gaišā Maxima daudzstāvu māju ielokā Zolitūdes iedzīvotājiem bija kā centrālā ass laikmetīgajā ainavā, kādu var atrast katrā Rīgas mikrorajonā. Daudzi te iegriezās katru dienu, internetā atrodamo izglābšanās stāstu bieži sastopama līnija ir šāda: «Kāpēc es tovakar pēkšņi tur neaizgāju vai atrunāju kādu iet.»
Paveicās arī astroloģei Allai Suhodoļskai, kas dzīvo tieši blakus Maxima. Viņa tovakar iepirkās ap puspieciem. Skaļrunis auroja visu pusstundu, ko viņa pavadīja veikalā. Neatlikt pirkumus motivējis veikala darbinieku nesatricināmais miers.
«Signalizācija dzirdama pat ārpusē, metrus trīs no veikala durvīm, bet iekšā iet mammas ar bērnu ratiņiem,» Allai tomēr kļuvis neomulīgi. Pamanīja, ka mazie veikali, frizētava, optika, Drogas, Norvik bankas filiāle, kas arī atradās ēkā, bija ciet. Alla pazina katru pārdevēju. Piegāja pie ārā nervozējušām Narvesen un Dino Zoo darbiniecēm.
Kāpēc cilvēki neņēma vērā brīdinājumus – Alla tagad jautā? Tūlīt pēc katastrofas sieviete aizsteigusies uz šausminošo vietu, kuru tik perfekti var redzēt no dzīvokļa loga, ka viņa pašlaik nespēj nakšņot mājās. Tur satikusi vīrieti, kas stundu pirms nelaimes veikalam Drogas palīdzējis nolaist aizsargrežģi. Tas neesot izdevies. Visticamāk, griestu konstrukcijas bija jau deformējušās, tikai nespeciālists to nevarēja ieraudzīt.
Dino Zoo veikala vadītāja Londa Asarīte ir atklāta: sākumā neesot gribējusi evakuēties. «Veikals ciet – tā ir firmai zaudēta nauda.» Londa bija tikko pēc dekrēta atvaļinājuma atradusi darbu, Zolitūdes lielveikala telpās strādāja tikai mēnesi. Piegājusi pie Maxima apsarga, kas atbildēja par visu tirdzniecības centra teritoriju: veikala ēka pieder ar Maxima grupu saistītam uzņēmumam. «Viņš atbildēja, ka signalizācija «uzkārusies», varam palikt telpās.» Narvesen kolēģe bijusi skeptiska: «Es viņam neticu. Ne jau tāpat vien sāk darboties signalizācija!» Ap pieciem, kad biedējošā balss apklusa, viņas atgriezās ēkā. Londa centās atsākt darbu, uzlika lādēties telefonu, tomēr pēc brīža pustukšu iebāza kabatā, nenojaušot, cik ļoti tas vēlāk noderēs.
Noliekusi galvu, viņa ar acs kaktiņu paspēja noķert mirkli, kad jumts virs Maxima zāles iebruka. Mazie veikali tuvāk izejai palika neskarti, taču «lampas izslēdzās, no griestiem sāka gāzties ūdens, elektrības vadi dzirksteļoja. Kā šausmu filmās,» atceras Londa. «Līdu pāri blokiem, redzēju cilvēkus apakšā.» Centrālās durvis bija nobloķējušās, viņa atceras mežonīgus iesprostoto kliedzienus. Plānā formas tērpā, ar vārda zīmīti pie krūtīm – tāda viņa sniedza liecības policijai. Tajā brīdī iegāzās jumta otrā daļa. Tikai nākamajā rītā viņa pamanījusi – bikses nošķiestas ar svešām asinīm. Gadu un astoņus mēnešus veca mazuļa māte tagad lieto stipras miegazāles un cīnās ar absurdu vainas apziņu, ka viņa ir izdzīvojusi, bet citi ne.
«Bija cilvēki, kas apjuka un skraidīja – acīmredzot tie, kam bija pazudis kāds no ģimenes,» atceras pedagoģijas studente Daniēla Volkmane. Meitene no Maxima kaimiņmājas arī bija viens no sarkanajiem punktiņiem, kas reģistrēti veikala videonovērošanas kartē mirkli pirms katastrofas. Signalizācija tad vairs neskanēja, Daniēla Maximā iegāja paļāvībā, ka šeit, kā liecina veikalu sauklis, tiešām «par visu ir padomāts». Brīdī, kad kasu zonā iegāzās jumts, viņa iepirkumu grozā lika burkānus. Nezaudēt orientāciju tumsā un haosā palīdzējusi perfektā veikala pārzināšana un sportistes rūdījums. Pa Jāņa Ķurbja atvērtajām durvīm no noliktavas plūda gaisma. Daniēla bija to cilvēku vidū, kas pirms otrā nogruvuma izkļuva no betona slazda. Tumsa, ievainoto vaidi un pārbiedētu bērnu raudas, vienā veikala pusē redzamas debesis, bet tikmēr pārdevējas gaļas nodaļā rūpīgi ar plēvēm pārsedz gaļu – vēl joprojām viņas prāts netiek vaļā no apokaliptiskā skata.
Sabruka likumsakarīgi
Zolitūdes traģēdija ir kļuvusi par būvniecības nozares «patiesības mirkli», kas no aizkulisēm iznesis stindzinošas atklāsmes par sistemātisku bezatbildību un paviršību. «Tas, ka jumts ir sabrucis, ir diezgan likumsakarīgi,» ass ir RTU Būvniecības fakultātes profesors, būvniecības un rekonstrukcijas institūta direktors Leonīds Pakrastiņš. «Diemžēl ir izstrādāta kolektīvās bezatbildības sistēma, kvalitātes kontrole būvniecībā faktiski neeksistē.»
