Aivars Būris. Foto — Alise Šulca, Picture Agency.
Tā par latviešiem bez kripatiņas ironijas un ar patiesu apbrīnu saka slēpošanas instruktori. Ja Alpos redzams kāds skaisti slēpojam, visticamāk, viņš ir no Latvijas
Pirms vairāk nekā 15 gadiem nu jau slēgtā Latvijas kalnu slēpošanas trasē redzēju brašuļus džinsu biksēs, plikādas mēteļos, bez cepurēm, toties ar cigaretēm mutē. Viņi pirmo reizi uzkāpuši uz slēpēm, taisnā vīlē laidās no kalna lejā. Tādu slēpotāju Latvijā vairs nav. Spītējot maigajām ziemām, pēdējos gados kalnu slēpošanas kultūra ir pulēta un spodrināta kā ledus.
Vairāk nekā simt instruktoru, kuri strādā 12 Latvijas kalnu slēpošanas trasēs, atpūtai uz kalniem sagatavo tieši tāpat, kā to dara Eiropā un ASV. To garantē viņu sertifikāts. Latvieši vairs nekautrējas mācīties slēpot tehniski pareizi, droši un skaisti. Vairums Latvijas kalnus izmanto kā tramplīnu braucienam uz «lielajiem kalniem», visbiežāk Alpiem. Tur latvieši citu atpūtnieku vidū izceļas ar labām prasmēm. Kā gan zeme, kur lielākais kalns ir tikai nedaudz augstāks par 300 metriem, var izauklēt azartiskus kalnu slēpotājus un snovbordistus?
