Mareks (no kreisās) mācīsies Alojas vidusskolas 2. klasē, Dāvis — 3. klasē.
Dāvis un Mareks Timermaņi šovasar tirgoja puķes ceļmalā, un «bizness» uzplauka, jo kāda pircēja par to uzrakstīja feisbukā. Tagad puikām ir viss skolai vajadzīgais. Dāvis gan uz skolu negrib, turpretim Mareks - ļoti
Puikas ir sakautrējušies. Visu rītu cepuši vafeles un rātni stāv, atstutējušies pie virtuves skapīša. Rokas saliktas aiz muguras. Uz galda deg svece. Blakus vafelēm ir šķīvis ar piparmētru lapām tējai. Vecmāmiņa mudina izstāstīt vafeļu recepti. «Es aizmirsu!» Dāvis atbild. Mareks saka priekšā: «Piecas olas, simt gramu sviesta, piecas karotes cukura, piecas - miltu.» Tikmēr Dāvis paņem vafeli. Ome norāda, ka nepaliks ciemiņiem. «Bet ko es varu darīt - garšīgas taču!» viņš atsaka.
Puikas viens otru biksta runāt, bet nesanāk, tāpēc galvenā stāstītāja ir omīte Dzintra Manika. Savās Tīleņģu mājās Alojas novada Vilzēnos viņa audzina deviņus gadus veco Dāvi. Gadu jaunākais Mareks dzīvo pie tēva, jo mammai atņemtas aprūpes tiesības. «Tā sanācis dzīvē, bet ir labi, kā ir,» viņa saka un pāriet uz citu tematu, taču vēlāk pie tā atkal atgriezīsies. Rāda avīzes, kur ir raksti par Dāvi un Mareku, un to, kā puikas šovasar kļuva slaveni. «Šī vasara viņiem ir tik bagāta! Nez vai kādreiz tādu atkal piedzīvos.»
