Klusums vētras vietā • IR.lv

Klusums vētras vietā

10
No kreisās: Aigars Apinis (Edgars), Ivo Martinsons (Alīses brālēns) un Ieva Puķe (Alīse).

Valmieras teātra izrāde Nāves dejapatīkama spriedze, labi aktierdarbi

Pirmais, kas piesaista uzmanību režisora Elmāra Seņkova iestudētajā Nāves dejā Valmieras Drāmas teātrī, ir Andra Freiberga scenogrāfija. Mansarda zālē scenogrāfs pretī skatītāju vietām iebūvējis četras tukšas krēslu rindas. Tās liek koncentrēt uzmanību uz dažus metrus platu joslu, kas atdala īstās un «butaforiskās» skatītāju vietas un kurā lugas varoņi spēlē savu dzīvi. Scenogrāfija kļūst par ceturto dalībnieku trīs varoņu attiecībās, jo izrādes nozīme ir tieši atkarīga no aktieru novietojuma telpā. Uz skatuves vai skatītāja krēslā, aktiera vai vērotāja lomā; katrs no izrādes varoņiem nonāk dažādās situācijās, un skatītājam jāspēj to nofiksēt – no tā atkarīgs stāsts, ko būsit uztvēruši.

Augusta Strindberga darbos daudz nosaka režisora lasījums. Arī Nāves dejā – lugā, kas stāsta par Alīses un viņas, kā šķiet, mirstošā vīra Edgara savstarpējo cīņu par varu abu attiecībās. Katrs no varoņiem nerimstoši žēlojas par otra ļaundarībām un savām ciešanām, un atliek tikai pieņemt, ka daļa no stāstītā ir patiesība. Tikai – kura? Un režisoram nākas pieņemt lēmumu, kurš tēls melo, kurš runā patiesi, kurš ironizē un kurš šausminās, turklāt pašam jāizdomā, kāpēc tas tiek darīts. Interesanti, ka Strindbergs par Nāves dejas tēmu uzrakstīja vēl vienu lugu ar tādu pašu nosaukumu, kurā varoņi satiekas pēc gada un noskaidrojas, kurš tad ir ļaundaris un kurš – upuris, tomēr tā tiek iestudēta reti. Jo «oriģinālā» Nāves deja dod iespēju teātrim runāt gan par pretējo dzimumu attiecībām, gan par sievietes un vīrieša arhetipisku dabu, «iespēlējot» materiālā citu Strindberga darbu tēmas un motīvus. Bet Strindbergs ir nepārspēts kroplīgu, dēmonisku, despotisku raksturu meistars.

Seņkova iestudējums ir vizuāli skaists. Pelēkmelnos toņos ietērptā telpa, kostīmu mākslinieces Evijas Pintānes tērpi, kuru transformācijas, šķiet, kļūst par varoņu dvēseles pārveides simptomiem, brīžam raisot asociācijas ar ādu, ko nomet, vai plīvuriem, kas uz mirkli paveras. Izrādes ietērps sajūsmina ar savu atturīgo eleganci un uzmanību pret detaļām. Lēnais, gandrīz iemidzinošais ritms gan varētu prasīt īpaši «pieradinātu» skatītāju, taču man patīk… Izrādei ilgstoši izdodas noturēt patīkamā spriedzē, ka tūlīt sekos… Taču neseko.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu