Varbūt jūs to zināt jau veselu mūžību, taču es tikai nesen atklāju, ka Mēness apēnotās daļas blāvo spīdumu, ko var redzēt blakus spožajam sirpim, sauc par pelnu gaismu
Par to iedomājos, lasot šajā numurā par diviem cilvēkiem - Anitu un Kārli. Tie ir divi dažādi stāsti par diviem atšķirīgiem cilvēkiem. Tomēr tos kaut kas vieno, un tā ir pelnu gaisma. Raksti ir par cilvēkiem un darbiem, kuri ir pelnījuši daudz, daudz spožāku gaismu, kas ļautu skaidrāk un dziļāk saredzēt to skaistumu vai šķebīgumu.
Anita Liepiņa pirms dažiem mēnešiem izglāba mazās Māras dzīvību, kad neviens no ģimenes nederēja par donoru aknu transplantācijai. Svešs cilvēks, vienkārši bērniņa tēva bijusī darba kolēģe. Portretā, kur Anita tur klēpī Māru, nav platu smaidu, bet acis abām mirdz. Prieks, ka jūs ieraudzīsit šo mirdzumu, jo Anita ir izdarījusi otra cilvēka labā vairāk, nekā viņš jebkad uzdrošinātos lūgt.
