Režisors Kārlis Krūmiņš (28) Dirty Deal Teatro Spīķeros iesāk izrāžu-lekciju ciklu Kara piezīmes par pasaulē aktuāliem notikumiem. Ik mēnesi jauno dramaturgu un režisoru tandēms radīs savu izrādi
Kā reaģētu Latvija, ja Igaunijā pēkšņi izveidotos Narvas tautas republika? Tieši tā savās Kara piezīmēs jautā režisors Kārlis Krūmiņš gadu pēc konflikta sākšanās Ukrainā. Decembra sākumā notikusī izrāde-lekcija, kurai sekoja diskusija ar skatītājiem, bija pirmā izrāžu ciklā, kas turpināsies līdz pat pavasarim. Katra mēneša sākumā tandēms – kāds jaunais dramaturgs un režisors – veidos savu izrādi, reaģējot uz aktuālajiem notikumiem pasaules ainā. Katras izrādes dramaturģiskais materiāls būs lasāms portālā Satori.lv.
Dramaturga Ivo Brieža un režisora Kārļa Krūmiņa izrādes tapšanā tika mainīti spēles noteikumi: saņēmis Brieža materiālu, Krūmiņš uz tā pamata radīja jaunu. Tā nonāca pie «intervijas ar Latvijas prezidentu, kura nekad nenotiks». Proti, Andra Bērziņa intervija iedomātā nākotnē, kad Igaunijā separātisti izveidojuši Narvas tautas republiku, un arī prezidenta uzruna tautai šajos apstākļos – satriecošu frāžainību un uzmanīgu lavierēšanu, liekot saprast, ka būtiski lēmumi tā arī netiks pieņemti.
Jauno režisoru Kārli Krūmiņu skatītāji kā labu aktieri iepazinuši dažādu teātru izrādēs, piemēram, populārajā Vecenē (Nacionālais teātris) vai pirms kāda laika Indrānos (Krievu teātris), taču īpašu atzinību aktieris guva Ģertrūdes ielas teātrī spēlētajā izrādē Leģionāri (labākā aktiera nominācija Spēlmaņu nakts balvai 2012.gadā).
Šajā Valtera Sīļa izrādē, ko veidotāji nodēvēja par lekciju ar kaušanos, aktieri – latvietis Kārlis un Somijas zviedrs Kalle – mēģināja noskaidrot, kā un kāpēc Zviedrijas valdība pēc kara Padomju Savienībai izdeva baltiešu leģionārus. Izrādē tika iesaistīti arī skatītāji, tā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada latviešu autora iestudējums. Pavasarī Kārlis neatkarīgajos teātros strādās pie divām jaunām izrādēm.
Diskusijā pēc izrādes Kara piezīmes teici, ka tagad no cilvēkiem tiek prasīta refleksija par tēmām, kurās viņi varbūt nemaz tik labi neorientējas. Arī mākslinieki. Tomēr ir spiesti izteikties, jo no viņiem to gaida. Vai bieži jūties spiests formulēt, kaut gan tas nemaz nav tik vienkārši?
Vienmēr tiek gaidīta pozīcija, pilsoniskā nostāja, dažkārt ļoti konkrēta. Tev jābūt pareizajam viedoklim, ja reiz esi inteliģents cilvēks. It kā uzspiesti, it kā neuzspiesti, bet tā tas ir. Piemēram, rakstot pieteikumu Kultūrkapitāla fonda stipendijai, jāpaskaidro, kāpēc tieši tagad un tieši šī tēma. No vienas puses, saprotami, ka jāspēj pamatot. No otras, esmu sevi pieķēris, ka, šādi rakstot projektus, ierāmēju sevi. Tas nav tikai par Kultūrkapitāla fonda projektiem, bet plašākā kontekstā sabiedrībā. Tieksme ierāmēt.
Moralizēšana vienmēr ir negodīga pozīcija – tā, noskatījies jūsu izrādi, teica mācītājs Juris Cālītis. Vai daudz esi domājis par moralizēšanu mākslā un dzīvē?
