Ambīcijas, izšķērdība un zagšana Krievijas stilā jeb kā Soči kļuva par visu laiku dārgākajām olimpiskajām spēlēm. Soču iespaidīgais rēķins – 51 miljards dolāru – pārspēj skaitli, ko veido, visas iepriekšējās ziemas spēles kopā ņemot
Jaunais ceļš un dzelzceļš uz kalnu kūrortu Krasnaja Poļana, kur notiks Soču ziemas olimpisko spēļu sacensības slēpošanā un snovošanā, sākas Adlerā – piejūras pilsētā, kas pēdējos gados pārvērtusies par transporta estakāžu jucekli. Kā zaigojoša prizma ar stikla fasādi starp zaļi brūnajām Kaukāza kalnu nogāzēm un Melnās jūras viļņiem tagad stāv arī nesen atklātā dzelzceļa stacija. Lielākā Krievijā.
Šā infrastruktūras projekta pārraugs ir valsts uzņēmums Rossijskije žeļeznije dorogi (Krievijas dzelzceļš). Tā vadītājs Vladimirs Jakuņins ir tuvs Vladimira Putina sabiedrotais. Jakuņina pārraudzībā ir 83 000 km sliežu ceļu, kas ir trešais lielākais dzelzceļa tīkls pasaulē, un gandrīz miljons darbinieku. Savukārt 50 km garais posms no Adleras līdz Krasnaja Poļanai ir tik ambiciozs, ka uzreiz atsauc atmiņā lielo cilvēka cīņu ar dabu, par kādu pārvērtās Baikāla-Amūras maģistrāles jeb BAM būvniecība 70. un 80.gados cauri nomaļai taigai Krievijas Tālajos Austrumos.
Gan toreiz, gan tagad tikpat svarīgs kā pats pabeigtais projekts ir arī tā grandiozums un izrādīšanās. 14 gadus pie varas esošā Putina skatījumā spēles Sočos ir kā stūrakmens Krievijas ekonomiskai un ģeopolitiskai atdzimšanai. Norādot uz sarežģīto topogrāfiju un īsajiem termiņiem, Krievijas dzelzceļa Soču projektu vadītāja vietnieks Andrejs Dudņiks ir lepns, ka Adleras līnijas darbi ir pabeigti: «Tam ticēja retais. Bet mēs to izdarījām.»
Kādā skaidrā, +20 grādu siltā dienā arī es Adlerā iesēdos vilcienā – Siemens būvētos vagonos, kas smaržoja pēc svaiga tapsējuma. Vispirms virzījāmies paralēli upei, kuras krastā kā koki tagad slejas dzelzceļa līnijas betona balsti. Tad ieslīdējām garā tunelī ar maigu, dzeltenu gaismu. Inženieru darbs bija tik sarežģīts, skaidro Dudņiks, ka Krievijas dzelzceļš starptautiskā ceremonijā Honkongā 2011.gadā kļuva par Gada lielākā tuneļa projekta balvas laureātu.
Daudzu citu krievu acīs tunelis ir kļuvis slavens cita iemesla dēļ: tas izmaksājis 8,7 miljardus ASV dolāru, pārspējot tēriņus, kas bija nepieciešami visu Vankūveras ziemas spēļu sarīkošanai 2010.gadā. Opozīcijas politiķi Boriss Ņemcovs un Leonīds Martiņuks sarēķinājuši, ka Krievijas valsts par šo vienu līniju ir iztērējusi trīs reizes vairāk naudas nekā ASV kosmosa aģentūra NASA par jaunākās paaudzes pašgājēju nosūtīšanu un darbināšanu uz Marsa. Savukārt žurnāla Esquire Krievijas izdevums aplēsis: par šādu naudu varētu visu 50 km garo ceļu noklāt ar centimetru biezu kaviāra kārtu.
Vilciens liegi piestāja Krasnaja Poļanas stacijā. Pulētās grīdas vizēja kā tuksneša mirāža. Gaiss bija vēsāks. Kalnu virsotnes izraibināja sniega cepures. Vienā no nogāzēm stāvēja milzīgs lozungs: «Soči ir gatavi olimpiskajiem rekordiem!»
Sanāca… piecreiz dārgāk
Ar kopējo cenrādi – 51 miljardu dolāru – Soču spēles ir kļuvušas par visu laiku dārgākajām, pārspējot pat 2008.gada Pekinas olimpiskās spēles, kas Ķīnai izmaksāja 40 miljardus. Soču spēles principā ir kā Putina Krievijas mikrokosms: tas ir stāsts par ambīcijām, augstprātību un apbrīnojamu izšķērdību Melnās jūras krastā. Un izšķērdība Krievijā parasti nozīmē krietni lielākas summas nekā jebkur citur.
Kad 2007.gadā Krievija sacentās par tiesībām rīkot 2014.gada ziemas spēles, tā lepni uzsvēra, ka ir gatava atvēlēt lielas summas, cenšoties tādā veidā pārliecināt Starptautiskās Olimpiskās komitejas amatpersonas. Uz viņu sanāksmi Gvatemalā devās pats Putins, nolasot runu angliski, kas no viņa mutes skan ļoti reti. Putins solīja, ka pārvērtīs Sočus par «pasaules klases kūrortu» par prieku «jaunajai Krievijai» un pasaulei. Viņa solījums no valsts kases atvēlēt 12 miljardus dolāru divus citus spēcīgākos kandidātus – Dienvidkoreju un Austriju – pārvērta par taupīgiem pundurīšiem.
Kopš tā laika izmaksas ir strauji augušas, un Krievijas amatpersonas par galīgo rēķinu runā arvien izvairīgāk. «Sākuma nauda bija galvenais Krievijas arguments, lai izcīnītu tiesības rīkot spēles. Tagad esam pārtērējuši tik daudz, ka par naudu neviens runāt vairs nevēlas,» saka Maskavā strādājošās audita un konsultāciju firmas FBK stratēģiskās analīzes direktors Igors Nikolajevs.
Krievijas premjera vietnieks Dmitrijs Kozaks, kas ir atbildīgs par gatavošanos Soču spēlēm, norādījis, ka 51 miljards dolāru ir maldinošs rēķins. Pašu sacensību tiešie tēriņi ir tikai seši miljardi. Pārējā nauda ieguldīta infrastruktūrā un reģionālajā attīstībā, ko Krievijas valsts būtu veikusi tik un tā. Iespējams, tā ir taisnība. Taču grūti iedomāties, ka valdība būtu gatava tērēt 8,7 miljardus dolāru, lai uzbūvētu dzelzceļa līniju uz kalnu virsotnēm, ja spēles netiktu rīkotas.
Tā dēvēto megaprojektu eksperts Bents Flivbjergs no Sīda biznesa skolas Oksfordas Universitātē norāda, ka līdzšinējo olimpisko spēļu rīkotāju sākotnējās tēriņu aplēses darba procesā parasti trīskāršojas. Soču gadījumā izmaksas ir gandrīz pieckāršojušās. Un nav šaubu, ka šīs spēles kļūs par visu laiku dārgākajām olimpiskajā vēsturē, piebilst Flivbjerga kolēģis Elisons Stjuarts.
Tiesa, Putins nekad Soču olimpiskās spēles nav uztvēris kā vienkāršu sporta pasākumu vai izcilu sabiedrisko attiecību iespēju. Viņam šīs spēles nozīmē visa Kaukāza reģiona atjaunošanu. Kad Krievijas līderi pieņēma lēmumu, ka spēlēm jānotiek tieši Sočos, inženieriem nebija citas izvēles kā ķerties pie izaicinošu un līdz ar to arī dārgu projektu realizēšanas.
Olimpiskie podi
Soči, kas reiz Staļina laikos kļuva par padomju strādnieku atpūtas kūrortu, atrodas uz šauras zemes strēles starp kalniem un jūru. Tur nav pietiekami plašas un līdzenas vietas lielu stadionu un arēnu būvēšanai. Vienīgā piemērotā vieta ir Imereti ieleja – biežu plūdu apdraudēta zemiene aptuveni 30 km uz dienvidaustrumiem no Sočiem. Organizācijas Human Rights Watch pētniece Džeina Bjūkenena, kas pēdējos gados uzrakstījusi vairākus ziņojumus par situāciju Sočos, stāsta: «Agrāk infrastruktūra tur bija pavisam primitīva, katrā ziņā nekā tāda, lai sarīkotu ziemas spēles. Tikai šaurs kalnu ceļš, kas atdūrās nacionālajā parkā.»