Būvniecības procesā ir gara procedūru ķēde ar vairākiem atbildīgajiem, un tā ir ievērota arī Zolitūdes gadījumā, taču nav novērsusi jumta sabrukšanu kā domino spēlē. Turklāt galvenie veikala izbūvē un materiālu piegādē iesaistītie uzņēmumi ir labi zināmi tirgus spēlētāji, visiem speciālistiem ir sertifikāti, viņi piedalījušies prestižu objektu tapšanā un saņēmuši balvas. Tai skaitā Maxima tirdzniecības centra projektētāji no arhitektu firmas Kubs 2011.gadā saņēma gada balvu arhitektūrā par šo būvi.
Pakrastiņš uzskata – problēma sākas ar pasūtītāju, kura galvenais uzstādījums ir uzbūvēt lēti. «Ir izveidota vide, kurā reālais darbu izpildītājs, pat ja viņš grib darbu veikt kvalitatīvi, to nevar atļauties, jo uz viņu spiež – termiņi, līdzekļi, pasūtītāji. Ģenerāluzņēmējam pašam darbinieku nav, viņš ņem milzīgu skaitu apakšuzņēmēju. Konstruktori arī ir apakšuzņēmēji, un viņi nevar atļauties darbu veikt kvalitatīvi cenas dēļ, kas ir tirgū. Konstruktoru būvlaukumā vispār uzskata par traucēkli, kurš maisās ar kaut kādiem drošības jautājumiem un traucē procesam noritēt raiti,» raksturo Pakrastiņš, kurš savulaik strādājis par būvkonstruktoru. «Būvniecībā valda divas galvenās tendences – lētums un smukums.»
Tam, ka cenai ir pārāk liela loma, piekrīt RTU Arhitektūras un plānošanas fakultātes dekāns Uģis Bratuškins. Viņaprāt, problēma ir iepirkumu procedūrās, kurās uzsvars ir uz cenu, kvalitātes prasības atstājot novārtā. «Ir saprotama vēlme būt godīgiem un tērēt mazāk līdzekļu tur, kur tos var ietaupīt. Bet mēs esam bīstami tuvu tam, ka daudzas procedūras kļūst absurdas, un faktiski darbojas pretēji uzstādījumam nodrošināt labu rezultātu.»
Publiskā iepirkuma procedūrām gan nevajadzēja traucēt Zolitūdes veikala kvalitātei, jo tas ir privāts projekts. Tomēr arī tā celtniecība, kā sociālajos tīklos aprakstījis Aigars Ķūrēns, kurš piedalījies riģipša konstrukciju veidošanā, notikusi acīmredzami nekvalitatīvi. Ķūrēns stāsta: viņu apakšuzņēmējs atradis caur sludinājumu portālu un, ierodoties Valsts darba inspekcijai, kādudien «dažu sekunžu laikā pazudusi puse «stroikas» darbinieku», jo lielākoties tur strādājis «lētais darbaspēks» bez darba līgumiem. Par darbu piedāvāti 30 santīmi kvadrātmetrā, vadītājs nemitīgi steidzinājis, iepriekš uzliktie starpsienu profili bijuši šķībi.
«Visi lielo būvniecības uzņēmumu īpašnieki ir miljonāru sarakstos, bet, kad eju gar būvlaukumiem, bieži izskatās, ka tur strādā katordznieki – skrandās un bez būvniecības darbiem piemērotiem apaviem,» norāda arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte. «Man ir sāpīgi redzēt nenormālo steigu, kādā projektē un būvē ēkas, un kā šim ritenim klunkurē līdzi arhitekti, kuriem Arhitektūras fakultātē iepotēta ticība, ka par ģēniju var kļūt, skicējot uz salvetes.»
Vairāki iesaistītie norāda – nauda būvniecības procesā koncentrējas pie ģenerāluzņēmēja, kamēr «apakšuzņēmēji staigā nodilušos džemperīšos». Toni tirgū nosaka lielie spēlētāji, kuri savāc pasūtījumus, bet reālo darbu izpildi atdod sīkajiem uzņēmumiem. Zīmīgi, ka daudziem cilvēkiem, kuri izteicās publiskajā telpā, traģēdija raisīja asociācijas ar korupcijas shēmām un Rīgā slavenajiem kukuļu «20%». Pat katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs norādīja, ka ikviens «otkatu» lats samazina būvju drošību un aicināja «uz sirdsapziņas izmeklēšanu attiecībā uz to, kas mūsu valstī notiek celtniecības projektu jomā».
Pakrastiņš ir nesaudzīgs arī par būvinženieru cunfti – Latvijas Būvinženieru savienību, kura «ir pārāk aizrāvusies ar sertifikātu tirdzniecību».
Uzskatam, ka būvniecībā visu izšķir nauda, oponē citas lielas būvfirmas Merks valdes priekšsēdi Oskars Ozoliņš: «Drošības apsvērumi ir visupirms.» Viņš uzsver, ka līdz šim Latvijā būvniecības negadījumi nav bijuši, un aicina neizdarīt priekšlaicīgus secinājumus par nozari, kamēr nav noskaidroti cēloņi. «Ticiet man, nozarei tas ir dziļš šoks. Te nav cilvēki, kuri to vien dara, kā turpina raust naudu,» saka Merks vadītājs.
