Žurnāla rubrika: Svarīgi

Melns laiks

Posted on decembris 17, 2014 by - Fotostāsts

Ukrainas dramatiskais gads sešās fotogrāfijās

24.februāris. Viena no tualetēm gāztā prezidenta Viktora Janukoviča villā pie Kijevas.

13.marts. Viens no Krievijas iesūtītajiem «zaļajiem vīriņiem» pie Ukrainas armijas militārās bāzes Perevaļnojas pilsētiņā Krimā.

25.jūlijs. Ukrainas Valsts ārkārtas dienesta darbinieki pie Grabovas ciema meklē bojāgājušos pēc malaiziešu pasažieru lidmašīnas notriekšanas.

8.septembris. Ukraiņu karavīrs uzrauga vietējo iedzīvotāju evakuēšanos pēc bombardēšanas Avdejevkā ap 5 km uz ziemeļiem no Doņeckas.

8.jūlijs. Ukrainas iznīcinātāji debesīs pie Doņeckas izšauj tā dēvētos karstuma mānekļus, lai izvairītos no separātistu raidītajām raķetēm.

Reinis Nitišs, bronzas apspīdētais

Posted on decembris 17, 2014 by - Gada cilvēki

Izrāviens

Šogad aizvadīts autosporta vēsturē pirmais pasaules rallijkrosa čempionāts, un sezonas beigās godalgoto trijniekā bija 18 gadus vecais Latvijas pilots Reinis Nitišs – pirmā čempionāta bronzas medaļas ieguvējs. Tas ir augstākais sasniegums Latvijas autosporta vēsturē.

Lieki teikt, ka pasaules autosporta mediji par šo faktu bija nedaudz «uz pauzes», jo neviens negaidīja, ka nepazīstamais jauneklis kļūs par jaunizveidotā seriāla pārsteigumu. Pasaules čempiona titulu izcīnīja atraktīvais norvēģis, autosporta pasaules mīlulis Peters Solbergs, kuram pirmajam izdevies izcīnīt titulu divās dažādās autosporta disciplīnās – 2003.gadā viņš triumfēja pasaules rallija čempionātā. Reinim Nitišam šosezon izdevās Solbergu divreiz pārspēt.

Līdz šim lielākās sacensības, kas tika rīkotas rallijkrosa pārstāvjiem, bija Eiropas čempionāts, un tā zelta medaļa, pārliecinoši izcīnīta Super1600 klasē, Reinim jau kabatā. Pēc izcili veiksmīgās 2013.gada sezonas, kurā Nitišs kļuva par Eiropas čempionu, par jauno jēkabpilieti ieinteresējās profesionālā komanda Olsbergs MSE, kas ir oficiālie Ford pārstāvji rallijkrosā.

Lai nešķistu, ka Nitišs ir kāds negaidīti uzradies supertalants, jāpiemin, ka viņa autosporta pieredze ir pietiekami ilga – jau 2009.gadā Reinis kļuva par Latvijas čempionu kartingā. Rallijkrosā debitēja 2012.gadā, uzreiz iekļūstot Eiropas čempionāta finālā. Turklāt Reinis nāk no autosportista ģimenes – viņa tēvs Aigars pats savulaik bija autokrosa pilots.

Pēc triumfālās sezonas Reiņa Nitiša dienas pašlaik ir sadalītas visai detalizētā grafikā pa stundām – intervijas medijiem, uzaicinājumi uz dažādiem raidījumiem un šoviem. Taču neizskatās, ka «slavas nasta» jaunajam pilotam būtu sagrozījusi galvu vai būtu pārāk smaga. Pats Reinis smejas, ka apkārtējie neļaujot parādīties zvaigžņu slimības aizmetņiem, un tam var ticēt, jo autosporta sabiedrībā nedz Latvijā, nedz pasaulē, cik novērots, ar to pārlieku nesirgst. Laikam tāpēc, ka motoru sportā no uzvaras līdz avārijai reizēm pietiek ar vienu līkumu, vienu stūres puspagriezienu vai vienu pārsistu riepu.

Turklāt Reinim bez autosporta pienākumiem vēl arī jādomā par mācībām – viņš ir Rīgas Valsts tehnikuma 4.kursa audzēknis, un ne komanda, ne ģimene, ne arī skola nu jau titulētajam sportistam nekādas atlaides nedod. Līdz šim visus eksāmenus Reinim izdevies nokārtot sekmīgi un iztikt bez mācību parādiem – pārtraukums starp sezonām iekrīt tieši uz ziemu, pavasari, kad skolā ir svarīgākie eksāmeni. Nekļūt par nesekmīgo parādnieku ļauj arī Reiņa pieeja sacensībām – trasē viņš pavada no ceturtdienas līdz pirmdienai, līdz ar to mācību kavēšana ir salīdzinoši mazāka nekā, piemēram, hokejistiem, kam katru dienu ir treniņi un ik pārdienu spēles.

Reinis Nitišs gan ir pievienojies vienai no spēcīgākajām profesionālajām rallijkrosa komandām, taču viņš nav profesionālis šā vārda izpratnē, ka ar autosportu pelnītu sev iztiku. Arī Reiņa nākotnes plāni ir tieši atkarīgi no finansējuma, ko pilots var piesaistīt, lai apmaksātu savu dalību sacensībās un vietu komandā. Reinim ir jāsedz trešā daļa izdevumu, kas saistīti ar viņa dalību pasaules čempionātā, un summa nav maza – rakstāma ar piecām nullēm. «Līgums ar Ford Olssens MSE komandu noslēgts uz diviem gadiem, tā ka es palieku komandā, taču ir jāsaprot – ja finansējums netiks sagādāts, līgumu var arī saplēst un izmest. Lai brauktu, ir jāsamaksā,» stāsta Reinis Nitišs. «Viena sezona ir beigusies, es centos, un rezultāts nav slikts, komanda ir apmierināta, jo čempionu tituls ir izcīnīts. Taču tagad mēs strādājam pie tā, kas ir vissmagākais – finansējums. Meklējam jaunus atbalstītājus. Jācer, ka izdosies tos atrast tepat Latvijā, un tad jau, iespējams, varēs nospraust vēl augstākus mērķus,» sola Reinis.

«Daļa naudas jau ir, turklāt čempionāta pirmie posmi nav tik tālu – Portugāle, Beļģija, Anglija. Dārgākie jau ir pēdējie – Kanāda, Argentīna. Strādājam.»

