Sandis Kondrāts. Foto — Ieva Salmane
Savulaik tēlnieks Sandis Kondrāts (45) bija pazīstams kā smilšu un ledus skulptūru meistars, kas apceļojis festivālus visā pasaulē. Tagad viņš veido modernu mācību simulatoru ievainoto glābšanai karā, ko jau augstu novērtējuši amerikāņu armijas mediķi
Sprādzienu un šāvienu trokšņi. Divi karavīri nes biedru, kuram norauta kāja. Asiņošana ir spēcīga, tāpēc svarīga ir katra minūte. Kā rīkoties? Tieši kurā vietā likt žņaugu un ko darīt tālāk?
Tā nav aina no kādas kara filmas. Latviešu izveidotais uzņēmums Exonicus radījis simulācijas spēli, ar kuras palīdzību mediķi, karavīri un visi, kam nākas glābt dzīvības, var virtuāli apgūt iespējamos rīcības scenārijus gadījumam, ja notiek militārs konflikts un ir daudz ievainoto. Atliek tikai uzlikt speciālas brilles.
Šajā vasarā Exonicus R&D vadītais konsorcijs ReadyMed Europe uzvarēja Eiropas Aizsardzības fonda konkursā un pašlaik veido medicīnas izglītības platformu astoņu valstu armijām, lai tās var sagatavoties iespējamām kara situācijām. Konsorcijs apvieno dažādus virtuālās, tā dēvētās miksētās realitātes un drošas savienojamības risinājumus, kurus piedāvā 12 Eiropas aizsardzības industrijas uzņēmumi no astoņām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
«Ievainotie un situācijas Exonicus lietotnē ir vizuāli un situatīvi līdzīgas Ukrainas kara laukā notiekošajam. Tas nozīmē, ka nav jābrauc uz Ukrainu un jābūt kara situācijā. Šī situācija tiek «piegādāta» drošā veidā un vidē Latvijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Ungārijā, Igaunijā, Austrijā, Beļģijā un citur. Lai mēs būtu gatavi,» saka uzņēmuma Exonicus radītājs un vadītājs Sandis Kondrāts. Viņa uzņēmuma vārds jau izskanējis visā pasaulē, un, visticamāk, par to vēl dzirdēsim daudz.
Visu mūžu jākaļ?!
«Es i no Talsiem,» Sandis pasmejas, sākot stāstu talsniekiem tipiskā runas manierē. Simulācijas spēles aizsākumi, visticamāk, esot meklējami Talsu mākslas skolā, kur viņš iemācījās zīmēt. Tas bijis arī viņa patvērums.
«Biju briļļains, apaļīgs, nesportisks, neiederējos «normālajā» vidē,» stāsta Sandis. Savukārt mākslas skolā bijis pavisam citādi — priecīgi un interesanti.
Viņa mamma un tētis bija ceļu inženieri un būvnieki. Mammai labi padevusies zīmēšana, taču vectētiņš bijis kategorisks — nekāda māksla, jāiet uz ceļiniekiem, un viss! Sandis uzskata, ka viņam atšķirībā no mammas mākslinieka talanta nav, draugi zīmējuši labāk. «Taču 16 gadu laikā, kopš deviņu gadu vecuma apmeklējot mākslas skolu, tad Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un vēlāk Mākslas akadēmiju, mākslu vienkārši iemācījos.» Fakti gan liecina Sandim par labu — diezin vai netalantīgs cilvēks Lietišķās mākslas koledžā, kur vienmēr bijusi milzīga konkurence, iekļūtu kā otrais.
Tēlniecību izvēlējies, jo gribējis tādu nodarbošanos, ar kuru var nopelnīt. «90. gadu beigās tēlniekiem bija laba reputācija, viņi bija legālie miljonāri,» Sandis norāda uz tolaik ienesīgo kapu pieminekļu biznesu. Viņš saka — ja nu ļoti gribas pievilkt kādu stāstu, tad vecmāmiņa savulaik dzīvojusi vienā ciematā ar tēlnieku Kārli Zāli. Varbūt kāda talanta vai vismaz gribas dzirkstele aizlidojusi arī līdz Sandim.