Celtnieki ar problēmām saskārās nekavējoties. Krievijas Ģeogrāfu apvienības Soču nodaļas zinātniskā sekretāre Jūlija Naberežnaja norāda, ka olimpisko objektu un infrastruktūras radīšanā «zinātniskā pieeja netika integrēta». Amatpersonas vienkārši ieņēma nostāju: «Naudas ir daudz, gan jau kaut kā uzcelsim.» Pēc Naberežnajas teiktā, valsts plānotāji nav nopietni rēķinājušies ar gruntsūdeņiem, kas plūst zem Imereti ielejas. Iznākums ir vairākkārt piedzīvotie plūdi un izbūvētās krastmalas sabrukšana līdzās olimpiskajam ciematam (attiecīgi nu jau vairākkārtēja tās atjaunošana).
2009.gada decembrī spēcīga vētra plosīja Soču jauno kravas ostu, kas tika īpaši uzcelta celtniecības materiālu piegādei. Zinātnieki jau iepriekš bija brīdinājuši, ka ostu apdraud spēcīgas zemūdens straumes un masīvi viļņi. Iznākums bija vairāku miljonu dolāru vērtu iekārtu zaudēšana, bet celtniecības materiālu piegādi olimpiskajiem objektiem vajadzēja organizēt pa citiem ceļiem, kas automātiski nozīmēja kavēšanos un ievērojamus papildu izdevumus.
Tiesa, reti kurš skaitīja katru iztērēto rubli. Gan amatpersonas, gan lielās celtniecības kompānijas, gan vietējie apakšuzņēmēji labi zināja, ka spēles ir valsts prestiža jautājums un personiski svarīgas Putina imidžam. «Valstij olimpiāde ir svēta lieta,» saka Nikolajevs no FBK, un tie cilvēki, kas ir atbildīgi par tās sarīkošanu, «nekautrējās prasīt arvien vairāk un vairāk naudas». Starp retajām krimināllietām, ko policija ierosinājusi pret celtniekiem par iespējamo korupciju, ir tikai divi olimpiskie objekti – Fištas olimpiskais stadions, kur notiks spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonija, kā arī bobsleja trase. Apsūdzībās teikts, ka uzņēmēji ir uzpūtuši cenas, jau pašā sākumā piesakot aplamas vai nepamatotas projekta aplēses. Tādā veidā stadiona celtniecībā esot pārmaksāti 170 miljoni, bet bobsleja trasē – 75 miljoni dolāru.
Tajā pašā laikā Soču apkaimē nekustamo īpašumu attīstītāji ir izbīdījuši daudzus projektus, bieži vien aiz matiem pievelkot apzīmējumu «olimpiskais», tādā veidā saņemot papildu finansējumu un automātiski izvairoties no vietējā zonējuma ierobežojumiem. Kādas vietējās celtniecības firmas vadītājs pajokoja, ka pilsētā norāde «olimpiskais» ir pielīmēta pie katra klozetpoda.
Putina solījums nežēlot naudu novedis arī pie nevērības un kļūdām celtniecībā. Kad plānotajā termiņā netika pabeigts ceļš uz Krasnaja Poļanu, cementu slēpošanas trašu pacēlāju būvēšanai nācās piegādāt ar helikopteriem. Savukārt valdības biezais maks spēļu rīkotājkomiteju pamudinājis ķerties pie pašām grandiozākajām vīzijām. Piemēram, komanda, kas atbildīga par atklāšanas ceremoniju, pēkšņi izdomāja, ka Fištas stadionam jābūt ar slēgto jumtu, nevis daļēju, kā tas bija plānots sākumā. Rezultāts – celtnieku komandai trijos mēnešos bija jāsagādā tik daudz tērauda konstrukciju, kas parasti prasītu vismaz gadu. Britu firmas Populous arhitekts Deimons Lavelle, kas piedalījās objekta pirmo skiču izstrādāšanā, tagad secina, ka to vairs nevar saukt par stadionu, bet gan par «pasaulē lielāko teātri». Runā, ka atklāšanas ceremonijā tiks izmantotas sešas lokomotīves, troika no Nikolaja Gogoļa Mirušajām dvēselēm un Pētera I flote ar pieciem buriniekiem.
Daudzos gadījumos arī pati celtniecība ir kā bezgalīgs process. Jurists Aleksandrs Popkovs stāsta par kādu nekad nepabeigtu ceļu līdzās viņa dzīvesvietai. «Kaut ko parok te, kaut ko parok tur. Noasfaltē, bet jau nākamajā dienā rok atkal.» Aleksandrs smejas, bet tūdaļ kļūst nopietns: «Smieklīgi, ja vien tas viss nenotiktu par mūsu naudu.»