Kāpēc Latvijai ir tik būtiski sasniegumi autosportā? Tāpēc, ka Starptautiskā Automobiļu federācija ir otrā ietekmīgākā sporta organizācija pēc Starptautiskās Olimpiskās komitejas, kas pārvalda planētas galvenos sporta notikumus – olimpiskās spēles. Varbūt vēl tikai Starptautiskā Futbola federāciju savienība var pielīdzināties Automobiļu federācijai. Taču autosports ir ļoti dārgs, un to tiešām var atļauties tikai tās valstis, kas to var atļauties. Rīkojot vienu no trim labākajiem Eiropas rallija čempionāta posmiem un esot pasaules rallijkrosa čempionāta līdera Reiņa Nitiša «pārstāve», Latvija savā ziņā ir pārspējusi pati sevi. Turklāt Latvijas karogs, kas šogad piecas reizes (!) plīvoja uz pasaules rallijkrosa čempionāta pjedestāla, ir tieši tāds pats kā tas, kas plīvoja Soču olimpiskajās spēlēs par godu mūsu bobslejistiem un kamaniņu braucējiem. Tikai rallijkross nav olimpiskais sporta veids, un tāpēc tā pārstāvim Reinim Nitišam nav paredzētas bagātīgas valsts prēmijas, pieņemšana pie deputātiem un Valsts prezidenta. 

Tomēr Jēkabpilī viņu sagaidīja kā pasaules čempionu!

Uldis Leiterts, start–up investīciju rekordists

Posted on decembris 17, 2014 by - Gada cilvēki

Inovators

Lai ilustrētu datu vizualizācijas uzņēmuma Infogr.am attīstību kopš iespaidīgo 1,34 miljonu eiro investīciju saņemšanas, tā līdzdibinātājs Uldis Leiterts saka: šāgada laikā no moskviča uztapis kosmosa kuģis. «Vectēva garāžā ir moskvičs ar trim riteņiem, tu pieskrūvē ceturto, «pieskočo» kartona spārnus un uz jumta uzliec space shuttle dzinēju, tad slēdz iekšā un skaties – aizlidos vai ne,» Uldis ir daiļrunīgs. Infogr.am ir pacēlies un sāk uzņemt ātrumu, tomēr līdz kosmosam vēl tālu.

Pirms diviem gadiem Ulda Leiterta, Raimonda Kažes un Alises Semjonovas dibinātais Infogr.am šāgada sākumā no trim investoriem – Berlīnes kapitālfonda Point Nine Capital, Londonas investoru sabiedrības Connect Ventures un Hamburgā bāzētā investīciju uzņēmuma HackFwd saņēma Latvijas jaunuzņēmējdarbībā rekordlielas investīcijas gandrīz pusotra miljona apmērā, tāpēc gada nogalē jautājam, kas par šo naudu sasniegts. Uldis izrāda biroju Rīgas centrā, kurā cilvēki darbojas arī svētdienā. Investīcijas ļāvušas piecu cilvēku komandu izaudzēt līdz 36 darbiniekiem. Uldis lepojas – viņi var izvēlēties pašus labākos, stažēties Latvijas uzņēmumā vēlas dažādu valstu pilsoņi, un te strādā arī mārketinga cilvēks  ar pieredzi IT gigantā Google.

Viens no svarīgākajiem šāgada jaunumiem – Infogr.am iegādājies Brazīlijas datu žurnālistikas un vizualizācijas mediju Visual Loop, spēcīgu blogu, kurā vēlas nonākt ikviens, kas darbojas šajā nozarē. Tā iegūta arī tieša piekļuve Brazīlijas tirgum, nu Infogr.am pieejams arī portugāļu valodā. Taču Uldis uzsver – uzņēmumam nav un nebūs nekādas teikšanas pār Visual Loop saturu, kas paliek neatkarīgs, redakcijas komandā turpina darboties bloga dibinātājs Tjāgo Veloso, bet redakcionālo padomi veido datu vizualizācijas speciālisti, ieskaitot nozares guru Alberto Kairo, pazīstamo Kolumbijas datu žurnālistu Santjāgo Ortizu. Pirkuma summu gan Uldis neatklāj. «Pavīdēja, ka tas ir sešciparu skaitlis, tas ir korekti, bet mēs summu nesaucam,» viņš skaidro, ka maksa sastāv gan no naudas, gan Infogr.am akcijām.

Liela daļa Infogr.am lietotāju ir ASV, daudzi šīs valsts mediji, organizācijas, tāpēc uzņēmumam bija svarīgi izveidot valstī savu pārstāvniecību. Šogad atvērts birojs Sanfrancisko, kur pašlaik vienā telpā ar logu strādā divi cilvēki. Izpilddirektors ir Miko Jervenpē, kurš vairākus gadus strādāja Google produktu mārketinga vadītāja pozīcijā. Uldis skaidro, ka ar šo čali kontakti nodibināti Infogr.am pirmsākumos, tāpēc viņš labi pārzina uzņēmuma kultūru. Viņš nebrīnās, ka Latvijas uzņēmumam ir izdevies piesaistīt tāda līmeņa cilvēkus – strādājot lielā kompānijā, cilvēkam ar laiku rodas sajūta, ka viņš ir maza daļiņa milzīgā mehānismā, tā īsti neredzot sava darba augļus. Savukārt mazā start-up darba rezultātus var ieraudzīt īsā laikā. «Tas noteikti ir radošāk un ambiciozāk,» domā Udis. Viņš lepojas ar komandu, piemēram, firmas finanšu direktors pie viņiem pārcēlies no investīciju bankas Londonā, «ļoti spējīgs latviešu čalis». Arī citi darbinieki ir talantīgi, piesaistīti no pazīstamām darbavietām. 

To, ka uzņēmums aug un ir interesants pasaulē, apliecina arī nesen radītais Infogram.org – tāda kā datu vizualizācijā strādājošo vēstniecība jeb tīkls, kurā patlaban ir aktīvi aptuveni 45 cilvēki no visiem kontinentiem. «Vēstnieki» rīko seminārus, māca citus, kā lietot un apstrādāt datus. «Mēs palīdzam mācīt datu vizualizāciju, radīt izpratni par datiem pēc labākās prakses un ceram, ka šie cilvēki lietos Infogr.am,» skaidro Uldis. Tā ir vēl viena ilgtermiņa investīcija, kura ar laiku nesīs labus augļus. Uldis spriež, ka piecu gadu laikā šis tīkls attīstīsies, to veidos dažādu valstu žurnālisti un cilvēki, kuri strādā ar datiem – tīkls šiem cilvēkiem sniegs labāku sapratni par datiem, bet vēstnieki savukārt palīdzēs Infogr.am tapt par globālu zīmolu datu vizualizācijā. 

Savu «kosmosa kuģi» komanda pamazām pārbūvē. «Pirms pāris nedēļām mēs izdzēsām pēdējo rindiņu no koda, kuru Raimonds [Kaže] rakstīja sākumā,» Uldis stāsta, kā pašalik mainās Infogr.am, kuru sākumā lielā steigā radīja viens cilvēks. Pilnīgi noteikti, aizvadītais gads Infogr.am bija atspēriena gads. «Pašlaik esam izveidojuši tādu kompāniju, kas globāli var mūs attīstīt,» saka Uldis, atklājot, ka pamazām firma sāk skatīties arī uz Japānas tirgu. Tas viņiem šķiet ļoti interesants, Infogr.am pagaidām veido kontaktus un skatās, vai tie atmaksāsies. Tāpēc tagad vietne ir pieejama arī japāņu valodā, Osakā uzņēmumam ir arī cilvēks – ja nu nepieciešamas klātienes sarunas. Nākamgad Infogr.am būs arī latviešu, krievu, spāņu, franču un vācu valodā. «Mēs droši vien turpmākos gadus visu, ko nopelnīsim, turpināsim investēt. Tas, ko vēlamies sasniegt, ir nozares līdera pozīcija,» nākotnes plānus cerīgi iezīmē Uldis.

