Somijas prezidents Sauli Nīniste (66) nelieto vārdu «briesmas», tomēr atzīst – nevaram paļauties, ka Eiropā būs miers
Gada sākumā no vairākiem cilvēkiem dzirdēju slavinošus vārdus par Somijas prezidenta Sauli Nīnistes (Sauli Niinistö) Jaungada uzrunu. Saite uz tās tekstu tika nosūtīta pa e-pastu draugiem, ielikta tviterī. Cilvēkiem patika skaidrā valoda un skats. Tāpēc ar sevišķu interesi pieņēmu Somijas Ārlietu ministrijas aicinājumu intervēt prezidentu dienu pirms Latvijas valsts vadītāja vizītes Helsinkos. Gribējās izvērstāk dzirdēt, kas Somijas prezidentam sakāms par savas valsts un mūsu reģiona drošību, kā arī par sarežģīto ekonomisko situāciju, kurā Somija nonākusi pēdējos gados.
Krievijas agresija Ukrainā ir ietekmējusi drošības situāciju arī Baltijas jūras reģionā. Cik lielā mērā, jūsuprāt, tā ir pasliktinājusies pēdējā gada laikā?
Bez šaubām, tā ir mainījusies. Galvenā izmaiņa ir notikusi mūsu prātos. Eiropieši domāja, ka miers ir pats par sevi saprotams, automātisks. Tas ir mainījies. Šī milzīgā izmaiņa cilvēku apziņā noteikti ir ietekmējusi arī valdību domāšanu.
Vai mums pašlaik draud lielākas briesmas nekā pirms pusotra gada?
Es nelietoju vārdu «briesmas», bet mēs neesam tik droši. Mēs vairs nedomājam, ka vienmēr būsim drošībā, pat ne Eiropā.
Sevišķi Rietumu presē izskan daudz minējumu par iespējamu Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs. Vai jums arī ir bažas, ka tas varētu notikt?
Man nav tādu bažu. Bet es labi saprotu, ka tādi viedokļi var parādīties.
Krievijas militārās lidmašīnas ir atkārtoti ielidojušas Somijas gaisa telpā pēdējā gada laikā. Kāpēc, jūsuprāt, viņi to dara?
Tas ir noticis piecas vai sešas reizes pērn. Pēdējo reizi augustā. Mēs ļoti skaidri reaģējām – iznīcinātājs Hornet lidoja blakus, un viņi to pārtrauca. Kāpēc viņi to darīja? Paši teic, ka tās bija kļūdas, tā gadījās sliktu laika apstākļu dēļ vai tamlīdzīgi. Varbūt viņi gribēja pārbaudīt, vai mēs esam nomodā. Varbūt gribēja dot signālu, ka Baltijas jūras reģions nav vairs tāds kā agrāk. Varbūt tas izskaidro stāstu ar zemūdeni Zviedrijas ūdeņos. Mums arī jāpatur prātā, ka gadījumu skaits bija liels, bet tas nav kaut kas pilnīgi nepieredzēts. Tas ir noticis gadu pēc gada.
Ņemot vērā pieaugošo spriedzi un Krievijas agresīvāko toni, vai Somija nejustos drošāk kā NATO dalībvalsts?
Tas ir jautājums, kuru daudz pārrunājam. Iespējams, daudzi vērotāji ārpus Somijas aizmirst mūsu konstitūcijā noteikto, ka divām trešdaļām parlamenta deputātu ir jāratificē šāds līgums. Es neticu, ka Somijā kāds pat mēģinātu [virzīt šo lēmumu], ja būtu šaubas par rezultātu.
Nesenā sabiedriskās domas aptaujā Zviedrijā pirmo reizi vairāk cilvēku atbalstījuši iestāšanos NATO, nekā noraidījuši. Vai Somijā ir notikusi līdzīga izmaiņa sabiedriskajā domā?
Neatceros, ka pēdējā laikā būtu veiktas šādas aptaujas. Pēdējās, kuras atceros, atbalsts vēl aizvien bija starp 25-30%, bet pret bija 40-50%. Arī Zviedrijā redzam atšķirīgus skaitļus. Pat pēc šīs aptaujas, kurā kādi 46% bija par NATO, cik saprotu, ir bijusi vēl cita aptauja, kuras rezultāti ir pretēji. Līdz šim Zviedrijas valdības nostāja ir bijusi ļoti skaidra – viņi neies uz priekšu šajā virzienā. Mums ir ļoti, ļoti aktīva sadarbība ar Zviedriju aizsardzības sektorā, un tā ir attīstījusies daudz straujāk, nekā biju gaidījis. Vēl nav skaidrs, kur tā mūs aizvedīs, tomēr tā ir viena atbilde, kuru tagad varam dot [uz jautājumiem par drošības politiku]. Otra ir mūsu pastiprināta partnerība ar NATO.
Es nedaudz pievērsīšos teorētiskiem jautājumiem. Esmu uzdevis no teorētiskas situācijas izrietošu jautājumu daudziem Eiropas līderiem: kas notiktu, ja Krievija vai kāda cita valsts aizskartu kādu ES dalībvalsti? Kas būtu, ja notiktu bruņots iebrukums? Ko darītu ES? Ja ES neko nedarītu, vai mums vairs ir miera savienība? Man šķiet, ka tas ir ļoti aktuāls jautājums. Jūs varbūt zināt, ka es aktīvi atbalstu ideju piešķirt plašāku kontekstu Lisabonas līgumā ierakstītajai solidaritātei, [ES valstu] savstarpējai palīdzībai. Ja ES tiešām ir savienība, kuras lielākā vērtība savām dalībvalstīm ir miers, tad ir neiespējami, ka ES vienlaikus nav saistīta ar drošību.
Vai esat dzirdējis atbalstošas atbildes no Eiropas līderiem?
Man šķiet, ka jautājums ir pārsteidzošs. Tomēr tagad es redzu, ka vismaz vienā jomā laukums ir atvērts. Tas ir hibrīdkarš. Neviens tam nav gatavs. Tas mums ir pavisam jauns vārds, kuru tikai tagad esam iemācījušies. Es neticu, ka NATO faktiski ir struktūra, kas var uz to atbildēt, pat ja ir laba sadarbība kiberdrošībā. Esmu dzirdējis, ka ES ārlietu ministri jau pārrunā, vai tas nebūtu lauks, kurā ES varētu stiprināt savu kopējo drošības politiku.
Atgriežoties pie sabiedriskās domas aptaujām – kāpēc, jūsuprāt, atbalsts dalībai NATO nav pieaudzis Somijā?
Man jāpiebilst, ka jaunākā aptauja notika decembrī, un pašlaik viss ātri mainās.Ir vairākas atšķirīgas grupas Somijā, kas ir pret NATO. Pirmā ir bildes visskaistākā daļa – tie, kas domā līdzīgi kā Zviedrijā, ka neitralitāte, vienlīdzīga attieksme pret visiem, ir vērtība pati par sevi. Tā ir ļoti izplatīta doma Zviedrijā, un pie mums arī ir tādi cilvēki. Otra grupa noteikti skatās uz Austrumiem un baidās, ka līdzdalība NATO pasliktinātu mūsu drošības situāciju, jo mēs būtu uz frontes līnijas. Tad vēl ir grupa, kas uzsver pozitīvo pusi sadarbībai ar Krieviju – ekonomika, tirdzniecība utt. Vēl nedaudz palikusi arī tāda domāšana no 60.-70.gadiem, ka NATO ir tas pats, kas ASV, un ASV tolaik nebija sevišķi populāras.
Jaungada runā jūs teicāt: «Pats par sevi saprotams, ka mēs vienmēr varam pieteikties dalībai NATO, ja mēs vēlamies to darīt.» Vai jūs personiski domājat, ka Somijai to vajadzētu darīt, vai ka valsts varētu tā nākotnē rīkoties?
Mums pirms Ziemassvētkiem bija diskusija ar visu partiju līderiem, un mēs bijām vienisprātis – neviens neuzskatīja, ka šajos apstākļos jāpiesakās dalībai NATO.
Un kāds ir jūsu personiskais viedoklis?
Tas, ko jau teicu.
Tā kā tuvākajā nākotnē Somija nepieteiksies dalībai NATO, ko jūs darāt, lai stiprinātu savas aizsardzības spējas?