Miljardieru žēlabas
Soču sagatavošanā iesaistītas divu veidu privātā biznesa intereses: kompānijas, ko nolīguši valstij piederoši uzņēmumi specifisku darbu paveikšanai, un investori, kuriem uzticēti atsevišķi projekti un kas daļēji ieguldījuši savu naudu. Pirmajā grupā, pēc Ņemcova un Martiņuka ziņojuma, vislielākos pasūtījumus saņēmuši brāļi Arkādijs un Boriss Rotenbergi no Sanktpēterburgas – Putina bērnības draugi un vieni no pēdējās desmitgades turīgākajiem krievu uzņēmējiem. Ar Rotenbergiem noslēgts 21 līgums par kopējo summu septiņi miljardi dolāru, tas ir, tikpat, cik visas Vankūveras ziemas spēļu izmaksas, un 14% no Soču spēļu tēriņiem.
Vienu no līgumiem ar Rotenbergu kompāniju Strojgazmontaž slēdzis valstij piederošais enerģētikas milzis Gazprom: no Džugbas līdz Sočiem jāuzbūvē 177 km garš gāzesvads, kura viens posms iegremdēts Melnās jūras gultnē. Saskaņā ar līgumu katrs šā gāzesvada kilometrs vidēji izmaksā četrus miljonus eiro. Salīdzinājumam – Baltijas jūrā izbūvētā Nord Stream gāzesvada izmaksas bija 3,6 miljoni eiro uz kilometru, kas, pēc dažu ekspertu atzinuma, jau tāpat ir trīs reizes augstāka cena nekā vidēji Eiropā.
Lielākie pasūtījumi 8,7 miljardus dolāru vērtās satiksmes artērijas izbūvē uz Krasnaja Poļanu tikuši divām kompānijām – Trans-užstroj un SK Most, kas pirms Sočiem vairāk bija pazīstamas, bez konkursa saņemot valsts pasūtījumu par miljardu dolāru vērta tilta būvēšanu Vladivostokā, gatavojoties Āzijas un Klusā okeāna valstu ekonomiskās sadarbības samitam 2012.gadā. Izskatās, ka abām kompānijām ir ciešas saites ar Krievijas dzelzceļa priekšniecību. Infrastruktūras kompānijai SK Most pieder kontrolakcijas bankā Millennium, kuras vadītājs Oļegs Toņi vienlaikus ir arī Krievijas dzelzceļa viceprezidents, kas atbildīgs par olimpiskajiem projektiem. Bankas valdē kādu laiku strādājusi arī Krievijas dzelzceļa bosa Jakuņina sieva Natālija. Toņi ir arī viens no Transužstroj līdzdibinātājiem, kaut gan formāli viņam pašlaik nepieder daļas šajā kompānjā.
Rakstiskā atbildē Krievijas dzelzceļš skaidro, ka galvenos darbu uzņēmējus Krasnaja Poļanas līnijas izbūvē izvēlējušies «pēc konkurences principiem». Izvēlētās kompānijas ir seni partneri «ar labu industriālo bāzi un augsti kvalificētu personālu». Un Krievijas dzelzceļa darbiniekiem vai viņu ģimenes locekļiem nav nekādu finansiālu attiecību ar Transužstroj un SK Most.
Privātie investori, kas palīdz finansēt olimpisko celtniecību, visticamāk, dara to nevis cerībā uz lielu peļņu, bet gan nerakstītā pieņēmumā, ka Putina lielvalstī viņiem ir zināmi pienākumi Kremļa un visas tautas priekšā. «Viņiem piezvanīja, un kāda balss teica: pastāv viedoklis, ka jums jāceļ šis vai tas [objekts],» stāsta Sergejs Aleksašenko, bijušais Krievijas Centrālās bankas vadītāja vietnieks, kas tagad studē aspirantūrā
Džordžtaunas Universitātē Vašingtonā.
Piemēram, derīgo izrakteņu magnāta Vladimira Potaņina kompānija Interros būvē kompleksu Roza Hutor, kur notiks kalnu slēpošanas sacīkstes. Pats Potaņins skaidro, ka lēmumu investēt pieņēmis pēc kopīgas slēpošanas ar Putinu.
Savukārt alumīnija ieguves, spēkstaciju un citu jomu holdinga kompānijas Bazovij eļement miljardiera Oļega Deripaskas pārstāvji atbild, ka neatceras, kad un kādos apstākļos lēmumu par investīcijām Sočos pieņēmis viņu boss. Andrejs Elisons, kas atbildīgs par Bazovij eļement projektiem Sočos – lidostas rekonstrukciju un olimpiskā ciemata būvēšanu -, uzsver, ka tie nebūt nav «ziedojumi», lai gan kompānija necer uz «pārdabisku peļņu».