Tā ir bedre, kas pazudina mākslinieku. Reizēm netīšām gadās iekrist katram, bet mēģinu šādām bedrēm likt pāri tiltiņus, lai nenokļūtu «pareizās atbildes» važās. Teātris ir ļoti laikmetīgs mākslas veids, tam jābūt jutīgam pret notiekošo.
Kādu esi ieraudzījis mūsdienu cilvēku, strādājot izrādēs, kurās iesaistīta arī publika?
Esmu sācis, tādās piedaloties kā aktieris, nevis režisors. Man nav uzstādījuma, ka teātrim tas noteikti jādara. Piemēram, lietuviešu režisors Vids Bareikis, kurš veidoja izrādi Eiro Vīzija Nacionālajā teātrī, uzskata: lai teātris pārtrumpotu video kultūru, jāpiedāvā kaut kas vairāk. Viņš nedomā, ka skatītājs var atnākt uz teātri un atsvešināti skatīties – tas labāk iespējams, skatoties filmas. Tāpēc viņam liekas, ka skatītāja iesaistīšana izrādēs ir nepieciešama. Es savukārt domāju, ka dažreiz ir jauki izmantot to, ka skatītāji zālē ir. Tajā mirklī, kad skatītājam dod iniciatīvu, jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Ja skatītājam izrādes laikā dod grauzt saulespuķu sēkliņas (Kara piezīmēs tās piedāvā prezidenta runas laikā – red.), jābūt gatavam, ka dabūšu ar turzu pa seju. Tā ir skatītāja brīva izvēle, kā reaģēt, bet aktierim šajā brīdī jāsaglabā miers un pārliecība par to, ko dara.
Aktieri es neapskaužu. Tas ir baigais grūtums: ja arī nepiekrīti daudzām lietām izrādē, kad spēlē, tev jāprot tās iekšēji pieņemt kā savējās. It kā esi tu pats, it kā neesi. Tāpēc man labāk patīk darboties kā režisoram. Sākumā kā aktierim bija grūti saprast robežas. Pirmoreiz man tas izdevās pie režisora Elmāra Seņkova Indrānos Rīgas Krievu teātrī. Sapratu, cik daudz kā aktieris varu jaukties izrādes veidošanā. Protams, vienmēr pasaku režisoram, ko domāju, bet ir robeža. Tu vari domāt, bet nevari uzstāt uz kādām idejām.
Ko saprati, spēlējot Indrānus Krievu teātrī?
Man bija interesants sociālpolitiskais konteksts, kas 2012.gadā bija Latvijā – atrasties šajā teātrī, kad visi gatavojās valsts valodas referendumam. Toreiz biju diezgan kreisi noskaņots, pārāk liberāli uz kopējā sabiedrības attieksmes fona. Mēs, jaunie režisori Andrejs Polozkovs, Dmitrijs Petrenko un Valters Sīlis, uztaisījām video gabaliņu Drusku saprāta. Situācija, kad politisko reitingu, popularitātes dēļ tiek rīdītas divas sabiedrības daļas un visi uz to uzķeras, mums likās pilnīgi absurda. Neviens nepasaka vienkāršo aicinājumu: hei, dzīvosim mierā! Mēs to pateicām un pretī saņēmām lielu sabiedrības samazgu spaini. Video bija daži necenzēti vārdi, sabiedrībā mūs sauca par rupekļiem un aizrādīja, kā uzdrošināmies tā domāt. Tajā brīdī sajutos kā minoritāte. Pirms tam nezināju, kā tas ir – linča tiesa, nodauzīšana par to, kā tu domā. Kādu brīdi jutu milzīgu Fuck You! pirkstu. Bet es gribēju teikt, ka, tajā laikā nonākot Krievu teātrī, sapratu – starpnacionālais konflikts Latvijā realitātē neeksistē.
Diskusijā pēc izrādes Kara piezīmes operators Ģirts Straustiņš, kurš filmējis Ukrainā, teica: ukraiņiem šī ir iespēja saskaitīties un varbūt arī latviešiem tāda būs. Proti, galējos brīžos parādās, kādas vērtības katram cilvēkam ir.