Pēc maniem aprēķiniem, mums ir par 3000 vairāk cilvēku bruņotajos spēkos nekā Vācijai – kopumā tie ir 250 000.
Ieskaitot rezerves?
Protams. Mums vispār nav profesionālas armijas, izņemot virsniekus. [Kareivji] ir mācīti, jauni, viņi visi salīdzinoši nesen ir izgājuši obligāto dienestu – pusgadu vai gadu. Šis skaitlis noteikti ir liels Eiropas kontekstā. Vēl viens elements, kam ir papildu nozīme – tie nav tikai 250 000 cilvēku. [Bruņotie spēki] rada spēcīgu saikni, gandrīz katram somam ir spēcīga sajūta par valsts aizsardzību. Mēs tagad esam redzējuši jauna veida karadarbību, un, pat nerunājot par hibrīdkaru, tā varētu atšķirties [no tradicionālās karadarbības]. Varētu būt, ka gandrīz visi būs vajadzīgi. Dažādi cilvēki, varbūt labi kvalificēti tehniski cilvēki. Mēs to nevaram zināt. Taču mums vēl ir tas gars. [Aptaujas rāda], ka pozitīvā attieksme pret ideju, ka jāaizstāv sava valsts, Eiropā visaugstākā ir somiem. Tātad tas ir būtisks elements. Taču nepietiek tikai ar programmatūru un cilvēkiem, noteikti ir vajadzīga arī dzelzs. To dod sadarbība ar Zviedriju, pastiprinātā sadarbība ar NATO un arī diskusijas Eiropas līmenī.
Vai jūs palielināt aizsardzības izdevumus?
Jā. Tas vēl nav izdarīts, bet komiteja, kurā pārstāvētas visas parlamentā ievēlētās partijas, ar milzīgu vairākumu – septiņas no astoņām partijām – ir pateikušas, ka jāpalielina izdevumi aizsardzībai.
Karš Ukrainā nesen uzliesmojis ar jaunu spēku. Kas ES būtu jādara šajā situācijā?
Paskatoties kartē uz agrāko frontes līniju, teiksim, vasarā, redzam – neticamā kārtā tā palikusi gandrīz nemainīga, par spīti visām kaujām, kuras pieredzētas. Tagad ir liels jautājums, vai [frontes līnija] izmainīsies. Tas nozīmētu, ka stabilitāte… Tas īsti nav pareizais vārds, ar kuru aprakstīt līdzšinējo stāvokli, tomēr… Situācijā ir bijusi kaut kāda loģika. Ja tā tagad ir pārtrūkusi, tad ir pavisam jauna situācija. Ir ļoti, ļoti skaidrs, ka Eiropas Savienībai uz to būtu jāreaģē.
Vai tas nozīmētu papildu sankcijas?
Jā.
Somija tās atbalstītu?
Noteikti. Bet vispirms ir jābūt skaidram, ka ir notikušas izmaiņas. Man šķiet, ka mēs vēl neesam redzējuši, ko viņš [prezidents Putins] īsti mēģina panākt.
Kā vērtējat sankciju ietekmi uz Krieviju?
Ir trīs līmeņi. Viens ir naftas cena, lietas, kuras nav saistītas ar sankcijām. Tām ir bijusi lielāka ietekme uz Krievijas ekonomiku nekā jebkam citam. Pašu sankciju, kā arī Krievijas ieviesto pretsankciju ietekme, manuprāt, nav bijusi tik liela. Taču fakts, ka Eiropas Savienība, Rietumi, ir ieviesuši sankcijas, ir ietekmējis vidi. Cilvēki finanšu sektorā, pat ja viņi varētu būt aktīvi kādās jomās, kuras sankcijas nav skārušas, tomēr arī savā domāšanā ir sākuši pielietot sankcijas. Šāda veida «sankcijas» ir bijušas ļoti iespaidīgas. Neviens Krievijā neiegulda, neviens tai neaizdod naudu. Tas ir sankciju radīts paradokss – tās izsaukušas uzvedību, kas ir kā vēl stingrākas sankcijas.
Vai jums šķiet, ka tās var izmainīt Putina uzvedību?
Līdz šim šķiet, ka viņš saka – nē.
Vai ir kādas cerības, ka nākotnē tās varētu viņu ietekmēt?
Tas ir spiediens, un kopā ar izmaiņām energoresursu cenās spiediens ir diezgan stingrs.
Latvijā notiek diskusija, vai prezidentam Bērziņam vajadzētu doties uz Maskavu svinēt 9.maiju. Vai jūs esat ielūgts uz šīm svinībām? Vai jūs plānojat braukt? [Intervija notika pirms prezidenta Bērziņa paziņojuma, ka viņš netaisās braukt uz Maskavu – red.]Esmu uzaicināts. Tas ir viens jo jautājumiem, kuru pārrunāšu ar jūsu prezidentu. Cik saprotu, viņš jau ir teicis, ka gaida Eiropas viedokli šajā jautājumā. Atgriežoties pie agrāk teiktā, mēs patlaban nezinām, kas notiek Ukrainā. Ja notiktu kaut kas ļoti pozitīvs, piemēram, ja Minskas [pamiera] process attīstītos… Ir skaidrs, ka tas ir Eiropas līmeņa jautājums.
Jūs neesat izlēmis, vai brauksit?
Es plānoju to diskutēt ar saviem kolēģiem.
Somijā notikušas debates par atomelektrostacijas celtniecību, kuras lielākais finansētājs un īpašnieks būs Krievijas atomenerģijas aģentūra Rosatom. Vai jūs satrauc augošā energoatkarība no Krievijas?
Ne šā reaktora dēļ, nē. Jāpatur prātā projekta vēsture – bija skaidrs [sadarbības] plāns ar Vācijas uzņēmumu E.ON. Taču, kad Vācijas valdība izlēma atteikties no atomelektrostacijām, E.ON uzskatīja, ka viņiem ir sarežģīti piedalīties somu AES celtniecībā. Tajā brīdī bija jāsameklē jaun-s partneris. Atrada Rosatom. Cik saprotu, sarunas jau bija pavirzījušās ļoti tālu uz priekšu brīdī, kad sākās Ukrainas krīze. Šķiet, ka šo projektu nevarēja vairs vienkārši pārtraukt. Es sevišķi neraizētos par šo spēkstaciju. Mums jau agrāk ir bijušas krievu spēkstacijas. Taču mēs noteikti esam energoatkarīgi [no Krievijas] citos veidos. 100% no viņu gāzes. Tāpēc mums ir jāmeklē alternatīvas. Noteikti.
Sašķidrinātās gāzes termināļa projekts ar Igauniju virzās uz priekšu?
Jā. Tas tiks savienots ar jūsu gāzes krātuvi [Inčukalnā].
Jaungada uzrunā jūs teicāt: «Mūsu ekonomikas pamati izirst.» Kāpēc tā notiek? Kā Somija var pārvarēt šīs grūtības?
Viens no galvenajiem iemesliem ir ļoti līdzīgs gan Somijā, gan jebkurā citā valstī ar grūtībām. Kopš 2000.gada mums ir bijis diezgan ilgs labo gadu periods līdz 2007. un 2008.gadam, kad sākās finanšu katastrofa. Mēs, cilvēki, esam tādi – ja viss šķietami ripo uz priekšu, esam apmierināti. Tad mums sākās nopietnas problēmas. Iespējams, arī tad valdīja vēl pārāk liels pozitīvisms. Atceros vairākus gadus, kad tika prognozēts – izaugsme sāksies nākamgad. Ir viegli dzīvot ar tādām skaistām domām. Tomēr mēs šo situāciju pārvarēsim. Esam redzējuši Latvijas piemēru. Mums ir arī pašiem savs piemērs no 90.gadiem. (Somijas ekonomika piedzīvoja smagu lejupslīdi, bet pēc tam veiksmīgi atkopās – red.) Pašlaik stāvoklis atšķiras, tomēr viens elements ir tāds pats – vai nu tu pamosties (uzsit knipi) un sāc rīkoties, vai ne.
Kādi sektori varētu būt izaugsmes dzinēji Somijas tautsaimniecībā?