Lai arī olimpiskajos projektos ir iesaistījušies vairāki magnāti, aptuveni 70% investīciju kreditē valsts attīstības banka Vņešekonombank jeb VEB. «Principā valdība izmanto VEB kā savu otru budžetu,» saka Aleksašenko. Valsts piešķir fondus bankai, kas savukārt tos dala pēc saviem ieskatiem. Saskaņā ar likumu bankas pārraudzības padomi vada Krievijas premjers. Laikā, kad tika lemts par aizdevumiem Sočiem, šajā amatā bija Putins.
Kalnu slēpošanas objektā, ko būvējis Interros, banka piešķīra 85% nepieciešamās naudas. Olimpiskajam ciematam, ko cēlis Bazovij eļement, banka finansēja 88 procentus. «Valsts ievēro pozīciju, ka VEB nauda nav budžeta tēriņi, bet tā, protams, ir,» uzskata Aleksašenko.
Taču pat tas nav atturējis no rīvēšanās starp Kremli un dažiem sabiedrotajiem miljardieriem. Investori sūdzas, ka valsts nemitīgi mainīja un papildināja izvirzītās prasības. Potaņins ir žēlojies, ka no savas kabatas piemaksājis Roza Hutor 500 miljonus dolāru, lai gan tā būtu bijusi valsts atbildība. Tajā pašā laikā šis kalnu kūrorts ir zaudējis potenciālos ienākumus, ko varēja gūt no tūristiem, kas ierastos uz olimpisko objektu izmēģināšanas sacensībām.
Bazovij eļement plāno olimpisko ciematu pēc spēlēm pārveidot par luksusa dzīvokļiem ar skatu uz jūru un jahtu piestātni. Taču mainīgās prasības gan no Kremļa puses, gan Starptautiskās Olimpiskās komitejas ir ievērojami sadārdzinājušas projektu, un Elisons tagad žēlojas, ka «papildu slogs ir mazinājis objekta komerciālo pievilcību». Bazovij eļement vēlējās laist dzīvokļus iepriekšpārdošanā jau pirms spēlēm, taču Vņešekonombank to nobloķēja. Ievērojami iekavējusies arī jahtu piestātnes būvniecība.
Tagad Potaņina Interros un Deripaskas Bazovij eļement lūgušas Krievijas valdību piešķirt nodokļu atlaides uz vairākiem gadiem, lai rekonstruētu no Vņešekonombank saņemtos kredītus ar pievilcīgākiem noteikumiem un panāktu, ka Soču projekti sāk nest peļņu, ja vien tas vispār būs iespējams. «Mēs te esam radījuši jaunu tirgu,» saka Elisons. Tiek prognozēts, ka luksusa dzīvokļi maksās vairāk nekā līdzīgi īpašumi slavenākajos Eiropas kūrortos.
Mesli amatpersonām
Ir diezgan grūti noteikt, kurā brīdī neefektīvi koordinētu vai bezjēdzīgi atkārtotu darbu var jau saukt par zādzību, taču izskatās, ka Sočos tieši pēdējā netrūkst. Kādas vietējās celtniecības firmas īpašnieks man stāstīja, ka apakšuzņēmēji mākslīgi pacēla izmaksas, lai nelegāli samaksātu procentus valsts menedžeriem, kas pieņēma lēmumus pasūtījumu konkursos. Abas puses labi apzinājās darījuma jēgu: uzņēmēji vēlas tikt pie pasūtījumiem un peļņas, savukārt amatpersonas – slepus pagrābties no valsts maka.
Kāda cita persona celtniecības jomā stāsta, ka pie miljonu dolāru vērta līguma ūdensvada ievilkšanai kādā no olimpiskajiem objektiem tikusi bez īpašas izjautāšanas, vai konkrētajai firmai vispār ir resursi specifiskā darba veikšanai. Būtiskākais jautājums bijis: vai viņš apsola, ka amatpersonas saņems 20% no līguma kopējās summas.
Vēl kāds celtniecības firmas boss stāsta, ka viņu uzaicināja transporta infrastruktūras izbūvē. Amatpersonas bez mulsuma paskaidrojušas: uz papīra līgums būs 250 miljonu rubļu (7,7 miljonu dolāru) vērts, bet uzņēmējam reāli samaksās 170 miljonu rubļu. Starpība, bez šaubām, palika amatpersonu kabatās.