Kontrolē savējie
Runājot par kontroles trūkumu, pēdējās dienās uzmanības centrā ir bijis krīzes laikā pieņemtais lēmums likvidēt Valsts būvinspekciju, šīs funkcijas uzticot pašvaldībām. Tomēr tas nav vienīgais mehānisms, kuram vajadzētu nodrošināt būvju drošību, un diemžēl nav vienīgais, kurš izrādās gluži formāls. Jebkuras sabiedriski nozīmīgas būves pasūtītājam pirms projekta iesniegšanas būvvaldē ir jāsaņem neatkarīgu ekspertu atzinums, savukārt būvlaukumā darbi ir jākontrolē būvuzraugam.
«Diemžēl mūsu tirgū eksperts nevar būt pilnīgi neatkarīgs, ja viņš grib palikt biznesā. Ja viņš patiešām veiks neatkarīgu ekspertīzi, viņš nevarēs dabūt nākamo pasūtījumu, jo viņa prasības būs pārāk augstas,» vērtē Pa-krastiņš, kurš zina stāstīt par gadījumiem, kad konstruktors atsakās parakstīt risinājumu, bet tā vietā, lai veiktu labojumus, pasūtītājs atrod citu konstruktoru. «Daudzi [konstruktori] vai nu aizbraukuši no valsts vai šajā biznesā nepaliek. Piemēram, es tagad nodarbojos ar izglītības jautājumiem». Kādā citā gadījumā kolēģis, kurš, veicot ekspertīzi, uzdevis jautājumus par izvēlētajiem konstrukciju risinājumiem, atbildes vietā saņēmis draudu vēstuli.
Arī būvuzraudzība, kā uzskata RTU profesors, lielā mērā ir papīru kārtošana. Būvuzraugi parasti atbild par vairākiem objektiem, «labi, ja reizi nedēļā atbrauc un paraksta dokumentus, un praktiski neskatās, kas notiek būvlaukumā». Pakrastiņš pirms daudziem gadiem piedalījies Domina tirdzniecības centra pirmās kārtas rekonstrukcijā, kas notikusi pēc itāļu projekta un itāļu būvuzraudzībā. Tajā ārvalstu uzraugs praktiski «dzīvojis» būvlaukumā un pārbaudījis «simtprocentīgi katru stieni, katru darba posmu». Pēc Pakrastiņa domām, Latvijā neatkarību mazina arī mērogs, jo «mēs visi viens otru pazīstam».
Arī pēc traģēdijas daudzi baidās izteikt neatkarīgu viedokli, jo «arhitekti, inženieri un būvnieki visbiežāk ir draugi, kursabiedri vai ģimenes locekļi,» atgādina Zībārte. Šauro vidi konkrētajā situācijā uzskatāmi raksturo ģimenes saites starp projektētāju un būvnieku – biroja Kubs arhitekte Dace Putniņa (Zanes Kalinkas meita) un būvuzņēmuma RE&RE līdzīpašnieks Didzis Putniņš ir dzīvesbiedri.
Pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas tās funkcijas tika izkaisītas starp pašvaldībām, Patērētāju tiesību aizsardzības centru un nozares asociācijām. Nozares speciālisti atzīst, ka arī Valsts būvinspekcija bija neefektīva, tomēr, kā revīzijā secinājusi Valsts kontrole, pēdējos gados uzraudzība ir vēl vairāk vājinājusies un pašreizējās nepilnības «ietekmē patērētāju drošību». Piemēram, būvinspektoru pārbaužu skaits samazinājies par 71%, pašvaldībām pietrūkst kapacitātes. Neatkarīgas kvalitātes kontroles neesamību par būtiskāko būvniecības procesa trūkumu uzskata Providus pētniece Agnese Lešinska, kura analizē administratīvo procesu būvniecības jomā. Mazākās pašvaldībās tas pats būvinspektors nereti pats izdod būvatļauju un pēc tam šo objektu kontrolē.
Valsts kontrole pārmet, ka par nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija joprojām nav novērsusi būtiskākās nepilnības. Ministrijā skaidro – vairums identificēto problēmu tiek risinātas jaunajā būvniecības likumā, kas stāsies spēkā nākamā gada februārī, bet būvinspekcijas funkcijas atdošanu atpakaļ valstij Saeima neatbalstīja, aizbildinoties ar finanšu trūkumu. Tagad, pēc traģēdijas, politiķi pauž apņēmību to izdarīt.
Pārbaudes tikai papīru līmenī turpinās arī pēc Maxima veikala sabrukuma. Rīgas būvvalde nedēļas nogalē pārbaudīja 14 objektus, kurus RE&RE ceļ pašlaik, pēc kā uzņēmums izplatīja paziņojumu, ka pārkāpumi nav konstatēti. «Tik īsā laikā neko pārbaudīt nevar,» komentē Pakrastiņš. «Papīri droši vien ir kārtībā, bet papīri ne par ko neliecina.» RTU profesors pārmet, ka būvniecības regulējumā dominē juridiskie, nevis tehniskie aspekti. Viņš aicina apturēt celtniecību visos objektos, kuros iesaistītas firmas vai speciālisti, kas veica darbus Zolitūdē. Šāda kārtība esot, piemēram, Lielbritānijā. Pagaidām pēc pašu arhitektu lūguma apturēts Zanes Kalinkas un Andra Kalinkas arhitekta prakses sertifikāts un Rīgas mērs atstādinājis sešus būvvaldes darbiniekus, kuru paraksti ir uz Zolitūtes projekta dokumentiem.