Tas ir ļoti skarbs veids, kā saskaitīties, ņemot vērā upurus.
Straustiņš atminējās, ka rītā pēc pirmajiem bojāgājušajiem Maidanā bruģakmeņus ņēma rokā arī dāmas kažokos un augstpapēžu zābakos, valdīja liela saliedētība.
Zini, ko tas man atgādināja? Kā mēs par saviem bruģakmeņiem cilvēkus sabāzām tiesā – visus, ko noķēra ar bruģakmeni rokā. It kā tās ir pilnīgi atšķirīgas situācijas, bet saskaitīšanās mani biedē. Ko tā nozīmē? Varbūt to, ka mēs paši dzenamies saskaitīties – kurš tad ir īsts Latvijas patriots, kurš nav? Manuprāt, tas ir apvainojoši.
Tavā izrādē Kara piezīmes arī ir skarts šis jautājums – ka pēkšņi var būt divas Latvijas. Jūs gan to izspēlējāt ar Igaunijas piemēru, uz skatuves attēlojot, kas notiktu, ja pēkšņi rastos Narvas tautas republika.
Es to varu iedomāties: ja situācija Baltijas valstīs saasinātos, nekas mūsu valsts diplomātiskajā retorikā nemainītos. Liekot kopā aizsardzības budžeta nepilnīgumu un izglītības sistēmas mazspēju, man būtu ārkārtīgi grūti kara apstākļos parakstīties zem tā, ka bijām izdarījuši visu, lai karš nenotiktu. Mūsu pilsoniskā atbildība, protams, ir aizsargāt savu valsti, iet karot. Bet jautājums – vai līdz tam esam izdarījuši pilnīgi visu, ko esam varējuši savas valsts stabilitātei?
Tavā izrādē bija iekļautas divas fikcijas – prezidenta Andra Bērziņa intervija un uzruna tautai brīdī, kad Baltijas valstu neatkarība ir apdraudēta. Runā bija iekļauti slavenie Kārļa Ulmaņa vārdi par palikšanu savās vietās. Kā tu vērtē mūsu Valsts prezidentu?
Ļoti sarežģīts jautājums. Var jau pasmieties par runasveidu, bet tas, ka prezidents var nospēlēt izšķirošu lomu valstij liktenīgā brīdī, ir fakts. Satversmē jau nevar ierakstīt, ka prezidentam jābūt harismātiskam ar spēcīgu valsts vīziju Eiropas kontekstā, drosmi, inteliģenci. Zvērests, protams, ir, bet neko citu kā «ilgtspējīgu attīstību» un «Latviju kā labklājības valsti» es no viņa neesmu dzirdējis. Šādi vārdi ir kā tukšas saulespuķu sēklas. Ko nozīmē – labklājības valsts? Skriešanu pēc neiespējamā?
Tev labklājības valsts nav pirmajā vietā?
Man, protams, patīk sēdēt mīkstā dīvānā un dzert labu alu, bet ir svarīgi saprast, ka labklājība, kādu mēs vēlētos Latvijā, fiziski nav iespējama. Mēs nevaram to saražot. Cik mums ir to iespēju, tik ir. No vēlmēm ir jāizvērtē svarīgākās. Var jau būt, ka vēlme pēc lielas labklājības saistīta ar mūsu neseno vēsturi – pelēkumu, nabadzību, kas bija. Kā kucēnam – ja bērnībā par maz dots ēst, viņš rīs visu mūžu. Varbūt jāpaiet laikam, lai mūsos izmirst tā bada sajūta?
Es atceros deviņdesmitos – dzīvoju Juglā, mūsu kaimiņu, biznesmeni, kādu rītu atrada nožņaugtu pie mājas. Bija notikušas «razborkas». Jugla tajā laikā bija kā lauki – viena kaimiņiene turēja vistas, līdz Rīgas centram jābrauc 35 minūtes. Tagad viss mainījies, tur ir apbūve. Pasaule kļūst aizvien mazāka un saspiestāka. Man ir liela ģimene, vecāki – skolotāji. Esam seši bērni ģimenē. Zinu, kas ir pieticība. Kad vasaras brīvlaikā saņēmu savu pirmo algu, notriecu to, pērkot mantiņas, kas man nebija vajadzīgas: MP3 pleijeru, kabatas radio. Pēkšņi varēju visu ko atļauties – ar tēvu [klientam] būvējām guļbaļķu pirti. Astoņos no rīta izbraucām strādāt, ap astoņiem vakarā bijām mājās.