No visiem olimpiskās pārmērības, izšķērdības un sliktas pārvaldes piemēriem visvairāk izceļas tramplīnlēkšanas objekts Krasnaja Poļanā. Pērn 6.februārī, tas ir, tieši gadu pirms ziemas spēļu atklāšanas, Sočos ieradās Putins, lai personīgi pārliecinātos par objektu gatavību. Viņa svīta piestāja arī pie tramplīna. Tā pabeigšana bija aizkavējusies par diviem gadiem, un izmaksas no 40 miljoniem dolāru bija uzlēkušas līdz 265 miljoniem. Putins bija dusmīgs, kameru priekšā ļoti labi nospēlējot sašutumu. Prezidents turpat uz vietas izprašņāja premjera vietnieku Kozaku. Varēja manīt, ka Putina svīta neomulīgi mīņājas. Visubeidzot prezidents ar ledainu sarkasmu paziņoja: «Labi pastrādāts!» Pagriezās un devās prom.
Nākamajā dienā tramplīna būvniecības uzraudzītājs un Krievijas Olimpiskās komitejas viceprezidents Ahmeds Bilalovs tika atlaists no abiem amatiem. Policija ierosināja krimināllietu par iespējamu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. (Bilalovu arī apsūdzēja par gandrīz 100 000 dolāru iztērēšanu, izkārtojot luksusa braucienu uz vasaras olimpiskajām spēlēm Londonā 2012.gadā.) Drīz pēc tam Bilalovs kopā ar brāli aizbēga no Krievijas, vispirms uzrodoties kādā klīnikā Bādenbādenē un paziņojot, ka ticis saindēts ar dzīvsudrabu, bet pēc tam apmetās uz dzīvi Londonā.
Pats Bilalovs noraida izvirzītās apsūdzības. Skaidro, ka spēļu rīkotāji tramplīnam izvēlējušies ģeoloģiski ļoti sarežģītu vietu ar dubļu un mālu nogulumiežiem – pazemes dobumi radījuši nestabilu pamatni, it īpaši kad piesūcas ar ūdeni.
Tramplīna fiasko
Vairāki citi cilvēki, kas ir informēti par tramplīna tapšanu, man stāstīja, ka Bilalova komanda visupirms jau nav pasūtījusi nepieciešamos ģeoloģiskos testus. Vienkārši nozāģēja kokus un sāka dzīt pāļus nestabilajā augsnē, ignorējot pamatnes stabilizēšanu. Zaudējot koku sakņu tīklu, nogāzē palielinājās zemes nogruvumu risks. Tieši tā notika arī 2012.gada pavasarī, kad no kalna sāka gāzties miljoniem tonnu nogulumiežu, apdraudot pusuzcelto tramplīnu.
Nākamajā dienā negadījuma vietu apmeklēja prominents aktīvists Vladimirs Kimajevs no nevalstiskās organizācijas Ziemeļkaukāza vides uzraugs. «Nogruvums bija apracis daļu nogāzes. Viens ekskavators bija pilnībā aprakts, rēgojās tikai tā kauss.»
Tramplīna fiasko nebija vienīgā pazīme, ka lielas naudas un vaļīgas uzraudzības mijiedarība novedusi pie pārmērīgiem tēriņiem. To labi demonstrē arī 2007.gadā dibinātā valsts uzņēmuma Oļimpstroj īsā vēsture. Sešos gados tam nomainījušies četri vadītāji, un pēc katra priekšnieka padzīšanas tika ierosināta izmeklēšana par naudas piesavināšanos un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesa, neviena no lietām līdz tiesai tā arī nenonāca.
2009.gadā vairāki Krievijas Valsts domes deputāti ierosināja likumu, kas paredzēja parlamentāru pārraudzību pār Oļimpstroj, lai veiktu finanšu auditu, analizētu ilgtermiņa ienesīgumu un uzraudzītu izdevumus. Taču vairākumā esošā Kremļa partija Vienotā Krievija likumprojektu noraidīja, tā vietā nolemjot, ka uzraudzību veiks Valsts audita palāta. Tās ziņojumi gan netiek publiskoti pilnībā.