Pēc veciem normatīviem
Diametrāli pretēji viedokļi izskan par jauno būvniecības likumu. Valsts pārstāvji norāda, ka regulējums ir stingrāks, bet Pakrastiņš citē preambulu, ka likuma mērķis ir samazināt birokrātijas procedūras un vienkāršot būvniecības administratīvo procesu. «Es varbūt pārspīlēju, bet mēģinu jautāt, kāds signāls tiek pausts sabiedrībai. Es tulkoju tā – uztaisīsim likumu, kas vēl mazāk traucē pelnīt naudu! Kvalitātes un drošuma kontroles procedūras jau tagad bija nepietiekamas, bet ar jauno likumu tiek pateikts – mums arī tādas nevajag.»
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts nedēļu sāka ar preses konferenci, kurā paziņoja, ka tiks izstrādātas stingrākas būvspeciālistu kvalifikācijas prasības un augstāki būvniecības kvalitātes un drošības standarti. Būvniecības sistēmas un normatīvu izvērtēšanai nodomāts piesaistīt starptautiskus ekspertus, un nepieciešamības gadījumā grozīt jauno būvniecības likumu. «Ja man būs jāsaskaras ar situāciju, ka atkal jutīšu nozares lobiju, kas kavēs nepieciešamo rīcību, es jau šodien būvniekiem tikšanās reizē pateicu, ka virzīsimies uz priekšu bez viņiem,» solīja ministrs. Viņš arī paziņoja par riskanto būvju saraksta veidošanu, kurā objektus iekļaus pēc industrijas speciālistu un sabiedrības ziņojumiem, un tajos veiks ārpuskārtas pārbaudes.
Virkne ieteikumu ir arī Pakrastiņam. Viņš rosina būvnormatīvos pāriet tikai uz Eiropas standartiem, kas līdz šim atlikts, jo būvēt pēc vecajiem Latvijas būvnormatīviem ir lētāk (pašlaik paralēli pastāv abas sistēmas).
«Paņemsim citu gadījumu – Liepājas veikala Depo iebrukušo jumtu. To projektēja pēc Latvijas būvnormatīviem, kuros ierakstīta vecā sniega slodze, bet klimatiskie apstākļi Latvijā sen mainījušies. Latvijas būvnormatīvi paģērē, ka sniegs no jumtiem jātīra, bet pēc jaunajām normām jāprojektē pietiekama slodze, lai sniegu var netīrīt. Tas maksā dārgāk, jo konstrukcijas ir lielākas, toties būves ir drošākas.»
Zolitūdes projekta būvkonstruktora HND grupa vadītājs Ivars Sergets Ir apliecināja, ka Zolitūdes veikals projektēts pēc Latvijas normatīviem. Pēc Pakrastiņa skaidrotā, tā ir vēl viena sakritība, kas varēja spēlēt lomu Zolitūdē. Eirokodekss prasa būvi projektēt tā, lai vienas konstrukcijas sabrukums neaizvilktu līdzi pārējās, kā tas notika šajā gadījumā.
Pakrastiņš rosina izveidot būvniecības informācijas sistēmu, kurā tiktu uzkrāta informācija par tirgus dalībniekiem, to objektiem un problēmām, ieviest anonīmu projektu ekspertīzi līdzīgi kā tas ir Igaunijā, izstrādāt nozaru profesionālos standartus, piemēram, precīzi aprakstot, kādi soļi jāveic ekspertīzē. Šādu standartu jau izstrādājusi Latvijas būvkonstrukciju projektētāju asociācija un, piemēram, rosinājusi, ka līdz ar konstrukciju rasējumiem būvvaldē obligāti jāiesniedz visi izejas dati jeb «aprēķina sējums», kas atvieglotu ekspertīzes. «Aprēķina sējumu var salīdzināt ar lidmašīnu melno kasti. Nepatikšanu gadījumā varam aiziet uz būvvaldi, un pēc aprēķina sējuma novērtēt, vai viss izdarīts pareizi. Tagad [būvniecībā] lidmašīnas lido bez melnās kastes. Būvvaldes pat ierobežo sējuma apjomu. Piemēram, galvenie rasējumi ir, bet mezglu risinājumus var nelikt. Bet [Zolitūdes] gadījumā mezglu risinājums ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem. Ja sējums būtu būvvaldē, mēs varētu paņemt un novērtēt.»
RTU profesors rosina atjaunotajai būvinspekcijai apkopot informāciju par notikušajām avārijām, izanalizēt iemeslus un par tiem ziņot profesionāļiem. «Latvijai līdz šim bija «veicies», ka jumti bruka bez cilvēku upuriem, bet tie bruka, un šie gadījumi tiek slēpti. Sabrukumi pārsvarā notika naktī vai būvniecības laikā. Cik zinu, Somijā ir kriminālatbildība par avāriju slēpšanu.»
Versijas par iemesliem
Aptaujātie speciālisti atturas vērtēt, kas tieši izraisīja Maxima jumta sabrukumu, un uzsver, ka nevar būt viens vainīgais. «Katastrofu teorijas pamatpostulāts ir, ka viens atsevišķs negaidījums reti rada traģiskas sekas. Parasti tā ir vairāku sakritību summa, un dažus no šiem apstākļiem publiskajā telpā jau var manīt,» saka Bratuškins.