Labklājība nevar būt vērtība pati par sevi. Kas vēl mums ir bez vēlmes dzīvot labi? Kas tad ir tās vērtības? Iedēstīt vērtības tukšās galvās nav iespējams. Tad jābūt ķirurgam, kā Putins, kurš to spoži dara. Taču tas nav Latvijas vēlamais scenārijs. Kopumā sabiedrība ir ļoti apmaldījusies. Varbūt ne tikai Latvijā, kopumā Eiropā. Pusaizmiguši savos mīkstajos dīvānos. Ir panīkums. Vēsturē skatoties, panīkums stāv ļoti tuvu karam.
Vai esi piesaistīts kādam teātrim?
Nē, esmu brīvmākslinieks. Latviski tas neskan labi, piegarša kā cilvēkam bez pastāvīga darba. Tāda, kurš neko nedara. Stabilitātes ziņā tas ir neizdevīgs stāvoklis. Pirmajos gados man bija cerība, ka pierādīšu sevi un tad kādam teātrim būšu vajadzīgs, «frīlancerisms» pāries. Gadiem ejot, tas nav noticis, un sajūta izmainījusies. Protams, finansiāli izdevīgi būtu atrasties kādā štatā kā režisoram – varētu atslābt un radoši darīt to, kas patīk, daudz vieglāku sirdi. Taču, tikko esi pārāk ērti iekārtojies un atslābis, paliec par mietpilsoni.
Ģertrūdes ielas teātrī nesen satiku savu pasniedzēju, kurš prasīja: nu, kā tad tu, Kārli, nopelni sev maizi? Teicu, esmu pedagogs, ar teātri nodarbojos no darba brīvajā laikā. Mācu aktiermeistarību radoši audzinošajā skolā Rats Juglā. Mums ir 8-17 gadus veci bērni. Mācāmies caur teātri domāt. Reizi gadā iestudējam. Ir ārkārtīgi interesanti redzēt, kā bērni attīstās, mainās, kad vari palīdzēt viņiem atvērties. Piemēram, tagad kopā ar vecāko grupu izlasījām Ansela Kaugera lugu Artis klusē, Alise klusē – tur meitene apmaldījusies savā seksuālajā orientācijā, viņai ir attiecības gan ar meiteni, gan ar puisi. Mums bija diskusija par to – ko jaunieši domā par partnerattiecībām. Es teicu, ka esmu pilnīgi liberāls šajā jautājumā, neredzu iemeslu, kāpēc kāds nevarētu būt laimīgs attiecībās, kādā veidā vien vēlas. Astoņi no desmit jauniešiem domāja līdzīgi, divi vēl nepaspēja izteikties – nākamreiz runāsim atkal. Nezinu, kā vecāki uztvers, ja iestudēsim tieši šo darbu. Vēstījums jau ir, ka jauni cilvēki maldās, meklē. Manos pusaudža gados Latvijā «zilais» bija lamuvārds. Tagad redzu, ka jauniešu attieksme mainās.
Kura no tavām izrādēm ir zīmīgākā pašam?
Esmu darbaholiķis – kad pieķeros izrādes veidošanai, šausmīgi atdodos. Pēdējais, ko režijā uztaisīju, bija Devida Lindseja-Ebaira Truša alā Nacionālajā teātrī. Augstas klases mūsdienu dramaturģija, reālpsiholoģiska izrāde. Varēju knibināties ar aktieriem – izdabūt no viņiem, ka notic tam, ko dara.
Liekas, vairāk tevi tomēr saista groteska.