Agnese Jēkabsone, gada labākā aktrise

Posted on decembris 17, 2014 by - Gada cilvēki

Talants

Lūk, viņa, Piafa! Lūpas kārdinošā, mazliet sāpīgā vaibstā pavērtas, skatiens ieslīpi augšup. Rokas kā salauzīti koku zari iespiestas sānos, apžmiegtā kleita izceļ trauslo augumu. Uz šo plakātu film noir stilistikā, kurā aktrise Agnese Jēkabsone attēlota leģendārās franču dziedātājas lomā pie Liepājas teātra kases ilgi skatās kāda jauna kurzemniece. Tad bikli prasa: «Lūdzu, divas biļetes uz izrādi, kas dabūja balvu.» Agnese par galveno lomu izrādē Piafa šogad saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā aktrise.

Decembra otrajā sestdienā teātrī rit Ziemassvētku koncerta mēģinājumi. Starp tiem Agnese atradusi laiku sarunai. Smaidīdama enerģiski māj no dienesta ieejas durvīm teātra sānos. Liepājas latviešu teātri šajā neoklasicisma ēkā atvēra 1907.gadā. Astoņus gadus vēlāk Parīzē piedzima meitene Edīte Piafa. Pagāja gandrīz simt gadu, un izcilās dziedātājas traģisko dzīvesstāstu uz latviešu teātra skatuves satriecoši iemieso 27 gadus vecā Agnese Jēkabsone. Pirmizrāde notika 2013.gada septembrī. 

Banāns. Neko citu no uztraukuma brokastīs nevar ieēst. Dienās, kad jāspēlē Piafa, Agnese pusotru stundu iedziedas – emocionālie franču šansoni prasa īpašu balss saišu izturību. Turklāt izrādē viņa daudz kliedz, jo tieši tā darīja Edīte. Vairākas reizes atkārto tekstu. Izrāde ir trīsarpus stundas gara, ainas blīvējas cita pēc citas ar horeogrāfisku un dramatisku vērienu. Kādā no tām aktrise nesen pamatīgi savainoja kāju, uz skatuves neparedzēti sašķīda izrādes rekvizīts – pudele. Prāva lauska iedūrās ceļgalā. Loma darbojās kā anestēzija – sāpes Agnese sajuta tikai pēc vairākām stundām, pārģērbjoties grimētavā pēc izrādes.

No mājām Liepājas centrā, kur aktrise mīt kopā ar vīru aktieri Edgaru Ozoliņu, līdz teātrim ir divu minūšu gājiens. Piafas izrāžu dienās viņa dzīvokļa durvis aizslēdz ap četriem. Teātrī uztaisa sev kafiju. Puspiecos kā pasakā par Sniegbaltīti viņa tiekas ar «saviem mīļajiem puišiem» – septiņiem teātra jaunajiem aktieriem. 

Izrādē kopā ar viņiem, atbilstoši franču skatuves ikonas dzīvesstāstam, aktrisei ir neskaitāmas horeogrāfiski sarežģītas mīlas un pat kautiņu ainas. Tās ik reizi jāizmēģina. Kopā ar vijolniecēm, kuras pavada aktrises dziedājumu uz skatuves, jāietrenē balss. Viņa vēl un vēlreiz izmēģina franču rīklē sprūstošos rrr, hhh. Piafa ir vienīgā izrāde, kurai Agnese negrimējas pati. Pusotru stundu pirms sākuma viņa pie spoguļa atsvešināti nolūkojas, kā sejā iegulst baltais pūderis un lūpukrāsa pārgatavojušos ķiršu tonī. Atlaiž biezos, čirkainos matus – ikdienā parasti tos nēsā, saņemtus astītē. Uzvelk melno samta kleitu, kas mugurā izrādes pirmajā ainā. «Tad es sēžu,» aktrise saka. «Šitā,» saliekusies uz priekšu, viņa sakrusto pirkstus, atbalsta tos pret ceļgaliem un noliec galvu. Ir aptuveni stunda līdz izrādes sākumam septiņos, kad translācijā atskanēs: «Piafa – uz skatuvi!» Agnese ceļas un iet. Viņa dzird, kā murd skatītāju zāle. Uztraukums ir tāds, ka lauž kaulus un liekas, tūlīt noģībs – tā ir tīri fiziska sajūta, ko viņa piedzīvo dažas minūtes pirms izrādes sākuma. «Tad es stāvu kulisēs savā vietā.» 

Kad pirmajā ainā slaidā aktrise iznāk, skatītāju acu priekšā ir gluži vai dzīva Piafa: metru un 42 centimetrus maza, sīciņa sieviete saliektiem pleciem un neparastām, asām roku kustībām, kas dzīvo līdzi viņas dziedājumam. Franču valodu Agnese sāka mācīties pusgadu pirms mēģinājumu sākšanas teātrī. Un dziedāt kā La Mome Piaf jeb mazais zvirbulēns – tā Edīti iesauca viņas pirmais konferansjē.

Gatavojoties lomai, aktrise rakās Piafas biogrāfijā, veidoja disertācijas cienīgas mapes ar faktiem, aprakstiem, piezīmēm un fotogrāfijām. Lūk, 1935.gads, Piafa ir 20 gadu veca. Pirmos panākumus viņa guva 26 gadu vecumā. «Re, kur Marsels – viņas mīlestības laiks, 33 gadi,» aktrise ar mīlestību izrāda biezo mapi. «Te tūres pa Ameriku – redzat, kā viņa mainās?» Traģiska dzīvesstāsta plosītā franču mūzikas leģenda nomira 47 gadu vecumā. Uz skatuves Liepājas teātrī Agnese izdzīvo viņas pēdējās dienas, mīlestības un sāpju pilnas.

Izrāde beidzas pusvienpadsmitos vakarā. Vīrs atnāk Agnesei pretī uz teātri. Mājās abi ēdīs vēlās vakariņas. «Cepti kartupeļi ar krējumu. Man patīk vienkāršas lietas,» Agnese saka. Nākamajā rītā viņa sāks skaitīt zilumus – no drastiskajiem deju numuriem parasti ir vairāki. Uz jaunāko Piafu, ko aktrise spēlēja decembra sākumā, bija atbraucis Uldis Dumpis. Pirms izrādes atsūtīja ziedus ar kartīti: «Sirsnīgi sveicu! Lai labie gari stāv Jums klāt! Veiksmi vēlot, amata brālis Uldis Dumpis.» Pēc izrādes viņš aplaudēja, piecēlies kājās.