Sabrukušā veikala bildes daudziem būvinženieriem ļāvušas izteikt spekulācijas, ka jumts varētu būt sabrucis, jo tā smagumu nav izturējušas metāla kopnes jeb sijas. Kopnes sadalījušās uz pusēm savienojumu vietās, kur tās bija sastiprinātas ar skrūvēm. Tas ļauj pieņemt, ka slodzi nav izturējušas tieši skrūves, kam iemesli var būt dažādi – nepietiekams skrūvju skaits, nekvalitatīvs to materiāls vai uz jumta uzlikto būvmateriālu slodzes pārsniedza projektā paredzētās. Tos noteiks ekspertīzē, bet tikmēr medijos starp kopņu ražotāju Vikom Industry un skrūvju izplatītāju Eurobolts sācies pingpongs. Vikom izplatītājam pieprasījis par 290 latiem nopirkto skrūvju ražotāja sertifikātu, bet Eurobolts pārmet, ka Vikom izvēlējies konkrētajai konstrukcijai nepiemērotas skrūves un nepietiekami daudz.
Jautājums par skrūvēm nebūtu aktuāls, ja nebūtu citu sakritību. Sākotnējā projektā bija paredzētas vienlaidu kopnes, kas nomainītas ar divdaļīgām pēc ražotāja lūguma, jo vienlaidu nav varēts saražot. Divdaļīgo kopņu transportēšana un montāža ir lētāka, apliecina Sergets, kaut noliedz, ka konkrētajā gadījumā būtu izjutis spiedienu izvēlēties lētākus risinājumus. «Taču kopumā – jā, vienmēr ir diskusija, ka izvēlētie materiāli, detaļas ir par dārgu,» Pakrastiņa aprakstītajai tendencei piekrīt Sergets.
Vēl viena atkāpe no sākotnējā projekta bija jumta labiekārtošana – sākumā uz tā bija paredzēts tikai zāliens, kas vēlāk aizstāts ar apstādījumiem, bruģi un bērnu rotaļu laukumu. Kā apgalvo iesaistītie, slodzes tomēr pielāgotas šādam risinājumam, tomēr neprecizitāšu un sakritību virknē tas varēja kļūt par kārtējo vājo posmu.
Avārija notika brīdī, kad uz jumta veica apzaļumošanu, un līdz ar to ir risks, ka vienkopus novietotie materiāli – bruģa kaudzes un augsnes substrāta maisi – konkrētajai jumta vietai izrādījās par smagu. Aculiecinieku stāstītais par milzīga ūdens daudzuma gāšanos avārijas brīdī ļauj izteikt minējumu, ka piedevām nedarbojās notekūdeņu sistēma, kas nebija novadījusi pēdējo dienu lietus ūdeni un radīja papildu svaru.
Atsevišķi būvinženieri izvirza versiju, ka konstrukciju deformācijas varēja radīt līdzās esošās – daudz lielākās daudzdzīvokļu mājas – būvniecība otrajā kārtā, kas radīja grunts vibrācijas zem Maxima veikala.
RTU mācībspēki Pakrastiņš un Bratuškins saka – projekta izmaiņas, būvniecība vairākās kārtās, apzaļumošana uz jumta, zem kura staigā cilvēki – paši par sevi nav problēma, ja vien tie ir adekvāti izplānoti.
«Uz šo brīdi pēc mūsu rīcība esošās informācijas viss liecina, ka iemesls ir nesošajās konstrukcijās,» intervijā Ir saka RE&RE līdzīpašnieks Ainārs Pauniņš. «RE&RE ir gatavs uzņemties pilnu atbildību, ja tiks pierādīta būvuzņēmēja vaina un darīt visu iespējamo – lai vai kāds arī būtu iemesls un vainīgais – lai šādas traģēdijas atkārtošanās nākotnē būtu izslēgta.»
Precīzu sakritību virknējumu būtu jānosaka ekspertīzei, kurai pieaicināti RTU speciālisti. Sabiedrība rezultātu prasa ātri, taču inženieri saka – vispusīgai izmeklēšanai nepieciešami mēneši. Ir sazinājās ar ASV konstruktoru firmas Simpson Gumpertz&Heger pārstāvi Ati Liepiņu, kura firma specializējas būvju sabrukšanas cēloņu izmeklēšanā. Šādos gadījumos inženieri analizē visu būvniecības dokumentāciju, veic konstrukciju aprēķinus, vajadzīgas gadījumā īsteno eksperimentus, kas šajā gadījumā, piemēram, derētu skrūvju stipruma pārbaudei. «Šī izmeklēšana nevar notikt dienas laikā, un arī ne nedēļu laikā,» tā Liepiņš.
Apskates brīdī sagruva
Uzreiz pēc traģēdijas ir uzsākts kriminālprocess par būvniecības noteikumu pārkāpšanu. Par laikus neveiktu cilvēku evakuāciju, kas noveda pie četru pārdevēju, trīs glābēju un 47 pircēju nāves, piecu dienu laikā pēc nelaimes kriminālprocess nebija ierosināta. Tas gan nenozīmē, ka esošā kriminālprocesa ietvaros netiek vērtēta arī citu pušu atbildība un, iespējams, jau šī raksta publicēšanas brīdī būs uzsākts vēl kāds kriminālprocess, skaidroja policijas preses pārstāvis Toms Sadovskis.
Pēc Maxima runasvīra Jāņa Besera teiktā, uzņēmuma instrukcija paredz – iedarbojoties signalizācijai, vispirms apzināt trauksmes cēloni un tikai tad, ja konstatēti draudi, evakuēt cilvēkus. «Improvizācija ne no veikala direktora, ne apsarga nav pieļaujama. Tikai stingra turēšanās pie instrukcijas. Ja nostrādā signalizācija – pārbauda. (..) Signalizāciju var iedarbināt arī citi faktori, un ja nav acīmredzamu briesmu, evakuācija nenotiek,» nākamajā dienā pēc traģēdijas komentēja arī Maxima Latvija valdes loceklis Gintars Jasinsks.