Patīk asas krāsas. Uztriept. Dāvida Gīzelmana Kolperta kungs Ģertrūdes ielas teātrī tādā ziņā man bija laba pieredze. Bieži vien man jautā, kādas tēmas tevi teātrī interesē? Tas liekas absurds jautājums. Mani dzīve interesē.
Tviterī pirms vēlēšanām biji ierakstījis: kad runā Šlesers, ir tāda sajūta, ka nomaldījies bļitkotājs ar trulu ledus urbi mēģina tikt pie manām smadzenēm. Vai bieži ir tāda sajūta?
Uz vēlēšanām saasinās tā sajūta. Es, protams, rudenī veicu izvēli. Tā bija ļoti grūta, un, šķiet, tuvāko vēlēšanu laikā mums vieglu izvēļu nebūs. Rekur mums ir tā demokrātija: nobalsoju par Vienotību, bet nekad mūžā vairs par to nebalsošu, pateicoties Solvitai Āboltiņai, kura iespļāva sejā vēlētājiem. Paldies, sapratu! Es ļoti rūpīgi izvērtēju kandidātus, bet signāls, ko pēc tam man atsūtīja Vienotība: tam nav nekādas jēgas.
Politiķiem grūti atteikties no varas dāvātajiem labumiem, bet – no kā tev tagad būtu ļoti grūti atteikties?
Varbūt no štata režisora vietas. Iepriekš minēto iemeslu dēļ – lai brīvu sirdi varētu strādāt, nedomājot par iztiku.
5 pēdējā laikā lasītas lugas, kas iespiedušās prātā
Simon Stephens, Mark Haddon. The Curious Incident of the Dog in the Night – noveles adaptācija. Galvenais varonis – puisis ar Aspergera sindromu – ātri nopelna empātisku lasītāja attieksmi, brīžiem liekot justies pārākam par puiša vecākiem, kas netiek ar viņu galā. Šī augstprātība tiek graciozi izmēzta.
Richard Nelson. Goodnight Children Everywhere. Lugas centrā kara dēļ šķirtas ģimenes apvienošanās. Šķirti pusaudžu gados, satiekoties viņi atgriežas tur, kur apstājušies – pusaudžu vecumā ar visām no tā izrietošajām vēlmēm un uzvedību.
Wajdi Mouawad. Incendies. Kara postītas ģimenes drāma, kurā dvīņi – brālis un māsa -, meklējot tēvu un brāli, atrod ko tādu, ko grūti pieņemt un saprast. Lugas poētiskā valoda, disonējot ar aprakstīto vardarbību, rada ļoti jūtīgu autora redzējumu.
Neil LaBute. Bash: Latterday Plays. Trīs vardarbīgi akti, kas cilvēku parāda ļoti skarbā gaismā. Atsaucoties uz sengrieķu mītiem, autors atklāj nekad neizzūdošās cilvēka gara vājības. Ārkārtīgi skaisti un meistarīgi veidoti monologi.
Mo Gaffney, Jordan Harrison, Moisés Kaufman, Neil LaBute, Wendy MacLeod, José Rivera, Paul Rudnick, and Doug Wright, conceived by Brian Shnipper Standing on Ceremony. Netradicionālas laulības. Uzbur ne tikai sabiedrības spoguli, bet arī iepļaukā ar mīlestību tos, kas noskaņoti naidīgi.
CV
Dzimis 1986.gadā Rīgā
Studējis režiju Kultūras akadēmijā
2008.gadā, absolvējot augstskolu, iestudējis Harolda Pintera Mājās pārnākušie Valmieras Drāmas teātrī
2010.gadā iestudējis Patrika Mārbera Vēl tuvāk Liepājas teātrī
2011.gadā iestudējis Slavomira Mrožeka Policiju Dirty Deal Teatro
2011.gadā iestudējis Semjuela Beketa Mērfiju Nacionālajā teātrī
2008./2009.gada sezonā nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā jaunais skatuves mākslinieks par Noliņa lomu Māras Ķimeles iestudējumā Indrāni Valmieras Drāmas teātrī
2011./2012.gada sezonā nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā labākais aktieris par lomu Leģionāros Ģertrūdes ielas teātrī
