Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Es aizbraucu uz laukiem. Ir 12. marts, pirmā pašizolācijas diena. Simulēju attālinātu strādāšanu, bet patiesībā iegremdējos zemē līdz elkoņiem. Tā šopavasar silst ļoti lēni. Atslēdzu smadzenes un iedarbinu ķermeni — tausti, ožu, redzi, dzirdi. Priecājos, ka pavasaris ir aukstāks par normu, jo viss plaukst lēnām un zied ilgi. Valda klusums, cilvēks ir parāvies maliņā.
7.04. Līdz ar siltumu sāk atkust abinieki un sāk atgūties arī cilvēks. Virtuālo telpu pārpludina viedokļi un prasības, mūsu piemājas ceļu ik dienu šķērso desmitiem varžu. Kvadracikli dragā pāri pa mežiem, pļavām, upju gultnēm. Atmiņā ataust baisie tēli no multfilmas Bruņurupuči.
13.04. Braucu uz Rīgu apliet puķes. Uzmanību saista plakāti ielās, kas aicina būt atbildīgiem, mazgāt rokas, rūpēties, nesist dzīvesbiedrus, ziedot mediķiem un dzīvnieku patversmēm. Es iztēlojos pasauli, kurā trešo sektoru — nevalstiskās organizācijas un pilsoniskās iniciatīvas — sāktu saukt par pirmo, trešās pasaules valstis — par pirmajām, kur naudas vietā sāktu runāt par dzīvību (un ne tikai cilvēka).