Oļegs Ignatjevs, žurnālists ar krampi

Posted on decembris 17, 2014 by - Gada cilvēki

Patriots

Jaunais LTV7 raidījums Točki nad i (Punkti virs i) ir ēterā tikai kopš septembra, taču uzreiz piesaistīja skatītāju uzmanību gan ar svaigu stilu, gan ar vadītāja Oļega Ignatjeva apbrīnojamo spēju stingri turēt rokās sarunas pavedienu un nolikt pie vietas politiķus, kuri, kā parasti, mēģina izmantot televīziju, lai, kā viņš saka, spēlētu teātri.

Ignatjevs mēdz pieteikt raidījuma tēmu desmit, piecpadsmit minūtes pēc tam, kad diskusija jau ritējusi pilnā sparā, un reklāmu pauzēs sarunu turpina, piedāvādams skatītājiem sekot tai internetā. Bet tādai krieviski runājošo auditorijas prominencei kā Nils Ušakovs var vienkārši atņemt vārdu un nedot tikmēr, kamēr piekrīt runāt par tēmu. Vai stingri norādīt Solvitai Āboltiņai, lai neuzskata skatītājus par muļķiem un atbild uz jautājumu pēc būtības.

«Savā raidījumā es viņus visus mīlu,» Oļegs saka, vaicāts, kāpēc politiķi viņam klausa. Viņš esot pateicīgs visiem, kuri piekrīt atnākt uz raidījumu, taču «mani vienkārši tracina, kad mani uzskata par muļķi, kā to darīja Āboltiņa un pēc tam Ušakovs mēģināja». «Saprotu – esat politiķi, jums jāizskatās pēc iespējas labi, bet neaizmirsīsim, ka es esmu žurnālists un spēlēšu pēc saviem noteikumiem.»

Viņa noteikumi ir stingri pirmām kārtām pašam sev. Ignatjevs uzsver, ka žurnālists nevar būt «gandrīz godīgs». 2011.gadā viņu atlaida no darba TV5 it kā par sliktiem reitingiem, taču acīmredzami tāpēc, ka nebija bijis gana draudzīgs PCTVL un Saskaņas  centram.

Savulaik viņš saskaitījis, ka SC bija tieša vai pastarpināta – kā līgumi ar Rīgas domi – ietekme deviņās redakcijās. Tāpēc «pret Ušakovu kā politiķi man ir absolūti noraidoša attieksme, ņemot vērā, ko viņš un viņa partija izdarījusi ar krievu žurnālistiku – vienkārši izvarojuši».

Redzēdams, kā «tā sauktie kolēģi, kuri sen pārdevušies, bezkaunīgi iet uz partijas biroju pēc sava honorāra, bet brauc ar BMW X5», Oļegs esot brīžiem iedomājies: «Varbūt man arī tā vajag? Bet sapratu, ka tas nav mans ceļš.» «Man var atņemt visu, tikai ne profesionālo reputāciju – tas ir vienīgais, kas man ir un ļauj dzīvot mierīgi.» Un viņam ir arī otrs – fitnesa trenera darbs, kuru viņš arī mīlot un kas ļaujot justies brīvākam: «Ja mani atlaiž vai nejūtos, ka varu pildīt savus pienākumus augstākajā kvalitātē, man ir ko darīt.»

Taču krievu žurnālistiem, kuri mīl savu darbu un grib tajā strādāt atbilstoši augstiem profesionāliem standartiem, Latvijā gandrīz vienīgie «laukumi» tagad ir LTV un Latvijas radio. Ignatjeva raidījumā, kura tēma bija krievu mediji Latvijā, pat izskanēja piedāvājums rakstīt pateicības vēstuli Krievijas prezidentam Putinam par to, ka sabiedriskās televīzijas vadība izlēmusi raidījumu veidot. «Lai cik ciniski tas skanētu – ņemot vērā baigos notikumus Ukrainā,» viņš piekrīt un bilst, ka varbūt Latvijas sabiedrība būtu «mazliet citāda», ja šādi raidījumi krievu valodā būtu bijuši krietni agrāk.

«Par sarežģītām lietām un diskusijas formātā cilvēkiem vieglāk uztvert informāciju savā dzimtajā valodā,» Oļegs saka. «Tas ļauj viņiem iedziļināties procesos un, kas ir ļoti svarīgi, sadzirdēt latviešus, kuri, izrādās, ir normāli puiši un meitenes.»

Oļegs gan tikai daļēji piekrīt, ka mums varbūt būs jāpateicas Putinam arī par Latvijas sabiedrības integrāciju. Nacionālais dalījums palikšot vēl ilgi, taču sabiedrība jau labu laiku neatbilstot politiķu bieži vien izmantotajiem stereotipiem par krieviem un latviešiem. Viņa paziņu lokā nav neviena, kas nezinātu latviešu valodu vai vēlētos otru valsts valodu. Bet valodu referendums? «Krieviem ir svarīgi būt sadzirdētiem.» Daudzi jūtoties atstumti no politikas un Latvijas valstij nevajadzīgi.

Oļegs ir dzimis Sedā. Viņš atceras savu pieredzi Krievijā, kur vienīgo reizi bijis pirms desmit gadiem. «Biju izaudzis ar domu, ka it kā neesmu vajadzīgs Latvijai, esmu okupants, un mana dzimtene ir Krievija. Kādā sakarā mana dzimtene ir Krievija, nevarēju saprast. Tad, staigādams pa Sarkano laukumu, vienā brīdī sapratu – bļāviens, es arī te neesmu vajadzīgs! Tas bija tāds emocionāls, kulturāls vai mentāls šoks – kur ir mana vieta šajā pasaulē?» Un viņš izlēmis iegūt Latvijas pilsonību, «pārvarot barjeru, kura man bija izveidojusies, pateicoties visiem Dobeļiem, Tabūniem un Latvijas krievu presei».

Līdzīgi arī daudziem citiem Latvijas krieviem «saite ar Krieviju ir mākslīgi izveidota – kad ir atraidīts vienā vietā, meklē citus risinājumus». Taču «Krievija man ir absolūti sveša valsts». Viņam prieks, ka var dzimtajā valodā lasīt Puškinu un Tolstoju, bet – «nekas vairāk». «Es saprotu jau sen, ka mana dzimtene ir Latvija, tieši Dzimtene – ar lielo burtu.»

Artuss Kaimiņš, pirmais deputāts — videoblogeris

Posted on decembris 17, 2014 by - Gada cilvēki

Spridzeklis

Miklo purnu viegli piedūris, Borhess sasveicinās un kā labi skolots suns pēc pavēles ieritinās pie saimnieka Artusa Kaimiņa kājām, kurš pats ar priekšzīmīgu uzvedību gan pēdējā laikā nevar lepoties. Tas tomēr nav traucējis viņam šogad veiksmīgi mainīt lomas – no vemjošas Vecenes uz skatuves Vladislava Nastavševa izrādē Nacionālajā teātrī uz glamūrīgu deputātu Saeimā. Turklāt sasniegt popularitātes rekordu, jo 4.oktobrī plusus viņam ievilkta 72% Latvijas Reģionu apvienības (LRA) vēlētāju Rīgā, ievedot Saeimā arī šo politisko spēku, kura biedrs Kaimiņš joprojām nav.