«Amorālas instrukcijas dēļ nenotika cilvēku evakuācija. Dieva vietā nolikts apsargs, neviens nekur pasaulē tādas tiesības nav devis. Tā bija zīme – [signalizācija] pīkstēja un zvanīja – ziņoja, ka jāglābjas. Bet Maxima peļņas vārdā turpināja darbu,» intervijā LNT ziņām emocionāls kļuva pat pieredzējušais katastrofu mediķis Mārtiņš Šics. Par bojāgājušo datu noplūdināšanu, ko viņš skaidroja ar vēlmi informēt tuviniekus, Šics uz izmeklēšanas laiku ir atstādināts no amata.
Pēc Latvijas ugunsdrošības noteikumiem, tirdzniecības objektos laikā, kad telpā ir apmeklētāji, aizliegts veikt metināšanas un citus darbus, kas var izraisīt ugunsgrēku. Zem lielveikala šie darbi notika un pēc Maxima vadītāja teiktā, tieši šajā zonā signalizācija uzrādījusi trauksmes avotu. Tātad drošības sistēma bijusi vienota, kaut arī pēc traģēdijas Maxima uzsver, ka ēkas jumts un pagrabs nemaz nepieder lielveikala īpašniekiem, bet gan projekta sākotnējam attīstītājam SIA Homburg Zolitūde.
Traģēdijas dienā Maxima apsargs netika skaidrībā par situāciju un izsauca papildspēkus. Ugunsdrošības un apsardzes signalizāciju firmas Vesmann tehniķis atbraucis īsi pirms ēkas sabrukšanas, stāsta Vesmann vadītājs Māris Vesmanis. «Tā nav mūsu signalizācija, mūs sauc kā santehniķi vai elektriķi, mēs neatbildam par Maxima darbinieku rīcības plānu,» Vesmanis telefonsarunā norobežojas no traģēdijas. Viņa firma jau ir sniegusi liecības tiesībsargājošām institūcijām, direktors nepiekrīt izsmeļošai intervijai. Vesmann neesot arī datu, cik bieži bijušas trauksmes un izsaukumi uz Zolitūdes veikalu. «Pēdējais, kas bija, kad ieradās mūsu tehniķis – signāls no ugunsdzēsības ūdensapgādes sistēmas,» viņš apstiprina. Kāds bija cēlonis? «Nevaram izskaidrot, jo apskates brīdī objekts sagruva.» «Viss ir iespējams,» atbild Vesmanis, jautāts, vai trauksme varēja būt saistīta ar ēkas vibrācijām un konstrukciju deformāciju.
Viņš apstiprina: balss brīdinājumi par evakuāciju 21.novembra vakarā ap pieciem tika izslēgti, kaut gan sistēma turpināja uzrādīt problēmu. «Cik man ir zināms, signalizāciju atslēdza apsardzes darbinieks,» saka arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Rīgas rajona priekšnieka vietnieks Aleksandrs Drozds, kas objektā ieradās tūlīt pēc nelaimes. To, kādas diskusijas ir risinājušās pie signalizācijas pults, rādīs videoieraksti. VUGD zvanu par ārkārtas situāciju saņēma tikai tad, kad jumts jau bija iebrucis. Nav arī ziņu, ka bažas par ilgstošo trauksmi, zvanot uz ārkārtējo notikumu numuru 112, būtu paudis kāds veikala apmeklētājs.
Viltus ugunsgrēka trauksmes lielveikalos, diemžēl, nav reta parādība, stāsta Drozd-s. Lūgums evakuēties mūsu sabiedrībā dažādu apstākļu dēļ neraisa vajadzīgo piesardzību, bet Zolitūdes Maxima gadījumā cilvēkiem pat netika dota izvēles iespēja.
«Likās, ka trauksmei nav nekāda sakara ar ugunsgrēku. Ka bruks vienstāva veikals ar dziļām konstrukcijām, to neviens nevarēja iedomāties,» komentē Drozds un apstiprina – evakuācijas kārtību nosaka objekta vadītājs. Pēc Ugunsdrošības noteikumiem, evakuācijas gaita jāparedz uzņēmuma ugunsdrošības instrukcijā «gadījumiem, kad no automātiskās uguns aizsardzības sistēmas pienāk trauksmes signāls par ugunsgrēka izcelšanos vai sistēmas bojājumu.» Piemēram, internetā atrodamā Ventspils Augstskolas ugunsdrošības instrukcija nosaka – saņemot signālu par ugunsgrēku, nekavējoties jāpamet telpas pa tuvākajiem un drošākajiem evakuācijas ceļiem.
Komersantiem, kuru objektos var uzturēties vairāk nekā 50 cilvēku, evakuācijas kārtībai jābūt atrunātai arī katastrofu gadījumiem paredzētā Civilās aizsardzības plānā. Tāpat Darba aizsardzības likuma 1.pants paredz, ka darba devējs uzņēmumā nodrošina pasākumus, kas nepieciešami nodarbināto un citu personu evakuēšanai.
Tomēr nevienā no valsts līmeņa likumdošanas aktiem neizdodas atrast regulu, ka nevis telpu apsekošana, bet cilvēku evakuācija ir primārais, ja rodas kaut mazākās aizdomas par apdraudējumu veselībai un dzīvībai. Acīmredzot, tas ir tik pašsaprotami, lai nevajadzētu formulēt juridiskā valodā.
