Katrs pētnieks sapņo uziet kaut ko nebijušu, taču Ropažu ogļu kalniņu atklājējam Uģim Urtānam ir sava profesionālā mēraukla. «Tas patiešām man nekad nav bijis būtiski — vai es to atrodu vai kāds cits. Svarīgi ir visu līdz galam izprast. Atšķetināt intrigu.» Foto — Ieva Puķe
Kas ir šie dīvainie veidojumi mežā viņa dzimtajā novadā? Šo mīklu Uģis Urtāns (32) sāka risināt jau skolas gados. Kokogļu ieguves kalniņu blīvums Ropažos izrādījās pārsteidzošs — to ir ap 4000. Taču ar to stāsts vēl nav beidzies. Paralēli darbam arheoloģijā viņš pats saražoja kokogles pēc vēsturiskajām metodēm un atrada arī Latvijā iepriekš nepētītas bijušās darvas tecinātavas
Es tās saucu par pankūkām, Uģis iesmejas, nostādamies uz neliela paugura mežā pie Zaķumuižas, kilometrus astoņus no Ropažiem. Mīksts, zaļš sūnu paklājs starp augstām priedēm. «Pankūkas» mums apkārt ir vairākas. Apaļas, simetriskas, ar labi pamanāmu grāvīti ap pamatni.
Ropažnieks astotajā paaudzē, Uģis Urtāns sava reģiona pagātnes liecības nopietni sācis pētīt jau pamatskolas laikā. 2004. gadā iestājies vēstures izpētes un rekonstrukcijas klubā Trejasmens, kas vēlāk tika pārdēvēts par Rodenpoys. «Līvu valodā tas nozīmē ‘dzelzs zeme’ vai ‘dzelzs dēls’. Rodenpoys ir pirmais Ropažu ciema nosaukums, kas minēts rakstītajos avotos, Livonijas Indriķa hronikā,» viņš stāsta.