Artuss intervijā saka – nav zinājis, ka vēlēšanās būs tik liels atbalsts, «tik daudz izsalkušo pēc veselā saprāta». «Gāju ar domu – kad man būs sīkie (kuru man nav), lai es viņiem varētu paskatīties acīs. Kad viņi teiktu: tēti, tēti, kāpēc te viss ir tādā pakaļā, es varētu pateikt – dēliņ, bet es darīju visu, lai tā nebūtu!» Tagad «viss izvērties tā, ka pie tiem radiniekiem, kas tev vēl būs, nāk klāt šie 17,5 tūkstoši parakstītu līgumu, jo tas [mandāts] ir uzticības līgums starp mani un vēlētāju». Pēdējais piliens bijusi Šlesera un Godmaņa vēlme atgriezties politikā. «Sapratu – ja Šlesers atgriezīsies, braukšu prom, jo tad man šeit vairs nav ticības nekam. Atkal kandidē šādi kungi, kuru dēļ mans brālis dzīvo ārzemēs, kuru dēļ mana māte nodzīvoja Anglijā, vēl 300 tūkstoši latviešu izceļojuši. Vēl negribēju pamest [Latviju]. Vēl ne.»

Reģionu apvienība vienīgā šovasar uzrunājusi aktieri, un viņš piekritis kandidēt, izmantojot ar videoblogu Suņu būda iegūto atpazīstamību. Tajā Kaimiņš publicēja intervijas, kurās aktiermeistarīgi mēģina pavērt politikas aizkulises, nesmādējot arī alkoholu, rupjības un iemantojot popularitāti jauniešu vidū. Savus tikumus Kaimiņš nav mainījis arī parlamentā. Viņš ir pirmais deputāts Saeimas vēsturē, kas darbu dokumentē ar videokameru, no vienas puses, izpelnoties kritiku par PR kampaņu, no otras – vēlētājiem šādi atklājot politikas virtuves nianses, arī rūdītiem politiķiem un žurnālistiem nepatīkamas vai aizskarošas. Ar savu kameru viņš ir kā nagla pakaļā teju visiem Saeimā, taču uzskata – šī metode ir efektīva, jo piesaista vēlētāju uzmanību politiķu darbam un var piespiest deputātus rīkoties. Tāpēc ar kamerām Saeimā tagad staigājot jau trīs, arī partijas biedrs Mārtiņš Bondars un Saskaņas deputāte Ločmele-Luņova. «Katrs esam staigājošs medijs. Paņemam telefonu, nofilmējam, liekam iekšā! 21.gadsimts. Tā lieta strādā,» Kaimiņš skaidro, ka politiķim vairs nav jāiet pie tradicionālajiem medijiem, lai uzrunātu cilvēkus.

Kaimiņš vēlētājiem solīja trīs lietas – izveidot veikala Maxima traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisiju, izstrādāt lobiju likumu un sekmēt decentralizāciju valstī, lai atdzīvinātu laukus. Izmeklēšanas komisija izveidota, taču to vada Ingunas Sudrabas partijas biedrs. «Ļoti iespējams, ir notikusi aizmuguriska vienošanās ar ZZS, un varbūt Sudrabas partija vairs nav opozīcijas partija. Viela pārdomām,» komentē Kaimiņš, kurš nekļuva par komisijas vadītāju. «Koalīcijas partijām sākotnēji bija plāns atbalstīt mani – šitas tirliņš netiks galā, būs izblamējusies LRA, i pats,» viņš skaidro. Bet tad esot pārdomājuši: «Varētu būt, ka džeks tomēr tiek galā, un tad tās sliekas būs parādītas.» Par sliekām Kaimiņš sauc varas slēptās intereses un darījumus, kas jāvelk gaismā. «Maxima arī redzēsim tās sliekas,» politiķis pieļauj, ka atbildīgie par traģēdiju varētu būt pazīstami ar amatpersonām izmeklēšanas komisijā un viņa aktivitātes var nepatikt daudziem. «Jā, esmu vilku barā un, jā, es satraucos par savu drošību, dažkārt arī tā ir.»

Deputāts atzīst, ka pirms vēlēšanām nav līdz galam novērtējis procesus Saeimā. «Ir vēl trakāk. Saeimā vajag vēl vismaz desmit Kaimiņus. Ar kamerām, ar enerģiju, ar visu to, ko dara jau tas pirmais Kaimiņš.» Tāpēc par pārējo divu solījumu izpildi pagaidām lielas skaidrības nav – arī par to, kā panāks Saeimas atbalstu jebkurai savai iniciatīvai. Tomēr Kaimiņš tic, ka viņa jaunā pieeja drīz liks deputātiem sajust «deguma smaku», galvenais tagad esot pašam «visu nesačakarēt, jo sačakarēt ir viegli».

Dažas stundas pēc intervijas viņš Vecrīgas krogā iekuļas skandālā, kuram punktu pieliek policija. Par notikušo izskan pretrunīga informācija, taču viens ir skaidrs – politiķis melojis, noliedzot atrašanos alkohola reibumā. Par notikušo Artuss atvainojas, sakot, ka nevienam nav solījis būt paipuisītis, taču turpmāk tā vairs nedarīšot. Vilku baram gan līdzi nekad nekaukšot. «Es reāli atļauju – brauciet man virsū, ja esmu sācis taisīt šos «ū-ū» un esmu kļuvis par foršo draugu visiem tur. Tas nebija mērķis, un nav mērķa taisīt šovu no tā visa,» saka Kaimiņš.

«Man sev ir uzdevums – lai cilvēki neskatītos uz to kā uz šovu, bet pieslēgtu savas smadzenes. Jo, protams, ir interesanti skatīties, kā Kaimiņš kaut ko tur trollē, bet tā visa pamatā jau ir doma – davai, mainām valsti! Mēs esam jauni, mums nav tajās vecajās sliedēs jāiet.»

Petropolitikas likums

Posted on decembris 17, 2014 by - Komentārs

Jo lētāka būs nafta, jo Krievijai būs mazāk naudas agresijas finansēšanai

Nafta. 2015.gadā pasaulē nekas nebūs svarīgāks par tās cenu.

Tas, ka tirgus ekonomikā jebkuras lietas cenu nosaka līdzsvars starp pieprasījumu un piedāvājumu, ir ābeces patiesība. Melnā zelta cenu 2014.gada otrajā pusē strauji vilka uz leju abas šā vienādojuma puses.

Ķīnas ekonomikas izaugsmes pakāpeniskā palēnināšanās likusi daudzu izejvielu cenām krist, mazinoties pieprasījumam rūpniecībā un celtniecībā ne tikai pēc degvielas, bet arī pēc dzelzs rūdas un vara. Šo tendenci pastiprina stagnācija Eiropā un Japānā. To nespēj kompensēt daudz cerīgākās izaugsmes pazīmes Amerikā, kuras ekonomika ne tikai daudz lielākā mērā balstās pakalpojumos, bet arī aizvien efektīvāk un līdz ar to mazāk patērē naftu un citas izejvielas.