Pērn savā ikgadējā pārskatā audita palāta apsūdzēja Oļimpstroj par «nepamatotu» olimpisko objektu izmaksu palielināšanu – kopumā par 15,5 miljardiem rubļu (340 miljoniem eiro). Oļimpstroj vadība izmaksu palielināšanu «veikusi bez jebkāda pamatojuma vai arī ar nepilnīgiem skaidrojumiem», rakstīts pārskatā.
Oļimpstroj intervijas atsaka, tikai rak-stiski paskaidro, ka dažu objektu cena palielinājusies «pēc papildu strukturāliem un tehniskiem lēmumiem, ko pieprasījusi Starptautiskā Olimpiskā komiteja un citas iesaistītās puses».
Pēdējos mēnešos redzams, ka Putins ir sašutis arī par vairākiem sev pietuvinātās politiskās elites pārstāvjiem, kas kļuvuši pārāk korumpēti un nedisciplinēti. Maskavā valda pieņēmums, ka valsts ķersies pie vairāku uzkrītošāko krāpšanas gadījumu atšķetināšanas, līdzko ziemas spēles būs pagājušas un sabiedrības interese par to aizkulisēm vairs nebūs tik liela.
Bijušais ASV īpašu uzdevumu vēstnieks bijušās PSRS zemēs Stīvens Sestanovičs, kas tagad vada Ārējo attiecību padomi, stāsta – nesen ticies ar kādu augstu Krievijas amatpersonu, kura teikusi: «Kad svētki būs galā, pie darba ķersies prokurori.»
Policijas operācija izgāžas
Dažam labam svētki beigušies jau sen. Kādā pagājušā rudens dienā devos aprunāties ar Valēriju Morozovu, kas dzīvo Londonas nomalē. Ilgus gadus viņš bijis veiksmīgs un turīgs celtniecības firmas īpašnieks Maskavā, baudot draudzīgas saites ar cilvēkiem Kremlī un saņemot pastāvīgu valsts pasūtījumu plūsmu. Morozovs apgalvo, ka arī viņš maksājis procentus par izkārtotiem darījumiem, bet negaidītu problēmu brīžos strīdu risināšanā iesaistījis pat kriminālās aprindas.
2004.gadā viņam uzticēja Kremļa pils remontu – 60.gados celtā masīvā betona un stikla ēka agrāk tika izmantota Komunistiskās partijas kongresiem, bet tagad tiek atvēlēta koncertiem. Kad Morozova firma savu darbu bija padarījusi, viņš atklāja, ka pēdējais pārskaitījums nonācis citu firmu kontos, kas, pēc uzņēmēja domām, saistītas ar projektu pārraugošajām amatpersonām. Morozovs pasūdzējās saviem paziņām Prezidenta lietu birojā, taču saņēma skarbu norādi: labāk sēdi klusu un neej uz miliciju! Valsts viņam sagādāšot citus ienesīgus darījumus.
Tāda iespēja parādījās Sočos. Viņam uzticēja pārraudzīt valstij piederošas sanatorijas rekonstrukciju. Ar piebildi: par celtniecību atbildīgais Vladimirs Ļeščevskis no Prezidenta lietu biroja vēlas saņemt 12% no pasūtījuma kopsummas. Skaidrā naudā. Morozovs apgalvo, ka nekavējoties informējis miliciju, kura ieteikusi pagaidām sēdēt klusu, kamēr izmeklētāji izdomās turpmākās rīcības plānu.
Kad Soči 2007.gadā ieguva tiesības rīkot spēles, sanatorija oficiāli kļuva par olimpisko objektu: spēļu rīkotāji to nodēvēja par Starptautiskās Olimpiskās komitejas centrālo «luksusa» biroju. Gāja mēneši, un Morozovs cītīgi regulāros pārskaitījumos maksāja pieprasītos 12%. Tomēr nebija paklausīgs līdz galam. Uzņēmējs apgalvo, ka esot atteicies, piemēram, mākslīgi palielināt pasūtījuma izmaksas, kā arī noraidījis apakšuzņēmumus, ko piesūtījis Ļeščevskis.
2009.gada sākumā Morozovs padzirdējis baumas, ka līgumu ar viņa firmu varētu lauzt. Vēl vairāk – amatpersonas iesaka konfiscēt arī firmas tehniku, aktīvus un biroju. Morozovs vēlreiz devies uz miliciju un mudinājis, ka ir pēdējais brīdis kaut ko darīt. Pretējā gadījumā viņam nekas cits neatliek kā runāt ar presi un izraisīt skandālu. Milicija norīkoja operatīvo darbinieku komandu, piebilstot, ka formālu lietu varēs ierosināt tikai tad, kad Morozovs sagādās pārliecinošus pierādījumus par izspiešanas shēmu.