Mākslas akadēmijā figurālajā zīmēšanā un veidošanā viņa panākumi bijuši viduvēji, taču to esot kompensējis ar strādīgumu. «Biju puisis no laukiem, pieradis kaplēt bietes, darīt dažādus smagus darbus. Tāpēc arī akmens kalšana man šķita izdarāma lieta.» Ikdienas darbs lielākoties bija kapu pieminekļu veidošana, «to darīja vairums manu pasniedzēju». «Bet labi, ka bija šāda pieredze!» iesaucas Sandis. Jo nonācis pie apziņas — vai tiešām viss mūžs būs jāpavada, tikai kaļot? Kultūrkapitāla fonds piešķīra nelielas summas izstāžu rīkošanai, bet «man šķita — tas ir strupceļš». Tā Sandis nosauca arī vienu no saviem Mākslas akadēmijas darbiem. «Naktī pirms skates nobloķēju pirmā stāva koridoru ar milzīgu metāla jumtu. Pasniedzēji bija šokā, bet es dabūju desmit,» atceras Sandis.
Strupceļa sajūta radīja vēlmi pievērsties komerciālajai mākslai — smilšu un ledus skulptūrām. Jau skolas laikā Sandis bija iepazinies ar Uldi Zariņu, «ļoti talantīgu tēlnieku». Abi kopā ik pa laikam uzņēmās kādu haltūru pieminekļa izgatavošanā, bet, kad Sandim piedāvāja piedalīties smilšu skulptūru festivālā Somijā, viņš paaicināja Uldi. «Gadus desmit klaiņojām pa pasauli ar smilšu un ledus skulptūrām,» saka Sandis. Viņa un Ulda pūļu rezultātā arī Latvijas smilšu un ledus skulptūru festivāli Jelgavā un Jūrmalā tikuši pie starptautiska statusa.
Salīdzinot ar granītu vai bronzu, darbs ar smiltīm ir superviegls, atklāj Sandis. «Uztaisi smilšu čupiņu, sapresē un izgriez, ko vēlies». Citādi esot ar ledu, jo iespējams savainoties. Viņš rāda divas garas svītras uz pieres — tās ieguvis, veidojot ledusskulptūru Beļģijas pilsētā Brigē. «Zāģēju un dabūju zāģa atsitienu,» tēlnieks ir lakonisks. Gadu vai divus pēc notikušā Jelgavas ledus skulptūru festivālā saticis kādu beļģi, kurš stāstīja par kādu tēlnieku, kurš iezāģējis sev galvā. Beļģis bijis pārsteigts, uzzinot, ka tas bija tieši Sandis.
Ņem 240 tūkstošus!
Lēmumu radīt savu biznesu Sandis un Uldis pieņēma 2013. gadā Vācijā, smilšu skulptūru festivālā Rīgenes salā. Bija aprīlis. Auksts, slapjš un dubļains. Abi sapratuši, ka šādu dzīvi tomēr ienīst, tāpēc nolēma veidot privātbiznesu.
Jau strādājot tēlniecībā, Uldis bija sapratis — nav tādas grāmatas vai vietnes, kur vienkopus būtu atrodama pilnīga informācija par cilvēka ķermeņa uzbūvi. Vienu izdevumu atrada, taču tas bija sarakstīts akadēmiskā valodā. Turpat Vācijā abi izlēma izdot vieglāk uztveramu anatomijas grāmatu tēlniekiem. Naudu Anatomy for Sculptors (Anatomija skulptoriem) izdošanai — vairāk nekā 20 tūkstošus dolāru — savāca pūļa finansēšanas platformā Kickstarter.
Izdevniecību izveidoja Sietlā. Tur Sandis bija apmeties ar savu toreizējo sievu, amerikāņu tēlnieci Sū Magrū, kuru uzskata par vienu no labākajām smilšu skulptūru meistarēm pasaulē. Sandis dzīvo un veido biznesu Sietlā arī pašlaik. Tur jūtas kā mājās. Tiesa, nemitīgi ar vienu kāju ir arī Latvijā, jo šeit dzīvo viņa ģimene — sieva Jevgēņija un dēls. Taču plānots, ka arī viņi drīzumā pārcelsies uz Ameriku.
Dibinot izdevniecību, Uldis uzņēmās māksliniecisko pusi, Sandis — biznesa. Paši grāmatas arī tirgoja, ar automašīnu apbraukājot Amerikas rietumkrasta mākslas skolas. Sekoja nākamās grāmatas par galvas un kakla anatomiju un sejas grimasēm, nesen iznāca arī Ulda grāmata par rokas anatomiju. Kādā brīdī sapratuši — izdot grāmatas ir labi, taču šo ideju vajag arī digitalizēt. Sietlā abi iepazinās ar speciālistiem jaunuzņēmumu jautājumos Reini Znotiņu un Egitu Poļansku, kas «ievirzīja start–up domāšanā». Radās digitāls anatomijas mācību līdzeklis, kas ar laiku transformējās par digitālu anatomijas studiju līdzekli medicīnas studentiem.