Pa to laiku naftas piedāvājums turpinājis augt. Hidrosprādziena metodes jeb fracking aizvien plašāka izmantošana pēdējo piecu gadu laikā strauji palielinājusi naftas ieguvi ASV, kas drīz varētu apsteigt Saūda Arābiju kā lielākā naftas ražotājvalsts pasaulē.

Agrāk naftas piedāvājumu un līdz ar to cenu centās regulēt ražotājvalstu kartelis OPEC, taču novembrī, par spīti daudzu citu valstu nikniem iebildumiem, organizācijas svarīgākā dalībniece Saūda Arābija atteicās samazināt savus naftas ieguves apjomus. Rijādai ir lielas valūtas rezerves, tā var bez pārliekām grūtībām pārlaist zemu cenu periodu. Savukārt, pieļaujot strauju cenu kritumu, tā ar vienu šāvienu trāpa vienlaikus trim saviem ienaidniekiem: gan amerikāņu naftiniekiem, kuriem vairs neatmaksāsies veidot salīdzinoši dārgos hidrosprādzienu urbumus, gan divām valstīm, kuru ekonomikas un budžeta ieņēmumi ir stipri atkarīgi no naftas eksporta – Irānai, kas ir Saūda Arābijas galvenā sāncense Tuvajos Austrumos, un Krievijai, kura atbalsta Rijādas ienaidnieku, Irānas sabiedroto Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu.

Šonedēļ zemo cenu ietekme uz Krieviju ir izpaudusies notikumos, kuri savā dramatismā tuvojas 1998.gada defolta laikā piedzīvotajam. Krievijas Centrālās bankas (KCB) padome tikās 16.decembrī vienos no rīta un paaugstināja procentu likmes no 10,5% līdz 17%, bet pat šis ārkārtīgi lielais lēciens nespēja apstādināt krītošās naftas cenas un Rietumu sankciju iedragātā rubļa galvu reibinošo sabrukumu. KCB prognozē, ka naftas cenas saglabāšanās aptuveni pašreizējā 60 dolāru līmenī Krievijai nozīmētu vairāk nekā 4,5% ekonomikas lejupslīdi 2015.gadā.

Krievija nav vienīgā, kuru var sašūpot lētās naftas straumes. Irāna, Irāka, Lībija, Venecuēla, Nigērija – visām šīm valstīm ienākumi no naftas ir galvenais dzīvības avots. Šo valstu iedzīvotājiem zemas naftas cenas nozīmē gan ekonomiskas grūtības, gan, ļoti iespējams, politisku nestabilitāti. Savukārt naftu patērējošām tautsaimniecībām liels cenas kritums ir kā spēcīgs stimuls, kas neprasa valdībām ne palielināt deficītu, ne samazināt nodokļus. Tā ir bagātības pārdale no Krievijas oligarhiem par labu Rietumu šoferiem.

Lētāka nafta ir laba ziņa ne tikai tāpēc, ka benzīns būs lētāks. The New York Times komentētājs Tomass Frīdmans (Thomas Friedman) savulaik formulēja «petropolitikas pirmo likumu»: jo dārgāka nafta, jo autoritārākas un agresīvākas ir valstis, kuras atkarīgas no naftas ražošanas. Tātad – jo lētāka būs nafta, jo mazāk pasaulei būs jābaidās no Krievijas vai Irānas. Agresija pret citām valstīm maksā lielu naudu, un bez naftas ienākumiem Maskava un Teherāna to vienkārši vairs nevarēs atļauties.

Tiesa, ir cilvēki, kuri biedē ar agresijas un autoritārisma stiprināšanos, ja zemās naftas cenas «iedzen Putinu stūrī». Nav šaubu, ka pats Krievijas prezidents to uzskatītu par pareizāko atbildi uz pašlaik notiekošo. Tomēr vēsture liecina, ka autoritāru režīmu vara ir ļoti lielā mērā atkarīga no tiem pieejamās naudas daudzuma, un Krievija šajā ziņā nav nekāds izņēmums. 

1905.gadā oktobra beigās, kad cara režīmam sāka pietrūkt naudas, Nikolajs II piekāpās revolucionārajai kustībai un izsludināja konstitūciju. Kad drīz pēc tam viņa valdība no franču baņķieriem saņēma lielu aizdevumu, sākās soda ekspedīcijas. Pēc 80 gadiem Gorbačova nespēju savaldīt Baltijas valstu neatkarības kustības un novērst PSRS sabrukumu ļoti ietekmēja zemās naftas cenas un Kremļa augošā atkarība no Rietumu aizdevumiem. 

Lielākajai daļai diktatoru paklausību nodrošina ne jau mīlestība vai ticība viņu idejām. Pārsvarā viņu pavēlēm seko tāpēc, ka par to var saņemt kādus labumus. Nebūs vairs labumu, nebūs vairs arī varas.

Protams, zīlēšana naftas barela biezumos ir diezgan nedroša padarīšana – izejvielu cenu svārstības mēdz būt lielas un neprognozējamas. Piedāvājums var ātri vien sarukt, ja ieguve pietiekami daudzos urbumos vairs nav ekonomiski pamatota, un tad cena var atkal strauji celties. Tāpēc nākamgad jautājums – cik ilgi naftas cenas turēsies salīdzinoši zemā līmenī? – būs pats svarīgākais ne tikai pasaules ekonomikā, bet arī globālajā politikā.

Ikdienā bieži dzirdam par darvas karoti medus mucā. Nākamgad redzēsim, cik lielā mērā medus karotes var atšķaidīt naftas barelu.

Komentārs 140 zīmēs

Eirostabilitāte. Pat ar savām milzīgajām valūtas rezervēm Krievija nespēj glābt rubli no panikas. Labi, ka Latvija ir eirozonā.

Eirooptimisms. Jaunākie SKDS dati uzrāda vēsturiski augstu iedzīvotāju atbalstu
dalībai ES. Tikai 13% domā, ka tā ir slikta lieta.

Uzrunājot Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonijas dalībniekus, Nils Ušakovs (Saskaņa) pateica, ka Latvija 1991.gadā atguva neatkarību.

Ilūziju revīzija

Posted on decembris 17, 2014 by - Komentārs

Aizejošais bija īstenības pieņemšanas procesa gads

Aizejošajā gadā Latvijai ilgtermiņā vissvarīgākais notika jau 1.janvārī. Atceraties? Par Latvijas oficiālo naudu kļuva eiro.

Šo notikumu var salīdzināt vienīgi ar lata laišanu apgrozībā 1993.gadā un pirms tam 1922.gadā. Abās reizēs Latvija izrāvās no Krievijas finanšu sistēmas. Pašlaik, redzot Krievijas rubļa kritienu, var īpaši labi novērtēt gada notikuma svarīgumu. Un, raugoties uz Krievijas it kā negaidīti agresīvo ārpolitiku, atviegloti uzelpot, ka paspējām. Ja vēl atceramies, sākotnējais pievienošanās eiro termiņš bija 2008.gads. Sasniegt šo mērķi togad nebija ļāvušas trekno gadu ilūzijas un to saviestā finanšu un ekonomiskā krīze.

