Gatis Kreicbergs pie sava velosipēda, ar kuru brauc piecus gadus.
Neparastās apmetnēs Rīgā nevajadzīgas lietas iegūst vērti un pārtop jokainos velosipēdos - ērmriteņos
Ir dienas vidus, saule silda, un Rīgas darbnīcas vīri vaļīgi atlaidušies krēslos. Viņi nobriest darbam. Darbnīcas galva ir Gatis Kreicbergs, kurš ikdienā pārvietojas ar mājas augstuma velosipēdu. Viņš vispirms izrāda darbnīcu un topošo šedevru - veloauto, kas vasarā vizinās rīdziniekus un Rīgas viesus. Doma tāda: astoņi cilvēki minas ar velosipēdiem, bauda atspirdzinošus dzērienus un viens priekšā braucamo vada ar auto stūri. Uzparikte gan nav nekas unikāls, jo Ogrē uzbūvēts alusipēds, kas nedēļas nogalē manīts Rīgas centrā.
Gatis darbnīcu izveidoja pirms gada, apvienojoties ar domubiedru Raimondu Celmu. Līdz tam ērmīgos velosipēdus viņš ķimerēja Andrejsalā. Tas bija kā hobijs, jo desmit gadus Gatis strādāja mēbeļu restaurācijā. Līdz satika Raimondu, kurš gan restaurē, gan darbojas interjera dizainā. Abi nolēma dibināt darbnīcu, kur atjaunot koferus un mēbeles un radīt velosipēdus no nevajadzīgām mantām. Raimonds jau nesen uztaisījis sēžamo no biroja un koka krēsliem. Gatis vairāk darbojas ar velosipēdiem. Savu trijstūri viņš sametināja pats. «Parasti man prasa, kā tieku uz riteņa? Atbildu, ka dzīvoju 2.stāvā - pie loga piebraucu un iekāpju,» saka Gatis. Tā gan nav, jo uzkāpšana notiek tā: velosipēdu pieslien pie sienas un pakāpjas uz pakāpiena, kas ierīkots uz velorāmja. Lejā var tikt, piebraucot pie mājas - atstutē riteni un vai nu nokāpj, vai vienkārši nolec. Brauc jau piekto gadu, nogāzies viņš nav. Bīstami bija, kad ķēdē ierāvās bikses un pamīt pedāļus vairs nevarēja. «Labi, ka bija kur piestāt. Nācās noraut vienu bikšu staru.»