Mēs neatradīsim jaunu Nokia, tas ir ļoti skaidrs. Taču pārsteidzošā kārtā vecajām, tradicionālajām industrijām neiet tik slikti. Taču tās ir globālas, tāpēc darbs nenotiek šeit. Vispozitīvākais elements, kuru tagad redzu Somijā, ir jauna domāšana jaunu, izglītotu cilvēku vidū. Vai esat dzirdējuši par Ālto Universitāti? Tur sastapsit daudzus jaunus inženierus un mārketinga speciālistus. Šie ļoti atšķirīgie jaunie cilvēki te sastopas, jo ir apvienoti vienā universitātē. Viens prot kaut ko uztaisīt, otrs prot to pārdot, trešais [dizainers] prot to radīt skaistu. Šī jaunā paaudze ļoti atšķiras no vecās. Agrāk izglītotu jauniešu mērķis bija darbs Nokia vai pat ASV. Tagad viņi grib paši kļūt par uzņēmējiem. Tas ir ļoti labi. Mēs arī redzam, ka eiro kurss atgriežas, pēc manām domām, tā īstajā līmenī. Tas ļoti palīdz. Vēl Eiropas Centrālās bankas quantitative easing [valsts vērtspapīru uzpirkšanas programma – red.] varētu radīt iespējas izaugsmei Eiropā. Esmu pārliecināts – ja Eiropa augs, Somija arī augs. Šie elementi patlaban ir vispozitīvākie signāli.
Jaungada runā jūs izcēlāt trīs jautājumus – drošību, ekonomiku un klimata izmaiņas. Kāpēc šo trešo izcēlāt līdzās pirmajiem diviem?
(Smejas.) Par kaut ko taču ir jārunā. Mums šīs Jaungada runas ir tradīcija, un viena no tradīcijas daļām, kuru piekopa mani priekšteči, ir ļoti daudzu dažādu jautājumu apskatīšana, bet nevienā pārāk neiedziļinoties. Man labāk patīk pievērsties svarīgākajam. Ja domājam par somu tautas un arī citu pasaules tautu nākotni, klimata izmaiņas ilgtermiņā un varbūt pat vairs ne tik ilgā termiņā ir milzīgs jautājums. Tādas bija manas domas, arī apzinoties, ka šogad Parīzē notiks izšķiroši svarīga [Apvienoto Nāciju rīkota] sanāksme par klimata izmaiņām.
Vai klimata izmaiņas pašlaik kaut kā sevišķi ietekmē Somiju?
Nē. Man šķiet, ka mums ļoti labi veicies šajā jomā, taču mums nav iespējas pašiem noteikt savu klimatu. Tātad tā ir problēma.
Šogad atzīmējam Ziemas kara 75.gadadienu. Daudziem cilvēkiem Baltijas valstīs ir sajūta, ka vajadzēja, tāpat kā somiem, pretoties padomju agresijai. Kāpēc Somija varēja pieņemt lēmumu pretoties un to veiksmīgi īstenot?
Ideja, ka mūs varētu iekarot Padomju Savienība, bija pats sliktākais, ko cilvēki varēja iedomāties. Kāpēc tas bija iespējams? Tas bija demokrātijas triumfs. Jūs zināt, ka mums bija pilsoņu karš, kurš bija beidzies tikai 20 gadus iepriekš. Tomēr starplaikā demokrātija iedarbojās somu politikā. Lai gan sociāldemokrāti zaudēja pilsoņu karā, viņi tika iekļauti valdībā, un 30.gados cilvēku vairākums – pat tie, kuriem bija ļoti sliktas atmiņas no pilsoņu kara, – sāka redzēt, ka mēs ceļam labu sabiedrību, labu valsti, gribam dzīvot mierā un būt neatkarīgi. Tik vienkārša ir atbilde.
CV
Dzimis 1948.gadā Salo Somijā
1974.gadā beidzis Turku Universitāti ar bakalaura grādu jurisprudencē
Strādājis par Salo reģiona policijas šefu un Turku Apelācijas tiesas tiesnesi
1977-1992 Salo pilsētas domes deputāts
1987-2003, 2007-2011 Parlamenta deputāts no Nacionālās Koalīcijas partijas
1995-1996 Tieslietu ministrs
1996-2003 Finanšu ministrs
2003-2007 Eiropas Investīciju bankas viceprezidents
2007-2011 Parlamenta priekšsēdētājs
Kopš 2012.gada 1.marta Somijas prezidents
Kapteinis Somijas armijas rezervē
Divu grāmatu autors