«Evakuācijas pamatprincips taču ir, ka tā notiek maksimāli ātri!» iesaucas Valsts Darba inspekcijas (VDI) pārstāvis Aivis Vincevs. Ka veikalos Maxima darbiniekiem neklājas viegli, viņa iestāde ir piefiksējusi, tomēr Zolitūdes veikala komanda divu gadu laikā VDI nav vērsusies ne reizi, nav atsūtītas arī pretenzijas par trokšņa fonu vai signalizācijām, tāpēc VDI neesot bijis iemesls veikt pārbaudes šajā lielveikalā.
Maxima līdz žurnāla nodošanai tipogrāfijā otrdien tā arī neatsaucās Ir lūgumam iepazīties ar liktenīgo drošības instrukciju, saskaņā ar kuru 21.novembrī lielveikals netika evakuēts. Toties mūsu rīcībā ir nonākusi instrukcija, ko nākamajā dienā pēc traģēdijas darbiniekiem izsūtīja ar Maxima saistīts uzņēmums. Tajā teikts, ka informācija par evakuācijas nepieciešamību ārkārtas situācijās (ugunsgrēks, gāzes noplūde, inženiertehniskais bojājums, sprādziena draudi) var tikt saņemta «kā no apsardzes darbinieka, tā arī no apziņošanas sistēmas». Tādā gadījumā nekavējoties jāpārtrauc tirdzniecība un jānodrošina klientu evakuācija, pēc tam – jāslēdz kase, jāpārvieto visa nauda seifā un jādodas drošā attālumā. Uzskaitījumu noslēdz divi punkti: nesniegt nekādus komentārus par notikušo medijiem un «darbu drīkst atsākt tikai tad, kad atbildīgie dienesti pārbaudījuši objektu un briesmas cilvēku dzīvībai un veselībai vairs nedraud». Joprojām nauda komersanta prioritāšu sarakstā ir pirms darbinieka dzīvības, tomēr – ja šāda instrukcija Maximā būtu spēkā 21.novembrī, evakuēta lielveikala sagrūšana izrādītos nevis pēdējās desmitgadēs lielākā traģēdija, bet tikai skaļš blīkšķis, ar kuru sprāgst melu un korupcijas sistēma būvniecībā.
Kļūdas un sakritības, kas varēja izraisīt Maxima jumta sabrukšanu
Eksperti sliecas domāt, ka sabrukumu neizraisīja viena kļūda, bet vairāku sakritība. Šīs versijas balstītas uz publiski pieejamo informāciju un nav pārbaudītas ekspertīzē.
1. Divdaļīgās jumta kopnes (sijas) ir pārlūzušas uz pusēm savienojumu vietās. Tas liecina, ka savienojumi bijuši vājā vieta – vai nu ir bijis nepietiekami daudz skrūvju, vai tās bijušas nekvalitatīvas.
2. Sākotnēji projektā bija paredzētas vienlaidu kopnes, bet pēc ražotāja prasības tās aizstātas ar divdaļīgām, kuras ir vieglāk piegādāt, bet ir «mazāk rekomendējamas». Tas rada risku, ka savienojumi nav bijuši atbilstoši paredzamajām slodzēm.
3. Jumts sabruka laikā, kad uz tā iekārtoja dārzu un bērnu laukumu. Iespējams, materiāli – bruģa paletes un augsnes substrāta maisi – bija novietoti vienkopus un vienlaikus ar lietus ūdeni radīja jumta konstrukcijām neatbilstošu spiedienu.
4. Pēc Eirokodeksa standartiem, jumts būtu jāprojektē tā, lai, sabrūkot vienai konstrukcijai, pārējās netiek aizrautas līdzi. Šeit acīmredzot izmantoti novecojušie Latvijas būvnormatīvi, kur šādas prasības nav.
5. Daži būvinženieri izvirza versiju, ka konstrukciju deformācijas varēja radīt līdzās esošās, daudz lielākās daudzdzīvokļu mājas būvniecība otrajā kārtā, kas radīja grunts vibrācijas zem Maxima veikala un ietekmēja tā būvkonstrukcijas.
Zolitūdes lielveikala tapšanā iesaistītie
Projekta pasūtītājs: Homburg Zolitūde, Kanādas nekustamo īpašumu attīstītāja Homburg Group meitasuzņēmums
Projektētājs un autoruzraugs: arhitektu firma Kubs
Būvprojekta vadītājs: Andris Kalinka
Ģenerāluzņēmējs: SIA RE&RE
Būvdarbu vadītājs pirmajā kārtā: Staņislavs Kumpiņš
Būvdarbu vadītājs otrajā kārtā: Jevgēnijs Ņesterovičs
Būvuzraugs: Mārtiņš Draudiņš
Tehniskais projekts un darba rasējumi: Kubs
Būvkonstrukciju projekts: SIA HND Grupa
Saliekamā dzelzsbetona karkasa un paneļu izgatavošana: Consolis Latvija
Jumta pīrāga izbūve: SIA Tomex
Metālkonstrukcijas: SIA Vikom Industry
Inženierģeoloģiskās izpētes darbi: a/s Ģeoserviss
Jumta labiekārtošana un apzaļumošana: SIA Gartens
Veikala telpas savā īpašumā 2012.gadā iegādājas ar Maxima saistīta firma Tineo, bet projekta attīstīšanu (jumta labiekārtošanu, daudzstāvu dzīvojamās ēkas un pazemes autostāvvietas izbūvi) turpināja Homburg Zolitūde.