Tālāk viss notika kā labākajās Holivudas filmās. Kādā privātā pasākumā vīnotavā Sietlā piedalījās arī vietējās armijas bāzes cilvēki. Sanda Amerikas krusttēvs paaicināja Sanda brāli Jāni (viņš tagad ir viena no uzņēmuma atzariem vadītājs), lai kādam armijas neatliekamās palīdzības ārstam parāda digitālās anatomijas rīku. Mediķis sūdzējies, ka armijai trūkst modernu mācību līdzekļu pirmās palīdzības sniegšanai. Ja latvieši saņemtu finansiālu atbalstu, varbūt viņi varētu izveidot digitālu simulatoru? «Tam bija jākoncentrējas tieši uz armijas vajadzībām, atspoguļojot kara lauka tipiskākos ievainojumus, kas var būt letāli, ja laikus nesniedz pareizu palīdzību,» stāsta Sandis. Krīzes un stresa apstākļos dzīvības glābšanai svarīga ir tieši lēmumu pieņemšana un darbību secība.
Sanda dzīve būtu citāda, ja tajā nebūtu ienācis Amerikas «krusttēvs» Vilnis. Pēc pārcelšanās uz Sietlu, Sanda un Sū attiecībām pienāca gals. Bija izvēle — «vienam ar kaunu atgriezties mājās» vai censties iedzīvoties svešajā pilsētā. «Psiholoģiski tas bija nenormāli smagi. Izdevās, pateicoties Amerikas latviešu kopienai,» atceras tēlnieks. Viņš sāka dejot Trejdeksnītī, mācīja bērniem zīmēšanu. Paradoksāli, bet Amerikā «iepazinu arī savu latvietību un ieguvu patriotismu». Baznīcā iepazinās ar pensionāru pāri, Vilni un Gunu Kleperiem, kas kļuva par uzticamiem un sirsnīgiem draugiem. Tāpēc Sandis abus dēvē par saviem krustvecākiem. Vilnis arī palīdzēja finansiāli, kļūstot par Exonicus investoru.
ASV militārās medicīnas struktūras piešķīra solīto finanšu atbalstu — 240 tūkstošus dolāru. Par to esot brīnījies pat cienītais asinsvadu ķirurgs Kristaps Zariņš, kas dzimis Tukumā, bet savu mediķa karjeru veidojis ASV, uz kurieni bēgļu gaitās devās viņa vecāki. Profesors bijis saviļņoti pārsteigts, uzzinot, ka nelielai latviešu komandai izdevies tikt pie šāda līguma ar armiju. Tolaik šajā komandā bija arī Sanda brālis Jānis Kondrāts, programmētājs Raimonds Ūdris un vēl daži citi.
Simulatora izveidi amerikāņi pasūtīja 2017. gadā neilgi pēc tam, kad Latvijas Aizsardzības ministrija bija noslēgusi sadarbības līgumu ar ASV Aizsardzības departamentu. Bez tā Exonicus sadarbība ar ASV militārajām struktūrām nemaz nebūtu iespējama. «Zvaigznes sastājās,» pasmaida Sandis.
2019. gadā tika nolemts, ka Uldis paliks pie grāmatu izdošanas un anatomijas mācīšanas medicīnas studentiem, bet Sandis pievērsīsies jaunajai nozarei. «Es šajā jomā saredzēju lielākas iespējas,» viņš neslēpj. Savu lomu nospēlējusi arī misijas apziņa — viņam gribējās izveidot tiltu starp amerikāņu un latviešu neatliekamās palīdzības sniedzējiem. Un vēl arī tas, ka Latvijā pret anatomijas mācību līdzekļu ieviešanu izturējās ar lielu skepsi. Sak, iekarojiet Stenfordu vai Hārvardu un tad «nāciet mūs mācīt».
Veidojot pirmo simulatoru, konkrētus treniņuzdevumus izstrādāja armijas piesaistīts medicīnas eksperts, bet latvieši nodrošināja vizuālo risinājumu. Izklausās vienkārši, saka Sandis. Taču realitātē simulatora izstrāde un ieviešana prasīja vairākus gadus. Bijuši brīži, kad gandrīz vai jākar zobi vadzī. Atkal palīdzējis krusttēvs. Tagad uzņēmums Exonicus sadalīts vairākos atzaros ASV un Eiropā.
