
Mikola Leonovičs
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 4
***
Dzejoļi raujas uz āru,
izbēg un smejas,
izgaist, un es palieku
rudens šajā krastā —
ķert smaidus
grumbu murdā.
2021
***
nepieaug līdz neizturamībai skumjas,
tās vienkārši turpinās miegā un bezmiegā,
smieklos un zāles smaržā — skumjas.
dusmas uz skumjām atkāpjas, bet skumjas paliek,
kā perspektīva, kurai vienalga,
uz kādu ainavu tā attiecas.
vien atmiņas dzīvo savrup
ar vai bez skumjām.
atmiņas par balsi, ko tik drīz nedzirdēšu.
atmiņas par smaržu, ko atgādina balss,
kura ir mainījusies.
un vēl ir balsis, kuras nedzirdēšu nekad.
tad izrādās, ka atceros vairs ne notikumus,
bet fotogrāfijas. un no tām
atkal mīļos, kuri tālu —
tuvi, bez gala.
atmiņas — kā lidosta, nevienam nepiederoša teritorija,
kur nenosaku noteikumus
un varu ilgi lūkoties uz skumjām aiz stikla.