Kas un par ko atbild būvniecības procesā? Eksperti vērtē vājos posmus
1. Būvvalde
Plānošanas un arhitektūras uzdevumā nosaka konkrētās būves projektēšanas prasības un institūcijas, no kurām jāsaņem tehniskie noteikumi.
2. Projektētājs (arhitekts) un būvprojekta vadītājs
Projektē ēku atbilstoši plānošanas un arhitektūras uzdevumam, drošības prasībām un būvnormatīviem. Izstrādā darbu organizācijas projektu, kurā norādīta būvdarbu secība. Būvprojekta vadītājs ir atbildīgs par tā atbilstību visiem būvniecības noteikumiem un normatīviem.
RTU profesors Leonīds Pakrastiņš: «Projekta vadītājs Latvijā parasti ir arhitektu birojs, bet arhitekti atbild par to, kas viņiem tuvāks – par smukumu. Drošībai pievērš mazāku uzmanību.»
3. Būvkonstruktors
Pēc projektētāja pasūtījuma veic konstrukciju aprēķinus saskaņā ar valsts būvnormatīviem.
Pakrastiņš: «Galvenais kritērijs tirgū ir cena, un tās dēļ konstruktors nevar atļauties savu darbu veikt kvalitatīvi. Konstruktoru būvlaukumā uzskata par traucēkli, kurš maisās ar kaut kādiem drošības jautājumiem un traucē procesam noritēt raiti.»
4. Neatkarīgs eksperts
Pasūtītāja pienākums ir sabiedriski nozīmīgām būvēm nolīgt neatkarīgu ekspertu, kurš veic būvprojekta ekspertīzi un pārbauda būvprojekta atbilstību, tajā skaitā aprēķinus par konstrukciju slodzēm. Sagatavo ekspertīzes slēdzienu, par kuru ir atbildīgs.
Pakrastiņš: «Diemžēl mūsu tirgū eksperts nevar būt pilnīgi neatkarīgs, ja viņš grib palikt biznesā. Ja viņš patiešām veiks neatkarīgu ekspertīzi, viņš nevarēs dabūt nākamo pasūtījumu. Turklāt ir izveidojies, ka pats projektētājs pasūta sev ekspertīzi, kas jau ir interešu konflikts.»
5. Būvvalde
Pārbauda, vai būvprojekts izstrādāts atbilstoši plānošanas un arhitektūras uzdevumam.
Pakrastiņš: «Būvvaldes koncentrējas uz dokumentu pārbaudi, tām nav kapacitātes veikt reālas pārbaudes.»
6. Būvuzņēmējs
Organizē un izpilda būvdarbus, atbild par to kvalitāti, atbilstību būvprojektam un normatīviem. Piesaista būvdarbu vadītāju, kas ir sertificēts speciālists.
RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes dekāns Uģis Bratuškins: «Būvniecība ir sabiedrības attīstības spogulis, un valdošās procedūras absolūti nav vērstas uz kvalitatīvu rezultātu. Iepirkumos pārāk liela loma ir cenai, kas izraisa ķēdes reakciju – pasūtītājs izvēlas būvuzņēmēju ar zemāko cenu, būvuzņēmējs izvēlas apakšuzņēmējus, kas atkal piedāvā zemāko cenu. Tas automātiski nozīmē lētākos materiālus, lētākās tehnoloģijas.»
7. Būvuzraugs
Pasūtītāja nolīgts būvuzraugs pārbauda darbu atbilstību būvprojektam un būvniecības normatīviem, kā arī būvniecībā izmantoto materiālu kvalitāti. Viņam ir pienākums ziņot būvvaldei, VUGD vai darba inspekcijai par normatīvo aktu pārkāpumiem un atkāpēm no būvprojekta. Būvuzraugs var rosināt būvdarbu vadītāja sertifikāta anulēšanu.
Pakrastiņš: «Pie mums iegājies, ka būvuzraugs strādā kādos desmit objektos – labi, ja reizi nedēļā atbrauc uz būvlaukumu un paraksta dokumentus, praktiski nepaskatoties, kas notiek būvlaukumā. Principā viņam būtu jādzīvo būvlaukumā un jākontrolē visas būvniecības stadijas.»
8. Būvinspektors
Pašvaldības būvinspektors uzrauga būvniecības procesa atbilstību būvprojektam, var pārtraukt būvniecību, ja konstatē konstrukciju nedrošības pazīmes vai neatbilstošu materiālu izmantošanu.
Valsts kontrole un vairāki eksperti norāda: faktiski nav institūcijas, kas spētu veikt neatkarīgu būvniecības kvalitātes kontroli. Inspektoriem trūkst kapacitātes, un viņi nereti pārbauda projektus, kam paši devuši atļauju.
Valsts kontrole un vairāki eksperti norāda, ka pašlaik faktiski nav institūcijas, kas spētu veikt neatkarīgu un nopietnu būvniecības kvalitātes kontroli. Pašvaldību inspektoriem trūkst kapacitātes, un viņi nereti pārbauda projektus, kam paši devuši atļauju.
9. Būvvalde
Pieņem ēku ekspluatācijā un pārbauda, vai tā uzbūvēta atbilstoši būvvaldē akceptētajam projektam un visi darbi izdarīti. Ja ir tādi, ko nodošanas laikā nevar paveikt (piemēram, apzaļumošana rudenī), izdara ierakstu par ēkas pieņemšanu un atliktiem darbiem.
10. Ēkas apsaimniekotājs
Atbild par ēkas uzturēšanu un ekspluatāciju atbilstoši funkcijai pēc tās nodošanas ekspluatācijā.