Bīstamās prognozes
Redzot, ka ar latviešu uzņēmumu sākuši sadarboties amerikāņi, «pamodās» arī Aizsardzības ministrija — aicināja izstrādāt Latvijas vajadzībām piemērotu programmu. Pagaidām to vēl neizmanto, bet «ceram, ka drīz sāks», saka Sandis. Tikmēr Exonicus izstrādāto simulatoru jau izmanto ne tikai amerikāņi, bet arī vācieši un viena no Ukrainas armijas triecienbrigādēm. Tajā ir 600 dažādu scenāriju, pasniedzēji var mainīt uzdevumus atbilstoši nepieciešamībai.
Piemēram, uzliekot speciālas brilles, simulatora lietotājs var nokļūt šādā situācijā: karavīram līdz puslielam norauta kāja, no tās šļācas asinis, viņš guļ zemē un kliedz. Ja nerīkojas ātri, precīzi un secīgi, cilvēks var nomirt 2—5 minūšu laikā. Glābējs vispirms mierina: «Es esmu tev blakus, es tev palīdzēšu.» Tad saplēš ievainotā cilvēka bikses, lai atsegtu brūci. Redzams, ka iepriekš uzliktais žņaugs ir vaļīgs, bet, to noņemot, asinis sāk plūst vēl spēcīgāk. Simulators ļauj žņaugu, šajā gadījumā bikšu siksnu, uzlikt dažādās vietās, parādot, konkrēti kurā vietā uz augšstilba tas jāliek un cik cieši jāsavelk, lai apturētu asiņošanu. Asins strūkla pamazām rimst, līdz apstājas pavisam. Karavīrs dreb, ir bāls, bet dzīvs. Uzdevums izpildīts pareizi.
2021. gadā Exonicus R&D vadītais konsorcijs saņēma 2,2 miljonu eiro finansējumu Eiropas Aizsardzības industrijas attīstības programmas konkursā. Bija jāizveido jauns mācību rīks, kas ļauj sadarboties dažādu valstu militārajiem mediķiem atbalsta sniegšanā kaujas operācijās. «Vadījām 28 mēnešus ilgu pielāgošanos Latvijas, Igaunijas un Vācijas mācību sistēmām, tās apvienojot,» stāsta Sandis. «Var teikt, ka viens no galvenajiem uzdevumiem, ko esam paveikuši, — lai militāru saasinājumu gadījumā valstis tūlīt spētu sadarboties un būtu pēc iespējas mazāk mirušo.»
Savukārt šovasar Exonicus R&D vadītais konsorcijs ReadyMed Europe, kas tagad apvieno 12 aizsardzības industrijas uzņēmumus no astoņām Eiropas valstīm, uzvarēja jaunā Eiropas Aizsardzības fonda konkursā, piedāvājot izveidot medicīnas izglītības platformu ieinteresētajām Eiropas armijām. Projekts apvienos dažādu valstu izstrādātos militārās medicīnas mācību risinājumus, lai ievainoto aprūpe būtu pēc iespējas kvalitatīvāka. Parasti tiek piesaukta tā dēvētā zelta stunda, kuras laikā cietušie jāizved no kaujas lauka, taču ukraiņu pieredze liecina, ka frontē cietušajiem reizēm līdz mediķu piekļūšanai jāiztur pat 72 stundas. «Armijas biedriem šajā laikā jāspēj uzturēt cietušo pie dzīvības,» skaidro Sandis. Jaunā platforma palīdzēs mācīt ne tikai specializētos militāros mediķus un karavīrus, bet arī civilās aizsardzības un palīdzības dienestu personālu.
«Mani visvairāk uztrauc tas, ka zināšanas joprojām nav pietiekamas. Simulatoru vajadzētu lietot daudz plašāk un intensīvāk. Ja tas netiks darīts, sekas apdraudējuma gadījumā var būt katastrofālas.» Sandis min konkrētus datus. ASV Bruņoto spēku asociācija oktobrī prezentēja analīzi, kurā secināts, ka Baltijas valstis tuvāko gadu laikā būs augsta kaujas operāciju riska reģions. Vienā simulācijā aplēsts, ka astoņu dienu laikā kaujās visā Baltijā būtu vairāk nekā 30 tūkstoši nogalināto un 45 tūkstoši ievainoto. «Ļoti ceru, ka Latvijas eksperti šos datus zina un apzinās to nopietnību!» iesaucas Sandis. «Jāgatavojas tagad, nevis jāgaida, kad notiks nelaime.»