Kad Ļeščevskis pieprasīja samaksāt 15 miljonu rubļu (330 000 eiro), miliči deva zaļo gaismu. Ar piebildi: skaidrā nauda uzņēmējam jāsagādā pašam. Morozovs to izņēma no sava konta, kurā kopā ar sievu krājuši naudu vasarnīcai dēlam. Savas gaitas viņš dokumentēja ar slepeno kameru pie bikšu siksnas.
Lai nodotu naudu, Morozovs ierosināja Ļeščevskim satikties kādā restorānā netālu no Prezidenta administrācijas biroja Maskavā. Tā bija oficiāla izmeklētāju operācija: miliči paslēpa noklausīšanās ietaises gan pie galdiņa, gan uzņēmēja uzvalkā. Kad nauda bija nodota un Ļeščevskis izgājis pa durvīm, Morozovs devās uz tualeti, kur noklausīšanās ietaisi nodeva milicim.
Atgriezies pie galdiņa, Morozovs pārsteigts ieraudzīja, ka atpakaļ atnācis arī Ļeščevskis ar visu naudas paku. «Ārā līst. Negribas tik tālu iet kājām, labāk pasēdēšu un iedzeršu alu,» teikusi amatpersona.
Morozovs nekavējoties apjēdzis, ka operācija ir izgāzusies – izmeklētāji bija plānojuši aizturēt Ļeščevski, tiklīdz viņš būs izgājis no restorāna. Vai nu milicija pēkšņi nobijās arestēt tik augstu Kremļa amatpersonu, vai arī Ļeščevskis kaut kādā veidā sapratis, ka nokļuvis lamatās.
Morozovs bija vīlies, taču ne pārsteigts. «Pārzinot sistēmu, ir grūti iedomāties, ka Kremlis atļaus pie lielā kauna staba izkārt kādu no savējiem.»
Kad šī informācija beidzot nāca gaismā, Ļeščevskis, protams, noliedza jebkādas apsūdzības. Savukārt Morozovs publiskoja savāktos inkriminējošos faktus. Tābrīža Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs pavēlēja prokuratūrai izpētīt, kāpēc lietas izmeklēšana ir iestrēgusi. Taču galu galā nekādas apsūdzības netika celtas, un lietu 2012.gadā slēdza.
Jau 2011.gada decembrī Morozovs kopā ar sievu devās uz Londonu sagaidīt jauno gadu. Kad brīvdienas tuvojās noslēgumam, uzņēmējam no Maskavas piezvanīja labi informēts paziņa un brīdināja mājās nebraukt.
Morozovs tagad ir saņēmis politisko pa-tvērumu Lielbritānijā un dzīvo necilā, trūcīgi mēbelētā mājoklī Londonas nomalē.
Pirms šķīrāmies, Morozovs man ieteica nepārspīlēt un nepūst no mušas ziloni, jo daudzviet Krievijā «jūs atradīsit pilnīgi identiskas lietas, varbūt pat vēl iespaidīgākas». Neformālā kontroles mehānisma kultūra un cīņa par ietekmi, līdztekus tiekot pie nelegāliem ienākumiem, eksistē jau krietni agrāk par olimpiskajām spēlēm, pat senāk par Putina valdīšanas laiku. «Soči ir tikai viens piemērs tam, kas notiek viscaur Krievijā.»
Olimpiskie biznesmeņi
VLADIMIRS PUTINS 2007.gadā solīja, ka Krievija spēlēs ieguldīs 12 miljardu dolāru. Tagad iztērēts piecreiz vairāk.
VLADIMIRS JAKUŅINS Krievijas dzelzceļa vadītājs. Izbūvējis līniju kalnos par 8,7 miljardiem dolāru. (Dažos avotos šis skaitlis ir 9,4 miljardi.)
BRĀĻI ROTENBERGI Putina bērnības draugi miljardieri kopumā no valsts saņēmuši pasūtījumus par 7,4 miljardiem dolāru.
VLADIMIRS POTAŅINS Izrakteņu magnātam piederošā kompānija būvēja slēpošanas kūrortu Roza Hutor. Valsts banka aizdeva 85% naudas.
OĻEGS DERIPASKA Miljardieris, saņemot 88% finansējuma, uzcēlis olimpisko ciematu, kas pēc spēlēm pārtaps par luksusa kūrortu.
