Opera Valentīna – pretrunīgs, bet būtisks notikums Latvijas kultūrā
Atlantīda! – dzied koris un Valentīna, ebreju meitene, tikko no zemzemes izkāpusi. Vai izlauzusies cauri ūdens milzumam, kas nogremdējis viņas bijušo un skaisto pasauli. Ar emocionālu un garīgu spēku izskan Artura Maskata opera Valentīna.
Vai bija vērts atļaut Arturam īstenot viņa trako ideju, pēc pirmizrādes taujāja Valentīna Freimane, un varēju ar pārliecību atbildēt: bija vērts. Gara un jūtu spēks, kas skan mūzikā, ir šīs operas krietnais pamats, un tā dēļ bija vērts darīt patiesībā nepaveicamo – tulkot citu mākslu valodās grāmatu, kurai katrs, kurš to lasījis, jau ir devis savu tulkojumu un redzējumu. Turklāt zina, ko grib saskatīt un saklausīt, nākdams uz operu! Droši vien Arturs Maskats, tāpat kā libreta autore Liāna Langa un režisors Viesturs Kairišs, rēķinājās ar to, ka ikviena viņu izvēle un risinājums tiks apšaubīti. Un apšaubīt, manuprāt, var daudz ko, jo iespaidi pēc pirmizrādes ir pretrunīgi.
Vispirmām kārtām apstrīdēt iespējams jebkuru skatpunktu, no kura operas autori vēstītu par galvenās varones likteni: vai nu subjektīvi skatot pasauli viņas acīm, vai tiecoties pēc objektīva (ja tas vispār iespējams) vēstures redzējuma, kurā sava vieta ir arī Valentīnas liktenim. Manuprāt, autori izvēlējušies otro iespēju, kam līdzi nāk būtisks zaudējums. Proti, pazudusi tā unikālā, Latvijas kultūras ainā līdz šim nebijusī informācija, kas atklājās Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda! – par starpkaru laika multikulturālās Rīgas daudzajiem slāņiem un katram no tiem piemītošo šarmanto pašpietiekamību un laipno ignoranci pret pārējiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.