Tik daudz diskusiju, brīdinājumu par «suverenitātes zaudēšanu» no vienas un aicinājumu reiz par visām reizēm aiziet no rubļa ēnas zonas no otras puses ir bijis pēdējos divdesmit gados – atceraties? Nu viena gada laikā valstij patiesi vēsturisks pavērsiens kļuvis par sadzīvisku ikdienu, ko gandrīz pilnībā aizēnojuši citi notikumi.

Saeimas vēlēšanas, protams, ir svarīgākais politiskais notikums ik ceturto gadu. Taču tām, tāpat kā visiem iekšpolitiskajiem notikumiem, šogad bija skarbs starptautisks fons – Krievijas karš pret Rietumiem.

Krievijas iebrukums Ukrainā un Krimas aneksija martā bija pavērsiens, kas lika revidēt priekšstatus par pasaules līdz tam it kā pašsaprotamo kārtību. Tāpat kā 2008.gada ekonomiskās krīzes šoks atgādināja, ka daži miera un labklājības gadi mēdz izauklēt ilūzijas par visa notiekošā it kā pašpietiekamu pašplūsmu vienmēr uz labu, arī Putina lēmums ar spēku pārzīmēt Eiropas pēckara karti satricināja priekšstatus par pasaules lietu stāvokli.

Nils Ušakovs varbūt nepiekritīs, taču, raugoties uz vēlēšanu rezultātiem, jāsecina, ka tieši viņa tik rūpīgi lolotais elektorāts visasāk reaģējis uz viņa līgumpartneres Vienotās Krievijas fīrera sākto «Krievu pasaules» apvienošanu. Līdz Saskaņai saīsinātajai un par «sociāldemokrātisku» izmisīgi pašpasludinātajai apvienībai uzreiz par septiņām vietām īsāks deputātu sols nekā Saskaņas centram iepriekšējā Saeimā. Un nu jau gandrīz nekādu cerību «attaisnot doto uzticību» (ko šoreiz vēlreiz pirms vēlēšanām saņēma šprotu lobēšanas vizītē Maskavā) un sasniegt mērķi būt Latvijas izpildvarā.

No Latvijas «lielajām» partijām vēl tikai Vienotībai gandrīz tikpat eksistenciālas bažas par savu nākotni. Šajās vēlēšanās vēl varēja iekasēt dividendes no Valda Dombrovska valdības ieguldījuma krīzes pārvarēšanā, taču mulsums par nākotni varbūt vislabāk izpaudās partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas vingrinājumos ar «liberālisma», «konservatīvisma» un «centrisma» terminiem partijas kongresā decembra sākumā, pēc bija norakstījusi «tiesiskumu» tikai «viena no» partijas mērķu kategorijā.

Terminu nozīmes pārvērtēšana ir dabiska vērtību precizēšanas izpausme, kas aktuāla ne tikai Vienotībai un, protams, Nacionālajai apvienībai. Vai meli, cenzūra, citādi domājošo vajāšana un kaimiņvalstu okupācija ir «tradicionālas vērtības»? Jo tālāk no Krievijas un citāda vēsture, jo Eiropas galēji labējiem vieglāk atbildēt «jā!». Francijas dižnacionāliste Marina Lepēna var pat atļauties ņemt Kremļa naudu. Mūsmāju lāpnešiem vēl būtu episki jāpacīnās ar sevi, lai atklāti atļautos tādu «konservatīvismu».

Latvijas un Eiropas kopējai drošībai politiķu terminoloģisko atšķirību pašdefinēšana ir tikai daļa no centieniem vienoties par kopēju atbildi uz Kremļa sākto ofensīvu pret «pūstošajiem liberālajiem Rietumiem». Varbūt kāds pagaidām nepiekritīs, taču aizejošais gads šādā ziņā bija sekmīgs.

Pārmetumu lavīna rietumvalstu valdībām par līdzšinējo vēlmju domāšanu attiecībās ar Krieviju un vēl jo vairāk par nespēju stingri atbildēt uz Krievijas iebrukumu Ukrainā acīmredzot nebūs bijusi gluži pamatota. Zibenīgi rīkojumi ir diktatoru privilēģija, demokrātisks lemšanas process prasa laiku. Svarīgs ir rezultāts. Sankcijas nestrādā, kā visa gada garumā bijām dzirdējuši? Putins diezin vai piekristu. Krievijas rublis jau brūk, ekonomika ieiet stabilā lejupslīdes spirālē.

Tāpēc aizejošā gada citāts laikam gan būs Vācijas kancleres Angelas Merkeles sacītais par Putinu, ka viņš «zaudējis saikni ar realitāti». Ja nu kāds šogad ļāvies vēlmju domāšanai un ilūzijām, tad pirmām kārtām jau Kremļa saimnieks.

Jācer, ka arī Putina avantūras iespaids uz Rietumu, tajā skaitā Latvijas politiķiem būs paliekošs. Vēl redzēsim centienus atrast ērtus īstermiņa «krīzes risinājumus» (piemēram, mīkstināt sankcijas apmaiņā pret kādu Kremļa paziņojumu par piekāpšanos Austrumukrainā), tomēr šķiet, ka brūk lielā ilūzija par Krieviju kā potenciālu kopējas vērtību un drošības sistēmas partneri. Bijušais NATO ģenerālsekretārs Rasmusens pagājušonedēļ intervijā žurnālam Ir pateica varbūt svarīgāko šāgada politisko atziņu: «Šis konflikta scenārijs starp Krieviju un Rietumiem ilgs gadu desmitus.»

Tas ir karš, pat ja to mēģina dēvēt par «hibrīdkaru». Latvija būs uzvarētāju pusē šajā pirmām kārtām vērtību karā. 2014.gadu, kas mums sākās ar Eiropas kopēju valūtu maciņos un kura laikā noiets no 30 gadus lolotām ilūzijām līdz realitātes pieņemšanai, laikam gan var dēvēt par labu.

Komentārs 140 zīmēs

Hakera liktenis. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav pieņēmusi Denisa Čalovska lūgumu pārskatīt tās lēmumu, ka Latvija var viņu izdot ASV.

Pašapkalpošanās bizness. KNAB sācis pārbaudi par kontrabandas apkarotāja Gudermaņa saistību ar uzņēmumiem, kuri iznīcina kontrabandas cigaretes.

Kaimiņš krogā. Avangardiskais citu atmaskotājs, skaidrodams savu konfliktu ar policiju, pinas pretrunās un puspatiesībās.

Gada rēķini

Posted on decembris 17, 2014 by - Gada notikumi

 

«Mums šobrīd pats labākais, kas var būt, ir prezidents Vladimirs Putins»

Rīgas mērs un Saskaņas līderis Nils Ušakovs septembrī, viesojoties Maskavā, telekanāla Doždj studijā slavēja Kremļa pašreizējo saimnieku, jo «tie, kas var nākt Putina vietā pie varas Krievijā, būs ļoti, ļoti slikts variants Latvijai.»

356 dienas* 

Kairas cietumā ieslodzīts Austrālijas žurnālists un Latvijas pilsonis Pēteris Greste.
(* Līdz žurnāla Ir iznākšanas datumam)

3 x vairāk

nekā 2013.gadā jeb vairāk nekā 100 Krievijas kara lidmašīnu šogad pārtvertas Eiropas gaisa telpas tiešā tuvumā. Reaģējot uz spriedzi Krievijas un Ukrainas attiecībās, NATO šogad no 4 līdz 12 palielināja alianses lidmašīnu skaitu, kas patrulē Baltijas valstu gaisa telpā.

«Baltijas valstis un Polija tiks noslaucītas no zemes virsas. Tur nekā nebūs»

Skandalozais Krievijas politiķis Vladimirs Žirinovskis augustā TV kanālā Rossija24 uzspīdēja ar pravietojumu, ka tikai viena cilvēka rokās ir lēmums par trešā pasaules kara sākšanu – tas esot Putins, un lēmums jau esot pieņemts.

1,20 eiro

maksātu sabiedriskā transporta biļete Rīgā, ja tiktu īstenots Rīgas mēra plāns no 1.janvāra paaugstināt biļešu cenu, vienlaikus rīdziniekiem nosakot 50% atlaidi.

1032 cilvēki

parakstīja atklātu vēstuli Andrim Bērziņam, paužot vilšanos par Valsts prezidenta  attieksmi pret Krievijas agresiju, iebrūkot Ukrainā.

37,8 °C 

karstumu šogad 4.augustā rādīja termometra stabiņš Ventspilī, sasniedzot jaunu karstuma rekordu Latvijā un meteo­novērojumu vēsturē.

3+5 reizes

KNAB vadītājs Jaroslavs Streļčenoks atlaidis no darba savu vietnieci Jutu Strīķi un par viņas darbību ierosinājis 5 disciplinārlietas. Gada laikā tiesa četras reizes atcēlusi Streļčenoka prettiesiskos lēmumus.

4 medaļas 

Latvija ieguva ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos – divas sudraba un divas bronzas.

532 000 eiro mēnesī

Valsts ieņēmumu dienests maksā par jaunās ēkas Talejas ielā nomāšanu.

«Tā es neesmu. Šis nav ar mani nekādā veidā saistīts video»

Uzkrītošā kažokā tērpta sieviete Rīgas lidostā iekāpj privātā reisā uz Maskavu kopā ar Krievijas spiega tēvu – šajā video pirms Saeimas vēlēšanām daudzi atpazina bijušo Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu, taču viņa pati sevi gan ne.

57 104 eiro 

jeb visdārgāk no 12.Saeimā iekļuvušajām partijām viens deputāta krēsls izmaksājis partijai No sirds Latvijai.

6841

cilvēks pasaulē, pēc oficiālās statistikas, jau miris no nāvējošā Ebolas vīrusa. 

«Gribat kaut kur doties, bet nezināt – kur?»

Malaysian Airlines tvīts, decembra sākumā reklamējot savu lidojumu galamērķus. Tūkstošiem cilvēku izbrīnā iepleta acis – vai reklāmas speciālists ir aizmirsis par 8.martā bezvēsts pazudušo un joprojām neatrasto reisu MH370 ar 239 cilvēkiem?

4,2 miljonus

eiro valsts ieguldījusi Zolitūdes traģēdijas seku novēršanā, izmaksājot pabalstus, apmaksājot rehabilitāciju, veselības aprūpi un kriminālprocesa tēriņus.

10 788 balsis

Saeimas vēlēšanās saņēma «bijušo premjeru un ministru partija» Vienoti Latvijai. Tie bija 1,18% no visiem vēlētājiem.

10.vieta

– augstākā pozīcija, ko ATP vienspēļu rangā šovasar ieņēma Latvijas labākais tenisists Ernests Gulbis.

74 miljonus 

eiro gatava samaksāt 12 starptautisku investoru grupa un Ripplewood Advisors LLC par banku Citadele.

?? 

– neizpaustā cena, par kādu amerikāņu investors IAC augustā iegādājās pirms četriem gadiem Latvijā izveidotā sociālā tīkla Ask.fm kontrolpaketi (73%). Worthofweb.com lēš, ka piecu puišu – Iļjas Terebina, Marka Terebina, Oskara Liepiņa, Valērija Vešņakova un Klāva Sinkas – izveidotā tīkla pašreizējā tirgus vērtība ir 372 miljoni ASV dolāru.

564 cūkas

iznīcinātas Latvijā Āfrikas cūku mēra uzliesmojuma dēļ.

107 miljonus 

eiro par Liepājas metalurgu samaksāja Ukrainas kompānija KVV Group.

«NATO jūrnieki uzvedās cūciski, viņi uzvedās kā okupanti»

Ventspils mērs Aivars Lembergs pēc Krimas okupācijas bija populārs viesis Krievijas telekanālos un lamāja NATO, pielīdzinot sabiedroto karavīru ierašanos Latvijā situācijai 1940.gadā.

Gaisma vētrā

Posted on decembris 17, 2014 by - Redaktores sleja

 

Šovasar pirmo reizi mūžā trāpījos vētrā, no kuras kļuva pa īstam bail. Īsā laika sprīdī, kas kalnu ceļa serpentīnā nozīmēja tikai dažus nostūrētus kilometrus, debesis pēkšņi pārvērtās zilimelnā mākoņu okeānā, un saule tajā nogrima kā uz neatgriešanos. Mežonīgs vējš rāva elpu ārā no mutes, un krusas gabali triecās blīvām, niknām kārtām. Haotisks, bezmērķīgs spēks, kas iedveš pilnīgu bezspēcību. Apokalipse gan izrādījās tikai mēģinājums – neticami drīz saule atgriezās, un izpluinītā, slapjā pasaule visapkārt uzmirdzēja kā pēc sen gaidīta atspirdzinājuma.

Aizvadītais gads man atgādina šīs sajūtas, kas pārņēma vētrā, kad nekontrolējama ārēja vara savanda lietu kārtību. 4634 cilvēki ir krituši karā Ukrainas austrumos. Vairāk nekā 100 Krievijas spiegu lidmašīnu vai iznīcinātāju ir pārtverti pie Baltijas gaisa telpas šogad – trīsreiz vairāk nekā pērn. Kremļa impēriskā agresija un Rietumu atbildes reakcija ir iedarbinājušas kaimiņvalsts ekonomikā lejupvērstu spirāli, un neviens nezina, ko nesīs rītdiena. Atšķirībā no kalnos piedzīvotā šis apokalipses mēģinājums nepavisam nav beidzies.

Taču dzīve turpinās arī vētrās un pēc tām. Lielāks mērogs, kādā šīs ārkārtējās norises liek skatīt Latvijas un katra personiskās izvēles, savā ziņā ir uzmundrinošs. Mudina pievērsties būtiskām lietām, netērēt laiku gaužoties vai niekojoties. Un vienlaikus novērtēt, cik sirsnība un cilvēcība ir trausla un neaizstājama. Tāpēc novēlu svētkos izjust prieku par dzīves dāvanām, būt dāsniem pret citiem un noturēt sava iekšējā kompasa adatu uz gaismu. Laimīgu Jauno gadu!